Vispirms Fērgusons pēc zvaigznēm noteica «Viktorijas» atrašanās vietu: viņi bija gandrīz divdesmit piecu jūdžu attālumā no Senegālas.
— Tagad, draugi, cits nekas neatliek kā šķērsot upi, — atzīmējis šo vietu kartē, doktors teica, —- bet, tā kā te nav ne tilta, ne laivu, tad par katru cenu jātiek tai pāri aerostatā; šim nolūkam vajadzēs to vēlreiz atslogot.
— Nesaprotu, kā to varēsim izdarīt, —- trīcēdams par saviem ieročiem, Kenedijs sacīja, —• vienīgi, ja kāds no mums apņemtos pārējo labā uzupurēties uņ palikt šeit,. ļ bet šoreiz gan es lūgtu šo godu piešķirt man.
— Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās. — īt kā man šai ziņā nebūtu lielāka pieredze .,,
— Dārgais draugs, nav runa par to, ka atkal kādam jālec laukā no groza, tikai vienam no mums vajadzētu doties uz okeānu kājām; esmu lielisks soļotājs un nevainojams mednieks…
— To es nekādā ziņā nepieļaušu! — Džo iebilda.
— Jūsu cēlsirdības cīņa ir pilnīgi lieka, brašie draugi, — Fērgusons viņus pārtrauca, — ceru, ka līdz tādai galējībai nenonāksim; starp citu, kaut arī tas būtu nepieciešams, mēs nekad nešķirtos, bet kopā šķērsotu šo zemi.
— Tā gan! — Džo piekrita. — Maza pastaiga nevienam nekaitēs.
— Bet vispirms, — doktors turpināja, — mēģināsim vēl ar pēdējiem līdzekļiem atslogot «Viktoriju».
— Kādiem līdzekļiem? —1 Kenedijs nesaprata. —- Man ļoti gribētos zināt.
— Atbrīvosimies no tvertnēm, kuras pievienotas deglim, kā arī no Bunzena baterijas un spirālēm. Tas viss kopā sver ap deviņsimt mārciņu.
— Semjuel, bet kā pēc tam būs iespējams izplest gāzi?
— Pēc tā vairs nebūs vajadzības. Iztiksim tāpat.
— Un tomēr …
— Uzklausiet mani, draugi: esmu ļoti precīzi aplēsis, cik liela celtspēja vēl ir mūsu rīcībā. Tās pietiek, lai mēs paceltos gaisā līdz ar nedaudzajiem grozā palikušajiem priekšmetiem, un šī krava kopā ar enkuriem, kurus es vēlētos saglabāt, nesvērs ne pieci simti mārciņu.
— Dārgais Semjuel, — mednieks sacīja, — šajos jautājumos tu orientējies labāk nekā mēs, vienīgi tu spēj pareizi novērtēt apstākļus*, saki, kas mums jādara, un mēs paklausīsim.
— Esmu jūsu rīcībā, mister Semjuel, Džo piebilda.
— Atkārtoju, draugi: lai cik riskants arī būtu tāds solis, mūsu aparātu tomēr vajadzēs upurēt,
— Lai notiek! — Kenedijs piekrita,
— Pie darba! •— Džo iesaucās.
Tas nebija nekāds nieka darbs, aparātu vajadzēja izjaukt pa daļām; vispirms viņi noņēma gāzes sajaucēju, tad degļa cilindru, pēdīgi arī tvertni, kurā notika ūdens sadalīšana; tikai kopīgiem spēkiem bija iespējams atraut groza dibenam stingri piestiprinātās ierīces, bet, ņemot palīgā Kenedija spēku, Džo veiklību un Sem- juela gudrību, tas izdevās; atsevišķās daļas cita pēc citas tika izmestas laukā no groza un nozuda lejā augošajās sikomorēs, atstādamas dziļus robus koku lapotnēs.
— Atrodot mežā šos priekšmetus, nēģeri būs bezgala pārsteigti, — Džo sacīja. — Viņi ir spējīgi pat pielūgt tos kā elkus.
Pēc tam vajadzēja atbrīvoties no cauruļvadiem, kuri balonu savienoja ar spirāli.. Uzkāpis dažus metrus virs groza, Džo pārgrieza gumijas šarnīrus. Pašas caurules noņemt bija grūtāk, jo augšgalā tās ar misiņa vadiem bija piestiprinātas ventiļa skavai.
Tad Džo pierādīja apbrīnojamu veiklību: viņš basām kājām, lai neieskrambātu apvalku, par spīti balona svārstībām, uzrāpās pa tīklu balona virsotnē un, ar vienu roku turēdamies pie glumā apvalka, ar otru no ārpuses atskrūvēja un izņēma cauruļu saturētājas skrūves. Pēc tam caurules viegli varēja nocelt, izvelkot tās cauri apakšējam ventilim, kas tūlīt pat atkal cieši, hermētiski noslēdzās.
Atbrīvojusies no tik ievērojama svara, «Viktorija» iztaisnojās un stingri savilka enkuram pievienoto trosi.
. Pusnaktī šis darbs, kas prasīja lielu piepūli, bija laimīgi paveikts. Ceļotāji steidzīgi iekoda vakariņas.
Starp citu, Kenedijs un Džo aiz noguruma tik tikko turējās kājās.
— Liecieties gulēt, draugi, — Fērgusons teica, —• un atpūtieties pamatīgi, es stāšos sardzē pirmais; pulksten divos modināšu Kenediju, bet četros viņš savukārt modinās Džo. Mēs izlidosim sešos no rīta, un lai debesis stāv mums klāt vēl šajā pēdējā dienā!
Nelikdami daudz lūgties, abi doktora ceļabiedri apgūlās groza dibenā un drīz vien cieši aizmiga.
Nakts bija rāma. Lāgiem kāds mākonītis aizklāja dilstošo mēnesi, kas meta blāvu gaismu. Atbalstījies pret groza malu, Fērgusons pētīja apkārtni. Viņš nenolaida acu no tumšajām lapotnēm, kuras lejā zem aerostata aizklāja skatienam zemi. Viņam aizdomīgs likās pat mazākais troksnītis, un viņš meklēja izskaidrojumu pat lapu vieglajām trīsām.
Tādā noskaņojumā vientulība cilvēku padara jo tramīgāku un prātā zogas šausmīgas domas. Ceļojuma beigās, kad bija pārvarēts tik daudz šķēršļu un tuvojās mērķis, bažas augtin auga un saviļņojums kļuva aizvien spēcīgāks, bet ceļa gals šķietami slīdēja aizvien tālāk.
Turklāt pašreizējais stāvoklis, kad viņu lidaparātam mežoņu zemē kuru katru mirkli draudēja avārija, neko labu nesolīja. Doktors vairs nevarēja pilnīgi paļauties uz savu balonu: laiks, kad viņš ar to droši manevrēja, zinot, ka tas viņu nepievils, bija pagājis.
Visu šo apstākļu iespaidā Fērgusons brīžam it kā sadzirdēja nenoteiktu troksni meža biezoknī; rādījās pat, ka starp kokiem spēji pazib uguntiņa; viņš uzmanīgi palūkojās tajā virzienā, pat pielika pie acīm tālskati, tomēr nekas nekur nebija saredzams un ap viņu valdīja visdziļākais klusums.
Fērgusonam droši vien bija rādījušās halucinācijas; viņš klausījās, taču neuztvēra ne mazāko skaņu; kad viņa sardzes laiks bija cauri, viņš pamodināja Kene- diju un, pieteicis sargāt sevišķi modri, nolikās blakām Džo, kurš gulēja ciešā miegā.
Izberzējis miegainās acis, kuras neatturami lipa ciet, Kenedijs mierīgi aizkūpināja pīpi un, atbalstījies, pret groza malu, sāka vilkt kuplus dūmus, lai gaisinātu miegu.
Viņu apņēma kapa klusums; liegs vējš locīja koku galus un, lēnītēm šūpojot grozu, ieaijāja mednieku snaudā, kas nepārvarami mācās virsū; lūkodams to pārspēt, Kenedijs vairākkārt pavēra smagos plakstus un miglainām acīm skatījās tumsā, taču, nespēdams veikt nogurumu, pēdīgi iesnaudās.
Cik ilgi Diks bija grimis šajā inertajā snaudā, viņš pats to nespēja pateikt, kad pēkšņi pamodās no spilgtas gaismas uh savādiem sprakšķiem.
Izberzējis acis, Diks pielēca kājās. Sejā iesitās liela svelme. Mežs bija vienās liesmās.
— Deg! Deg! — īsti nesaprazdams, kas ap viņu notiek, Diks iesaucās.
No miega uztrūkās arī abi viņa ceļabiedri.
— Kas noticis? — Semjuels vaicāja.
— Ugunsgrēks! •— Džo iesaucās. — Bet kas to varēja …
Tajā brīdī zem liesmojošām lapotnēm atskanēja skaļas balsis.
— A! Tie ir mežoņi! — Džo teica. — Nav šaubu, viņi aizdedzinājuši mežu, lai mēs sadegtu.
— Taļiba cilts mežoņi! Droši vien E1 Hadži bandas laupītāji, — doktors piezīmēja.
«Viktoriju» ieskāva uguns loks. Sausie zari sprakšķēja, zaļie šņāca; liānas, koku lapas — visa dzīvā augu valsts locījās postošās stihijas varā; cik tālu vien acis sniedza, visur trakoja liesmu jūra. Tās fonā iezīmējās koku melnie stumbri ar apdegušiem zariem; milzīgais ugunsgrēks kā liesmojošs okeāns atspulgo jās mākoņos, un ceļotājiem šķita, ka viņus ieskauj ugunīga atmosfēra.
—Bēgsim, laidīsimies zemē! — Kenedijs iesaucās. •— Tas mūsu vienīgais glābiņš.
Fērgusons ar stingru roku viņu apturēja un, pieskrējis klāt enkura trosei, ar vienu cirvja cirtienu to pārcirta. Liesmas, tuvodamās aerostatam, jau laizīja tā apgaismotos sānus, bet «Viktorija», atbrīvojusies no savām saitēm, uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā.
Mežā reizē ar drausmīgiem kliedzieniem atskanēja apdullinoši šāvieni, taču «Viktoriju» aizrāva rīta vējš, un tā aizlidoja rietumu virzienā.
Pulkstenis tobrīd rādīja ceturto rīta stundu.