Ap desmito februāri sagatavošanās darbi tuvojās beigām. Abi aerostata apvalki, ieslēgti viens otrā un pakļauti spēcīgam gaisa spiedienam, bija godam izturējuši pārbaudi, pierādot, cik tie ir izturīgi un rūpīgi pagatavoti.
Džo no prieka nezināja, ko iesākt; viņš likās bezgala aizņemts, nemitīgi skraidot no Grieķu ielas ūz Mičela darbnīcām, tomēr starot staroja priekā un lepnumā un kā sava saimnieka nākamais ceļabiedrs labprāt sniedza dažādus paskaidrojumus pat tiem, kuri nemaz nedomāja viņām ko taujāt. Rādot ziņkārīgajiem aerostatu, klāstot doktora ieceres un plānus, kā arī gādājot viņiem iespēju pavērot doktoru caur darbnīcas pavērto logu vai uz ielas, Džo droši vien nopelnīja dažu labu puskronu. Tomēr nenosodīsim lāga zēnu, ja viņš, izmantodams laikabiedru ziņkāri un sajūsmu, atļāvās nedaudz paspekulēt.
16. februārī «Apņēmīgais» noenkurojās pie Grīničas. Šis pats kuģis, astoņtonnīgais ātrgājējs, bija palīdzējis arī Džeimsa Rosa pēdējai ekspedīcijai polārajos apgabalos. Kuģa kapteinim Pennē bija ļoti laipna cilvēka slava, un par doktora Fērgusona ceļojumu viņš izrādīja īpašu interesi tāpēc, ka cienīja doktoru kopš seniem laikiem. Kapteinis Pennē bija vairāk zinātnieks nekā karotājs, -kaut gan uz kuģa bija četri lielgabali, —- tiesa, līdz šim tie vēl nevienam nekādu ļaunumu nebija nodarījuši.
Kuģa kravas telpas bija pārbūvētas tā, lai tajās varētu novietot aerostatu; 18. februārī tas ar vislielāko piesardzību tika iecelts kuģī. To nolika pilnīgi drošā vietā; grozs, tā piederumi, enkuri, troses, pārtika un ūdens tvertnes, kuras vajadzēja piepildīt pēc izcelšanas krastā, — viss tika ielādēts kuģī paša doktora Fērgusona vadībā.
Kuģī iekrāva arī desmit mucu sērskābes un tikpat daudz metāllūžņu, kas bija nepieciešami ūdeņraža ieguvei. Tik liels daudzums gan nebija vajadzīgs, bet doktors paredzēja ari zaudējuma iespēju. Gāzes ražotājiem nepieciešamās detaļas, saliktas trīsdesmit mučelēs, novietoja kravas telpu pašā dziļumā.
18. februāra vakarā bija paveikti visi priekšdarbi. Doktoru Fērgusonu un viņa draugu Kenediju gaidīja divas lepni iekārtotas kajītes. Kaut gan Kenedijs bija nozvērējies nekur nebraukt, viņš tomēr ieradās uz kuģa,, līdzņemot veselu arsenālu: divas lieliskas no stobra le- jasgala pielādējamas medību divstobrenes un karabīni ar Edinburgas Mūra un Diksona fabrikas zīmi; ar tādiem ieročiem mednieks no divi tūkstoši soļu attāluma var viegli ietriekt lodi kalnu kazai pierē; bez šiem ieročiem Kenedijam vēl bija divi revolveri — kolti ar sešiem lādiņiem, tie varēja noderēt neparedzētos gadījumos; viņš nebija aizmirsis arī savu pul ver dozi un pietiekami daudz ložu, katrā ziņā nepārsniedzot noteiktā svara robežas.
Visi trīs ceļotāji apmetās uz kuģa 19. februāra rītā; kapteinis un pārējie komandas locekļi uzņēma viņus ar lielu cieņu; domājot tikai par ekspedīciju, doktors ārēji likās diezgan mierīgs, Diks šķita vairāk saviļņots, nekā viņam gribējās to izrādīt, bet Džo lēkādams un jokodams visus smīdināja; bocmaņa kajītē, kur viņam bija ierādīta koja, viņš drīz vien kļuva par komandas mīluli.
20. februārī Londonas ģeogrāfu biedrība rīkoja doktoram Fērgusonam un Kenedijam atvadu mielastu; tajā piedalījās arī kapteinis Pennē un viņa virsnieki; mielasts noritēja ļoti dzīvi, vīns lija straumēm, neskaitāmie glaimojošie tosti ļāva klātesošajiem droši cerēt, ka viņi nodzīvos līdz simt gadiem. Dineju vadīja sers Frensiss M…, kurš, par spīti dziļajam saviļņojumam, izturējās ļoti cienīgi.
Diks ^bezgala samulsa, kad arī viņam par godu atskanēja ne mazums tostu. Vispirms apsveikuši Anglijas slaveno dēlu, drošsirdīgo Fērgusonu, klātesošie iedzēra arī uz viņa brašā un tikpat drosmīgā ceļabiedra Kenedija veselību.
Diks tumši pietvīka, taču visi to uztvēra kā pazemības zīmi, un aplausi kļuva skaļāki. Bet Diks nosarka vēl vairāk. Deserta laikā tika saņemta karalienes apsveikuma telegramma; viņa sveica abus ceļotājus un novēlēja panākumus ekspedīcijā. Nu bija nepieciešami jauni .tosti par godu majestātei^
Pusnaktī pēc aizkustinošiem atvadvārdiem un dedzīgiem rokas spiedieniem dinejas dalībnieki šķīrās un izklīda pa mājām.
Pie Vestminsteras tilta ceļotājus gaidīja kuģa laivas. Kapteinis, virsnieki un pasažieri sakāpa tajās, un Tem- zas straujie ūdeņi aiznesa viņus uz Grīniču,
Vienos naktī visi uz kuģa jau gulēja.
21. februāra rītā pulksten trijos sāka dūkt tvaika katli, piecos tika pacelts enkurs, iedarbināta kuģa skrūve, un «Apņēmīgais» peldēja prom uz Temzas grīvu.
Pats par sevi saprotams, ka vienīgais sarunu temats bija par doktora Fērgusona ekspedīciju. Pietika Fērgusonu redzēt un dzirdēt, lai viņam pilnīgi uzticētos, un pēc neilga laiciņa neviens, izņemot skotu, viņa pasākumu vairs neapšaubīja.
Garā ceļojuma dīkajās, stundās doktors virsnieku kajītē nolasīja veselu ģeogrāfijas lekciju ciklu. Jaunie jūrnieki bija sajūsmināti_ par pēdējos četrdesmit gados veiktajiem atklājumiem Āfrikā. Fērgusons viņus iepazīstināja ar Barta, Bērtona, Spīka un Granta pētījumiem; viņš stāstīja par šo noslēpumaino zemi, kas kļuvusi par zinātnisko pētījumu objektu: Ziemeļāfrikā jaunais Di- verjē pētī Sahāras tuksnesi un gatavojas vest uz Parīzi tuaregu vadoņus. Ar franču valdības gādību ceļā pošas divas ekspedīcijas, kuras ies no ziemeļiem uz austrumiem un satiksies Timbuktā. Dienvidos nenogurdināmais Livingstons joprojām ceļo uz ekvatoru un kopš 1862. gada marta kopā ar Makkeneziju dodas augšup pa Rovumas upi. Deviņpadsmitajā gadsimtā katrā ziņā tiks atklāti Āfrikas dzīļu noslēpumi.
Klausītājus īpaši interesēja Fērgusona ceļojums, un doktors sīki viņiem izklāstīja, kā bija tam gatavojies; viņi izteica vēlēšanos pārbaudīt aplēses, viņi diskutēja.
Vislielāko izbrīnu radīja samērā trūcīgie pārtikas krājumi, kurus ceļojumā ņēma līdzi. Kādu dienu viens no kuģa virsniekiem uzsāka sarunu par šo jautājumu.
— Un tas jūs pārsteidz? — Fērgusons viņam vaicāja.
— Bez šaubām.
— Bet cik ilgs, pēc jūsu domām, būs mans ceļojums? Varbūt vairākus mēnešus? Jūs maldāties. Ja ceļojums ieilgs, mēs varam aiziet bojā, mērķi nesasnieguši. Jums jāzina, ka no Zanzibāras līdz Senegālas piekrastei nav vairāk kā trīsarpus tūkstošu jūdžu, varam pieņemt pat, ka četri tūkstoši. Tātad, nolidojot divpadsmit stundās divi simti četrdesmit jūdzes, — lieciet vērā, ka tāds ātrums ir mazāks par mūsu vilcienu ātrumu^— mums pietiks ar vienu nedēļu, lai šķērsotu visu Āfriku, jo mēs lidosim uz priekšu nemitīgi — dienām un naktīm.
— Bet tad taču jūs neko neredzēsiet, nevarēsiet veikt nekādus ģeogrāfiskus atklājumus un izpētīt šo zemi!
— Saprotiet, — doktors atbildēja, — ja esmu sava balona kungs un pavēlnieks, ja varu pacelties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, tad varēšu arī apstāties, kad man tas liksies nepieciešami,, it īpaši, ja mūs apdraudēs pārāk spēcīgas gaisa strāvas.
— Ar tām katrā ziņā būs jāsaduras, — kapteinis Pennē piezīmēja, — orkāna ātrums mēdz pārsniegt divsimt četrdesmit tūkstošu jūdžu stundā.
— Nu, lūk, tādā ātrumā Āfriku iespējams šķērsot divpadsmit stundās, — doktors atbildēja, — pamosties Zan- zibārā un aizmigt Senluī.
— Bet vai gaisa balonu vējš spēs nest ar tādu ātrumu? — kāds virsnieks ievaicājās.
— Līdzīgi gadījumi ir bijuši.
— Un vai balons izturēja?
. — Pilnīgi. Tā, piemēram, noticiš* Napoleona kronēšanas laikā — tūkstoš astoņsimt ceturtajā gadā. Parīzē aeronauts Garnerēns vienpadsmitos vakarā palaidis gaisā balonu, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts: «Parīzē XIII gada 25. frimērā pāvests Pijs VII kronē imperatoru Napoleonu.» Nākamajā rītā pulksten piecos Romas pilsoņi to pašu balonu redzējuši virs Vatikāna, pēc tam tas pārlaidies pāri Romas apgabalam un iekritis Bračano ezerā. Tātad, mani kungi, gaisa balons spēj izturēt tādu ātrumu.
— Gaisa balons, protams, bet cilvēks? — Kenedijs iedrošinājās bilst.
— Arī cilvēks to var izturēt tā paša iemesla dēļ, jo gaisa balons attiecībā pret apkārtējo 'vidi vienmēr ir nekustīgs. Uz priekšu virzās nevis balons pats, bet gaisa masas ap to. Lūkojiet aizdegt balona grozā sveci — un redzēsiet, ka tās liesma pat nepakustēsies. Un, ja Garne- rēna balonā paceltos gaisā aeronauts, viņš ne mazākajā mērā neciestu no lidojuma ātruma. Starp citu, mans nolūks nav šāda ātruma izmēģinājums, un, ja vien radīsies iespēja noenkuroties pie kāda koka vai zemes paugura, ticiet man, ka es to nekavējoties izdarīšu. Turklāt mums būs līdzi pārtika diviem mēnešiem, bet, ja kaut kur piezemēsimies,-tad mūsu veiklais šāvējs gādās mums medījumu vairumā.
— O, mister Kenedij! — ar skaudību noskatīdamies medniekā, jauns mičmanis iesaucās. — Tur tik jums būs zaļa dzīve!
— Nemaz nerunājot par to, ka jūsu prieku vairos lielā slava, — kāds cits piebilda.
— Cienītie kungi, — mednieks ierunājās,. — jūsu komplimenti mani dziļi aizkustina .,, bet… vai zināt … es jau tos neesmu pelnījis.
— Kā tā? — no visām pusēm atskanēja. — Vai tad jūs līdzi nebrauksiet?
— Nebraukšu.
— Un nepavadīsiet doktoru Fērgusonu?
— Nekādā gadījumā, esmu šeit vienīgi tāpēc, lai pē-" dējā brīdī atturētu viņu no šī nodoma.
Visi paskatījās uz doktoru.
— Neklausieties viņā, — Fērgusons, kā vienmēr, mierīgi noteica. Par šo jautājumu ar viņu nav vērts strīdēties; siļds dziļumos viņš skaidri zina, ka dosies līdzi.
— Zvēru pie visiem svētajiem! — Kenedijs iesaucās. — Es galvoju…
— Labāk nezvēri neko, dārgo Dik. Tu esi,jau nomērīts, nosvērts un ne vien tu pats, bet arī tavs pulveris, ieroči un lodes .., Tātad beigsim par to runāt.