Bija viena no tām rāmajām, skaidrajām zildebesu dienām, kādas visā pasaulē iespējamas vienīgi Grieķijā. Olīvkokos cītaroja cikādes, un jūra bija zila kā kustīgs debesu atspulgs. Mēs tikko bijām beiguši pamatīgas, nesteidzīgas pusdienas zem nolīkušiem, sarepējušiem olīvkokiem, kas auga gandrīz pašā jūras malā, vienā no lieliskākajām Korfu pludmalēm. Kompānijas sieviešu daļa bija devusies peldēties un atstājusi mūs ar Lariju vienus. Mēs sēdējām sakumpuši, kūtri sniegdami viens otram milzīgu, klūdziņām appītu pudeli ar terpentīnam līdzīgu retsinu[1]. Dzērām un klusēdami nodevāmies apcerei. Ikviens, kas domā, ka rakstnieki satikušies mētājas ar asprātībām un plēš piparotus jokus, smagi maldās.
- Šī gan ir laba retsina, - Larijs beidzot teica, domīgi piepildīdams glāzi. - Kur tu to pirki?
- Tā mazā vīreļa veikalā, - ieliņā, kas sākas Svētā Spiridona laukumā. Laba, vai ne?
- Ļoti, - Larijs piekrita, turēdams glāzi pret gaismu, tā ka tā mirdzēja blāvi kā veczelts. - Pēdējā retsina, ko pirku pilsētā, izskatījās un garšoja pēc mūļa urīna. Varbūt tā arī bija.
- Es rīt došos uz turieni, - ieminējos. - Atvedīšu tev kādu pudeli, ja vēlies.
- Hmmmm, - Larijs teica. - Atved pārīti.
Intelektuālās sarunas nogurdināti, mēs piepildījām glāzes un no jauna iegrimām klusumā. Maltītes paliekās siroja skudras. Mazas, melnas un nevaļīgas, lielas, garkājainas un sarkanas, ar gaisā saslietām antenām kā pretgaisa aizsardzības ieročiem. Uz olīvkoka stumbra, pret kuru biju atbalstījies, vilnīja dīvainu kūniņu pūļi. Sīki, pūkaini radījumi, kas izskatījās pēc kroplīgiem un diezgan netīriem leduslāčiem.
- Ko tu šobrīd raksti? - Larijs apjautājās.
Es pārsteigts palūkojos uz viņu. Mums bija vārdos neizteikts un dokumentāli nefiksēts likums: nekad neapspriest to, ko paši saucām par "mūsu mākslu", lai nenonāktu pie ķildām un rupjas zākāšanās.
- Šobrīd neko, bet man ir kāda ideja. Patiesību sakot, man tā radās, lasot Apkārtnes noskaņu.
Larijs nicīgi nošņācās. Apkārtnes noskaņa bija viņa draugiem rakstīto vēstuļu krājums, kuru uzcītīgi bija savācis un izdevis mūsu vecais draugs Alans Tomass.
- Esmu pārsteigts, ka tas tev varējis radīt kādu ideju, - Larijs teica.
- Nu, radīja gan. Es arī iedomājos par tādu kā krājumu. Man ir daudz materiālu, kurus nekādi nevaru izmantot grāmatā. Domāju salikt tos kopā un izveidot atsevišķu grāmatu.
- Laba doma, - Larijs atzina, ieliedams sev vēl glāzi retsinas. - Nekad nelaid zudumā vērtīgu materiālu.
Viņš pacēla glāzi pret gaismu un novērtēja vīna krāsu. Tad viņš paskatījās uz mani, acīm draiski ieziboties.
Un tieši tā es arī izdarīju.