Pat pēc Korfu standartiem tā bija ļoti gara un karsta vasara. Vairākus mēnešus nebija lijis, un saule spodri zilajās debesīs kvēloja pār salu no lēkta līdz rietam. Viss bija sakaltis un izžuvis, karstums bija neciešams. No mūsu viedokļa tā bija ļoti nogurdinoša vasara. Larijs sev raksturīgajā augstsirdībā bija ielūdzis viesos milzīgu daudzumu savu māksliniecisko draugu. Nudien, viņi saradās tādos baros, ka māte bija spiesta pieņemt darbā vēl divas istabenes un pati lielāko daļu laika pavadīja drūmajā pagrabstāva virtuvē, traukdamās no viena pavarda pie otra un gatavodama ēdienu tādos apjomos, lai visa šī dramaturgu, dzejnieku, romānistu un aktieru armija būtu paēdusi un laimīga. Šobrīd mēs bijām pavadījuši pēdējos no viesiem, un ģimene balkonā relaksējās, malkodama tēju ar ledu un vērodama rāmo, zilo jūru.
- Tā, tas nu, paldies dievam, ir beidzies, - māte teica, sūkdama tēju un sakārtodama brilles. - Tiešām, Larij, dārgais, es ļoti vēlētos, lai tu neielūgtu pie mums visus šos cilvēkus. Tas ir briesmīgi nogurdinoši.
- Tas nemaz nebūtu nogurdinoši, ja tu prastu visu pienācīgi organizēt, - Larijs aizrādīja. - Galu galā viņi visi gribēja tev palīdzēt.
Māte nikni paskatījās uz viņu.
- Vai tu vari iedomāties, kā tas pūlis gāžas lejā manā virtuvē un palīdz? - viņa jautāja. - Maltīšu laikā tāpat jau bija gana traki, kur nu vēl, ja viņi visi man maisītos pa kājām virtuvē. Nē, atlikušajā vasaras daļā es vēlos mieru. Nedomāju, ka vispār gribētu kaut ko darīt. Jūtos pilnīgi nokausēta.
- Nu, neviens jau neprasa, lai tu kaut ko darītu, - Larijs atteica.
- Vai tu esi pārliecināts, ka neesi vēl kādu ielūdzis? - māte jautāja.
- Nē, cik atceros, - Larijs bezrūpīgi atbildēja.
- Ja kāds ieradīsies, varēs vienā mierā apmesties viesnīcā, - māte paziņoja. - Man reiz pietiek.
- Nesaprotu, par ko tu tā satraucies, - Larijs teica sāpinātā balsī.
- Manuprāt, tas bars bija pilnīgi lielisks.
- Tev nevajadzēja viņiem visiem gatavot ēdienu, - māte atcirta.
- Jūtos tā, ka negribu virtuvi vairs redzēt. Drīzāk gribētu aiziet no tā visa.
- Tā ir pavisam laba doma, - Larijs ieminējās.
- Kas? - māte jautāja.
- Aiziet no tā visa.
- Uz kurieni aiziet? - māte aizdomīgi taujāja.
- Nu, piemēram, kā būtu ar izbraukumu laivās uz kontinentu?
- Jēziņ, kas par ideju! - Leslijs noteica.
- Kāda laba doma! - Margo iesaucās. - Darīsim tā, māt. O, es zinu! Mēs dosimies izbraukumā nosvinēt tavu dzimšanas dienu.
- Nu, - māte nepārliecinoši teica, - nezinu gan. Uz kuru vietu kontinentā tu domā?
- Ak, mēs vienkārši noīrēsim kuteri, - Larijs bezrūpīgi klāstīja,
- un dosimies gar krastu, apstādamies, kur vien iepatiksies. Paņemsim līdzi ēdamo divām vai trim dienām un vienkārši pavaļosimies, izklaidēsimies, atpūtīsimies.
- Nu ko, tas izklausās ļoti jauki, - māte sacīja. - Jādomā, Spiro varēs dabūt mums laivu?
- O, jā, - Leslijs atteica, - Spiro visu izdarīs.
- Jā, - māte teica, - jācer, tas sagādās pārmaiņas, vai ne?
- Nekas nav tik labs kā jūras gaiss, ja jūties mazliet nodzinies, - Larijs apgalvoja. - Vienreizēji uzmundrina. Un mēs varētu paķert līdzi pāris cilvēku kā sava veida stimulētājus, lai mūs drusku uzmundrina.
- Nē, nekādus citus cilvēkus, - māte protestēja.
- Pag, es nebiju domājis vēl kādus cilvēkus, - Larijs paskaidroja.
- Es domāju, piemēram, Teodoru.
- Teodors nebrauks, - Margo aizrādīja. - Tu taču zini, viņš cieš no jūrasslimības.
- Nu, varbūt tomēr, - Larijs neatlaidās. - Un tad vēl Donalds un Makss.
Māte pamāja. Viņai ļoti patika Donalds un Makss.
- Nu jā, es… es domāju, viņi varētu braukt līdzi, - viņa piekrita.
- Un Svenam vajadzētu tajā laikā atgriezties, - Larijs turpināja.
- Viņam patiktu braukt, esmu pārliecināts.
- O, pret Svenu man nav iebildumu, - māte teica. - Man patīk Svens.
- Un es varētu ielūgt Maktavišu, - Leslijs teica.
- Ak dievs, tikai ne to briesmīgo cilvēku, - Larijs nicinoši norūca.
- Es nesaprotu, kāpēc tu sauc viņu par briesmīgu cilvēku, - Leslijs kareivīgi teica. - Mums jāpacieš tavi briesmīgie draugi. Kāpēc tu nevarētu paciest manējos?
- Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - nestrīdieties. Manuprāt, mēs varētu ielūgt Maktavišu, ja tu vēlies. Bet es nudien nesaprotu, ko tu viņā atrodi, Leslij.
- Viņš sasodīti labi šauj ar pistoli, - Leslijs atteica, it kā šāds paskaidrojums būtu pilnīgi pietiekams.
- Un es varētu ielūgt Leonoru, - Margo ar entuziasmu teica.
- Nu gan! Izbeidziet, jūs visi, - māte izsaucās. - Kad būsiet beiguši, laiva būs tā pārpildīta, ka noies pa burbuli. Ja nemaldos, mūsu sākotnējā iecere bija aizbraukt un atpūsties no cilvēkiem.
- Bet tie taču nav cilvēki, - Larijs aizrādīja, - tie ir draugi. Tā ir būtiska atšķirība.
- Labi, tad pie šā skaita arī apstāsimies, - māte paziņoja. - Ja man jāsagatavo pietiekami daudz ēdiena trim dienām, ar to ir pilnīgi gana.
- Kad atnāks Spiro, es viņam pajautāšu par laivu, - Leslijs teica.
- Kā būtu, ja paņemtu līdzi leduskasti? - Larijs ieminējās.
Māte no jauna uzlika brilles un paskatījās uz viņu.
- Paņemtu līdzi leduskasti? - viņa pārjautāja. - Vai tu joko?
- Protams, nejokoju, - Larijs atteica. - Mums vajadzēs atvēsinātus dzērienus, sviestu un tamlīdzīgas lietas.
- Bet Larij, dārgais, - māte teica, - nekļūsti smieklīgs. Tu zini, kas tā bija par sarežģītu operāciju, kamēr mēs to vispār iedabūjām mājā. Mēs nevaram to kustināt.
- Nesaprotu, kāpēc ne, - Larijs paraustīja plecus. - Tas ir pilnīgi iespējams, ja vien saliksim prātus kopā.
- Kas patiesībā nozīmē, - Leslijs piebilda, - ka tu dāļāsi pavēles un ļausi pārējiem visu padarīt.
- Muļķības, - Larijs teica, - tas ir absolūti vienkārši. Galu galā, ja to varēja iedabūt mājā iekšā, jābūt arī kādai iespējai to izdabūt ārā.
Pieminētā leduskaste bija mātes prieks un lepnums. Tajā laikā neviena no attālajām villām nevarēja lepoties ar elektrību, un, ja tāda ierīce kā ar petroleju darbināms ledusskapis jau bija izgudrota, tad Korfu tā, protams, nebija sasniegusi. Māte, nākusi pie slēdziena, ka dzīvot bez ledusskapja ir nehigiēniski, bija uzzīmējusi visai aptuvenu leduskastes shēmu, kādu viņa savos meitenes gados tika lietojusi Indijā. Viņa bija iedevusi uzmetumu Spiro un lūgusi, vai viņš nevarētu dabūt kaut ko līdzīgu.
Spiro bija to drūmi aplūkojis un tad teicis:
- Atstāj to manās ziņās, misis Darels, - un aizgāzelējies uz pilsētu.
Pagāja divas nedēļas, un tad kādu rītu parādījās lieli rati, kurus
vilka četri zirgi un kuros sēdēja seši vīri. Ratos atradās milzīga leduskaste. Tā bija veselas sešas pēdas gara, četras pēdas plata un četras pēdas augsta, darināta no sprīdi biezām plankām un izklāta ar cinka skārdu, starpas piepildot ar zāģskaidām. Bija vajadzīgi seši, krietni muskuļoti vīri, lai to iedabūtu pieliekamajā, un darbā pagāja viss rīts. Galu galā mums nācās izņemt viesistabas verandas stikla durvis un stiept kasti iekšā tādā veidā. Reiz tur novietota, tā pārņēma visu pārējo. Spiro savā mašīnā palaikam piegādāja no pilsētas lielus, garus, pilošus ledus klučus, ar ko kasti piepildīt. Šādā veidā mēs varējām saglabāt sviestu, pienu un olas svaigas krietni ilgu laiku.
- Nē, - māte stingri teica, - es negrasos izkustināt leduskasti no vietas. Nemaz nerunājot par visu citu, tu vari sabojāt tās mehānismu.
- Tai nav nekāda mehānisma, - Larijs aizrādīja.
- Vienalga, to var sabojāt, - māte neatlaidās. - Nē, esmu nolēmusi pilnīgi skaidri. Mēs to neņemsim līdzi. Mēs varam paņemt līdzi labi daudz ledus. Ja mēs to ievīstīsim maisos un tamlīdzīgās lietās, ar to vajadzētu pietikt.
Larijs neko neatbildēja, bet es redzēju viņa acis iezibamies.
Tāpēc ka tā bija mātes dzimšanas diena, ko gatavojāmies svinēt, tā sakot, okeāna vidū, mēs visi bijām ļoti aizņemti, gādājot viņai dāvanas. Pēc pamatīgām pārdomām es nolēmu viņai uzdāvināt tauriņu ķeramo tīkliņu, jo viņa allaž bija izrādījusi lielu interesi par manu tauriņu kolekciju. . Margo nopirka gabalu auduma kleitai, kuru labprāt būtu vēlējusies pati sev. Larijs nopirka grāmatu, kuru pats gribēja izlasīt, un Leslijs - mazu revolveri ar perlamutra rokturi. Kā viņš man paskaidroja, tas ļaus mātei justies drošībā, kad mēs atstāsim viņu vienu mājās. Tā kā Leslija istaba jau tagad atgādināja dažāda veida un kalibra ieroču arsenālu, turklāt māte ne ar vienu no tiem neprata rīkoties, es uzskatīju šādu dāvanas izvēli par visai savādu, tomēr neko neteicu.
Mūsu lielā piedzīvojuma plāni virzījās raiti. Tika pasūtīta un sagatavota pārtika. Svens, Donalds un Makss, Leonora un Maktavišs bija kaujas gatavībā. Teodors pirmajā brīdī, kā jau bijām paredzējuši, atteicās piedalīties izbraukumā savas noslieces uz jūrasslimību pēc, bet, kad mēs pastāstījām viņam, pie cik daudziem interesantiem dīķiem un mazām upītēm mēs varētu ceļā piestāt, viņš sāka svārstīties. Būdams tik kaislīgs saldūdeņu biologs, viņš juta, ka to pētīšana varētu būt jūrasslimības riska vērta, un tā nu viņš galu galā nolēma mums pievienoties.
Mēs bijām sarunājuši, ka kuterim jāierodas pie villas un tur mēs to piekrausim. Tad tas dosies atpakaļ uz pilsētu, mēs sekosim mašīnā, savāksim pārējos viesību dalībniekus un no turienes dosimies ceļā.
Tajā rītā, kad kuterim vajadzēja ierasties, māte un Margo kopā ar Spiro bija devušies uz pilsētu izdarīt pēdējos iepirkumus. Es augšstāvā guldīju spirtā beigtas čūskas, kad sadzirdēju lejā savādus būkšķus un rīboņu. Gribēdams zināt, kas tur, ellē, tiek perināts, steidzos lejup. Skaņa šķita nākam no pieliekamā. Devos uz turieni un ieraudzīju sešus jaunus, muskuļotus puišus no ciemata, kuri Larija un Leslija pavadībā centās izkustināt gigantisko leduskasti. Viņiem bija izdevies to ievērojami pavirzīt uz priekšu, nodauzot vienai sienai pusi apmetuma, un Jani bija uzsviedis kastes malu sev uz īkšķa un tagad kliboja apkārt ar asiņainu mutautu ap kāju.
- Ko, pie joda, jūs tagad darāt? - es jautāju. - Jūs taču zināt, ka māte nevēlas, lai to kustinātu.
- Vai zini, aizveries un nejaucies te iekšā, - Leslijs teica. - Mēs visu lieliski kontrolējam.
- Vienkārši vācies, - Larijs piebalsoja. - Vācies un nemaisies pa kājām. Kāpēc tu nevarētu aiziet līdz molam un paskatīties, vai kuteris nav jau klāt?
Es atstāju viņus svīstam un pūšam pie gigantiskās leduskastes un devos lejup pa nogāzi, pāri ceļam uz molu. Stāvēdams pie mola, es nogaidoši vēros uz Korfu pusi, un tur gar krastu patiesi tuvojās kuteris. Es vēroju, kā tas nāca tuvāk, un brīnījos, kāpēc tas nestūrē krastā pie mola. Bija pilnīgi nepārprotami, ka kuteris grasās aizpeldēt garām. Spiro, es nospriedu, nebūs devis pietiekami skaidras instrukcijas. Pielēcu kājās un metos uz mola galu, māju ar rokām un kliedzu, un beidzot man izdevās piesaistīt tā vīra uzmanību, kas atradās uz klāja.
Viņš nesteidzīgi pagrieza kuteri pret krastu, piestūrēja pie mola, pārsvieda pār bortu enkuru un ļāva laivas priekšgalam maigi atsis- ties pret koku.
- Labrīt, - es teicu. - Vai tu esi Taki?
Viņš bija mazs, resns, brūns vīrs ar blāvām acīm krizantēmu dzeltenā krāsā. Vīrs papurināja galvu.
- Nē, - viņš teica, - esmu Taki brālēns.
- Ak tā, - es teicu, - nu jā, vienalga. Pārējie tūlīt būs klāt. Viņi šobrīd stiepj šurp leduskasti.
- Leduskasti? - viņš pārjautāja.
- Jā, leduskasti. Tā ir diezgan liela, - es teicu, - bet domāju, ka šeit ietilps.
- Lai notiek, - vīrs rezignēti noteica.
Šajā brīdī pakalna galā svīzdams, elsdams un ķildodamies parādījās zemnieku puišu bariņš, kas stiepa leduskasti, Larijam un Lesli- jam dancojot apkārt. Viņi atgādināja ieskurbušu mēslu vaboļu baru, kas stiepj milzīgu mēslu bumbuli. Lēni, šļūkādami un slīdēdami, gandrīz krizdami, reiz pat nosviezdami leduskasti, kas gandrīz noripoja no kalna, viņi virzījās pa ceļu, brīdi atpūtās un tad streipuļoja šurp pa molu.
Mols bija būvēts no laika zoba sagrauztām plankām, tā sānu balsti - no cipreses koka. Savā ziņā tas bija stingrs mols, bet lietots jau ievērojami ilgu laiku. Tomēr tas nebija konstruēts tā, lai noturētu šādu izmēru leduskastes. Un, kad svīstošā un elsojošā zemnieku grupiņa bija nonākusi līdz mola vidum, atskanēja auru pavadīts krak- šķis, un viņi kopā ar kasti iegāzās ūdenī.
- Sasodītie muļķi! - Larijs kliedza. - Sasodītie muļķi! Kāpēc jūs neskatāties, kur ejat?
- Tā nebija viņu vaina. Dēļi neizturēja, - Leslijs paskaidroja.
Jani bija nokritis tā, ka abas kājas atradās zem leduskastes, bet laimīgā kārtā jūras dibens šajā vietā bija ļoti smilšains, tāpēc tās nevis tika salauztas, bet tikai iegremdētas mīkstajā gultnē.
Ar ievērojamu piepūli, lielu klaigāšanu un strldēšanos viņiem izdevās atkal uzdabūt leduskasti uz mola. Tad, izmantojot sadragātā mola cipreses koka balstus par skrituļiem, viņi noripināja kasti līdz mola galam un ar lielu elšanu un stenēšanu uzvēla uz kutera klāja.
- Te nu ir, - Larijs teica, - pavisam vienkārši. Es jau teicu, ka tā būs. Tā, tagad paliec šeit, Džerij, un mēs aiziesim uz villu pēc pārējām mantām.
Smiedamies un tērgādami zemnieku puiši kopā ar Lariju un Lesliju devās augšā kalnā pēc mūsu pārējā ekipējuma. Es vēroju viņus, tāpēc netiku pievērsis kuterim ipaši lielu uzmanību. Pēkšņi es sadzirdēju tarkšķus. Pagriezies ieraudzīju, ka vīrs atvirzījis laivu labu gabalu no mola un pašlaik izceļ enkuru.
- Hei! - es uzsaucu. - Ko tu dari?
- Izceļu enkuru, - viņš atbildēja. Viņš šķita visai precīzs puisis.
- Bet kurp tu grasies doties? - es jautāju.
- Uz Goviju, - viņš atteica un iedarbināja motoru.
- Bet tu nevari braukt uz Goviju, - es kliedzu. - Nedrīksti. Tev jāved mūs uz kontinentu. Un tev uz klāja ir mūsu leduskaste!
Bet motora troksnis bija pārāk spēcīgs, turklāt, pat ja dzirdēja, viņš mani ignorēja. Viņš pagrieza laivas priekšgalu pret jūru un čuk- čuk-čukināja prom no krasta. Es apjucis vēroju viņu. Ko nu lai mēs iesākam?
Metos pa molu atpakaļ, pārlēcu pāri sadragātajai daļai un pa galvu pa kaklu skrēju pa ceļu augšup. Jutu, ka man pēc iespējas ātrāk jānonāk villā un jāpavēsta Larijam, kas noticis. Šajā brīdī viņi parādījās pakalna galā, stiepdami piknika grozus un dažādas citas mantas. Un gandrīz tajā pašā mirklī ceļa līkumā parādījās Spiro mašīna ar māti un Margo.
Larijs, Leslijs un viņu palīgi no zemnieku aprindām nonāca uz ceļa vienlaikus ar mašīnu.
- Ko tu dari, dārgais? - māte jautāja, izkāpdama no mašīnas.
- Mēs nupat nesam mantas uz kuteri, - Larijs atbildēja. Tad viņš pameta skatu uz molu.
- Kur, pie joda, tas ir? - viņš noprasīja.
- Tieši to es tev gribēju pateikt, - es teicu. - Tas ir prom.
- Ko tu ar to gribi teikt - prom? - Leslijs nesaprata. - Kā tas varēja aizbraukt?
- Nu tā, varēja, - es atbildēju. - Rau, kur tas ir.
Viņi labi ieskatījās un ieraudzīja kuteri nozūdam labu gabalu no krasta.
- Bet uz kurieni tas aizbrauca? - Larijs taujāja.
- Viņš teica, ka uz Goviju.
- Tā, un kāpēc viņš brauc uz Goviju? Viņam jāved mūs uz kontinentu!
- Tieši to es viņam teicu, bet šis man nepievērsa nekādu uzmanību.
- Bet viņam uz klāja ir leduskaste, - Leslijs teica.
- Kas viņam ir? - māte jautāja.
- Leduskaste, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Mēs iekrāvām to sasodīto leduskasti kuterī, un viņš to ir aizvedis.
- Es taču teicu nepieskarties tai leduskastei, - māte iesaucās. - Es teicu, lai tu to nekustini. Nudien, Larij, tu mani sanikno.
- Ak, māt, beidz jel nervozēt, - Larijs teica. - Mums tagad tikai jādabū tā nolādētā lieta atpakaļ. Spiro, ko tas muļķis, tavuprāt, tagad grasās darīt? Tu viņu nolīgi.
- Tas navs Taki kuters, - Spiro teica, domīgi viebdamies.
- Nē, tas nebija Taki, - es apstiprināju. - Tas bija Taki brālēns.
- Tā, un ko mēs tagad darīsim? - māte kā apstulbusi jautāja.
- Dzīsimies viņam pakaļ, - Larijs atteica.
- Es aizvedīs jūsu māte uz māju, - Spiro teica, - un tad es brauks uz Govija.
- Bet tu nevari atvest to leduskasti mašīnā, - Larijs aizrādīja.
Tieši tajā brīdī atskanēja cita kutera motora skaņas, un atska
tījušies mēs ieraudzījām otru laivu parādāmies pilsētas pusē.
- O, - Spiro teica, - tas ir Taki kuters.
- Labi, lai viņš dzenas pakaļ, - Larijs teica. - Lai viņš dzenas pakaļ.
Tikko šis te būs piebraucis, liec viņam dzīties pakaļ un atdabūt sasodīto leduskasti. Es gan nezinu, ko tas muļķis iedomājās, šitā to aizvezdams.
- Vai viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, - Lesijs man jautāja, - kad tu liki viņam paņemt uz klāja leduskasti?
- Nē, - es atbildēju, - viņš tikai izskatījās samulsis.
- Nav nekāds brīnums, - māte piezīmēja. - Es šādos apstākļos arī izskatītos apmulsusi.
Kad Taki laiva beidzot sasniedza molu, mēs viņam izskaidrojām kļūmīgo situāciju. Viņš bija jauks, stiegrains maza auguma vīriņš, kas draudzīgi smīnēja, demonstrēdams lielu daudzumu zelta zobu.
- Va' dzi, šiem puišiem labāk vajadzēja braukt viņam līdzi - Larijs ierosināja. - Citādi mēs nemūžam nedabūsim leduskasti no viena kutera otrā.
Seši jaunie zemnieki, sajūsmināti par izdevību izbraukt jūrā, ierausās laivā, dedzīgi tērgādami un smiedamies.
- Leslij, brauc labāk viņiem līdzi, - Larijs teica.
- Lai notiek, - Leslijs teica, - domāju, tā tiešām būs labāk.
Viņš iekāpa laivā, un tā čukināja prom pa pirmās pēdām.
- Es vienkārši nesaprotu, - māte sacīja. - Par ko tas cilvēks vispār domāja, tā rīkodamies.
- Ak, māt, - Margo teica, - tu taču zini, kā viss notiek Korfu. Ikviens te ir traks.
- Jā, bet ne tik traks, - māte turpināja. - Nevar taču piebraukt kuteri, iekraut tajā pilnīgi svešu cilvēku leduskasti un nozust ar to, kā šoreiz.
- Varbūts viņš ir no Zante, - Spiro minēja, it kā tas visu izskaidrotu.
- Nu, nezinu. Nudien! - māte noteica. - Kāds lielisks sākums! Jūs, bērni, tiešām padarāt mani dusmīgu.
- Zini ko, māt, manuprāt, tas ir netaisni, - Margo iebilda. - Galu galā Larijs un Leslijs nezināja, ka krauj leduskasti nepareizajā kuterī.
- Viņiem vajadzēja pajautāt, - māte neatlaidās. - Iespējams, ka mēs to nekad nedabūsim atpakaļ.
- Neuztraucās, misis Darels, - Spiro teica, drūmi savilcis ģīmi.
- Es dabūts to atpakaļs. Jūs iets vien uz māju.
Tā mēs devāmies atpakaļ uz villu un gaidījām tur. Apmēram pēc trīsarpus stundām mātes nervi bija driskās.
- Esmu pārliecināta, ka viņi to iesvieduši jūrā, - viņa vaimanāja.
- Tiešām, Larij, to es tev nekad nepiedošu. Un es taču tik nepārprotami piekodināju neaiztikt leduskasti.
Šajā brīdī mēs tālumā sadzirdējām neskaidru kutera pukšķēšanu. Es izskrēju no mājas ar tālskati rokā un pārlaidu skatienu jūrai. Šaubu nekādu, molam tuvojās Taki kuteris, un uz tā klāja bija rūpīgi novietota leduskaste. Es ieskrēju pie mātes ar jaunajām ziņām.
- Jā, - viņa teica, - pieņemu, ka tas jau ir kaut kas. Varbūt tagad mēs beidzot varam doties ceļā? Nudien, es jūtos tā, it kā man būtu vēl viens gads nācis klāt, kaut arī dzimšanas diena vēl nemaz nav notikusi.
Mēs vēlreiz nostiepām savas mantas līdz molam un iekrāvām kuterī. Tad mēs saspiedāmies mašīnā un braucām uz pilsētu.
Pilsētā mēs atradām savus draugus, sapulcējušos Esplanādē un tās kolonnu vēsajā paēnā baudām dzērienus. Tur bija Svens, kas ar savu gandrīz pliko pauri un izspūrušo, kušķaino, sirmo "poniju" izskatījās pēc liela, apaļsejaina zīdaiņa. Viņš bija cieši satvēris savu vērtīgo akordeonu - instrumentu, bez kura viņš nekad nedevās ceļā. Tur bija Teodors, tērpies nevainojamā uzvalkā un Panamas cepurē, ūsām un bārdai zeltaini mirdzot saulē. Blakus viņa krēslam atradās spieķis ar tīkliņu vienā galā un kaste ar vērtīgu paraugu mēģenēm un pudelītēm.Tur bija Donalds, bāls un aristokrātisks; Makss, garš un lempīgs, cirtainiem matiem un brūnām ūsām, kas izskatījās kā uz augšlūpas nometies tauriņš; Leonora, blonda, neprecēta un ļoti skais ta; un Maktavišs, plecīgs vīrs ar brūnu, grumbainu seju un plāniem, sirmiem matiem.
Mēs atvainojāmies par nokavēšanos, ko neviens nelikās pamanījis, iedzērām, kamēr Spiro savāca dažas visātrāk bojājošās preces, un tad devāmis uz kuteri, kas mūs jau gaidīja.
Sakāpām laivā; leduskaste tika novietotas pēdējās pārtikas kravas, motors iedarbināts, un mēs kuģojām prom pa rāmajiem ūdeņiem.
- Es esmu iegādājies dažas, ēēē… ziniet… tabletes pret jūras- slimību, - Teodors nopietni teica, uzmezdams aizdomu pilnu skatienu ūdenim, kas izskatījās kā uzgleznots. - Es iedomājos, varbūt te būs kāda neliela viļņošanās, ziniet, un, tā kā esmu tik neveiksmīgs jūrnieks, domāju, ka labāk būtu veikt kādus piesardzības pasākumus.
- Nu, ja būs kāda viļņošanās, varēsiet vienu iedot ari man, - māte teica. - Es tāpat esmu ļoti slikts jūrnieks.
- Matte nedabūz jūrazzlimlbu, - Makss apgalvoja, paplikšķinādams mātei pa plecu. - Es nelaužu mattei dabūt jūrazzlimlbu.
- Interesanti, kā tu to novērsīsi? - Margo teica.
- Ķiploki, - Makss paskaidroja, - ķiploki. Taz ir zens austriešu līdzeklis. Teicama lieta.
- Tu domā - zaļus ķiplokus? - māte jautāja. - Cik riebīgi!
- Nē, nē, dārgā Margo, taz nav riebīgi, - Makss protestēja. - Taz ir kaut kas ļoti labz, tiešām ļoti labz.
- Es ciest nevaru cilvēkus, kuri ož pēc ķiplokiem, - Margo paziņoja. - Tie var vienkārši sadvašot otru gabalos.
- Bet, ja tu arī uzkod ķiplokus, - Makss aizrādīja, - tad tu vari viņuz sadvažot gabaloz.
- Sasodīti slikts tonis, šī ķiploku ēšana, - Donalds teica, - sasodīti slikts tonis. Tikai kontinentāli tā dara.
- Ir vispārpieņemts, ka tie ir, ēēē… ārkārtīgi veselīgi, - Teodors ierunājās. - Medicīniski pierādīta lieta.
- Jā, es tos vienmēr pielieku ēdienam, kad gatavoju, - māte piebalsoja. - Manuprāt, tie piešķir garšu.
- Bet smaka ir šausmīgi skarba, - teica Leonora, izstiepusies uz klāja kā Persijas kaķis. - Es viņdien braucu autobusā uz Peremu, mani dārgie, un gandrīz nosmaku. Ikviens gremoja nenormāli lielas ķiploku daiviņas un dvašoja to visu man virsū. Es biju tuvu ģībonim, kamēr tiku galā.
Svens atsprādzēja akordeonu un iestutēja klēpī.
- Ko man jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela? - viņš apjautājās.
- Ak, es… es pat nezinu, Sven, - māte atbildēja. - Kaut ko jautru.
- Kā būtu ar Pilsētā bij' krodziņš mazs? - Teodors ierosināja. Tā bija viena no viņa iemīļotākajām melodijām, ko viņš vienmēr klausījās ar lielu sajūsmu.
- Ļoti labi, - Svens piekrita un sāka spēlēt.
Leslijs un Maktavišs bija iekārtojušies laivas priekšgalā. Makta- višs ik pa brīdim izdarīja dažus pietupienus un atspiešanos uz rokām. Neskaitot visu pārējo, viņš bija veselības fanātiķis. Zināmu savas karjeras posmu viņš bija dienējis Kanādas Karaliskajā jātnieku armijā un ļoti reti ļāva citiem par to aizmirst. Viņš vienmēr centās būt sabiedrības dvēsele un par visu vairāk lepojās ar savu perfekto veselību. Viņš mēdza uzsist sev pa vēderu un teikt: "Paskat, paskat! Nemaz nav slikti cilvēkam četrdesmit piecu gadu vecumā, ko?"
Tā nu kuteris pukšķināja pāri kanālam, kas šķīra Korfu no kontinenta, Teodoram aizrautīgi dziedot Pilsētā bij' krodziņš mazs.
Man šis ceļš likās ārkārtīgi īss. Te bija tik daudz ko vērot - lidojošās zivis, kaijas -, un man vajadzēja raušus aizraut Teodoru prom no pieaugušo kompānijas, lai lūgtu viņa lietpratēja padomus par jūraszāļu fragmentiem un tamlīdzīgām interesantām lietām, kas peldēja garām laivai.
Tad mēs beidzot starp Albāniju un Korfu sasniedzām ārkārtīgi brūnu un izrobotu piekrasti, kas iestiepās Grieķijā, un arvien vairāk tuvojāmies krastam. Mēs pabraucām garām augstu kalnu galotnēm, kas izskatījās pēc miljonu daudzkrāsainu sveču sakusušām čoku rotām paliekām. Beidzot, naktij tuvojoties, atklājām līci, kas izskatījās tā, it kā to cietajā klintī būtu izkodis kāds jūras briesmonis, bija apaļš pilnmēness, un mēs nolēmām, ka te varētu izveidot nometni. Smiltis bija baltas, klintis augstas un tādas kā sargājošas, tāpēc kuteris tika uzmanīgi iestūrēts līcī, enkurs pārsviests pār bortu, un mēs apstājāmies.
Tas bija brīdis, kad leduskaste varēja parādīt, uz ko tā spējīga. Māte un Spiro izsaiņoja no kastes neticamu pārtikas daudzveidību: ar ķiplokiem pildītas jēra ciskas, omārus un dažādas neparastas ēdam- lietas, ko māte bija pagatavojusi un nodēvējusi par karija pūšļiem. Dažas no tām tiešām bija karija pūšļi, bet pārējās pildītas ar citām delikatesēm. Mēs sasēdāmies lokā uz klāja un kāri ķērāmies pie ēšanas.
Kutera priekšgalā atradās liela kaudze arbūzu, kas izskatījās pēc druknu, zaļbalti svītrotu futbolbumbu grēdas. Laiku pa laikam kāds no tiem tika iesviests leduskastē un tad izzvejots un uzšķērsts. Brīnišķīgais, rožainais mīkstums bija tik kraukšķīgs kā labākais saldējums, kādu vien varēja vēlēties. Es lieliski uzjautrinājos, spļaudams melnās sēkliņas pār laivas malu un vērodams, kā mazās zivtiņas trakā ātrumā metas tām klāt, saķer mutē un tad atkal spļauj ārā. Tomēr dažas lielākās, man par pārsteigumu, izrādījās par īstiem putekļu sūcējiem un aprija tās.
Pēc tam mēs peldējāmies, izņemot māti, Teodoru un Svenu, kas nodevās īsti mistiskai sarunai par burvestībām, spoku mājām un vampīriem, kamēr Spiro un Taki mazgāja traukus.
Bija fantastiski nirt no laivas malas tumšajos ūdeņos, jo, līdzko pieskārās ūdenim, tas zaļganajā fosforescējumā eksplodēja kā uguņošanā, un jūs jutāties kā ieniris liesmās. Peldot zem ūdens, cilvēks atstāja aiz sevis fosforescētas takas kā miljonus sīku zvaigžņu, un, kad Leonora, kas pēdējā no mums iznāca krastā, izslējās no ūdens, viss viņas ķermenis uz mirkli izskatījās kā izkalts no zelta.
- Mans dievs, viņa ir tik jauka, - Larijs apbrīnas pilnā balsī teica, - bet esmu pārliecināts, ka viņa ir lesbiete. Viņa noraida visus manus tuvošanās mēģinājumus.
- Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - tev nevajadzētu runāt tādas lietas par citiem.
- Viņa neapšaubāmi ir ļoti jauka, - Svens piekrita, - īstenībā pat tik jauka, ka es gandrīz sāku vēlēties, kaut nebūtu homoseksuāls. Kaut gan homoseksuālismam ir zināmas priekšrocības.
- Manuprāt, vislabākais ir būt biseksuālam, - Larijs prātoja, - tad var, tā sakot, gūt labāko no abām pasaulēm.
- Larij, dārgais, - māte vēlreiz teica, - tev šī saruna varbūt liekas saistoša, bet man nē, un es nudien gribētu, lai tu nerunātu par to Dže- rija klātbūtnē.
Maktavišs laivas priekšgalā izpildīja daudzus komplicētus formas uzturēšanas vingrinājumus.
- Dievs augstais, šis cilvēks mani tiešām kaitina, - Larijs teica, ieliedams sev vīnu. - Kāpēc viņš uztur formu? Neliekas, ka viņš vispār ar kaut ko nodarbotos.
- Nudien, dārgais, - māte noskaitās, - es ļoti vēlētos, kaut tu beigtu izteikt šādas piezīmes par cilvēkiem. Tādā mazā laivā tas ir ļoti mulsinoši. Viņš var tevi sadzirdēt.
- Ziniet, es neiebilstu, ja viņš uzturētu formu ar nodomu izvarot visas Korfu meitenes, - Larijs turpināja, - bet viņš nekad neko nedara.
Vingrinājumu laikā Maktavišs apmēram astoņdesmit ceturto reizi stāstīja Leslijam, kurš zvilnēja netālu, par saviem piedzīvojumiem policijas dienestā. Tie visi bija ļoti šausminoši un nemainīgi beidzās ar Maktaviša uzvaru.
- Oooooo! - Margo pēkšņi iespiedzās tik skaļi un griezīgi, ka mēs visi salēcāmies un Larijs apgāza savu vīna glāzi.
- Es patiesi vēlos, lai tu neizdotu šādus kaijas brēcienus, - viņš sakaitināts teica.
- Bet es tikko atcerējos, - Margo taisnojās, - ka rīt ir mātes dzimšanas diena.
- Rīt ir mattes dzimžanaz diena? - Makss iesaucās. - Kāpēdz tu mumz neteidzi?
- Patiesībā mēs tāpēc arī devāmies šurpu - lai nosvinētu viņas dzimšanas dienu un viņa varētu izklaidēties, - Margo paskaidroja.
- Bet, ja mattei ir dzimžanaz diena, mumz nav viņai nekādaz dā- vanaz, - Makss uztraucās.
- Ak, neuztraucieties par to, - māte teica. - Man savā vecumā nudien nemaz nevajadzētu svinēt dzimšanas dienu.
- Sasodīti slikts tonis, ierasties dzimšanas dienas svinībās bez dāvanas, - Donalds teica. - Sasodīti slikts tonis.
- Nudien, lūdzu, neuztraucieties, - māte mierināja. - Jūs mani galīgi samulsināsiet.
- Es spēlēšu jums visu dienu bez pārtraukuma, mana dārgā misis Darela, - Svens teica. - Es jums pasniegšu mūziku kā dzimšanas dienas dāvanu.
Kaut ari Svens prata spēlēt tādas dziesmiņas kā Pilsētā bij' krodziņš mazs, viņa īstā kaislība bija Bahs, un es ievēroju, ka no domas par Bahu Svena izpildījumā cauru dienu māte kļūst manāmi tramīga.
- Nē, nē, - viņa steidzīgi teica, - jums ne par ko nav jāsatraucas.
-Nu ko, tad rīt mumz būz grandiozaz svinībaz, - Makss teica.
- Mēs atradīzim īpažu vietu un nosvinēzim mattes dzimžanaz dienu īsti kontinentālā garā.
Drīz vien mūsu līdzpaņemtie matrači tika izritināti, un pamazām mēs iegrimām miegā, kamēr mēness, sarkans kā sarkankrūtīša krūteža, ritināja savu ceļu pāri kalniem aiz mums un pamazām kļuva citrondzeltens, bet vēlāk sudrabains.
Nākamajā rītā visus pašā rītausmā iztrūcināja un neapšaubāmi saniknoja Svens, kurš modināja mūs, spēlēdams Happy Birthday to You. Viņš bija nometies ceļos un sajūsmināts cieši vērās mātei sejā, lai redzētu, kādu efektu viņa priekšnesums radīs. Māte, kas nebija pieradusi pie modināšanas ar akordeona skaņām sešu collu attālumā no auss, pamodās ar trauksmes spiedzienu.
- Kas noticis? Kas noticis? Vai mēs grimstam? - viņa elsa.
- Sven, dieva dēļ, - Larijs teica, - ir pieci no rīta.
- Ak, - Makss miegaini teica, - bet šodien ir mattes dzimžanaz diena. Mumz jāsāk zvinēt. Hei, dziedāzim vizi reizē!
Viņš pielēca kājās, sadauzīdams galvu pret mastu, tad savicināja savas garās rokas un aicināja:
- Tā, Zven, spēlē vēlreiz. Vizi reizē!
Pusaizmigušiem un negribīgiem mums nācās vēlreiz nodziedāt Happy Birthday to You, kamēr māte sēdēja, visiem spēkiem pūlēdamās no jauna neaizmigt.
- Vai mans vajadzēs uzvārīts tēja, misis Darels? - Spiro piedāvāja.
- Manuprāt, tā ir laba doma, - māte atbildēja.
Mēs sameklējām un pasniedzām mātei mūsu daudzveidīgās dāvanas, un māte par visām izrādīja sajūsmu, pat par revolveri ar perlamutra rokturi, kaut ari viņa teica, ka, viņasprāt, Leslijam to drošības dēļ vajadzētu paturēt savā istabā. Ja viņa, paklausot Leslija ierosinājumam, turētu to zem spilvena, šaujamais varētu nakts vidū iet vaļā un nodarīt viņai kādu nopietnu ievainojumu.
Tēja un ātra izpeldēšanās mūs visus atdzīvināja. Pašlaik lēca saule, un no ūdens bālās šķeterēs cēlās nakts migla. Tas izskatījās tā, it kā jūra būtu milzīga, zila aita un saule to maigi apcirptu. Pēc brokastīm ar augļiem un cieti vārītām olām motors tika iedarbināts, un mēs devāmies gar krastu uz priekšu.
- Mumz vajag atrazt vizneatkārtojamāko vietu mattes dzimžanaz dienaz puzdienām, - Makss ierosināja. - Tam jābūt Ēdenez dārzam.
- Dieva vārds, jā, - Donalds piebalsoja. - Mums jāatrod tiešām visneatkārtojamākā vieta.
- Tad tagad es varu jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela, - Svens teica.
Drīz vien mūsu kuteris pukšķināja garām zemesragam, kas izskatījās kā būvēts no apbrīnojamiem sarkanu, zeltainu un baltu klints- akmeņu ķieģeļiem, tā galā kā lietussargs pletās milzīgas priedes zaru vainags; koks auga nedroši tuvu klintsmalai un bija bīstami nosvēries uz jūras pusi. Apbraukuši zemesragam, mēs ieraudzījām, ka tas apsargā mazu līcīti, kura krastā atrodas mazs ciematiņš, un kalna nogāzē aiz ciemata vīdēja veca venēciešu forta drupas.
- Tas izskatās interesanti, - Larijs teica. - Pietauvosimies te un apskatīsim.
- Es neietu vis tes, māster Larijs, - Spiro viebdamies ierunājās.
- Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja. - Šis ciemats izskatās burvīgs, un forts liekas interesants.
- Tie gandrīz turki, - Spiro atbildēja.
- Ko tu domā ar "gandrīz"? - Larijs nesaprata. - Cilvēks vai nu ir turks, vai nav.
- Nu, tie darās kā turki, - Spiro paskaidroja, - ne kā grieķi, tātad patiesībās tie irs turki.
Visi jutās mazliet apjukuši par šādu loģiku.
- Bet, pat ja viņi ir turki, - Larijs turpināja, - kāda tam nozīme?
- Dažos no šiem, ēēē… ēēē… attālajiem ciematiem kopš turku iebrukuma Grieķijā valda ļoti spēcīga turku ietekme, - Teodors zinoši skaidroja. - Cilvēki ir pārņēmuši daudzas turku paražas, un tā nu dažās šajās nomaļajās vietās, kā Spiro diezgan precīzi aizrādīja, viņi vairāk līdzinās turkiem nekā grieķiem.
- Bet kāda, pie joda, tam nozīme? - Larijs galīgi noskaitās.
- Viņiem palaikam ne pārāk patīk ārzemnieki, - Teodors paskaidroja.
- Bet viņi taču nevar iebilst, ja mēs te apstāsimies un apskatīsim fortu, - Larijs teica, - turklāt šis ciemats ir tik mazs, ka mūsu pārspēks, manuprāt, katrā laikā būs trīs pret vienu. Un, ja viņi izskatīsies naidīgi, mēs taču varam māti ar revolveri sūtīt pa priekšu. Tas iegrožos viņu kareivlgumu.
- Jūs tiešāms gribat iets? - Spiro jautāja.
- Jā, - Larijs apstiprināja. - Vai tu baidies no dažiem turkiem?
Spiro seja tik stipri pieplūda asinīm, ka likās, viņu tūlīt ķers
trieka.
- Jums nevajags teikt tādas lietas, māster Larijs, - viņš noskaldīja.
- Es nebaidās ne no viens sunabērns turks.
>
Spiro pagriezās, aizrībināja uz kutera pakaļgalu un norīkoja Taki piestāt pie mazā mola.
- Larij, dārgais, tev nevajadzētu tā runāt, - māte aizrādīja. - Tu aizskar viņa jūtas. Tu taču zini, cik viņam stingri aizspriedumi pret turkiem.
- Bet tie taču nav nekādi sasodīti turki, - Larijs pretojas. - Tie ir grieķi.
- Praktiski viņus var saukt par grieķiem, es tā domāju, - Teodors teica, - bet šajās nomaļajās vietās viņi kļuvuši tik līdzīgi turkiem, ka ir praktiski neatšķirami. Tāda savā ziņā dīvaina saliedēšanās.
Kad mūsu laiva tuvojās molam, mazs zēns, kas makšķerēdams bija sēdējis uz tā, savāca makšķeri, satina to un aizskrēja uz ciematu.
- Vai jums nešķiet, ka viņš aizskrēja citus brīdināt? - Leonora nervozi jautāja. - Es gribēju teikt, lai viņi varētu nākt mums pretī ar ieročiem un tamlīdzīgi.
- Ak, neesi taču tik sasodīti dumja, - Larijs teica.
- Laidiet mani pa priekšu, - Maktavišs ierosināja. - Esmu pieradis pie šādām situācijām. Diezgan bieži tā gadījās ar mežonīgajām indiāņu ciltīm Kanādā, kad dzinu viņiem pēdas. Man ir iemaņas kontaktos ar primitīviem ļautiņiem.
Larijs novaidējās un bija gatavs izmest kādu sarkastisku piezīmi, bet mātes niknais skatiens viņu apklusināja.
- Tā, - Maktavišs teica, pārņemdams operācijas vadību, - labākais, ko mēs tagad varam darīt, ir izkāpt uz mola un mazliet pastaigāties, skatoties apkārt, it kā… ēēē… it kā…
- It kā mēs būtu tūristi? - Larijs nevainīgi ierosināja.
- Es gribēju teikt, - Maktavišs atteica, - it kā mums nebūtu ļaunu nodomu.
- Dievs augstais, - Larijs novaidējās, - varētu padomāt, ka mēs esam Āfrikas mūžamežos.
- Larij, dārgais, lūdzu, apklusti, - māte neizturēja. - Esmu pārliecināta, ka misters Maktavišs zina labāk. Galu galā šodien /rmana dzimšanas diena.
Tā mēs visi izkāpām uz mola un kādu laiciņu stāvējām, skatīdamies uz visām pusēm un turpinādami savas muļķīgās sarunas.
- Un nu, - Maktavišs teica, - iesim uz ciematu.
Atstājuši Spiro un Taki pieskatīt laivu, mēs devāmies ceļā.
Ciematā bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit mājas, visas mazas, balsinātas un spodras, dažas zaļu vīnstīgu pinumos, citas ietītas pur- purkrāsas bugenviliju segā.
Mundrā, militārā soli Maktavišs gāja visiem pa priekšu, izskatīdamies pēc bezbailīga Francijas ārzemju leģionāra, kas gatavojas apspiest arābu dumpi, un mēs vieglā gaitā soļojām aiz viņa.
Ciematā bija tikai viena plata iela, ja to var pagodināt ar šādu nosaukumu, un no tās atzarojās vairākas šauras ejas starp mājām. Kad mēs gājām garām kādai no šim ejām, no mājas izsteidzās sieviete ar jašmaku[3] priekšā sejai, uzmeta mums šausmu pilnu skatienu un steigšus nozuda vienā no ejām. Es vēl nekad nebiju redzējis jašmaku, tāpēc biju milzīgi saintriģēts.
- Kas viņai bija priekšā sejai? - es jautāju. - Vai tas ir kaut kāds apsējs?
- Nē, nē, - Teodors teica, - viņa aplikusi jašmaku. ja cilvēki šajā ciematā ir tik turciski, tu redzēsi, ka lielākā daļa sieviešu aizsedz ar to seju.
- Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir sasodīti muļķīga ideja, - Larijs paziņoja. - Ja sievietei ir glīta seja, viņai vajadzētu to rādīt. Vienīgais, kam es piekritu, būtu aizbāznis mutē, lai viņa tik daudz nepļāpātu.
Iela nenovēršami veda uz katra ciemata centrālo vietu - mazu laukumiņu, pār kuru pletās milzīgas, ļoti skaistas priedes zarotne, un tās ēnā bija novietota galdu un krēslu gūzma. Te atradās maza kafejnīca, kas, tieši kā Anglijas ciematos, darbojās kā vietējais krodziņš, kurā izsniedza ne tikai ēdamvielas, bet vienādos daudzumos arī vīnu, tenkas un paļas. Man likās ļoti savādi, ka mūsu kavalkāde, soļodama cauri ciematam, nesatika nevienu dzīvu dvēseli, izņemot sievieti. Ja tas būtu kādā no Korfu nomaļajiem ciematiem, šobrīd mēs jau atrastos klaigājošu, savaldzinātu ciematnieku pūļa ielenkumā. Taču, kad mēs sasniedzām ciemata centru, iemesls kļuva skaidrs - vai vismaz likās kļuvis skaidrs -, jo lielāko daļu mazo galdiņu zem priedes bija aizņēmuši vīrieši, gandrīz visi paveci vīri ar iespaidīgām baltām bārdām, ģērbušies maisveida biksēs, skrandainos kreklos un charukias, apbrīnojamās, no spilgti sarkanas ādas darinātās kurpēs ar uzliektiem purngaliem, izgreznotiem ar košas krāsas pušķiem. Mūsu grupiņas ierašanos laukuma vīri sveica ar absolūtu klusumu. Viņi vienkārši sēdēja un skatījās uz mums.
- Aha! - Maktavišs teica skaļā, mundrā balsī. - Kalimera, kali- mera, kalimera!
Ja tas notiktu grieķu ciematā, uz viņa labrītu tūlīt pat atskanētu atbilde. Daži būtu teikuši "priecājamies, ka esat ieradušies", citi - herete, kas nozīmē "esi laimīgs", un pārējie tāpat atbildētu ar kalimera. Tomēr nebija nekādas reakcijas, tikai viens vai divi no vecākajiem vīriem nopietni pamāja ar galvu.
- Tā, un tagad, - Maktavišs teica, - sabīdīsim dažus galdiņus kopā, pasūtīsim kādus dzērienus, un esmu pārliecināts, ka viņi mums pievienosies, kad būs ar mums apraduši.
- Es nudien nedomāju, ka man tas patīk, - māte nervozi teica. - Vai jums nešķiet, ka Margo, Leonorai un man vajadzētu atgriezties laivā? Es gribēju teikt, te ir tikai vīrieši, nevienas sievietes.
- Ak, māt, tās ir blēņas. Nesatraucies, - Larijs teica.
- Manuprāt, - Teodors teica, ar mīlestību pavērdamies augšup uz priedes zarotni virs mums, - manuprāt, tāpēc tas mazais zēns aizskrēja uz ciemu. Dažos šajos nomaļajos ciematos, vai ziniet, sievietēm jāsēž mājās. Un tā nu viņš, vai ziniet, skrēja viņas brīdināt. Tāpat ari mūsu… ēēē… hmm… ēēē… dāmu izskats… ēēē… droši vien likās viņam… ēēē… neparasts.
Tā kā māte, Margo un Leonora nebija paslēpušas seju aiz jašma- ka un Marko un Leonora tērpušās visai košās kokvilnas kleitās, kas ievērojamu daļu viņu anatomijas atstāja neapslēptu, tas visumā nebija pārsteidzoši.
Mēs sabīdījām vairākus galdiņus kopā, salikām krēslus apkārt 1111 apsēdāmies. Ciematnieki, kuru skaitliskais pārspēks, par spīti Larija apgalvojumam, bija apmēram pieci pret vienu, turpināja sēdēt klusēdami un blenza uz mums bezkaislīgi kā ķirzakas. Pēc tam, kad bijām zināmu laiku gaidījuši un diezgan pavirši tērzējuši, no kafejnīcas izšļūkāja vecīgs vīrs un acīm redzami negribīgi pienāca pie mūsu galda. Mēs visi, šajā laikā jau pilnīgi palikuši bez nerviem, unisonā teicām viņam kalimera, balsīs ieskanoties dažādas pakāpes nervozitātei. Mums par neizsakāmu atvieglojumu, viņš atbildēja ar savu kalimera.
- Un nu, - Maktavišs teica, visai lepodamies ar savām grieķu valodas zināšanām, - mēs gribētu pasūtīt kādus dzeramos un mazliet meze.
Patiesībā viņam nemaz nevajadzētu pievienot pasūtījumam meze, jo tas nozīmēja sīkas uzkodas, tādas kā olīves, riekstus, cieti vārītas olas, gurķus, sieru un tamlīdzīgi, kas, pasūtot Grieķijā dzērienus, tiek automātiski pasniegtas līdzi. Tomēr likās, ka šajos apstākļos pat izbijis policists kļūst mazliet pļāpīgs.
- Jā, - kafejnīcas īpašnieks vaicāja. - Kādus dzērienus jūs pasūtīsiet?
Maktavišs apkopoja mūsu pasūtījumus, kas ietvēra vispirms džindžeralu un tad turpinājās ar ouzo, brendiju un retsinu. Viņš to visu pārtulkoja kafejnīcas īpašniekam.
- Man ir tikai sarkanvīns, - kafejnīcas īpašnieks atteica.
Maktaviša sejai pārslīdēja niknuma vilnis.
- Labi, tad atnesiet mums sarkanvīnu un meze.
Kafejnīcas īpašnieks viegli pamāja ar galvu un iešļūca atpakaļ savā mazajā, drūmajā veikalā.
- Nu, sakiet, - Maktavišs teica, - kāpēc viņš man prasīja, ko mēs pasūtīsim, ja jau pilnīgi skaidri zināja, ka viņam ir tikai sarkanvīns?
Maktavišs karsti mīlēja grieķus un bija uzņēmies pūles tekoši apgūt viņu valodu, taču viņš nekad nespēja ielauzīties viņu loģikā.
- Tas taču pilnīgi skaidrs, - Larijs nikni atteica. - Viņš gribēja noskaidrot, ko jūs vēlaties dzert, un, ja jūs pasūtītu sarkanvīnu, viņš varētu to jums atnest.
- Jā, bet kāpēc vienkārši uzreiz nepateikt, ka viņam ir tikai un vienīgi sarkanvīns?
- Grieķijā tā nenotiek, - Larijs pacietīgi skaidroja. - Tas būtu pārāk loģiski.
Mēs sēdējām ap galdu pārējo naidīgo skatienu ielenkumā, juzdamies tieši kā aktieri uz skatuves, kas visi vienlaikus aizmirsuši tekstu. Drīz vien vecais vīrs atgriezās, nesdams apdauzītu skārda paplāti, uz kuras kāda nenoskaidrota iemesla dēļ bija karalienes Viktorijas portrets. Viņš nolika uz galda dažus šķīvīšus ar mazām, melnām olīvām un balta kazas siera šķēlītēm, divas pudeles vīna un veselu rindu glāžu, kuras gan bija tīras, tomēr no ilgas lietošanas tik apdauzītas un saskrāpētas, ka izskatījās tā, it kā varētu mūs aplaimot ar jebkuru no daudzām interesantām sērgām.
- Viņi šajā ciematā neizskatāz ļoti laimīgi, - Makss secināja.
- Ko tad tu gribi? - Donalds atcirta. - Tik daudz nolādētu ārzemnieku. Ja mēs būtu Anglijā, tad gan notiktu citādi.
- Jā, - Larijs sarkastiski teica, - tad mēs drīz vien uzsāktu Morisa danci[4].
Kaut arī mūsu vīrišķīgās auditorijas kopējais noskaņojums nelikās mainījies, mūsu nervozajā nojautā vietējie sāka izskatīties īsti ļaunprātīgi.
- Mūzika, - Svens ieteicās, - tā nomierina pat plēsoņu. Es jums kaut ko nospēlēšu.
- Labi, tikai, dieva dēļ, spēlē kaut ko lustīgu, - Larijs piekrita. - Ja tu sāksi spēlēt Bahu, tad es jau redzu, kā viņi visi iet un ķeras pie savām kramenīcām.
Svens iegrozīja akordeonu klēpī un nospēlēja pilnīgi apburošu mazu polku, kas būtu aizkustinājusi ikviena grieķa sirdi. Bet mūsu auditorija palika nekustīga, kaut arī šķita, ka saspīlējums viegli mazinājies.
- Es pilnīgi nopietni domāju, ka Margo, Leonorai un man vajadzētu atgriezties laivā, - māte paziņoja.
- Nē, nē, mana dārgā misis Darela, - Maktavišs teica. - Ticiet man, es lieliski saprotu šo situāciju. Šiem primitīvajiem ļautiņiem vajadzīgs laiks, lai pierastu pie citiem. Un tagad, tā kā Svena mūzikai nebija efekta, es domāju, pienācis laiks burvestībai.
- Burvestībai? - Teodors pārjautāja, noliekdamies uz priekšu un, dziļi ieinteresēts, cieši vērdamies Maktavišā. - Ko tu ar to gribi teikt?
- Burvju triki, - Maktavišs atbildēja. - Brīvajā laikā es esmu tāds kā burvju mākslinieks.
- Dievs augstais, - Larijs ievaidējās. - Kāpēc labāk neizdalīt viņiem visiem stikla pērlīšu krelles?
- Ak, apklusti jel, Larij, - Margo nošņācās. - Maktavišs zina, ko dara.
- Nu ko, man prieks, ka vismaz tu tā domā, - Larijs atbildēja.
Maktavišs mērķtiecīgi iesoļoja kafejnīcā un atgriezās, nesdams
šķīvi ar četrām olām. Viņš tās uzmanīgi novietoja uz galda un nostājās blakus tā, lai klusējošā ciematnieku auditorija varētu viņu redzēt.
- Tātad, - viņš teica, žestikulēdams kā profesionāls burvju mākslinieks, - pirmais būs mans triks ar olām. Vai varu no jums aizņemties kādu trauku?
- Kabatlakatu? - Donalds piedāvāja.
- Nē, - Maktavišs teica, uzmezdams skatienu ciematniekiem. - Es domāju kaut ko mazliet iespaidīgāku. Misis Darela, vai jūs būtu tik laipna un aizdotu man savu cepuri?
Māte šajos vasaras mēnešos mēdza nēsāt lielu salmu cepuri, kas, ņemot vērā viņas miniatūro augumu, darīja viņu līdzīgu tādai kā dzīvai sēnei.
- Es negribu to notraipīt ar olām, - viņa iebilda.
- Nē, nē, ticiet man, - Maktavišs apgalvoja, - tas nemaz nav bīstami.
Māte negribīgi noņēma savu salmu cepuri un pasniedza Makta- višam. Viņš plašā, iespaidīgā žestā nolika to sev priekšā uz galda, vēlreiz aši paskatījās uz ciematniekiem, lai pārliecinātos, ka tie vēro notiekošo, tad paņēma vienu olu un uzmanīgi ielika cepurē. Pēc tam viņš saņēma cepures malas kopā un atvēzējies uzsita ar to pa galda malu.
- Ja mēs savāksim visu kopā, - Larijs komentēja, - es pieļauju, ka varēsim pagatavot omleti.
Taču Maktavišs atpleta cepuri un parādīja to tā, lai ciematnieki varētu redzēt, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Tad viņš paņēma otru olu, atkārtoja precīzi to pašu, un cepure atkal izrādījās tukša. Kad viņš darīja to pašu ar trešo olu, es pamanīju ciematnieku auditorijas acīs iezogamies dzīvību, un pēc ceturtās olas viens vai divi pat čukstus apmainījās iespaidiem. Tad Maktavišs atkal ar lielu pompu parādīja mums un ciematniekiem, ka cepure ir pilnīgi tukša un bezolaina. Viņš nolika to uz galda un vēlreiz saņēma cepures malas kopā, tad atkal atvēra un, ievērodams efektīgas pauzes, izņēma no tās četras pilnīgi neskartas olas un sarindoja uz galda.
Rezultāts iespaidoja pat Lariju. Protams, tas bija vienkāršs triks, ko burvju mākslinieki sauc par "paslēpšanu plaukstā"; tas nozīmē, cilvēks tikai izliekas, ka ieliek kaut ko traukā, patiesībā priekšmets paliek viņa plaukstā un tiek noslēpts kādā citā vietā. Esmu redzējis cilvēkus tā rīkojamies ar pulksteņiem un citiem priekšmetiem, bet nekad neesmu redzējis, ka to kāds tik prasmīgi izdarītu ar četrām olām, kuras galu galā ir grūti paslēpjamas un trika laikā viegli var saplīst, tādējādi sabojājot visu efektu.
Maktavišs palocījās, pateikdamies par mūsu aplausiem, un, mums par lielu pārsteigumu, arī no ciematnieku puses atskanēja daži šķidri plaukšķieni. Patiesībā daži no vecajiem vīriem, kuriem bija vāja redze, pievirzīja savus krēslus blakām jaunajiem, lai būtu mums tuvāk.
- Saprotiet, ko es ar to domāju? - Maktavišs lepni teica. - Neliela deva burvestības dara brīnumus.
Tad viņš izvilka no kabatas kāršu paciņu un uzsāka parastos trikus, kādus burvju mākslinieki demonstrē ar kārtīm, žestikulēdams ar tām gaisā tā, ka tās sakrita viņam plaukstā un izkaisījās visā roku garumā, nevienai nenokritot zemē. Nu ciematnieku interese bija patiesi sakāpināta, un tie, kas sēdēja aiz mums laukuma otrā pusē, tagad pievienojās tiem, kas sēdēja mums priekšā. Vecākie vīri ar vājo redzi bija pat tik saintriģēti, ka pievirzīja savus krēslus vēl tuvāk, kamēr jau gandrīz sēdēja pie mūsu galda.
Bija acīm redzams, ka Maktavišu pašu tas ārkārtīgi sajūsmina. Viņš ielika olu mutē, sakoda zobus, atkal plati atvēra muti, rādīdams, ka tā ir tukša, un tad izvilka olu no kabatas. Šoreiz no ciematnieku puses atskanēja sirsnīga aplausu vētra.
- Vai viņš nav gudrs? - Margo iesaucās.
- Es taču teicu, ka viņš ir foršs, - Leslijs atteica, - un viņš arī sasodīti labi šauj ar pistoli.
- Man jānoskaidro, kā viņš panāk šīs… hmm… ilūzijas, - Teodors teica.
- Interesanti, vai viņš prot pārzāģēt sievieti uz pusēm? - Larijs domīgi prātoja. - Es gribēju teikt, lai varētu dabūt tādu pusīti, kas darbojas, bet nerunā.
- Larij, dārgais, - māte aizrādīja, - es nudien vēlos, lai tu nerunātu tādas lietas Džerija klātbūtnē.
Tad sekoja Maktaviša lielais triumfs. Ciematnieku auditorijas pirmajā rindā atradās tikai veci vīri ar garām, baltām bārdām, jaunākie vīrieši stāvēja aizmugurē, staipīdami kaklus, lai redzētu visus trikus. Maktavišs piegāja pie visvecākā no večiem, kuram noteikti vajadzēja būt ciemata vecākajam, jo mēs ievērojām, ka viņam piešķirta īpaša goda vieta, lai varētu visu skaidri saredzēt. Maktavišs mirkli stāvēja, pacēlis rokas un plati izpletis pirkstus, un tad teica grieķu valodā:
- Tagad es jums parādīšu jaunu triku.
Viņš strauji noliecās, izvilka no vecā vīra bārdas drahmu un nosvieda sudrabaino monētu zemē. Kompānija apbrīnā noelsās. Tad, vēlreiz pacēlis rokas ar izplestiem pirkstiem, viņš no vecā vīra bārdas otras puses izzvejoja piecu drahmu monētu un arī to ar plašu žestu nosvieda uz grīdas.
- Tā, - Maktavišs grieķu valodā teica, vēlreiz paceldams rokas, - jūs redzējāt, kā es izbūru šo naudu no ciemata vecākā bārdas…
- Vai tu vari dabūt vairāk? - ciemata vecākais jautāja.
- Jā, jā, - ciematnieku koris piebalsoja, - vai vari dabūt vairāk?
- Paskatīsimies, ko spēj mana burvju vara, - Maktavišs atbildēja, pilnīgi aizrāvies.
Strauji citu pēc citas viņš izvilka no bārdas veselu gūzmu desmit- drahmu monētu, kuras sasvieda kaudzītē uz grīdas. Tajos laikos Grieķijā valdīja tāda nabadzība, ka sudraba straume, ko Maktavišs ieguva no ciemata vecākā bārdas, bija īsta bagātība.
Šajā brīdī Maktavišs pārspēja pats sevi. Viņš izzvejoja no ciemata vecākā bārdas 50 drahmu banknoti. Satraukuma pilnie izsaucieni kļuva gandrīz uzbudinoši. Šādi uzmundrināts, Maktavišs sadabūja vēl četras tādas pašas. Ciemata vecākais sēdēja pilnīgā transā. Laiku pa laikam viņš čukstus izdvesa pateicības vārdus vienam vai otram svētajam, kurš, pēc viņa domām, radīja šo brīnumu.
- Ziniet, es domāju, - Teodors ierunājās, - varbūt nebūtu ieteicams turpināt tālāk.
Bet Maktavišs bija pārāk iededzies entuziasmā, lai samanītu briesmas. Viņš izvilka no ciemata vecākā bārdas vairākas 100 drahmu banknotes, un atskanēja apdullinoši aplausi.
- Un nu, - viņš teica, - mans pēdējais triks, - un vēlreiz pacēla rokas, lai pierādītu, ka tajās nekā nav. Viņš noliecās un izplucināja no bārdas žūksni 500 drahmu banknošu.
Kopējais naudas daudzums, kas šobrīd gulēja pie ciemata vecākā kājām, bija kādas piecpadsmit mārciņas, un vidusmēra zemniekam jebkurā Grieķijas rajonā tā bija tik liela bagātība, kas pārsniedz jebkuras mantrausības robežas.
- Lūdzu, - Maktavišs teica, pagriezdamies pret mums un lepni smaidīdams, - tas vienmēr nostrādā.
- Jūs neapšaubāmi ļoti uzlabojāt viņu noskaņojumu, - teica māte, šobrīd jau pilnīgi nomierinājusies.
- Es jau teicu, misis Darela, lai jūs neuztraucaties, - Maktavišs atbildēja.
Tad viņš izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņš noliecās, savāca zemē guļošo naudu un iebāza kabatā.
Acumirklī sacēlās sašutuma pilna rēkoņa.
- Man, ēēē… man jau bija zināmas bažas, ka tā notiks, - Teodors komentēja.
Ciemata vecākais bija grīļīgi pieslējies kājās un kratīja dūri Maktavišam sejā. Visi pārējie klaigāja tik sašutuši kā iztrūcināts kovārņu bars.
- Bet kas par lietu? - Maktavišs nesaprata.
- Tu nozagi manu naudu, - vecākais sauca.
- Manuprāt, - Larijs teica mātei, - nupat tev, Leonorai un Margo ir īstais laiks atgriezties laivā.
Viņas rosīgi pietrūkās no galda un nozuda prom pa ielu ievērības cienīgā ātrumā.
- Bet ko tu ar to gribi teikt - tavu naudu? - Maktavišs dedzīgi protestēja. - Tā ir mana nauda.
- Kā tā var būt tava nauda, ja tu to atradi manā bārdā? - vecākais noprasīja.
Maktavišu atkal sakāva grieķu neloģiskums.
- Bet vai tad tu nesaproti, - viņš sāpīgi teica, - ka tas bija tikai brīnums? Tā patiešām ir mana nauda.
- NĒ! - viss ciemats korī auroja. - Ja tu atradi naudu viņa bārdā, tad tā ir viņa nauda!
- Vai tiešām jūs nesaprotat, - Maktavišs izmisīgi teica, - ka tas bija triks? Es jums rādīju trikus.
- Jā, un tas triks ir nozagt manu naudu! - vecākais kliedza.
- JĀ! - nodārdēja auditorijas vispārējā piekrišana.
- Vai zini, - Maktavišs bezcerīgi teica Larijam, - vecais zēns, šķiet, ir plānprātīgs. Viņš nesaprot lietas būtību.
- Tu pats, vai zini, esi galīgs muļķis, - Larijs atteica. - Viņš nepārprotami domā, ka tā ir viņa nauda, ja jau izvilkta no viņa bārdas.
- Bet tā taču nav, - Maktavišs truli uzstāja, - tā ir mana nauda. Es to biju paslēpis saujā.
- Mēs to zinām, muļķis tu tāds, bet viņi ne.
Nu jau mūs bija ielencis mežonīga izskata un galīgi noskaitušos ciematnieku pūlis, kas bija cieši apņēmies panākt taisnības uzvaru.
- Atdod viņam viņa naudu, - visi kliedza, - vai arī mēs neļausim jūsu kuterim aizbraukt!
- Mēs izsauksim policiju no Atēnām! - viens no vīriem piedraudēja.
Tā kā būtu vajadzīgas vairākas nedēļas, lai sasniegtu Atēnas, un vēl dažas, kamēr policists - ja kādu vispār nosūtītu uz šejieni - ierastos un izmeklētu šo lietu, situācija šķitās pieņemam draudīgus apmērus.
- Manuprāt, ēēē… - Teodors teica, - vislabāk būtu, ja tu atdotu viņam to naudu.
- Tieši tā es vienmēr esmu domājis par ārzemniekiem, - Donalds teica. - Uzbudināmi. Un mantkārīgi. Tieši tāpat kā Makss, kurš vienmēr aizņemas no manis naudu un nekad neatdod.
- Pag, nesākzim arī mēz ķildotiez, - Makss iejaucās. - Te jau tāpat pietiek ķildu.
- Tiešām, - Larijs piekrita, - Teodors deva lielisku padomu. Tev jāatdod šī nauda atpakaļ, Maktaviš.
- Bet tās ir gandrīz piecpadsmit mārciņas! - Maktavišs pretojās. - Un tas galu galā bija tikai triks.
- Nu ko, ja tu to naudu neatdosi, - Larijs teica, - man liekas, tev ir visai vājas izredzes tikt prom no šejienes bez kautiņa.
Maktavišs izslējās visā garumā.
- Es nebaidos no cīņas, - viņš paziņoja.
- Ak dievs, neesi taču muļķis, - Larijs nogurušā balsī teica. - Ja visi tie muskuļainie jaunie vīrieši reizē liksies virsū, tevi saraus gabalos.
- Labi, mēģināsim vienoties, - Maktavišs samierinājās.
Viņš izņēma drahmu žūksni no kabatas un sniedza vecākajam.
- Klau, - viņš teica grieķu valodā, - tas bija tikai triks un tā nauda nav tava, bet es tev tomēr iedošu pusi no visa, ko dabūju no tavas bārdas, un tad tu varēsi nopirkt sev drusku vīna.
- NĒ! - ciematnieki unisonā auroja. - Atdod viņam visu!
Māte, aizgādājusi Margo un Leonoru uz laivu drošībā, bija atgriezusies glābt mani un, sev par šausmām, ieraudzīja mūs šā draudīgā pūļa ielenkumā.
- Larij, Larij! - viņa kliedza. - Sargā Džeriju!
- Ak, māt, neesi muļķe, - Larijs atkliedza. - Viņš te ir vienīgais, kam ir izredzes nedabūt pa kaklu.
Tā bija skaidra patiesība, jo šādā situācijā neviens grieķis neaizskars bērnu, ja nu vienīgi nejauši.
- Man šķiet, mēs pa visiem varētu piespiest viņus pie sienas, - Donalds ierosināja. - Tik daudziem ārzemniekiem tā būtu pārāk necienīga atkāpšanās. ītonā es tīri labi boksējos.
- Ēēē… vai jūs, hmm… ēēē… ievērojāt, ka lielākajai daļai no viņiem ir naži? - Teodors apjautājās tādā tonī, it kā mēs apspriestu kādu muzeja eksponātu.
- Ha, es protu kautiez ar nažiem, - Makss atteica.
- Bet tev nav naža, - Donalds aizrādīja.
- Tieza, - Makss domīgi piekrita, - bet, ja tu kādu no viņiem notriekzi zemē, es varēžu dabūt viņa nazi un tad ar to kautiez.
- Nedomāju vis, ka tā darīt būtu prātīgi, - Teodors brīdināja.
Pa to laiku rēkšana turpinājās, un Maktavišs joprojām centās
pārliecināt ciemata vecāko, ka viņiem jāsadala ieņēmumi no bārdas uz pusēm.
- Vai tu sargā Džeriju? - māte kliedza no pūļa aizmugures.
- Ak, māt, apklusti, - Larijs bļāva, - tu tikai padari visu sliktāku. Džerijs ir pilnīgā drošībā.
- Vai ziniet, no viņu balss noskaņas un tā, ko viņi runā, man šķiet, - Teodors teica, - ka mums nudien nāksies pierunāt Maktavišu atdot vecākajam naudu. Citādi mēs nonāksim visai nepatīkamā stāvoklī.
- Vai tu sargā Džeriju? - māte atkal kliedza.
- O, Kristus vārdā! - Larijs izdvesa.
Viņš metās uz priekšu, sagrāba Maktavišu, parakņājās viņa kabatā, izvilka naudu un pasniedza ciemata vecākajam.
- Pag! Kas tad nu! Tā ir mana nauda! - Maktavišs sauca.
- Jā, un tā ir mana dzīvība, ar ko tu tagad dari nejaucības, - Larijs atcirta.
Viņš pagriezās pret vecāko.
- Skaties, - viņš teica grieķu valodā, - šeit ir nauda, ko šis kyrios ar burvestības palīdzību atrada tavā bārdā.
Viņš pagriezās pret Maktavišu, satvēra viņa plecus, cieši ielūkojās acīs un teica:
- Tev sparīgi jāmāj ar galvu, lai ko arī es teiktu, saprati?
- Jā, jā, - Maktavišs sacīja, Larija pēkšņā kareivīguma sabiedēts.
- Labi, - Larijs noteica. Viņš ieturēja pauzi un rūpīgi nolika roku uz tās Maktaviša ķermeņa daļas, kas, domājams, slēpa sirdi.
Krēslojās. Slipīgie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdīgi šķita cītari
Kā zaļi tupuči tālē.'
Maktavišs, kuru pārsteidza ne tikai tas, ka Larijs pēkšņi pārņēmis situācijas vadību, bet arī fakts, ka viņš ne vārda nesaprata no Larija teiktā, jo nekad agrāk nebija šo dzejoli dzirdējis, aizrautīgi māja ar galvu katras rindiņas beigās. Larijs pagriezās pret ciemata vecāko.
- Kyrios, - viņš teica, atkal nolikdams roku uz Maktaviša sirds, - ir tik augstsirdīgs, ka piekrita atdot tev visu naudu, bet ar vienu noteikumu. Jūs visi zināt, ka ir tādi cilvēki, kas spēj atrast zemē ūdeni.
No pūļa atskanēja piekrītoša murdoņa.
- Šiem cilvēkiem par viņu darbu maksā, - Larijs teica.
Atkal daudz galvas mājienu un "jā, jā, jā".
- Bet, kad viņi atrod ūdeni, - Larijs turpināja, - ūdens pieder visiem.
Tagad viņš runāja tādā valodā, ko viri saprata, jo maize un ūdens ir divas dzīvībai nozīmīgas lietas jebkurā sabiedrībā.
- Reizēm ūdens meklētāji atrod ūdeni, reizēm nē, - Larijs runāja tālāk. - Šis kyrios reizēm atrod naudu cilvēku bārdā, reizēm neatrod. Viņš ir laimīgs, ka jūsu ciematā ir tik labs vecākais un ka viņam izdevās atrast naudu. Viņš atrada gandrīz deviņus tūkstošus drahmu. Lūk, un, tā kā viņš ir tik krietns un laipns vīrs, viņš piekrita neiekasēt savu parasto honorāru.
Atskanēja sajūsmas saucieni, kuros jautās arī neticība par tādu devību.
- Bet viņš prasa no jums vienu pakalpojumu, - Larijs teica, - un tas ir - lai vecākais šo naudu izlietotu visa ciemata labklājībai.
Šajā brīdī ciemata vecākais izskatījās visai saīdzis, bet pūlis ņēmās aplaudēt.
- Tas tāpēc, - Larijs, kurš bija patērējis ievērojamu daudzumu vīna un pilnīgi iejuties tēlā, oratora balsi klāstīja, - ka tad, kad jūs atrodat naudu, tāpat kā ūdeni, tai jāpieder visiem.
Aplausi bija tik grandoši, ka daži vecākā noburkšķētie vārdi tajos pilnīgi noslāpa.
Mēs soļojām prom pa ielu, un viss pūlis mums sekoja, turklāt ikviens grūstījās, cenšoties pieskarties Maktavišam un pakratīt viņam roku. Tādējādi ap to laiku, kad mēs sasniedzām molu, Maktavišs sāka justies kā visu policistu policists, un piecpadsmit mārciņu zaudējums šķita šo glaimu vērts. Patiesībā mūsu aizbraukšana tika uz dažām minūtēm aizkavēta, jo vecākais par varītēm gribēja viņu apkampt un noskūpstīt, pēc tam visiem vecajiem vīriem vajadzēja darīt to pašu.
Beidzot Maktavišs, panākumu spārnots, pievienojās mums uz klāja.
- Es taču jums teicu, vai ne? - viņš lepni iesaucās. - Ir tikai jāprot apieties ar šiem primitīvajiem ļautiņiem.
- Jā, bet tas ir pēdējais ciemats šajā piekrastē, kuru es grasos apmeklēt, un, tā kā ir mana dzimšanas diena, es domāju, ka kādam vajadzētu ņemt vērā manas vēlmes, - māte paziņoja.
- Bet, protamz, matte, dārgā, - Makss teica. - Tagad mēz atradī- zim vietu, kur ieturēt puzdienas.
Enkurs tika izcelts, motors iedarbināts, un caur tā darbošanās troksni mēs, attālinoties no krasta, varējām dzirdēt ciematnieku laba vēlējumus un aplausus.
Pusdienlaikā mēs atradām garu, apburošu balto smilšu pludmali, Un, tā kā Taki iepriekšējā dienā bija izlicis makšķeres un noķēris vairākas kefales, Spiro pludmalē sakūra kokogļu ugunskuru un izcepa šīs brīnumgardās zivis.
Svens, Donalds un Makss, joprojām uztraukušies par to, ka viņiem nav nekādas konkrētas dāvanas mātei dzimšanas dienā, sarīkoja viņai izklaidēšanos. Svens, būdams tēlnieks, izveidoja no slapjām smiltīm milzīgu, kailu sievieti, kuru māte bija spiesta apbrīnot, un pēc tam spēlēja viņai akordeonu, laimīgā kārta nevis Bahu, bet dažādas jautras un drastiskas melodijas. Donalds un Makss sanāca kopā un slepus apspriedās ar Svenu, kurš enerģiski pamāja ar galvu.
- Tagad, - Donalds teica mātei, - mēs jums nodejosim senu austriešu deju.
Sagaidīt kaut ko tādu no nesatricināmi angliskā un parasti noslēgtā Donalda bija tik neparasti, ka pat Larijs palika bez valodas. Svens uzsāka pārsteidzoši dzīvīgu melodiju, kas atgādināja mazur- ku, un tad garais, lempīgais Makss un vidēja auguma bālais Donalds svinīgi palocījās viens otram, sadevās rokās un sāka dejot. Mums par lielu izbrīnu, viņi to darīja pārsteidzoši labi, dīžādamies un virpuļodami pludmales smiltīs, un iekļaudami dejā sarežģītas tūres, kuru laikā viņiem vajadzēja saskarties ar ceļgaliem un plaukstām, tad palēkties gaisā un saskarties ar kājām, un tamlīdzīgas komplicētas manipulācijas. Man viņi nepārprotami atgādināja Grifu un Viltoto Bruņurupuci no Alises Brīnumzemē, kas dejo Omāru kadriļu. Dejai beidzoties, mēs spontāni sākām dedzīgi aplaudēt, un tad viņi, starojoši smaidīdami un izšķērdīgi svīzdami, dejoja vēlreiz - citas melodijas pavadībā.
Pēc tam kad mūsu kordebalets bija izpeldējies un atvēsinājies, mēs sagūlāmies smiltīs un ēdām lieliskās, sulīgās zivis, kuru sačokurojušās ādiņas tīkami smaržoja pēc oglēm, un pabeidzām maltīti ar daudzveidīgiem augļiem.
- Jā, tās bija lieliskas dzimšanas dienas pusdienas, - māte teica.
- Es tās izbaudīju. Svena spēlēšana un Maksa un Donalda dejošana jubileju padarīja pavisam pilnīgu.
- Mumz būz arī dzimžanaz dienas vakariņaz, - Makss teica.
- Dosimiez uz citu pludmali un vakariņozim.
Tā nu mēs no jauna sakāpām laivā un kuģojām prom no krasta. Kad saule jau rietēja un debesis izraiboja brīnišķīgi sarkani, zaļi un zeltaini plankumi, mēs atradām apmešanās vietu, ko uzskatījām par ideālu. Tas bija mazs, apaļš līcītis ar šauru pludmali, augstu klinšu ieskauts, kas rietošās saules staros blāzmoja gandrīz mandarīn- oranžā krāsā.
- Ak, šis līcis ir brīnišķīgs, - māte teica.
- Te mēz ēdīsim dzimžanaz dienas vakarirtaz, - Makss ierosināja.
Pēdējo saules staru gaismā šī vieta izskatījās tiešām elpu aizraujoša.
Spiro pateica Taki, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nelaimīgā kārtā Taki nekad iepriekš šajā līcī nebija gadījies būt, tāpēc viņš nezināja, ka pāri vienai tā daļai plešas smilšu sēklis. Viņš ievērojamā ātrumā pagrieza kuteri pret līča ieeju un uzskrēja sēklim, pirms paguva to pamanīt. Mēs apstājāmies spēji un ar rāvienu. Māte, kas šajā brīdī bija stāvējusi laivas pakaļgalā, apbrīnodama saulrietu, straujās apstāšanās rezultātā zaudēja līdzsvaru un pārvēlās pār bortu. Kaut arī viņai karstā laikā lāgiem tikās pagulēt seklumā, peldēt viņa neprata. To zināja visi, izņemot Taki. Tāpēc visa kompānija vienlaicīgi metās ūdenī viņu glābt, arī Spiro, kurš gan neprātīgi dievināja māti, taču tāpat nemācēja peldēt. Rezultātā sākās pilnīgs un absolūts haoss.
Donalds un Makss ielēca ūdenī viens otram virsū un sabadījās ar galvām. Leonora ienirdama aizķērās ar kāju aiz borta un pamatīgi savainojās. Margo, būdama maldīgā pārliecībā, ka māte atrodas zem ūdens, nevis virs tā, ienira dziļumā un drudžaini meklēja viņas ķermeni, kamēr aptrūka elpas un nācās iznirt. Tie bija Leslijs un Maktavišs, kas izzvejoja māti, jo Larijs pēkšņi atklāja, ka arī Spiro neprot peldēt, un izglāba viņu, kad tas jau trešo reizi gāja uz grunti. Tomēr visu laiku celdamies un grimdams Spiro sauca "Neuztraucās, misis Darels, neuztraucās!", pa starpām bagātīgi spļaudīdams jūras ūdeni.
Leslijs un Maktavišs izvilka seklumā māti, kas elsa un rīstījās, lai viņa varētu atbrīvoties no lielos daudzumos sarītā jūras ūdens, un Larijs šā paša iemesla pēc izvilka krastā Spiro. Kad abi bija atguvuši elpu, mēs nogādājām viņus atpakaļ uz klāja un pasniedzām brendiju mātei, kam vajadzēja atgūties no šoka, un Spiro, kam vajadzēja atgūties no šoka, ko sagādāja skats, kā māte krīt ūdenī.
- Nudiens, misis Darels! - Spiro teica, - man domāts, ka jūs slīk- stiets.
- Es domāju tieši to pašu, - māte piekrita. - Nešķiet, ka es jebkad mūžā būtu atradusies tik dziļā ūdenī.
- Es aris nē, - Spiro nopietni piekrita.
Kopīgiem spēkiem, mums stumjot kuteri un Taki darbinot motoru atpakaļgaitā, mums izdevās novilkt savu braucamo no sēkļa, un Taki, izpētījis smilšu sēres novietojumu, uzmanīgi pagrieza kuteri un bez turpmākām problēmām iestūrēja līcī.
Mēs sakūrām pludmalē ugunskuru un ēdām no leduskastes izsaiņotus astoņkājus un mazas tinteszivis, tad sekoja auksts cālis un augļi.
- Redzi nu, - Larijs teica, iestūķēdams mutē lielu astoņkāja taustekli, - cik tā bija laba doma - paņemt līdzi leduskasti.
- Jā, dārgais, - māte piekrita, - toreiz man šī doma nelikās laba, bet nu tā izvērtusies ļoti veiksmīga, kaut arī uz klāja ledus, protams, kūst daudz ātrāk nekā mājās.
- Ak, tā jau tam jābūt, - Larijs atteica. - Nekas, gan mums pietiks.
Mēnesnīca tajā naktī bija tik brīnišķīga, ka mēs visi sagūlāmies seklumā siltajā ūdenī, dzērām un pļāpājām. Bija tik rāmi, kā vēl nekad, bet tad pēkšņi gaisā nodārdēja un klintīs atbalsojās vesela sērija pistoles šāvienu.
Mums nemanot, Leslijs un Maktavišs bija paņēmuši mātes revolveri ar perlamutra rokturi un aizgājuši uz līča otru malu, kur Maktavišs ņēmās demonstrēt Leslijam, cik ātri Kanādas Karaliskās jātnieku policijas dienestā cilvēks iemācās šaut.
- Dievs augstais! - Larijs iesaucās. - Ko viņi, ellē, iedomājas? Pārvērst līci par Bislejas poligonu?
- Nudiens, - Spiro teica, - man domāts, ka ties ir ties suņabērni turki.
- Leslij, dārgais, - māte kliedza, - izbeidz, es tevi ļoti lūdzu!
- Mēs tikai trenējamies, - Leslijs atkliedza.
- Jā, bet tev nav ne jausmas, cik lielu troksni tas šeit rada, - māte teica. - Šāvieni atbalsojas klintīs un sagādā man galvassāpes.
- Nu, labi, - Leslijs saīdzis piekāpās.
- Tas ir Leslija trūkums, - Larijs sacīja, - viņam nav nekādu estētisku jūtu. Te mums ir brīnišķīga, silta jūra, lielisks vīns un pilns mēness. Bet ko viņš dara? Skraida apkārt, šaudīdamies ar revolveriem.
- Nu zini, tu mūs arī kaitini, - Margo dusmīgi teica.
- Kā tad es jūs kaitinu? - Larijs noprasīja. - Galīgi nekā. Esmu šajā ģimenē cauruncaur vissaprātīgākais.
- Tu esi tieši tik saprātīgs kā… kā mēnessērdzīgais, - Margo atcirta.
- Nu, nu, dārgie, neķildojieties, - māte iejaucās. - Jūs taču zināt, šodien ir mana dzimšanas diena.
- Es jums uzspēlēšu, - Svens teica un spēlēja veselu sēriju melodiju, kas bija maigas un brīnišķīgas, kaut arī tika izvilinātas no akordeona, un lieliski piederējās noskaņojumam un apkārtnei.
Drīz vien mēs sadabūjām savus matračus, salikām pludmalē un cits pēc cita iegrimām miegā.
Nākamajā rītā pēc brokastīm un ašas peldes mēs visi sakāpām laivā. Enkurs tika pacelts, un Taki iedarbināja motoru. Tas bridi darbojās, mēs atvirzījāmies no krasta kādas sešas collas, un tad motors noslāpa.
- Ak dievs, tikai nesakiet, ka motors ir čupā, - Larijs teica.
Spiro, nikni saviebies, devās konsultēties ar Taki. Mēs dzirdējām
viņus abus kaut ko murminām, un tad pēkšņi Spiro balss kļuva nikna un skaļa kā vērša bauri un bārstīja neķītras lamas pār Taki galvu.
- Kas tur, pie joda, notiek? - Larijs nesaprata.
- Tas muļķis bandubērns, - Spiro auroja, niknumā sasarcis, bakstīdams ar spalvainu, drebošu pirkstu uz Taki pusi, - tas muļķis bandubērns - piedodiets par tādiem vārdiems, misis Darels, - aizmirsis paņemt benzīns.
- Kāpēc aizmirsis? - mēs visi reizē jautājām.
- Viņš saka, gribējis paņemts, bet aizmirsis, kad vajdzējs braukt pēc tās leduskastes.
- Te nu ir! - māte iesaucās. - Es zināju! Es zināju, ka nevajadzēja kustināt leduskasti!
- Nesāc nu atkal, - Larijs viņu pārtrauca. - Kur mēs te tuvumā varam dabūt benzīnu?
- Taki saka, Metalorā, - Spiro atbildēja.
- Nu ko, tas ir pavisam vienkārši, - Maktavišs teica. - Mēs varam uz turieni aizairēties laiviņā.
- Nezinu, vai tas ir paslīdējis garām tavai uzmanībai vai nē, - Donalds aizrādīja, - bet mums nav nevienas laiviņas.
Dīvaini, bet neviens no mums nebija to pamanījis, jo lielākā daļa kuteru, sevišķi dodoties šādos izbraukumos, ņēma tauvā līdzi kādu mazu laivu.
- Nu labi, - Maktavišs teica, sasprindzinādams muskuļus. - Es esmu vesels kā rutks. Varu līdz turienei aizpeldēt pēc palīdzības.
- Nē, mister Maktaviš, - Spiro drūmi teica, - līdz turieneis ir desmit kilometru.
- Bet var taču kaut kur izkāpt krastā, vai tamlīdzīgi, un atpūsties, - Maktavišs teica. - Līdz naktij to var pavisam viegli izdarīt. Un līdz rītam būt atpakaļ.
Spiro domīgi saviebās, tad pagriezās pret Taki un pārtulkoja viņam Maktaviša ideju. Bet Taki aizrautīgi iebilda. Tā kā starp šo līci un tuvāko vietu, kur varētu dabūt benzīnu, praktiski ir tikai stāvas klintis, nekur nebūtu iespējams izkāpt krastā, lai atpūstos.
- Ak kungs, - māte novaidējās, - ko nu mēs iesāksim?
- Nu ko, vienkārši paliksim šeit, - Larijs teica. - Tas ir gaužām vienkārši.
- Ko tu ar to gribi teikt - gaužām vienkārši? - māte jautāja.
- Vienkārši paliksim šeit, un, kad garām peldēs kāda laiva, signalizēsim tai. Tad tā dosies gar krastu un atvedīs mums mazliet benzīna. Nesaprotu, par ko jūs visi tā satraucaties?
- Māsteram Larijam taisnības, misis Darels, - Spiro drūmi apstiprināja. - Mēs nevaram darīts neko citu.
- Lai nu kā, bet šī ir burvīga vieta, - Larijs sacīja. - Es gribēju teikt, ja jau mums ir kaut kur jāapmetas, labāku vietu nemaz nevarējām izvēlēties.
Mēs izkāpām no laivas un sasēdāmies pludmalē, atstādami Taki sakrustotām kājām sēžam mūsu nekustīgā kuģa priekšgalā un uzmanīgi vērojam ieeju līcī, vai neparādīsies kāda zvejas laiva, kas varētu mūs glābt.
Diena pagāja samērā patīkami, tomēr neviena laiva garām nebrauca, un māte, naktij tuvojoties, arvien vairāk satraucās.
- Es patiešām vēlos, kaut tu beigtu nervozēt, māt, - Larijs teica, - rīt pilnīgi noteikti kāda laiva parādīsies, un mums ir pārtikas papilnam.
- Tur jau ir tā lieta, - māte atteica, - ka mums nav pārtikas papilnam. Es neesmu paņēmusi līdzi tik daudz ēdamā, lai pietiktu ilgstošai palikšanai, turklāt ledus kūst tik ātri, ka puse no mūsu pārtikas būs sabojājusies, ja rīt laiva neparādīsies.
Šis mūsu kļūmīgā stāvokļa aspekts līdz šim nevienam nebija ienācis prātā. Mazais, klinšu ieskautais līcis nesagādāja nevienu no tām ērtībām, kādas tika baudījis Robinsons Kruzo savā salā. Te bija tikai mazs avotiņš, kas stīdzēja no klints sienas, izveidodams tās pakājē dīķīti, kurā Teodors atrada tādu dzīvo radību daudzveidību, ka neviens no mums neuzdrošinātos šo ūdeni lietot dzeršanai, ja mūsu krājumi izsīktu.
- Mattei nav jāuztraudzaz, - Makss teica, sargājoši aplikdams viņai rokas. - Ja vajadzēz, mēz vizi ķerzimiez pie laivaz un aizstum- zim to līdz Korfu.
- Sasodīti muļķīgs piedāvājums, - Donalds sacīja. - No tiem, kādus tikai kontinentāli var piedāvāt. Dievs vien zina, cik tonnu tā sver. Nebūs iespējams pastumt.
- Baidos, ka Donaldam ir taisnība, - Maktavišs sprieda. - Kaut ari saviem gadiem esmu pietiekami sparīgs, tomēr jūtu, ka pat kopīgiem spēkiem mēs to laivu nedabūsim pārāk tālu.
- Ak vai, kaut nu jūs beigtu šādu spriedelēšanu, - Larijs aizkaitināts teica. - Galu galā piekraste ir kā nosēta ar zvejas laivām. Kādai no tām pilnīgi noteikti rīt jābrauc te garām.
- Nu ko, ceru, ka tev taisnība, - māte sacīja, - citādi man nāksies ierobežot pārtikas devas.
- Tāpat ari, lai gan tas ir sīkums, daži no šiem paraugiem, ko esmu šeit savācis, ir visai reti sastopami, - Teodors piebilda, - un, ja es tos steigšus nevarēšu nogādāt Korfu, tad baidos… vai ziniet… tie ir tik trausli… vai ziniet… ka varētu sākt sadalīties.
Mēs likāmies gulēt, bažu nomākti, bet Spiro un Taki turpināja pa kārtai sēdēt kutera priekšgalā un vērot, vai nepamanīs kādas garāmbraucošas nakts zvejas laivas gaismekli. Bet uzausa rīts, un no glābiņa joprojām nebija ne vēsts. Lai padarītu mūsu stāvokli vēl nožēlojamāku, ledus, reiz nolēmis kust, darīja to trauksmainā ātrumā, un mums vajadzēja izrakt smiltīs bedri un apbedīt labu daļu no gardākajiem mātes līdzpaņemtajiem pārtikas krājumiem, kas visātrāk bojājās. Mēs ieturējām visai trūcīgas pusdienas.
- Ak kungs, - māte nopūtās, - kā es vēlos, kaut mēs nebūtu šurp braukuši!
- Neuztraucietiez, matte, - Makss mierināja, - palīdzība ir jau ceļā. Ez to jūtu kauloz.
- Manuprāt, Larijam ir taisnība, - Donalds piebalsoja. - Gar šo piekrasti braukā ļoti daudz laivu. Agrāk vai vēlāk kādai jāpeld te garām. /
- Pie visa vainīgs Larijs, - Leslijs kareivīgi paziņoja, jo jutās izsalcis. - Viņš ierosināja šo ceļojumu.
- Nu vai zini, neuzvel visu vainu tikai man, - Larijs nikni atcirta. - Jūs šo domu atbalstījāt tikpat dedzīgi kā es. Ja šī sasodītā būšana tiktu noorganizēta, kā nākas, mēs tagad neatrastos tik nelāgā situācijā.
- Es piekrītu Leslijam, - Margo iejaucās. - Tas bija Larija ierosinājums.
- Es netiku ierosinājis bez piliena benzīna doties uz nomaļu līci, kam apkārt nepārvaramas klintis, desmit kilometru attālumā no tuvākās pārtikas krātuves, - Larijs atcirta.
- Nu, nu, dārgie, - māte mierināja, - neķildojieties. Esmu pārliecināta, ka Donaldam taisnība. Drīz vien te garām brauks kāda laiva.
- Un pa to laiku, mana mīļā misis Darela, - Svens ierosināja, - es jums uzspēlēšu, lai nomierinātu.
Nelaimīgā kārtā šoreiz viņš izvēlējās Bahu, jo uzskatīja, ka, ja tas nomierina viņu, tad nomierinās arī visus pārējos.
Taču diena pagāja, un neviena zvejas laiva neparādījās. Ledus kusa ļoti strauji, tāpat kā, patiesību sakot, arī mūsu pārtikas krājumi. Mūsu vakariņas pat Oliveram Tvistam liktu vēlēties kaut ko vairāk.
- Sasodīti muļķīgi, - Larijs šķendējās. - Visas tās zvejas laivas vazājas gar piekrasti turp un atpakaļ. Kāda velna pēc tās nezvejo šajā apgabalā?
- Varbūt šonakt parādīsies kāds nakts zvejnieks, - Maktavišs minēja.
Kaut ari Spiro un Taki uzmanīgi vēroja, līča ieejai neviens garām nepabrauca. Brokastīs katrs no mums dabūja vienu krietni pārga- tavojušos persiku. Pusdienas sastāvēja galvenokārt no arbūziem un maizes.
- Kādas šobrīd ir mūsu pārtikas rezerves? - Larijs jautāja, kad bijām notiesājuši šo maltīti.
- Diezgan veiksmīgi, ka es tik maz ēdu, - Teodors ierunājās un tad steigšus piebilda, - veiksmīgi man, es gribēju teikt.
- Es nudien nezinu, ko mēs iesāksim, ja tādā garā turpināsies, - teica māte, kas, par spīti visiem mūsu pūliņiem viņu nomierināt, bija sanervozējusies gandrīz līdz panikai.
- Pievērsīsimies kanibālismam, - Larijs ierosināja.
- Larij, dārgais, nejoko tā, - māte teica. - Tas nav smieklīgi.
- Ja nu kas, - Maktavišs smējās, - es jums šķitīšu visai sīksts.
- Ak, ar tevi mēs arī sāksim, - Larijs teica, pievērsis viņam draudīgu skatienu. - Mēs tevi notiesāsim kā diezgan grūti sagremojamu uzkodu. Bet Leonora, pēc polinēziešu paražas lēni izcepināta smiltīs, manuprāt, būtu neprātīgi garda. Pirksti, sēžamvieta un krūtis.
- Larij, nekļūsti riebīgs, - Margo protestēja. - Es nekādā gadījumā nevarētu ēst cilvēku.
- Sasodīti slikts tonis, - Donalds teica. - Tikai suņi ēd cits citu.
- No otras puses, ir pārsteidzoši, ko visu cilvēks var izdarīt, ja ir spiests, - Teodors stāstīja. - Man šķiet, tas bija Bosnijā, kur vairāki ciemati tika ieputināti uz nepieredzēti ilgiem mēnešiem, un… ēēē… diezgan daudzi ciematnieki pievērsās kanibālismam.
- Ak, izbeidziet taču runāt par kanibālismu, - māte teica. - Jūs tikai visu padarāt sliktāku.
- Starp citu, tu neatbildēji uz manu jautājumu, - Larijs pievērsās viņai. - Kādi šobrīd ir mūsu krājumi?
- Arbūzi, - māte skaitīja, - trīs zaļie pipari un divi klaipi maizes. Taki mēģina izzvejot kādu zivi, bet viņš saka, - tagad neesot īstais laiks zvejai.
- Vēl taču noteikti jābūt dažām jēra ciskām, - Larijs iebilda.
- Jā, dārgais, - māte atbildēja, - bet ledus nu jau ir tik ļoti izkusis, ka tās sabojājās, un man vajadzēja tās aprakt.
- Dievs augstais, - Larijs nopūtās. - Mums tomēr nāksies ķerties pie kanibālisma.
Diena pagāja, un neviena laiva joprojām nebija parādījusies. Vakariņās mēs ēdām ļoti sakaltušu maizi, viegli sačokurojušos zaļos piparus un arbūzu.
Taki un Spiro no jauna ieņēma posteni laivas priekšgalā, un mēs pārējie pilnīgā izsalkumā devāmies gulēt.
Visu nakti un nākamo rītu neviena laiva nerādījās. Mūsu stāvoklis no mazliet komiska nu jau kļuva diezgan nopietns. Mēs visi sakāpām uz klāja un noturējām kara padomi. Mans ierosinājums, ka mēs vēl pāris dienas varētu izvilkt dzīvību, pārtikdami no bļodiņ- gliemenēm, tika nekavējoties ar sašutumu noraidīts.
- Mani paraugi, ziniet, ļoti ātri bojājas, - Teodors bažīgi teica.
- Pie joda ar taviem nolādētajiem paraugiem, - Larijs atcirta. - Ja tu kolekcionētu kaut ko ievērības cienīgāku par šiem mikroskopiskajiem radījumiem, tas mums palīdzētu izdzīvot.
- Es tiešām nezinu, ko mums tagad iesākt, - māte vaimanāja.
Katrs no mums saņēma brokastu tiesai mazu gabaliņu maizes,
un ar to ari mūsu pārtika bija-cauri.
- Rādās, ka mēs visi vienkārši tepat nomirsim, - viņa atsāka, - un šī nepavisam nav tāda vieta, kur es vēlētos tikt apglabāta.
- Matte nemirz, - Makss kaismīgi iesaucās. - Ja būs nepiecie- žamz, es nobendēžos, un jūs varēsiet mani apēst.
Māte manāmi apjuka no tik dāsna piedāvājuma.
- Tas ir šausmīgi laipni no jums, Maks, - viņa teica, - bet es ļoti ceru, ka tas nebūs nepieciešams.
Tieši šajā mirklī Spiro, kurš bija stāvējis laivas priekšgalā, izgrūda vienu no saviem vērša baurojieniem, kas ar atbalsi sadrebināja klintis.
- Hei! Hei!
Viņš kliedza un vicināja rokas, un mēs ieraudzījām nelielu laiviņu ar mazu, diezgan grabošu motoru slīdam gar ieeju līcī.
- Hei! Hei! - Spiro auroja grieķu valodā. - Šurpu!
Spiro balss bija tik varena un basīga un viņa strupajā augumā iesprostoto plaušu spēks tik milzīgs, ka, piepalīdzot apkārtējo klinšu atbalss efektam, cilvēks laivā viņu beidzot sadzirdēja, pagriezās un skatījās mūsu virzienā. Mēs visi metāmies uz laivas priekšgalu un ar mežonīgiem žestiem aicinājām viņu šurp. Vīrs izslēdza motoru, un Spiro no jauna ieaurojās:
- Šurpu! Šurpu!
- Kas, es? - vīrs zvejas laivā jautāja.
- Nu, protams, TU! - Spiro kliedza. - Kurš tad cits?
- Tu gribi, lai es eju pie tevis? - vīrs laivā pārjautāja, lai viss būtu pilnīgi skaidrs.
Spiro piesauca Svēto Spiridonu un vēl dažus vietējos svētos.
- Nu protams, TU! - viņš rēca. - Kas tad vēl te ir?
Vīrs rūpīgi paskatījās apkārt.
- Neviena nav, - viņš atsaucās.
- Nu tad tieši TEVI es saucu, - Spiro kliedza.
- Ko tu gribi? - vīrs ieinteresēts apjautājas.
- Ja tu piebrauksi tuvāk, es varēšu pateikt, - Spiro ķērca un tad noburkšķēja, - idiots!
- Lai notiek! - vīrs piekrita.
Viņš iedarbināja motoru un līčločiem tuvojās mums.
- Paldies dievam, - māte drebošā balsī teica, - ak, paldies dievam.
Jāatzīst, ka šajos apstākļos mēs visi dalījāmies viņas noskaņojumā.
Mazā, kādas divpadsmit pēdas garā laiviņa virzījās mums tieši
virsū, tad vīrs izslēdza motoru un laiva viegli iebadīja mūsu kuterim sānos. Zvejniekam bija riekstbrūna āda, milzīgas, zilganmelnas acis un sprogains matu cekuls, un jau no pirmā mirkļa bija skaidrs, ka, ja viņš nav pilnīgs idiots, tad vismaz ļoti tuvu tam.
Vīrs glaimīgi uzsmaidīja sanākušajai kompānijai.
- Kalimera, - viņš teica.
Ar neizsakāmu atvieglojumu balsīs mēs viņam atbildējām ar savu kalimera.
- Tā, paklau, - Spiro iesāka, uzņemdamies situācijas vadību, - mums…
- Tu esi grieķis? - zvejnieks vaicāja, ar interesi skatīdamies uz Spiro.
- Protams, es esmu grieķis, - Spiro iesaucās, - bet lieta tāda, ka…
- Jūs visi esat grieķi? - zvejnieks turpināja interesēties.
- Nē, nē, - Spiro viņu nepacietīgi pārtrauca, - tie ir ārzemnieki. Lieta tāda, ka…
- Ak ārzemnieki, - zvejnieks teica. - Man patīk ārzemnieki.
Viņš uzmanīgi noņēma no kājas beigtu astoņkāji, kas tur bija
garāmejot pieķēries.
- Vai viņi gribētu nopirkt zivis? - vīrs apjautājās.
- Mēs negribam pirkt zivis, - Spiro kliedza.
- Bet ārzemniekiem garšo zivis, - zvejnieks aizrādīja.
- Muļķi! - Spiro rēca, pārskaities līdz neprātam. - Mums nevajag zivis. Mums vajag benzīnu.
- Benzīnu? - zvejnieks pārsteigts pārjautāja. - Bet kāpēc jums vajag benzīnu?
- Šai te laivai, - Spiro rēca.
- Baidos, ka man nav tik daudz, - zvejnieks teica, pašķielēdams uz mazo degvielas bundžu savas laivas priekšgalā. - Saki, no kurienes viņi ieradušies?
- Viņi ir angļi, - Spiro attrauca, - bet tagad klausies. Es gribu…
- Angļi ir labi cilvēki, - zvejnieks apcerēja. - Satiku vienu pavisam nesen… viņš nopirka no manis divus kilogramus zivju, samaksāja divkārt un to pat nepamanīja.
- Paklau, - Spiro atsāka, - mums vajadzīgs benzīns, un es gribu, lai tu…
- Vai tā ir ģimene? - vīrs apjautājās.
- Nē, tā nav ģimene, - Spiro teica, - bet es gribu, lai tu…
- Viņi izskatās pēc ģimenes, - zvejnieks neatlaidās.
- Nav vis, - Spiro teica.
- Viņš un viņa tomēr izskatās kā paps un mamma, - zvejnieks turpināja, norādīdams uz Svenu un māti, - un pārējie kā viņu bērni. Tas viens ar bārdu laikam ir vecaispaps. No kādas Anglijas daļas viņi ir?
Bija pilnīgi skaidrs: ja tā vēl ilgi turpināsies, Spiro sagrābs tukšu vīna pudeli un kraus ar to zvejniekam pa galvu.
- Kā jums šķiet, varbūt man vajadzētu pārmīt ar viņu pāris vārdu? - Maktavišs ierunājās.
- Nē, - Larijs atteica. - Pag, Spiro, ļauj man ar viņu vienoties.
Viņš pārliecās pār laivas malu un vismedainākajā balsī teica grieķu valodā:
- Paklau, mīļā sirds, mēs esam angļu ģimene.
- Laipni lūdzu, - zvejnieks, plati smaidīdams, atbildēja.
- Mēs atbraucām šurp savā laivā, - Larijs lēni un saprotami skaidroja, - un mums ir beidzies benzīns.
- Beidzies benzīns? - zvejnieks pārjautāja. - Bet jūs nekur nevarēsiet aizbraukt, ja jau beidzies benzīns.
- Tieši tur tā lieta, - Larijs sacīja. - Un tāpēc varbūt tu būtu tik laipns un iznomātu mums savu laivu, lai mēs varētu aizbraukt līdz Metalorai, sadabūt benzīnu un tad atvest šurp?
Zvejnieks sagremoja šo informāciju, virpinādams brūnos kāju pirkstus sarkanu kefaļu, tintes zivju un astoņkāju kaudzē laivas dibenā.
- Jūs man maksāsiet? - viņš bažīgi jautāja.
- Mēs maksāsim tev piecdesmit drahmas, ja tu vienu no mums aizvedīsi uz Metaloru, un vēl piecdesmit, ja atvedīsi atpakaļ.
Vīra acis iepletās vien no pārsteiguma par tik dāsnu piedāvājumu.
- Varbūt jūs man dosiet piecdesmit piecas drahmas? - viņš noprasīja, tomēr bez lielām cerībām balsī, jo saprata, ka par tik vienkāršu pakalpojumu piedāvātā samaksa ir ļoti lieta.
- Pag, pag, mīļā sirds, - Larijs teica, - manu zelta gabaliņ, tu zini, ka es tev piedāvāju godīgu cenu, un es tevi nepiekrāpšu. Vai tu gribi teikt, ka ņemsi un mēģināsi mūs piekrāpt? Tu, grieķis, piekrāpsi mūs, svešiniekus, savā zemē?
- Nekad! - zvejnieks izsaucās, acīm ieziboties, pilnīgi aizmirsis notikumu ar piekrāpto angli. - Grieķis savā zemē nekad nepiekrāps ārzemnieku.
- Tad skaties, - Larijs teica, izvilkdams divas piecdesmit drahmu banknotes, - te ir nauda. Es to dodu vīram, kurš ir grieķis, tāpat kā tu, un viņš ņems to līdzi, un, kad jūs atgriezlsieties ar benzīnu, es pārliecināšos, ka viņš tev atdevis visu naudu un nav piekrāpis.
Zvejnieks bija tik aizkustināts, ka mirkli piekrita, un Larijs rūpīgi iebāza abas naudas zīmes Spiro krekla kabatā.
- Tā, Spiro, tagad lec iekšā tajā nolādētajā laivā, - viņš teica angļu valodā, - brauc un, dieva dēļ, atved kādu drusku benzīna.
Ar zināmu piepūli Spiro, kas bija visai korpulents vīrs, pāri kutera malai piesardzīgi iesvempās laiviņā, kas no šā papildu svara iegrima ūdenī par vairākām collām.
- Vai tu gribi, lai es braucu tūlīt vai vakarā? - zvejnieks apjautājās, lūkodamies augšup uz Lariju.
- Tūlitl - visi grieķiski runājošie viesību dalībnieki reizē iesaucās.
Zvejnieks iedarbināja motoru, un laiva ar Spiro kā masīvu, saviebušos garguju1 priekšgalā aizslīdēja līcī.
- Ak vai! - Donalds pēkšņi teica, kad mazā laiviņa bija nozudusi aiz zemesraga. - Kāda drausmīga mūsu nevērība!
- Kas tad nu šoreiz? - Larijs jautāja.
- Nu, ja mēs būtu nopirkuši visus viņa astoņkājus, zivis un tā tālāk, mēs būtu varējuši pagatavot pusdienas, - Donalds žēlabaini paskaidroja.
- Dieva vārds, tev taisnība, - Larijs teica. - Kāpēc tu par to nepadomāji, māt?
- Es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu padomāt par visu, dārgais, - māte protestēja. - Es biju domājusi, ka viņš mūs aizvilks tauvā.
' Garguja - ūdens noteka, izrotājums namu stūros vai jumta malās, kas veidots teiksmaina briesmoņa galvas izskatā.
- Mēs taču katrā laikā varam dabūt pusdienām bļodiņglieme- nes, - es atsāku.
- Ja tu vēlreiz pieminēsi tās riebeklības, man kļūs nelabi, - Margo teica.
- Jā, apklusti, - Leonora piebalsoja. - Mums pilnīgi pietiek problēmu ari bez tavas iejaukšanās.
Mēs mēģinājām novirzīt domas no tukšajiem vēderiem. Maktavišs lasīja Leslijam lekcijas par to, kā strauji izraut revolveri no maksts. Leonora un Margo pārmaiņus sauļojās un peldējās. Larijs, Svens, Donalds un Makss nesakarīgi strīdējās par mākslu un literatūru. Māte, pabeidzot kādu sarežģītu adījumu, pazaudēja vairāk valdziņu nekā parasti. Teodors, visiem par sašutumu vēlreiz atzīmējis, cik tas esot labi, ka viņš maz ēdot, slaistījās apkārt, ievākdams vēl dažus paraugus dīķītī klints pakājē. Es ar kabatas nazi griezu otrādi akmeņus un kāri mielojos ar bļodiņgliemenēm.
Tā kā mums nebija nekā ēdama, visi bijām krietni ieskurbuši no lielā vīna patēriņa, kura krājumi joprojām bija pietiekami, tāpēc, vakaram tuvojoties, Donalds un Makss nodejoja vēl vienu komplicētu Viduseiropas deju, kamēr Larijs centās iemācīt Svenam nospēlēt ītonas airētāju dziesmu. Māte, kuras prātu tagad mierināja doma par glābiņu, šo trakulīgo viesību vidū bija svētlaimīgi iemigusi; tomēr kļuva vēlāks un vēlāks, un mēs visi, kaut ari ne vārda neteicām, domājām par vienu un to pašu. Vai Spiro šā, teiksim atklāti, plānprātīgā zvejnieka pavadībā sasniedzis savu mērķi, vai varbūt viņi arī, tāpat kā mēs, izskaloti kādā nomaļā līcī? Jo zvejnieks izskatījās pēc tāda, kura zināšanas navigācijā praktiski līdzinās nullei. Gaismai dziestot, pat vīna iespaids vairs nedarīja mūs jautrus, un mēs sasēdāmies drūmā bariņā, apmainīdamies tikai ar strupām un pārsvarā skarbām piezīmēm. Tas bija kā jautru viesību beigās, kad ikviens vēlas, kaut visi ietu mājās. Tās bija labsajūtas pēdējās, dziestošās ogles, kuras pavisam noslāpēja tuvojošās nakts pelni. Pat debesis, kas nolēma darīt nakti līdzīgu nospodrinātam varam ar zelta svēdrām, neguva atsaucību.
Tad mazā laiva pēkšņi un negaidīti ieslīdēja līča zeltaini zilajos ūdeņos. Laivas pakaļgalā sēdēja mūsu trakais zvejnieks, un priekšgalā - Spiro, līdzīgs masīvam buldogam. Acumirkli viss sarežģītais un komplicētais ornaments, ko saulriets bija izveidojis debesis un ūdenī, kļuva divtik spožs. Tur nāca glābiņš. Viņi bija atgriezušies!
Mēs satrauktā pūlī metāmies uz pludmali, kamēr mazā laiva nāca arvien tuvāk un tuvāk krastam. Tad zvejnieks izslēdza motoru un laiva turpināja peldēt, inerces dzīta.
Tajā pašā mirklī, kad motora troksnis un tā radītā atbalss apklusa, Spiro ieaurojās savā Mīnotaura balsi:
- Neuztraucās, misis Darels, es to nokārtojusi
Mēs visi reizē atviegloti nopūtāmies, jo, kad Spiro teica, ka ir kaut ko nokārtojis, mēs zinājām, ka tas ir nokārtots. Laiva sāka dreifēt un viegli ieurba priekšgalu smiltis, un mēs ieraudzījām tās dibenā starp zvejnieku un Spiro guļam veselu uz iesma ceptu aitu un lielu grozu ar visiem šā gadalaika augļiem.
Spiro neveikli izrausās no laivas un smagi brida uz krastu kā dīvains jūras briesmonis.
- Es atvedu jums ēdamais, - viņš ziņoja, - bet šiem nebija nemaz benzīns.
- Pie velna benzīnu, - Larijs atsaucās, - stiepsim to visu krastā un ēdīsim!
- Nē, nē, māster Larijs, benzīnams nav nekāds nozīmes, - Spiro teica.
- Bet, ja mums nemaz nav benzīna, mēs no šejienes nekad netiksim prom, - māte uztraucās. - Un ar aitu šajā karstumā ilgi nepietiks, kad viss ledus izkusis.
- Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atkal sacīja. - Es teicu, ka es to nokārtos, un es to nokārtojus. Es teicu visiem zvejniekiems nākt un aizvest mūs.
- Kādiem zvejniekiem? - Larijs nesaprata. - Vienīgais, ko mēs te redzam, ir šis no trakonama izbēgušais.
- Nē, nē, māster Larijs, - Spiro paskaidroja, - es domājs zvejniekus no Korfuss. Tos, kas zvejo naktīs.
- Nesaprotu, par ko tu runā, - Larijs teica.
- Es saprotu, - es iejaucos, dedzīgi vēlēdamies palielīties ar savām lieliskajām zināšanām. - Tā ir kuteru flote, kas izbrauc zvejot naktīs ar lākturiem. Viņi lākturu gaismā zvejo ar tīkliem, un no viņiem es esmu ieguvis dažus savus labākos paraugus.
- Vai tu no viņiem dabūji tos ārkārtīgi īpatnējos Argonauta ar- gus? . - Teodors ar interesi jautāja.
- Jā, - es apstiprināju, - un arī Pīļpleznu jūraszvaigzni.
- Nu ko, es ceru, ka viņi, dieva dēļ, ir uzticami, - Larijs sacīja.
- Es to nokārtojus, māster Larijs, - Spiro attrauca, mazliet sašutis. - Viņi teica būt šiteis apmērams divos naktīs.
- Kad būs beiguši zveju, vai ne? - Teodors jautāja.
- Jā, - Spiro atbildēja.
- Varbūt tad viņi būs izzvejojuši kādus interesantus paraugus, - Teodors sprieda.
- Es arī tā domāju, - es piekritu.
- Dieva dēļ, beidziet pļāpāt par paraugiem un iesim pēc ēdamā, - Larijs mūs pārtrauca. - Nezinu, kā citi, bet es esmu izsalcis pēc zvēra.
Mēs uzmanīgi izcēlām no laivas cepto aitu, kuras liemeni liesmas bija apbrūninājušas un nopulējušas kā apdedzinātu ozolkoku, un augļu grozu. Mēs to pārcēlām savā kuterī, lai neviens stūrītis nepieskartos smiltīm, un ieturējām tur gaviļainu maltīti.
Iestājās nakts, un mēness iekrāsoja ūdeni oranžā, dzeltenā un baltā krāsā. Mēs bijām piestūķējušies ar ēdienu un izdzēruši pavai- rāk vīna. Svens nepārtraukti spēlēja akordeonu, un pārējie Maksa vadībā centās dejot polkas, valšus un sarežģītas austriešu dejas. Mēs dejojām tik enerģiski, ka Leonora pārvēlās pār bortu, un fosforescē- jumā izplauka lieliska krizantēma.
Divos naktī ieradās zvejnieku flote, lākturi visgarām līča ieejai mirdzēja kā baltu pērļu virtene. Tad viens no kuteriem atdalījās, pukšķēdams piebrauca mums klāt, un pēc tradicionālās grieķu strīdu devas, kas lika klintīm trīsēt skanīgās atbalsīs, mūsu kuteris tika paņemts tauvā un aizvilkts pie pārējās flotes.
Tad flotile devās ceļā uz Korfu, un ar saviem kvēlojošajiem lukturiem tā man atgādināja komētas asti, kas šaujas cauri kosmosa tumšajiem ūdeņiem.
Kad mūsu velkonis uzmanīgi pievirzīja kuteri pie mola netālu no vecā forta, māte no visas sirds teica:
- Jā, tas bija savā ziņā uzjautrinoši, bet es esmu laimīga, ka nu viss ir galā.
Tieši šajā mirklī kādi sešpadsmit piedzērušies zvejnieki, nonākuši tikai grieķiem raksturīgajā savas visvarenības nojausmā, Spiro vadībā bija ņēmušies pārvietot leduskasti no mūsu kutera uz molu. Tā kā uz vienu pusi viņi to nespēja aizvirzīt, tad pēc pamatīgām diskusijām pagriezās un virzīja uz otru pusi; rezultātā puse zvejnieku kopā ar leduskasti ievēlās apmēram divas asis dziļajā ūdenī.
- Redzi! - māte izsaucās. - Tas nu bija pēdējais piliens! Es zināju, ka nevajadzēja ņemt leduskasti līdzi!
- Muļķības, - Larijs atteica, - rīt no rīta mēs to pavisam viegli izcelsim.
- Bet ko es iesākšu bez leduskastes? - māte vaimanāja. - Man jāpārkārto visa pārtika vismaz trim vai četrām dienām.
- Ak, nenervozē taču, - Larijs atcirta. - Nudien, varētu domāt, ka notikusi kāda gadsimta katastrofa. Spiro var mums atvest pārtiku.
- Nu, fevtā varbūt nav gadsimta katastrofa, - māte vēsi atteica, - bet man tā ir gan!
Apkampušies un atvadījušies no pārējiem viesību dalībniekiem, mēs sasēdāmies Spiro mašīnā, un viņš aizveda mūs mājās. Kaut arī Larijs līksmi dungoja, kaut arī Leslijs izrādīja mātei viņas revolvera jaukumus, kaut arī Margo centās māti pārliecināt, ka jaunais auduma gabals viņai piestāvēs ideāli, un es mēģināju uzlabot viņas garastāvokli, stāstīdams par daudzajiem retajiem tauriņiem, kurus biju noķēris ar viņas dzimšanas dienas dāvanu, māte nepārtrauca ledaino klusumu, kamēr sasniedzām villu. Dārgās leduskastes zaudējums viņu acīm redzami bija dziļi ievainojis.
Kad mēs pārradāmies mājās, māte ielēja sev ļoti stipru brendiju un apsēdās uz dīvāna, acīmredzot cenzdamās sastādīt tādu ēdienu sarakstus, kādus iespējams pagatavot bez leduskastes izmantošanas, kamēr tā tiks izzvejota no jūras dzelmes, kā mēs visi, arī Spiro, viņu pārliecinājām.
Larijs bija atradis vairākas sev adresētas vēstules. Ielējis sev vīnu, viņš ar interesi sāka tās pētīt.
- Ak kungs, - viņš iesaucās, atplēsis otru vēstuli, - Grubenšteini brauks šurp… un ņems līdzi Ģertrūdi.
Māte pamodās no sava gastronomiskā transa.
- Grubenšteini? - viņa jautāja. - Tu taču nedomā to šausmīgo, nospeķojušos vīru, kas izskatās kā sešas nedēļas nemazgājies, un viņa čigānietei līdzīgo sievu?
- Liels talants, — Larijs aizrādīja. - Viņš būs lielisks dzejnieks. Viņa šausmīgi labi glezno. Un Ģertrūde arī ir ļoti interesanta. Tev viņa patiks.
- Jo mazāk es viņus redzēšu, - māte nikni teica, - jo laimīgāka būšu. Nezinu, kā ar šo Ģertrūdi, bet Grubenšteini ir tālu no tā, lai pēc viņiem kārotu.
- Ko tu ar to gribi teikt - jo mazāk redzēšu? - Larijs pārsteigts jautāja. - Viņi apmetīsies šeit.
-Tu taču nebūsi ielūdzis viņus uz šejieni! - māte satraukta iesaucās.
- Protams, esmu, - Larijs atteica, it kā tā būtu visdabiskākā lieta. - Viņiem nav tik daudz naudas, lai dzīvotu citur.
Māte iedzēra lielu malku brendija, uzlika brilles un savilka seju tādā izteiksmē, kas viņai pašai likās visniknākā.
. - Tagad klausies uzmanīgi, - viņa stingri teica, - tam reiz jādara gals. Es aizliedzu tev ielūgt visus šos cilvēkus, vismaz bez brīdināšanas. Kad viņi grasās ierasties?
- Parīt, - Larijs atbildēja.
- Jā, tam jādara gals, - māte atkārtoja, - mani nervi to neizturēs.
- Nesaprotu, kāpēc tu izsakies tik skarbi, - Larijs iekarsis protestēja, - tā ir ļoti jauka trijotne. Un vai tev, galu galā, nupat nebija lieliskas brīvdienas7 .