Tuvojoties 1939. gada beigām, kad rādījās, ka karš ir neizbēgams, mana ģimene izrāva saknes no Korfu un atgriezās Anglijā. Uz kādu laiku mēs apmetāmies dzīvoklī Londonā, kamēr māte devās vairākkārtējos sirojumos pa dažādiem Anglijas lauku apvidiem meklēt māju. Kamēr viņa ar to nodarbojās, es biju brīvs un varēju nodoties Londonas izpētei. Kaut arī man nekad nav patikušas lielas pilsētas, Londona tajā laikā šķita valdzinoša. Galu galā lielākā metropole, kurā līdz šim biju uzturējies, izrādījās Korfu, kas nebija prāvāka par mazu Anglijas tirgus miestiņu, tāpēc Londonas lielais, izplūdušais masīvs man likās simtiem saistošu un atklājamu noslēpumu pilns. Protams, tur bija Dabas vēstures muzejs un nebeidzami zooloģiskā dārza apciemojumi, kuros es cieši sadraudzējos ar dažiem kalpotājiem. Tas viss tikai nostiprināja manu pārliecību, ka darbs zooloģiskajā dārzā ir vienīgā īstā nodarbošanās jebkuram cilvēkam, un vēl vairāk uzkurināja manu vēlēšanos reiz kļūt par zooloģiskā dārza īpašnieku.
Pavisam netālu no mūsu mājas atradās kāds veikals, kas vienmēr neatlaidīgi saistīja manu uzmanību. Šīs vietas nosaukums bija
Akvārijs, un tās skatlogi piekrauti ar akvārijiem, kuros peldēja koši krāsainas zivis, bet - kas vēl krietni interesantāk - tajos bija veselām rindām stiklotas kastes, pilnas ar zāles čūskām, koku čūskām, lielām, zaļām ķirzakām un krupjiem ar izvalbītām acīm. Es mēdzu ilgodamies vērot šos brīnišķīgos radījumus un ļoti kāroju tos iegūt savā īpašumā. Taču es dzīvoklī jau turēju veselu baru putnu, divas žagatas un marmosetu, tāpēc jutu, ka vēl kāda jebkuras pasugas dzīvnieka parādīšanās liktu ģimenes dusmām nogrūt pār manu galvu, tādēļ es tikai ar ilgošanos noraudzījos šajos skaistajos rāpuļos.
Tad kādu rītu, kad nejauši gāju garām veikalam, manu uzmanību saistīja pret akvāriju atslieta zīmīte. Tajā bija teikts: "Vajadzīgs jauns, uzticams asistents." Es atgriezos mājās un labu laiku to pārdomāju.
- Tajā zooveikalā ielas galā ir parādījusies darba vieta, - es ieminējos mātei.
- Tiešām, dārgais? - māte teica, nemaz neklausīdamās.
- Jā. Tur esot vajadzīgs jauns, uzticams asistents. Es… es domāju pieteikties, - bezrūpīgi teicu.
- Kāda laba doma, - Larijs piezīmēja. - Varbūt tur tad tu varēsi turēt visus savus dzīvniekus.
- Es gan nedomāju, dārgais, ka viņam to atļaus, - māte šaubījās.
- Kā tev liekas, cik par tādu darbu varētu maksāt? - es prātoju.
- Jādomā, ne pārāk daudz, - Larijs atteica. - Šaubos, vai tu atbil- dīsi tam, ko viņi uzskata par uzticamu.
- Vienalga, kaut ko taču man maksās, vai ne? - es neatlaidos.
- Vai tu jau esi tajos gados, kad tevi varētu pieņemt darbā? - Larijs apjautājās.
- Man jau ir gandrīz sešpadsmit, - es atteicu.
- Nu ko, tad ej un pamēģini, - Larijs ierosināja.
Tā nu nākamajā rītā es aizgāju uz zooveikalu, atvēru durvis un iegāju iekšā. Tievs, tumsnējs, maza auguma cilvēks ar lielām brillēm raga ietvaros pārdejoja pāri telpai pie manis.
- Labrīt! Labrīt! Labrīt, ser! - viņš teica. - Kā varu pakalpot?
- Jums, ēēē… jums vajadzīgs asistents, - es iesāku.
- Asistents, - viņš atkārtoja. - Vai tu gribi teikt, ka meklē darbu?
- Ēēē… jā, - es atbildēju.
- Vai tev ir kāda pieredze? - viņš šaubīdamies jautāja.
- O, jā, man ir papilnam pieredzes, - es apgalvoju. - Es vienmēr esmu turējis rāpuļus, zivis un tamlīdzīgas radības. Man šobrīd ar tiem ir pilna māja.
Mazais vīriņš skatījās uz mani.
- Cik tev gadu? - viņš jautāja.
- Sešpadsmit… gandrīz septiņpadsmit, - es sameloju.
- Labi, - viņš teica. - Zini, es nevaru solīt ļoti lielu algu. Līdzekļi personāla uzturēšanai šajā veikalā ir kaut kas neparasts. Bet mēs varētu sākt ar mārciņu un desmit šiliņiem.
- Tas derēs, - es teicu. - Kad man jāsāk?
- Labāk būtu pirmdien, - viņš atbildēja. - Pirmdien, jo tad mums būtu skaidrība ar norēķiniem. Citādi mums te būs īsts juceklis, vai ne? Tā, mans vārds ir Romillijs.
Es pateicu viņam savu vārdu, mēs diezgan formāli sarokojāmies un tad stāvējām, skatīdamies viens uz otru. Bija skaidri redzams, ka misters Romillijs līdz šim nevienu nav nodarbinājis un īsti nezina, kā tas darāms. Nolēmu, ka varbūt varētu viņam palīdzēt.
- Varbūt jūs tagad varētu parādīt man veikalu, - es ierosināju, - un mazliet pastāstīt, ko man vajadzēs darīt.
- Ak, tā ir teicama doma, - misters Romillijs atsaucās. -Teicama doma!
Viņš metās dejot apkārt pa veikalu, plivinādams rokas kā tauriņa spārnus, un ierādīja man, kā tīrīt akvārijus, kā iebirdināt miltu tārpus varžu un krupju sprostos, kur stāv suka un slota grīdas slaucīšanai. Zem veikala telpām atradās plašs pagrabs, kur glabājās visdažādākā zivju barība, tīkli un tamlīdzīgas lietas; tur atradās arī krāns, no kura ūdens pastāvīgi lija lielā bļodā, kurā atradās kaut kas tāds, kas pirmajā mirklī atgādināja jēlu aitas sirdi. Aplūkojot tuvāk, tas izrādījās cieši savelts pavedienveidīgu tārpu bumbulis. Šie koši sarkanie tārpiņi ir visu zivju, ari dažu rāpuļu un abinieku iecienīta barība. Es atklāju, ka bez pievilcīgajiem, skatlogos izstādītajiem dzīvniekiem veikalā ir vēl milzīgs daudzums citu radījumu - sprosti ar ķirzakām, krupjiem, bruņurupučiem, sīrupaini spīdīgām čūskām, akvāriji ar slapjām, gaisu kampjošām vardēm un tritoniem, kuru kruzuļainās astes atgādināja garos jūras vimpelīšus. Pēc tik ilgiem mēnešiem, ko biju pavadījis sausajā, putekļainajā un izkaltušajā Londonā, šis veikals man šķita īsts Ēdenes dārzs.
- Tā, - misters Romillijs teica, kad bija man visu izrādījis, - tu sāksi pirmdien, ja? Tieši deviņos. Nenokavē, labi?
Es nepateicu misteram Romillijam, ka tikai nāve varētu mani aizkavēt ierasties šeit pirmdien tieši deviņos.
Tā nu pirmdien, bez desmit minūtēm deviņos, es jau pastaigājos pa ietvi veikala priekšā, un drīz vien parādījās misters Romillijs, ģērbies garā, melnā mētelī un ar melnu platmali, melodiski šķindinādams atslēgu saišķi.
- Labrīt, labrīt! - viņš trallināja. - Priecājos, ka esi laikā. Labs sākums.
Mēs iegājām veikalā, un es ķēros pie sava pirmā dienas darba - gandrīz pilnīgi tīrās grīdas slaucīšanas, un tad apstaigāju akvārijus, barojot zivis ar maziem posmoto tārpu gabaliņiem.
Ļoti drīz atklāju, ka misters Romillijs, kaut gan bija jauks cilvēks, tomēr ļoti maz zināja par aprūpējamajiem radījumiem - lai man nenāktos teikt, ka nezināja neko. Lielākā daļa sprostu, tāpat arī zivju akvāriju, no to iemītnieku viedokļa bija ļoti neveiksmīgi iekārtoti. Misters Romillijs darbojās arī saskaņā ar teoriju: ja esi iesācis barot dzīvnieku ar viena veida barību, tad turpini to darīt bez izmaiņām. Es nolēmu, ka man jāpārņem savās rokās gan sprostu iekārtošana, gan aprūpējamo radījumu dzīves apstākļu uzlabošana, taču zināju, ka man jābūt piesardzīgām, jo misters Romillijs bija augstākajā mērā konservatīvs.
- Vai jums nešķiet, mister Romillij, ka ķirzakām, krupjiem un pārējiem varētu patikt iebaudīt kaut ko citu, nevis tikai miltu tārpus? - es kādu dienu iejautājos.
- Kaut ko citu? - mistera Romillija acis aiz brillēm izbrīnā iepletās. - Kādu gan vēl citu varētu tiem dot?
- Nu, - es teicu, - kā būtu ar mitrenēm? Es savus rāpuļus vienmēr baroju ar mitrenēm.
- Vai tu esi pārliecināts? - misters Romillijs šaubījās.
- Pilnīgi pārliecināts, - es apstiprināju.
- Tās taču nenodarīs viņiem nekādu ļaunumu, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.
- Nē, - es apgalvoju, - viņiem ļoti garšo mitrenes. Tās padara diētu daudzveidīgāku.
- Bet kur mēs tās ņemsim? - misters Romillijs bezcerīgi jautāja.
- Es domāju, parkos to ir papilnam, - es teicu. - Paskatīšos, vai varu kādas salasīt, labi?
- Ļoti labi, - misters Romillijs negribīgi piekrita, - ja vien tu esi pilnīgi pārliecināts, ka tas nenodarīs dzīvniekiem kādu ļaunumu.
Tā nu es pavadīju veselu pēcpusdienu parkā un pielasīju ļoti lielu bundžu ar mitrenēm; noglabāju to pagrabā trūdošās lapās, un, kad nolēmu, ka miltu tārpi sākuši vardēm, krupjiem un ķirzakām apnikt, pamēģināju tiem dot miltu vaboles, un, kad šķita, ka dzīvnieki arī tās atēdušies, liku tiem priekšā mitrenes. Sākumā misters Romillijs mēdza blenzt krātiņos ar tik bažīgu sejas izteiksmi, it kā paredzētu, ka atradīs visus rāpuļus un abiniekus beigtus. Bet, kad viņš atklāja, ka tie no jaunās barības ne tikai atkopjas, bet ari sāk savos sprostos kurkstēt, viņa sajūsmai vairs nebija robežu.
Mans nākamais mazais pārsteigums saistījās ar diviem ļoti lieliem, labsirdīgiem leopardkrupjiem no Ziemeļāfrikas. Mistera Romillija priekšstats par Ziemeļāfriku bija - nebeidzams tuksnesis, kur saule kveldē dienu un nakti un kur temperatūra ne mirkli nenoslīd zem 190°' ēnā, ja tāda vispār kaut kur atrodama. Saskaņā ar šo pārliecību viņš abus nabaga krupjus bija ievietojis nelielā kastē ar stikla sienu un divām spožām elektriskām spuldzēm virs tās. Abi tupēja uz
1 Pec Farenheita — apmēram 80°C.
baltu smilšu kaudzes, kur nebija neviena akmens, zem kura paslēpties, un vienīgais bridis, kad temperatūra nokritās, bija nakts, kad veikalā tika izslēgta gaisma. Rezultātā krupju acis bija aizmiglojušās un izskatījās, it kā viņi slimotu ar kataraktu, āda kļuvusi sausa un plēkšņaina, bet pēdas noberztas jēlas.
Es zināju, ka piedāvājums izdarīt kaut ko tik radikālu kā pārvietot abus krupjus uz jaunu, mitrām sūnām izklātu sprostu misteram Romillijam būtu licies neprātīgs, tāpēc sāku paslepšus un centos padarīt krupju dzīvi mazliet laimīgāku. Vispirms nočiepu mātes virtuvē drusku olīveļļas un brīdī, kad misters Romillijs aizgāja pusdienot, iemasēju ar to abu krupju ādu. Tas mazināja ādas plēkšņainu- mu. Tad es no aptiekāra dabūju ziedi, iepriekš viņam par lielu uzjautrinājumu pastāstījis, kādam nolūkam man tā vajadzīga, un ierīvēju krupju pēdas. Tas palīdzēja, tomēr pilnīgi pušumus nesadziedēja. Es sadabūju arī mazliet Zeltacs balzama, kas parasti domāts suņiem, un ar apbrīnojamiem panākumiem lietoju krupju acu ārstēšanai. Turklāt katru reizi, kad misters Romillijs aizgāja pusdienot, es tiem sarīkoju siltu dušu, par ko abi ļoti priecājās. Viņi tupēja, laipnīgi kampdami gaisu un mirkšķinādami acis, un, ja es novirzīju strūklu sāņus, tie nadzīgi šļūca pāri krātiņam, lai tikai atkal nokļūtu zem ūdens. Kādu dienu es ieliku krātiņā gabaliņu sūnu, un abi krupji tūlīt pat paslēpās zem tā.
- O, paskatieties, mister Romillij, - es iesaucos labi tēlotā izbrīnā.
- Es kļūdīdamies ieliku krupju krātiņā mazliet sūnu, un liekas, ka viņiem tas patīk.
- Sūnas? - misters Romillijs pārjautāja. - Sūnas? Bet viņi taču dzīvo tuksnesī!
- Nu, manuprāt, dažviet arī tuksnesī ir mazliet augu, - es aizrādīju.
- Es domāju, ka tur ir tikai smiltis, - misters Romillijs apgalvoja.
- Tikai smiltis. Cik vien tālu acs var redzēt.
-Nē, es domāju, ēēē… tur ir gan daži mazi kaktusi un tamlīdzīgi, - es teicu. - Lai nu kā, viņiem tas patīk, vai ne?
- Pilnīgi noteikti patīk, - misters Romillijs piekrita. - Vai tev liekas, ka mums vajadzētu atstāt sūnas tur iekšā?
- Jā, - es teicu. - Varbūt pielikt drusku klāt?
- Nedomāju, ka tas nodarīs viņiem kādu ļaunumu. Viņi taču nevar sākt tās ēst un aizrīties, vai ne? - viņš bažīgi jautāja.
- Nedomāju vis, ka viņi tā darīs, - es pārliecinoši apgalvoju.
Tā nu manu skaisto krupju sprostā turpmāk atradās sūnas, kurās paslēpties, un, kas vēl svarīgāk, sūnu spilvens, uz kura tupēt, tā ka viņu pēdas drīz pilnīgi sadzija.
Pēc tam es pievērsu uzmanību zivīm, jo jutu, ka arī viņām, kaut gan tām ļoti garšoja tārpiņi, vajadzīgas zināmas pārmaiņas ēdienkartē.
- Vai nebūtu iespējams, - es izmēģinādams ieminējos misteram Romillijam, - iebarot zivīm dažas dafnijas?
Dafnijas ir mazas ūdensblusiņas, kuras man sūtīja no fermas, kas apgādāja veikalu ar visa veida produkciju, tādu kā ūdenszāles, ūdens gliemeži un saldūdens zivis pārdošanai. Un dafnijas mēs mēdzām pārdot zivtiņu turētājiem mazos podiņos kā zivju barību.
- Dafnijas? - misters Romillijs jautāja. - Barot zivis ar dafnijām? Bet viņas taču tās neēdīs, vai ne?
- Jā, bet, ja zivis neēd dafnijas, kāpēc mēs tās pārdodam citiem kā zivju barību? - es jautāju.
Misters Romillijs par šādu loģiku bija pamatīgi pārsteigts.
- Vai zini, tev taisnība, - viņš atzina, - tev taisnība. Pagrabā mazliet ir palicis pāri. Rīt mums atvedīs jaunas. Pamēģini kādu drusku, un tad redzēsim.
Es iebēru tējkaroti dafniju katrā akvārijā, un zivis kā trakas metās tām virsū, tieši tāpat kā krupji un vardes tika uzklupušas mitrenēm.
Nākamais darbs, ko es gribēju paveikt, bija mēģināt izdekorēt sprostus un akvārijus, lai padarītu tos pievilcīgākus, taču pie tā vajadzēja ķerties vēl daudz piesardzīgāk. Šo uzdevumu misters Romillijs vienmēr uzņēmās pats un veica ar stūrgalvīgu neatlaidību. Nedomāju, ka viņam patiešām patika to darīt, bet, būdams firmas vadītājs, juta, ka ar to nodarboties ir, tā sakot, viņa svēts pienākums.
- Mister Romillij, - es kādu dienu sacīju, - man šobrīd nav nekāda darba, un klientu arī nav. Varbūt jūs atļautu man iekārtot kādu akvāriju? Es ļoti gribētu iemācīties to darīt tikpat labi kā jūs.
- Nu jā, - misters Romillijs nosarka, - nu jā. Es gan nedomāju, ka daru to tik labi…
- O, manuprāt, jūs to darāt brīnišķīgi, - es apgalvoju, - un es gribētu to iemācīties.
- Labi, varbūt kādu mazo, - misters Romillijs piekrita. - Un es tev varētu dot dažus padomus. Tā, paskatīsimies… paskatīsimies. Jā, nu, lai būtu tur tas mazais molliju akvārijs. To vajag iztīrīt. Nu re, ja tu zivis pārvietotu uz kādu lieko akvāriju un šo te iztukšotu, un pamatīgi izberztu, tad mēs varētu sākt no paša sākuma, labi?
Tā nu es ar tīkliņa palīdzību pārvietoju mazās, melnās mollijas, kas atgādināja tumšas, mirdzošas olīves, uz brīvu akvāriju. Tad es akvāriju iztukšoju, iztīrīju un pasaucu misteru Romilliju.
- Tā, - viņš sāka instruktāžu. - Ieber akvārija dibenā mazliet smilšu… ēēē… ieliec pāris akmeņu, tad varbūt kādu… ēēē… valis- nēriju, varbūt te, šajā stūrī, manuprāt, tā - kā tu domā?
- Varbūt es varētu pamēģināt pats? - es lūdzu. - Es, ēēē… es domāju, ka tā es labāk iemācītos - ja varētu visu darīt patstāvīgi. Un pēc tam, kad būšu beidzis, jūs to varētu apskatīt un norādīt, kur esmu kļūdījies.
- Ļoti laba doma, - misters Romillijs piekrita. Viņš aizgāja noņemties ar kasi un lika mani mierā.
Tas bija pavisam mazs akvārijs, bet es ar to pamatīgi nopūlējos. Es izveidoju no sudrabainām smiltīm platas kāpas. Uzcēlu mazas klintis. Uzaudzēju veselus valisnēriju mežus, caur kuriem molliju bariņam dreifēt. Tad es uzmanīgi piepildīju akvāriju ar ūdeni, ielaidu mollijas atpakaļ, kad tas bija pareizajā temperatūrā, un pasaucu misteru Romilliju novērtēt manu rokudarbu.
- Dieviņtetiņ! - viņš izdvesa, skatīdamies uz akvariju. - Dieviņ-
tētin!
»
Misters Romillijs uzmeta man ašu skatu, un tajā bija redzama gandrīz tāda kā vilšanās, ka esmu tik labi ticis galā. Nojautu, ka esmu bīstamā situācijā.
- Vai… vai jums tas patīk? - es ievaicājos.
- Tas… tas ir kaut kas ievērojams! Ievērojams! Es nevaru iedomāties, kā tu… kā tu to paveici.
- Es to paveicu, tikai vērodams jūs, mister Romillij, - es teicu. - Ja jūs nebūtu man pamācījis, kā rīkoties, es nekad nevarētu kaut ko tādu izveidot.
- Nu jā. Nu jā, - misters Romillijs pietvīcis nomurmināja. - Bet es redzu, ka tu esi dažus sīkus akcentus pievienojis arī pats.
- Nu, tās tikai tādas idejas, ko es aizguvu, vērodams jūs, - es sacīju.
- Hmmmm… Ļoti slavējami. Ļoti slavējami, - misters Romillijs atzina.
Nākamajā dienā viņš man jautāja, vai es nevēlos dekorēt vēl kādu akvāriju, un sapratu, ka esmu cīņu uzvarējis, neaizskardams viņa jūtas.
Akvārijs, ko es tiešām izmisīgi vēlējos izdekorēt, bija milzīgs un atradās skatlogā. Tas bija kādas četrarpus pēdas garš un divas pēdas sešas collas dziļš, un tajā atradās liela, visdažādāko krāsaino zivju kolekcija. Bet es zināju, ka šajā posmā vēl nedrīkst pārkāpt pieklājības robežas. Tāpēc es vispirms izdekorēju vairākus mazus akvārijus, un, kad misters Romillijs bija apradis ar domu, ka tā ir mana nodarbošanās, es sāku sarunu par lielo parādes akvāriju skatlogā.
- Vai drīkstu izmēģināt roku ar to, mister Romillij? - es vaicāju.
- Ko? Ar mūsu parādes akvāriju? - viņš jautāja.
- Jā, - es teicu. - To… to tik un tā vajag… iztīrīt. Tāpēc es iedomājos, ka varbūt varētu mēģināt to iekārtot.
- Nu, nezinu gan, - misters Romillijs šaubīdamies novilka. - Nezinu gan. Tas mums ir pats svarīgākais dekors, tu taču zini, pats skatloga centrs. Tieši tas piesaista visus mūsu klientus.
Viņam bija pilnīga taisnība, taču klientus piesaistīja ņirbošie, daudzkrāsainie zivju bari. Tos nekādā ziņā nepiesaistīja mistera Ro- millija dekorēšanas centieni, kas lika akvārija ainavai izskatīties pēc uzspridzināta tīreļa.
- Nu, varbūt es drīkstu vienkārši pamēģinat, - es neatlaidos. - Un, ja neizdosies, es to pārstrādāšu. Es pat… es pat varētu to darīt savā brīvajā pēcpusdienā.
- O, esmu pārliecināts, ka tas nebūs nepieciešams, - misters Romillijs šokēts teica. - Tu noteikti negribi būt caurām dienām iesprostots veikalā, vai ne? Tāds jauns puisis kā tu… tev noteikti gribas skraidīt apkārt… Nu labi, izmēģini roku, un tad redzēsim.
Darbā man pagāja lielākā daļa dienas, jo ik pa brīdim vajadzēja apkalpot dažādus klientus, kuri vēlējās nopirkt barības tārpiņus vai dafnijas, kokuvardi savam dārza dīķim vai kaut ko tamlīdzīgu. Es strādāju pie šī gigantiskā akvārija ar īstu Capability Brauna1 atdevi. Es izveidoju apaļas smilšu sēres un lielas, torņveidīgas klintis no skaista granīta. Tad cauri ielejām starp granīta kalniem es sadēstīju valisnēriju un vēl citu, smalkām papardēm līdzīgu ūdensaugu mežus. Uz ūdens virsmas es izkaisīju sīkus, baltus ziediņus, kas izskatījās kā miniatūras ūdensrozes. Ar smilšu un akmeņu palīdzību noslēpu sildītāju un termostatu, tāpat arī aerostatu, jo neviens no tiem neizskatījās pievilcīgs. Kad es galu galā biju pabeidzis, ielaidis akvārijā spoži sarkanās zobenastes, spīdīgās mollijas, sudrabainās cirvj- zivis, lieliskos, žilbinošos zilos neonus un soli atkāpies, lai novērtētu savu rokudarbu, jutos pats sava ģēnija dziļi iespaidots. Misters Romillijs, man par lielu prieku, bija ekstāzē par rezultātu.
' Capability Brown — slavens angļu 18. gadsimta dārzu un parku projektētājs, īstajā vārdā Lanselots Brauns, taču vienmēr bijis pazīstams ar pievārdu Capability (ļoti spējīgs).
- Izsmalcināti! Izsmalcināti! - viņš iesaucās. - Vienkārši izsmalcināti!
- Ak, jūs taču zināt, ko cilvēki saka, mister Romillij, - es aizbildinājos. - Labam skolniekam vajadzīgs labs skolotājs.
- O, tu man glaimo, tu man glaimo, - viņš atvairljās, rotaļīgi draudēdams man ar pirkstu. - Šis ir tas gadījums, kad skolnieks pārspēj savu skolotāju.
- Ak, es tā nedomāju, - es liedzos. - Tomēr man šķiet, ka tagad esmu sasniedzis gandrīz tikpat labu līmeni kā jūs.
Pēc šā notikuma man atļāva dekorēt visus akvārijus un sprostus veikalā. Es domāju, ka klusībā misters Romillijs jutās krietni atvieglots, ka viņam vairs nav jāspiež savs neesošais mākslinieka talants darīt šo nogurdinošo darbu.
Pēc viena vai diviem eksperimentiem es allaž mēdzu ieturēt pusdienas mazā kafejnīcā ne pārāk tālu no veikala. Te es atklāju ļoti labvēlīgu oficianti, kura apmaiņā pret maziem glaimiem servēja manā desiņu un kartupeļu biezeņa porcijā vairāk desiņu, nekā paredzēts, kā ari brīdināja par nāves briesmām, kas varētu draudēt no tās dienas īru sautējuma. Kādu dienu, dodamies pusdienot, es atklāju īsāko ceļu uz kafejnīcu. Tā bija maza, šaura ieliņa, kas stiepās starp lielajiem veikaliem un augstajiem namiem. Tā bija klāta ar bruģakme- ņiem, un, tiklīdz es nogriezos tajā, jutos kā nonācis Dikensa laikmeta Londonā. Daļu ielas aizņēma koku aleja, un tālāk atradās virkne mazu veikaliņu. Tieši tur es atklāju, ka mūsu zooveikals nav vienīgais tuvākajā apkārtnē, jo gāju garām Henrija Bellova mājoklim.
Viņa veikala netīrais skatlogs bija apmēram sešas pēdas liels kvadrāts. No augšas līdz apakšai tas bija piekrauts ar maziem kubveida būrīšiem, katrā no tiem bija viena vai divas žubītes, zaļžubītes, kaņepīši, kanārijputniņi vai pundurpapagailīši. Uz skatloga pamatnes pēdas biezumā bija sabirušas sēklu miziņas un putnu mēsli, bet paši būrīši bija spodri un tīri, katrs no tiem lepojās ar gaiši zaļiem salātu kušķiem un baltu zīmīti, uz kuras greiziem, drukātiem burtiem bija rakstīts PĀRDOTS. Veikala stiklotās durvis bija aizklātas ar laika gaitā nodzeltējušu mežģīņu aizkaru, un starp durvju stiklu un aizkaru karājās plāksnīte, kuras gotiskais uzraksts aicināja LŪDZU IENĀCIET. Plāksnītes otrā puse, kā es vēlāk atklāju, tikpat pieklājīgi vēstīja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tajās dienās, kad steidzos pēc savām desiņām ar kartupeļu biezeni, es ne reizi neredzēju nevienu klientu ieejam veikalā vai iznākam no tā. Nudien, veikals izskatījās izmiris, izņemot putnu retos, letarģiskos pārlēcienus no vienas laktiņas otrā. Nedēļām ritot, es brīnījos, kāpēc cilvēki, kas bija nopirkuši skatlogā izliktos putnus, nebija atnākuši tos savākt. Nebija taču iespējams, ka ap trīsdesmit visdažādāko šķirņu putnu īpašnieki būtu visi vienlaikus nolēmuši no tiem atteikties. Un, pat ja pieļautu šo neiedomājamo gadījumu, - kāpēc no būrīšiem netika noņemti uzraksti PĀRDOTS? Tas bija noslēpums, kuru man savā īsajā pusdienu stundā nebija laika atklāt. Bet kādu dienu man radās iespēja. Misters Romillijs, dancodams pa veikalu un dziedādams Es esmu maza, čakla bitīte, pēkšņi metās lejā pagrabā un falsetā izgrūda šausmu spiedzienu. Es piegāju pie kāpnēm un palūrēju lejā, brīnīdamies, ko esmu vai varbūt neesmu izdarījis.
- Kas noticis, mister Romillij? - es piesardzīgi jautāju.
- Kāds es esmu muļķis! - viņš stenēja. - Kāds es esmu muļķis, muļķis, muļķisl
No šiem vārdiem secinājis, ka neesmu pie vainas, saņēmu drosmi.
- Kas noticis? - es gādīgi jautāju.
- Zivju tārpiņi un dafnijas! - misters Romillijs traģiski izsaucās, norāva brilles un sāka tās drudžaini spodrināt.
- Vai tie izbeigušies?
- Jā, - misters Romillijs aizkapa balsī apstiprināja. - Cik muļķīgi no manis! Kāda nevērība! Kāda ļoti, ļoti liela aizmāršība! Esmu pelnījis, lai mani atlaiž. Es nudien esmu pats stulbākais no mirstīgajiem…
- Vai mēs nevaram tos kaut kur dabūt? - es jautāju, pārtraukdams mistera Romillija verbālo šaustišanos.
- Bet tos vienmēr mums sūta ferma, - misters Romillijs iesaucās, it kā es būtu kāds svešinieks, kam vajadzīgi paskaidrojumi. - Ferma vienmēr mūs apgādā, kad vien es lūdzu, katru nedēļas nogali. Un es, neaptēstais idiots, neesmu tos pasūtījis.
- Bet vai mēs nevaram tos dabūt no kādas citas vietas? - es atkal jautāju.
- Un gupijas un šķēpastes, un melnās mollijas, viņas tā gaida savus tārpiņus, - misters Romillijs turpināja, pats sevi novezdams tādā kā histēriskā pašnožēlā. - Viņas alkst pēc tiem. Kā es varu skatīties uz šīm mazajām sejiņām ar uzmestajām lūpiņām aiz stikla? Kā es varu ēst savas pusdienas, kamēr šīs nabaga mazās zivtiņas…
- Mister Romillij, - es stingri pārtraucu, - vai mēs varam dabūt mazliet tārpiņu no kādas citas vietas, ne tikai no fermas?
- Ko? - misters Romillijs teica, glūnēdams uz mani. - Ne no fermas? Bet ferma vienmēr piegādā… O, pagaidi mazliet. Es saprotu, ko tu domā… jā…
Viņš rosīgi uzsteidzās pa kāpnēm, slaucīdams pieri un izskatīdamies kā vienīgais dzīvajos palikušais pēc katastrofas šahtā. Viņš skatījās apkārt ar tukšu, traģisku skatienu.
- Bet kur? - viņš beidzot izmisīgi jautāja. - Bet kur?
- Nu, - es teicu, pārņemdams lietu savās rokās, - kā būtu ar Bellovu?
- Bellovs? Bellovs? - misters Romillijs sprieda. - Visneveiksmīgākais čalis biznesā. Viņš tirgojas ar putniem. Nedomāju vis, ka viņam būs kaut kas tāds.
- Bet ir taču vērts pamēģināt? - es neatlaidos. - Ļaujiet man aiziet un paskatīties.
Misters Romillijs brīdi pārdomāja.
- Lai notiek, - viņš beidzot teica, novērsdamies no zivju apsūdzošajiem skatieniem akvāriju rindās, - paņem no kases desmit šiliņus un nepaliec ilgi.
Viņš iedeva man atslēgu un apsēdās, drūmi blenzdams uz savām spodri noviksētajām kurpēm. Es atslēdzu mazo kastīti ar naudu, izņēmu desmit šiliņu banknoti, ierakstīju rēķinā PARĀDS 10/-ZIVJU TĀRPIŅI, ielocīju to atpakaļ kastītē, aizslēdzu kastīti un iespiedu atslēgu mistera Romillija slābanajā rokā. Pēc mirkļa es jau biju ārā uz ielas un steidzos uz Bellova veikalu, spraukdamies cauri vienaldzīgu pircēju pūļiem, kamēr milzīgie, sarkanie autobusi dārdināja man garām un taksometri un vieglie automobiļi gāgināja tiem visapkārt. Es nonācu līdz mazajai ieliņai, nogriezos tajā, un acumirklī iestājās miers. Autobusa dārdoņa, soļu klabēšana, automašīnu tau- rēšana un riteņu švīksti kļuva klusi, gandrīz brīnišķīgi, līdzīgi attālai bangu rēkoņai. Vienā ielas pusē bija kaila, sodrējos nokvēpusi siena, otrā pusē dzelzs margas norobežoja vērtīgu zemes gabalu, kas veda uz vietējo baznīcu. Šeit kāds cienījams cilvēks bija izaudzējis rindu platānu. Tās liecās pāri dzelzs margām, apjumdamas ieliņu ar zaļu jumtu, un to izraibinātajos stumbros kāpuri veidoja brīnumainas un komplicētas takas, neatlaidīgi sprīžodami uz kādu mērķi, kuru pat paši nelikās skaidri zinām. Kur beidzās koki, sākās veikali. To nebija vairāk par sešiem, katrs Liliputijas cienīgā lielumā un katrs aizkustinoši aicinošs.
Tur bija Klemistra, Dāmu modes, ar skatlogā kā piece de resis- tance] izliktu visai neparastu lapsādas apkakli, kas ar savām stikla acīm un mutē iekosto asti liktu katra garāmejoša vivisekcijas pretinieka sirdij sastingt šausmās. Te bija Laumiņu salons, Vieglas pusdienas, tēja un uzkodas, un nākamajās durvīs, kad bijāt atspirdzinājušies, varējāt atrast A. Valetu, Tabaknieku, kura skatlogs bija pilns ar cigarešu un pīpju reklāmām, no kurām galvenais bija Holmena Hunta stila plakāts, kas ieteica Vila Savvaļas sausserdi. Es steidzos tiem garām - šiem un Viljamam Droveram, īpašuma aģentam ar milzumdaudziem pievilcīgiem, izbalējušiem iegūstamo rezidenču attēliem, garām misteru M & M. Drumlinu , lodētāju, necilajam
' Centrālais, galvenais objekts - franču vai.
portālam, kas bija diezgan dzēlīgi un mazliet šokējoši dekorēts ar rožsārtu tualetes podu, līdz veikalu rindas galam, kur izbalējusi plāksnīte virs durvīm vienkārši un nepārprotami vēstīja: Henrijs Bellovs, putnkopis. Beidzot, es nolēmu, man būs iespēja iekļūt veikalā un, ja ne vairāk, atklāt noslēpumu par putniem ar PĀRDOTS zīmītēm pie būriem. Bet, kad es sasniedzu veikalu, notika kaut kas līdz šim nebijis. Gara, kaulaina, tvīdā tērpta sieviete smieklīgā, ar garu spalvu rotātā tiroliešu cepurē mērķtiecīgi gāja uz priekšu pa ielu, īsu brītiņu pirms manis atvēra durvis ar uzrakstu LUDZU IENĀCIET un cēli iesoļoja iekšā, zvaniņam melodiski iešķindoties. Es biju pārsteigts. Tā bija pirmā reize, kad redzēju klientu ieejam kādā no šīs ieliņas veikaliem. Degdams nepacietībā redzēt, kas notiks, kad nu sieviete bija iegājusi veikalā, es steidzos viņai pakaļ un iespruku pa durvīm līdz ar pēdējo zvaniņa šķindienu.
Gandrīz tumšajā veikalā sieviete tiroliešu cepurē un es bijām noķerti kā mušas netīrā zirnekļu tīklā. Melodiskajai durvju čīkstoņai, protams, vajadzētu likt kādam steigties mūs apkalpot. Gluži pretēji - klusums turpinājās, izņemot putnu biklo čivināšanu skatlogā un kādā stūrī kakadū spalvu pēkšņo iešvīkstēšanos, kas izklausījās pēc negludinātas veļas čaukstoņas. Izpurinājis spalvas pēc sava patikas, tas nolieca galvu uz vienu pusi un ļoti lēni, pilnīgi bez intereses teica "hallo, hallo, hallo".
Mēs gaidījām, kā pašiem likās, ilgu laiku, bet iespējams, ka tikai dažas sekundes. Manas acis pamazām pierada pie tumsas. Es ievēroju mazu leti un aiz tās plauktus ar putnu barību, sēpijām un citu putnkopju tirgoto aprīkojumu, un priekšā daudzus lielus maisus ar kaņepēm, rapšiem un maltiem graudiem. Vienā no maisiem tupēja baltā pelīte un tiesāja graudus tādā ātrumā kā nervoza dāma kokteiļu vakarā skrubina siera standziņas. Es sāku domāt, vai nevajadzētu vēlreiz atvērt durvis un ļaut ieskanēties durvju zvaniņam, kad pēkšņi pa veikala aizmugures durvīm svinīgi ielāčoja ļoti liels un vecs putnusuns un, asti luncinādams, nāca mums klāt. Viņam sekoja kāds cilvēks, kas, man likās, ir Henrijs Bellovs. Viņš bija garš, ducīgs, ar kuplu sirmu matu ērkuli un kuplām, izspūrušām ūsām kā irbuleņu krūms - izskatījās, ka tā būtu pietiekami ērta ligzdošanas vieta jebkuram putnu daudzumam. Zem cerainajām uzacīm caur brillēm zelta ietvarā spīdēja mazas, zilas acis. Viņš kustējās ar tādu smagnēju lēnību kā slinks ronis. Vīrs panāca uz priekšu un viegli paklanījās.
- Madam, - viņš teica, balsī ieskanoties bagātīgam Somersetas akcentam, - madam, jūsu kalps.
Tiroliešu cepure izskatījās manāmi izbijusies par šādu uzrunu.
- O, ak… labdien, - viņa teica.
- Kā varu pakalpot? - misters Bellovs apvaicājās.
-Jā, patiesību sakot, es vēlējos jūsu padomu, - dāma teica. - Ēēē… runa ir par manu mazo brāļadēlu. Viņam drīz būs četrpadsmit gadu, un es vēlos uzdāvināt viņam dzimšanas dienā putnu… Ziniet, viņš ļoti aizraujas ar putniem.
- Putnu, - misters Bellovs teica, - putnu. Un kādu putnu, kādas sugas putnu jūs vēlētos, madam?
- Nu, es, ēēē… es nezinu, - dāma tiroliešu cepurē atbildēja. - Kā būtu ar kanāriņu?
- Šajā gadalaikā es gan neieteiktu ņemt kanāriņu, - misters Bellovs sacīja, sērīgi pakratīdams galvu. - Es to neaiztiktu. Un es būtu negodīgs cilvēks, madam, ja pārdotu jums kanāriņu.
- Kāpēc šajā gadalaikā ne? - dāma, acīm redzami pārsteigta, jautāja.
- Šis ir ļoti slikts gadalaiks kanāriņiem, - misters Bellovs atbildēja. - Bronhiālas problēmas, ziniet.
- Ak tā, - dāma noteica. - Jā, un kā ar pundurpapagailīti?
- Ziniet, arī to es jums neieteiktu, madam. Visapkārt plosās psi- takoze, - misters Bellovs teica.
- Kas plosās? - dāma pārjautāja.
- Psitakoze, madam. Ziniet, papagaiļu sērga. Lielākā daļa papa- gaiļveidīgo ar to sirgst tieši šajā gadalaikā. Cilvēkiem tas ir liktenīgi, ziniet. Vēl tikai vakar te pie manis bija inspektors no Veselības ministrijās. Viņš teica, ka putni to varot saķert kuru katru brīdi, tāpēc es nekādā ziņā nevienu no šiem nevaru pārdot.
- Bet kādu putnu jūs man ieteiktu? - dāma izmisusi jautāja.
- Patiesību sakot, madam, šis ir ļoti, ļoti slikts gadalaiks putniem, - misters Bellovs teica. - Ziniet, tiem visiem šobrīd ir spalvu mešanas laiks.
- Tātad jūs man neiesākāt pirkt putnu? - viņa jautāja. - Kā būtu ar kaut ko citu, piemēram… piemēram, ar balto pelīti vai kaut ko tādu?
- Ak, madam, baidos, ka jums vajadzēs apjautāties citur. Baidos, ka es ar tādām lietām netirgojos, - misters Bellovs atvainojās.
- Ak tā, - dāma teica, - ak tā. Jā, pieņemu, ka varu iepirkties pie Heroda.
- Tas ir lielisks tirdzniecības centrs, madam, - misters Bellovs uzteica. - Tiešām ļoti lielisks tirdzniecības centrs. Esmu pārliecināts, ka viņi varēs jums pakalpot.
- Nu ko, liels paldies, - dāma teica, - ļoti laipni.
Un viņa izgāja no veikala.
Kad durvis aizcirtās, misters Bellovs pagriezās un paskatījās uz mani.
- Labdien, - es teicu.
- Labdien, ser, - viņš atņēma. - Kā varu izpatikt?
- Ziniet, īstenībā es gribēju apjautāties, vai jums neatrastos drusku zivju tārpiņu, - es teicu. - Es strādāju Akvārijā, un tie mums izbeigušies.
- Akvārijā, ko? Pie vecā zēna Romillija?
- Tieši tā, - es atbildēju.
- Jā, jā, - misters Bellovs teica. - Un kas tev liek domāt, ka man varētu būt zivju tārpiņi? Es tirgojos ar putniem.
- Tieši to teica arī misters Romillijs, bet es iedomājos, ka varbūt jums nejaušības pēc mazliet atradīsies, un tāpēc es nolēmu atnākt un apjautāties.
- Nu, nejaušības pēc tev taisnība, - misters Bellovs sacīja. - Nāc man līdzi.
Viņš ieveda mani caur aizmugures durvīm mazā un nekārtīgā, tomēr komfortablā viesistabā. Pietika ar vienu acu uzmetienu krēslam un dīvāna pārsegam, lai redzētu, ka sunim te patīk sēdēt tikpat ļoti kā misteram Bellovam. Viņš izveda mani mazā, bruģētā pagalmā, kurā līka platānas no baznīcas dārza. Pagalmā atradās mazs dīķītis ar pilošu krānu, un tā vidū uz akmeņu kaudzes tupēja ģipša amors. Dīķītis bija pilns ar zelta zivtiņām, un tā vienā malā bija nolikta liela ievārījuma burka ar prāvu kamolu zivju tārpiņu. Misters Bellovs paņēma burku un izbēra daļu tārpiņu. Tad viņš burku pasniedza man.
- Ļoti laipni no jums, - es pateicos. - Cik esmu jums parādā?
- Ak, par to nav jāmaksā, - misters Bellovs teica. - Nav jāmaksā. Pieņem to kā dāvanu.
- Bet… bet tie ir briesmīgi dārgi, - es samulsis aizrādīju.
- Pieņem to kā dāvanu, zēn. Pieņem kā dāvanu, - viņš atteica.
Viņš ieveda mani atpakaļ veikalā.
- Sakiet, mister Bellov, - es jautāju, - kāpēc pie visiem putnu būrīšiem skatlogā ir zīmītes PĀRDOTS?
Viņa gudrās, mazās, zilās acis pielipa man.
- Tāpēc, ka tie ir pārdoti, - viņš atteica.
- Bet tie ir pārdoti jau ļoti ilgi. Kamēr vien eju te garām. Un tas ir jau vismaz divus mēnešus. Vai neviens tā arī nav atnācis tiem pakaļ?
- Nē, es tikai… tos pieskatu, zini, kamēr īpašnieki varēs putnus savākt. Daži vēl būvē barotavas un būrīšus, un tā tālāk, un vispār… - misters Bellovs skaidroja.
- Vai jūs tos pārdevāt pareizajā gadalaikā? - es jautāju.
Mistera Bellova sejai pārslīdēja ašs smaids.
- Jā, tā bija gan, - viņš teica.
- Vai jums ir arī kādi citi putni? - es jautāju.
- Jā, augšstāvā, - viņš atbildēja. - Augšstāvā.
- Vai es drīkstētu tos apskatīt, ja atnāktu kādu citu dienu, kad man būs vairāk laika?
Misters Bellovs cieši skatījās uz mani un domīgi braucīja vienu zoda pusi.
- Es domāju, to varētu sarunāt, - viņš sprieda. - Kad tu gribētu atnākt?
- Sestdien ir mana brīvā pēcpusdiena, - es minēju. - Vai tad es drīkstu atnākt? Sestdien pēcpusdienā?
- Parasti sestdienās veikals ir slēgts, - misters Bellovs sacīja. - Taču es tevi ielaidīšu, ja zvanīsi trīs reizes.
- Liels paldies, - es teicu. - Un paldies par tārpiņiem. Misters Romillijs būs ļoti pateicīgs.
- Nav par ko, - misters Bellovs atteica. - Lai tev labi klājas!
Un tā es izgāju no veikala un steidzos atpakaļ uz darbu.
Nākamās pāris dienas es ļoti daudz domāju par misteru Bellovu.
Es ne uz mirkli nenoticēju, ka putni skatlogā ir pārdoti, bet neredzēju arī iemeslu, kāpēc pie būrīšiem būtu jāpatur šīs zīmītes. Tāpat arī mani pārlieku mulsināja viņa acīm redzamā nevēlēšanās pārdot kādu putnu sievietei tiroliešu cepurē. Es apņēmos sestdien par katru cenu uzzināt no paša mistera Bellova šīs mīklas atrisinājumu.
Sestdien es steidzos pa ielu uz mistera Bellova veikalu un ierados tur tieši pulksten divos. Plāksnīte pie durvīm ziņoja DIEMŽĒL SLĒGTS. Tomēr es trīs reizes nospiedu zvana pogu un cerīgi gaidīju. Drīz vien misters Bellovs atvēra durvis.
- O, - viņš teica, - labdien!
- Labdien, mister Bellov, - es atņēmu.
- Lūdzams, nāc iekšā, - viņš viesmīlīgi aicināja. Es ienācu, un misters Bellovs rūpīgi aizslēdza aiz manis durvis.
- Tā, - viņš teica, - tu vēlies redzēt putnus?
- Jā, lūdzu, - es teicu.
Viņš izveda mani cauri viesistabai un pa mazām, ļodzīgām kāpnēm uzveda augšā. Veikala augšstāvā, cik sapratu, atradās miniatūras vannasistaba, guļamistaba un vēl viena telpa, kurā misters Bellovs mani ielaida. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar būrīšiem, katrs no tiem pilns ar visu veidu, lielumu, krāsu un sugu putniem. Tur bija mazu, spilgtu sēklēdāju kolonijas no Āfrikas un Āzijas. Tur bija pat viena vai divas krāšņas Austrālijas žubītes. Tur bija slaidpapa- gailīši, zaļi kā lapas, un Sarkanie kardināli, karmīnsarkani kā karaliskā mantija. Misters Bellovs izrādījās daudz spējīgāks savā darbā nekā misters Romillijs, jo viņš zināja ikviena sava putna vārdu un ari zinātnisko nosaukumu, no kurienes tas nāk un ko vislabprātāk ēd, un cik olas izdēj. Viņš bija informācijas krātuve.
- Vai šie putni arī ir pārdošanai? - es jautāju, kāri skatīdamies uz Sarkano kardinālu.
- Protams, - misters Bellovs apstiprināja un tad piebilda, - bet tikai pareizajā gadalaikā.
- Ko īsti nozīmē tas pareizais gadalaiks? - es samulsināts prašņāju. - Ja jau jūs pārdodat putnus, tad taču to var darīt jebkurā gadalaikā?
- Nu jā, daži cilvēki tā dara, - misters Bellovs teica, - bet es vienmēr turos pie likuma nepārdot putnus nepareizajā gadalaikā.
Es paskatījos un ievēroju viņa acis zibam.
- Kad tad īsti ir pareizais gadalaiks? - es jautāju.
- Attiecībā uz mani gadalaiks nekad nav pareizs, - viņš atbildēja.
- Jūs gribat teikt, ka vispār nekad tos nepārdodat? - es jautāju.
- Ļoti reti, - misters Bellovs atzinās. - Tikai reizēm kādam draugam.
- Un tāpēc jūs todien nepārdevāt putnu tai sievietei?
- Jā, - viņš apstiprināja.
- Un visi šie putni skatlogā ar zīmītēm PĀRDOTS - patiesībā tie nemaz nav pārdoti, vai ne?
Misters Bellovs cieši paskatījās uz mani, kā vērtēdams, vai es protu glabāt noslēpumus.
- Īstenībā, starp mums runājot, tie nav pārdoti, - viņš atzinās.
- Bet kā tad jūs tiekat pie peļņas? - es nesapratu.
- Ak, - misters Bellovs teica, - tur jau ir tā lieta. Es neko nepelnu.
Es laikam izskatījos galīgi apstulbis no šā jaunuma, jo misters
Bellovs klukstoši iesmējās un teica:
- Iesim labāk lejā un iedzersim tēju, labi? Un es tev visu paskaidrošu. Bet tev jāapsola, ka neviens par to neuzzinās. Apsoli?
Viņš pacēla resnu pirkstu un pakratīja uz manu pusi.
- O, apsolu! - es teicu. - Apsolu!
- Labi, - viņš teica. - Vai tev garšo apaļmaizītes?
- Ēēē… jā, garšo, - es teicu, viegli samulsis par šo spējo temata maiņu.
- Man arī, - misters Bellovs teica. - Karstas apaļmaizītes ar sviestu un tēja. Iesim… iesim lejā.
Tā mēs nogājām mazajā viesistabā, kur mistera Bellova putnu- suns, kura vārds, kā izrādījās, bija Aldridžs, gulēja, cēlā pozā izstiepies uz dīvāna. Misters Bellovs iededza mazu gāzes plītiņu un grauzdēja apaļmaizītes, aši apzieda tās ar sviestu un, kad bija sagatavojis veselu grīļīgu, pilošu kaudzi, nolika to uz maza galdiņa starp mums. Katliņš pa to laiku bija uzvārījies, viņš pagatavoja tēju un servēja plānas, smalkas porcelāna tasītes.
- Vai vēlies pienu? - viņš jautāja.
- Jā, lūdzu, - es teicu.
- Cukuru?
- Nē, pateicos.
Mēs malkojām tēju, tad viņš pasniedza man apaļmaizīti, paņēma vienu sev un ar redzamu baudu iegremdēja tajā zobus.
- Tātad… ko jūs grasījāties man pastāstīt par nepelnīšanu? - es iejautājos.
- Jā, - misters Bellovs iesāka, izsmalcināti slaucīdams pirkstus, lūpas un ūsas mutautiņā, - tas ir diezgan garš un sarežģīts stāsts. Visa šī iela - tās nosaukums ir Potsleina - reiz piederēja kādam ekscentriskam miljonāram, vārdā Pots. Viņš bija tāds cilvēks, ko mūsdienās, es tā pieņemu, dēvētu par sociālistu. Kad viņš uzcēla šos veikalus, viņš izvirzīja nomniekiem īpašus noteikumus. Cilvēki, kas vēlējās nomāt veikalus, varēja tos iegūt beztermiņa pārvaldīšanā, un nomas maksai jātiek pārskatītai ik pēc četriem gadiem. Ja viņiem klājas labi, maksu attiecīgi paaugstina; ja nav klājies labi, tad maksu, tieši otrādi, samazina. Nu lūk, es šajā veikalā ievācos 1921. gadā. Un kopš tā laika maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā.
Es neticīgi blenzu uz misteru Bellovu.
- Piecus šiliņus nedēļā? - es pārjautāju. - Bet tas ir smieklīgi maz šādam veikalam. Tas taču atrodas tikai akmens sviediena attālumā no Kensingtonas Haistrītas.
- Tieši tā, - misters Bellovs apstiprināja. - Tur jau ir tā lieta. Es maksāju par nomu piecus šiliņus nedēļā, tātad vienu mārciņu mēnesī.
- Bet kāpēc nomas maksa ir tik smieklīgi zema? - es neatlaidos.
- Tāpēc, - viņš paskaidroja, - ka es neko nenopelnu. Tikko es atklāju šos nomas noteikumus, es uzreiz sapratu, ka te man varētu būt lieliska slēptuve. Man ir nelieli ietaupījumi - ne pārāk daudz, bet iztikai pietiekami. Vienīgais, ko man tiešām vajadzēja, bija dzīvesvieta, kur es varētu turēt savus putnus. Lūk, tas man deva lielisku iespēju. Es apstaigāju pārējos Potsleinas iedzīvotājus un izskaidroju viņiem šo klauzulu; izrādījās, ka lielākā daļa manu kaimiņi ir līdzīgā situācijā - arī viņiem bija mazliet līdzekļu iztikai un vajadzīgs tikai lēts mājoklis. Tā mēs nodibinājām Potsleinas Asociāciju, apvienojāmies un nolīgām sev ļoti labu grāmatvedi. Kad es saku "labu", es ar to nedomāju tos vārguļus, kas vienmēr turas pie likuma; tādi nekur nav derīgi. Nē, tas bija ļoti gudrs, atjautīgs jauns cilvēks. Un mēs sanācām kopā apmēram reizi pusgadā, viņš izskatīja mūsu grāmatas un deva padomus, kā panākt zaudējumus. Mēs cietām zaudējumus, un, kad mūsu iznomātāji ieradās pārbaudē, viņi mūsu nomas maksu atstāja nemainīgu vai pat mazliet pazemināja.
- Bet vai iznomātāji nevar mainīt nomas noteikumus? - es jautāju.
- Nē, - misters Bellovs smīnēja, - tas ari ir visjaukākais. Esmu noskaidrojis, ka saskaņā ar mistera Pota testamentu šiem noteikumiem jāpaliek nemainīgiem.
- Bet viņi noteikti bija nikni, kad atklāja, ka jūs maksājat tikai mārciņu mēnesī?
- Bija gan, - misters Bellovs teica. - Viņi visiem spēkiem centās mani izlikt no šīs mājas, bet tas nebija iespējams. Es pieņēmu labu advokātu. Atkal jau nevis vienu no tiem pļāpām, kas vairāk rūpējas par likumu nekā par savu klientu labumu. Viņš tos ātri vien nolika pie vietas. Visi citi šīs ielas veikalnieki sagaidīja tos vienotā frontē, tā ka nebija iespējams neko pasījkt.
Negribēju neko teikt, lai neaizvainotu mistera Bellova jūtas, bet es biju pilnīgi pārliecināts, ka viss šis stāsts ir izdomāts. Man reiz bija mājskolotājs, kurš dzīvoja tādā kā šizofrēniskā pasaulē un mēdza man stāstīt garus un komplicētus stāstus par saviem piedzīvojumiem, kādi patiesībā nebija notikuši, bet kādus viņš kāroja piedzīvot. Tāpēc es biju stipri vien pieradis pie šāda veida izrunāšanās.
- Jā, es domāju, ka tas ir apburoši, - es teicu. - Manuprāt, bija briesmīgi gudri, ka jūs to atklājāt.
- Vienmēr jālasa tas, kas rakstīts sīkā drukā, - viņš pamācoši norādīja ar pirkstu. - Piedod, man tagad jāiet un jāatnes Meibela.
Viņš iegāja veikala telpās un atgriezās, nesdams uz plaukstas pamatnes kakadū. Viņš apsēdās, paņēmis putnu rokās, un noguldīja to uz muguras. Kakadū gulēja pavisam mierīgi, kā izgrebts no ziloņkaula, aizvērtām acīm un skaitīja "hallo, hallo, hallo". Misters Bellovs maigi glāstīja putna spalvas, tad nolika to sev klēpī un kutināja viņam punci. Kakadū tur gulēja kā ekstāziskā snaudā.
- Viņa jūtas mazliet vientuļa, ja atstāju to pārāk ilgi tur, veikalā, - viņš paskaidroja. - Vai vēlies vēl kādu apaļmaizīti, manu dārgo zēn?
Tā mēs sēdējām, ēdām apaļmaizītes un tērzējām. Misters Bellovs man likās apburošs sarunu biedrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis pa pasauli un visos sīkumos pārzināja vietas, kuras es ilgojos apmeklēt. Kopš tā laika es mēdzu dzert pie viņa tēju apmēram reizi divās nedēļās, un man šīs pēcpusdienas vienmēr sagādāja daudz prieka.
Es joprojām neticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu, tāpēc nolēmu izdarīt eksperimentu. Ar dažu dienu atstarpi es pēc kārtas iegriezos visos veikalos šajā ielā. Piemēram, kad iegriezos pie Kle- mistra, es vēlējos iegādāties cepuri, ko uzdāvināt mātei dzimšanas dienā. Ārkārtīgi žēl, teica divas jaukas, vecas kundzes, kas vadīja veikalu, tiešām ļoti žēl, bet es nemaz nebūtu varējis izvēlēties nepiemērotāku laiku. Viņas tikko kā pārdevušas visas cepures. Nu labi, varbūt viņām būtu kaut kas cits, es jautāju. Kāda kažokādas apkakle vai kaut kas tamlīdzīgs? Ak, nē, īstenībā, viņas teica, viss, kas veikalā atrodams, jau ir aizrunats. Viņas pašlaik gaidot jaunu pievedumu. Kad būs manas mātes dzimšanas diena? Nākamajā piektdienā, es teicu. Ak, domājams, ka līdz tam laikam preces būšot klāt; jā, viņas esot pilnīgi pārliecinātas, ka būšot. Laipni lūdzam ienākt vēlreiz.
Misters Valets, tabaknieks, teica, ka viņam nav krājumā tās šķirnes cigarešu, kādas es vēlējos. Viņam nebija krājumā arī neviena cigāra un nevienas pīpes. Visai negribīgi viņš ļāva man iegādāties kastīti sērkociņu.
Pēc tam es iegāju pie lodētājiem. Mani sūta māte, es paskaidroju, jo mums kaut kas gadījies ar ūdenstvertni; vai viņi nevarētu atsūtīt kādu paskatīties?
- Nu jā, - misters Drumlins teica, - cik tas ir steidzami?
- O, tas ir ļoti steidzami, - es atbildēju. - Mums galīgi nav ūdens ne tualetēs, ne kur citur.
- Nu, ziniet, mums te ir tikai viens strādnieks, - viņš paskaidroja, - tikai viens strādnieks, un viņš šobrīd ir izsaukumā… ļoti ilgstošā izsaukumā. Nemaz nezinu, cik ilgi viņš būs prom… Varbūt dienu vai divas.
- Vai viņš varētu atnākt un pastrādāt mazliet ārpus sava darbalaika? - es jautāju.
- O, nedomāju, ka viņš tā darīs, - misters Drumlins teica. - Taču Haistrītā ir ļoti labs lodētājs. Jūs varētu iegriezties pie viņiem. Viņiem noteikti jābūt kādam brīvam strādniekam. Es gan baidos, ka nevaru neko solīt, vismaz… o, divas vai trīs dienas - ne ātrāk, tieši tā, ne ātrāk.
Pateicos viņam un gāju prom. Pēc tam iegāju pie Viljama Dro- vera, īpašuma aģenta. Tas bija noplucis, mazs vīriņš ar brillēm un kumšķainiem matiem kā dadžu krūms. Es paskaidroju, ka mana tante vēlas pārcelties uz šo Londonas daļu un lūgusi man, tā kā es dzīvoju tepat blakus, iegriezties pie īpašumu aģenta un apjautāties par kādu piemērotu dzīvokli.
- Dzīvokli? Dzīvokli? - misters Drovers jautāja, savilkdams lūpas. Viņš noņēma brilles, nospodrināja tās un uzlika atpakaļ, un tad pārlaida veikalam skatienu, it kā meklēdams, kur te noslēpies kāds dzīvoklis.
- Šis ir nepiemērots laiks dzīvokļiem, - viņš teica, - ļoti nepiemērots laiks. Ļoti daudz cilvēku pārvācas uz šo rajonu, vai zināt. Lielākā daļa dzīvokļu tiek izķerti, pirms nonāk manā rīcībā.
- Tātad jums nav padomā neviena dzīvokļa? Nekā tāda, ko es varētu parādīt savai tantei? - es jautāju.
- Nē, - viņš atbildēja, - pilnīgi nekā. Baidos, ka pilnīgi nekā. Pilnīgi nekā.
- Labi, kā tādā gadījumā būtu ar mazu mājiņu? - es neatlaidos.
- Ak, ar tām ir tikpat slikti. Tikpat slikti, - misters Drovers teica. - Nedomāju, ka manos sarakstos ir kāda maza mājiņa vienai personai, ko varētu jums piedāvāt. Man ir māja Hempstedā, desmit guļamistabas - varbūt derēs?
- Nē, manuprāt, tā būs mazliet par lielu, - es noteicu. - Viņa visādā ziņā grib dzīvot šajā rajonā.
- Visi grib. Visi grib. Mums viss pārpildīts. Dzīvojam plecu pie pleca, - misters Drovers sacīja.
- Droši vien tas nāk par labu biznesam? - es apjautājos.
- Nu, ziniet, nāk un nenāk, - viņš atteica. - No pārblīvētības pasliktinās kaimiņattiecības.
- Labi, paldies par to pašu, - es teicu.
- Nav par ko. Nav par ko. Žēl, ka neko vairāk nevaru palīdzēt, - misters Drovers atvainojās.
Nākamo es apmeklēju Laumiņu salonu. Šiem cilvēkiem ēdienkartē bija plašs ēdienu klāsts, bet vienīgais, ko man varēja piedāvāt, bija tase tējas. Ārkārtīgi nepatīkami, un viņi par to milzīgi atvainojās, taču preču piegādātāju mašīna, kam vajadzēja piegādāt tās dienas produktus, kaut kur Ziemeļlondonā salūzusi un viņi palikuši pilnīgi bez jebkādiem produktiem.
Pēc tam es noticēju mistera Bellova stāstam par Potsleinu.
Apmēram tajā laikā manā dzīvē parādījās vēl viena īpatnēja personība. Es jau labu laiku biju strādājis kopā ar misteru Romilliju, un viņš man pilnībā uzticējās. Viņš mani periodiski sūtīja uz Londonas īstendu iepirkt svaigus rāpuļu, abinieku un tropisko zivju krājumus. Mēs tos dabūjām no vairumtirgotājiem, toties ferma, kurai faktiski piederēja veikals, kā jau es paskaidroju, piegādāja mums visu nepieciešamo saldūdens produkciju. Mani iepriecināja šie braucieni, kur drūmajās, alām līdzīgajās noliktavās nomaļās ielās es atradu kastes ar ķirzakām, grozus ar bruņurupučiem un pilošas, aļģēm klātas tvertnes ar tritoniem, vardēm un salamandrām. Vienā no šiem sirojumiem uz īstendu es arī satiku pulkvedi Anstruteru.
Mani aizsūtīja pie van der Gota, plaša vēriena vairumtirgotāja, kas specializējās Ziemeļamerikas reptiļu un abinieku importēšanā, un misters Romillijs bija man devis rīkojumu atvest 150 raibo krāšņ- bruņurupuču mazuļus - burvīgus, mazus saldūdens bruņurupu- clšus ar zaļām bruņām un dzelteniem un sarkaniem plankumiem uz ādas. Katrs no tiem bija apmēram puskronas lielumā. Mums bija visai intensīva tirdzniecība ar tiem, jo krāšņbruņurupuči ir patīkami un nepretenciozi mājdzīvnieki, ko bērniem turēt dzīvoklī. Tā es devos uz van der Gota veikalu un satiku arī pašu misteru van der Gotu, liela auguma smagnēju vīru, kas izskatījās kā no sveču taukiem izgrebts orangutāns. Viņš salika manus krāšņbruņurupučus ar sūnām izklātā kartona kastē, un tad es lūdzu, vai drīkstu apskatīt pārējos dzīvniekus.
- Skaties vien, - viņš teica. - Skaties vien.
Un viņš aizlāčoja atpakaļ uz savu krēslu, paņēma Holandes laikrakstu, ko tika lasījis, iesprauda mutē cigāru un vairs nepievērsa man uzmanību. Es kādu laiku klaiņāju apkārt, pētīdams viņa brīnišķīgās čūskas, un paliku bez elpas no apbrīna pie groza ar gaišzaļām un kruzujotām iguānām ar nokarenām pakaklēm kā pasaku pūķiem. Pēc maza brītiņa es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka esmu te jau vismaz pusstundu ilgāk, nekā paredzēts. Tāpēc sagrābu savu bruņurupuču kasti, steidzīgi atvadījos no mistera van der Gota un metos ķert autobusu.
Es nebiju ievērojis - ļoti nevērīgi no manis -, ka gan krāšņbruņu- rupuči, gan sūnas, ar kurām misters van der Gots izklāja kasti, bija visai slapji. Kamēr es klaiņoju pa veikalu, šis slapjums bija izsūcies cauri kartonam, un dabiskais iznākums bija tāds, ka, tiklīdz es uzkāpu autobusa augšstāvā un grasījos apsēsties, kastes dibens atsprāga vaļā un krāšņbruņurupuču mazuļu kaskāde nobira uz grīdas.
Laimīgā kārtā bez manis autobusa augšstāvā bija vēl tikai viens pasažieris, slaids militāra izskata vīrs ar sirmām ūsām un monokli, ģērbies ļoti labi pašūtā tvīda uzvalkā un žokejcepurē. Viņam pogcaurumā bija neļķe un rokā Malajas spieķis ar sudraba rokturi. Es mežonīgi grābstījos pa grīdu, lasīdams kopā krāšņbruņurupučus, bet šie mazuļi var kustēties ārkārtīgi ātri, ja vien vēlas, un skaita ziņā krietni pārspēja mani. Pēkšņi viens no viņiem metās prom pa centrālo eju un piestūrēja pie militārā izskata vīra kājas. Sajutis skrāpē- šanos pie savas labi spodrinātās kurpes, vīrs paskatījās uz leju. Dievs, es nodomāju, tūlīt būs tracis! Viņš iegrozīja monokli stingrāk acī un aplūkoja bruņurupucīti, kurš sparīgi centās pārrāpot pāri kurpes purngalam.
- Dieviņtētiņ! - viņš iesaucās. - Raibais krāšņbruņurupucis! Chrysemys picta\ Gadiem ilgi neesmu tādu redzējis!
Viņš palūkojās apkārt, meklēdams avotu, no kura šis mazais rāpulis izniris, un ieraudzīja mani, pietvīkušu un pieplakušu pie zemes mazo krāšņbruņurupucīšu vidū, kuri trakā ātrumā traucās uz visām pusēm.
- Ha! - viņš teica. - Vai šie mazie rakari pieder tev?
- Jā, ser, - es atbildēju. - Man ļoti žēl, bet kastes dibens izgāzās.
- Dieviņtētiņ, tad tu gan esi drusku ķezā, ko? - viņš iesaucās.
- Ēēē… jā… īstenībā esmu gan.
Viņš pacēla krāšņbruņurupuclti, kuram bija palaimējies uzrāpties uz viņa kurpes purngala, un nāca pie manis pa centrālo eju.
- Lūk, - viņš teica, - ļauj man palīdzēt. Nogriezīšu tiem neaudzinātajiem radījumiem ceļu.
- Ļoti laipni no jums, - es teicu.
Viņš nometās uz visām četrām tāpat kā es, un mēs kopīgi rāpojām uz priekšu un atpakaļ pa bušu, vākdami kopā mazos bruņu- rupucīšus.
- TalIy-ho/' - viņš ik pa brīdim iesaucās. - Re, kur viens pazuda zem krēsla!
Reiz, kad kāds krāšņbruņurupucis uzskrēja viņam tieši virsū, vīrs to piespieda pie zemes ar spieķi un teica:
- Blaukš! Blaukš! Atpakaļ, ser, vai arī es jums uzbrukšu!
Galu galā pēc kādas stundas ceturkšņa mums bija laimējies ielasīt visus mazuļus atpakaļ kastē, un es to šā tā pārsēju ar mutautiņu.
- Tas bija tiešām ļoti laipni no jums, ser, - es pateicos. - Baidos, ka jūsu bikšu ceļgali galīgi notraipījušies.
- Bija tā vērts, - viņš teica, - bija tā vērts. Jau sen nebiju tā uzjautrinājies.
Vīrs iegrozīja monokli stingrāk acī un cieši paskatījās uz mani.
- Saki man, - viņš apjautājās, - ko tu iesāksi ar tik lielu kasti krāšņbruņurupuču?
- Es… es strādāju zooveikalā un tikko tos nopirku no vairumtirgotājiem.
- O, es sapratu, - viņš sacīja.- Vai tu neiebilstu, ja es apsēstos tev blakus un patrītu mēli?
- Nē, ser, - es teicu. - Nē.
Viņš atnāca, smagi apsēdās sēdeklī man pretī, nolika savu Ma- lajas spieķi starp ceļiem, atbalstīja žokli uz roktura un domīgi vērās manī.
' Mednieka sauciens lapsu medības, kad medījums pamanīts.
- Zooveikalā, ko? - vīrs atsāka. - Hmm. Tev patīk dzīvnieki?
- Jā, ļoti. Var teikt, ka tie ir vienīgie, kas man tiešām patīk.
- Hmmm, - viņš teica. - Kas vēl nopērkams tajā veikalā?
Viņš likās patiesi ieinteresēts, un es pastāstīju, kas vēl atrodams veikalā, par misteru Romilliju, un spriedu, vai nepastāstīt arī par misteru Bellovu, bet, tā kā biju zvērējis glabāt noslēpumu, nolēmu neko neteikt. Kad pienāca mana pietura, es piecēlos.
- Piedošanu, ser, - es teicu, - man te jāizkāpj.
- Ha, - viņš teica, - ha. Jā, man arī. Man arī.
Bija pilnīgi nepārprotami, ka šī nav viņa pietura un ka viņš vienkārši vēlas turpināt sarunu ar mani. Mēs devāmies pa ietvi uz priekšu. Diezgan liberālā un ekscentriskā audzināšana bija mani iepazīstinājusi ar visām pederastu mākslām un viltībām. Es, piemēram, zināju, ka pat militāra izskata vīriem ar monokļiem var piemist šī nosliece, un fakts, ka viņš nav izkāpis savā pieturā, liecināja par interesi, kāda viņam par mani radusies; es jutu, ka tā varētu kļūt nevēlama. Biju piesardzīgs.
- Kur tad nu ir tavs veikals? - viņš jautāja, virpinādams spieķi pirkstos.
- Tepat blakus, ser, - es atbildēju.
- Ak, tad es tevi pavadīšu.
Viņš pastaigas solī devās uz priekšu un vērīgi aplūkoja veikalus, kuriem gājām garām.
- Saki man, - viņš taujāja, - ko tu dari brīvajā laikā?
- O, eju uz zooloģisko dārzu vai kino, uz muzejiem vai tamlīdzīgi, - es atbildēju.
- Vai tu kādreiz ej uz Zinātņu muzeju? - viņš jautāja. - Tur, kur ir visi tie modeļi un tādas lietas?
- Man tur ļoti patīk, - es teicu. - Man patīk modeļi.
- Tiešām? Tiešām? - viņš pārjautāja, sakārtodams monokli un uzmezdams man starojošu skatienu. - Tev patīk spēlēties, ko?
- Nu, varētu teikt arī tā, - es piekritu.
- Ak, - viņš noteica.
Mēs apstājāmies pie Akvārija durvīm.
- Man tagad tiešām jāiet, ser, - es teicu. - Es… patiesībā es diezgan pamatīgi kavējos.
- Saprotu, - viņš atteica, - saprotu.
Viņš izvilka kabatas portfeli un pasniedza man vizītkarti.
- Te ir mans vārds un adrese. Ja tev būtu patika kādu vakaru atnākt, mēs varētu paspēlēties.
- Tas ir… ēēē… ļoti laipni no jums, ser, - es teicu, cieši piespiedies pie sienas.
- Nepavisam, - viņš atteica. - Nu tad ceru vēl kādreiz tevi redzēt. Nepūlies iepriekš zvanīt… vienkārši nāc. Es vienmēr esmu mājās. Katrā laikā pēc sešiem.
Viņš aizsoļoja pa ielu, ļoti izteikti militāra izskata vīrs. Nekas viņā neliecināja par pārsmalcinātību vai sievišķību, bet es nebiju tik nevainīgs, lai nezinātu, ka šīs īpašības nav būtiskākā homoseksuali- tātes izpausme cilvēka raksturā. Iebāzu vizītkarti kabatā un iegāju veikalā.
- Kur tu biji, nerātni? - misters Romillijs noprasīja.
- Piedodiet, ka nokavēju, - es atvainojos. - Bet… bet es… man autobusā gadījās ķibele. Kastes dibens izgāzās un visi krāšņbruņu- rupuči izmuka, un tad viens lāga pulkvedis man palīdzēja tos salasīt, bet tas mūs mazliet aizkavēja. Ļoti atvainojos, mister Romillij.
- Nekas, nekas, - viņš teica. - Šī bija ļoti klusa pēcpusdiena. Ļoti klusa… ļoti klusa. Tā, man te ir sagatavota tvertne, ja tu būtu tik laipns un tos te ievietotu.
Es iebēru mazos bruņurupucīšus tvertnē un brīdi vēroju tos peldam, tad izņēmu no kabatas vizītkarti un aplūkoju. Pulkvedis An- struters, tur bija rakstīts, Belmjūza 47, Dienvidkensingtona, un telefona numurs.
- Mister Romillij, - es ievaicājos, - vai jūs pazīstat pulkvedi An- struteru?
- Anstruters? Anstruters? - misters Romillijs prātoja, saraucis pieri. - Nevaru gan teikt, ka pazīstu… Ak, bet pagaidi, pagaidi mazliet. Kur viņš dzīvo?
- Belmjūzā, - es atbildēju.
- Tas ir viņš. Tas ir viņš! - misters Romillijs atplauka. - Jā, jā… jā. Labs karavīrs. Un arī ļoti labs cilvēks. Vai tas bija viņš, kurš palīdzēja tev salasīt krāšņbruņurupučus?
- Jā, - es teicu.
- Ak, tieši viņam raksturīgi. Vienmēr palīdz draugiem, kad vien tiem rodas vajadzība, - misters Romillijs sacīja. - Mūsdienās tādi cilvēki ir retums. Cilvēkus tā vairs vispār neaudzina.
- Tātad viņš ir… ēēē… labi pazīstams un… ēēē cienījams cilvēks? - es jautāju.
- O, jā, tiešām. Jā, tiešām. Šajā pusē visi viņu pazīst. Te visi ļoti mīl veco pulkvedi.
Es kādu brīdi apdomāju šo informāciju un tad nolēmu, ka varētu pieņemt pulkveža ielūgumu. Galu galā, es spriedu, ja liksies ļauni, es taču vienmēr varu saukt palīgā. Par spīti tam, ka viņš bija teicis iepriekš nezvanīt, es nolēmu, ka labāk būt pieklājīgam, tāpēc dažas dienas vēlāk piezvanīju.
- Pulkvedis Anstruters? - es jautāju.
- Jā. Jā, - viņš atsaucās. - Kas zvana? Kas zvana?
- Es, ēēē… mans vārds ir… Darels, - es teicu. - Mēs satikāmies kādu vakaru autobusā. Jūs bijāt tik laipns, ka palīdzējāt man saķert manus krāšņbruņurupučus.
- Ak, jā, - viņš teica, - jā. Kā tiem mazajiem zeļļiem klājas?
- Labi, - es atbildēju. - Viņiem… ar viņiem viss kārtībā. Es iedomājos, ka varbūt varētu… pieņemt jūsu laipno uzaicinājumu un ierasties ciemos.
- Bet protams, manu dārgo zēn! Protams! - pulkvedis izsaucās. - Jūtos laimīgs! Laimīgs! Kad tu ieradīsies?
- Nu, kad jums būtu izdevīgāk? - es jautāju.
- Atnāc ap pusseptiņiem, - viņš ierosināja, - atnāc vakariņās.
- Liels paldies, - es teicu. - Es atnākšu.
Belmjūzā, kā es secināju, bija īss, bruģēts strupceļš ar četrām mazām mājiņām katrā pusē. Pirmajā brīdī mani pārsteidza tas, ka nebiju aptvēris: pulkvedim pieder visas četras mājas ielas vienā pusē. Viņš bija savienojis tās visas kopā un, izrādīdams sava militārā rakstura spožu izpausmi, katras durvis numurējis ar 47. Brīdi svārstījies, es pieklauvēju pie tuvākā 47. numura un gaidīju, kas nu būs. Gaidīdams spriedu, cik gan muļķīgi ir turēt savā īpašumā veselas četras mājas vienā simt pēdu garā ielā un visas tās numurēt ar 47, un, ja nu tā ir noticis, tad kur ir pārējie numuri? Jādomā, ka tie izkaisīti visapkārt pa citiem ceļiem un šim līdzīgiem strupceļiem apkārtnē. Londonas pastniekiem, es nodomāju, ir ļoti nelaimīgs liktenis.
Tajā brīdī tā 47. numura durvis, pie kura biju pieklauvējis, atsprāga vaļā un tajās stāvēja pulkvedis. Man par lielu apjukumu, viņš bija ģērbies tumši zaļā velveta smokingā ar muarē zīda atlokiem un vienā rokā draudīgi vicināja neparasti lielu gaļas griežamo tuteni. Es sāku šaubīties, vai galu galā esmu gudri rīkojies, šurp nākdams.
- Darels? - pulkvedis jautājoši teica, grozīdams monokli acī. - Pie joda, tu gan esi punktīgs!
- Ziniet, man bija nelielas grūtības, - es iesāku.
- Ak! - viņš teica. - Četrdesmit septītais tevi piekrāpa, vai ne? Tas visus piekrāpj. Piešķir man mazliet noslēpumainības, tā sakot. Nāc iekšā! Nāc iekšā!
Es iespraucos priekšnamā, un pulkvedis aizvēra durvis.
- Priecājos tevi redzēt, - viņš turpināja. - Nāc dziļāk.
Viņš mundrā solī gāja man pa priekšu cauri priekšnamam, turēdams dunci sev priekšā, it kā vadītu kavalērijas uzbrukumu. Es paguvu uzmest aci mahagonija cepuru statnim un dažām gravīrām pie sienas, kad mēs jau bijām nonākuši lielā, plašā viesistabā, vienkārši, bet ērti mēbelētā, ar lielām grāmatu grēdām visapkārt un pie sienām sakarinātām visdažādāko militāro formastērpu krāsainām reprodukcijām. Pulkvedis ieveda mani cauri šai istabai lielā virtuvē.
- Piedod, ka es tevi steidzinu, - viņš elsa, - bet plītī ir pīrāgs, un negribu, lai tas piedeg.
Viņš piesteidzās pie plīts, atvēra durtiņas un ielūrēja tajā.
- Ak nē, viss kārtībā, - viņš nomierinājās. - Labi… labi.
Pulkvedis izslējās un paskatījās uz mani.
- Vai tev garšo gaļas un nieru pīrāgs? - viņš jautāja.
- O, jā, - es atbildēju, - tā ir mana vājība.
- Labi, - viņš teica. - Pēc maza brītiņa tas būs gatavs. Tā, tagad nāc, iedzer kaut ko.
Viņš ieveda mani viesistabā.
- Sēdies nost, sēdies nost, - namatēvs aicināja. - Ko tu dzersi? Šeriju? Viskiju? Džinu?
- Vai jums, ēēē… varbūt ir vīns? - es jautāju.
- Vīns? - viņš teica. - Jā, protams, protams.
Viņš sadabūja pudeli, atvēra un pielēja man pilnu glāzi rubīn- sarkana vīna, tas bija sauss un spirdzinošs. Kādas desmit minūtes mēs sēdējām un tērzējām, galvenokārt par krāšņbruņurupučiem, tad pulkvedis paskatījās pulkstenī.
- Nu vajadzētu būt gatavam, - viņš teica, - vajadzētu būt gatavam. Tev nebūs nekas pretī ēst virtuvē, vai ne? Tas ietaupa milzum daudz apkārtstaigāšanas.
- Nē, nepavisam, - es piekritu.
Mēs iegājām virtuvē, un pulkvedis uzklāja galdu. Tad viņš sagatavoja kartupeļu biezeni, pārlika to ar pamatīgu porciju pīrāga un novietoja šķīvi man priekšā.
- Ielej vēl vīnu, - viņš aicināja.
Gaļas un nieru pīrāgs bija teicams. Es jautāju, vai viņš to gatavojis pats.
- Jā, - pulkvedis atbildēja. - Man vajadzēja iemācīties gatavot, kad nomira sieva. Patiesībā tas ir pavisam vienkārši, ja tikai piedomā. Patiešām apbrīnojami, ko šad tad iespējams izdarīt ar saišķīti zaļumu un tamlīdzīgi. Vai tu arī gatavo?
- Diezgan pavirši, - es atzinos. - Māte man mācījusi daudz ko, bet es nekad nopietni neesmu ar to nodarbojies. Man tas patīk.
- Man arī, - viņš teica, - man arī. Atpūtina prātu.
Kad bijām tikuši galā ar pīrāgu, viņš izņēma no ledusskapja saldējumu, un mēs mielojāmies ar to.
- Ak, - pulkvedis beidzot sacīja, atlaizdamies krēslā un papli- ķēdams vēderu, - tā ir labāk. Tā ir labāk. Es ēdu tikai vienreiz dienā, un man patīk šo reizi padarīt varenu. Tā, kā būtu tagad ar glāzi portvīna? Man ir tīri labs krājumā.
Mēs paņēmām katrs pa glāzei portvīna, un pulkvedis aizkūpināja glītu, tievu cigāru. Kad mēs bijām izdzēruši vīnu un pulkvedis beidzis smēķēt, viņš rūpīgi sakārtoja monokli un paskatījās uz mani.
- Kā būtu, ja mēs tagad uzkāptu augšstāvā un mazliet paspēlētos? - viņš iejautājās.
- Ēēē… kādu spēli? - es piesardzīgi vaicāju, jo nojautu, ka šajā brīdī viņš varētu sākt izteikt priekšlikumus, ja vispār grasās to darīt.
- Varenu spēli, - pulkvedis atbildēja. - Prāta kauja. Modeļi. Tev taču šādas lietas patīk, vai ne?
- Ēēē… jā, - es atteicu.
- Tad ejam, - viņš teica, - ejam.
Viņš no jauna izveda mani priekšnamā un tad veda augšā pa kāpnēm, cauri mazai istabai, kas acīmredzot bija tāda kā darbnīca; gar vienu sienu stiepās ēvelsols, virs tā bija plaukti ar krāsu podiem, lodāmuriem un visdažādākām citām noslēpumainām lietām. Savā brīvajā laikā, es nospriedu, pulkvedis acīmredzot bija tāds kā amatnieks. Tad viņš atvēra durvis, un manam skatienam atklājās augstākajā mērā apbrīnojama aina. Šī istaba sniedzās visā mājas garumā un bija savas septiņdesmit vai astoņdesmit pēdas gara. Patiesībā šī telpa bija visu četru namu augšstāvu apvienojums. Grīdu klāja nevainojams parkets. Tomēr mani ne tik daudz pārsteidza istabas lielums kā tās iekārtojums. Katrā istabas galā atradās liels papjēmašē forts. Šie forti varēja būt kādas trīs vai četras pēdas augsti un četras vai piecas pēdas diametrā. Tiem apkārt bija salikti simtiem un simtiem mazu zaldātiņu, spīdošu un mirdzošu savās košajās uniformās, un tiem pa vidu tanki, bruņumašīnas, pretgaisa aizsardzības ieroči un tamlīdzīgas lietas. Te manā priekšā bija noklāts pilnīgs kaujaslauks.
- Nu, ko, - pulkvedis teica, līksmi saberzēdams rokas, - esi gan pārsteigts?
- Dievs augstais, jā! - es atzinu. - Man liekas, nekad mūžā neesmu redzējis tik daudz zaldātiņu.
- Esmu tos vācis gadiem ilgi, - pulkvedis paskaidroja, - gadiem ilgi. Es tos dabūju no fabrikas, vai zini, nekrāsotus, un krāsoju pats. Tā ir daudz labāk. Līdzenāks, precīzāks darbs… ari daudz patiesī- gāk.
Es noliecos un pacēlu vienu mazo zaldātiņu. Pulkvedis bija teicis patiesību. Parasti mazie zaldātiņi ir visai pavirši nokrāsoti, bet šie bija nostrādāti līdz pēdējam sīkumam. Pat sejām bija piešķirta sava izteiksme.
- Tā, - pulkvedis teica, - tā. Mēs tagad izspēlēsim īsu spēli - vienkārši izskriesim cauri. Kad būsi iemanījies, mēs, protams, varam to padarīt komplicētāku. Tagad es tev paskaidrošu noteikumus.
Spēles noteikumi, kā pulkvedis tos skaidroja, bija diezgan vienkārši. Katram no spēlētājiem ir armija. Viņi met divus spēļu kauliņus, un tas, kuram trāpās lielāks skaitlis, ir uzbrucējs un sāk pirmais. Uzbrucējs vēlreiz met savu kauliņu, un atkarībā no uzmestā skaitļa viņš var pārvietot savus bataljonus jebkurā virzienā un drīkst bombardēt no saviem lauka lielgabaliem vai pretgaisa aizsardzības ieročiem. Šie ieroči darbojās ar atsperu mehānismu, un tos lādēja ar sērkociņiem. Atsperes bija pārsteidzoši stingras un svieda sērkociņus pāri istabai ar neticamu spēku. Vieta, kur sērkociņš nokrita, kādu četru collu rādiusā tika uzskatīta par uzspridzinātu. Tātad, ja izdevās precīzi trāpīt karapulkā, varēja ienaidniek.tm radīt ievērojamus zaudējumus. Katram spēlētājam kabatā bija maza saliekama mēr- lenta, lai varētu izmērīt zonu apkārt nokritušajam sērkociņam.
Ideja mani valdzināja, bet galvenokārt tāpēc, ka ļoti atgādināja spēli, ko mēs izgudrojām, dzīvodami Grieķijā. Mans brālis Leslijs, kura interese par laivām un ieročiem bija neremdināma, bija savācis veselu floti rotaļu karakuģu, kreiseru un zemūdeņu. Mēs mēdzām sarindot tos uz grīdas un spēlēt spēli, kas bija ļoti līdzīga pulkveža spēlei, vienīgi mēs lietojām mazas marmora bumbiņas, lai noteiktu trāpījumus kuģiem. Marmora bumbiņas precīza ripināšana pa nelīdzeno grīdu, lai trāpītu pusotru collu garam iznīcinātājam, prasīja lielu uzmanību. Kad mēs pirmo reizi metām kauliņus, izrādījās, ka man jābūt uzbrucējam.
- Ha! - pulkvedis izsaucās, - neķītrais hunnis!
Varēja redzēt, ka viņš sevi noskaņojis kareivīgi.
- Vai šo manevru mērķis ir mēģināt ieņemt jūsu fortu? - es jautāju.
- Nu, mēģini to izdarīt, - viņš atteica, - vai arī sagraut, ja vari.
Drīz vien es atklāju, ka pareizā taktika pulkveža spēles laikā ir
novērst viņa uzmanību no viena flanga, lai varētu izdarīt vairākus straujus manevrus, kamēr viņš to pat nenojauš, tāpēc es pastāvīgi bombardēju viņa karaspēku tā, ka sērkociņi svilpdami lidoja pāri istabai, un pa to laiku tuvināju savus bataljonus viņa aizsardzības līnijai.
- Cūka! - pulkvedis rēca katru reizi, kad sērkociņš nokrita un viņš sāka mērīt attālumu. - Netīrā cūka! Nolādētais hunnis! - Viņa seja pietvīka un acis asaroja tā, ka vajadzēja izņemt monokli un noslaucīt.
- Tu esi sasodīti precīzs šāvējs! - viņš kliedza.
- Tā nu ir jūsu vaina, - es atkliedzu. — Jūs koncentrējat visu karaspēku vienkop. Viņi veido ideālu mērķi.
- Tā ir daļa manas stratēģijas! Nesāc apstrīdēt manu stratēģiju. Es esmu vecāks nekā tu, un man ir augstāka dienesta pakāpe!
- Kā jums var būt augstāka pakāpe, ja es komandēju armiju?
- Bez rupjībām, pienapuika! - pulkvedis rēca.
Tā spēle turpinājās apmēram divas stundas, kuru laikā es biju sekmīgi sagrāvis lielāko daļu pulkveža armijas un nocietinājies viņa fortā.
- Padodaties? - es kliedzu.
- Nekad! - pulkvedis auroja. - Nekad! Padoties nolādētam hun- nim? Nekad!
- Nu, tad es vedīšu iekšā savus snaiperus, - es draudēju.
- Ko tu grasies darīt ar snaiperiem?
- Uzspridzināt jūsu fortu, - es atbildēju.
- Tu to nedrīksti! - viņš sauca. - Tas ir pret kara noteikumiem!
- Muļķības! - es saucu pretī. - Vācieši arī neievēro kara noteikumus.
- Tas ir riebīgs spēles veids! - pulkvedis kliedza, kad es biju sekmīgi uzspridzinājis viņa fortu.
- Tagad padodaties?
- Nē! Es uzvarēšu tevi collu pa collai, hunni! - viņš auroja, strauji četrrāpus traukdamies pāri istabai un drudžaini pārvietodams savu armiju. Bet visi viņa pūliņi bija veltīgi; es biju iedzinis viņu kaktā un satriecu lupatlēveros.
- Dieviņtētiņ! - pulkvedis, pieri slaucīdams, teica, kad viss bija beidzies. - Es nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik labi spēlētu šo spēli. Kā tu pamanījies būt tik sasodīti precīzs, ja nekad neesi to spēlējis?
- Ziniet, esmu spēlējis līdzīgu spēli, tikai mēs lietojām marmora bumbiņas, - es atzinos. - Bet, ja reiz esi iemanījies… tālāk vairs nav grūti.
- Nu gan! - pulkvedis noteica, pārlūkodams savu sagrauto armiju. - Tā tik un tā bija laba spēle un laba cīņa. Spēlēsim vēl?
Mēs spēlējām vēl un vēl, pulkvedis arvien vairāk un vairāk iekarsa, kamēr beidzot es ieskatījos pulkstenī un ar šausmām atklāju, ka ir jau viens naktī. Spēle bija pusē, tāpēc mēs visu atstājām, kā stāv, un nākamajā vakarā es atgriezos, lai to pabeigtu. Turpmāk es mēdzu pavadīt pie pulkveža divus vai trīs vakarus nedēļā, cīnīdamies visā istabas garumā, un tas viņam sagādāja neprātīgu prieku - gandrīz tikpat lielu kā man.
Drīz vien mana māte paziņoja, ka beidzot atradusi māju un mēs varam pamest Londonu. Es biju rūgti vīlies. Tas nozīmēja, ka man jāuzteic darbs un jāpārtrauc satikties ar saviem draugiem misteru Bellovu un pulkvedi Anstruteru. Misters Romillijs bija satriekts līdz sirds dziļumiem.
- Es nekad neatradīšu nevienu, kurš spētu tevi aizstāt, - viņš vaimanāja. - Nekad.
- O, gan jau atradīsiet, - es viņu mierināju.
- Ak vai, bet nevienam nebūs tavu dotību dekorēt akvārijus un visa pārējā, - misters Romillijs neatlaidās. - Nezinu, ko es bez tevis iesākšu.
Kad beidzot pienāca mana aizbraukšanas diena, viņš man uzdāvināja ādas kabatas portfeli. Iekšpusē tam bija zelta plāksnīte ar iegravējumu Džeraldam Darelam no darba biedriem. Es jutos mazliet pārsteigts, jo bez mistera Romillija un manis veikalā neviena vairāk nebija, bet nospriedu, ka viņš tādu ierakstu uzskatījis par solīdāku. Es viņam sirsnīgi pateicos un tad pēdējo reizi aizgāju līdz Potsleinai apciemot misteru Bellovu.
- Man žēl no tevis atvadīties, zēn, - viņš teica. - Tiešām ļoti žēl. Šeit… es gribu tev pasniegt - tādu mazu suvenīru.
Viņš ielika man rokās mazu būrīti, un tajā tupēja putns, kuru es viņa kolekcijā biju visvairāk iekārojis, - Sarkanais kardināls. Es biju aizgrābts.
- Vai tiešām jūs vēlaties man to dot? - es jautāju.
- Protams, zēn. Protams.
- Bet vai tagad ir īstais gadalaiks šādai dāvanai? - es apjautājos.
Misters Bellovs zviedzoši iesmējās.
- Jā, protams, ka ir, - viņš teica. - Protams, ka ir.
Es atvadījos no viņa un tad devos pavadīt pēdējo vakaru spēlē ar pulkvedi. Kad spēle bija galā - es ļāvu viņam uzvarēt -, viņš noveda mani lejā.
- Zini, man tevis pietrūks, manu zēn. Briesmīgi pietrūks. Tomēr paliksim draugi, vai ne? Paliksim draugi. Man te ir, ēēē… maza dāvaniņa tev.
Viņš pasniedza man slaidu sudraba cigarešu etviju. Uz tās bija rakstīts Mīlestībā no Mārdžerijas. Es biju mazliet samulsis.
- O, nepievērs uzmanību tam uzrakstam, - pulkvedis teica. - Tu vari to izdzēst… dāvana no sievietes… ko es kādreiz pazinu. Domāju, ka tev patiks. Piemiņas lietiņa, a?
- Tas ir ļoti, ļoti mīļi no jums, ser, - es pateicos.
- Nepavisam, nepavisam, - viņš atteica, izšņauca degunu, nospodrināja monokli un pastiepa roku. - Nu ko, lai tev veicas, manu zēn. Un es ceru kādu dienu atkal tevi redzēt.
Es nekad viņu vairs neredzēju. Drīz pēc tam viņš nomira.