Mamfe, notupusies uz zemesraga augšpus platas, brūnas upes likuma, bieza, pielijuša meža ieskauta, nebūt nebija vieta ar visveselīgāko klimatu. Lielāko gada daļu tur bija karsts un mitrs kā turku pirti, un vienīgais izņēmums šajā monotonajā plūdumā bija lietus sezona, kad kļuva vēl karstāks un mitrāks.
Tajā laikā Mamfes pastāvīgo iedzīvotāju sastāvs bija pieci baltie vīrieši, viena baltā sieviete un kādi desmit tūkstoši skaļbalsīgu afrikāņu. Kādā prāta aptumsuma brīdī es biju šo vietu padarījis par savu galveno nometni dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas laikā un dzīvoju brūnās, nīlzirgu balsu pietricinātās upes krastā lielā teltī, pilnā ar visdažādākajiem dzīvniekiem. Savas darbības laikā es, protams, iepazinos ar baltajiem iedzīvotājiem. Afrikāņi darbojās kā mani mednieki, pavadoņi un nesēji, jo, nonācis šajos mežos, jūs tiekat iesviests atpakaļ Stenlija un Livingstona laikmetā, un visu jūsu iedzīvi nākas pārnēsāt uz raženo nesēju galvām.
Dzīvnieku vākšana ir darbs, kas aizņem visu dienu un neatstāj daudz laika sabiedriskajai dzīvei, tomēr pat šajos neticamajos apstākļos notika dīvains atgadījums, kad man bija iespēja palīdzēt iestādei, ko tolaik dēvēja par koloniālo dienestu.
Kādu rītu biju aizņemts ar uzdevumu iebarot pienu pieciem bez mātes palikušiem vāverēniem; nevienam no viņiem nelikās esam ne piliena smadzeņu, ne arī mazākās vēlēšanās dzīvot. Tajā laikā vēl nebija izgudrotas barojamās pudelītes ar pietiekami niecīgiem knupīšiem mazu vāverēnu sīkajām mutītēm, tāpēc šis process izskatījās tā - jūs aptinat ap sērkociņa galu vati, iemērcat piena maisījumā un iebāžat to vāverēna mutē, lai viņš sūktu. Tas ir ilgstošs un ārkārtīgi kaitinošs darbs, jo jābūt piesardzīgam, lai vatē nebūtu pārāk daudz piena, citādi mazie aizrīsies, kā arī vate mutē jāieslidina no sāniem, citādi viņi to saķers ar zobiem, tūlīt pat norīs un nomirs no zarnu aiz- sprostojuma.
Pulkstenis bija desmit no rīta, un karstums jau tad tik pamatīgs, ka man vajadzēja aptīt rokas ar dvieli, lai nesamērcētu vāverēnus savos sviedros un tie nesaaukstētos. Cenšoties iedabūt mazliet ēdiena savos aprūpējamos (kuri neizrādīja sadarbības pazīmes), es nebiju vislabākajā omā, kad Piuss, mans sulainis, savā afrikāņiem raksturīgajā veidā bez emocijām materializējās man blakus.
- Lūdzu, masa, - viņš teica.
- Jā, k's ir? - es saērcināts noprasīju, pūlēdamies iebāzt pienā mērcēto vates kumšķi vāverēna mutē.
- D. O.[5] nākt, masa, - viņš atbildēja.
- Apgabala ierēdnis? - es pārsteigts jautāju. - Ko viņam, pie joda, vajag?
- Neteikt, masa, - Piuss bezkaislīgi sacīja. - Es iet atvērt alus?
- Jā, liekas, ka labāk ej gan, - es atbildēju un, kad apgabala ierēdnis Martins Buglers parādījās uz kalna kores, iegrūdu vāverēnus atpakaļ viņu ligzdiņā no sausām banānkoka lapām un izgāju no telts ierēdni sagaidīt.
Martins bija garš, izstīdzējis jauns cilvēks ar apaļām, gandrīz melnām acīm un ērkuļainiem, melniem matiem, uzrautu degunu, platu un ļoti piemīlīgu smaidu. Savu garo roku un kāju pēc, kā ari, pateicoties savam paradumam ilustrēt teikto ar mežonīgiem žestiem, viņš bija tendēts uz nelaimes gadījumiem. Tomēr viņš bija ļoti labs D. O., jo dedzīgi mīlēja savu darbu un, kas vēl svarīgāk, tikpat dedzīgi mīlēja afrikāņus. Un tie tāpat mīlēja viņu.
Tobrīd bija nākusi modē koloniālisma nosodīšana; apgabala ierēdņi un to palīgi tika raksturoti kā mežonīgi monstri. Protams, bija ari nepatīkami eksemplāri, bet pārsvarā tie bija brīnišķīgi puiši, kas strādāja pārmērīgi smagu darbu vissarežģītākajos apstākļos. Iedomājieties, ka jums 28 gadu vecumā uztic atbildību par apgabalu, teiksim, Velsas lielumā, ko apdzīvo milzīgs daudzums afrikāņu, un jums ir tikai viens palīgs. Jums jārūpējas par visām viņu vajadzībām, jums jābūt tiem par tēvu un māti, un jums jāpārstāv likums. Un daudzos gadījumos likums, kā jau Anglijas likums, bija tik sarežģīts, ka uzveica pat iezemiešu apsviedīgās smadzenes.
Savās ekspedīcijās uz bušu[6] es daudzkārt tiku gājis garām lielajai, no glūdas ķieģeļiem būvētajai tiesas mājai ar skārda jumtu un redzējis, kā Martins, sviedriem straumītēm plūstot, pūlas atrisināt kādu lietu; visu procesu vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka ciematos, kas reizēm atradās tikai pāris jūdžu attālumā cits no cita, ļaudis runāja dažādos dialektos. Tādējādi, ja izcēlās strīds starp diviem ciematiem, bija vajadzīgi divi tulki no abiem ciemiem un vēl trešais, kas prot šos abus dialektus un var visu pārtulkot Martinam. Kā jau itin visur pasaulē, ir lieliski zināms, ka tiesā ikviens melo, acīs skatīdamies, tāpēc es augstākajā mērā apbrīnoju Martina pacietību un nosvērtību šādos apstākļos. Lietas variējās no iedomāta kanibālisma un sievas zagšanas līdz tādiem vienkāršiem strīdiem kā iespiešanās otra teritorijā ar savu kakao vai jamsa lauciņu, un tā līdz bezgalībai. Daudzajos gadījumos, kad apmeklēju Rietumāfriku, es tikai vienreiz biju saticis nepatīkamu apgabala ierēdni.
Es biju ļoti pārsteigts par Martina ierašanos, jo šajā rīta stundā viņam vajadzētu būt līdz ausīm iegrimušam savos biroja darbos. Viņš gandrīz skriešus tuvojās pa kalna nogāzi, vicinādams rokas kā vējdzirnavu spārnus un kaut ko klaigādams, ko es nespēju sadzirdēt. Pacietīgi gaidīju, kamēr viņš sasniedza telts ēnu.
- Tātad jūs redzat, - viņš sauca, izplezdams rokas izmisīgā žestā, - man vajadzīga palīdzība.
Es pastūmu uz priekšu krēslu un maigi nosēdināju viņu tajā.
- Beidziet nu mētāties kā prātu zaudējis dievlūdzējs[7], - es teicu. - Vienkārši apklustiet uz minūti un atpūtieties.
Viņš sēdēja, slaucīdams pieri izmirkušā mutautā.
- Pius! - es uzsaucu.
- Masa, - Piuss atsaucās no virtuves.
- Atnes, lūdzu, alu man un D. O.
- Jā, masa.
Alus bija šķebīgs un nepietiekami auksts, jo mūsu diezgan primitīvajā nometnē vienīgā tā atvēsināšanas metode bija turēt alus pudeles spaiņos ar ūdeni, kas arī pats bija tikai remdens. Tomēr tādā klimatā kā šeit, kad nepārtraukti jāsvīst, pat nekustīgi sēžot, nākas uzņemt lielu daudzumu šķidruma, un dienas laikā alus bija vislabākais.
Piuss dziļā nopietnībā salēja alu divās glāzēs. Martins pacēla savu trīcošajā rokā un ievilka pāris drudžainu malku.
- Tā, - es turpināju, piešķirdams balsij visnomierinošāko psihiatra toni, - varbūt tagad jums nebūtu nekas pretī lēni un skaidri atkārtot to, ko jūs kliedzāt, nākdams lejā no kalna? Un, starp citu, jums neklātos tā skraidīt apkārt šajā dienas laikā, jo tas, A: ir kaitīgi jūsu veselībai un B: nepavisam nenāk par labu jūsu sabiedriskajam imidžam. Es nodomāju, ka Mamfē izcēlies briesmīgs dumpis un jūs vajā milzīgs pūlis afrikāņu ar šķēpiem un kramenīcām.
Martins noslaucīja seju un iedzēra vēl malku alus.
- Ir vēl ļaunāk, - viņš izdvesa, - daudz, daudz ļaunāk.
- Tā, - es teicu, - pastāstiet, kas lēcies, rāmi un mierīgi.
- D. C.\ - Martins atbildēja.
- Nu, kas viņam vainas? - es jautāju. - Viņš jūs atlaidis?
- Tur tā lieta, - Martins teica, - viņš to var izdarīt. Tāpēc man vajadzīga palīdzība.
- Nesaprotu, kā es varu palīdzēt, - iebildu, - es nepazīstu ne apgabala pilnvaroto, ne arī, cik apzinos, kādu no viņa radiniekiem, tāpēc nevaru aizlikt vārdiņu par jums. Kāpēc, kādu noziegumu jūs esat pastrādājis?
- Rādās, ka man labāk jāsāk no paša sākuma, - Martins teica.
- Tā allaž ir laba vieta sākšanai, - es piekritu.
Viņš atkal noslaucīja seju, iedzēra vēl vienu spēcinošu malku alus un zaglīgi paglūnēja apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs nenoklausās.
- Nu tā, - viņš teica, - iespējams, jūs neesat to ievērojis, - man tīri labi veicas manā darbā, bet nelaimīgā kārtā es vienmēr pamanos sastrādāt kaut ko greizi, kad runa ir par izklaidēšanu un tamlīdzīgām lietām. Kad es tikko biju iecelts par D. O. - tas notika Um- falā -, pirmais atgadījums bija tāds, ka tas nolādētais D. C. ieradās inspekcijas braucienā. Ziniet, viss ritēja spīdoši. Mans apgabals bija teicamā stāvoklī, un izskatījās, ka D. C. ir ar mani pilnīgi apmierināts. Viņš palika tikai uz vienu nakti, un vakarā es nudien jau domāju, ka viss beigsies laimīgi. Bet kā par postu manā mājā bija sabojājusies tualete, un es to nepaguvu laikus savest kārtībā, tāpēc biju aiz hi- bisku dzīvžoga iekārtojis ļoti ērtu lauka mazmājiņu, labu gabalu no verandas. Jūs saprotat, caurums grīdā un sēdeklis no sakrustotiem kokiem. Es to izskaidroju D. C., un šķita, ka viņš tīri labi saprata situāciju. Vienīgi nebiju iedomājies, ka mani afrikāņu kalpotaji ii tajā pārliecībā, ka es šo mazmājiņu esmu uzbūvējis viņu vajadzība 111, un vairākas dienas pirms D. C. ierašanās bija sākuši to lietot. Tieši pirms vakariņām D. C. sagribējās atviegloties; kaut arī viņam nemaz nepatika šis veidojums, D. C. tomēr uzskatīja, ka tas radīts īpaši viņam, tāpēc apsēdās uz sēdekļa, un tas ielūza.
Nu bija mana kārta viegli satraukties.
- Dievs debesīs! - es iesaucos. - Vai tad jūs nebijāt pārbaudījis sēdekli?
- Tur jau ir tā nelaime, - Martins teica. - Es esmu tāds neveiksminieks šajās lietās.
- Bet jūs tā būtu varējis viņu nogalināt vai, vēl ļaunāk, noslīcināt, - es turpināju. - Es zinu, kādas šeit mēdz būt atejas, un pilnīgi noteikti nevēlētos tādā iegāzties.
- Varat man ticēt, ka arī viņu šis piedzīvojums nebūt neuz- jautrināja, - Martins drūmi teica. - Viņš, protams, sauca palīgā, un mēs viņu izvilkām, bet viņš izskatījās pēc tādas kā… tādas kā, ēēē… staigājošas mēslu čupas. Mēs mazgājām D. C. stundām ilgi, tīrījām un gludinājām viņa drēbes, lai tās būtu laikā gatavas uz viņa aizbraukšanu nākamajā rītā, un varat man ticēt, mīļo zēn, ka mēs sēdā- mies vakariņot ļoti vēlu, ēdām ļoti maz un sarunas vedās ļoti vēsi, īsti polārā līmenī.
- Vai viņam nemaz nebija humora izjūtas? - es jautāju.
- Viņam nepavisam nebija humora izjūtas, - Martins kaismīgi atteica. - Un patiesībā es viņu nevainoju. Neviens cilvēks, kas iegāzies tajā mēslu bedrē, nekādā ziņā neuztvertu to ar jautrību.
- Es jūs pilnībā saprotu, - teicu, - iedzeriet vēl alu.
- Trakākais ir tas, - Martins turpināja, - ka nebija pirmā reize, kad man gadījušās šādas kļūmes. Bija dažas lietas, ko es pastrādāju, vēl būdams A. D. O.[8], bet par tām es negribētu runāt, un tāpēc man tik ilgi nācās uzkalpoties no A. D. O. par D. O. Par manu nākamo darba vietu pēc šā drausmīgā jandāliņa ar mazmājiņu kļuva Umčiči, un jūs zināt, ko tas nozīmē.
- Dievs augstais, jā, - es teicu, - neesmu tur bijis, bet dzirdējis gan esmu.
Umčiči bija sava veida Sātana sala, uz kuru tika izsūtiti nogrēkojušies D. O. un A. D. O., kad tie bija krituši nežēlastībā. Tajā dzīvoja gandrīz vienīgi lepras slimnieki, un tur bija vairāk moskītu nekā jebkurā citā vietā visā Āfrikas rietumu piekrastē.
- Kaut arī šis atklājums izklausījās fascinējoši, - es atsāku, - nudien nesaprotu, par ko īsti ir runa.
- Bet tieši par to taču es jums stāstu, kopš esmu atnācis! - Martins izsaucās. - Viņš ieradīsies šeit inspekcijas brauciena laikā. Ieradīsies pēc trim dienām, un tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība.
- Martin, - es brīdināju, - lai cik ļoti es jūs mīlētu, es tomēr neesmu sabiedrības namamāte.
- Nē, nē, veco zēn, es to zinu, - viņš teica, - ja vien jūs varētu mani mazliet atbalstīt.
- Šo cri de coeur' nebija iespējams noraidīt. Visi Mamfes baltie iedzīvotāji un deviņdesmit deviņi procenti afrikāņu sirsnīgi mīlēja Martinu.
- Man par to krietni jāpadomā, - es teicu.
Mēs sēdējām klusēdami, kamēr Martins raustījās un svīda.
Beidzot es uzsaucu: - Pius, atnes D. O. vēl alu, lūdzu.
Kad alus tika pasniegts, es noliecos uz priekšu un pievērsu Mar- tinam caururbjošu skatienu.
- Tas ir mūsu vienīgais glābiņš, - es iesāku. - Mūsu vidū ir sieviete.
- Sieviete? - Martins apstulbis jautāja. - Kāda sieviete?
- Mērija, - es atbildēju, - jūsu palīga sieva, ja jūs varbūt esat aizmirsis. Sievietes šādos gadījumos ir ļoti noderīgas. Vēl mums ir Makgreids (viņš ir Sabiedrisko darbu departamenta pārstāvis, kura pārziņā nodota tiltu remontēšana, ceļu ierīkošana un tamlīdzīgi neinteresanti darbi). Mums ir Girtons (viņš pārstāv United Africa Company un vada savas dienas, tirgodams afrikāņiem Mančestras audumus, bet baltajiem iedzīvotājiem alu un konservus). Nu ko, mēs visi kopā, bez šaubām, kaut kā tiksim galā.
- Dārgo zēn, - Martins svinīgi teica, - es būšu jums mūžīgs parādnieks. Tas ir žilbinošs priekšlikums.
- Nu tad pirmais, kas jādara, - es sacīju, - ir uzmest aci jūsu mājai.
- Bet jūs taču tur bieži esat bijis, - Martins pārsteigts iebilda. - Jūs vairākas reizes esat pie manis baudījis siteni un neskaitāmas reizes dzērienus.
- Jā, - es piekritu, - bet es nekad neesmu redzējis neko vairāk par viesistabu un verandu.
- O, es saprotu, ko jūs domājat, - viņš teica. - Jā, protams. Vai ziniet, vislabāk nāciet un apskatiet to tūlīt pat.
- Es paņemšu līdzi Piusu, - ierosināju, - jo gatavojos viņu jums aizdot tam vakaram. Viņš ir krietni labāks par to stulbo lempi, kurš strādā pie jums, un viņš tiešām varēs nodrošināt valdības mājas cienīgu apkalpošanas līmeni. Jūsu sulainis ir pilnīgi spējīgs iegāzt zupu D. C. klēpī.
- Ak dievs, - Martins agonizējošā balsī iesaucās, - labāk nepieminiet kaut ko tādu.
Paņēmuši līdzi Piusu, mēs devāmies uz D. O. māju, kas rēgojās aiz augstas kraujas ar skatu uz upi. Tas bija ļoti skaists nams ar biezām sienām un milzumdaudzām istabām, jo ticis būvēts tajā laikā, kad Kamerūna vēl bija Vācijas kolonija. Vācieši zināja, kā būvēt karstuma apstākļos, tāpēc katra vējpūsmiņa mājā tika uztverta, un masīvās sienas padarīja tās iekšieni tik vēsu, cik vispār iespējams tādā vietā kā Mamfe. Kāpdams kalnā, es izklāstīju Piusam lietas būtību.
- Tātad, - es teicu, - lieta ir ļoti svarīga, un mums visiem jāpalīdz D. O., cik vien spējam.
- Jā, masa, - Piuss sacīja, laimīgi smaidīdams, jo viņš vienmēr uzskatīja, ka es pārāk daudz laika pavadu, noņemdamies ar saviem dzīvniekiem, un nepavisam nedodu viņam iespēju parādīt savas sulaiņa spējas.
Kad mēs ieradāmies mājā, es ļoti uzmanīgi izpētīju viesistabu un verandu. Telpas bija plašas un ļoti skaisti mēbelētas atbilstoši vecpuiša D. O. gaumei.
- Manuprāt, jums vajadzētu noņemt to kalendāru no sienas, - es ieteicu Martinam, - iesākumam.
- Kāpēc? - viņš nesaprata. - Es domāju, ka viņa ir šausmīgi lieliska.
- Martin, - es aizrādīju, - ja D. C. redzēs jūsu viesistabā izkari- nātas kailas sievietes, viņam par jums radīsies visai savdabīgs viedoklis, tāpēc ņemiet to nost.
Piuss, kurš sekoja notiekošajam ar visciešāko uzmanību, noņēma no sienas kalendāru ar sievieti baudkārā pozā, kura personificēja zīdītāju tik lielā mērā, ka gandrīz samulsināja mani.
- Tā, tagad viņa guļamistabu, - es teicu.
Arī guļamistaba bija liela, un tajā atradās milzīga, ar moskītu tīklu pārvilkta divguļamā gulta.
- Pius, - es pavēlēju, - ej pārbaudi gultu un pārliecinies, vai tā nav salauzta.
Klusībā ķiķinādams, mans sulainis četrrāpus metās visapkārt gultai, pārbaudīdams katru skrūvīti un uzgriezni.
- Tā, - es Martinam teicu, - tagad mēs abi palēkāsim pa gultu.
Mēs tā arī darījām, un gulta lieliski izturēja pārbaudījumu.
- Nu ko, te viss ir kārtībā, - es secināju. - Nedomāju, ka šeit kaut kas varētu viņam nodarīt kādu ļaunumu. Tā, un kur jūs gatavojaties
vinu barot?
>
- Barot? - Martins pārsteigts jautāja.
- Jā, barot, - es nepacietīgi atkārtoju. - Jūs taču gatavojaties viņu ēdināt, kamēr viņš šeit uzturēsies, vai ne?
- Domāju, verandā, - Martins atteica.
- Vai citas vietas nav? - es jautāju.
- Nu, vēl ir ēdamistaba.
- Ja jau jums ir ēdamistaba, tad, dieva dēļ, izmantojiet to. Galu galā, jūs taču gribat parādīt D. C. lieliskāko uzņemšanu, kāda vien iespējama. Kur ir tā ēdamistaba?
Viņš ieveda mani viesistabā, atgrūda divas masīvas koka durvis, un aiz tām atradās grezna ēdamistaba ar garu galdu, pie kura varētu sasēsties vismaz desmit cilvēku. Galds bija lieliski pulēts, bet, tā kā Martins nekad nelietoja ēdamistabu, dabiski, klāts ar putekļiem tāpat kā diezgan glītie, kaut smagnējie koka krēsli. No griestiem pāri visam astoņas pēdas garajam galdam karājās ierīce, ko Indijā dēvēja par punka. Faktiski tas bija gigantisks vēdeklis. Tā mugurkauls bija darināts no vesela bambusa stumbra kādu četru vai piecu collu diametrā un no tā nokarājās apmēram četras pēdas garas, sausas palmu lapu bārkstis. No bambusa stumbra centra caur veselu rindu trīšu visā garumā stiepās aukla un pa atveri sienā nonāca virtuvē. Ideja bija tāda, ka jūs nolīgstat zēnu, kurš rausta virvi, tā ka vēdeklis virs galda kustas šurpu turpu, tādējādi vismaz reizēm ļaujot maltītes laikā sajust siltā gaisa plūsmu.
- Bet tas taču ir absolūti lieliski! - es teicu Martinam. - Viņu tas vairāk nekā iespaidos.
- Tā varētu būt, - Martins neiebilda. - Nebiju par to iedomājies. Es nekad to draņķi nelietoju. Ziniet, es šeit justos ļoti vientuļš.
- Viss, kas jums vajadzīgs, ir sieva, - es tēvišķīgi teicu.
- Nu jā, es jau cenšos, - Martins atteica, - katru reizi, kad aizbraucu atvaļinājumā. Bet ikreiz, kad viņas uzzina, no kurienes es esmu, tūlīt pat atsauc saderināšanos. Vai zināt, savā pēdējā atvaļinājumā es satiku briesmīgi lielisku meiču, vārdā Mollija, bet nelaimīgā kārtā viens no viņas tēvočiem bija bijis Mamfē; sasodītais vecais muļķis sastāstīja viņai par to visļaunāko, un atkal čiks vien sanāca.
- Neņemiet galvā, - es mierināju. - Esiet neatlaidīgs. Kādu dienu jums noteikti izdosies atrast tādu sievieti, kas būs pietiekami dumja, lai ar jums apprecētos un apmestos šeit.
Mēs uzdevām Piusam ļoti uzmanīgi izpētīt milzīgo galdu un krēslus. Abi izsēdējāmies uz katra no tiem un pārbaudījām galdu, stāvēdami uz tā un nodejodami kaut ko līdzīgu tango, bet galds bija stingrs un nesatricināms kā klints.
- Tā, - es teicu Martinam. - Es gribu iecelt Piusu par jūsu kalpotāju vadoni, jo tie ļauži nepārprotami ir galīgi nejēgas, bet Piuss ir milzīgi prasmīgs.
- Ko vien teiksiet, mīļo zēn, ko vien teiksiet, - Martins piekrita, -jums tikai jāpasaka.
- Pius, - es iesāku.
- Masa, - viņš atsaucās.
- Mums ir trīs dienas, lai visu sagatavotu. Šajā laikā tu būsi pusi laika mans sulainis, pusi laika D. O. sulainis. Dzirdi?
- Es dzirdēt, masa, - viņš teica.
Mēs izgājām verandā un apsēdāmies.
- Un nu, - es teicu Piusam, - ej un saki D. O. sulainim, lai atnes mums dzērienus. Starp citu, Martin, kā sauc jūsu sulaini?
- Amoss, - viņš atbildēja.
- Jā, - es noteicu, - viņš izskatās pēc Amosa. Pius, ej pasaki Amo- sam, lai atnes mums dzērienus, tad atved pavāru, sulaini un virtuves puiku šurp, lai mēs varam uz viņiem paskatīties un aprunāties.
- Jā, masa, - Piuss teica un gandrīz militārā solī nozuda virtuves virzienā.
- Manuprāt, ēdamā jautājumu mēs mierīgi varam atstāt Mērijas ziņā, - es atsāku. - Pārējiem arī varētu būt kādi vērtīgi priekšlikumi, tāpēc es domāju, ka būtu labi vakarā sasaukt kara padomi. Ja jūs izsūtītu puišeļus viņus visus apziņot, šie varētu ierasties, iedzert, un mēs varētu par visu apspriesties.
- Jūs tiešām esat mans glābējs, - Martins izdvesa.
- Nieki, - es atvairījos, - es jums tikai nedaudz norādu pareizo ceļu. Jūs nekādā ziņā neesat zudis sabiedriskajai dzīvei.
Piuss parādījās, nesdams paplāti ar alu, un aiz viņa nāca Amoss, kas savos brūnajos šortos un jakā atgādināja laipnu, bet garīgi atpalikušu pērtiķi; virtuves puika izskatījās gana saprātīgs, bet acīmredzot bija pilnīgi neapmācīts, un nelikās, ka vispār kaut ko iemācīsies, ja Amosam lemts būt par viņa skolotāju; un tad, man par lielu pārsteigumu, sekoja milzīgi garš, tievs virs no hausa cilts, kurš izskatījās 110 gadus vecs, ģērbies baltā uzsvārci, šortos un milzīgā pavāra cepurē, kuras priekšpusē diezgan nevienādiem burtiem bija izšūts B. C.
- Tā, - es iesāku visstingrākajā balsi, - pēc trim dienām pie D. O. ieradīsies D. C. D. O. grib, lai mans sulainis pieskata jūs visus un pārliecinās, ka viss ir kārtībā. Ja viss nav kārtībā, D. C. būs dikti nikns uz D. O., bet D. O. un es būsim dikti nikni uz jums, un jūs dabūsiet spērienu pa pakaļu.
Par spīti bardzībai, ar kādu es runāju, visi skatījās uz mani, laimīgi smaidīdami. Viņi zināja, cik šis apmeklētājs ir svarīgs, un zināja, ka mani draudi ir neviltoti. Bet tas tika pasniegts tik jokainā formā, kādu viņi spēja saprast.
- Tā, - es teicu, norādīdams uz Martina sulaini, - tavs vārds ir Amoss?
- Jā, masa, - viņš atbildēja, sasprindzinādams uzmanību.
- Un kā tevi sauc? - es jautāju puikam.
- Džons, masa, - viņš atbildēja.
- Pavāra vārds, - Martins kā atvainodamies pārtrauca manus uzbrukumus, - ir Jēzus.
- Dārgais draugs, - es teicu, - jums veicas. Kopā ār Piusu[9] un Jēzu mums nevar iet pārāk ļauni. Starp citu, kas tas par neparastu izšuvumu uz viņa cepures?
Martins izskatījās galīgi samulsis.
- Reiz viņam gluži nejauši gadījās pagatavot ļoti labu maltīti, - viņš paskaidroja. - Man bija žurnāls ar Londons viesnīcas šefpavāra attēlu, un, lai viņu uzmundrinātu, es apsolīju, ka nākamreiz, kad braukšu atvaļinājumā, es viņam nopirkšu vienu no šīm cepurēm, kādas valkā tikai īsti virtuves virtuozi.
- Tā bija ļoti laba doma, - es paslavēju, - bet kas tas par izšuvumu priekšpusē, šis B. C.?
Martins izskatījās nokaunējies.
- Viņš lika savai sievai to izšūt, - viņš teica, - un ļoti ar to lepojas.
- Bet ko tas nozīmē?- es neatlaidos.
- Tas nozīmē Buglera Pavārs, - Martins atbildēja.
- Vai viņam nav ienācis prātā, kādu apjukumu viņš var izraisīt atsevišķos cilvēkos, ja viņu sauc Jēzus, bet uz cepures izšūts B. C.[10]? - es jautāju.
- Nē, es nekad neesmu centies viņam to paskaidrot, - Martins atteica. - Man likās, ka tas viņam tikai sagādās liekas raizes, un viņš jau tāpat ir pietiekami raizīgs.
Es ievilku lielu, veldzējošu malku alus. Viss šis pasākums likās pieņemam tik reliģisku nokrāsu, ka varētu nodomāt - D. C. vietā grasās ierasties pats Romas pāvests.
- Tā, Pius, - es teicu, - ej un dabū drusku mēbeļu pulējamā līdzekļa, dzirdi?
- Es dzirdēt, masa, - viņš atbildēja.
- Es gribu, lai galda virsma spīd kā spogulis, un, ja tu to nepanāksi, dabūsi spērienu pa pakaļu.
- Jā, masa, - viņš teica.
- Un dienu pirms D. C. ierašanās visām grīdām jābūt izberztām un izslaucītām un arī visām citām mēbelēm nopulētām. Tu dzirdi?
- Jā, masa, - Piuss apstiprināja.
No viņa lepnā izskata es redzēju, ka Piuss ārkārtīgi gaida bridi, kad varēs pārraudzīt šo milzīgi svarīgo pasākumu, un arī iespēju uzkundzēties dažiem saviem tautiešiem.
Martins noliecās uz priekšu un iečukstēja man ausī:
- Puika ir no ibo.
Ibo bija ārkārtīgi gudra cilts, kas pastāvīgi mēdza atklīst šurp no Nigērijas, krāpa kamerūniešus un tad atgriezās atpakaļ. Tāpēc kame- rūnieši izturējās pret viņiem ar lielu riebumu un neuzticību.
- Pius, - es pievērsos sulainim, - puika ir no ibo.
- Es zināt, masa, - Piuss atteica.
- Tāpēc tu liec viņam dūšīgi strādāt, bet arī ne pārāk dūšīgi, jo viņš ir no ibo. Tu dzirdi?
- Jā, masa.
- Ļoti labi, - es teicu tā, it kā Martina māja piederētu man, - tagad atnes vēl alu.
Komanda aizsoļoja uz virtuvi.
- Nudien, - Martins apbrīnā ierunājās, - jūs esat sasodīti veikls šādās lietās, vai tā nav?
- Nekad agrāk neesmu ar to nodarbojies, - es atbildēju, - bet tas neprasa lielu izdomu.
- Nē, bet baidos, ka man tās pavisam trūkst, - Martins atzina.
- Nedomāju, ka jums trūkst izdomas, - es mierināju. - Neviens, kuram pieticis prāta spožuma atvest savam virējam šefpavāra cepuri, nevar būt pilnīgi nejūtīgs.
Tā mēs iedzērām vēl drusku alus, un es mēģināju iedomāties, kādas vēl nepatikšanas varētu atgadīties.
- Vai tualete darbojas? - es aizdomīgi jautāju.
- Darbojas nevainojami.
- Labi, tikai, dieva dēļ, neļaujiet puikam mest tajā papaijas, - es brīdināju, - jo mēs nevēlamies tās jūsu iepriekš stāstītās epizodes atkārtošanos. Un tagad sūtiet puišeļus pēc pārējiem, es atkal atnākšu ap sešiem, un mēs noturēsim kara padomi.
- Burvīgi, - Martins teica. Viņš uzlika roku man uz pleca un jūtu pārpilnībā to paspieda. - Nezinu, ko es bez jums iesāktu, - viņš sacīja. - Pat Stendišs nebūtu visu tik lieliski noorganizējis.
Stendišs bija D. O. palīgs, kurš tobrīd svīzdams ceļoja pa Mamfes ziemeļu kalniem, risinādams nomaļo ciematu problēmas.
Es steidzos atpakaļ uz savu telti pie manas klaigājošās saimes. Palīdzēšana Martinam bija iekavējusi manus ikdienas darbus, tāpēc šimpanžu mazuļi spiedza pēc barības, dzeloņcūkas stampājās savos aizgaldos, un bušbēbiji ar milzīgajām acīm blenza uz mani naidīgi, jo pamodušies no snaudas neatrada savos krātiņos traukus ar smalki sakapātiem augļiem.
Sešos vakarā es ierados D. O. rezidencē un ieraudzīju, ka A. D. O. sieva Mērija Stendiša jau ieradusies. Viņa bija jauna un skaista sieviete ar noslieci uz pilnīgumu un ļoti miermīlīgu dabu. Stendišs bija viņu paķēris līdzi no kādas mazpazīstamas vietas, Surbitonas vai Pendžas, un ieplunkšķinājis Mamfes vidienē. Viņa bija te nodzīvojusi tikai sešus mēnešus, taču viņas raksturs bija tik maigs un patīkams, ka viņa pieņēma visu un katru ar mieru un labvēlību; likās - ja jūs mocītu galvassāpes un viņa uzliktu savu mazo, tuklo rociņu uz jūsu pieres, tas iedarbotos tāpat kā odekolonā samitrināts mutautiņš.
- Džerij, - Mērija iespiedzās, - vai tas nav apburoši?
- Nu, jums varbūt, - es atteicu, - bet attiecībā uz Martinu visa tā būšana ir kā muša putrā.
- Bet D. C.l - viņa atkal iesaucās. - Iespējams, ka tas nozīmē paaugstinājumu Martinam un varbūt pat Alekam.
- Ja tikai viss būs kārtīgi organizēts, - es piezīmēju. - Šīs mūsu kara padomes mērķis ir pārliecināties, lai nekas nenoiet greizi, jo Martinam, kā jums zināms, ir nosliece uz iekulšanos nepatikšanās…
Martins, domādams, ka es grasos viņai stāstīt pretīgo notikumu ar D. C. un mazmājiņu, izdarīja vienu no saviem vējdzirnavu žestiem, lai mani atturētu, un tūlīt pat notrieca savu alus glāzi uz grīdas.
- Piedošanu, masa, - Amoss teica. Kamerūniešiem piemita burvīgs paradums teikt "piedošanu, masa", kad vien jums atgadījās kāda ķibele, it kā tā būtu viņu vaina. Ja, piemēram, jūs ejat aiz nesēju rindas bušā, paklūpat pār sakni un nobrāžat ceļgalu, jūs dzirdēsiet "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", "piedošanu, masa" kā atbalsi skanam cauri visai nesēju rindai.
- Saprotat, ko es domāju? - es vaicāju Mērijai, kad Amoss bija saslaucījis lauskas un atnesis Martinam jaunu glāzi.
- Jā, tiešām saprotu, - Mērija piekrita.
- Labi, šobrid to neapspriedīsim, - es teicu, - sagaidīsim pārējos.
Tā nu mēs apcerīgi dzērām alu un klausījāmies nīlzirgu guldzi-
nāšanā, rēkšanā un sprauslošanā upē kādas simts pēdas zemāk.
Drīz vien ieradās Makgreids. Viņš bija ļoti iespaidīgs, milzīga auguma īrs ar gandrīz tik sarkaniem matiem kā pastkastīte un dzīvīgām, zilām acīm. Viņam piemita viens no tiem burvīgajiem īru akcentiem, kas bija maigs kā no krūzes izlijis krējums. Atgāzis savu masīvo torsu vienā no krēsliem, Makgreids paķēra Martina alus glāzi, ievilka no tās pamatīgu malku un teica:
- Tātad mūs apciemos karaliskā ģimene, ko?
- Tai vistuvāk stāvošā persona, - Martins aizrādīja, - un esiet tik laipns, atdodiet manu alu. Man tas ir galīgi nepieciešams.
- Vai viņš ieradīsies pa ceļu? - Makgreids bažīgi apjautājās.
- Domāju gan, - Martins atbildēja. - Kāpēc jūs jautājat?
- Nu jā, es nedomāju, ka vecais tilts vēl ilgi izvilks, - Makgreids atteica. - Manuprāt, ja D. C. grasās iet tam pāri, mēs varam viņu itin labi turpat arī apbedīt.
Tilts, ko viņš pieminēja, bija dzelzs balstu tilts, kas stiepās pāri upei un bija celts gadsimta sākumā. Es to biju daudzkārt šķērsojis un zināju, ka tas ir augstākajā mērā nedrošs, bet tā man bija vienīgā iespēja nokļūt bušā, un tāpēc es vienmēr mēdzu sūtīt savus nesējus pāri tiltam pa vienam. Patiesību sakot, Makgreida pareģojumi par tiltu bija pilnīgi pareizi, jo tikai dažus mēnešus vēlāk vesels bars iezemiešu nāca no kalniem, nesdami uz galvas rīsa maisus, un šķērsoja tiltu reizē; rezultātā tas sabruka, un visi iegāzās kādas simts pēdas dziļā aizā. Taču afrikāņi savā būtībā ir gandrīz tādi paši kā grieķi. Viņi tiek galā ar šādiem neparastiem incidentiem bez īpašām pūlēm, tāpēc neviens no afrikāņiem nebija cietis, un vienīgais, kas viņus saniknoja, bija rīsa zaudējums.
- Bet nevarētu taču būt, ka viņš nāks pāri tiltam, vai ne? - Mar- tins jautāja, bažīgi skatīdamies uz mums. - Ja vien viņam līdzi nebūs nesēji.
Makgreids noliecās uz priekšu un svinīgi paplikšķināja Martinam pa galvu. - Es jau tikai pajokoju, - viņš mierināja. - Visi ceļi un tilti, kuriem viņš ies pāri, ir teicamā stāvoklī. Ja vēlaties kārtīgi padarītu darbu, nolīgstiet īru.
- Re nu, - es rezumēju, - tagad bez Piusa un Jēzus mūsu vidū ir vēl arī katolis.
- Jūs, - Makgreids teica, sirsnīgi man uzsmaidīdams un rušinādams savu tumšsarkano matu ērkuli, - jūs esat viens nolādēti pagānisks zvēru vācējs.
- Un jūs, - es atkodos, - vairāk laika pavadāt nolādētās grēksūdzēs, nekā labodams atbaidošos ceļus un tiltus mūsu apkārtnē.
Šajā brīdī ieradās Robins Girtons. Viņš bija mazs, tumšādains vīriņš ar ērgļa degunu un lielām, brūnām acīm, kurās vienmēr bija sapņaina izteiksme, kas radīja sarunu biedram aizdomas, ka viņš patiesībā šeit nemaz neatrodas. Bet faktiski Robins izskatījās līdzīgs visiem United Africa Company darbiniekiem, kādus man gadījies sastapt, - nepārspējami viltīgs. Viņš nekad nerunāja, ja tas nebija absolūti nepieciešams, un izskatījās kā iegrimis transā. Tad pēkšņi maigā balsī, kurā jaudās vāja ziemeļnieciska noskaņa, viņš izmeta kādu piezīmi, kas bija tik gudra un trāpīga, ka rezumēja visu, par ko pārējie bija strīdējušies pusotru stundu.
Robins eleganti ieslīga krēslā, paņēma piedāvāto alus glāzi un aplaida mums ašu skatienu.
- Vai nav apburoši? - Mērija ar milzīgu entuziasmu jautāja.
Robins sūca alu un nopietni pamāja ar galvu.
- Es secinu, - viņš teica, - ka mēs esam šeit sapulcināti, lai, kā jau parasti, padarītu Martina darbu viņa vietā.
- Saki nu viens cilvēks! - Mērija sašuta.
- Ja jūs esat te ieradušies šādā noskaņojumā, tad labāk iztikšu bez jums, - Martins noskaitās.
- Mēs aiziesim, kad alus būs izbeidzies, - Makgreids atteica.
- Kā jūs to domājat, - Martins taujāja, - lai padarītu darbu manā vietā?
- Nu tā, - Robins teica, - es sabiedrības labā padaru daudz vairāk, pārdodams iedzīvotājiem sautētas pupas un jardu jardiem Mančestras audumu, rūpīgi apdrukātu ar lidmašīnām, nekā jūs, skraidīdams apkārt un kārdams viņus pa labi un pa kreisi par vecmāmiņu noslepkavošanu, kuras varbūt pelnījušas nāvi vairāk par visiem citiem.
- Es neesmu pakāris nevienu cilvēku, kopš esmu te ieradies, - Martins atcirta.
- Tas mani pārsteidz, - Robins atteica. - Jūs šo apgabalu pārvaldāt tik slikti, ka, man domāt, kāršanai te būtu jānotiek katru nedēļu.
Klausoties viņos, varētu nodomāt, ka abi neieredz viens otru, bet patiesība viņi bija vistuvākie draugi. Šādā ciešā, mazā eiropiešu sabiedrībā ir jāiemanās sadzīvot ar savas ādaskrāsas cilvēkiem un jāuztur cieši sakari ar viņiem. Šoreiz tā nebija ādaskrāsas barjera. Vienkārši tajā laikā daudz inteliģentu afrikāņu, kas apmeklēja Mamfi vai dzīvoja tajā, nevēlējās tuvināties ar balto sabiedrību, jo ar savu ārkārtīgo jūtīgumu nojauta, ka iespējami abpusēji sarūgtinājumi.
Es manīju, ka pienācis pēdējais laiks saukt sapulci pie kārtības, tāpēc satvēru tukšu alus pudeli un triecu to pret galdu. No virtuves atskanēja "jā, masa" un "tūlīt, masa" saucienu koris.
- Tā ir pirmā saprātīgā lieta, ko esat izdarījis, kopš es te esmu ieradies, - Robins piezīmēja.
Piuss parādījās, nesdams paplāti ar šķidro uzturu, un, kad mūsu glāzes bija piepildītas, es teicu: - Es tagad saucu sapulci pie kārtības.
- Ak vai, - Robins maigi noteica, - cik diktatoriski.
- Lieta tāda, - es turpināju, - ka Martins, kā mēs visi zinām, ir savā ziņā lielisks puisis, tomēr ārkārtīgi slikts D. O. un, kas vēl ļaunāk, bez mazākās sabiedriskās iznesības.
- Tieši tā, - Martins žēlabaini piekrita.
- Manuprāt, ļoti taisnīgs novērtējums, - Robins piebalsoja.
- Es domāju, jūs esat ļoti nežēlīgi pret Martinu, - Mērija iebilda. - Es domāju, viņš ir ļoti labs D. O.
- Nav svarīgi, - es steidzīgi turpināju, - mēs to neapspriedīsim. Šīs kara padomes sasaukšanas iemesls ir tāds, ka, kamēr Martins pārliecinās D. C., ka viņa apgabals ir kārtībā, mēs varētu pārņemt šīs lietas izklaidējošo daļu savā ziņā, lai nebūtu nekādas aizķeršanās un viss noritētu gludi. Tā, sākumam es esmu izpētījis māju un norīkojis Piusu komandēt Martina kalpotājus.
- Ir tādi brīži, - Makgreids iestarpināja, - kad jums gadās dīvaini ģenialitātes uzplaiksnījumi, kurus es varu izskaidrot vienīgi ar nelielu īru asiņu piemaisījumu šķidrumam jūsu vēnās. Es jau sen jūs apskaužu šā sulaiņa dēļ.
- Vesels apskaudis, - es atteicu, - jums neizdosies man viņu nospert. Viņš ir pārāk vērtīgs. Tagad kārta parunāt par pārtiku. Šeit, es tā domāju, Mērija varēs mums palīdzēt.
Mērija piesarka kā rožu pumpurs.
- Ak, bet protams, - viņa teica. - Es darīšu visu. Kādas jums ir idejas?
- Martin, - es pievērsos D. O., - pieņemu, ka D. C. paliks šeit tikai vienu dienu, tātad mums jāgādā tikai par trim maltītēm. Cikos viņš ieradīsies?
- Domāju, ka ap septiņiem vai astoņiem, - Martins atbildēja.
- Labi, - es teicu, - ko jūs ieteiktu, Mērij?
- Nu, šobrīd avokado ir absolūti teicami, - Mērija iesāka. - Un, ja tos piepildītu ar garnelēm un pārlietu ar tādu kā majonēzes mērci, kuras recepte man ir…
- Mērij, dārgā, - Robins viņu pārtrauca, - man noliktavā nav konservētu garneļu, un, ja jūs cerat, ka es pavadīšu tuvākās divas dienas, bradādams pa upi ar garneļu tīklu un atvairīdams nīlzirgu uzbrukumus, jums nāksies domāt par kaut ko citu.
- Labi, paliksim pie avokado vien, - es piekāpos. - Vai viņam garšo tēja vai kafija?
- Es nezinu, - Martins atzinās. - Ziniet, pagājušajā reizē mēs pārāk cieši nesadraudzējāmies, tāpēc es nevarēju izpētīt viņa gaumi.
- Nu tad sagatavojiet gan tēju, gan kafiju, - es norīkoju.
- Un tad vēl, - Mērija satraukta turpināja, - kaut ko pavisam vienkāršu - olu kulteni.
Martins to visu svinīgi pierakstīja bloknotā.
- Tam vajadzētu viņu kādu brīdi uzturēt pie dzīvības, - es teicu. - Cik saprotu, jums nāksies viņam izrādīt visu apkārtni un tādā garā?
- Jā, - Martins apstiprināja, - tas ir labi noorganizēts.
Mēs visi noliecāmies uz priekšu un nopietni skatījāmies viņam sejā.
- Vai jūs esat pārliecināts? - es jautāju.
- O, jā, jā, - Martins apgalvoja, - goda vārds, no šā viedokļa es visu esmu paredzējis. Tikai tā nolādētā izklaides būšana.
- Tā, visticamāk, ka viņš gribēs iet un apskatīt tālākās vietas? - es jautāju.
- O, jā, - Martins teica, - viņam vienmēr patīk bāzt visur degunu.
- Tādā gadījumā iesaku piknika pusdienas. Galu galā pusdienām brīvā dabā nevar prasīt Ritz standartus, vai ne?
- Tā kā šajā nomaļajā vietā, - Robins teica, - mēs visi pavadām laiku, pusdienodami, vakariņodami un brokastodami brīvā dabā, es nedomāju, ka viņam tas būs liels pārsteigums.
- Es sagatavošu piknika pusdienas, - Mērija apņēmās. - Pagatavošu kazas gurnu, un jūs to varēsiet ņemt līdzi aukstu. Un man liekas, ka varēšu jums iedot līdzi divas salātu galviņas. Nabaga dārgais puika četras dienas aizmirsis tos aplaistīt, tāpēc lielākā daļa aizgājusi bojā, bet man šķiet, ka divi būs vēl labi. Tie ir mazliet sažuvuši, bet tomēr tie ir salāti.
Martins atkal svinīgi visu pierakstīja. - Un desertam? - viņš bažīgi jautāja.
- Kāpēc gan ne sour-soutf - es ierosināju. Tie bija neparasti augļi, kas izskatījās pēc lielām, deformētām, bumbuļainām melonēm, to mīkstums bija balts un gaļīgs, bet, pasniegts sakults, lieliski garšoja pēc citroniem un bija ļoti atsvaidzinošs.
- Brīnišķīgi, - Mērija teica, - kāda laba doma!
- Tā, par brokastīm un pusdienām būtu padomāts, - es secināju.
- Tagad mēs esam tikuši līdz vakariņām, un tas, manuprāt, ir vissvarīgākais šajā pasākumā. Es atklāju, ka Martinam ir ļoti eleganta ēdamistaba.
- Martinam ir ēdamistaba? - Makgreids jautāja.
- Jā, - es apstiprināju, - un ārkārtīgi eleganta.
- Tad kāpēc gan, - Makgreids turpināja, - tajās retajās reizēs, kad šis knauzerīgais bandubērns ielūdz mūs uz siteni, mēs esam spiesti ēst verandā kā tādi čigānu protestanti?
- Šie "kāpēc" un "kādēļ" nevienu neinteresē, - es pārtraucu, - nāciet un paskatieties.
Mēs visi svinīgi iesoļojām ēdamistabā un izpētījām to. Man bija liels prieks redzēt, ka pa šo brīdi Piuss - kaut arī nevaru iedomāties, kā viņš tam atradis laiku, - bija nopulējis galdu un krēslus tā, ka tie mirdzēja vien. Lūkojoties galda virsmā, varēja redzēt savu atspulgu kā skatoties brūnā ūdenskrātuvē.
- Ak, bet te taču ir burvīgi! - Mērija izsaucās. - Martin, jūs nekad neesat mums teicis, ka jums ir šāda istaba.
- Tas neapšaubāmi ir apbrīnojams galds, - Makgreids teica, uzsizdams pa to ar savu milzīgo dūri tā, ka es nobažījos, vai galds ne- salūzīs uz pusēm.
- Šeit jūs varat ieturēt pilnīgi spožas vakariņas, - Mērija teica.
- Kāds absolūti apburošs iekārtojums! Es tikai vēlētos, kaut mums būtu daži svečturi.
Es tikko gribēju teikt, lai viņa visu pārāk nesarežģī, kad Robins negaidot sacīja: - Man ir četri.
Mēs visi skatījāmies uz viņu pilnīgā apbrīnā.
- Nu jā, tie nav no sudraba vai kaut kā tikpat glauna, - Robins turpināja, - bet tie ir gaužām glīti misiņa svečturi, es tos nopirku
Kano. Tos nepieciešams nospodrināt, bet man liekas, ka tie izskatās pavisam labi.
- Ak, lieliski, - Mērija teica, acīm iemirdzoties. - Vakariņas sveču gaismā. Viņš tam nevarēs pretoties.
- Ja godīgam katolim ir atļauts iemest vārdiņu tarkšķošiem pagāniem pa vidu, - Makgreids ierunājās, - vai es jums visiem drīkstu uzdot jautājumu?
Mēs nogaidoši pievērsāmies viņam.
- Kur jūs grasāties dabūt sveces?
- Ak vai, jā, par to es nepadomāju, - Mērija noskuma. - Ar svečturiem vien, bez svecēm, mēs nekur tālu netiksim.
- Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem vienmēr ir tendence novērtēt manu inteliģences līmeni pārāk zemu, - Robins nopūtās. - Es nopirku tos svečturus tāpēc, ka grasījos tos lietot. Māja, kurā es mitinos, gan nav pats viduslaiku greznības paraugs, tomēr man bijusi apdomība iegādāties pietiekami lielu daudzumu sveču, kas nepielūdzami kūst bufetē, kopš pārvācos uz Mamfi. Ja tās nav salipušas vienā pikucī, mēs varētu vienu vai divas saglābt. Tomēr atstājiet šo lietu manā ziņā.
Pazīstot Robiņu tik labi, kā mēs viņu pazinām, zinājām, ka sveces nebūs, saskaņā ar viņa mājieniem, kļuvušas par atbaidošu, lipīgu masu, jo biju pārliecināts, ka viņš tās pārbauda četras reizes dienā.
- Un jūs, Mērij, - es jautāju, - vai jūs sakārtosiet puķes?
- Sakārtot puķes? - Mērija satrūkās.
- Nu protams, - es apstiprināju, - daži begoniju pušķi vai kaut kas sakarināts apkārt istabai vienmēr to mazliet uzprišina.
- Nu, šobrīd tas ir diezgan sarežģīti, - Mērija iebilda. - Patiesību sakot, šobrīd nekas īpašs nezied. Ir, protams, hibiski…
- Svētā dievmāte, - Makgreids noteica, - mēs visu laiku esam to sasodīto hibisku ielenkumā. Tā nebūtu nekāda puķu kārtošana. Tā būtu tikai džungļu ievešana mājā.
- Nu ko, - es teicu, - man ir viens mednieks, kurš ārkārtīgi labi kāpj kokos, un kopā ar dažiem dzīvniekiem viņš man vakar atnesa gaužām glītu orhideju, ko bija atradis koka galotnē. Es sazināšos ar viņu un aizsūtīšu uz mežu, lai pamēģina dabūt kādas orhidejas un tamlīdzīgas lietas. Un tad, mīļā Mērij, jūs izveidosiet pušķus.
- Ak, man ļoti patīk kārtot puķes, - Mērija jūsmoja, - un, ja tās būs orhidejas, tad tas būs absolūti apburoši.
Martins drudžaini skribelēja bloknotā.
- Tā, - es pievērsos viņam, - ko mēs līdz šim esam noorganizējuši?
- Nu tā, - viņš iesāka, - mēs esam pārbaudījuši gultas un mēbeles, mēs esam nodrošinājuši kalpotāju uzraudzību, mēs esam noorganizējuši brokastis. Mērija parūpēsies par piknika pusdienām un puķu sakārtošanu, un tiktāl viss ir pilnīgā kārtībā.
- Dzērieni, - es atgādināju.
- Par to nu es neuztrauktos, - Robins teica. - Būdams vienīgā šejienes pārtikas apgādes centra vadītājs, zinu, ka Martins ir absolūts alkoholiķis, un es jums varētu gandrīz līdz pēdējai pudelei uzskaitīt viņa krājumus.
Viņš pameta domīgu skatienu savā tukšajā glāzē.
- Knauzerība ir tā lieta, ko es nekad nevaru mierīgi paciest.
- Ak, dieva dēļ, aizverieties, - Mērija izmeta. - Ja gribat vēl dzeramo, pasauciet Amosu.
- Kuš, bērni, - es iejaucos, - atgriezīsimies verandā un, pārkliegdami nīlzirgu pārošanās aurus, apspriedīsim vissvarīgāko.
Mēs sagājām atpakaļ verandā, no jauna piepildījām glāzes un bridi sēdējām, klausīdamies jaukajās Āfrikas mežu naksnīgajās skaņās. Jāņtārpiņi, zaļi kā smaragdi, zibinājās mums pāri, cikādes un circeņi spēlēja sarežģītas Baha melodijas, un no aizas dibena palaikam atskanēja kāda nīlzirga atrauga, rukšķis vai rēciens.
- Ja es pareizi sapratu jūsu viltīgo, pagānisko protestantu prātu, - Makgreids teica, iztukšojis glāzi un nolicis to uz galda acīm redzamā pārliecībā, ka viņam to kāds piepildīs, - tad, es pieņemu, ka vakariņas ir tā lieta, ko jūs uzskatāt par vissvarīgāko.
- Jā, - mēs ar Martinu reizē atbildējām.
Tādā nomaļā vietā kā Mamfe jebkuras tik augsti stāvošas personas kā D. C. ierašanās nozīmēja ielūgumu vakariņās visiem apkārtnes baltajiem iedzīvotājiem.
- Domāju, ka šajā lietā Mērija varēs parādīt klasi, - es teicu.
- Ak jā, - Mērija piekrita, - te nu es varu kaut ko palīdzēt. Vai jūs esat iecerējuši četrus vai piecus ēdienus?
- Svētā dievmāte, - Makgreids iesaucās, - kā, ellē, jūs domājat, mēs tiksim pie pieciem ēdieniem - ar šo kūtro protestantu par produktu sagādnieku?
- Atstājot šos diezgan aizvainojošos katoliskos apvainojumus bez ievērības, - Robins teica, - man jāpiebilst, ka ūdens upē ir viszemākajā iespējamā līmenī un laivas netiek uz priekšu, tā ka es esmu nonācis diezgan pamatīgā krājumu trūkumā. Tomēr, ja Makgreids grasās ierasties uz šīm vakariņām, es ierosinu vienkārši iedot viņam šķīvi ar vārītiem saldajiem kartupeļiem, kas, es ticu, ir tāda diēta, uz
kuras sēž lielākā dala īru katolu.
> >
- Vai jūs ar to gribat teikt, ka es esmu ļoti resns? - Makgreids noprasīja.
- Nē, vienkārši piedauzīgi resns, - Robins atteica.
Uzsitu ar pudeli pa galdu. - Saucu sapulci pie kārtības, - es teicu. - Šajos apstākļos mēs nevēlamies apspriest neviena psihiskās īpašības vai trūkumus. Mēs apspriežam ēdienu karti.
- Tā, - Mērija iesāka, - manuprāt, mums jāsāk ar ievadu.
- Francijā, - Robins aizrādīja, - to gan parasti sauc par entree, bet var jau lietot abus vārdus, ja jūs saprotat, ko es domāju[11].
- Nē, nē, - Mērija teica, - es biju domājusi, mums jāsāk ar kaut ko sulīgu, lai… lai pakutinātu aukslējas.
- Mīļais dievs, - Makgreids nopūtās, - es šeit esmu jau trīs gadus, un ne reizi man nekas nav pakutināts, aukslējas vismazāk.
- Bet, ja jūs grasāties izmantot svečturus un tamlīdzīgi, - Mērija aizrādīja, - jums jāservē tāds ēdiens, kas tam piestāv.
- Mīļā sirds, - Makgreids teica, - es jums pilnīgi piekrītu. Bet, tā kā mums nav pārtikas, es nesaprotu, kā īsti jūs grasāties pagatavot piecus ēdienus, kad šī nespējīgā United Africa Company bastarda laiva sēž uz grunts un visticamāk, ka viņa krājumos ir tikai pāris bundžu sautētu pupu.
Es sapratu, ka situācija slīd ārā no kontroles, un vēlreiz pašķindināju ar pudeli. No virtuves atkal atskanēja "jā, masa" koris un tika atnests vēl alus.
- Paliksim pie trim ēdieniem, - es ierosināju, - un izvēlēsimies tos pašus vienkāršākos.
- Tātad pirmais, - Mērija aizrautīgi teica, - varētu būt suflē.
- Jēzus neprot gatavot suflē, - Martins iebilda.
- Kas? - Mērija pārsteigta pārjautāja.
- Jēzus, mans pavārs, - Martins paskaidroja.
- Nekad nebiju dzirdējis, ka jūsu pavāru sauc Jēzus, - Makgreids teica. - Kāpēc jūs nedarāt pasaulei zināmu, ka viņš atkal augšāmcēlies?
- Jāsaka, viņš augšāmcēlies visai neparastā formā, - Robins piezīmēja, - kā deviņas pēdas sešas collas garš hausa ar dziļi vaigos iegravētu savas cilts zīmi, izskatās kā ar vienu kāju kapā un šausmīgi gatavo.
- Tieši to es gribēju sacīt, - Martins teica, - tāpēc no suflē nekas nesanāks.
- Ak, - Mērija vīlusies novilka, - es labprāt pati to pagatavotu, bet neliekas, ka man vajadzētu atrasties virtuvē, kad D.C. ieradīsies.
- Protams, nē, - Martins stingri teica.
- Varbūt mazliet briežgaļas? - Robins ierosināja, jautājoši skatīdamies uz mani.
- Kaut arī gribu palīdzēt Martinam, - es paziņoju, - es negrasos nokaut kādu no maniem dukeru mazuļiem, lai sagādātu D. C. briežgaļu.
- Kā būtu ar grauzdiņiem un bez čaumalām vārītām olām? - ierosināja Makgreids, kurš šobrīd tukšoja jau piekto alus pudeli un vairs īsti nekoncentrējās uz šīs lietas svarīgumu.
- Man kaut kā nešķiet, ka tas būs pietiekami smalki, - Mērija šaubījās. - Ziniet, ka D. C. patīk, ja viņu lutina.
- Lūk, ko es teikšu, - es iesāku, - vai kādreiz esat nogaršojuši kūpinātu dzeloņcūku?
- Nē, - visi reizē atbildēja.
- Ziniet, ja gaļu pareizi sagatavo, tā ir brīnumgarda. Man ir kāds mednieks, kas pastāvīgi piegādā man dzeloņcūkas - cerībā, ka es tās nopirkšu. Tā kā viņas tikušas noķertas tajās šausmīgajās tērauda lamatās, kādas mednieki lieto, dzeloņcūkas ir pārāk smagi ievainotas. Es tās nopērku un atbrīvoju no ciešanām, un tad izbaroju saviem dzīvniekiem. Tomēr šad tad es kādu pārīti aizsūtu pazīstamam dže- kam, vārdā Jāzeps - tas viss sāk līdzināties garīdzniecības konferencei -, un viņš tās žāvē, izmantodams speciālu malku un zālītes, kuras atsakās man nosaukt. Rezultāts ir gaužām garšīgs.
- Jūs, protestantu cūka, - Makgreids teica, - jūs to slēpāt no mums.
- Tikai tāpēc, ka nav pietiekami daudz dzeloņcūku, lai visiem par to stāstītu, - es atteicu. - Tomēr šodien es divas nopirku. Viņas bija tā savainotas lamatās, ka man nācās tās nobeigt. Es grasījos tās izbarot dzīvniekiem, bet šīs briesmīgās trauksmes dēļ varu nosūtīt Jāzepam, lai izžāvē, un tad mēs varēsim no gaļas un grauzdiņiem pagatavot to, ko Mērija dēvē par ievadu.
- Es arvien vairāk un vairāk pārliecinos, - Makgreids teica, - ka jūsu vēnās patiesi rit īstas īru asinis. Manuprāt, tā ir meistarīga ideja.
- Bet jūs taču nevarat cienāt D. C. ar dzeloņcūkas gaļu! - Mērija šausmās iesaucās.
- Mērij, dārgā, - es mierināju, - jums nemaz nav jāsaka viņam, ka tā ir dzeloņcūkas gaļa. Sakiet, ka tā ir briežgaļa. Gaļa ir tik izsmalcināti nokūpināta, ka cilvēks ar tādu garšas izjūtu kā D. C. nekādā ziņā nepamanīs atšķirību.
Martins pārlasīja ierakstus savā bloknotā.
- Tā, - viņš teica, - kas mums būs pēcāk?
- Es nudien vēlētos, kaut jūs nelietotu šo vulgāro frāzi, - Robins aizrādīja, - tas mani atsviež atpakaļ Vortingā, kur man bija tā nelaime uzaugt. Jūs laikam gribējāt teikt - kas mums būs pārējiem diviem ēdieniem?
- Jā, tieši to viņš gribēja teikt, - Mērija sacīja. - Es nudien vēlos, lai jūs izbeigtu knābāt Martinu. Mēs šeit esam tāpēc, lai viņam palīdzētu.
Robins svinīgi pacēla glāzi sveicienā Mērijai.
- Svētā Mērij, esmu jums uzticīgs daudzu iemeslu pēc un galvenokārt tāpēc, ka es kāroju ierobežot jūsu neziņas dzīles, pirms mēs izklīstam.
- Jūs, vīrieši, nudien esat dumji, - Mērija īgni teica. - Es biju domājusi, ka mēs gatavojamies apspriest pārējos ēdienus?
- Vai mēs varam pieņemt, - Makgreids ierosināja, - ka viņš varbūt nomirs, iebaudījis kūpināto dzeloņcūku, un tāpēc nav vērts apsvērt pārējos divus ēdienus?
- Nē, nē, - Martins teica, sapratis viņu burtiski, - mums ir vajadzīgs kaut kas turpinājumam.
- Augšāmcelšanās, - Makgreids neatlaidās, - nekas nav tik labs kā tāda augšāmcelšanās īru gaumē, lai panāktu vieglprātības garu kompānijā.
- Pagaidiet, pagaidiet! Apklustiet un uzklausiet mani, - es teicu. - Mēs sāksim ar kūpinātu dzeloņcūku. Tālāk es iesaku zemesriekstu siteni.
Visi iestenējās.
- Bet mēs taču visu laiku ēdam zemesriekstu siteni, - Robins žēlojās, - mēs no tā vien pārtiekam. Tā ir mūsu pamatdiēta.
- Nē, nē, - Martins satraukts iesaucās, - tieši šā iemesla dēļ es nopirku Jēzum cepuri.
Pārējie, kuriem šis notikums nebija izskaidrots, izskatījās viegli apstulbuši.
- Jūs gribat teikt, ka viņš gatavo tiešām labu zemesriekstu siteni? - es jautāju.
- Jā, - Martins apgalvoja, - labāko, kādu es jebkur esmu baudījis.
Zemesriekstu siteni var raksturot vienīgi kā sava veida īru sautējumu; to gatavo no jebkuras gaļas, kāda vien dabūjama, pārlej ar stipru mērci no kapātiem zemesriekstiem un pasniedz kopā ar lielu daudzumu sīku uzkodu, ko afrikāņi dēvē par "mazmazlietām". Tas varēja būt vai nu brīnumgards, vai arī gatavais ārprāts.
- Nu ko, ja Jēzus spēj pagatavot siteni, - es teicu, - tad Piuss ir šausmīgi meistarīgs mazmazlietās. Tātad galvenā ēdiena jautājums būtu nokārtots.
- Kādus saldumus mēs varam sagādāt desertam? - Robins jautāja.
Mēs brīdi domājām un tad paskatījāmies cits uz citu.
- Nu jā, - Mērija bezcerīgi noteica, - nāksies atgriezties pie vecajiem krājumiem.
- Es zinu, - Makgreids ierosināja, - augju salātus.
Augju salāti bija neizbēgama mūsu diētas sastāvdaļa, iesaukti tā par godu afrikāņu nespējai izrunāt līdzāsstāvošus "g" un "ļ" bez šļupstēšanas.
- Jā, pieņemu, ka tam vajadzētu sanākt, - Robins drūmi noteica.
- Šobrīd dabūjami vairāki tiešām labi augļi, - Mērija stāstīja. - Manuprāt, mēs varētu pagatavot kaut ko tiešām īpašu.
- Teicami, - es sacīju, - jautājums nokārtots.
- Pēcāk kafija un dzērieni verandā, un mēs iedabūsim veco bas- tardu gultā, cik ātri vien iespējams, - Makgreids rezumēja. - Jūs varēsiet skaidri saskatīt oreolu vizmojam man virs galvas, kad es viņam stāstīšu par iebrukušiem tiltiem un ceļiem, kuriem nepieciešams remonts.
- Nestāstiet neko tādu, - Martins teica, - galu galā es tikko būšu izrādījis viņam, cik lieliski šī vieta ir uzturēta.
- Cilvēki bieži brīnās, - Robins domīgi teica, - kā Anglija vispār notur savu impēriju kārtībā, ja angļi to vada tik plānprātīgā veidā kā šobrīd mēs. Lai nu kā, es atgriezīšos pie siteņa un parūpēšos par saviem svečturiem.
Viņš piecēlās un aizčāpoja, tad pēkšņi parādījās no jauna.
- Starp citu, - viņš ieteicās, - man nav baltas kaklasaites un frakas. Vai tas tiešām ir svarīgi?
- O, nē, - Martins atbildēja, - nē, nē, bet, ja jūs ieradlsieties žaketē un kaklasaitē, pēc pirmajām piecām minūtēm kļūs tik karsti, ka vajadzēs tās novilkt. Vienīgi ir svarīgi, ka jūs vispār ierodaties tajā.
Ak dievs, es nodomāju. Vienīgā kaklasaite, kas man tolaik piederēja, gulēja ceļasomā kādu 300 jūdžu attālumā.Tomēr tā bija sīka problēma, kuru es nākamajā rītā atrisināju.
Kad Piuss atnesa manu spēcinošo agrā rīta tējas tasi un es biju izsviedis no gultas vienu vāveri, četrus mangustus un šimpanzes mazuli - mēs dalījāmies guļvietā, kā dzīvnieki domāja, aiz mīlestības un savstarpējās pieķeršanās, bet no mana viedokļa tikai tāpēc, ka es vienkārši negribēju, lai viņi saķertu iesnas -, es uzdevu Piusam aiziet uz tirgu un nopirkt man kaklasaiti.
- Jā, masa, - viņš teica un, norīkojis pārējos kalpotājus viņu dienas darbos, aizmaršēja uz pilsētu, no kurienes pēc zināma laika atgriezās ar kaklasaiti, kas bija tik kliedzoša, ka es jutu - tā varētu nelabvēlīgi ietekmēt D. C. redzi. Taču Piuss apgalvoja, ka tā esot visneuzkrītošākā no visām, kas tirgū bijusi atrodama, un es centos viņam noticēt.
Lieki būtu teikt, ka nākamās pāris dienas bija pamatīgs pārbaudījums ikviena nerviem. Makgreids, kas ļoti lepojās ar saviem ceļiem un tiltiem, sev par šausmām bija konstatējis vairākas lielas bedres piebraucamajā ceļā pie Martina mājas, tāpēc viņš bija nolīdzis visus vietējā cietuma ieslodzītos, lai tās aizbērtu un visu piebrauktuvi vēlreiz nograntētu, tā ka rezultātā nams izskatījās pēc nelielas, taču ārkārtīgi elegantas lauku muižas. Es biju aizgājis apraudzīt savu veco paziņu Jāzepu un pierunājis nokūpināt manas divas dzeloņcūkas, un es biju kontaktējies arī ar savu mednieku, kurš apsolīja man dienu pirms D. C. ierašanās aiziet uz mežu un sadabūt, kādas vien iespējams, puķes. Robins bija izkratījis visas United Africa Company noliktavas, tomēr, par spīti saviem pūliņiem, nebija spējis sadabūt kaut ko tiešām vērtīgu, jo, tā kā laiva nevarēja tikt pa upi uz augšu, viņa slepenie delikatešu krājumi, kurus mēs uzskatījām par D. C. piemērotiem, bija pamatīgi izsīkuši. Tomēr Robiņa lepnums bija neaprakstāms, kad viņš mums paziņoja, ka atklājis trīs mazas bundžiņas kaviāra - dievs vien zina, kāpēc tās tur vispār atradās, - saglabājušās no viņa priekšgājēja laikiem.
- Es nezinu, pēc kā tās garšos, - viņš teica, drūmi lūkodamies uz bundžām. - Šīs bundžas būs te gulējušas vismaz trīs gadus. Varbūt mēs visi nomirsim, saindējušies ar līķu indi, bet tik un tā tas ir kaviārs.
Mērija, atklājusi, ka Martina mājā nav nevienas vāzes puķu kompozīcijām, ļoti saprātīgi bija devusies uz tirgu un nopirkusi piecus diezgan elegantus kalabašus. Viņa bija arī piecpadsmit dažādos veidos izmēģinājusies ar Jēzus palīdzību pagatavot suflē, tomēr tie izrādījās neīstenojami, un mums nācās visus bez žēlastības noraidīt.
Tā kā Piuss lielāko daļu laika pavadīja Martina mājā, es jutos drošs, jo zināju, ka viņš visu padarīs gods godam, pat ja tas nozīmētu lietot vardarbību pret Jēzu.
Vakarā pirms D. C. ierašanās mēs noturējām vēl vienu kara padomi, lai pārbaudītu savas dažādās darbības, un viss likās ritam kā pa diedziņu. Dzeloņcūkas bija izžāvētas un smaržoja brīnumjauki, kaut arī vēl nebija pagatavotas. Mans draugs mednieks bija atgriezies no meža ar milzu klēpi savvaļas orhideju un citu augu, kurus Mērija turēja savā tualetē, jo tā bija vēsākā vieta mājā. Eksperimenta kārtā mēs atvērām vienu no kaviāra bundžām, un, mums par lielu pārsteigumu, tas izrādījās ēdams, bet Robins bija arī gluži kā no zemes apakšas izrāvis paciņu biskvītu. Kopā ar zemesriekstiem, mēs spriedām, tie būtu piemēroti pie dzērieniem pirms vakariņām. Robiņa svečturi izrādījās ārkārtīgi eleganti misiņa veidojumi, kas, nopulēti un mirdzoši, varētu greznot jebkuru ēdamistabu. Viņam bija arī sveces, pietiekami daudz, kā Makgreids gudri aizrādīja, lai apgaismotu visu Vatikānu.
Mēs bijām ar visu sirdi nodevušies šim darbam, daļēji tādēļ, ka bijām pieķērušies Martinam, gan arī juzdamies kā bērni Ziemassvētku laikā. Es laikam gan biju vienīgais, kuram katru dienu gadījās kāds uztraukums, jo es nekad nezināju, kādas izdarības varu sagaidīt no saviem dzīvniekiem, bet pārējie gandrīz visu laiku tikai vilka vienmuļu un monotonu dzīvi vairāk nekā nepatīkamā klimatā. Tādēļ, kaut arī mēs visi izlikāmies, ka D. C. vizīte ir šausmīgi nogurdinoša padarīšana, un krājām lāstus pār viņa galvu, patiesībā mēs lieliski uzjautrinājāmies. Es gribēju teikt, visi, izņemot Martinu, kurš ar katru dienu izskatījās arvien drebelīgāks.
Kad liktenīgā diena beidzot pienāca, mēs visi pilnīgi nejauši stāvējām zem sour-sour koka, no kura pavērās izdevīgs skats uz ieeju Martina rezidencē. Nervozi tērgājām par dzīvnieku uzvedību, kokvilnas audumu cenu celšanos, ar tiltu būvi saistītām grūtībām, un Mērija mums sniedza garu lekciju par pavārmākslu. Neviens neklausījās pārējos, jo mēs visi aizturētu elpu gaidījām D. C. ierašanos.
Beidzot, mums par lielu atvieglojumu, parādījās viņa lielā un elegantā mašīna, aizpeldēja pa piebraucamo ceļu un apstājās mājas priekšā.
- Paldies dievam, bedres izturēja, - Makgreids noteica. - Es uztraucos par tām.
Mēs redzējām Martinu iznākam un D. C. parādāmies no mašīnas. No tāluma viņš izskatījās pēc maza kāpuriņa, kurš izraušas no liela, melna kokona. Martins izskatījās nevainojami. Viņš ieveda D. C. mājā, un mēs visi izdvesām atvieglojuma nopūtas.
- Esmu pārliecināta, ka viņam garšos avokado, - Mērija teica. - Jūsu zināšanai, es izvēlējos vislabākos no četrdesmit pieciem.
- Un manas bedres izturēja, - Makgreids lepni paziņoja. - Šādam darbam vajadzīgs īrs.
- Pagaidiet, kamēr viņš tiks līdz kaviāram, - Robins aizrādīja, - ciktāl es varu spriest, tas būs vakara augstākais punkts.
- Un kā tad ar manu kūpināto dzeloņcūku? - es sašutis iemetu pa vidu.
- Un ar maniem puķu pušķiem? - Mērija piebalsoja. - Varētu domāt, Robin, ka visu esat paveicis jūs.
- Faktiski esmu arī, - Robins neliedzās. - Esmu ieguldījis savas smadzenes.
Tad mēs katrs atgriezāmies pie savām novēlotajām brokastīm. Līdz vakaram neko vairs nevarējām iesākt. Pārējais bija Martina rokās, un, pazīdami viņu, mēs zinājām, ka D.C. atradīs visai maz, ko nopelt Martina apgabala pārvaldīšanas veidā.
Piecos vakarā Piuss parādījās man līdzās tieši tajā mirklī, kad man īkšķī bija iekodusi saniknota maisžurka, kamēr es tiku pētījis, vai viņa nav stāvoklī.
- Masa, - Piuss ierunājās.
- Nu, k's ir? - es jautāju, sūkdams asinis no īkšķa.
- Vanns gatavs, masa.
- Kāda velna pēc tu man gatavo vannu šajā dienas laikā? - es noj prasīju, pilnīgi aizmirsis pa daudzsološo notikumu.
Piuss pārsteigts paskatījās uz mani. - Jums sešos būt pie D. O., masa, - viņš atgādināja.
- Nolādēts, - es norūcu, - pavisam biju aizmirsis. Vai esi sagatavojis manas drēbes?
- Jā, masa, - Piuss atbildēja. - Puika izgludināt jūsu bikses. Tīrs krekls, masa. Žakete ir gatava, un kaklasaite arī.
- Dievs debesīs, - es teicu, pēkšņas domas satraukts. - Liekas, man nav nevienu zeķu.
- Es nopirkt zeķes, masa, uz tirgus, masa, - Piuss ziņoja. - Es notīrīt jūsu kurpes.
Negribīgi pamezdams savas maisžurkas iespējamās grūtniecības pētījumus, es nomazgājos vannā, kas izskatījās pēc tāda kā brezenta zārka, kurā ieliets remdens ūdens. Par spīti tam un šai dienas stundai, vannas ūdens un sviedri no manis plūda vienādos apjomos. Es atkritu krēslā vājā cerībā atvēsināties un domāju par priekšāstāvošo vakaru. Šīs domas bija tik drausmīgas, ka man pārskrēja drebuļi.
- Pius, - es uzsaucu.
- Masa, - viņš teica.
- Atnes man dzeramo, - es pasūtīju.
- Alu, masa?
- Nē, - es teicu, - ļoti lielu glāzi viskija ar ūdeni.
Es dzēru šo dzīvinošo šķidrumu un jutos līksmāks. Ģērbos uzmanīgi, tomēr karstuma un sviedru dēļ lieliski izmazgātais un izgludinātais sniegbaltais krekls gandrīz tajā pašā mirklī kļuva mitrs un pelēks. Zeķes, kuras Piuss bija man nopircis, šķita kāda attāla skotu klana medību krāsās un atbaidoši disharmonēja ar manu kaklasaiti. Es nevilku žaketi mugurā, bet tikai uzmetu plecos, jo zināju - ja būšu to uzvilcis, tad pēc īsā kalnupceļa līdz Martina mājai stāšos D. C. priekšā kā tikko no okeāna izniris ronis. Piuss nāca man līdzi.
- Vai esi pārliecināts, ka viss kārtībā? - es jautāju.
- Jā, masa, - viņš teica. - Bet D. O. puiši, masa, tie nav dikti labi.
- Es to zinu, - es piekritu. - Tāpēc es iecēlu tevi par galveno.
- Jā, masa. Paldies, masa. Jēzus tāds jokains.
Ak kungs, es nodomāju, kas nu noticis? - Ko tu ar to gribi teikt - jokains?
- Viņš labs vīrs, - Piuss sirsnīgi teica, - bet viņš vecs vīrs, un, kad viņš darīs tādas lietas, sanāks jokaini.
- Tu gribi teikt, viņš nervozē?
- Jā, masa, - Piuss atteica.
- Un tu domā, ka viņš varētu pagatavot sliktu siteni?
- Jā, masa, - Piuss teica.
- Nu, un ko mēs tagad iesāksim? - es jautāju.
- Es atsūtīt mūsu pavārs šurpu, masa, - Piuss paskaidroja. - Viņš nāks palīgā Jēzus, un Jēzus tad darīt visu labi.
- Labi, - es teicu, - ļoti laba doma.
Piuss aiz lepnuma starojoši pasmaidīja. Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.
- Lūdzu, masa.
- K's ir? - es sakaitināts noprasīju.
- Es atsūtīt šurpu arī mūsu puika, - Piuss ziņoja. - Tas puika dikti labs, bet Amoss viņam nekad neko neiemācīt.
- Teicami, - es sacīju. - Man vajadzēs tevi ieteikt Jaunā gada apbalvojumu sarakstam'.
- Paldies, masa, - Piuss pateicās, nesaprazdams manu runu, tomēr no tās noskaņas secinādams, ka viņa izdarītie slēdzieni un rīcība radusi manu pilnīgu atbalstu.
Kad mēs sasniedzām Martina māju, Piuss, ģērbies savā labākajā uniformā, ko viņam tik reti gadījās izdevība demonstrēt - es par to biju samaksājis pārmērīgi lielu naudu un pievienojis vēl arī vara pogas -, dematerializējās un nozuda virtuves virzienā.
Parādes durvis bija vaļā, un tām līdzās stāvēja mans puika. Viņa šorti un tunika bija izmazgāti un tik rūpīgi izgludināti, ka izskatījās pēc slēpošanas nogāzes Šveicē pirms sezonas sākšanās.
- 'bvakar, masa, - viņš teica, starojoši man uzsmaidīdams.
- 'bvakar, Ben, - es atņēmu, - un strādā šovakar, kā nākas, vai rīt es tevi nogalēšu.
- Jā, masa, - viņš smaidīdams teica.
Es atklāju, ka esmu novēlojies, lēni mazgādamies vannā, lēni dzerdams viskiju un lēni, negribīgi ietērpdamies klimatam pilnīgi nepiemērotajās drēbēs, tā ka pārējie jau ieradušies pirms manis un sasēdušies verandā.
- Oūūh, - Martins teica, pielēkdams kājās un steigdamies mani sagaidīt, - es jau domāju, ka jūs varētu neatnākt.
- Dārgo zēn, - es čaloju, - es nebūtu jūs nodevis šajā stundā, kad jūs māc bēda.
- Atļaujiet iepazīstināt, - Martins teica, iestumdams mani pūlī verandā. Misters Fezerstounhots, apgabala pilnvarotais.
D. C. bija maza auguma cilvēks, kura seja pilnībā līdzinājās
' New Year's Honours List— viens no diviem sarakstiem (otru publicē karalienes dzimšanas dienā), kādu katru gadu publicē Apvienotajā Karalistē, uzskaitot tajā cilvēkus, kas izpelnījušies apbalvojumu par saviem pakalpojumiem valstij. Ja Piuss tiktu iekļauts šajā sarakstā, turpmāk viņš būtu sers Piuss.
slikti pagatavotam cūkgaļas pīrāgam. Viņam bija plāni, sirmi mati un blāvi zilas, toties caururbjošas acis. Viņš piecēlās no krēsla un sarokojās ar mani, un viņa rokasspiediens bija pārsteidzoši stingrs, jo no pirmā acu uzmetiena viņš likās diezgan bezsaturīgs.
- Ak Darels, - D. C. teica. - Prieks jūs redzēt.
- Piedodiet, ka nokavēju, ser, - es atvainojos.
- Nepavisam, nepavisam, - viņš teica, - sēdiet nost. Esmu pārliecināts, ka šis te Buglers kaut kur noslēpis kādu mazlietotu dzērienu, ar ko jūs pacienāt, vai ne, Bugler?
- O, jā, jā, jā, ser, - Martins teica. Viņš sasita plaukstas, un no virtuves atskanēja "jā, masa" koris.
Man par lielu atvieglojumu, parādījās Piuss, apzeltītajām pogām mirdzinoties lampu gaismā.
- Masa? - viņš vērsās pie manis, it kā nekad iepriekš nebūtu redzējis.
- Viskiju ar ūdeni, - es teicu, piemērodamies vēsajam tonim, ar kādu tik daudzi cilvēki vēršas pie saviem kalpiem. Es jutu, ka no Nigērijas atbraukušais D. C. augstāk novērtēs manu piesliešanos pareizajām britu manierēm. Aši pametu skatienu apkārtējo sejās. Mērija, acis iepletusi, tvēra katru D. C. vārdu. Pat ja viņai virs galvas būtu neona uzraksts ceru uz sava vīra paaugstināšanu amatā, tas nebūtu vēl skaidrāk acīm redzams. Robins uzmeta man ašu skatienu, savilka uzacis un tad iegrima savā parastajā miegam līdzīgajā transā. Makgreids izskatījās diezgan pašapmierināts un labvēlīgi man uzsmaidīja.
Garā tahta verandā bija piemētāta ar mēteļiem un kaklasaitēm, no upes plūda pa pusei vēsa vējpūsma.
- Piedodiet, ser, - es uzrunāju D. C., - vai jums nebūs iebildumu, ja es piemērošos vietējām paražām un novilkšu žaketi un noņemšu kaklasaiti?
- Protams, protams, - D. C. atteica, - te viss ir neformāli. Es tikko skaidroju to šim te Bugleram. Pilnīgi ikdienišķa lieta. Vienkārši jāizskata cauri reizi vai divas gadā, lai paturētu jūs acīs, puiši. Jāpārliecinās, ka jums te nesanāk kādas nekārtības.
Es ar bezgalīgu atvieglojumu norāvu savu varavīkšņaino kaklasaiti un žaketi un nosviedu tās uz tahtas. Piuss pasniedza man dzērienu, par ko es viņam nepateicos. Rietumāfrikā parasti nebija pieņemts par kaut ko pateikties kalpotājiem. Tāpat arī tos nepienācās saukt kristītos vārdos. Vienkārši jāsasit plaukstas un jāsaka "puika".
Sarunas šīs operācijas laikā bija galīgi apsīkušas. Bija pilnīgi nepārprotami, ka D. C. pieder runasvīra tiesības un neviens cits nedrīkst runāt, kamēr viņš nav sācis. Es atviegloti sūcu savu dzērienu un prātoju, kas, pie velna, man kopīgs ar šo D. C. un vai man vispār izdosies pārdzīvot šo vakaru, saglabājot savas prāta spējas neievainotas.
- Priekā, - D. C. teica, kad es pacēlu glāzi pie lūpām.
- Lai jums laba veselība, ser, - es atteicu.
D. C. iekārtojās krēslā ērtāk, novietoja savu glāzi uz paroceņa, pameta skatienu apkārt, lai redzētu, ka auditorija ir pati uzmanība, un tad sāka.
- Kā jau es teicu, Darel, tieši pirms jūsu novēlotās ierašanās, esmu ārkārtīgi iepriecināts, ka šis te Buglers nenoliedzami uzturējis šo vietu teicamā kārtībā. Kā jūs zināt, mums, zēniem, tikai reizēm jāpaslaistās apkārt, vienkārši, lai pārliecinātos, ka dažādas vietas ir uzturētas kārtībā. - Te viņš izgrūda ārkārtīgi nepievilcīgu smiekliņu un ierāva pamatīgu malku no savas glāzes.
- Šausmīgi laipni, ka jūs tā sakāt, ser, - Martins teica.
Tad viņš ieraudzīja sev pievērstu Mērijas lūdzošo, ciešanu pilno skatienu.
- Tomēr, protams, - viņš steigšus piemetināja, - es nebūtu varējis to visu paveikt bez sava lieliskā A. D. O. palīdzības.
- Es domāju, ka jūs esat pārāk pieticīgs, Bugler, - D. C. teica. - Galu galā A. D. O. var būt vai nu palīgs, vai traucēklis.
- Ak, bet es apgalvoju, ka Stendišs ir absolūti apbrīnojams, - Mar- tins neatlaidās, izdarīdams vienu no saviem brāzmainajiem žestiem, un notrieca lielo trauku ar ceptajiem zemesriekstiem D. C. klēpī.
- Piedošanu, masa, - korī sauca Piuss, Amoss un abi puikas, kuri kā sargsuņi bija stāvējuši ēnā. Viņi saliedējās ap D. C. un, murminādami "piedošanu, masa", "piedošanu, masa", saslaucīja taukainos zemesriekstus no viņa tīrajām biksēm atpakaļ bļodā un aiznesa uz virtuvi.
- Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins teica.
- Ak, tas bija tikai negadījums, - D. C. atteica, vērdamies taukainajos traipos uz savām biksēm, - katram tā var gadīties. Tomēr man jāteic, ka jums, liekas, lieliski padodas šādas lietas, ko? Kur bija tā vieta, kur es jūs toreiz apmeklēju?
- Jā, un es milzīgi atvainojos par to, - Martins viņu steidzīgi pārtrauca, - bet jūs taču saprotat, ser, ka tas bija pārpratums. Es jums galvoju, ka šeit tualete darbojas nevainojami.
Makgreidu, Robiņu un Mēriju šī saruna pilnīgi un galīgi samulsināja.
- Nu jā, kā jau es teicu, - D. C. atsāka, vēlreiz pamezdams skatu eļļainajiem traipiem uz savām biksēm, - es domāju, Buglers padarījis ļoti labu darbu.
Viņš apklusa un iedzēra.
- Un, protams, - viņš, brīdi pārdomājis, piebilda, noliecies uz priekšu un svētulīgi blenzdams uz Mēriju, - ar jūsu un jūsu vīra palīdzību Buglers, liekas, strādājis pavisam labi. Ceļi un tilti liekas ievērojami labā stāvoklī. - Viņš pameta skatu uz Makgreidu.
- Paldies, ser, - Makgreids tēlotā laipnībā pateicās.
- Un es saprotu, - D. C. turpināja, pievērsdamies Robiņam, - kaut arī, protams, jūsu puiši nepakļaujas mūsu zēniem, ka jums izdevies sagādāt šo teicamo kaviāru. Ievērojami, ka tādu lietu var atrast Mamfē.
Robins viegli palocījās. - Es augstu vērtēju jūsu atzinumu, - viņš teica, - jo, kā jūs labi zināt, šis kaviārs iegūts no jaunavīgas stores.
- Manuprāt, viss ir pilnīgi lieliski, - D. C. atsāka. - Patiesību sakot, šis ir viens no labākajiem braucieniem, kādā līdz šim esmu devies, bet neļausim šai ziņai izplatīties, jo tā var aizvainot zināmu cilvēku jūtas. Ha, ha!
Mēs visi padevīgi pasmējāmies. Es vēroju džina līmeni D. C. glāzē, jo biju saskaņojis plānu ar Piusu, zinādams, ka šāda veida sarunas nevar vilkties bezgalīgi, nepadarot mūs visus trakus. Tāpēc tajā mirklī, kad D. C. bija iztukšojis pēdējās lāses no savas glāzes, pogām mirdzot, parādījās Piuss un teica Martinam:
- Jēzus teikt sitenis gatavs, masa.
- Ak, sitenis, - D. C. teica, paplikšķinādams vēderu, - tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, vai piekrītat, mazo lēdij?
- O, jā, - Mērija pietvīkusi atteica. - Manuprāt, sitenis ir milzīgi svarīga lieta, īpaši šajā klimatā.
- Patiesībā, - Robins sacīja, kad mēs visi bijām piecēlušies un devāmies uz ēdamistabu, - man vienmēr bijis tāds bioloģisks iespaids, ka sitenis ir ļoti svarīgs jebkurā klimatā.
D. C., par laimi, šo piezīmi nedzirdēja.
Martins sagrāba mani aiz pleca un kā neprātā iečukstēja man ausī:
- Kā būs ar sasēdināšanu?
- Sēdiniet Mēriju vienā galda galā un D. C. otrā.
- O, lieliski, - viņš nopūtās. - Un vēl es esmu izdarījis kaut ko pavisam saprātīgu.
- Ak kungs, - es teicu, - ko tad nu šoreiz?
- Nē, nē, - Martins atbildēja, - viss ir pilnīgā kārtībā. Bet, tā kā jūs visi bijāt tik izpalīdzīgi, es jutu, ka man arī kaut kādā veidā jādod savs ieguldījums. Esmu salabojis punka, un Amosa dēls stāv tur ārā un raustīs virvi, tāpēc mums istabā būs vismaz kaut kāds svaigs gaiss.
- Mēs jūs acīm redzami lieliski iespaidojam, Martin, - es teicu. - Ap to laiku, kad būsim beiguši ar jums nodarboties, jūs pavisam labi varēsiet apgrozīties sabiedrībā. Tagad ejiet un vērojiet, lai katrs apsēžas tur, kur paredzēts. Ja vien Mērija sēdēs galda vienā galā un D. C. otrā, visus pārējos jūs varat sasēdināt, kā pagadās.
Man jāsaka, ēdamistaba izskatījās ārkārtīgi iespaidīgi. Galds un krēsli sveču gaismā spīdēja kā tikko izlobīti kastaņi. Trīs svečturi bija savietoti kopā galda vidū, ceturtais nolikts uz masīvās bufetes. Piuss bija savu darbu padarījis godam. Galda piederumi un porcelāns mirgoja sveču gaismā. Ja tas viss D. C. neiespaidoja, tad viņš, manuprāt, vispār bija neiespaidojams.
Mēs apsēdāmies pie galda, un Piuss, kurš neapšaubāmi paturēja Amosu un D. O. puiku kontrolē, pienesa mums dzērienus.
- Dieva vārds, - D. C. atzina, pamezdams skatu uz mirdzošajiem svečturiem, nopulēto galdu un līgani kustīgo punka,-jūs, Bugler, te esat visai labi iekārtojies, vai ne? īsta valdības māja, vai kā?
- Nē, nē, ser, - Martins aši teica, acīmredzot domādams, ka D. C. uzskata, ka viņš tērē pārāk daudz naudas. - Parasti mēs šādi neva- kariņojam. Parasti mēs ēdam tādā kā brīvā manierē, ja saprotat, ko es domāju. Bet mēs nolēmām, ka šis ir īpašs gadījums.
- Pilnīgi pareizi, - D. C. piekrita. - Es lieliski saprotu.
Piuss ar Claridge virsviesmīļa cieņu un iznesību servēja mazus dzeloņcūkas gaļas kubiņus uz kraukšķīgiem grauzdiņiem.
- Dieva vārds, - D. C. teica, - kas tas?
Martins, kura nervi ap to laiku bija stipri saspringtā stāvoklī, jau gribēja teikt "dzeloņcūka", kad Mērija savā maigajā, rāmajā balsī atbildēja:
- Mēs gribētu, lai jūs to uzminat, kad būsiet nogaršojis. Tas ir pārsteigums.
Dzeloņcūkas gaļa, kā es jau zināju, bija teicama. D. C. rija to ar acīm redzamu baudu.
- Ha! - viņš teica, aprijis pēdējo kumosu. - Jūs mani vis nepa- ķersiet - briežgaļa! Tā ir, ko?
Atvieglojums, kas atspoguļojās Martina sejā, gandrīz visu sabojāja, bet Mērija atkal metās glābt situāciju.
- Cik jūs esat gudrs, - viņa uzlielīja. - Mēs domājām, ka jūs neparko neuzminēsiet, jo šī gaļa ir žāvēta un gatavota īpašā veidā.
- Uz tādām lietām mani nevar paķert, - D. C. lielījās, izgāzis krūtis. - Neaizmirstiet, ka esmu kādreiz bijis A. D. O. un dzīvojis bušā, dzīvojis skarbos apstākļos. Mēs mēdzām lietot pārtikā visdažādākos produktus. Vietējās antilopes es pazīstu nekļūdīgi, bet man jāatzīmē, ka šī te ir lieliski nokūpināta.
- Patiesību sakot, - es teicu, - šis ir tas ēdiens, ko mēs palaikam lietojam, un Martins bija tik gudrs, ka atrada tepat netālu kādu vīru, kuram ir īpaša recepte gaļas žāvēšanai, un viņš to dara ārkārtīgi labi. Tāpēc tajās ļoti retajās reizēs, kad mums izdodas dabūt briežgaļu, Martins ir tik laipns un dalās ar mums, lai arī mēs varētu to iebaudīt.
Šīs diezgan kutelīgās sarunas laikā uz galda Mērijas priekšā tika nolikts milzīgs šķīvis ar zemesriekstu siteni, un visā spīdīgā galda garumā parādījās kādi divdesmit šķīvīši ar mazmazlietām. Tas izskatījās tiešām ļoti iespaidīgi.
- Es ļoti atvainojos, ser, bet mums nav nekā cita, izņemot zemesriekstu siteni, - teica Martins, kuram piemita nelāga tieksme pirms laika atvainoties, tādā veidā dodot pretiniekam iemeslu pārmetumam. - Bet parasti mans pavārs to gatavo šausmīgi labi.
- Es zinu, ka cilvēki mēdz to ēst pārāk bieži, - D. C. atteica, - bet es tiešām domāju, ka tas ir ļoti labs, spēcinošs ēdiens.
Mērija servēja siteni ar rīsiem uz šķīvjiem, un Amoss ar Piusu mums tos svinīgi izdalīja. Tālāk sekoja tāda kā šaha partija, ko visi spēlēja ar mazmazlietu šķīvīšiem.
D. C. šķīvis bija piekrauts ar kaudzi. Viņš pielika klāt vēl trīs vai četrus gabaliņus rožainās papaijas un ar labpatiku to aplūkoja.
- Spoži, - viņš teica,- izskatās absolūti lieliski.
Martins sāka izskatīties nedaudz mazāk saspringts, jo zināja, ka mans pavārs palīdzējis Jēzum un tādējādi sitenim vajadzētu būt teicamam.
Mērija saskaņā ar savām labākajām manierēm paskatījās uz D. C, kurš svarīgi pamāja ar galvu, un iegremdēja savu karoti un dakšiņu porcijā. D. C. sekoja viņas piemēram, un tad arī mēs visi pacēlām savus duramos un uzklupām šķīvjiem. Punka, viegli krak- šķot, vilnīja šurpu turpu un vēdināja pār mums silta gaisa plūsmas.
- Tas ir labākais sitenis, kādu jebkad esmu ēdis, - D. C. atzina, norijis milzīgu kumosu.
Martins pāri galdam man starojoši uzsmaidīja.
- Martins ir kolosāls organizētājs, - Makgreids teica.
- Tāds viņš tiešām ir. Es jums pilnīgi piekrītu, - Robins piebalsoja. - Baidos, ka šajā gadījumā es esmu tas, kurš izgāzies.
- Izgāzies? - D. C. jautāja. - Kā j's to domājat - izgāzies?
- Ziniet, mums būtu vajadzējis sagādāt jums daudz iespaidīgāku maltīti, - Robins paskaidroja, - bet nelaimīgā kārtā ūdens līmenis upē ir stipri zems, un laiva ar produktiem netika cauri. Tāpēc baidos, ka nabaga Martins šajos apstākļos darījis visu iespējamo.
- Jā, - teica Mērija, - mēs cerējām sagādāt jums tiešām labu maltīti.
- Nieki, nieki, - D. C. sacīja. - Es noprotu, ka jūs, Darel, esat dzīvnieku vācējs?
- Jā, ser, - es atbildēju.
- Bet jūs noteikti neko daudz šajā vietā nevarat atrast? - viņš jautāja.
Kamēr mēs baudījām dzērienus verandā, es biju ievērojis, ka Piuss klusi un steidzīgi aizvāc no D. C. krēsla dievlūdzēju un gekonu.
- Kad es biju A. D. O., - viņš turpināja, - un klaiņoju pa mežu, es nekad nevienu sasodītu lopu neredzēju.
- O, te visapkārt ir apbrīnojami daudz dažādu dzīvnieku, ja vien zina, kur meklēt, ser, - es iebildu. - Nudien, vēl vakar es Martina dārzā noķēru diezgan reti sastopamu radījumu. Visapkārt ir milzumdaudz dzīvības, ja vien to meklē.
- Cik neparasti, - D. C. prātoja, gremodams lielu kumosu siteņa. - Es nebūtu domājis, ka šeit, tik tuvu civilizācijai, tā sakot, varētu būt sastopams jelkāds dzīvnieks.
Tajā mirklī atskanēja tāds krakšķis, it kā kāds būtu pārlauzis vaļa mugurkaulu, un ar čaboņu, kādu saceltu miljoniem orkāna norautu lapu, palmu zaru punka nogruva tieši uz galda, un tā viens gals pilnīgi apraka D. C.
Par laimi, punka krītot apdzēsa sveces, tāpēc nekas neaizdegās, tomēr šķērseniski, starp daudzajām, baleta bruncīšiem līdzīgajām lapām atklājās ārkārtīgi interesanta vietējā fauna, kas dzīvoja vistiešākajā tuvumā civilizācijai.
Tas radīja tiešām ievērojamu efektu publikā.
- Ak, mans dievs! Ak, mans dievs! - Mērija spiedza, pielēkdama kājās, apgāzdama savu džinu ar toniku un zaudēdama parasto lēnprātīgo pozu.
- Kāpēc jūs nelikāt man to pārbaudīt, stulbais bastards! - Makgreids rēca.
- Ir tādi brīži, kad jums tiešām izdodas novest mani līdz izmisumam, Martin, - Robins mazliet bargi aizrādīja.
- Es šausmīgi-drausmīgi atvainojos, ser, - Martins sauca neredzamajam D. C. - Es nemaz nezinu, kā varu izlūgties piedošanu.
Katastrofas rezultātā viņš trīcēja no galvas līdz kājām.
Palmu lapas sakustējās, un parādījās D. C. galva. Viņš iznira no punka tieši kā baltādains afrikānis no savas būdas. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, un tad ieraudzīja ļoti spalvainu šokolādes krāsas zirnekli apakštases lielumā pāri punka rāpojam viņa virzienā. Jau sāka parādīties mazā, bagātīgā un laimīgā sabiedrība, kas gadiem ilgi netraucēta bija mitinājusies vēdeklī. D. C. atgrūda krēslu un pielēca kājās.
Es sapratu, ka no Martina viedokļa šī bija vistrakākā iespējamā nelaime, bet man dzīve vienmēr bija pierādījusi, ka cilvēkam jāizmanto katra izdevība. Izskatījās, ka punka mani gatavojas apgādāt ar dažiem interesantiem paraugiem.
- Es jums visiem ieteiktu iziet blakusistabā, - es izrīkoju, pamanījis arvien jaunus gekonus iznirstam no lapām. - Es te visu nokārtošu.
Tās galda daļas, kas vēl bija redzamas, strauji pildījās ar sašutušām vabolēm un citiem zemāko radījumu paraugiem, kuri izskatījās ārkārtīgi ļaunprātīgi, pat ja tādi nebija.
Mērija saņēmās un ar lielu grāciju izpeldēja no ēdamistabas verandā, un pārējie aizsoļoja viņai pakaļ.
Kalpotāji bija pilnīgi sastinguši, jo, kamēr mēs vēl sēdējām savos krēslos, būtu bijis ārkārtīgi grūti aizvākt prom palmu lapu vēdekli un izlikties, ka vakariņas turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Šādā situācijā viņi nekad nebija nonākuši, un pat Piuss nespēja tikt ar to galā.
- Pius, - es rēcu, iztrūcinādams viņu no šausmu pilnā transa, - aši atnes pudeles, kastes, visu ko, lai saķertu šos zvērus!
"Zvērs" ir vispārlietojams vārds Rietumāfrikā, un tas apzīmē jebkuru dzīvnieku, kas staigā, lido vai rāpo. Piuss sagrāba Amosu un abus puikas aiz apkakles un nozuda.
Šajā laikā no punka parādījās liels daudzums arvien jaunu interesantu iemītnieku, lai palūkotos, kāpēc viņu kopienas dzīve tikusi iztraucēta. Pirmā parādījās jauna, ārkārtīgi saniknota zaļā mamba, kas pazīstama kā visindīgākā Āfrikas čūska. Tā bija divas pēdas gara, līdzīga zaļi dzeltenam laso, un no viņas izturēšanās varēja droši spriest, ka visa šī situācija rāpuli pamatīgi sarūgtina. Es mēģināju mambu piespiest pie galda ar dakšiņu, bet tā izlocījās un novēlās uz grīdas. Tikai tad es pamanīju, ka, kaut ari visi citi bija aizbēguši uz verandu un atstājuši negadījumu manā ziņā, D. C. bija palicis tepat. Zaļā mamba čūskām raksturīgajā īgnumā no visām vietām istabā izvēlējās traukšanos tieši virsū D. G, kas palika stāvam kā zemē ieaudzis, un viņa seja pieņēma visai interesantu zilganu nokrāsu. Es vēlreiz strauji uzbruku mambai, un šoreiz man laimējās piespiest viņu pie zemes un satvert aiz skausta. Šajā brīdī atgriezās Piuss, stiepdams no virtuves burkas, kastes, pudeles un citus traukus. Es ieslidināju zaļo mambu pudelē un pudeli stingri aizkorķēju.
D. C. joprojām vēroja mani ar izbolītām acīm. Man vajadzēja kaut ko teikt, lai mēģinātu novērst negadījumu un pasargātu Martinu. Apburoši uzsmaidīju D. C.
- Saprotiet, par ko es domāju, ser? - es mundri teicu, noceldams no siteņa lielu vaboli, kas tur gulēja uz muguras, vicinādama kājas un izdodama mehāniskus čirkstienus. - Dzīvnieki ir jums visapkārt. Jāprot tikai atrast, kur tie mīt.
Viņš mirkli blenza uz mani.
- Jā. Jā, es saprotu gan, - viņš beidzot teica un tad piebilda, - es domāju, man vajadzētu iedzert.
- Jūs rīkojāties ārkārtīgi gudri, palikdams uz vietas, ser, - es turpināju.
- Kāpēc? - D. C. aizdomīgi noprasīja.
- Ziniet, lielākā daļa cilvēku šādos apstākļos kristu panikā, ser, bet jūs apbrīnojami turējāt sevi rokās. Ja jūs nebūtu tā rīkojies, es šaubos, vai vispār būtu noķēris to mambu.
D. C. vēlreiz aizdomīgi pablenza uz mani, bet es biju uzbūris sejā visnevainīgāko izteiksmi.
- Ha! - viņš noteica. - Nu ko, iesim un iedzersim!
- Es domāju, te vēl ir pāris radījumu, kurus man vajadzētu noķert, tāpēc es labāk liktu Martinam rīkoties. Es pievienošos jums pēc brīža, ser, ja drīkstu.
- Protams, - viņš teica, - es atsūtīšu Martinu pie jums.
Martins iestreipuļoja ēdamistabā kā pēdējais dzīvajos palikušais
no "Titānika".
- Jēzu Kristu, - viņš vaidēja, - es nekad nebūtu domājis…
- Paklau, - es stingri aizrādīju, - labāk nedomājiet. Dariet, ko es jums saku.
- Tas ir vēl ļaunāk par mazmājiņu!
- Nekas nevar būt ļaunāk par mazmājiņu.Tā, tagad rīkojieties mierīgi.
Kamēr mēs runājām, Piuss un es steidzīgi vācām kopā pārējos vēdekļa pavalstniekus: lielu skaitu gekonu, astoņas kokvardes, histērisku susuri ar visu midzeni un mazuļiem, trīs sikspārņus un neticamu daudzumu vaboļu.
- Ko lai mēs tagad iesākam? - Martins izmisis jautāja, gandrīz lauzīdams rokas.
Es pagriezos pret Piusu un no viņa sejas izteiksmes nopratu, ka mans sulainis par šo šausmīgo katastrofu ir tikpat nobažījies kā Martins. Es pats nelaimīgā kārtā mocījos gandrīz nevaldāmā tieksmē ilgi un skaļi smieties, tomēr neuzdrošinājos to darīt.
- Tā, - es teicu Piusam, - tagad aši, aši skrej uz masa Makgreida māju un dabū siteni. Tad skrej uz masa Girtona māju un dabū siteni. Tad skrej uz A. D. O. māju un dabū siteni, tad skrej uz mūsu māju un dabū siteni. Es gribu, lai viss sitenis ir te pēc stundas, dzirdi?
- Es dzirdēt, masa, - Piuss atsaucās un nozuda.
- Dievs, mani aizsūtīs atpakaļ uz Umčiči, - Martins vaimanāja.
- Tas tiešām var notikt, - es teicu, - bet, spriežot pēc D. C. reakcijas, nenotiks vis.
- Bet viņš nevar būt iepriecināts, - Martins iebilda.
- Nedomāju, ka jebkurš tāds bija, izņemot varbūt mani. Es no tā visa esmu ieguvis dažus jaukus paraugus.
- Bet ko lai mēs tagad iesākam? - Martins neatlaidās, stīvi blenzdams gruvešos uz galda.
Es apsēdināju viņu krēslā.
- Es aizsūtīju D. C. pēc jums, teikdams, ka jūs spēsiet kontrolēt situāciju, - paskaidroju. - Piuss aizgājis sadabūt jaunu siteni. Dievs vien zina, pēc kā tas garšos, bet vismaz mums būs, ko ēst. Pa to laiku jums jāpacenšas iespējami pamatīgāk piepildīt D. C. ar džinu.
- Man ir džins, cik uziet, - Martins dedzīgi iestarpināja.
- Re, cik jauki, - es mierinoši teicu. - Problēmas gandrīz atrisinātas.
- Bet es nesaprotu, kā… - Martins atsāka.
- Klau, vienkārši nedomājiet par to. Atstājiet visu manā ziņā. Galvenais, jums jāizliekas, it kā tieši jūs kontrolētu situāciju.
- Ak, jā, es saprotu, ko jūs domājat, - Martins teica.
Pasaucu no virtuves Amosu un Džonu.
- Novāciet šo galdu, notīriet un servējiet visu vajadzīgo sitenim, - es norīkoju.
- Jā, masa, - viņi korī atbildēja.
- Piuss aizgāja pēc siteņa. Pasakiet, lai Jēzus un mans pavārs pagatavo jaunu porciju.
- Jā, masa.
- Bet jūs pa to laiku saklājiet galdu tikpat smuki kā agrāk, dzirdat?
- Lūgtum, masa.
- K's ir? - es noprasīju.
- Masa saķert visas čūskas no šite? - Amoss apjautājās, norādīdams uz punka gruvešiem.
- Jā, - es atteicu. - Jums nav ko baidīties. Es noķēru visus zvērus.
- Es nesaprotu, kā jums izdodas visu tik labi organizēt, - Martins brīnījās.
- Klausieties, - es teicu, - ciktāl tas attiecas uz D. C., to visu esat noorganizējis jūs. Kad jūs tūdaļ viņam piebiedrosieties, ieņemiet iespējami militāru pozu. Jums jārada D. C. tāds iespaids, ka, kamēr es pievērsos galvenokārt dzīvniekiem, jūs visu citu esat teicami kontrolējis. Un neatvainojieties ik pēc piecām minūtēm! Mēs viņu pamatīgi piedžinosim, un Piuss parūpēsies par ēdienu, tā ka par to neuztraucieties. Viss, kas jums jādara, ir jārada iespaids, ka tas gan bija negadījums, tomēr ļoti neievērojams, un jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka D. C., labi pārdomājis, pratīs uz visu paskatīties no jocīgās puses.
- Jocīgās puses? - Martins vārgi jautāja.
- Jā, - es apgalvoju. - Cik ilgi jūs jau kalpojat koloniālajā dienestā?
- Kopš divdesmit viena gada vecuma, - viņš atbildēja.
- Vai tad jūs nesaprotat, ka tādi cilvēki kā šis uzpūtīgais ēzelis šādās situācijās gūst publisku popularitāti? Visticamāk, ka jūs esat sev izdarījis drīzāk labumu nekā ļaunumu.
- Vai jūs esat pārliecināts? - Martins šaubījās.
- Padomājiet vien par to, - es teicu. - Tagad iesim uz verandu.
Tā nu mēs pievienojāmies D. C. verandā un atradām pārējos uzticīgi viņu apkalpojam. Mērija lasīja D. C. garu lekciju par orhidejām un ziedu kompozīcijām. Makgreids noturēja tik komplicētu runu par tiltu būvēšanu un ceļu uzturēšanu, ka, es domāju, - viņš pats no tās diezin vai kaut ko saprata. Un Robins tieši īstajā brīdī iesaistījās sarunā, diskutēdams par literatūru un mākslu, divām tēmām, par kurām D. C. nezināja neko.
Es iegrūdu Martinam dunku sānos, un viņš saslējās.
- Man šausmīgi žēl, ser, - viņš teica. - Ārkārtīgi nelaimīgi. Baidos, ka mans kalpotājs nebija pārbaudījis griestu āķus. Taču es esmu… ēēē… visu noorganizējis, un mums vajadzētu dabūt siteni apmēram pēc stundas. Šausmīgi atvainojos, ka jāliek jums gaidīt.
Viņš sabruka krēslā un noslaucīja seju mutautiņā.
D. C. pētījoši paskatījās uz Martinu un iztukšoja savu desmito džina glāzi.
- Parasti, - viņš dzēlīgi teica, - man pienākumu izpildes laikā nemēdz gāzties uz galvas vēdekļi.
Iestājās īsa, bet draudīga pauze. Bija acīm redzams, ka Martins nespēj izdomāt atbildi, tāpēc es iesaucos.
- Man jāsaka, ser, esmu sasodīti priecīgs, ka jūs tur bijāt, - es teicu.
Es pagriezos pret pārējiem.
- Jūs visi, protams, to nezinājāt, bet tajā vēdeklī bija paslēpusies mamba. Ja D. C. nebūtu tur bijis, šaubos, vai es būtu varējis to noķert.
- Mamba! - Mērija iespiedzās.
- Jā, - es apstiprināju, - un ļoti nelāgā omā, varat man ticēt. Bet D. C. laimīgā kārtā saglabāja aukstasinību, un mēs pamanījāmies rāpuli noķert.
- Nu jā, - D. C. ieteicās, - es negribētu iet tik tālu, lai apgalvotu, ka ļoti daudz palīdzēju.
- O, tas ir tik pieticīgi, ser, - es protestēju. - Lielākā daļa cilvēku, kā jau es jums teicu, būtu krituši panikā. Galu galā mambu uzskata par visindīgāko Āfrikas čūsku.
- Mamba! - Mērija teica. - Saki nu viens cilvēks! Padomā, tā gulēja tur saritinājusies virs mūsu galvām un gatavojās uzbrukumam! Es nudien domāju, ka jūs abi bijāt šausmīgi drosmīgi.
- Dieva vārds, jā, - Robins rāmi noteica. - Baidos, ka es būtu laidies prom kā zaķis.
- Un es arī, - piebalsoja Makgreids, kuram bija īsts cīkstoņa augums un kurš nebaidījās ne no kā.
- Nu jā, - D. C. pamācoši teica, atklādams, ka padarīts par varoni, - pie tādām lietām jau pierod, vai ziniet, īpaši, kad vēršu pajūgos klejo apkārt pa bušu.
Viņš izplūda garā un mazliet nesakarīgā stāstījumā par leopardu, ko reiz gandrīz nošāvis, un mēs visi atviegloti nopūtāmies, kad no tumsas iznira Piuss un ziņoja, ka mūsu otrās vakariņas ir gatavas.
Aukstas sautētas pupiņas un lašu konservi nebija tas, ko varētu dēvēt par gastronomisku delikatesi, bet tie sasniedza gaidīto mērķi, un līdz vakariņu beigām, pildījies ar džinu, D. C. stāstīja mums visneticamākos čūskustāstus.
Laimīgā kārtā augju salāti nebija atradušies katastrofas vietā un tādējādi paglābušies. Kad bijām tos apēduši, mēs piekritām, ka Mērija, kas tajos bija ielikusi visu sirdi un dvēseli, ir mūsu lepnums un ka šie augju salāti ir pārāki par visiem augju salātiem.
Kad mēs beidzot atvadījāmies, es vēlreiz pateicos D. C. par viņa drošsirdību, palīdzot man sagūstīt mambu.
- Nekas, manu dārgo zēn, - D. C. teica, nevērīgi atmezdams ar roku, - nekas, varat man ticēt. Priecājos, ka spēju palīdzēt.
Nākamajā dienā Martins, par spīti visiem mūsu pūliņiem, nebija nomierināms. Viņš teica, ka D. C. esot atvadījies visai vēsi, un bija pārliecināts, ka viņa nākamā darba vieta atkal būs tas elles caurums Umčiči. Mēs neko citu nevarējām iesākt, kā tikai rakstīt D. C. pieklājīgas zīmītes un pateikties par tām nelaimīgajām vakariņām. Es savā pamanījos iedabūt vēl papildus pateicību par nenovērtējamo palīdzību, kādu D. C. bija man sniedzis. Es rakstīju, ka visā manā, ar Rietumāfriku saistītajā pieredzē Martins ir viens no labākajiem un veiksmīgākajiem D. O., ar kādiem man nācies satikties.
Drīz pēc tam man vajadzēja vest savus dzīvniekus tālāk zemes vidienē, lai noķertu kuģi atpakaļ uz Angliju, un viss šis incidents pagaisa no prāta.
Tad, kādus sešus mēnešus vēlāk, es saņēmu no Martina īsu zīmīti. Viņš rakstīja:
"Jums bija taisnība, veco zēn, par to publisko popularitāti. D. C. tagad visiem stāsta, kā noķēris jums zaļo mambu uz ēdamistabas galda, kamēr jūs pats esot bijis tik nepārprotami šausmu pārņemts, ka neesot bijis spējīgs uz kādu saprātīgu rīcību. Esmu paaugstināts amatā un nākamajā mēnesī pārcelšos uz Enugu. Nevaru vien beigt Jums pateikties par to, ka padarījāt šīs vakariņas tik sekmīgas."
V