Ģimenes ārsts, drīzāk noskumis nekā noskaities, papurināja galvu.
- Pārpūle, - viņš atkārtoja. - Pārstrādāšanās un pārnervozēšanās. Tas, kas jums šobrīd vajadzīgs, ir trīs nedēļas Abotsfordā.
- Jūs domājat trakomāju? - es jautāju.
- Tā nav trakomāja. Tā ir augsti respektabla sanatorija, kas specializējas nervu slimībās, - viņš bargi teica.
- Citiem vārdiem sakot, trakomāja, - es neatlaidos.
- Domāju, ka jūs to zināt labāk, - ārsts skumji atteica.
- Tikai brīvāks sugas apzīmējums,- es apgalvoju. - Vai tas ir tas pusizjukušais gotiskais būvējums Stroberīhilā, kas atgādina Draku- las pili - tieši kā no Holivudas pārņemts - pa ceļam uz Surbitonu?
- Jā, tā ir tā vieta.
- Nudien, nebiju iedomājies, ka ar mani ir tik slikti, - es saprātīgi teicu. - Es varu aizlaisties uz pilsētu apciemot savus draugus un šad tad kādu izrādi…
- Neko tādu jūs nedarīsiet, - ārsts mani skarbi pārtrauca. - Jums vajadzīgs pilnīgs miers un klusums.
- Varbūt es drīkstu sarīkot sabiedrības atstāšanas viesības? - es lūdzos.
- Sabiedrības atstāšanas viesības?
- Nu jā, debitantēm taču ir sabiedrībā iziešanas viesības. Kāpēc man nevarētu būt sabiedrības atstāšanas viesības? Tikai daži izmeklēti draugi, kas novēlētu man dievpalīgu, pirms dodos uz to izpol- stēto vieninieku kameru.
Ģimenes ārsts saviebās un nopūtās.
- Jūs noteikti to izdarīsiet, pat ja es aizliegšu, - viņš rezignēti teica, - tāpēc pieņemu, ka drīkstat.
Viesības bija pavisam mazas un notika teicamā karija restorānā Soho. Vakara gaitā es jutu, ka man kaut kas pil pār zodu un, noslaucījis muti ar salveti, pārsteigts ieraudzīju uz tās asinis. Nebija šaubu, ka man asiņo deguns. Laimīgā kārtā gan apgaismojums, gan restorāna dekorācijas gluži labi piestāvēja šai manifestācijai, un man izdevās apturēt straumi bez kādām nelabvēlīgām piezīmēm. Nākamajā dienā man vairs tā nepaveicās.
Bija pirmsziemassvētku nedēļa, un tāpēc man vajadzēja pa ceļam uz Abotsfordu izmest līkumu, lai iegrieztos Kingsroudā un nogādātu gandrīz dabiska lieluma rotaļu lāci, kas majestātiski tupēja caurspīdīgā plastikāta somā un bija ģērbies tikai glītā, kastaņbrūnā kaklasaitē.
Es izkāpu no taksometra, satvēris lāča apjomīgo vidukli, piezvanīju pie ārdurvīm, un mans deguns sāka bagātīgi asiņot. Es atklāju, ka ir gandrīz neiespējami turēt lāci zem vienas rokas un apturēt asins strūklu ar otru, tāpēc es iespiedu lāci starp kājām, tādējādi atbrīvodams rokas.
- Ko tu darP. - mana sieva no taksometra apjautājās.
- Bans deguns asiģo, - es teicu caur asiņaino mutautiņu.
Ar lāci starp kājām un asinīm noplūdušu seju es veidoju uzmanību saistošu ainu pat pēc Kingsroudas standartiem. Salasījās neliels pūlītis.
- Ienes lāci saldumu veikalā blakusdurvīs un palūdz viņus atdot to Pīteram, - mana sieva šņāca. - Tu nevari tur stāvēt tādā izskatā.
Līdz šim pūlis bija stāvējis un klusēdams vērojis šo viegli šausminošo izrādi. Tad viņiem pievienojās kāda jauna sieviete, kas blenza notiekošajā ar pavērtu muti.
- K's te notic's? - viņa vērsās pie visiem uzreiz.
- 'iņa lācis šo sakoda, - kāds vīrs atteica, un pūlis par šo joku dārdoši iesmējās.
Es ieniru saldumu veikala patvērumā, notupināju lāci tur un tad elsdams ieklupu taksī.
- Tev nevajadzēja tā steigties, - mana sieva aizrādīja, kad mašīna devās tālāk. - Tev labāk vajadzētu to uzņemt vēsi.
- Kā es varu to uzģemt vēsi? - es apbēdināts jautāju. - Ja bans sa- sodīdais deguns asiģo un es turu rokās bilzīgu, tizlu lāci?
- Labāk atlaidies un atslābinies, - mana sieva mierināja.
Atslābinies, es nodomāju, jā, pilnīgi pareizi. Man būs trīs lieliskas
nedēļas, lai atslābinātos, mani apkalpos laipnas māsiņas, man nāksies pieņemt tikai tādus svarīgus lēmumus kā - ko ēst pusdienās vai kādas temperatūras ūdeni pasūtīt vannai. Pilnīgi pareizi, atslābinies. Pilnīgs miers un klusums. Ar šo domu, cieši iesakņojušos manā apziņā, es ierados Abotsfordā.
Man nebija pārāk daudz laika visu izpētīt (ievēroju tikai to, ka manas istabas iekārtojums atgādina labākos divdesmito gadu piejūras pansiju paraugus un ka māsiņas ir ārkārtīgi izskatīgas), kad tiku ievīstīts zeltainā zāļu kokonā un atstāts guļam un raustāmies baudī- gā ziemasguļā uz divdesmit četrām stundām. Tad es pamodos mundrs un spirgts kā vāvere un aplūkoju savu jauno pasauli. Atklāju, ka mani pirmie iespaidi par māsiņām nav bijuši kļūdaini. Katra no viņām bija savā veidā ārkārtīgi pievilcīga. Bija tieši tā, it kā mani apkalpotu Mis Pasaules konkursa dalībnieces.
Dienas maiņā bija Loreina, blonda zviedriete, kuras acis mainīja krāsu kā fjordi saulē; Zena, pa pusei angliete, pa pusei vāciete ar oranžiem matiem un pilnīgi apaļām, nepārtraukti pārsteiguma pilnām acīm; un Nellija, Basutolendas skaistule, kas likās veidota no lieliskas piena šokolādes, ar mazu, apaļu deguntiņu kā brūnu sēnīti. Vēl bija nakts maiņa. Brida, maza, medusblonda un mātišķa, un neapšaubāmi vispievilcīgākā no visām - Pimija (mīļvārdiņš no Dievs vien zina kādiem avotiem), gara, slaida, fejai līdzīga, ar milzīgām zaļganbrūnām acīm - tādā krāsā kā foreļu straume pavasarī. Meitenes bija jaunas un mundras un devās savos darbos ar tādu jautrību un dedzību izpatikt kā kucēnu metiens. Viņu spriņģošanu vadīja divas virsmāsas, abas francūzietes, kuru apvienotie akcenti liktu Morisam Ševaljē justies kā Oksfordas absolventam, kuru jau gadiem nodarbina BBC. Tās bija māsas Luīze un Renē, un paskarbajā franču praktiskumā, kas izpaudās viņu rīcībā, bija prieks skatīties un klausīties.
Nākamajā dienā, joprojām mazliet apdullis no zālēm, daļēji vajadzības spiests, daļēji, meklēdams pārmaiņas ainavā, es devos pa koridoru uz tualeti. Tur es tupēju, domādams dziļas domas, kad pēkšņi manu uzmanību piesaistīja liela asins pile uz grīdas. Hallo, es nodomāju pussazāļota cilvēka asajā uztverē, kāds sagriezies… asiņojis. Nav šaubu, skujoties. Bet kā, skujoties šeit? Tualetē? Droši, ka nē. Tajā brīdī uz grīdas nokrita vēl viena lāse, un es pēkšņi sapratu, ka man atkal asiņo deguns. Kamēr es to aptvēru, deguns jau bija vienās asinīs. Spiezdams pie tā vairākus jardus tualetes papīra, es steidzos atpakaļ uz savu istabu un trauksmaini piezvanīju. Mans deguns tagad asiņoja tik strauji, ka pie tā piespiestais papīra mutautiņš izmirka un kļuva nelietojams gandrīz acumirklī.
Atbildot uz manu cri de coeur, atvērās durvis un parādījās šokolādes brūnā Nellija, ģērbusies mētelī. Viņa acīmredzot jau bija savu maiņu beigusi.
- Mans Dievs, cilvēk, - Nellija teica, ieplestām acīm stīvi blenzdama asiņainajā parādībā. - Mans Dievs, j's asiņoj't!
- Man nākas secināt to pašu, - es piekritu. - Vai varat to apturēt, Nellij, dārgā?
- Paga… nekust'ties, - Nellija nokomandēja un aizsteidzās pa gaiteni. Drīz vien viņa atkal parādījās, izskatīdamās kā prātu zaudējusi.
- Es nevar' dās atrast, es nevar'dās atrast, - viņa sauca, gandrīz lauzīdama rokas izmisumā.
- Ko jūs nevarat atrast?
- Adslēgas, adslēgas, - Nellija vaimanāja.
Acīmredzot atslēgas no kāda skapja ar medikamentiem asiņu straujai sarecēšanai, es nodomāju.
- Nepārdzīvojiet, - es mierināju, - vai mēs nevaram izmantot kaut ko citu?
- Nē, nē, - Nellija teica, - adslēgas ir vislabākais veids, kā adslā- bināt muguru.
Manas cerības uz Eiropas medicīnas nākotni Āfrikā šis piezīmes rezultātā saņēma smagu triecienu.
Durvis, trokšņa pievilinātas, parādījās Loreina un Zena.
- Jums tek asinis, - Zena pārsteigta aizrādīja.
- Jā, - es teicu.
- Es nevar' atrast adslēgas, Zena. Vai tu ne'si redzēj'si, Lorein?
- Atslēgas? Nē, - Loreina teica. - Nevienas atslēgas neesmu redzējusi. Kāpēc atslēgas?
- Lai adslābinātu viņam muguru, - Nellija paskaidroja.
- Vai jūs mēģinājāt dedzināt viņam spalvas zem deguna? - Loreina jautāja.
- Nē, nē, tas priekš džlbšanas, - Nellija, modernās medicīnas eksperte, teica.
- Varbūt vajadzētu ar kritu uzvilktā apli upurēt melnu gaili? - es iejautājos, sākdams uzjautrināties par situāciju.
- Nacionālais veselības dienests jums to nekādā ziņā nenodrošinās, - Zena prātīgi un pilnīgi nopietni aizrādīja[12].
Šajā brīdi ieradās Brida un Pimija, lai stātos nakts maiņā. Pimija aptvēra situāciju ar vienu savu milzīgo, valgo acu starmetim līdzīgo skatienu.
- Gultā iekšā, - viņa man teica. - Gultā iekšā, un guliet tik plakani, cik juēs var.
- Bet… es… es… - es sāku protestēt.
- Beidziet glaimot un gultā iekšā. Brida, ej un dabū dažas collu platās marles saites un drusku adrenalīna. Ātri, ātri!
Es paklausīgi apgūlos un tūlīt pat atklāju, ka asinis, kas joprojām plūda man pa degunu, tagad sāk tecēt lejup pa rīkli un draud mani nosmacēt. Es steidzīgi piecēlos sēdus.
- Es juēms liku apgulties, - Pimija draudīgi teica.
- Pimij, dārgā, es nevaru. Es aizrīšos pats ar savām asinīm, - es paskaidroju.
Pimija profesionālā vieglumā saplacināja dažus spilvenus man aiz galvas.
- Nu kā, tagad labāk? - viņa jautāja.
- Jā, - es teicu.
Brida atgriezās, nesdama šķīvi ar mantām, ko Pimija bija prasījusi. Gulta tagad bija nosēta ar asiņainiem papīra mutautiņiem, un ap manu gulošo augumu drūzmējās piecas māsiņas.
- Noskūpsti mani, Hārdij[13], - es lūdzos, izstiepis rokas pret Pimiju.
- Beidziet juēsu glaimošanu, - viņa bargi teica, - un ļaujiet man tikt galā ar juēsu degunu.
Ar lielu izveicību viņa ņēmās aizbāzt manu labo nāsi ar apmēram jardu garu, adrenalīnā samērcētu marles saiti tik prasmīgi un bezpersoniski, it kā pildītu cāli. Tad viņa ieknieba manu deguna kaulu starp rādītāju un īkšķi, tajā pašā laikā pielikdama ledu man pie deniņiem. Tagad manā pidžamā sūcās gan asiņu, gan ūdens strūkliņas, bet visai drīz asinis izlauzās marlei cauri un lielām lāsēm nolija pār palagiem un spilveniem. Pimija nomainīja marli pret jaunu. Gulta un visa istaba tagad izskatījās kā kaut kas vidējs starp lopkautuvi un marķīzes de Sadas buduāru pēc saviesīga vakara. Vēl dažas marles saites, tomēr asinis joprojām līksmi strūkloja. Uz to brīdi visas māsiņas, izņemot Pimiju, bija cīņu uzdevušas.
- Nav labi, - Pimija teica, neganti saraukusi pieri. - Man tas tūlīt jāpasaka ārstam. Guliet mierīgi. Brida, pieskati, lai viņš guļ mierīgi.
Viņa izgāja no istabas.
- Es ceru, ka viņa neaizgāja pēc dr. Grubina, - es ar pūlēm teicu. - Lai cik viņš ir burvīgs, esmu zaudējis pret viņu cieņu kā pret ārstu.
- Jūsu drošības dēļ es ari ceru, ka nē, - Brida mierīgi atbildēja.
- Kāpēc? - es satraukts jautāju.
- Nu tā, - Brida atteica, - viņš nepavisam nav labs ārsts. Godīgi sakot, lai mans pacients būtu cik slims vien būdams, es viņu neaicinātu. Viņš tos visus katrā ziņā nobeigtu.
- Tieši tāds iespaids man par viņu radās, - es piezīmēju. - Ap viņu ir tāds je ne sais quoP, ka liek man domāt - viņš vēl nav ticis tālāk par amputācijas vietas aizliešanu ar verdošu piķi.
- Nepraša, - Brida drūmi teica. - Viņš domā, ka pasterizācija ir kaut kas tāds, ko cilvēki dara ar pļavu, ganīdami govis.
- Un ka Listers ir kaut kas tāds, ko dara laiva, kad ir slikti piekrauta? - es jautāju, iejuties spēles garā. - Vai varbūt viņš pat domā, ka tas bija slavens komponists?
- Iespējams, ka abus, - Brida teica, - un viņš domā, ka Harvejs ir kāds vīrs, kurš izgudroja šeriju.
- Un ka angīna ir divdaļīgs meitenes vārds?
- Jā, un izmanto penicilīnu, - Brida turpināja.
- Jūs domājat to lielveikalu, kas specializējas rakstāmlietās?
-Tieši to[14]. Ziniet, kādu dienu…
Bet tā vaļība, ko Brida šobrīd grasījās atļauties, nekad neatklājās, jo tajā mirklī Pimija atkal ienāca istabā.
- CePties augšā, - viņa man teica, - Dr. Grubins lika, lai juēs brauktu uz Vaterlo slimnīcu, un tur juēsu degunu piededzinās.
- Mīļais Dievs, - es nopūtos. - Tieši no tā es baidījos. Man labajā nāsī iegrūdis sarkani nokaitētu krāsns kruķi.
- Neesiet muļķis, - Pimija teica, sniegdama man mēteli, - viņi lietos piededzināmo irbuli.
- Irbuli? Liesmojošu zibensšautru? Un uz šejieni mani sūtīja pēc miera un klusuma?
- Juēs nevarat dabūt mieru un klusumu, kamēr mēs neapturēsim juēsu deguna asiņošanu, - Pimija lietišķi aizrādīja. - Tā, uzvelciet šo mēteli. Es iešu juēms līdzi. Ārsta rīkojums.
- Un tas ir vienīgais vērtīgais rīkojums, kādu viņš devis, kopš pabeidzis medicīnas skolu, - es silti sacīju. - Kā mēs tur nokļūsim?
- Ar taksi, - Pimija īsi atteica. - Tas gaida.
Šoferis, kā mēs drīz atklājām, bija īrs. Viņš bija mazs, krunkains vīrs, kas izskatījās pēc valrieksta uz kājām.
- Uz kurieni juēs dos'ties? - viņš jautāja.
- Vaterlo slimnīca, - Pimija noskaldīja.
- Vaterlo… Vaterlo… - šoferis murmināja. - Un kur tāda varētu būt?
- Vestminsteras tilts, - Pimija atteica.
- Protams, tur, protams, tur! - šoferis iesaucās, uzsizdams sev pa pieri. - Es jūs aizraušu līdz turienei vienā stiepienā.
Mēs ierausāmies mašīnā un ievīstījāmies segā, jo nakts bija svilinoši auksta. Kādu laiku mēs braucām klusēdami.
- Un es gribēju šovakar mazgāt matus, - Pimija pēkšņi pārmetoši ierunājās.
- Man ļoti žēl, - es nožēlas pilns teicu.
- Ak, nedomājiet par to, - Pimija atteica un tad mazliet noslēpumaini piemetināja, - es varu tos nosēdēt.
- Tiešām? - es jautāju, iedomādamies, ka tā ir kāda jauna matu mazgāšanas metode.
- Jā, - Pimija apmierināta teica. - Tik gari. Man par tiem nesen solīja septiņdesmit mārciņas.
- Bet ar pliku pauri jūs neizskatīsieties ne uz pusi tik pievilcīga, - es aizrādīju.
- Tieši tā es ari domāju, - Pimija apstiprināja, un mēs atkal iegrimām klusumā.
Mašīna apstājās pie sarkanās gaismas, un šoferis pagrieza galvu, lai nopētītu pasažierus. Ielas zilās un baltās ugunis piešķīra manai asins traipiem klātajai sejai spokainu bālumu.
- Ei, vai juēms tur aizmugurē viss kārtībā? - viņš bažīgi jautāja. - Juēms tur aizmugurē tek traki daudz asinis. Varbūt juēs gribat tepat apstāties un apgulties zemē, ko?
Es paskatījos uz lietus pātagoto, salto ietvi.
- Nē, nedomāju vis, paldies, - es teicu.
- Vai juēs provējāt kaut ko iebāzt nāsi? - šoferis pēkšņi jautāja, šīs vērtīgās idejas pārņemts.
Es paskaidroju, ka manā labajā nāsī jau sastampāts tik daudz, ka tā pilnībā līdzinās municipālajai atkritumu izgāztuvei. Slimnīcā, es paskaidroju, degunu grasās piededzināt.
- Tā kā to mēdza darīt sendienās, vai ne? - šoferis ar manāmu interesi taujāja.
- Ko jūs ar to gribat teikt? - es apstulbis apvaicājos.
- Jūs pakarina, nolaiž asinis un dedzina, vai ne?
- Nē, nē. Tas notiek pilnīgi citādi, - es teicu un piemetināju, - es ceru.
Mēs nonācām pie slimnīcas pa piebrauktuvi, pie kuras uzraksts vēstīja (es to varēju apzvērēt) Protestantiem iet aizliegts, bet kas vēlāk tomēr izrādījās par Gājējiem iet aizliegts'. Es šo pārskatīšanos piedēvēju manai tā vakara pārāk ciešajai saistībai ar īriem.
Mēs trokšņaini iebrukām iekšā un neatradām tur nevienu piezā- ļojušos hipiju, denaturāta dzērāju vai puišeli ar galvā uzmauktu skārda toveri. Patiesību sakot, neredzēja nevienu ambulatorisku slimnieku, vienīgi dežurējošo māsiņu. Viņa ieveda mūs tādā kā lūgšanu namā un maigi noguldīja mani uz kaut kā operāciju galdam līdzīga.
- Ārsts ieradīsies pie jums pēc vienas minūtes, - viņa godbijīgā balsī teica, it kā paziņodama par Kristus otro atnākšanu. Drīz vien parādījās cilvēks, kas izskatījās pēc četrpadsmitgadīga zēna, ģērbies baltā virsvalkā.
- Labvakar, ser. Labvakar, - viņš sirsnīgi sveicināja, berzēdams rokas, acīm redzami praktizēdamies Hārlijstrītai. - Es tā saprotu, ser, ka jums asiņo deguns.
Ņemot vērā, ka mana bārda un ūsas bija stīvas no sarecējušajām asinīm, no manas labās nāss asinis joprojām ritēja un viss apģērbs bija bagātīgi norasināts ar asiņu kunkuļiem, es nejutu, ka šī diagnoze būtu saucama par spožu un liecinātu par īpašām uztveres spējām.
- Jā, - es teicu.
- Nu ko, - ārsts turpināja, paņemdams divas pincetes, - mēs tagad paskatīsimies uz bojājumu, labi, ser?
Ar vienu no pincetēm viņš atplēta manu nāsi tik platu kā buš- menim, tad ar otru ņēmās vilkt laukā vairākus jardus asiņainas marles.
- O, jā, - viņš attapīgi teica, blenzdams asiņainajā alā, kas atklājās viņa skatienam, - izskatās, ka jums tur iekšā ir vēl kaut kas, ser.
- Viņi tur sagrūda visu, ko vien varēja atrast, - es teicu. - Es nebūtu pārsteigts, ja jūs atrastu pāris dežūrmāsiņu un vienu vai divas ekonomes valstāmies mana deguna dobuma labirintveida ejās.
Ārsts nervozi iesmējās un izvilka vates bomi no manas nāss.
- Ak, - viņš teica, glūnēdams nāsī ar mazu kabatas bateriju. - Jā, redzu. Esmu ieraudzījis asiņojošo vietu. Patiesību sakot, jums tur ir viena vai divas vēnas, ser, kuras būtu vērts paturēt acīs.
- Paldies, - es teicu.
Es brīnījos, kā gan iespējams paturēt acīs vēnu, kas slēpjas deguna slēptākajās nišās.
- Tā, - ārsts teica, - tagad mazliet kokaīna, lai, jūs jau zināt, to vietu tā kā nomērdētu.
Viņš izvilka kaut ko līdzīgu mazam smaržu flakoniņam un iesmi- dzināja man nāsī kokaīnu.
- Ļoti labi, - ārsts ņēmās pļāpāt. - Tagad, māsiņ, varbūt jūs atnestu piededzināmo irbuli? Ļoti labi. Tas nesāpēs, ser.
Diezgan savādi, tas tiešām nesāpēja.
- Ļoti labi, - ārsts vēlreiz teica, izsliedamies ar tādu burvju mākslinieka izskatu, kuram izdevies īpaši sarežģīts triks.
- Jūs gribat teikt, ka tas bija viss? - es pārsteigts jautāju.
- Jā, - ārsts atteica, lūrēdams man degunā ar savu bateriju, - tas bija viss. Tam vairs nevajadzētu sagādāt jums raizes, ser.
- Esmu jums nudien milzīgi pateicīgs, - teicu, strauji pieceldamies no operāciju galda.
Mēs ar Pimiju izgājām ārā, kur taksometrs mūs gaidīja.
- Nu gan, cik ātri! - šoferis ar apbrīnu teica. - Es biju pilnīgi pārliecināts, ka juēs tur iekšā būs't stundu vai vairākas.
- Nē, viņi to darbu nostrādāja ļoti labi, - es atbildēju, dziļi, netraucēti un priecīgi ieelpodams caur degunu.
Taksis nodārdināja lejā pa uzbrauktuvi.
- Svētā Marija, Dieva māte, - Pimija pēkšņi īpaši emocionāli iesaucās.
- Kas noticis? - mēs ar šoferi satrūkušies reizē jautājām.
- Mēs esam bijuši nepareizā slimnīcā, - Pimija vārgi atteica.
- Nepareizā slimnīcā? Ko jūs ar to gribat teikt? - es jautāju.
- Nepareizā slimnīcā? Nē, tā bija tā, ko jūs prasījāt, - šoferis kareivīgi sacīja.
- Nebija vis, - Pimija atteica. - Tur rakstīts: Sv. Tomasa slimnīca. Mums vajadzēja braukt uz Vaterlo.
- Bet tā ir pie tilta. Jūs teicāt, ka pie tilta, - šoferis aizstāvējās. - Paskat, tur ir tilts.
Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kuram dzīve jau tāpat ir pietiekami grūta arī bez sarežģījumiem ar pasažieriem, kas braukā apkārt pa visām Londonas slimnīcām.
- Man vienalga, kur tas ir, - Pimija teica, - tā bija nepareiza slimnīca. Tā nebija Vaterlo.
- Vai tam kāda nozīme? - es jautāju. - Galu galā savu darbu viņi padarīja labi.
- Jā, bet es sacēlu trauksmi Vaterlo slimnīcā, - Pimija paskaidroja. - Naktsmaiņa mūs gaidīja.
- Ja tā padomā, - šoferis apcerīgi teica, - Vaterlo mazliet izklausās pēc Sv. Tomasa, ja saprotat mani, īpaši - kad vada mašīnu.
Nelikās, ka uz to būtu rodama kāda patiesi piemērota atbilde.
Mēs atgriezāmies Abotsfordā un, kamēr es sēdēju, dzerdams galo- niem remdenas tējas, Pimija aizgāja piezvanīt uz Vaterlo slimnīcu un paskaidrot radušos sajukumu.
- Es teicu, ka tā bija juēsu vaina, - viņa atgriezusies triumfējoši paziņoja. - Es teicu, ka juēs bijāt mazliet nojūdzies, ka mēs ielikām juēs taksī un juēs pateicāt šoferim nepareizu slimnīcu.
- Liels paldies, - es sacīju.
Tā nakts un sekojošā diena pagāja bez notikumiem, izņemot to, ka kāds pacients uzņemšanas zālē pūlējās man pārdot viltotu Lud- viķa XV laikmeta pusdiengaldu un kāds cits par visu vari ņēmās praktizēties Morzes kodā pie manām durvīm. Tomēr tie bija tikai sīki kaitinājumi, un mans deguns uzvedās nevainojami.
Kad Pimija tajā vakarā ieradās uz nakts dežūru, viņa koncentrēja uz mani stindzinošu skatienu.
- Nu, - viņa jautāja, - vai ar juēsu degunu bijušas kādas nepatikšanas?
- It nekādas, - es lepni atbildēju, un šie vārdi tikko bija nākuši man pār lūpām, kad deguns atkal sāka asiņot.
- Mīļais Dievs! Kāpēc juēms noteikti vajadzēja nogaidīt manu dežūru? - Pimija noprasīja. - Kāpēc juēs nevarējāt iepriecināt dienas māsiņu?
- Vainīgs jūsu daiļums, Pimij, - es taisnojos. - Tas paaugstina man asinsspiedienu un liek degunam asiņot.
- Kā juēs teicāt, no kuras vietas Īrijā juēs esat? - Pimija jautāja, steidzīgi pildīdama manu degunu ar adrenalīnā samērcētu marli.
- No Gomoras, netālu no Sodomas, - es nekavējoties atbildēju.
- Es juēms neticu, - Pimija atteica, - kaut ari juēs glaimojat par pieciem parastiem īriem.
Bet viņas kristīgā palīdzība ar marles saiti bija veltīga. Mans deguns turpināja pilēt kā nolaidīgas vešerienes ūdenskrāns. Galu galā Pimija nomocījusies padevās un aizgāja zvanīt dr. Gruminam, lai saņemtu tālākas instrukcijas.
- Dr. Grumins liek juēms braukt uz Vaterlo slimnīcu, - viņa atgriezusies paziņoja, - un viņš liek juēms šoreiz atrast pareizo slimnīcu.
- Jūs nebrauksiet līdzi? - es jautāju.
- Nē, - Pimija atteica.
- Kāpēc nē? - es protestēju.
- Ne vella nezinu, - Pimija teica. - Bet juēs aizvedis šoferis ar personāla mašīnu.
Personāla mašīnas šoferis bija apņēmies novērst sava pasažiera domas no viņa nepatikšanām.
- Pretīga būšana tāda deguna asiņošana, - viņš tērgāja. - Mums tā bieži mēdza gadīties, kad es spēlēju regbiju, bet tagad es tam esmu kļuvis par vecu.
- Par vecu deguna asiņošanai? - es jautāju.
- Nē, nē. Es domāju regbiju, - šoferis paskaidroja. - Vai jūs pats kaut ko spēlējat, ser?
- Nē, - es atteicu. - Man nepatīk neviena organizēta bumbu spēle, izņemot vienu.
- Un kāda tā ir, ser? - šoferis ieinteresēts taujāja.
Bija skaidri redzams, ka viņš varētu turpināt tādā pašā garlaicīgā veidā runāt par jebkuru spēli, kāda vien vispār izgudrota. Par katru cenu jāpiespiež viņu apklust.
- Sekss, - es brutāli teicu, un pārējo ceļu mēs veicām klusēdami.
Slimnīcā glīta naktsmāsiņa ieveda mani palātā, kas no pirmā acu
uzmetiena likās tukša. Tad es attālā gultā ieraudzīju vecu vīru klepojam un karājamies kapa malā, un pie galda, kādas sešas pēdas uz austrumiem no manas gultas ģimene - tēvs, māte, dēls un meita - spēlēja Monopolu. Izģērbdamies es izklaidīgi klausījos viņu sarunā.
- Vai tu esi pārliecināta, mamm, ka tas nisāp? - zēns jautāja, spēcīgi kratīdams spēļu kauliņus.
- Protams, nisāp, dārgais, - māte apgalvoja. - Tu dzirdēj', ko dakteris teica.
- Protams, nisāp, - kā atbalss piebalsoja tēvs. - Tās ir tikai tavas mandeles un tavi adenoīdi. Nidomājas, ka tur būs liela noņemšanās, va' ne.
- Protams, tā ir tikai maza operāc'ja, - māte teica. - Tu neko vispār nejutīsi.
- Es gribu pirkt Pikadilli, - meitene spalgi iesaucās.
- Tu esi to redzēj's pa teļļuku, va' ne? - jautāja tēvs. - Tie neko nejūt. Pat tad, ja tā ir liela lieta, kā kad jem sirdi laukā.
- Enrij! - māte apspiestās bailēs iesaucās.
- Pikadilli, Pikadilli! Es gribu Pikadilli! - meitene klaigāja.
- Bet pēc tam, - zēns neatlaidās, - pēc tam, kad es atgūšu samaņu. Es domāju, tad tas sāpēs?
- Nī, - tēvs apgalvoja. - Nī, protams, nisāpēs. Viņi tevi būs sa- drapējuši.
- Kas tas? - zēns noprasīja.
- Zāles un viskas tāds, dārgais, - māte mierināja. - Godīgi, dārgais, tu neko nijutīsi. Tava kārta, spēlē nu!
Nabaga mazais velns, es domāju. Nobijies kā diegs, un mans izskats - viss vienās sarecējušās asinīs - nekādā gadījumā nevarēja darīt viņu drosmīgāku. Nu nekas, vēlāk es pārmīšu ar viņu pāris vārdu, kad būšu nomazgājies.
Tajā brīdī ienāca māsiņa.
- Ārsts tūlīt ieradīsies, lai tiktu galā ar jūsu degunu, - viņa teica, savilkdama ap gultu aizkarus.
- Ak, - es iepriecināts teicu. - Vai viņš to vēlreiz piededzinās?
- Nedomāju vis, - māsiņa atteica. - Dr. Verasvami patīk plombēt.
Plombēt, es nodomāju, kāds brīnišķīgs vārds. Tas īsumā summēja visu lodētāju mākslu. Es lodierēju, šie lodierē, viņš lodierē, es prātoju. Mēs salodierējam, jūs salodierējat, viņi salodierē. Es aizbāžu, šie aizbāzierē, viņš aizbāzierē…
Bet manas pārdomas par angļu valodas darbības vārdiem pārtrauca dr. Verasvami ierašanas; viņš bija tumšā stirnas brūnumā un vērās pasaulē caur milzīgām kalnu kristāla brillēm. Viņa rokas, es iepriecināts konstatēju, bija tievas kā meitenei, katrs no garajiem pirkstiem bija tikai mazliet resnāks par vidēja izmēra cigareti. No tām rokām, kas ir tik smalkas, ka atgādina tauriņu. Slaidas, elegantas, nemierīgas un nesavienojamas ar sāpēm. Dziednieka rokas. Dr. Verasvami izmeklēja manu degunu, izgrūzdams sīku falseta rukšķienu, pauzdams satraukumu par atklāto.
- Man vajadzēs šo degunu plombēt, - viņš beidzot teica, uzsmaidīdams man lejup.
- Laipni lūdzu, - es viesmīlīgi atvēlēju. - Vienalga ko, lai tikai apturētu šo asiņošanu.
- Māsiņ, esiet tik laipna atnest instrumentus, - ārsts norīkoja, - tad varēsim sākt.
Māsiņa teciņus aizsteidzās, un ārsts gaidīdams stāvēja gultas galā.
- No kuras vietas Indijā jūs esat? - es uzsāku sarunu.
- Es neesmu no Indijas. Esmu no Ceilonas, - ārsts atbildēja.
Ļauna zīme, es nodomāju, man jābūt piesardzīgam.
- Ceilona ir brīnišķīga zeme, - es sirsnīgi teicu.
- Jūs to pazīstat? - ārsts apjautājās.
- Nu tā, ne pārāk labi. Es reiz pavadīju nedēļu Trinkomalī. Bet es to nesauktu par Ceilonas pazīšanu, - atteicu. - Taču es ticu, ka tā ir ļoti skaista.
Šādi ierosināts, ārsts izplūda kā ceļojumu prospekts.
- Ļoti skaista. Piekrastē mums ir krasts ar palmām, smilšu pludmalēm un jūras brīzēm. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl mums ir priekškalnes, banānu plantācijas un tamlīdzīgi. Ļoti bagātas, ļoti zaļojošas. Milzums lietu, ko filmēt. Tad vēl tur ir kalni. Ļoti augsti, ļoti zaļi, daudz aukstu vēju. Visvarenākie skati. Milzums lietu, ko filmēt.
- Izklausās lieliski, - es nepārliecinoši teicu.
Tālākus Ceilonas slavinājumus man aiztaupīja māsiņas atgriešanās. Viņa nesa nepieciešamo ekipējumu deguna plombēšanas operācijai.
- Tagad, māsiņ, - ārsts rosīgi teica, - jums tikai jātur džentlmeņa galva nekustīgi. Tieši tā.
Viņš satvēra pincetē ar ļoti gariem un asiem galiem marles saiti, kas izskatījās vismaz trīs jūdzes gara. Tad viņš pievilka gaismekli sev pie galvas un pavērsa pret mani. Māsiņas tvēriens ap manu galvaskausu kļuva jūtami stingrāks. Es brīnījos, kāpēc. Galu galā Pimija tika aizbāzusi manu degunu ar marli, un tas nebija sāpīgi. Ārsts iegremdēja pincetes galus ar marli man degunā, un tās gals atdūrās, kā likās, man galvaskausa pašā pamatnē, caurspiezdams deguna dobumu un pamezdams aiz sevis trulu sāpju sliedi. Sāpes bija tik skaudras, ka paralizēja manas balssaites, tā ka es pat nespēju protestēt. Ārsts izvilka pinceti un savāca kopā apmēram pēdas tiesu marles. To viņš iebāza nāsī un ņēmās stampāt ar tādu aizrautību, kādu duelants veltī savai pistolei, lai pārliecinātos, ka tā būs vislabākā. Marles stam- pāšanas laikā ārsta sajūsma šad tad ņēma virsroku, un tad asā pincete gandrīz izgrauza reni deguna dobuma maigajā ādā.
Nu jau es jutos tā, it kā nāsī būtu sabāztas kvēlojošas ogles. Kaut arī manas balssaites tagad bija atguvušas spējas, es atturējos no protestiem cita iemesla dēļ. Monopola spēlētāji bija apklusuši un kāri klausījās vārgajās skaņās, kas nāca no gultas aiz aizkariem. Ja es visai pamatoti būtu izgrūdis sāpju ķērcienu, iespēris Verasvami pa kājstarpi un izlauzies no aizkaru aizsega, vilkdams aiz sevis vairākus jardus marles saites mežonīgā tieksmē atgūt brīvību, tas būtu tikai sagrāvis drosmi mazajam zēnam, kurš nervozi gaidīja savu operāciju. Man ar to vienkārši jāsamierinās. Lai noturētu manu galvu nekustīgi, māsiņa bija to sagrābusi skrūvspīļu cienīgā tvērienā. Viņa spieda tik stingri, ka viņas īkšķi bija radījuši man virs uzacīm divus apaļus zilumus, kas nenozuda vairākas dienas.
Verasvami turpināja stūķēt marles saiti pēdu pēc pēdas vainīgajā nāsi, knābādams ar tādu aizrautību, kā strazds agrā rītā mauriņā nododas tārpošanai. Kad mēs, kā likās, bijām tikuši līdz vidum, es pavisam aizsmacis lūdzu īsu pārtraukumu karadarbībā.
- Vai tas ir sāpīgi? - Verasvami jautāja tādā balsī, kurai būtu vajadzējis paust akadēmisku interesi, bet kurā vairāk skanēja tāda kā bauda.
- Jā, - es teicu.
Visa mana galvaskausa, sejas un kakla labā puse tā pulsēja sāpēs, it kā būtu savelēta ar smago kalēja veseri, un es jutu, ka ola, iesista manā deguna dobumā, pilnībā izceptos.
- Mums jābūt nežēlīgiem, lai darītu labu, - Verasvami paskaidroja, acīm redzami iepriecināts, ka viņa angļu valodas zināšanas pieļauj šīs labi zināmās maksimas lietošanu. Marles saites atlikums (vienpadsmit pēdas, kā es vēlāk konstatēju) tika sabāzts manā nāsī un stingri ieķīlēts vietā ar Verasvami īkšķiem, kuriem bija zudusi katra ēteriskā līdzība ar tauriņiem. Es biju lasījis, ka cilvēkiem no sāpēm vai bēdām mēdzot izsprāgt asaras, taču vienmēr tiku to uzskatījis par poētisku pārspīlējumu. Tagad es biju izmācīts citādi. Zem Verasvami dziednieciskajiem īkšķiem no manām samiegtajām acīm sāpju asaras izsprāga kā ložmetēja lodes. Verasvami drošības dēļ vēl pēdējo reizi sabakstīja marles saiti un tad ar apmierinātu smaidu sejā izslējās.
- Tā, - viņš teica. - Šim vajadzētu visu nostiprināt.
Es pacēlu savu mežonīgi sāpošo galvu no spilvena un nomērīju Verasvami ar skatienu.
- Vai jums, doktor, neviens nav ieteicis mest pie malas centienus ārstēt slimniekus un pievērsties taksidermijai'?
- Nē, neviens, - dr. Verasvami apmulsis atbildēja.
Es pieslējos no gultas un sāku ģērbties.
- Nu ko, tad jums vajadzētu pamēģināt, - es sacīju. - Taksider- mijā vismaz jūsu pacienti nežēlotos.
Verasvami pieaugošā nemierā vēroja mani ģērbjamies.
- Bet kur jūs iesiet? - viņš jautāja. - Jūs nevarat iet prom. Ne tagad. Ja nu jūsu deguns atkal sāks asiņot, mani izmetīs uz ielas.
- Aiznesiet savu pinceti uz kādu klusu vietiņu un sēdieties virsū, - es noguris ierosināju. - Es dodos atpakaļ uz Abotsfordu.
Es sadabūju taksi un braucu atpakaļ, domādams ellīgas domas par mediķu profesiju vispār un dr. Verasvami jo īpaši. Atcerējos, ka pat divdesmitajos gados cilvēkam, kurš bija izgājis īsu medicīnas studiju kursu Francijā, nebija tiesību tur praktizēt, bet uz viņa papīriem tika atzīmēts "piemērots Austrumiem". Es prātoju, vai šī nav Austrumu atriebība.
Tad es atcerējos stāstu, varbūt arī izdomātu, par kādu indieti, kurš par visu vairāk pasaulē kāroja iegūt B. 5c.[15]. Viņš lika eksāmenu gadu pēc gada un visu laiku krita cauri. Beidzot vadība izmisumā ieteica viņam mest pie malas pūliņus iegūt grādu un vērst savus talantus citā virzienā. Tā viņš kļuva par konsultantu, kā iegūt B. 5c., un, lai pierādītu savu vērtību, vizītkartē lika ierakstīt: "Mr. Rams Sings, B. 5c. (caurkritis)". Nešaubīgi, es spriedu, auklēdams savu sāpošo galvu, ka Verasvami (kura kristītais vārds laikam bija Čipati) savā profesijā bija tāds, ko pazīst ar nosaukumu "Čipati Verasvami, M. D. (caurkritis)".
Es no jauna ierados Abotsfordā, un Pimija uzmeta man ašu skatienu.
- Vai viņi to nostiprināja? - viņa jautāja.
- Nepieskarieties man, - es atteicu. - Viņi mani sakropļoja, un es tagad esmu viens vienīgs gigantisks nervugals. Sagādājiet man nesāpīgu nāvi, un es būšu jūsu draugs uz mūžu.
- Gultā iekšā, - Pimija teica. - Es būšu atpakaļ pēc mirkļa.
Es noguris izģērbos un iegāzos gultā. Itin viss, es domāju, pat nāve būtu vēlamāka par šīm sāpēm, ko es tagad pārdzīvoju. Es kaut kā neskaidri atcerējos, ka man Abotsfordā vajadzēja ierasties pēc miera un klusuma.
Pimija ieskrēja istabā ar šļirci rokā.
- Dodiet man juēsu pēcpusi, - viņa nokomandēja. - Morfīns. Ārsta rīkojums.
Viņa veikli iešļircināja man zāles un tad ļoti nopietni skatījās man sejā. Es nebiju pievilcīga aina. Mana labā acs bija uzpampusi un pa pusei ciet, mana nāss no pārmērīgi lielās marles izpletusies kā bokserim, manas ūsas un bārda izskatījās kā neglīts, matēts asiņu filigrāns. Viņa asi ierāva elpu un drūmi sarauca uzacis.
- Droši, kad es šos tur atradīšu, es tiem pateikšu pāris siltu vārdu, - viņa pēkšņā nežēlībā izgrūda.
- Cik mīļi, ka jūs tā rūpējaties, - es pusmiegā teicu. - Es nezināju, ka jūs raizējaties par mani.
Pimija skarbi saslējās.
- Raizējos par juēms? - viņa iznīcinoši jautāja. - Es neraizējos par juēms. Viņi man tikai sagādājuši lieku darbu. Tas mani uztrauc. Tagad guliet un izbeidziet to juēsu glaimošanu.
Viņa devās uz durvīm.
- Es tūlīt būšu atpakaļ, - viņa teica, - un nelieciet man atrast juēs joprojām nomodā.
Čipati Verasvami, es nodomāju, morfija nomierināts, nodomāju, M. D. (caurkritis). Pimija viņam varētu šo to iemācīt. Viņa eksāmenu ir nolikusi.