Starp sešpadsmit un divdesmit divu gadu vecumu liels daudzums izskatīgu jaunu sieviešu peldēja manā dzīvē iekšā un ārā, taču neviena no viņām neatstāja uz mani dziļu iespaidu; vienīgais izņēmums bija Ursula Pendragone Vaita. Vairākus gadus viņa šaudījās manā dzīvē iekšā un ārā ar tādu monotonu regularitāti kā dzeguze no pulksteņa, un es atklāju, ka no visām draudzenītēm, kādas man bijušas, viņa vienīgā spējusi modināt manī jūtas, kas svārstījās no nemiera un izmisuma līdz elpu aizraujošai dievināšanai un pavisam vienkāršām šausmām.
Pirmo reizi Ursula iekļuva manā uzmanības lokā 27. autobusa augšstāvā, kas cēli peldēja cauri Bornmutai, šim visveselīgākajam piekrastes kūrortam, kur es tolaik dzīvoju. Biju ieņēmis pēdējo solu, kamēr Ursula un viņas pavadonis sēdēja priekšpusē. Iespējams, ka mana uzmanība netiktu viņai pievērsusies, ja nebūtu viņas balss, melodiskas un tik caururbjošas un visu pārņemošas kā kanārijputniņam. Skatīdamies apkārt, lai atrastu šā tīkamā Roudīnas' akcenta avotu, es uztvēru Ursulas profilu, un tas mani mirkli pienagloja.
' Roedean — populāra augstākās sabiedrības meiteņu skola.
Viņas mati bija tumši, dabiski cirtaini, īsi apgriezti un atgādināja tumšu nimbu ap galvu, un tie ietvēra seju, kas bija vienlaikus skaista un izcila. Viņai bija milzīgas acis tajā tumši zilajā, gandrīz violetajā tonī, kādu neaizmirstulītes iegūst saules gaismā, ļoti tumšu, garu skropstu ietvertas un novietojušās zem ļoti tumšām, pastāvīgi saceltām uzacīm. Viņas mutei bija tāds veidojums un kvalitāte, kāda nekad un nekādos apstākļos nevar tikt izmantota žāvētu siļķu, varžu kājiņu vai asinsdesas ēšanai, un viņas zobi bija balti un vienādi.
Bet elpu aizraujošākais viņā bija deguns. Tādu degunu es nekad nebiju redzējis. Tas bija garš, bet ne pārāk garš, un apvienoja sevī trīs dažādus stilus. Tas sākās kā klasiski grieķisks, bet ar tā galu notika visneparastākās lietas. Tas pēkšņi uzrāvās kā ļoti elegantam peki- nietim un tālāk izskatījās, it kā kāds delikāti būtu nošķēlis galiņu, lai padarītu slīpumu plakanu. Tik sliktā aprakstā kā šeit, tas izklausās augstākajā mērā nepievilcīgi, bet varat man ticēt, ka efekts bija apburošs. Jauni cilvēki uzmeta vienu skatienu Ursulas degunam un iemīlējās tajā dziļi un neprātīgi. Šis deguns bija tik burvīgs un neatkārtojams, ka nevarējāt vien sagaidīt, kad nonāksiet ar to tuvākās attiecībās.
Es biju tā aizrāvies ar viņas degunu, ka pagāja labs brīdis, pirms atjēdzos un sāku ieklausīties sarunās. Tad es arī atklāju vēl vienu Ursulas burvību, un tā bija viņas nepielūdzamā, apņēmīgā, nerimstošā ciņa ar angļu valodu. Kamēr citi cilvēki lēnprātīgi runāja savā mātes valodā tā, kā tā viņiem iemācīta, Ursula bija piesavinājusies kareivīgāku un bodicejiskāku1 pieeju. Viņa saķēra angļu valodu aiz apkakles, pamatīgi sapurināja, pagrieza ar iekšpusi uz āru un piespieda vārdus un frāzes tai pakļauties, likdama tiem apzīmēt lietas, ko tie nekad nav apzīmējuši. Tobrīd viņa pagriezās pret savu pavadoni un teica, turpinādama kaut ko, par ko viņi bija diskutējuši, pirms es iekāpu autobusā:
- Un tētuks teica, ka esot pusducis viena un ducis otra, bet es tā
' Bodiceja - iceni cilts karaliene mūsu ēras 1. gadsimtā, vadījusi lielu sacelšanos pret romiešiem. Bodiceja Anglijā ir plaši pazīstama kā simbols: kareivīga karaliene, kura brauc karietē ar nažiem pie riteņiem.
nedomāju. Tā bija uguns bez dūmiem, un es domāju, ka kādam noteikti vajadzētu viņai to pastāstīt. Tu tā nedomā?
Jaunais cilvēks, kurš izskatījās pēc gremošanas traucējumu nomocīta asinssuņa, likās tikpat apmulsis par šo paziņojumu kā es.
- Nunnez, - viņš noteica. - Kutelīga situācija, vai ne?
- Tur nav nekā jocīga, dārgum. Tas ir nopietni.
- Daži, - jaunais cilvēks teica tādā toni, kādā grieķu filozofs aplaimo citus ar savas gudrības pērli, - daži nekad neļauj savai labajai rokai zināt, ko dara kreisā.
- Mans dievs, - Ursula satriekta teica, - es nekad neļauju nevienai no savām rokām zināt, ko es daru, bet runa nav par to. Es gribēju teikt, ka… Oooo! Mums te jāizkāpj. Pasteidzies, dārgum!
Es vēroju meiteni, kamēr abi lauza sev ceļu cauri autobusam. Viņa bija gara auguma, bezrūpīgi, bet eleganti ģērbusies, viens no tiem lokanajiem, trakulīgajiem augumiem, kas pievērš jaunu cilvēku domas izvirtībai, un viņai bija garas un brīnišķīgi veidotas kājas. Es vēroju viņu izkāpjam uz ietves un tad, joprojām dzīvi sarunājoties ar pavadoni, nozūdam starp pircēju un atpūtnieku pūļiem.
Es nopūtos. Viņa bija tik jauka meitene, ka šķita nežēlīgi, ja liktenis vēlētu viņai uz mirkli kārdinoši nozibēt man garām un tad aizrautu viņu prom no manas dzīves. Bet es kļūdījos, jo pēc trim dienām Ursula iespurdza atpakaļ manā dzīvē un ar pārtraukumiem palika tur veselus piecus gadus.
Es biju ielūgts pie sava drauga uz dzimšanas dienu, un, tikko es ienācu viesistabā, sadzirdēju autobusa meitenes skaidro, flautai līdzīgo balsi.
- Es vienkārši esmu īsta ceļotājniece, - viņa dedzīgi stāstīja slaidam jaunam cilvēkam. - Ceļošana ir man asinīs. Tētuks teica, ka es esmu īsta ripojošā sūna.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, - es sacīju namatēvam. - Un kā pateicību par šo ārkārtīgi dārgo dāvanu es vēlos, lai tu mani iepazīstinātu ar to meiteni ar neparasto degunu.
- Ko, ar Ursulu? - viņš pārsteigts jautāja. - Vai tu tiešām vēlies iepazīties ar viņu?
- Tas ir manas dzīves kvēlākais mērķis, - es viņam apgalvoju.
- Labi, uz tavu paša atbildību, - viņš piekrita. - Ja viņa tev pieķersies, tu ātri vien nojūgsies. Vietējais trakonams jau tā piebāzts ar viņas dažādajiem draudziņiem.
Mēs pārgājām pāri istabai pie meitenes ar aizraujošo degunu.
- Ursula - mans draugs teica, cenzdamies noslēpt pārsteigumu balsī, - te ir kāds cilvēks, kurš vēlas ar tevi iepazīties. Džerijs Darels… Ursula Pendragona Vaita.
Ursula pagriezās, ietvēra mani ciešā, dzeldīgi intensīvā zilo acu skatienā un dāvāja man aizrautīgu smaidu. Viņas deguns, apskatīts tuvplānā, bija pat vēl pievilcīgāks nekā profilā. Es cieši skatījos uz viņu un biju pagalam.
- Hallo, - viņa teica. - Jūs esat vaboļnieks, vai ne?
- Man labāk patiktu, ja mani uzskatītu par elegantu, izskatīgu, asprātīgu, pārgalvīgu sabiedrības frantu, - es nožēlas pilnā balsī teicu. - Bet, ja jūs vēlaties, lai es esmu vaboļnieks, tad es arī būšu vaboļnieks.
Viņa iesmējās; tas izklausījās pēc zvārgulīša.
- Piedodiet, - viņa atvainojās. - Tas bija rupji no manas puses. Bet jūs esat tas cilvēks, kuram patīk dzīvnieki, vai ne?
- Jā, - es piekritu.
- Tad jūs esat tieši tas cilvēks, ar kuru es vēlos parunāt. Es par to dienām ilgi esmu strīdējusies ar Cedriku. Viņš ir šausmīgi stūrgalvīgs, bet es zinu, ka man ir taisnība. Suņiem var būt aizture, vai ne?
- Nu, - es pamācoši iesāku, - ja jūs viņus sitat septiņas dienas nedēļā…
- Nē, nē, nē! - Ursula mani nepacietīgi pārtrauca kā nesaprātīgu bērnu, - aizture. Jūs ziniet, viņi spēj redzēt spokus un pareģot, kad jūs mirsiet, un tādā garā.
- Varbūt jūs domājāt - nojauta? - es ierosināju.
- Nē, nedomāju vis, - Ursula asi atteica. - Es domāju tieši to, ko pateicu.
Pēc tam kad mēs kādu laiku bijām diskutējuši par suņu dižciltīgajām īpašībām un viņu pareģošanas iemaņām, es viltīgi novirzīju sarunu uz mūziku. Paviljonā bija kāds koncerts, uz kuru biju pamanījies iegūt biļetes, un es nospriedu, ka tas varētu būt ļoti cienījams un kulturāls veids, kā uzsākt draudzību ar Ursulu. Jautāju, vai viņai patīk mūzika.
- Es to vienkārši dievinul - viņa teica, svētlaimīgi aizvērdama acis. - Ja mūzika ir mīlas kauss, tad spēlējiet.
Viņa atvēra acis un starojoši man uzsmaidīja.
- Varbūt jūs domājat… - es nepiesardzīgi iesāku.
Ursulas acis no atraitnīšu siltām un aizplīvurotām pēkšņi kļuva asas un dzeldīgas kā ledū iesalušas gaišzilas kapmirtes.
- Nesāciet tagad arī jūs man stāstīt, ko es domāju, - viņa dumpīgi sacīja. - Visi mani draudziņi tā dara, un tas pataisa mani traku. Viņi mani vienā gabalā labo un labo, it kā es būtu kāds… rakstisks eksāmens vai kaut kas tamlīdzīgs.
- Jūs neļāvāt man pabeigt, - es mīlīgi iebildu. - Es tikko grasījos teikt - varbūt jūs domājat, ka jūsu mūzikas mīlestība ir tik liela, lai pieņemtu manu ielūgumu uz koncertu Paviljonā rīt pēcpusdienā?
- Oooo! - viņa iesaucās, acīm spīdot. - Vai jūs esat nopircis biļetes?
- Tas ir vispārpieņemts veids, kā iekļūt koncertā, - es piezīmēju.
- Jūs gan esat gudrs. Es mēģināju dažas dabūt pagājušajā nedēļā, bet visas bija pārdotas. Es ar prieku iešu uz koncertu.
Kad es devos prom, juzdamies pats ar sevi apmierināts, namatēvs jautāja, kā man veicies ar Ursulu.
- Lieliski, - es teicu, panākumu spārnots. - Rit es viņu vedīšu pusdienās un pēc tam uz koncertu.
- Ko? - namatēvs šausmās iesaucās.
- Ar greizsirdību tu neko nepanāksi, - es aizrādīju. - Tu savā vienkāršajā, neaptēstajā veidā esi gana jauks puisis, bet, kad lieta nonāk līdz tādām pievilcīgām meitenēm kā Ursula, vajadzīgs nedaudz šarma, nedaudz vecā, kūsājošā saprāta, je ne sais quoi pieskāriena.
- Es nevaru, - namatēvs noteica. - Par spīti tavai šausmīgajai uzpūtībai, es nevaru ļaut fev, manam draugam, pārsteidzīgi mesties uz galvas vismelnākajā ellesbedrē, nepastiepdams roku, lai tevi glābtu.
- Par ko tu runa? - es neviltoti ieinteresēts jautāju, jo viņš likās runājam nopietni.
- Klausies, - viņš dedzīgi teica. - Es tevi brīdinu. Labākais, ko tu vari izdarīt, ir šovakar pat piezvanīt viņai un pateikt, ka esi saķēris gripu, trakumsērgu vai kaut ko citu, bet es zinu, ka tu to nedarīsi. Tu esi apmāts. Bet, dieva dēļ, pieņem manu padomu, ja tu vedīsi viņu pusdienās, turi viņu tālāk no ēdienkartes, ja vien kāds nav nomiris un atstājis tev mantojumā pārsimt mārciņu. Viņai ir tāda apetīte kā īpaši rijīgam pitonam un nav nekādas naudas izjūtas. Runājot par koncertu… vai tu apjēdz, manu dārgo zēn, ka Paviljona vadība kļūst bāla un sāk trīcēt, kad tiek pieminēts viņas vārds? Ka viņi gadiem mēģina atrast likumīgu veidu, kā aizliegt viņai apmeklēt koncertus?
- Bet viņa teica, ka ļoti mīlot mūziku, - es iebildu, sajuzdamies neomulīgi.
- Tā tas tiešām ir, un mūzika atstāj uz viņu visšausminošāko iespaidu. Bet nepavisam ne tik šausminošu kā to, kādu viņa atstāj uz mūziku. Esmu redzējis orķestra vadītāju pēc Burvju flautas izrādes vienās asarās ostam ožamo sāli tā, kā bērns sūc savu pudelīti. Un bija tādas baumas, manuprāt, pavisam ticamas, ka pēc tam, kad viņa apmeklējusi Stravinska Svētpavasari, diriģents esot nosirmojis vienā naktī. Vai tu vari aptvert, ka tad, kad šeit bija Eilīnas Džoisas solokoncerti un Ursula tos apmeklēja, viņa atstāja uz nelaimīgo pianisti tik kaitīgu iespaidu, ka tā aizmirsa pārģērbties starp skaņdarbiem?
- Tā… tā varēja būt pārskatīšanās, - es teicu.
- Pārskatīšanās? Pārskatīšanās? Saki, vai tu jelkad esi redzējis, ka Eilīnai Džoisai pietrūkst drēbju?
Jāatzīstas, ka tur man nebija ko iebilst.
Profesionāla bendes maigumā viņš mani bīdīja uz parādes durvīm.
- Neaizmirsti, - viņš teica dobjā balsi, ar līdzjūtību spiezdams manu roku, - es esmu tavs draugs, zvani man, ja esmu tev vajadzīgs. Jebkurā laikā, dienu vai nakti. Es būšu te.
Un viņš cieši aizvēra durvis man degungalā un ļāva doties mājup, ziņkārīgam un satrauktam.
Taču nākamajā rītā mans gars atkal bija mundrs. Galu galā, es nodomāju, Ursula ir ārkārtīgi glīta meiča, un es biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens tāds pievilcīgs cilvēks kā viņa nevar uzvesties tik neaptēsti, kā mans draugs tika aprakstījis. Droši vien viņš mēģinājis uzaicināt meiteni uz satikšanos un viņa, būdama tikpat gudra, cik skaista, iedevusi viņam kurvīti. Mierinādams sevi ar šo domu, es neparasti rūpīgi apģērbos un devos sagaidīt Ursulu dzelzceļa stacijā. Viņa bija teikusi, ka dzīvojot Lindhērstā, Ņūforestā, un uz Born- mutu viņai jābraucot ar vilcienu, jo "tētuks vienmēr izmanto Roli pats, kad es to gribu". Es bažīgi gaidīju uz perona vilciena pienākšanu. Kamēr es divdesmito reizi sakārtoju kaklasaiti, mani uzrunāja pavecāka lēdija, vietējās baznīcas pīlārs, kas nelaimīgā kārtā bija manas mātes draudzene. Nervozi mīņājos no vienas kājas uz otru, vēlēdamies, kaut vecā harpija vāktos prom, jo vispēdējā lieta, ko cilvēks kāro, pirmo reizi satikdamies ar jaunu draudzenlti, ir svētulīga un kritiska publika. Bet viņa man pielipa kā dēle un joprojām stāstīja par pēdējo labdarības bazāru, kad vilciens aizelsies un nokvēpis ievilkās stacijā. Es veltīju visai niecīgu uzmanību tam, ko vikārs esot viņai teicis; biju pārāk aizņemts ar lūkošanos atvērtajās vagonu durvis un pūliņiem saskatīt Ursulu.
- Un vikārs teica - "misis Darlinghērsta, es pats personīgi pastāstīšu bīskapam par jūsu pašaizliedzīgo ieguldījumu ērģeļu fondā". Protams, viņam nemaz nebūtu vajadzējis tā teikt, bet es domāju, tas bija tik kristīgi no viņa puses, vai ne?
- O, jā… jā… ārkārtīgi, ēēē… iejūtīgi.
— —
- Es arī tā domāju. Un tad es teicu viņam - "vikār," es teicu, "esmu tikai vienkārša atraitne…".
Kādus vēl savas privātās dzīves noslēpumus viņa izpaudusi vikāram, es nekad neuzzināju, jo man aiz muguras atskanēja atpazīstošs, griezīgs spiedziens.
- Dārgum! Dārgum, esmu šeit! - Ursulas balss sauca.
Es pagriezos un izdarīju to tieši īstajā brīdī, jo Ursula metās manās rokās un piesūcās manām lūpām ar tādu kāri, kā izbadējusies kamene uzklūp pirmajam jaunās sezonas āboliņa ziedam. Kad man beidzot izdevās atraisīties no Ursulas astoņkāja cienīgajām skavām, es palūkojos apkārt pēc misis Darlinghērstas un ieraudzīju viņu atmuguriski atkāpjamies pa peronu ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēkam, kas visu mūžu pavadījis klosteri un pēkšņi nokļuvis aci pret aci ar vispretīgākajiem romiešu orģiju skatiem. Es viņai vārgi uzsmaidīju, pamāju atvadas un tad, stingri saņēmis Ursulu aiz rokas, stūrēju viņu ārā no stacijas, pūlēdamies notīrīt no savas mutes, kā likās, vairākas mārciņas lūpukrāsas.
Ursula bija ģērbusies ļoti elegantā zilā tērpā, kas izcēla viņas neprātīgi milzīgās acis, un ļoti elegantos baltos glazē cimdos. Uz rokas viņa nesa dīvainu grozu, tādu kā miniatūru piknika kurvi ar lielu rokturi, kas droši vien saturēja pietiekami lielu kosmētikas daudzumu, lai izturētu vairākus gadus ilgu blokādi.
- Dārgum, - viņa teica, sajūsmināta vērdamās man sejā, - es tik ļoti pēc tā visa esmu ilgojusies. Tāda lieliska diena! Pusdienas vienatnē ar tevi, un pēc tam koncerts… Uuuummmm! Paradīzei
Sadzirdējuši viņu izdvešam vārdu "paradīze" tik izvirtīgā kunk- stā, kāds pašam jādzird, lai vispār spētu tam noticēt, daudzi vīrieši biļešu zālē skaudīgi atskatījās uz mani, un es sāku justies labāk.
- Esmu pasūtījis galdiņu… - es iesāku.
- Dārgum, - Ursula mani pārtrauca, - man vienkārši steidzīgi va- jag uz mazmājiņu. Vilcienā tās nebija. Nopērc man avīzi, lai varu aiziet.
Vairāki cilvēki apstājās un blenza uz mums.
- Kuš, - es steidzīgi teicu. - Ne tik skaļi. Kāpēc tu gribi avīzi? Tualetē taču ir papīrs.
- Jā, bet tas ir tik plāns, dārgum. Man patīk jauks, biezs papīrs uz sēdekļa, - viņa paskaidroja dzidrā balsī, kas skanēja kā zvana šķindas saltā naktī.
- Uz sēdekļa? - es jautāju.
- Jā. Es nekad nesēžos uz sēdekļa, - viņa paskaidroja. - Tāpēc ka es pazinu meiteni, kas reiz apsēdās uz poda un dabūja kulmināciju.
- Varbūt tu domāji - izsitumus'? - es apjucis jautāju.
- Nē, nē! - viņa nepacietīgi teica. - Kulmināciju. Cilvēks tad noklājas ar visriebīgākajiem sarkaniem plankumiem. Steidzies, dārgum, un nopērc avīzi. Es vienkārši mirstu.
Es nopirku avīzi un noskatījos, kā Ursula nozūd dāmu istabā, vicinādama to par brīdinājumu mikrobiem, un es spriedu, vai kaut viens no viņas daudzajiem draudziņiem jelkad aprakstījis viņu kā pūtīšu pilnību.
Pēc dažām minūtēm viņa parādījās smaidoša un acīm redzami brīva no mikrobiem. Es iestūmu viņu taksī un aizvedu uz restorānu, kurā biju pasūtījis galdiņu. Kad bijām iegājuši restorānā un iekārtojušies, viesmīlis izritināja mūsu priekšā divas milzīgas ēdienkartes. Atcerēdamies drauga padomu, es veikli izņēmu ēdienkarti Ursulai no rokām.
- Es izvēlēšos tavā vietā, - es teicu. - Esmu gardēdis.
- Tiešām? - Ursula jautāja. - Bet tu taču neesi indietis, vai ne?
- Kāds tam sakars ar indiešiem? - es apjautājos.
- Nu kā, es domāju, tie nāk no Indijas, - viņa teica.
- Kas? Gardēži? - es pārsteigts jautāju.
- Jā, - viņa apgalvoja. - Vai tad tie nav tie ļauži, kas visu laiku pavada, blenzdami sev puncī?
- Nē, nē. Tu esi iedomājusies kaut ko pavisam citu[16], - es atbildēju. - Vienalga, tagad paklusē un ļauj man pasūtīt.
Es pasūtīju pieticīgu, tomēr pietiekamu maltīti un pudeli vīna. Ursula bez mitas pļāpāja. Viņai bija milzīgs daudzums draugu, un viņa uzskatīja, ka otram cilvēkam tie visi jāpazīst, un katra to rīcība viņu interesēja. No viņas stāstītā bija skaidri saprotams, ka lielāko dalu savas dzīves Ursula pavada, mēģinādama pārveidot savu draugu dzīves, vienalga, vai viņi to vēlas vai ne. Viņa čaloja kā strautiņš, un es kā transā klausījos.
- Es ļoti raizējos par Tobiju, - viņa man atzinās pāri garneļu salātiem. - Es tiešām ļoti par viņu raizējos. Domāju, ka viņam ir pret kādu slepena kaislība, un tas viņu vienkārši beidz nost. Bet tētuks man nepiekrīt. Tētuks saka, daudz netrūkstot, lai viņš kļūtu nesakarīgs.
- Nesakarīgs?
- Jā. Zini, viņš pārāk daudz dzer1 .
Angļu valoda gan ir tik bagāta, es spriedu, ka faktiski šo vārdu vienā mierā var izmantot, lai raksturotu alkoholiķi.
- Viņam vajadzētu iestāties Anonīmajos nesakarībniekos, - es neapdomīgi teicu.
- Kas tie tādi? - Ursula jautāja, acis iepletusi.
- Nu, zini, tā ir tāda kā slepena sabiedrība, kurā iestājas… iestājas tie… ēēē… nesakarībnieki, kuri cenšas paši un mēģina palīdzēt citiem… nu, pamest to lietu un kļūt…ēēē… kļūt par…
- Par sakarībniekiem! - Ursula līksmi iespiedzās.
Jāatzīstas, ka šādu galarezultātu es nebiju varējis iedomāties.
Vēlāk viņa noliecās pāri savam filet mignon un fiksēja uz mani
savu zilo acu kvēlo skatienu.
- Vai tu zini par Suzannu? - viņa čukstēja. Viņas čuksts bija vēl skaidrāk saklausāms nekā normālā balss.
- Ēēē… nē, - es atzinos.
- Zini, viņa palika stāvoklī. Un viņai būtu analfabētisks1 bērns!
Es apsmadzeņoju šo ziņu.
- Ar modernajām izglītības metodēm… - es iesāku.
- Neesi muļķis! Viņa neko nelietoja, - Ursula nošņācās. - Tieši tas ir pats stulbākais, un viņas tēvs, dabiski, teica, ka negrasās ļaut visādiem analfabētiem aptumšot viņa ģimenes pavardu.
- Dabiski, - es teicu. - Tas to padarītu pa tādu kā Do-the-Girls namu[17].
- Tieši tā! - Ursula apstiprināja. - Tāpēc tēvs lika viņai izdarīt šķīstīšanos.
- Lai nomazgātu grēku? - es apjautājos.
- Nē, dumjais. Lai atbrīvotos no bērna.
- Un viņa to izdarīja? - es vaicāju.
- Jā. Tēvs viņu aizsūtīja uz Londonu. Tas maksāja drausmīgi daudz naudas, un nabaga mīlulīte izskatījās šausmīgi, kad atgriezās. Es nudien domāju, ka viņas tēvs rīkojās netaisni.
Ap to laiku lielākā daļa apkārtējo galdiņu restorānā klausījās mūsu sarunā ar aizturētu elpu.
Dzerdama kafiju, Ursula man stāstīja garu un ļoti sarežģītu stāstu par dažiem saviem draugiem, kas ir šausmīgā postā un kam viņa vēlas palīdzēt. Es neklausījos pārāk uzmanīgi, kamēr pēkšņi viņa teica:
- Nu jā, tad es neko nevarēju šajā lietā darīt, jo mammuks saaukstējies gulēja gultā un tētuks gribēja, lai es viņam pagatavoju agrīnas pusdienas, jo viņš grasījās vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Un tad…
- Ko tavs tēvs grasījās darīt? - es pārjautāju.
- Vest bulli pie veterināra, lai to izkritizētu. Šis bija kļuvis ļoti mežonīgs un bīstams.
Kā gan iespējams, es sajūsmināts domāju, izkritizēt mežonīgu un bīstamu bulli? Tomēr es biju pietiekami saprātīgs, lai to Ursulai nejautātu.
- Klau, pasteidzies ar kafiju, - es ieteicos. - Citādi mēs nokavēsim koncertu.
- Ooo, jā! - viņa teica. - Mēs nedrīkstam nokavēt.
Viņa vienā malkā izdzēra kafiju, es samaksāju un izvadīju viņu no restorāna. Mēs izgājām cauri parkam, kurš kā par izsmieklu tika dēvēts par Bornmutas prieka dārziem, garām novītušiem rododendriem un seklam baseinam un beidzot sasniedzām Paviljonu.
Pa ceļam uz mūsu sēdvietām Ursula ietiepās, ka ņems savu miniatūro piknika grozu līdzi.
- Kāpēc tu to neatstāji garderobē? - es jautāju, jo tas, godīgi sakot, bija visai apjomīgs priekšmets.
- Es neuzticos garderobēm, - Ursula drūmi paziņoja. - Garderobēs cilvēki dara dīvainas lietas.
Lai aiztaupītu aizkavēšanos, es nejautāju, kādas gan dīvainas lietas cilvēki dara garderobēs, un mēs apsēdāmies savās vietās, novietojuši grozu starp kājām.
Paviljons pamazām pildījās ar parasto dedzīgo mūzikas mīļotāju bariem, kas apmeklē koncertus. Kad parādījās orķestra vadītājs, Ursula ņēmās dedzīgi aplaudēt. Tad viņa noliecās pie manis un teica:
- Es domāju, ka šis diriģents ir tik glīts, vai ne?
Es neuzskatīju, ka šis būtu īstais brīdis labot viņas teikto. Drīz vien parādījās diriģents. Ursula atkal ar lielu entuziasmu izplūda aplausos un tad, dziļi nopūzdamās, atlaidās krēslā. Viņa paskatījās uz mani un sajūsmināta pasmaidīja.
- Es tik ļoti ilgojos pēc tā, dārgum, - viņa teica.
Koncertā spēlēja Mocartu, komponistu, kuru es ļoti mīlu. Drīz vien sapratu, ko mans draugs bija domājis, stāstīdams par Ursulas postošo ietekmi uz mūziku. Tiklīdz mūzikā uz mirkli iestājās niecīgākā pauze, Ursulas rokas ņēmās aplaudēt. Drīz es iemanījos, kad cilvēki bija mūs šņācoši kušinājuši, veikli saķert viņas rokas, kad tās šāvās augšup, lai aplaudētu skaņdarba vidū. Katru reizi viņa mēdza uzmest man sāpju pilnu skatienu un teikt:
- Dārgum, piedod. Es domāju, ka viņi beiguši.
Ja nemaldos, tas bija ceturtā skaņdarba laikā, kad es sajutu grozu sakustamies. Pirmajā mirklī es nodomāju, ka kļūdos, bet tad atspiedu pret to kāju, un, šaubu nekādu, grozs raustījās. Es paskatījos uz Ursulu, kura sēdēja, acis aizmiegusi, un ik pa brīdim kustināja rādītājpirkstu mūzikas ritmā.
- Ursula! - es čukstēju.
- Jā, dārgum, - viņa teica, neatvērdama acis.
- Kas tev ir tajā grozā? - es jautāju. Viņa pārsteigta atvēra acis un paskatījās uz mani.
- Ko tu gribi teikt? - viņa piesardzīgi vaicāja.
- Grozā kaut kas kustas, - es teicu.
- Kuš! - mums visapkārt atskanēja niknu balsu koris.
- Bet tas nav iespējams, - viņa aizstāvējās, - ja nu vienīgi zāles beigušas darboties.
- Kas tev ir tajā grozā? - es neatlaidos.
- Ak, nekas. Tikai dāvana vienam cilvēkam.
Viņa noliecās, padarbojās gar vāku, pacēla to un izņēma no groza mazu, sniegbaltu pekinieti ar milzīgām, melnām acīm.
Teikt, ka biju šokēts, nozīmētu manas izjūtas mīkstināt. Galu galā Bornmutas koncertpublika uztvēra mūziku ļoti nopietni, un suns būtu pēdējais, ko viņi gribētu vai, nudien, pieļautu Paviljona telpās.
- Ak, nolādēts! - Ursula teica, skatīdamās uz pekinieša diezgan apburošo, mazo, strupo degunteli. - Zāles beigušas darboties.
- Klau, liec viņu atpakaļ grozā! - es šņācu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Ursula noliecās, lai ieliktu kucēnu atpakaļ grozā. Tas klīrīgi nožāvājās viņai sejā un tad pēkšņi un negaidīti izlocījās. Viņa izlaida to no rokām.
- Ooo! - Ursula iespiedzās. - Es nometu viņu! Es nometu viņu!
- Apklusti! - es uzsaucu.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Es pasniedzos un mēģināju kucēnu atrast, bet tas, acīmredzot sapriecājies, ka izdevies atbrīvoties no sava cietuma, cauri kāju mežam aizrikšoja prom pa rindu.
- Ko mēs tagad iesāksim? - Ursula jautāja.
- Paklau, apklusti un atstāj to manā ziņā.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
Mēs kušējām kādu minūti, kamēr es drudžaini domāju. Kā vispār iespējams atrast pekinieti starp visiem šiem sēdekļiem un kājām, neizjaucot koncertu?
- Mums vajadzēs viņu atstāt, - es teicu. - Es viņu sameklēšu vēlāk, pēc koncerta, kad visi būs aizgājuši.
- Tu to nevari! - Ursula iesaucās. - Tu vienkārši nevari viņu atstāt, mazo nabadziņu. Viņu var samit un savainot.
- Bet kā tu domā viņu atrast? - es jautāju.
- Kuš! - skanēja mums visapkārt.
- Viņš ir pilnīgi iejucis starp kājām, soliem un visu citu, - es teicu.
- Bet, dārgum, tev viņš jāatrod. Viņš jutīsies šausmīgi, šausmīgi vientuļš, - viņa teica.
Zālē bija vismaz septiņsimt cilvēku.
- Labi, - es teicu. - Es izlikšos, ka eju uz mazmājiņu.
- Kāda laba doma! - Ursula staroja. - Man liekas, ka viņš aizskrēja prom pa eju.
Es piecēlos un cauri varmācīgu seju un murminātu lāstu krustugunīm spraucos pa rindu uz priekšu līdz ejai. Tur es tieši sev priekšā ieraudzīju pekinieša kucēnu notupušos tā, kā kucēni to dara, pirms iemācījušies pacelt kājiņu, un izdekorējam sarkano paklāju ar savu personīgo mazo autogrāfu. Piesardzīgi devos uz priekšu un kampu ciet. Es viņu noķēru, bet, tiklīdz pacēlu rokās, viņš izgrūda skaļu un griezīgu spiedzienu, kas bija skaidri saklausāms pat cauri enerģijas pārpilnajam skaņdarbam, ko orķestris tobrīd spēlēja. Sekoja milzīga čaboņa, cilvēkiem nikni pagriežoties uz manu pusi. Kucēns turpināja spiegt. Es viņu bez ceremonijām pagrūdu zem žaketes un gandrīz skriešus atstāju koncertzāli.
Devos uz garderobi, kur, par laimi, pazinu dežurējošo meiteni.
- Hallo, - viņa sveicināja. - Jūs jau aizejat? Nepatīk koncerts?
- Nē… tas ir… tāds kā spiedīgu apstākļu jautājums, - es teicu. Izvilku kucēnu no azotes un turēju viņai priekšā.
- Vai jūs varētu man izpalīdzēt un viņu pieskatīt? - es lūdzu.
- Ak, vai viņš nav mīļš! - viņa iesaucās. - Bet viņš taču jums nebija tur iekšā, vai ne? Jūs taču zināt, suņus te nav atļauts ievest.
- Jā, es zinu, - es teicu. - Viņš te iekļuvis aiz pārpratuma. Viņš pieder manai draudzenei. Vai jūs varētu vienkārši pieskatīt viņu, kamēr beigsies koncerts?
- Protams, es to darīšu, - meitene teica. - Vai viņš nav mīļš?
Es iespiedu kucēnu viņas gādīgajās rokās, devos atpakaļ un klusi stāvēju ēnā, kamēr orķestris beidza kārtējo skaņdarbu. Tad es atgriezos pie Ursulas.
- Vai tu atnesi viņu, dārgum? - viņa jautāja.
- Nē, neatnesu, - es atbildēju. - Es atstāju viņu garderobistes uzraudzībā. Viņa ir mana draudzene.
- Vai tu esi drošs, ka ar viņu viss būs kārtībā? - Ursula jautāja, acīmredzot ar ļaunām priekšnojautām par to, ko cilvēki garderobēs dara ar pekiniešu kucēniem.
- Ar viņu viss būs pilnīgā kārtībā, - es atteicu. - Viņš tiks mīlēts un lutināts, kamēr koncerts būs beidzies. Nevaru iedomāties, kas tevi pamudināja atnest suni uz koncertu.
- Bet dārgum, - viņa taisnojās, - es biju nodomājusi uzdāvināt to kādai draudzenei. Es… es gribēju tev pateikt, bet tu tik daudz runāji, ka es nevarēju ne vārdiņu iebilst pa vidu. Es gribētu viņu savākt pēc koncerta.
- Labi, tikai, dieva dēļ, vairs tā nedari, - es teicu. - Paviljonā suņiem nav vietas. Tagad atslābinies, un mēģināsim izbaudīt koncerta atlikumu, labi?
- Protams, dārgum, - Ursula atteica.
Kad koncerts bija beidzies un Ursula, kā pati izteicās, izplaudē- jusies līdz aizsmakumam, mēs izpestījām kucēnu no garderobes, ielikām atpakaļ grozā un izspraucāmies cauri mūzikas mīļotāju pūlim, aizgūtnēm diskutēdami par Bornmutas simfoniskā orķestra varenību.
- Dārgum, man tiešām tas patika, - Ursula teica. - Visi šie arhi- pelāgi. Tie iet cauri manam mugurkaulam. Nekas pasaulē nelīdzinās
Bēthovenam, vai ne? - viņa skaļi un skaidri jautāja, iekārusies man elkonī kā vārga, vecmeitīga tante, dedzīgi vērdamās man acīs un žņaudzīdama vienā rokā programmiņu, uz kuras lieliem burtiem bija rakstīts: MOCARTA MŪZIKAS KONCERTS.
- Pilnīgi nekas, - es piekritu. - Nu, kā būs ar kucēnu?
- Nu tā, - viņa teica. - Es gribu viņu aizvest savai draudzenei, kura dzīvo netālu no Pūlas. Viņu sauc misis Golaitlija.
- Nepavisam neesmu pārsteigts, - es teicu. - Bet kāpēc tu gribi aizvest misis Golaitlijai to suni?
- Viņai tas vajadzīgs, - Ursula paskaidroja. - Viņai tas izmisīgi vajadzīgs. Saproti, viņa tikko zaudēja savu Vavi.
- Viņa zaudēja savu - ko? - es jautāju.
- Savu Vavi, - Ursula atteica.
- Tu domā, savu suni?
- Jā, - Ursula apstiprināja, - tā viņu sauca. Vavis.
- Un tāpēc viņai vajadzīgs cits? - es teicu.
- Protams, - Ursula apgalvoja. - Viņa negrib, bet viņai tas ir nepieciešams.
- Vai tu, ēēē, grasies dāvināt viņai šo kucēnu tāpēc, ka domā, - viņai tas nepieciešams? - es pārjautāju.
- Nu protams! Ikviens uzreiz redz, ka viņai tas nepieciešams, - Ursula teica.
- Mani satriec tas, - es sacīju, - ka tu pavadi lielāko daļu sava laika, iejaukdamās savu draugu darīšanās, kad viņi to patiesībā nemaz nevēlas.
- Protams, viņi vēlas, - Ursula dedzīgi aizrādīja. - Viņi to vēlas, bet paši nesaprot, ka to vēlas.
Es padevos.
- Labi, - es teicu. - Brauksim uz Pūlu.
Mēs devāmies ceļā. Kad sasniedzām Pūlu, Ursula mirklī ienira sānieliņās un beidzot nonāca pie vienas no tām sīkajām, smalkajām mājiņām, divu reiz trīs pēdu lielumā, kas stingi blenž cita citā no ielas pretējām pusēm. Šai bija perfekti nopulēts vara klauvējamais riņķis, un es ievēroju, ka pakāpiens pie durvīm ir brīnišķīgi balts un liecina par smagu spodrināšanas darbu. Ursula mežonīgi norībi nāja ar klauvēkli, un drīz vien durvis atvēra sīka, sirma, trausla, veca lēdija.
- Vai manu, Ursula! - viņa iesaucās. - Mis Ursula, tā esi tu!
- Emma, dārgā! - Ursula sauca un ieslēdza trauslo, cilvēkveidīgo malduguni ciešā skāvienā.
- Mēs atnācām tevi apciemot, - viņa bez nepieciešamības paskaidroja. - Tas ir Džerijs.
- Ak, lūdzu… lūdzu, nāciet iekšā, - mazā, vecā lēdija aicināja,
- bet es nudien vēlētos, kaut jūs būtu mani brīdinājuši. Neesmu sa- posusies, un mājā valda tāda nekārtība.
Viņa ieveda mūs viesistabā, pilnā ar visneglītākajām mēbelēm, kādas es savā mūžā biju redzējis, bet tās mirdzēja mīlestībā un pulējumā. Tās stāstīja par visneapšaubāmāko sliktu gaumi. Tā bija istaba, kas tika kopta tā, kā kopj mantas muzejā. Viss bija savās vietās, viss mirdzēja un laistījās, un gaiss viegli oda pēc mēbeļu pulējamā līdzekļa un sterilitātes. Uz augstajām klavierēm, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietotas, bija rūpīgi sarindotas daudzas fotogrāfijas; divas no tām bija portreti, kas rādīja stīvu, ļoti ūsainu džentlmeni, pārējās - pūkainu jaukteni dažādās pozās. Lielākā daļa attēlu bija miglaini, bet kļuva skaidrs, ka ūsainais džentlmenis ir tikai otrajā vietā aiz suņa. Sunim, es nojautu, bija jābūt Vavim.
- Lūdzu, sēdieties. Lūdzu, sēdieties, - mazā, vecā lēdija aicināja.
- Man jāpagatavo jums tase tējas. Man ir mazliet kūkas. Laimīgā kārtā es tikko vakar izcepu kūku. Jūs taču gribēsiet gabalu kūkas un tasi tējas?
Mana vienīgā vēlme šajā brīdī bija vairākas ļoti lielas alus pintes, bet es teicu, ka būtu sajūsmināts par tēju.
Baudot tēju un biskvītkūku, tik vieglu un gaisīgu kā mārciņa svina, Ursula ņēmās pļāpāt. Acīmredzot Emma Golaitlija kādu laiku ar kaut ko nodarbojusies viņas tēva mājsaimniecībā un ka Ursula pret viņu jutusi nepārprotami lielu kaislību. Bija pārsteidzoši vērot iespaidu, kādu Ursulas jūtu pārpilnība atstāja uz Emmu. Kad vecā lēdija atvēra durvis, viņas seja bija pelēka un sakritusies, nu tā izskatījās pietvīkusi un smaidīga, un viņa acīm redzami bija Ursulas entuziasma ierosmināta.
- Jā, jā! - vecā lēdija atkal un atkal teica, - un vai tu atceries to reizi…
- Nu protams! - Ursula atsaucās.
- Un vai tu vēl atceries to reizi, kad… - Un tā tas turpinājās līdz bezgalībai.
Beidzot Ursula ar meistarīgu izveicību novirzīja sarunu uz Vavi.
- Ak, Džerijs neko nezina par Vavi, - viņa sacīja, līdzjūtīgi skatīdamās uz Emmu. - Pastāsti viņam.
Emmas acis pieplūda asarām.
- Viņš bija brīnišķīgs suns, - viņa teica, - brīnišķīgs suns. Tiešām, ziniet, viņš gandrīz prata runāt… gandrīz prata runāt, nudien prata. Un tad vienu dienu es izlaidu viņu ārā un kāds cilvēks mašīnā brauca te garām un sabrauca viņu. Pat neapstājās… viņš pat neapstājās. Es aiznesu Vavi pie veterināra… viņš bija viss vienās asinīs. Aiznesu viņu pie veterināra un teicu… es maksāšu jebkuru naudu, jebkuru, lai tikai viņš paliktu dzīvs. Jo, ziniet, kopš mana vīra nāves, viņš bija vienīgais, kas man atlicis. Un viņš bija skaists suns, tiešām bija. Jums viņš būtu paticis, ja jūs viņu pazītu. Un viņš bija vienās asinīs un nelikās, ka pārāk ciestu, bet viņi man teica, ka neko nevarot darīt. Tie teica, ka labākais būtu viņu atbrīvot no ciešanām. Jā, nu jā, viņš bija mana sabiedrība, kopš mans vīrs nomira. Gadiem… gadiem ilgi viņš… viņš man piederēja… gandrīz divpadsmit gadus. Un tāpēc jūs varat iedomāties, kāds man tas bija trieciens. Tāpēc, kad viņi teica, ka tikai viens ir darāms, es teicu - "jā, nu labi, jā… dariet to". Un tad viņi… viņi to iemidzināja.
Emma uz mirkli apklusa un spēcīgi nošņauca degunu.
- Tas jums būs bijis liels trieciens, - es teicu.
- Ak, bija gan. Drausmīgs trieciens. Bija tā, it kā man būtu atņemta daļa dzīves, jo, kā jau es jums teicu, kopš mans vīrs nomira, Vavis tiešām vienmēr bija mans vienīgais kompanjons.
Es nebiju īsti pārliecināts, kā turpināt šo sarunu, jo bija skaidri redzams - ja Emma turpinās runāt pa Vavi, viņa sabruks, un es nezināju, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Bet tajā brīdī Ursula, tā sakot, izvilka ieročus.
- Emma, dārgā, - viņa teica, - tieši tāpēc, ka tu tā izturējies pret Vavi, ka tu tā rūpējies par viņu un sagādāji viņam tik lielisku dzīvi… tieši tāpēc es vēlos… es vēlos lūgt tev ļoti lielu pakalpojumu. Tu vari atteikties, bet es nudien ļoti vēlos, lai tu to izdarītu.
- Pakalpojumu, mis Ursula? - Emma pārjautāja. - Protams, es izdarīšu tev pakalpojumu. Ko tu vēlies?
- Zini, - Ursula sparīgi krāpās, - šim manam draugam pieder kucēns. Nelaimīgā kārtā ģimenes slimības dēļ - viņa sieva ir neglābjami, neglābjami slima - viņš tam nevar veltīt tādu uzmanību, kādu tas patiesībā pelna, un tāpēc viņš vēlas, lai kāds - tikai kādu nedēļu vai mazliet vairāk - viņu pieskatītu. Kāds, kas to mīlētu un tam pieķertos tā, kā kucēnam tas nepieciešams. Un es uzreiz iedomājos par tevi.
- Ak, - Emma izdvesa, - kucēns? Nu, es… es nezinu. Es domāju, pēc tam, kad Vavis… zini, es nedomāju, ka gribu citu suni vai kā lai to…
- Bet tas ir tikai kucēns, - Ursula teica valgām acīm. - Tikai maziņš, maziņš kucēniņš. Un tikai uz kādu nedēļu. Un es esmu pārliecināta, ka tu par viņu varēsi apbrīnojami labi parūpēties.
- Nu, nezinu gan, mis Ursula, - Emma pretojās. - Es… es negribētu vēl vienu suni.
- Bet es taču neprasu, lai tu viņu paturētu, - Ursula aizrādīja. - Es tikai lūdzu, lai tu viņu pieskatītu šā nabaga cilvēka labā, kura sieva ir briesmīgi, briesmīgi slima. Viņš plēšas pušu starp sievu un suni.
- Ak, - Emma teica, - tieši tāpat kā es, kad Bils bija slims. Es to tagad atcerējos. Reizēm es nevarēju saprast, vai vest ārā Vavi, vai palikt pie Bila, kad viņam bija tik slikti. Nu labi, kādas sugas suns tas ir?
- Es tev parādīšu, - Ursula teica. Viņa noliecās un atvēra grozu. Pekinietis, kulturālās, Paviljonā pavadītās pēcpusdienas nogurdināts, saritinājies mierīgi gulēja. Ursula to bez ceremonijām aiz čupra izcēla no groza un turēja Emmas izbiedēto acu priekšā.
- Paskaties uz viņu, - Ursula teica. - Mazais nabadziņš.
- Ak, - Emma teica, neapzināti atkārtojot Ursulas vārdus, - ak, mazais nabadziņš.
Ursula mēģināja paauklēt kucēnu rokās, bet tas, man par lielu apmierinājumu, aši iekodās viņas rādītājpirkstā.
- Paskaties uz viņu, - Ursula sauca, balsij trīcot, kamēr kucēns ķepurojās viņas rokās. - Nabaga mēmais dzīvnieciņš, kas īstenībā neko nesaprot. Viņš ir atrauts no pierastās ģimenes dzīves. Tu taču apžēlosies par viņu, Emma?
Man sāka likties, ka visa scēna atgādina ainu no Džeinas Eiras, tomēr es biju tik aizgrābts par Ursulas paņēmieniem, ka ļāvu viņai turpināt.
- Šis mazais bezpajumtnieks, - Ursula turpināja, ar pūlēm atbrīvojusi pirkstu no čāpstinošajiem žokļiem, - šis mazais bezpajumtnieks vēlas vienīgi mazliet sabiedrības, mazliet palīdzības dzīves grūtākajos brīžos… Tāpat kā, goda vārds, mans draugs.
- Nu ko, es piekrītu, ka viņš ir ļoti, ļoti jauks, - Emma teica, acīm redzami aizkustināta.
- O, tiešām ir, - Ursula turpināja, stingri saspiezdama rokā suņa purnu, lai tas nevarētu iekost vēlreiz. - Viņš ir absolūti burvīgs, un es ticu - neesmu pārliecināta, bet ticu - viņš ir pieradināts pie dzīves mājās… Tikai uz nedēļu, dārgā Emma. Varbūt tu varētu uzskatīt viņa… viņa aprūpēšanu par, tā sakot, tādu kā maksājoša viesa uzņemšanu vai kā tamlīdzīgi?
- Nu ko, kura katra dēļ es to nedarītu, - Emma teica. Viņas skatiens bija hipnotizējoši pielipis pie resnā sārtpunča ar balto kažoku un izvalbītajām, melnajām acīm. - Bet, tā kā es redzu, ka viņš, šķiet, ir jauks, mazs sunītis, un, tā kā tā esi tu, kas mani lūdz, es… es labprāt viņu uz kādu nedēļu paturēšu.
- Dārgā, - Ursula iesaucās, - lai dievs tevi svēti!
Viņa steidzīgi iegrūda kucēnu atpakaļ grozā, jo tas rāvās prom. Tad viņa metās uz priekšu, apvija rokas Emmai apkārt un noskūpstīja večiņu uz abiem vaigiem.
- Es vienmēr zināju, - viņa teica, cieši vērdamās Emmai sejā ar savu spoži zilo starmešskatienu, kuram, kā es jau zināju, varēja būt tik postošs efekts. - Es vienmēr zināju, ka tu, no visiem cilvēkiem tieši tu neuzgriezīsi muguru maziņam kucēniņam viņa nestundā.
Visdīvainākais bija tas, ka viņa to pateica tik pārliecinoši, ka es gandrīz vilku ārā mutautiņu un nošņaucos.
Tad beidzot, atteikušies no vēl vienas tases tējas un vēl viena gabala nesagremojamās kūkas, mēs devāmies prom. Kad mēs gājām prom pa ceļu uz staciju, Ursula apvija man apkārt roku un cieši saspieda.
- Es tev ļoti pateicos, dārgum, - viņa teica. - Tu man ļoti palīdzēji.
- Kā tu to domā - palīdzēji? - es jautāju. - Es neko nedarīju.
- Nē, bet tu tur biji klāt. Tā kā… tā kā spēks, kā klātbūtne, saproti?
- Saki man, - es ieinteresēts jautāju, - kāpēc tu gribēji par visu vari uzgrūst tai nabaga sievietei kaklā šo mazo, atriebīgo kucēnu, ja viņa to acīm redzami nevēlējās?
- Ak, tu nepazīsti Emmu, - Ursula atteica. Tā bija balta patiesība, es viņu tiešām nepazinu.
- Pastāsti, - es mudināju.
- Nu labi, - viņa iesāka. - Vispirms viņas vīrs saslima, un tad viņa dabūja Vavi, un tad viņas uzmanība sadalījās starp vīru un suni, un tad vīrs nomira un viņa ieguldīja visus savus spēkus, vai kā tu to sauc, Vavi. Un tad Vavi sabrauca, un kopš tā laika ar viņu pastāvīgi kļūst aizvien ļaunāk. Mans dārgais, tu taču to varēji redzēt. Katru reizi, kad es ierodos viņu apciemot, es redzu, ka viņa aizvien vairāk un vairāk kļūst, nu… zini, veca un raganlga.
- Un kā gan, pēc tavām domām, kucēns var viņai palīdzēt? - es apjautājos.
- Protams, tas viņai palīdzēs. Tas ir pats mežonīgākais kucēns no visa metiena. Viņš gatavs kost pastniekam vai sakņu tirgotājam, vai kādam kurjeram, un viņam, kā jau pekinietim, ir ļoti gara spalva, ko viņš kaisīs pa visām malām, un viņš nav pieradināts pie mājām, tātad taisīs peļķītes un čupiņas itin visur, dārgais.
- Pagaidi mazliet, - es viņu pārtraucu. - Vai tu domā, ka tā ir ļoti gudra dāvana tādai trauslai, vecai kundzei, kura tikko zaudējusi savu iemīļoti Vavi?
- Bet dārgais, tā ir vienīgā pareizā dāvana, - Ursula teica. Viņa apstājās tieši zem ielas lampas, un viņas acis cieši vērās manī.
- Vavis bija tieši tāds pats. Viņš kaisīja spalvu itin visur, un, ja viņu neizveda ārā, viņš atstāja peļķes dzīvojamā istabā, un viņa žēlojās caurām dienām… Viņai bija, ar ko nodarboties. Nu lūk, kopš viņas vīrs ir miris un Vavis pagalam, viņai vispār nav nekā, ko darīt, un viņa vienkārši grimst tādā kā… tādā kā pelēkā pagrimumā. Nu, un šis jaunais kucēns, viņš sakodīs viņu un sakodīs ikvienu citu. Iespējams, ka būs tiesas prāvas, un viņš kaisīs visur spalvas, čurās uz paklāja, un viņa būs pilnīgi laimīga.
Es stīvi blenzu uz Ursulu un pirmo reizi ieraudzīju viņu tādu, kāda viņa patiesībā ir.
- Vai zini, - es teicu, apvīdams viņai apkārt rokas un noskūpstīdams, - es domāju, ka tu esi gana jauka.
- Runa nav par jaukumu, - Ursula atteica, it kā atraisīdamās no manis. - Runa nav par jaukumu. Emma vienkārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.
- Bet vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.
- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.
- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu. - Reizēm es sāku domāt, ka esmu.
Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ursulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzīgās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Bornmutas sabiedrības žņaugos, viņa darīja aplamības tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.
Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta ūjināja. Viņa nenomierinājas, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu atskaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu tur, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu atraduši, visticamāk, kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija milzīgs. Viņa nevaldāmi šņukstēja, reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.
Viņa joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu piespļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā - Kvadrāts un kompass, vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā. Šajā mazajā bārā katru vakaru dirnēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā Šīras zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokarenās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīnišķīgi veci vīri, un es domāju, ka tikšanās ar viņiem varētu novirzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani ari interesēja, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.
Sākumā viņi sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām piesardzīgi sargādami savus aluskausus, un bez jebkādas izteiksmes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, bet es biju ievedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bārā, turklāt ļoti pievilcīgu sieviešu kārtas ķermeni. Tas bija ķecerīgi. Šā bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai ari, ja apzinājās, nesatraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iztukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka viņi atplauka un ik brīdi pa pusei vainīgi saķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā tāfeli.
- Oooo! - viņa iespiedzās. - Blusiņspēle1 !
Vecie viri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas, astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.
- Nē, jaunkundz, - viņš stingri teica, - tā ir penijspēle[18].
- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula teica, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja mainīja krāsu un pieņēma pārgatava tomāta toni.
- Jā, tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja, sajūsmināti, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.
Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.
Vērodams, kā Džordžs māca, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi nepārprotami, ka viņa ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču viņas taustīgos pūliņus mācīties no viņa un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu - tik maigi kā kucēnam, bija sajūsminoši redzēt. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka pasūtīs visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.
Uz to bridi vecie viri, pietvīkuši un entuziasma pilni, gandrīz saka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Pirms izaicināt visus pretendentus, Ursula, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.
Džordžs, virpinādams savas krāšņās, šķietami uzputotās ūsas ieslīga man līdzās ozolkoka krēslā un neatteicās no cigaretes.
- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš sacīja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.
Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciematu iedzīvotāju, - lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciematā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc viņš bija stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut viņa ilūzijas.
Kad biju Ursulu pazinis jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un nosvieda bumbu pie kājām.
- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli nost no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.
- Jā, - es rezignēti atsaucos.
- Dārgum, tā esmu es, Ursula.
- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es teicu. - Tu runā daudz klusāk, tik ļoti maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…
- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu tos pirmais uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.
Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas makjavelliska- jām intrigām?
- Pastāsti man visu, - es teicu, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.
- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.
Atzīstos, ka mani pārņēma pēkšņas sirdssāpes, un pār mani nolaidās vientulība. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! bet es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kāds, kurš vienmēr varēja ielīksmot mani grūtsirdības brīžos un kurš sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.
- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?
- Jā, - es atbildēju, - esmu šeit.
- Bet dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgsl - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.
- Es esmu priecīgs, - teicu, cenzdamies pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?
- Tobijs, - viņa atbildēja. - Tu pazīsti Tobiju.
- Bet es sapratu, ka viņš ir nesakarīgs? - es aizrādīju.
- Nē, nē, dumjais. Ne tas Tobijs, pilnīgi cits.
- Man prieks. Es domāju, ja viņš ir nesakarīgs, viņam varētu būt problēmas ar bildināšanu.
- Dārgum, tu mazliet neizklausies pēc sevis, - viņa teica pieklusinātā, bažīgā balsī. - Vai tu dusmojies uz mani par šo saderināšanos?
- Nepavisam, - es dzēlīgi atteicu. - Es esmu laimīgs, ka esi atradusi kādu, kurš varējis tevi apklusināt uz pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu bildināt. Es to nekad nevarēju.
- Oooo! - Ursula izsaucās. - Tu esi greizsirdīgs! Dārgum, cik tas brīnišķīgi! Es nemaz nezināju, ka tu gribi mani bildināt. Kad tas bija?
- Laiku pa laikam, - es kodolīgi raksturoju, - bet laimīgā kārtā es pamanījos apspiest kārdinājumu.
- Ak, dārgum, man tiešām žēl. Vai tu grasies uz visiem laikiem atrauties no sabiedrības kādā vientuļā kaktā?
- Man nav ne mazākās vēlēšanās tev par prieku nolīst purvā, - es mazliet skarbi atteicu.
- Ak, dārgum, neesi tik aušīgs. Es domāju, ka tu būsi priecīgs. Patiesību sakot, es cerēju, ka mēs varētu satikties… - viņas balss aprāvās.
Kāds es esmu nekauņa, es atskārtu. Kāds šausmīgs, necilvēcīgs nekauņa. Te bija kāda meitene, kas faktiski lūdz man dot savu svētību viņas kāzām, un te nu es uzvedos kā piecpadsmitgadīgs puišelis. Mani pārņēma nožēla.
- Protams, mēs varam satikties, manu saldumiņ, - es teicu. - Piedod, ka biju tik rupjš. Es vienkārši nevaru pierast pie domas, ka tu esi saderinājusies. Kur mēs varētu satikties?
- Ak, dārgum, tas jau skan labāk. Kāpēc gan mēs nevarētu visu vakaru nodejot? Aiziesim uz Tropicana… Noteikti aiziesim, dārgum!
Nodejot visu vakaru līdz pat desmitiem, es nodomāju. Tropicana bija īpaši atbaidošs naktsklubs - no tās pasugas, kas pēkšņi uzdīgst kā pūpēži, īsu brīdi dod savu ieguldījumu cilvēces postā un tad žēlīgi nozūd tumsībā. No visām vietām, kādas Ursula būtu varējusi ierosināt, viņa nebūtu spējusi izvēlēties tādu, kas man patiktu vēl mazāk.
- Labi, - es mundri teicu, - bet vai mēs varam vispirms pavakariņot?
- O, jā, dārgum. Kur?
- Varbūt Grill Room? Es pasūtīšu galdiņu.
- Dārgumi - Ursula noelsās. - Vieta, kur mēs pirmo reizi pusdienojām kopā. Dārgum, tu esi romantisks.
- Ne pārāk. Tā vienkārši ir vienīgā vieta, kur pasniedz labu ēdienu, - es atturīgi teicu.
- Dārgum, es tevi mīlu… Pat tad, ja tu esi cietsirdīgs. Lieliska maltīte, un pēc tam dejas. Ak, es gaidīšu tevi astoņos pie Grill, dārgum, un es nevaru izstāstīt, cik esmu priecīga, ka tu esi priecīgs. Es mīlu tevi un mīlu uz mūžu.
Es noliku klausuli un sapratu, ko esmu zaudējis.
Es to sapratu vēl spēcīgāk, kad satiku Ursulu, jo viņa bija paņēmusi līdzi savu līgavaini. Tas bija glīts jauns cilvēks, acīm redzami Ursulas apmāts, ar ļoti ierobežotu vārdu krājumu. Bet viņš likās esam gana jauks. Kā jau es biju bažījies, Grill Room bija pārpildīts, tāpēc mums trijatā nācās ļoti neērti sēdēt pie galdiņa, kas paredzēts diviem.
Tobijam nebija nekas daudz sakāms, taču tam praktiski nebija nozīmes, jo Ursula pilnībā runāja par abiem. Kad vakariņas bija paēstas, mēs devāmies uz Tropicana, kur orķestris taurēja pilnā sparā. Te nu mēs ar Tobiju pēc kārtas svinīgi ņēmāmies griezt Ursulu, kas aizgūtnēm čivināja, riņķiem vien apkārt pa zāli. No mana viedokļa raugoties, tas bija absolūti nožēlojams vakars. Pēc tam es Ursulu ilgi vairs neredzēju. Tiku dzirdējis, ka viņa beidzot apprecējusies un viņai piedzimis bērns. Es nojautu, ka nu viņa droši iekārtojusies laulības gultā un pilnīgi aizplūdīs no manas dzīves. Bet es atkal maldījos. Kādu dienu iezvanījās telefons, un tā bija Ursula.
- Dārgum! Tā esmu es, Ursula! - viņa teica.
- Dievs debesīs! - es pārsteigts iesaucos. - Kur tu biji visus šos gadus?
- Dārgum, esmu precējusies, - viņa atteica. - Un man ir bērniņš.
- Esmu par to dzirdējis, - es teicu. - Apsveicu.
- Dārgum, es tik ilgi esmu kvernējusi laukos. Šodien grasos braukt uz Bornmutu mazliet iepirkties. Es iedomājos, ka mēs varbūt varētu satikties?
- Vai tu ņemsi savu vīru līdzi? - es piesardzīgi jautāju.
- Nē, dārgum, es braukšu pilnīgi viena, - viņa atteica.
- Nu, tādā gadījumā katrā ziņā satiksimies. Es tev izmaksāšu pusdienas. Bet vispirms satiksimies Cadena un iedzersim kafiju.
- Burvīgi, dārgum. Es būšu tur vienpadsmitos.
Precīzi vienpadsmitos Ursula ienāca Cadena kafejnīcā, un es tūlīt pat redzēju, ka viņa visai drīz gaida otru bērnu. Neņemot vērā izspiedušos vēderu, viņa ziedēt ziedēja, gluži kā rožu ziedlapiņa rītausmā.
- Dārgum! - viņa spiedza. - Dārgum! Dārgum!
Ursula apvija man rokas un dāvāja ilgu skūpstu no tās pasugas, kādus angļu cenzori parasti izgriež no franču filmām. Skūpstīdama viņa izdvesa dūcošas skaņas kā seksuāli apmāts bišu strops. Viņa stumdīja savu ķermeni gar manējo, lai izdabūtu vislielāko baudu no apskāviena un parādītu man, ka viņa tam nododas ar visu savu būtību, tiešām un patiešām. Vairākas pavecas lēdijas un kāds kungs, kas atgādināja brigādes komandieri, konservētu kā plūmi portvīnā, blenza uz mums ar valdzinošu pretīgumu. No viņu sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņi tā vien gaida, ka es tūlīt noplēsīšu viņai drēbes un izvarošu turpat uz Cadena svētās grīdas. Es ar lielām pūlēm atrāvos no Ursulas.
- Es biju domājis, ka tu esi precējusies, - es aizrādīju.
- Es esmu precējusies, dārgum, - viņa atteica. - Vai tev neliekas, ka mana skūpstīšanās prasme ir uzlabojusies?
- Jā, - es atbildēju. - Apsēdies un iedzer kafiju.
- Vai varu dabūt saldējumu? - Ursula lūdza.
- Lai notiek, - es piekritu.
Es pasūtīju kafiju un saldējumu.
- Zini, man jāsaka, ka tu lieliski izskaties, - es teicu.
- Tu tā domā?
- Es domāju, ka tu izskaties vienkārši brīnišķīgi. Redzu, ka tu gaidi vēl vienu bērnu.
Viņa iebāza mutē lielu karoti saldējuma un visai neskaidri teica ar pilnu muti:
- Bēlni il kaut kas absollūti bulvīgs.
- Tam es ticu, - es piekritu.
Viņa norija saldējumu, noliecās uz priekšu un viegli uzsita man pa roku ar mitro karotīti, lai pievērstu manu nedalītāko uzmanību.
- Vai zini, ko cilvēki runā? - viņa vaicāja savā caururbjošajā balsī.
Apmeklētāji pie visiem galdiņiem sastinga un gaidpilni apklusa.
Es jutu, ka man vairs nav ko zaudēt.
- Nē, - es atbildēju. - Ko tad viņi runā?
- Ha, - viņa izsaucās, līksmi vicinādama karotīti, - ka kontra- cepcija esot sievietes izgudrojums.
Mēs izdzērām kafiju, es aizvedu Ursulu iepirkties, un pēc tam mēs gājām pusdienās.
- Vai tu ilgojies pēc manis, dārgum? - viņa jautāja, sūkdama vīnu.
- Protams, ilgojos, - es atbildēju. - Tu vienmēr esi bijusi viena no manām mīļākajām draudzenītēm.
- Vai nav skumīgi, ka cilvēkam nevar būt reizē gan draudziņš, gan vīrs? - viņa nopūtās.
- Nu, vienmēr jau var pamēģināt, - es ierosināju.
- O, nē, to es nevaru, - viņa iebilda. - Bet tu esi mīļš.
- Nerunāsim vairs par to, - es noteicu.
- Lai nu kā, es nedomāju, ka es tev tagad patiktu, - viņa skumīgi sacīja. - Esmu pārveidojusies. Esmu kļuvusi ļoti neinteresanta.
- Tu tā domā? — es jautāju un nodomāju, cik viņa joprojām ir dzīvīga un mīļa.
- O, jā, - viņa apgalvoja, svinīgi vērdamās manī ar savām lielajām, zilajām acīm. - Baidos, ka tagad esmu tāda, ko dēvē par sīkvīneli'.
- Jā, bet toties augstākā labuma, - es teicu, paceldams glāzi.
'Ursula uz atvadām sniedz vēl vienu savas "pakļautās" angļu valodas piemēru - viņa sevi dēvē par petty beaujolais (burtiski — sīkais Beaujolais vīns), kaut gan pareizais apzīmējums būtu petty bourgeoise (sīkburžuāzisks).