sadursme ar gariem
Viss sākās ar to, ka Margo pēkšņi sāka pieņemties svarā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņa, sev par lielām šausmām, bija gandrīz pilnīgi apaļa. Mūsu doktors Andručelli tika ataicināts izmeklēt šo dīvainību. Viņš nopētīja Margo tuklumu un ilgi, skumji pukšķināja savus "fu, fu, fu, fu". Tika izmēģinātas visdažādākās zāles un visas iespējamās diētas, tomēr - bez rezultāta.
Viņš teica, - kādudien pusdienojot Margo asaru pilnā balsī mums pavēstīja, - ka tas, viņaprāt, esot kaut kas dziedzerisks.
Dziedzerisks? - māte satraucās. - Ko tas nozīmē?
Es nezinu, - Margo gaudās.
Vai mums vienmēr jāapspriež jūsu kaites maltīšu laikā? - Larijs apjautājās.
Larij, mīļais, Andručelli apgalvo, ka tas esot kaut kas dziedzerisks, - māte atkārtoja.
Muļķības, - Larijs bezrūpīgi teica. - Tas ir mazbērna tuklums.
Mazbērna tuklums! - Margo iespiedzās. - Vai tu zini, cik es sveru?
Tev vairāk jāvingro, - Leslijs ierosināja. - Kāpēc tu nepie- vērsies burāšanai?
Nedomāju vis, ka laiva viņai būtu pietiekami liela, - Larijs piebilda.
Nezvērs! - Margo iesaucās un izplūda asarās. - Ja tu zinātu, kā es jūtos, tu vis tā nerunātu.
Larij, mīļais, - māte samierinoši pārmeta, - tā izrunāties nudien nebija jauki.
Es neko nevaru līdzēt, ja viņa staigā apkārt, izskatīdamās kā piņņains arbūzs, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Pēc jūsu izturēšanās varētu domāt, ka tā ir mana vaina.
Kaut kas noteikti ir jādara, - māte izlēma. - Rit es došos pie Andručelli.
Bet doktors Andručelli atkārtoja savu uzskatu, ka vaina slēpjoties dziedzeros un ka Margo, pēc viņa domām, jābraucot ārstēties uz Londonu. Un tā - pēc veseliem plūdiem vēstuļu un telegrammu Margo tika nosūtīta uz Londonu un nodota abu vienīgo saprātīgo radinieču, ar kurām mēs vēl sarunājāmies, maigajā gādībā - tās bija mātes māsīca Prudensa un viņas māte, vectante Fena.
Ja neņem vērā īsu vēstulīti, kurā Margo ziņoja, ka esot laimīgi nokļuvusi galā, kopā ar māsīcu Prū un tanti Fenu iekārtojusies viesnīcā netālu no Notinghilgeitas un tikusies ar labu ārstu, mēs no sirdzējas ilgu laiku neko nesaņēmām.
Es nudien vēlos, kaut viņa atrakstītu, - māte ierunājās.
Nesatraucies, māt, - Larijs atteica. - Ko gan viņa vēl varētu aprakstīt, ja ne savus jaunos izmērus?
Nu jā, es gribu zināt, kas notiek, - māte nerimās. - Galu galā, viņa taču ir Londonā!
Un kas par to? - Larijs noprasīja.
Tik lielā pilsēta var daudzkas atgadīties, - māte mīklaini sacīja. - Ir dzirdētas visdažādākās lietas par meitenēm lielās pilsētās.
Nudien, māt, tu uztraucies pilnīgi bez vajadzības, - Larijs saniknojās. - Kas gan, debesu vārdā, ar viņu var notikt? Tu baidies, ka viņa varētu būt ievilināta kādā izvirtību perēklī? Viņa taču netiktu iekšā pa durvīm!
Par tādām lietām nejoko, Larij! - māte bargi aizrādīja.
Bet tu taču cel brēku par neko, - Larijs nerimās. - Padomā pati, kurš sevi cienošs balto vergu tirgonis divreiz paskatītos uz Margo? Turklāt es apšaubu, vai kāds no viņiem ir gana stiprs, lai viņu staipītu.
Lai nu kā, es uztraucos, - māte ķildīgi paziņoja, - esmu apņēmusies nosūtīt telegrammu.
Viņa nosūtīja telegrammu māsīcai Prudensai un saņēma garu atbildi, kurā tika informēta, ka Margo tiekoties ar cilvē- ^ kiem, kas māsīcai Prudensai nepavisam neliekoties cienījami, un ka būtu ļoti vēlams, lai māte pati ierastos Londonā un vestu . Margo pie prāta. Acumirklī sacēlās vesels jampadracis. Satrauktā māte norīkoja, lai Spiro, kurš pats sevi bija nelokāmi iecēlis par mūsu gidu, padomdevēju un draugu, nopirktu biļetes, un sāka drudžaini kravāt ceļasomas. Tad pēkšņi viņa atcerējās par mani. Nospriedusi, ka manis atstāšana divu vecāko brāļu maigajā gādībā varētu radīt vairāk ļaunuma nekā labuma, māte nolēma, ka man jābrauc viņai līdzi. Tā nu Spiro tika uzdots iepirkt vēl vairāk biļešu, un sakravāšanās apjomi pieņēmās vēl vairāk. Es šo situāciju uzskatīju par īstu debesu dāvanu, jo tikko biju iemantojis jaunu privātskolotāju - misteru Ričardu Kralevski, kurš, par spīti manai pretestībai, ar stingru apņēmību pūlējās man iemācīt franču neregulāros verbus, un šis ceļojums uz Angliju, pēc manām domām, nāca kā tik ļoti nepieciešamā atpūta.
Brauciens ar vilcienu pagāja bez piedzīvojumiem, ja neņem vērā mātes pastāvīgo baiļošanos, ka mūs varētu arestēt fašistu karabinieri. Šīs bailes pieauga tūkstoškārt, kad Milānā es uz vagona aizsvīdušā loga uzzīmēju Musolīni karikatūru. Māte vismaz desmit minūtes berza stiklu ar mutautiņu tik dedzīgi kā istabene konkursā, līdz attēls bija nodzēsts pamatīgi, kā viņa to vēlējās.
No klusās, rāmās, saules pielietās Korfu dienas ierasties Londonas vēlajā vakarā bija satriecoši. Stacijā tik daudz nepazīstamu cilvēku, visi tik steidzīgi un satraukti. Nesēju gandrīz nesaprotamā valoda, Londonas mirgojošās gaismas un mutuļojošie ļaužu bari. Taksometrs, kas spraucas cauri Pikadilli laukumam kā vabole cauri uguņošanai. Aukstais gaiss, kas runājot pārvēršas tādos kā dūmu mākoņos līdzās sejai, un runātājs jūtas kā izkāpis no komiksa.
Visbeidzot taksometrs apstājās pie sodrējiem klāta korintiešu kolonnu atdarinājuma Balaklavas īres nama priekšā. Ar vecīga, līkkājaina īra palīdzību mēs sanesām savu bagāžu viesnīcā, taču neviens tur mūs negaidīja - acīmredzot telegramma par mūsu ierašanos bija noklīdusi neceļos. Nesējs mūs informēja, ka jaunā dāma esot devusies uz savu sanāksmi, savukārt mis Hjūsa un vecā kundze aizgājušas pabarot suņus.
Ko viņš teica, mīļais? - māte jautāja, kad nesējs bija aizgājis, jo viņa akcents bija tik izteikts, ka bezmaz izklausījās pēc svešvalodas. Es paskaidroju, ka Margo aizgājusi uz sanāksmi un ka māsīca Prū un tante Fena barojot suņus.
Ko gan viņš ar to domāja? - māte apmulsusi prātoja. - Uz kādu sanāksmi Margo aizgājusi? Un kas tie par suņiem?
Es atteicu, ka nezinu, bet no tā mazumiņa, ko esmu pamanījis Londonā, nopratu - pāris suņu cilvēka tiešā tuvumā ir pilnīgi nepieciešami.
Nu labi, - māte sacīja, nemākulīgi ielikusi skaitītājā šiliņu, lai iedegtu gāzes degli, - pieņemu, ka mums vienkārši jāiekārtojas un jāgaida viņas pārnākam.
Kad bijām gaidījuši kādu stundu, durvis pēkšņi atsprāga vaļā un istabā, rokas papletuši, iemetās masīca Prū, kliegdama kā dīvains putns: "Lū, Lū, Lū!" Viņa apskāva mūs abus; dze- loņplūmju tumšās acis staroja no mīlestības un uzbudinājuma. Es māsīcu paklausīgi noskūpstīju un jutu, ka viņas daiļā, viegli iesmaržotā seja ir maiga kā atraitnītes zieds.
Es jau sāku domāt, ka jūs nekad neatbrauksiet, - Pru- densa teica. - Mammīte tūlīt būs klāt. Mīļā nabadzīte, viņasprāt, kāpnes ir tik nogurdinošas. Neko teikt, jūs abi izskatāties lieliski. Jums man viss jāpastāsta. Vai tev patīk šī viesnīca, Lū? Tā ir lēta un ērta, taču pilna ar visdīvainākajiem cilvēkiem.
No atvērtajām durvīm atskanēja klusa sēkšana.
Ak, mammīte ir klāt, - Prū iesaucās. - Mammīt, mammīt! Lū ir klāt!
Pa durvīm ienāca mana vectante Fena. Pēc viena acu uzmetiena es diezgan cietsirdīgi novērtēju, ka viņa atgādina staigājošu telti. Vecā dāma bija ģērbusies rūsas sarkanā neiedomājama piegriezuma un izmēra tvīda kostīmā. Viņai galvā bija diezgan apbružāta samta cepure, kādu, saskaņā ar manu pieņēmumu, mēdza valkāt laumiņas. Cauri mirdzošajām brillēm raudzījās pūces acis.
Lū! - viņa sauca, atplezdama rokas un paceldama acis uz augšu, it kā māte būtu kāda dievišķa parādība. - Lū un Dže- ralds! Jūs esat klāt!
Mēs ar māti tikām sirsnīgi apskauti un skūpstīti. Šis vairs nebija māsīcas Prū gaisīgais, maigais apskāviens. No tādām skavām varēja tikt pie lauztām ribām, un pēc tik cieša skūpsta lūpas jutās kā nobrāztas.
Lū, dārgā, man tik žēl, ka neatradāmies šeit, lai jūs sagaidītu, - Prū teica, - bet mēs nebijām pārliecinātas, kad tieši jūs ieradīsieties, un suņus vajadzēja pabarot.
Kādus suņus? - māte noprasīja.
Kā, manus Bedlingtonas kucēnus, protams, - Prū atbildēja.
Vai tu nezināji? Mēs ar mammīti esam kļuvušas par suņu audzētājām. - Viņa kautri, drebelīgi iesmējās.
Bet iepriekšējā reizē jūs audzējāt kaut ko citu, - māte aizrādīja, - vai tās nebija kazas?
Ak, mums tās joprojām pieder, - tante Fena paskaidroja.
Un vēl manas bites un vistas. Bet Prudensa iedomājās, ka suņu audzēšana varētu būt labs pasākums. Viņai ir varens ķēriens uz darījumiem.
Es nudien domāju, ka tas ir ienesīgs uzņēmums, Lū, dārgā, - Prū dedzīgi stāstīja. - Es nopirku Tinkerbelu un Lusibelu…
Un Tainibelu, - tante Fena pārtrauca.
Un Tainibelu, - Prū piekrita.
Un tad vēl Lusibelu, - tante Fena turpināja.
Ak, mammīt, paklusē. Es jau pastāstīju par Lusibelu.
Un ir taču vēl Tinkerbela, - tante Fena turpināja.
Mammīte slikti dzird, - Prū bez vajadzības paskaidroja,
un viņām visām atskrēja kucēni. Mēs atvedām visus sunīšus uz Londonu, lai pārdotu, un pie reizes pieskatījām Margo.
Jā, kur tad ir Margo? - māte jautāja.
Prū uz pirkstgaliem piezagās pie durvīm un klusītēm tās aizvēra.
Viņa ir sanāksmē, mīļā, - tā paziņoja.
Es zinu, bet kas tā par sanāksmi? - māte taujāja. Prū nervozi palūkojās apkārt.
Spiritistu sanāksme, - viņa čukstēja.
Un vēl mums ir Iaisibela, - teica tante Fena.
Ak, mammīt, lūdzu paklusē!
Spiritistu sanāksme? - māte pārvaicāja. - Dieva dēļ, kāpēc viņa ir tajā sanāksmē?
Lai izdziedētu savu resnumu un pūtītes, - Prū paskaidroja. - Bet, piemini manus vārdus, nekas labs nav gaidāms. Tas ir nelabs spēks.
Es manīju, ka māti pārņem panika.
Bet es nesaprotu, - viņa teica, - es sūtīju Margo šurp, lai viņa apmeklē ārstu - kā jel viņu sauca?
Es zinu, mīļā, - Prū piekrita. - Bet, nonākusi šajā viesnīcā, viņa krita tās velna mātītes nagos.
Kādas velna mātītes? - māte jautāja, nu jau patiesi satraukta.
Kazām arī klājas labi, - tante Fena iestarpināja, - bet izslaukums šogad mazliet krities.
Mammīt, lūdzu aizveries, - Prū nošņācās. - Es domāju to velna mātīti misis Hedoku.
Hedoka, Hedoka, - māte samulsusi novilka. Viņas domu gājienu vienmēr varēja viegli pārtraukt, ja tika pieminēts kaut kas no kulinārijas pasaules [2] .
Viņa ir medijs, mīļā, - Prū paskaidroja, - un ir pilnīgi savaldzinājusi Margo. Viņa ir teikusi Margo, ka tai vajadzīgs vadonis.
Vadonis? - māte vārgi pārjautāja. - Kāds vadonis?
Varēja redzēt - savā apjukumā māte iedomājusies, ka Margo
pievērsusies alpīnismam vai tamlīdzīgai nodarbei.
Garīgais skolotājs, - Prū sacīja. - Viņu sauc Mavake. Pastāv uzskats, ka viņš ir indiānis.
Man tagad ir jau desmit stropi, - tante Fena lepni stāstīja. - Mēs ievācam divtik medus.
Māt, apklusti, - Prū teica.
Es nesaprotu, - māte žēlabaini teica. - Kāpēc viņa joprojām neiet pie ārsta un nesaņem injekcijas?
Tāpēc, ka Mavake lika viņai tās pārtraukt, - Prū triumfējoši atbildēja. - Pirms trim seansiem viņš teicis - vismaz tā apgalvo Margo, un tas viss, protams, nāk caur misis Hedoku, tātad tam ne mirkli nevar ticēt - Margo saka - Mavake esot licis viņai pārtraukt durstīties.
Durstīties? - māte pārjautāja.
Jā, droši vien indiāņu valodā tas nozīmē injekcijas.
Ir tik jauki tevi atkal satikt, Lū, - teica tante Fena. - Es domāju, mums vajadzētu iedzert tasi tējas.
Ļoti laba doma, - māte vārgi noteica.
Es negrasos iet lejā un pasūtīt tēju, mammīt, - Prū paziņoja un paglūnēja uz durvīm tā, it kā aiz tām atrastos visi elles briesmoņi. - Ne jau tagad, kad tur notiek sapulce.
Kāpēc ne, kas noticis? - māte noprasīja.
Un arī dažus grauzdiņus, tas nudien būtu jauki, - tante Fena turpināja.
Ak, mammīt, lūdzu paklusē, - Prū teica. - Tev nav ne jausmas, kas notiek tajās sanāksmēs, Lū. Misis Hedoka krīt transā un visa pārklājas ar ektoplazmu.
Ar ektoplazmu? - māte jautāja. - Kas ir ektoplazma?
Man istabā ir podiņš ar medu no pašas stropiem, - tante Fena ierosināja. - Esmu pārliecināta, Lū, ka tev tas garšos. Tas ir daudz dzidrāks par tiem sintētiskajiem draņķiem, kādi šobrīd jāpērk.
Tas ir kaut kas tāds, ko izdala mediji, - Prū teica. - Tas izskatās kā… Nu, izskatās gandrīz kā, es gribēju teikt, izskatās kā… es nekad tā tieši neesmu to redzējusi, bet man stāstīja, ka tas izskatoties pēc smadzenēm. Tad viņi liek trompetēm lidināties apkārt un tamlīdzīgi. Kad es tev saku, mana mīļā, es nekad neeju uz viesnīcas apakšstāvu, kad viņi notur sapulci.
Kaut arī šī saruna mani valdzināja, es tomēr jutu, ka iespēja redzēt šo sievieti, misis Hedoku, aplipušu ar smadzenēm, pāris trompetēm lidinoties apkārt, ir pārāk laba, lai to palaistu garām, tāpēc pieteicos doties lejā un pasūtīt tēju.
Sev par lielu vilšanos, es viesnīcas apakšstāvā neredzēju neko tādu, kas kaut iztālēm atbilstu māsīcas Prudensas aprakstam, toties man laimējās dabūt tējas paplāti, ko augšā uznesa vecais īrs. Mēs sēdējām un dzērām tēju, un es pūlējos tantei Fenai izskaidrot, kas ir ektoplazma; tajā brīdī ieradās Margo, nesdama padusē lielu kāpostgalvu, un kopā ar viņu - drukna, maza auguma sieviete ar izvalbītām, zilām acīm un kumšķai- niem matiem.
Māt! - Margo dramatiski iesaucās, - tu esi ieradusies!
Jā, mīļā, - māte stingri atbildēja. - Un, kā redzams, tieši laikā.
Šī ir misis Hedoka, - Margo iepazīstināja. - Viņa ir absolūti satriecoša.
Tūlīt pat noskaidrojās, ka misis Hedoka cieš no savādas kaites. Likās, ka viņa runādama nespēj elpot. Rezultātā mazā sieviete pļāpāja, bērdama vārdus tik cieši kā margrietiņas vainagā, un, kad kļuva pilnīgi bez elpas, ieturēja pauzi un ieelpoja ar skaņai "vaaaaahha" līdzīgu troksni.
Viņa uzrunāja māti:
EsmutiklaimīgajūssatiktmisisDarela. Protamsmansvado- šaisgarsinformējamaniparjūsuierašanos. Nosirdscerukajums bijaērtsceļojums… Vaaaaaahha.
Māte bija apņēmusies sveicināt misis Hedoku ļoti vēsi un cienīgi, tomēr šī dīvainā runa bija viņu zināmā mērā atbruņojusi.
Jā, protams. Tā taču bija, vai ne? - viņa nervozi teica, pūlēdamās saprast, ko misis Hedoka saka.
Misis Hedoka ir spiritiste, māt, - Margo lepni teica, it kā iepazīstinātu ar Leonardo da Vinči vai pirmā aeroplāna izgudrotāju.
Tiešām, mīļā? - māte vēsi pārjautāja. - Cik ļoti interesanti.
Irtikpatīkannzinātkatiekuriaizgājušipirmsmumsirjopro- jāmarmumskontaktos… vaaaaaahha, - misis Hedoka dedzīgi teica. - Tikdaudzicilvēkineapzinās… vaaahha… pargarupa- saulimumstepatlīdzās.
Tev būtu vajadzējis šovakar redzēt kucēnus, Margo, - komentēja tante Fena. - Mazie resgaļi bija izpostījuši savas guļvietas.
Mammīt, lūdzu klusē, - Prū teica un skatījās uz misis Hedoku tā, it kā gaidītu, ka tai kuru katru bridi izaugs ragi un aste.
lūsumeitainudienirļotipalaimējies… Vaaaaaahha… ie- mantotsevvienunovislabākajiemvadoņiem, - misis Hedoka teica, it kā Margo būtu nācies izurbties cauri Debrē [3] almanaham, pirms laimējies atrast savu garīgo padomdevēju.
Viņu sauc Mavake, - Margo teica. - Viņš ir absolūti satriecošs.
Neizskatās, ka pagaidām no viņa būtu bijis kāds labums, - māte dzēlīgi aizrādīja.
Ir gan! - Margo aizkaitināta atcirta. - Esmu zaudējusi trīs unces.
Tasprasadaudzlaikaunpacietībasunnešaubīgasticībasnā- kamajaidzīvei… vaaahha… manamīļāmisisDarela, - misis Hedoka teica, pārspīlēti saldi uzsmaidīdama mātei.
Jā, esmu par to pārliecināta, - māte atteica. - Bet man nudien labāk patiktu, ja Margo atrastos tāda mediķa aprūpē, kuru var saskatīt.
Nedomāju, ka viņi to darīja tīšām, - tante Fena turpināja, - manuprāt, kucēniem nāk zobi. Zini, viņiem tad sāp smaganas.
Mammit, mēs nerunājam par kucēniem, - Prū paskaidroja. - Mēs runājam par Margo vadoni.
Tas viņai nāks par labu, - tante Fena teica un žilbinoši uzsmaidīja Margo.
Garupasauleirtikdaudzkārtsaprātīgākanekājebkasuzze- mes… vaahha, - misis Hedoka teica. - Jūsumeitanemazneva- rētunokļūtlabākāaprūpē. Mavakebijasavāciltīizcilsdziednieks. ViensnovisizglītotākajiemvisāZiemeļamerikā… vaaaaahha.
Un viņš man deva tik labu padomu, māt, - Margo piebilda.
Vai ne, misis Hedoka?
Vairsnekādasduršanās. Baltāmeitenenedrīkstvairsdurstī- ties… vaaaaahha, - nomodulēja misis Hedoka.
Redzi nu, - Prū triumfēja. - Es taču teicu!
Nogaršo mazliet medus, - tante Fena viesmīlīgi aicināja.
Nemaz negaršo kā tas sintētiskais draņķis, kādu mūsdienās var nopirkt veikalos.
Mammīt, apklusti.
Es joprojām uzskatu, misis Hedoka, ka labprātāk redzētu savu meitu zinoša mediķa, nevis šī Mavakes aprūpē.
Ak, māt, tu esi tik šaurpierīga un viktoriāniska, - Margo aizvainota iesaucās.
ManamīļāmisisDarelajumsjāmācāsuzticētiesgarīgāspa- saulesdiženajaiietekmeikastačuvienlgicenšasmumspalīdzē- tunmūsvadīt… vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Esjūtuka javienjūsatnāktuuzkādunomūsusapulcēmjūspārliecinātospar tospēkukādspiemltmūsugarīgajiemvadītājiem… vaaaaahha.
Ļoti pateicos, es dodu priekšroku sava pašas gara vadībai, - māte ar cieņu atteica.
Medus vairs nav tāds, kā bija senos laikos, - sprieda tante Fena, kas bija šo tematu labi pārdomājusi.
Māt, tu vienkārši esi aizspriedumaina, - Margo apgalvoja.
Tu pat nemēģini saprast, bet uzreiz noliedz.
Esskaidrijūtukajatuspētupārliecinātsavumātiapmeklētvie- nunomūsusanāksmēm… vaaaaahha, - misis Hedoka teica, - viņaatklātusevpriekšāpaveramiespilnīgijaunupasauli.
Jā, māt, - Margo apgalvoja, - tev jāatnāk uz sanāksmi. Esmu droša, ka tas tevi pārliecinās. Viss, ko tu redzi un dzirdi! Galu galā, no nekā nekas nerodas.
Es redzēju, ka māte nomokās ar iekšēju cīņu. Jau gadiem ilgi viņu bija ārkārtīgi interesējusi māņticība, tautas maģija, burvestības un tamlīdzīgas lietas, un viņa izjuta lielu kārdinājumu pieņemt misis Hedokas ierosinājumu. Es gaidīju, elpu aizturējis, un ļoti cerēju, ka māte piekritīs. Tajā mirklī es neko citu tik ļoti nevēlējos, kā redzēt smadzenēm klātu misis Hedoku, ap kuras galvu lidinās trompetes.
Nu labi, - māte nenoteikti sacīja, - paskatīsimies. Parunāsim par to rīt.
Esmupārliecinātakatikkomumsizdosiessalauztbarjerumēs spēsimjumssniegtlielupalidzībuunvadību.. .vaaaaahha, - misis Hedoka teica.
Ak, jā! - Margo piebalsoja. - Mavake ir vienkārši lielisks!
Nākamāsanāksmenotiksrītvakartepatviesnīcā… vaaahha, - misis Hedoka teica, - unesļoticerukajūsabasarMargopiedalī- sieties… vaaaaahha.
Viņa mums vāri uzsmaidīja, itin kā negribīgi piedodama mūsu grēkus, tad papliķēja Margo pa vaigu un aizgāja.
Nudien, Margo, - māte teica, kad durvis aiz misis Hedokas bija aizvērušās, - tu nudien man aizdod dusmas.
Ak, māt, tu esi tik vecmodīga, - Margo atteica. - Tas ārsts ar savām injekcijām man tik un tā nepalīdzēja, un Mavake dara īstus brīnumus.
Brīnumus, - māte nievīgi iesprauslājās. - Manās acīs tu joprojām izskaties tieši tikpat resna.
Uzskata, ka vislabākais ir āboliņš, - tante Fena murmināja, pilnu muti gremodama grauzdiņu, - taču man vislabākie liekas virši.
Tici man, mīļā, - Prū brīdināja, - tā sieviete sagrābj kā spīlēs. Viņa ir ļauna. Es tevi brīdinu, pirms ir par vēlu.
Es tevi lūdzu vienīgi atnākt uz sanāksmi un paskatīties, neko vairāk, - Margo uzstāja.
Nemūžam, - Prū nodrebinājās. - Mani nervi to neizturētu.
Tāpat ir interesanti, ka dārzā vajadzīgas kamenes, lai ap- puteksnētu āboliņu, - prātoja tante Fena.
Nu ko, - māte noteica, - pašlaik esmu pārāk nogurusi, lai par to spriestu. Parunāsim vēlreiz no rīta.
Vai palīdzēsi man ar šiem kāpostiem? - Margo lūdza.
Kas ar tiem jādara? - māte apjautājās.
Palīdzi man tikt ar tiem galā, - Margo teica.
Esmu bieži prātojusi, vai būtu iespējams turēt stropos arī kamenes, - tante Fena domīgi teica.
Ko tu grasies ar šiem kāpostiem darīt? - māte vēlreiz jautāja.
Viņa liek kāpostlapas pie sejas, - Prū nošņācās. - Smieklīgi!
Tas nav vis smieklīgi, - Margo dusmīgi attrauca. - Tas ir ļoti noderīgi pret pinnēm.
Ko? Tu tās vārīsi vai darīsi kaut ko tamlīdzīgu? - māte taujāja.
Nē, - Margo atteica, - es pielikšu lapas pie sejas un tu tās piesiesi. Mavake to ieteica, un kāposti dara brīnumus.
Lū, mīļā, tas ir smieklīgi. Tev viņa jāaptur, - Prū uzstāja, sabozusies kā tukls kaķēns. - Tā ir viena vienīga pesteļošana.
Ak, esmu pārāk nogurusi, lai strīdētos, - māte atteica. - Nedomāju, ka no kāpostiem radīsies kāds ļaunums.
Tā nu Margo apsēdās krēslā un turēja pie sejas lielas, krokotas kāpostlapas, bet māte svinīgi tās piesēja ar sarkanu auklu. Manuprāt, Margo atgādināja dīvainu dārzeņu mūmiju.
Pagānisms. Lūk, kas tas ir, - Prū nerimās.
Muļķības, Prū, tu nudien pārlieku satraucies, - no kāpostu lapu aizsega skanēja Margo apslāpētā balss.
Reizēm es prātoju, - māte paziņoja, sasiedama pēdējo mezglu, - vai mana ģimene ir pie pilna prāta.
Vai Margo dosies uz karnevālu? - apjautājās tante Fena, kas bija ar interesi vērojusi šo procedūru.
Nē, mammīt, - Prū auroja, - tas ir viņas pinnēm.
Margo piecēlās kājās un taustījās uz durvju pusi.
Tā, es nu došos gulēt, - viņa sacīja.
Ja tu kādu satiksi kāpnēs, tu viņu pamatīgi pārbiedēsi, - Prū brīdināja.
Izpriecājies labi, - tante Fena novēlēja. - Nepaliec līdz pašam rītam. Es gan zinu, kādi jūs, jaunie, esat.
Kad Margo bija aizgājusi, Prū pievērsās mātei.
Vai redzēji, mīļā Lū? Es nebiju pārspīlējusi, - viņa teica. - Tai sievietei piemīt velnišķīga ietekme. Margo izturas kā jukusi.
Nu, - teica māte, kuras dzīves princips bija vienmēr aizstāvēt jaunos, lai cik aplami tie izrīkotos, - manuprāt, viņa izturas mazliet negudri.
Negudri! - Prū iesaucās. - Kāpostlapas pār visu seju! Nekad nedarīt to, ko Mavake aizliedzis! Tas ir neveselīgi.
Es nemaz nebrīnītos, ja viņa saņemtu pirmo godalgu, - tante Fena ieķiķinājās. - Nedomāju vis, ka tajā ballē vēl kāds būs pārģērbies par kāpostu.
Strīds turpinājās, pa starpām ievijoties tantes Fenas atmiņām par karnevāliem, kuros viņa Indijā piedalījusies. Beidzot Prū un tante Fena mūs atstāja, un mēs ar māti posāmies gulēt.
Reizēm man liekas, - māte teica, apsegdamās un izslēgdama gaismu, - reizēm man liekas, ka mūsu ģimenē es esmu vienīgā saprātīgā būtne.
Nākamajā rītā mēs nolēmām doties iepirkties, jo bija milzum daudz lietu, kas Korfu nebija dabūjamas un ko māte vēlējās iegādāties. Prū sacīja, ka tā esot teicama doma, jo pa ceļam viņa varēšot aizvest savus Bedlingtonas kucēnus to jaunajiem saimniekiem.
Tā nu deviņos no rīta mēs sapulcējāmies uz ielas Balaklavas īres nama priekšā. Droši vien mēs kopā veidojām interesantu ainu. Tante Fena, laikam vēlēdamās atzīmēt mūsu ierašanos, bija uzlikusi savu laumiņas cepuri ar tajā iespraustu milzīgu spalvu. Viņa stāvēja uz ietves un atgādināja maija koku, kuram apkārt vijās astoņu kucēnu pavadas; visi mazie Bedlingtoni draiskojās, kāvās un čurāja, kur patapdami.
Domāju, mums labāk vajadzētu paņemt taksometru, - māte teica, satraukti nolūkodamās uz negantajiem kucēniem.
Ak nē, Lū, - Prū protestēja. - Padomā, cik tas būs dārgi! Mēs varam braukt ar metro.
Ar visiem šiem kucēniem? - māte šaubījās.
Jā, mīļā, - Prū apgalvoja. - Mammīte ir labi iemanījusies viņus pieskatīt.
Pirms mēs devāmies uz metro staciju, mums nācās vispirms atbrīvot tanti Fenu, kuru savijušās kucēnu pavadas bija padarījušas gandrīz nekustīgu.
Raugs un kļavu sīrups, - Margo skaitīja. - Nekādā gadījumā neļauj man aizmirst nopirkt raugu un kļavu sīrupu, māt. Mavake saka - tas lieliski palīdzot pret pinnēm.
Ja tu vēlreiz pieminēsi to cilvēku, es patiesi kļūšu dusmīga, - māte paziņoja.
Mēs virzījāmies uz priekšu gaužām lēni, jo kucēni skraidīja dažādos virzienos un apkārt katram objektam, kas gadījās ceļā, tā ka mums pastāvīgi nācās apstāties un atpiņķēt tanti Fenu no laternu stabiem, pastkastītēm un reizēm arī no garāmgājējiem.
Mazie draiskuli, - viņa pēc katra šāda gadījuma, elpu at- gūdama, iesaucās. - Viņi negribēja neko ļaunu.
Kad mēs beidzot nonācām metro stacijā, Prū nodevās ilgam un dzēlīgam strīdam ar biļešu pārdevēju par Bedlingtonu pārvadāšanas maksu.
Bet kucēni ir tikai astoņas nedēļas veci! - viņa nebeidza protestēt. - Bērni, kas jaunāki par trim gadiem, brauc bez maksas.
Galu galā biļetes tika nopirktas, un mēs devāmies pie eskalatoriem, no kuriem uzdvesmoja zemes dzīļu siltā elpa; kucēniem tā likās loti uzmundrinoša. Vaukškēdami un samudžinā- > >
jušies pavadu jūklī, tie rāvās uz priekšu, vilkdami tanti Fenu aiz sevis kā masīvu liellaivu. Vienīgi tad, kad kucēni ieraudzīja eskalatorus, viņus pārņēma ļaunas priekšnojautas par to, kas līdz šim bija šķitis aizraujošs piedzīvojums. Likās, ka kucēniem netikās atrasties uz lietām, kas virzās uz priekšu, un viņi visi šajā jautājumā bija vienprātīgi. Drīz vien mēs visi eskalatora augšgalā bijām saķīlēti ciešā mezglā, cīnoties ar spiedzošajiem, histēriskajiem kucēniem.
Aiz mums izveidojās rinda.
To vajadzētu aizliegt, - teica kāds barga izskata vīrs katliņ- cepurē. - Suņus nedrīkstētu pārvadāt metro.
Esmu par tiem samaksājusi, - Prū elsa. - Tiem ir tādas pašas tiesības braukt ar metro kā jums.
Velns un elle! - komentēja kāds cits. - Es steidzos! Vai varat palaist mani garām?
Mazie draiskuli, - smējās tante Fena. - Viņi savam vecumam ir tik dzīvīgi!
Kā būtu, ja mēs katrs paņemtu vienu kucēnu? - māte ierosināja, jo pūļa murdoņa viņu uztrauca aizvien vairāk.
Šajā mirklī tante Fena paspēra soli uz priekšu, nokļuva uz eskalatora pirmā pakāpiena, paslīdēja un novēlās lejā kā tvīda ūdenskritums, vilkdama spalgi kaucošos kucēnus sev līdzi.
Paldies dievam, - teica vīrs katliņcepurē. - Varbūt tagad mēs beidzot tiksim uz priekšu.
Prū stāvēja eskalatora augšgalā un blenza lejup. Tante Fena tobrīd bija sasniegusi pusceļu, bet kucēnu svara dēļ nespēja piecelties.
Mammīt, mammīt, vai tu jūties labi? - Prū spiedza.
Esmu par to pārliecināta, mīļā, - māte mierinoši teica.
Mazie draiskuli! - tante Fena vārgi nomurmināja, joprojām slīdēdama lejup.
Tagad, kad jūsu suņi ir prom, kundze, - vīrs katliņcepurē atsāka, - varbūt arī mums pārējiem būtu iespējams izmantot šīs stacijas ērtības?
Prū pagriezās pret cilvēku, gatava cīņai, taču māte un Margo satvēra viņu un kopīgi brauca lejup pie viļņojošās tvīda un Bed- lingtonu kaudzes, kurā atradās tante Fena.
Mēs piecēlām viņu kājās, notīrījām un atpiņķējām kucēnus. Tad devāmies uz peronu. Kucēni tajā brīdī varēja būt īsti piemēroti kādam RSPCA [4] plakātam. Neviens cits suns pasaulē kritiskā brīdī nespēj izskatīties tik izmantots un pazemots kā pievilcīgais Bedlingtons. Viņi stāvēja tur, izgrūzdami drebelīgus, spalgus vaukšķienus kā mazas kaijas, mežonīgi trīsēja un laiku pa laikam pietupās, lai izdekorētu platformu ar sava pārbīļa rezultātu.
Mazie nabadziņi, - līdzjūtīgi noteica kāda resna garāmgājēja. - Kauns skatīties, kā daži cilvēki izturas pret dzīvniekiem.
Ak! Vai dzirdējāt? - Prū aizkaitināta iesaucās. - Man tā vien gribas viņai sekot un pateikt dažus siltus vārdus.
Par laimi, tajā brīdī, aurodams un karstu gaisu pūzdams, pienāca vilciens un novērsa visu klātesošo uzmanību. Kucēni reaģēja nekavējoties. Pirms brīža viņi bija stāvējuši, smilkstēdami un trīcēdami kā bariņš badā pamirušu pelēku jēriņu, nākamajā mirklī visi barā metās prom pa peronu, kā aizjūgā vilkdami tanti Fenu sev līdzi.
Mammīt, mammīt, atgriezies! - Prū spiedza, un mēs metamies baram pa pēdām.
Viņa bija aizmirsusi tantes Fenas metodi suņu savaldīšanā, ko tante bija man gari un plaši izklāstījusi: nekad neraut aiz pavadas, lai nesavainotu suņa kaklu. Izmantojot šo jaunievedumu suņu dresūras mākslā, tante Fena nu lēkšoja prom pa platformu, nopakaļ Bedlingtonu straumei. Visbeidzot mēs noķērām tanti un savaldījām suņus - tieši tajā brīdī, kad vilciena durvis ar pašapmierinātu šņācienu aizvērās un tas aizdārdēja no stacijas. Tā nu mums Bedlingtonu jūras vidū nācās gaidīt nākamā vilciena pienākšanu. Kad mēs beidzot iedabūjām kucēnus vagonā, viņi atplauka un ņēmās cits citu aizrautīgi ķerstīt, ņurdēt un spiegt. Tie apvija savas pavadas cilvēkiem ap kājām, un viens no kucēniem enerģijas uzplūdā ielēca klēpī kādam vīrietim, kurš izskatījās pēc Anglijas bankas prezidenta, un izrāva viņam no rokām The Times.
Ap to laiku, kad sasniedzām savu galamērķi, mēs visi mocījāmies ar galvassāpēm - visi, izņemot tanti Fenu, kuru bija apbūrusi kucēnu vīrišķība. Paklausot mātes padomam, mēs nogaidījām pārtraukumu ļaužu plūsmā, pirms mēģinājām tuvoties eskalatoram. Kā par brīnumu, mums izdevās aizdabūt kucēnus līdz virszemei gandrīz bez tračiem. Viņi acīmredzami veidojās par rūdītiem ceļotājiem.
Paldies dievam, tas nu ir galā, - māte noteica, kad bijām tikuši augšā.
Baidos, ka kucēni uzvedās mazliet apgrūtinoši, - Prū satraukta atzina. - Bet viņi, redzi, ir pieraduši pie laukiem. Viņiem šķiet, ka pilsētā viss ir aplam.
Ko? - jautāja tante Fena.
Aplam! - Prū kliedza. - Kucēni! Domā, ka viss ir aplam!
Cik nelāgi, - teica tante Fena un, pirms mēs paguvām viņu apturēt, aizvadīja kucēnus pie otra eskalatora, un viņi visi vēlreiz nozuda zemes dzīlēs.
Atbrīvojušies no kucēniem, mēs - par spīti mokošajiem piedzīvojumiem - pavadījām tīkamu rīta cēlienu iepērkoties. Māte nopirka visu, kas viņai bija vajadzīgs, Margo - raugu un kļavu sīrupu, un, kamēr sievietes iepirkās visus šos diezgan nevajadzīgos krāmus, es pamanījos iegūt savā īpašumā Sarkano kardinālu, melnpunktoto salamandru - tik apaļīgu un košu kā stepētu segu - un izbāztu krokodilu.
Savā ziņā apmierināti ar pirkumiem, mēs atgriezāmies Ba- laklavas īres namā.
Margo izdevās pārliecināt māti, ka vakarā vajadzētu apmeklēt sanāksmi.
Lū, mīļā, nedari to, - māsīca Prū iebilda. - Tu spēlējies ar nezināmo.
Māte pamatoja savu rīcību ārkārtīgi loģiski.
Es jūtu, ka man vajadzētu satikties ar šo personu Mavaki, - viņa paziņoja. - Galu galā viņš ārstē Margo.
Ko teikt, mīļā, - Prū sacīja, kad bija pārliecinājusies par mātes lēmuma nelokāmību, - es uzskatu, ka tas ir neprāts, tomēr man jāiet tev līdzi. Es nevaru pieļaut, ka tu kaut ko tādu apmeklē viena.
Es lūdzos, lai ņem līdzi arī mani, par argumentu izmantodams faktu, ka nesen biju aizņēmies grāmatu par viltus mediju atmaskošanu. Uzskatīju, ka šādā veidā iegūtās zināšanas varētu būt ārkārtīgi noderīgas.
Nedomāju, ka mums vajadzētu ņemt mammīti līdzi, -
Prū teica. - Tas var vinu slikti ietekmēt.
Tā nu sešos vakarā mēs visi, ieskaitot Prū, kas trīsēja mūsu vidū kā tikko sagūstīts putns, devāmies lejā uz misis Hedokas mitekli. Mēs ieraudzījām visdažādāko cilvēku grupu. Tur bija viesnīcas vadītāja misis Glata, garš, kārns krievs, kura akcents bija tik izteikts, ka izklausījās, it kā viņš runātu, piebāzis muti pilnu ar sieru, jauna un ļoti dedzīga blondīne un neizteiksmīgs jauns vīrietis, kurš, kā baumoja, mācoties par aktieri, taču mēs nekad neredzējām, ka viņš darītu kaut ko rosīgāku par svētlaimīgu snaušanu vestibila palmu ielokā. Jutos sapīcis, kad māte man aizliedza pirms seansa izpētīt istabu, lai atrastu paslēptas auklas vai viltotu ektoplazmu. Es tomēr pamanījos pastāstīt misis Hedokai par savu grāmatu, jo domāju - viņu kā īstu mediju tas interesēs. Skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, ne mazākajā mērā nebija labvēlīgs.
Mēs sasēdāmies aplī, sadevāmies rokās un seanss sākās - diezgan neveiksmīgi, jo, tiklīdz bija izdzēsta gaisma, Prū izgrūda griezīgu spiedzienu un pielēca no krēsla. Atklājās, ka paslīdējusi soma, kuru viņa bija atbalstījusi pret krēsla kāju, un ādas rokturis pieskāries viņas potītei. Kad bijām Prū nomierinājuši un pārliecinājuši, ka viņai nav uzbrucis kāds ļaunprātīgs gars, mēs no jauna apsēdāmies savos krēslos un sadevāmies rokās. Apgaismojumam kalpoja naktslampiņa uz apakštasītes; gaismekļa raustīgā liesma meta ņirbošas ēnas uz sienām un lika ikvienai sejai izskatīties kā tikko iznirušai no ļoti veca kapa.
Tagadlūdzunesarunājietiesunesstingripieprasulaijūsuro- kaspaliktuciešisadotas, laimēsnekonezaudētunonotiekošā…
vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Eszinukamūsuvidūirneticī- gie. Estikuntālūdzujūsnomierinātiesunatvērtjūsuapziņuuz- tveršanai.
Ko viņa ar to gribēja teikt? - Prū čukstus jautāja mātei. - Es neesmu neticīgā. Tur jau tas trakums, ka ticu pārāk daudz.
Izrīkojusi mūs, misis Hedoka iekārtojās atzveltnes krēslā un maldinoši viegli iegrima transā. Es viņu uzmanīgi vēroju. Biju cieši apņēmies nepalaist garām ektoplazmu. Sākumā viņa vienkārši sēdēja, acis aizvērusi, un nebija dzirdama nekāda cita skaņa, kā vien satrauktās Prū trīsēšanas saceltā čaboņa. Tad misis Hedoka sāka dziļi elpot; drīz vien viņa ņēmās dobji un rezonējoši krākt. Izklausījās, it kā bēniņos tiktu izbērts maiss kartupeļu. Uz mani tas nekādu iespaidu neatstāja. Galu galā atdarināt krākšanu ir pavisam viegli. Prū roka, sagrābusi manējo, bija nosvīdusi slapja, un es jutu, kā tā dreb.
Ahhaaaaa, - misis Hedoka pēkšņi teica; Prū savā krēslā salēcās un izgrūda īsu, izmisīgu spiedzienu, it kā viņai kāds būtu iedūris.
Ahhaaaaaaaaa, - misis Hedoka atkārtoja, ielikdama šajā vienkāršajā skaņā visu iespējamo dramatismu.
Man tas nepatīk, - Prū drebēja, - Lū, mīļā, man tas nepatīk.
Apklusti vai arī tu visu sabojāsi, - Margo šņāca. - Nomierinies un atbrīvo prātu.
Es redzu mūsu vidū svešiniekus, - misis Hedoka pēkšņi teica ar tik izteiktu indiāņu akcentu, ka es gandrīz ieķiķinājos. - Svešiniekus, kas nākuši, lai mums pievienotos. Es saku viņiem - laipni lūdzam!
Ciktāl varēju spriest, vienīgais neparastais bija tas, ka misis Hedoka vairs nebēra vārdus un neizdvesa savas dīvainās elsas. Kādu brīdi viņa kaut ko nesaprotamu murmināja un purpināja, bet tad skaidri teica:
Runā Mavake.
Ooo! - Margo aplaimota iesaucās. - Viņš ir klāt! Re nu, māt! Tas ir Mavake!
Es tūlīt paģībšu, - Prū nomurmināja.
Blāvajā, raustīgajā gaismā es cieši skatījos uz misis Hedoku un neredzēju ne zīmes no ektoplazmas vai trompetēm.
Mavake saka, - paziņoja misis Hedoka, - ka baltajai meitenei nevajag vairs durstīties.
Ko es teicu! - Margo triumfēja.
Baltajai meitenei jāpakļaujas Mavakem. Viņa nedrīkst ietekmēties no neticīgajiem.
Es dzirdēju, ka māte tumsā kareivīgi nosprauslājas.
Mavake saka, ja baltā meitene uzticēsies viņam, pirms divu mēnešu ausmas viņa būs izdziedēta. Mavake saka…
Bet mēs tā arī neuzzinājām, ko Mavake bija grasījies teikt, jo tieši tajā mirklī kaķis, kas nedzirdami kā mākonis bija slīdējis apkārt pa istabu, ielēca Prū klēpī. No viņas spiedziena varēja kļūt kurls. Viņa pielēca kājās un, kliegdama "Lū, Lū, Lū!", kā apžilbis naktstauriņš meimuroja apkārt ļaužu aplim, iespiegdamās ikreiz, kad kaut kam pieskārās.
Vienam no mums pietika veselā saprāta ieslēgt gaismu, pirms Prū savā vistas panikā nodara kādu postu.
Nu gan tas ir par daudz, ko? - teica neizteiksmīgais jaunais cilvēks.
Jūs būtu varējusi nodarīt viņai lielu ļaunumu, - teica meitene, nikni blenzdama uz Prū un apvēdinādama misis Hedoku ar mutautiņu.
Man kaut kas pieskārās. Tas man pieskārās. Nonāca man klēpī, - Prū raudulīgi apgalvoja. - Ektoplazma.
Tu visu sabojāji! - Margo pikti sauca. - Tieši tad, kad Mavake jau bija klāt!
Manuprāt, mēs no Mavakes dzirdējām pietiekami daudz, - māte teica. - Bija tieši īstais brīdis pārtraukt šo muļķošanos.
Misis Hedoka, kas visas šīs scēnas laikā, nezaudējot cieņu, bija turpinājusi krākt, pēkšņi pamodās.
Muļķošanos, - viņa teica, ar savām zilajām, izvalbītajām acīm blenzdama uz māti. - Jūsiedrošinātiestonosauktparmuļ-
košanos…? Vaaaahha.
>
Šis bija viens no retajiem brīžiem, kad tiku redzējis māti no tiesas pārskaitušos. Viņa piecēlās kājās un sabozusies izslējās visā savā četras pēdas un trīs ar pusi collas garajā augumā [5] .
Šarlatāne, - viņa nežēlīgi paziņoja misis Hedokai. - Es teicu, ka tās ir muļķības, un tās ir muļķības. Es nepieļaušu, ka manu ģimeni ievelk šādās mahinācijās. Nāc, Margo, nāc, Dže- rij, nāc, Prū. Mēs ejam prom.
Mēs bijām tik ļoti pārsteigti par šo mūsu citkārt tik rāmās mātes apņēmības demonstrējumu, ka paklausīgi sekojām viņai ārā no istabas, atstājot saniknoto misis Hedoku un viņas mācekļus.
Tiklīdz bijām nonākuši savas istabas patvērumā, Margo izplūda asarās.
Tu visu esi sabojājusi. Tu visu esi sabojājusi! - viņa dvesa, lauzīdama rokas. - Misis Hedoka ar mums nekad vairs nerunās.
Kāda laime, - māte nežēlīgi paziņoja, liedama trīcošās un joprojām satriektās Prū glāzē brendiju.
Vai jūs labi pavadījāt laiku? - jautāja tante Fena, pēkšņi pamodusies un caur brillēm mums uzsmaidīdama.
Nē, - māte īsi atteica, - nepavisam.
Es nevaru beigt prātot par to ektoplazmu, - Prū teica, malkodama brendiju. - Tas bija kaut kas… nu, tāds kā… nu, saproti, elastīgs.
Tieši tad, kad Mavake sāka runāt, - Margo gaudoja. - Tieši tad, kad viņš grasījās mums pateikt kaut ko svarīgu.
Manuprāt, jūs labi darījāt, ka atgriezāties tik agri, - tante Fena teica, - jo pat šajā gadalaikā vakari ātri kļūst auksti.
Es skaidri jutu, ka tas snaikstās pēc mana kakla, - Prū stāstīja. - Es to sajutu. Tas bija kaut kas tāds, kā… kaut kas līdzīgs, kā… tāda kā mīksta un drebelīga roka.
Un Mavake ir vienīgais, kas darījis man ko labu.
Mans tēvs mēdza teikt, ka laiks šajā gadalaikā ir tik nepastāvīgs, - tante Fena teica.
Margo, beidz uzvesties kā pēdīgā muļķe, - māte īgni pavēlēja.
Un, Lū, mīļā, es skaidri jutu tos šausmīgos trīceklīgos pirkstus taustāmies pēc mana kakla, - Prū nerimās, ignorēdama Margo, aizņemta ar sava pārdzīvojuma izpušķojumiem.
Mans tēvs vienmēr mēdza ņemt līdzi lietussargu, ziema vai vasara, - tante Fena turpināja. - Ļaudis par viņu smējās, bet pat diezgan karstās dienās bieži gadījās, ka viņam tas bija vajadzīgs.
Tu vienmēr visu sabojā, - Margo pārmeta, - tu vienmēr iejaucies.
Tur jau tā nelaime, ka es neiejaucos pietiekami bieži, - māte atteica. - Klausies uzmanīgi, izbeidz šīs muļķības, beidz raudāt, un mēs nekavējoties dosimies atpakaļ uz Korfu.
Ja es nebūtu laikus pielēkusi kājās, - Prū teica, - tas būtu iekampies manā jūga vēnā.
Nekas nav labāks par galošām, tā mans tēvs teica, - tante Fena stāstīja.
Es nebraukšu atpakaļ uz Korfu. Nebraukšu! Nebraukšu!
Tu darīsi, ko es tev teikšu.
Tas tik ļaunprātīgi apvijās ap manu kaklu.
- Viņš nekad neatzina gumijas zābakus, jo teica, ka tie sadzenot asinis galvā.
Es vairs neklausījos. Visa mana būtne plūda pāri sajūsmā. Mēs dodamies atpakaļ uz Korfu. Mēs pametam putekļaino, bezdvēselisko, absurdo Londonu. Mēs atgriežamies pie apburošajām olīvu birzīm un zilās jūras, pie siltuma un mūsu draugu smiekliem, pie garajām, laimīgajām un vieglajām dienām.