Tur aug lieli koki, kas dod vēsu ēnu
Bumbieri granātāboli, lieli āboli, kā meduas saldas vīģes un plaukstošas olīvas,kas vienmēr augļus nes ziemu un vasaru allaž lapu rotā.bet rietenis liek vieniem augļiem dzimt un citiem gatavoties pēc bumbiera nāk bumbieris un ābols pēc ābola
* ^ *
kristības
Korfu atrodas patālu no Albānijas un Grieķijas piekrastes un atgādina garu, līku, rūsas sagrauztu austrumnieku zobenu.
* Zobena spals ir salas kalnainais apvidus, kura lielākā daļa ir neauglīga un akmeņaina, ar augstām klintīm, ko aplido strazdi, zili kā vara vitriols, un lielie piekūni. Tomēr šā kalnainā apvidus ielejās, kur no sarkanajām un zeltainajām klintīm bagātīgi plūst ūdens, sastopami mandeļu un valriekstu koku meži, kas dod tik vēsu ēnu kā akas dzelme, biezas šķēpiem līdzīgu ciprešu audzes un vīģes koki ar sudrabainiem stumbriem un tik lielām lapām kā paplātes. Zobena asmens ir veidots no zaļgan- sudrabainām gigantisku olīvkoku audzēm - kā gāgas dūnu mākoņiem; pastāv uzskats, ka daži no kokiem ir vairāk nekā piecsimt gadu veci; ikviena kumpais, gluži kā artrīta sakropļotais stumbrs ir savā ziņā unikāli veidots un klāts ar tūkstošiem iedobumu kā pumeks. Tuvāk zobena smailei parādās Lefkimi ar smilšu kāpām, kas mirgo tik spoži, ka acis žilbst, un lieliem sāls purvājiem, ko rotā veseli akri bambusu, kas čīkst, šalc un slepus sačukstas cits ar citu.
Manā izpratnē atgriezties Korfu nozīmēja atgriezties mājās. Mēs bijām te ieradušies pirms gada vai diviem un ātri vien
iekārtojušies spilgtā zemeņkrāsas mājā ar zaļiem, taisnstūrainiem slēģiem. Katedrālei līdzīgā olīvu birzī, kas stiepās lejup uz jūru, šī villa bija pieplakusi zemei, un to ieskāva dārziņš mutautiņa lielumā ar Viktorijas laikmetā tik ļoti iecienītajām ģeometriskas formas puķudobēm; visu īpašumu aizsargāja augsts, biezs fuksiju dzīvžogs, kurā noslēpumaini čabinājās putni.
Lai cik krāšņi bija mūsu daudzie dārzi Anglijā, tie nekad nebija mani nodrošinājuši ar tik plašu dzīvo radījumu daudzveidību. Es atklāju, ka esmu kritis par upuri dīvainai nerealitātes sajūtai. Jutos kā tikko piedzimis. Tajā spilgtajā, trauslajā gaismā es kā īsts mednieks spēju pilnībā novērtēt mārītes spārnu sarkanumu, spīļastes šokolādes brūnumu un dzintarai- no dzeltenumu un skudru ahāta spīdīgumu. Toreiz es varēju mielot acis ar mulsinošu daudzumu man nezināmu radījumu. Lielas, pūkainas namdaru bites, savā nodabā dūkdamas, ložņāja no zieda uz ziedu kā elektrozili spēļu lācīši, zaļgandzelteni dižtauriņi ar melnām svītrām, gluži kā tērpušies elegantās frakās, griezās piruetēs augšup un lejup gar fuksiju dzīvžogu, dejodami cits ar citu sarežģītus menuetus, un kolibri naktstauriņi nekustīgi karājās gaisā ziedu priekšā, spārnu ņirboņas noturēti, tie gremdēja garo, tievo smeceri katrā ziedā.
Man trūka pat viselementārāko zināšanu par šiem '•adījumiem, un nebija arī grāmatu, kas spētu palīdzēt. Vienīgais, ko varēju darīt, bija vērot tos rosāmies pa dārzu viņu gaitās vai arī sagūstīt un tiešā tuvumā izpētīt pamatīgāk. Pavisam drīz manā guļamistabā rindojās veseli bataljoni ievārījuma burku un cepumu kārbu ar dārgumiem, kurus biju atradis mūsu sīkajā dārziņā. Man nācās tos nogādāt mājā paslepus, jo mana ģimene, varbūt vienīgi izņemot māti, uzņēma faunas parādīšanos villā ar ievērojamu satraukumu.
Ikkatra jauna, mirdzoša diena nāca ar jauniem pārsteigumiem manu dzīvnieku uzvedībā, tādējādi vēl vairāk izceļot manu nezināšanu. Viens no radījumiem, kas mani intriģēja un uzbudināja stiprāk par citiem, bija mēslu vabole. Es mēdzu gulēt uz vēdera, kamēr mans suns Rodžers kā tumšsprogots kalns elsodams tupēja līdzās, un vērot, kā divas spoži melnas vaboles ar glīti uzliektiem degunradžu ragiem uz galvas neizmērojamā aizrautībā veļ brīnišķīgi veidotu govju mēslu bumbuli. Vispirms jau es kāroju zināt, kā vaboles pamanās izveidot bumbu tik precīzi apaļu. No paša eksperimentiem ar mālu un plastilīnu es zināju, ka tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms, lai cik rūpīgi valstīju un mīcīju materiālu; tomēr vaboles, kuru vienīgie rīki bija smailās kājas, bez kādiem mērinstrumentiem vai citām palīgierīcēm prata izveidot šīs pievilcīgās mēslu bumbiņas apaļas kā mēness. Un tad radās otrs jautājums - kāpēc viņas veido bumbuļus un uz kurieni tos veļ?
Es atrisināju šo problēmu - vismaz daļēji veltīdams veselu rīta cēlienu kāda mēslu vaboļu pāra vērošanai, nepieļaudams, lai manu uzmanību novērstu citi kukaiņi dārzā vai Rodžera vārgie smilksti un garlaikotās žāvas. Es četrrāpus lēnām sekoju katram smagajam vaboļu solim pāri dārzam, kas man likās tik mazs, tomēr vabolēm bija milzu pasaule. Beidzot viņas nonāca pie maza mīkstas zemes pauguriņa zem fuksiju dzīvžoga. Mēslu bumbuļa velšana kalnup bija zvēra darbs, un vairākas reizes vienas vai otras vaboles kājas samežģījās, bumbulis izslīdēja un ripoja lejup pa mazo nogāzi; vaboles steidzās tam pakaļ, kā man tikās iztēloties, viena otru nolamādamas. Tomēr beidzot viņas bija dabūjušas bumbuli paugura galā un sāka velt lejup otrā pusē. Tikai tad es pamanīju, ka otrajā nogāzē uz zemes dzīlēm ved apaļš, akai līdzīgs caurums, uz kuru vaboles virzījās. Kad līdz alai bija atlikušas tikai pāris collas, viena no vabolēm aši metās uz priekšu un atmuguriski iebīdījās bedrē, un tupēja tajā, mežonīgi vicinādama priekškājas, kamēr otra vabole ar ievērojamu piepūli (es gandrīz pārliecināju sevi, ka dzirdu to elšam) ripināja bumbuli tuvāk alas mutei. Pēc krietni ilgas stumdīšanas un grūstīšanas mēslu bumbulis beidzot nozuda zemes dzīlēs un abas vaboles kopā ar to. Tas mani sakaitināja. Galu galā vaboles nepārprotami grasījās kaut ko ar bumbuli darīt, bet kā gan lai es to spētu redzēt, ja viņas to dara zem zemes? Cerēdams iegūt jelkādu gaismas stariņu savas neziņas tumsā, es šo problēmu cēlu priekšā ģimenei pusdienu laikā. Apjautājos, ko mēslu vaboles dara ar mēsliem? Brīdi valdīja satraukts klusums.
Nu, kaut ko derīgu jau viņas dara, mīļais, - māte mīklaini paskaidroja.
Ļoti ceru, ka tu negrasies dažas slepus ienest mājā? - Larijs apvaicājās. - Es atsakos dzīvot villā, kuru dekorē mēslu bumbuļi pa visu grīdu.
Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte miermīlīgi un melīgi apgalvoja.
Nu, es jūs vienkārši brīdinu, neko vairāk, - Larijs paziņoja. - Fakts paliek fakts, viņš saslodzījis savā guļamistabā visus bīstamākos kukaiņus, kādi vien dārzā sastopami.
Varbūt viņām tie vajadzīgi siltumam? - ierosināja Leslijs, kas bija zināmā mērā aizdomājies par mēslu vaboļu problēmu. - Mēsli ir viena silta padarīšana. Fermenti.
Es to paturēšu prātā, - Larijs teica, - ja mums kaut kādu iemeslu dēļ būtu nepieciešama centrālapkure.
Varbūt viņas tos ēd, - ieteicās Margo.
Margo, mīļā, - māte aizrādīja, - nerunā tā pie pusdienu galda.
Kā vienmēr, manas ģimenes bioloģiskā neziņa bija mani pievīlusi.
Ir kaut kas tāds, kas tev būtu jāizlasa, - Larijs teica, izklaidīgi uzkraudams uz sava šķīvja vēl vienu porciju sautējuma, ko tikko bija mātei raksturojis kā bezgaršīgu. - Šis tas no Fabra [6] .
Es apjautājos, kas tas Fabrs tāds ir - galvenokārt pieklājības pēc, jo biju pārliecināts: tā kā priekšlikumu izteicis Larijs, tas izrādīsies kāds mazpazīstams viduslaiku dzejnieks.
Dabas pētnieks, - Larijs pilnu muti atteica, pamādams man ar dakšiņu. - Rakstījis par kukaiņiem un tamlīdzīgi. Es mēģināšu dabūt tev kādu eksemplāru.
Tāda negaidīta vecākā brāļa augstsirdība mani tik ļoti apbūra, ka tuvākās divas vai trīs dienas es ļoti piesargājos viņu saniknot; taču dienas gāja, un grāmata neparādījās; visbeidzot es par to aizmirsu un veltīju savu laiku citiem kukaiņiem dārzā.
Taču "kāpēc" nebeidza man sekot un kaitināt. Kāpēc namdaru bites izgrauž no rožu lapām mazus aplīšus un lido ar tiem prom? Kāpēc skudras ļaujas tādām kā kaislīgām mīlas dēkām ar laputīm, kas lieliem bariem bija apsēdušas daudzus dārza augus? Kas ir savādie, caurspīdīgie dzintarkrāsas kukaiņu līķi vai čaulas, ko redzēju pielipušas pie zāles stiebriem un olīvkoku stumbriem? Tukšas ādiņas, tik trauslas kā pelnu plēnes, atstāja kaut kādi tukli radījumi ar izvalbītām acīm un pāri resnu, ļoti dzelkšņainu priekškāju. Kāpēc katrai no čaulām visā mugurdaļas garumā bija plaisa? Vai radījumiem kāds uzbrucis un izsūcis visas viņu dzīvības sulas? Ja tā bija, tad - kas ir uzbrucēji un kas - paši upuri? Manī virda tūkstošiem jautājumu, uz kuriem mana ģimene nespēja atbildēt.
Pāris dienas vēlāk es mātei virtuvē rādīju savu jaunieguvumu: garu, tievu simtkāji karameļu krāsā, kurš, kā es apgalvoju par spīti mātes neticībai, tumsā spīd; tajā brīdī ieradās Spiro. Viņš iegāzelējās virtuvē, izšķērdīgi liedams sviedrus un, kā vienmēr, izskatījās nikns un norūpējies.
Es atnesu jūsu pasts, misis Darels, - viņš teica mātei un tad iesāņus uzrunāja mani, - labrīt, māster Džerijs.
Savā nevainībā nodomājis, ka Spiro šis jaunais mīlulis iepriecinās tikpat karsti kā mani, es pagrūdu viņam zem deguna ievārījuma burku un mudināju pamielot acis. Viņš uzmeta vienu īsu skatienu simtkājim, kas riņķoja burkas dibenā kā uzvelkamais vilcieniņš, nosvieda pastu uz grīdas un steigšus atkāpās aiz virtuves galda.
Dies, māster Džerijs! - viņš aizsmacis iesaucās. - Ko tu dara ar to turs?
Apmulsis par šādu reakciju, es paskaidroju, ka tas ir tikai simtkājis.
Tie bandubērns ir indīgi, misis Darels, - Spiro dedzīgi apgalvoja mātei. - Dievvārds, māsters Džerijs nevajadzētu ar tiem spēlēties.
Nu, laikam nevajadzētu gan, - māte nedroši atteica. - Bet viņu tas viss tik ļoti interesē. Nes simtkāji ārā, mīļais, lai Spiro to vairs neredz.
Nerādās man acīs, - es dzirdēju Spiro sakām, dodamies prom ar dārgo burku rokās. - Dievvārds, misis Darels, tīri bail, ko tas puika atrods.
Man izdevās ienest simtkāji istabā, nesatiekot nevienu citu ģimenes locekli, un es to iemitināju mazā bļodiņā, kas bija gaumīgi izrotāta ar sūnām un koka mizas gabaliņiem. Biju pārliecināts, ka ģimene novērtēs faktu, ka esmu atradis tumsā spīdošu simtkāji. Biju nodomājis todien pēc vakariņām sarīkot īpašu pirotehnisku demonstrāciju. Tomēr visas domas par simtkāji un tā spīdēšanu mirklī izgaisa no mana prāta, jo tās dienas pastā bija arī bieza, brūna paciņa, kuru Larijs, mirkli aplūkojis, pāri pusdienu galdam pasvieda man.
Fabrs, - viņš īsi noteica.
Aizmirsis par ēdienu, es atrāvu paciņu vaļā un iekšā atradu biezu, zaļu sējumu ar nosaukumu: "Svētā vabole un citi. Sarakstījis Žans Anrī Fabrs." Atvēris grāmatu, es sajūsmināts ieraudzīju priekšlapā uzzīmētas divas mēslu vaboles, tik līdzīgas manām, ka varētu būt to vistuvākās radinieces. Vaboles kopīgi vēla brīnišķīgu mēslu bumbuli. Aizgrābts, izbaudīdams katru mirkli, es lēni šķirstīju lappuses. Teksts bija apburošs. Tā nebija pārgudra vai mulsinoša grāmata. Tā bija uzrakstīta tik vienkārši un saprotami, ka skaidri uztverama pat man.
Liec tagad grāmatu nost, mīļais. Ēd, kamēr viss nav atdzisis, - māte atgādināja.
Es negribīgi noliku grāmatu klēpī un tik strauji un nikni klupu virsū ēdienam, ka vēdergraizes mani mocīja visu pēcpusdienu. Nekas visā pasaulē nespētu mani atraut no pirmās iepazīšanās ar Fabru. Kamēr ģimene baudīja pēcpusdienas snaudu, es apgūlos dārzā, mandarīnkoku ēnā, un rīšus apriju lappusi pēc lappuses, līdz ap tējas dzeršanas laiku grāmata, man par apbēdinājumu, bija galā. Tomēr nekas nespētu aprakstīt manu sajūsmu. Es tagad biju bruņojies ar zināšanām. Jutu, ka nu es zinu par mēslu vabolēm visu, ko vien vērts zināt. Nu tās vairs nebija vienīgi noslēpumaini kukaiņi, kas smagnēji čāpo cauri olīvu birzīm, - tagad tās bija man tuvi draugi.
Apmēram tajā pašā laikā es iepazinu vēl kādu cilvēku, kas paplašināja un veicināja manu interesi par dabaszinībām, kaut arī nevarētu teikt, ka toreiz man viņš patika, - tas bija mans pirmais privātskolotājs Džordžs. Džordžs bija Larija draugs - garš, izstīdzējis vīrs ar brūnu bārdu un brillēm, kuram piemita klusināta, sardoniska humora izjūta. Viens rīts nedēļā bija veltīts tikai un vienīgi dabaszinībām. Tas bija vienīgais rīts, kad es pats devos sagaidīt savu skolotāju. Es nogāju cauri olīvu birzīm pusceļu līdz viņa mazajai villai, un tad mēs ar Rodžeru paslēpāmies miršu pudurī un gaidījām viņa parādīšanos. Visbeidzot viņš nāca - ģērbies vienīgi izbalējušos šortos un sandalēs, gigantisku, noskrandušu salmu cepuri galvā, vienā padusē nesdams grāmatu kaudzi, otrā rokā vicinādams garu, tievu pastaigu spieķi. Mēs ar Rodžeru tupējām saldi smaržīgajās mirtēs un slēdzām derības, vai šajā rītā Džordžs uzsāks cīņu ar olīvkoku vai ne.
Džordžs bija pieredzējis paukotājs, un viņam bija ļoti daudz kausu un medaļu, kas to apstiprināja, tāpēc laiku pa laikam viņu pārņēma tieksme ar kaut ko pacīnīties. Mans skolotājs, brillēm mirgojot, gāja lieliem soļiem un vicināja spieķi, kad pēkšņi viens no olīvkokiem kļuva par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāpārmāca. Nosviedis grāmatas un cepuri takas malā, viņš uzmanīgi tuvojās izvēlētajam kokam, labajā rokā turēdams pastaigu spieķi, kas nu bija kļuvis par zobenu cīņas gatavībā, bet kreiso eleganti aizlicis aiz muguras. Stīvā gaitā kā terjers, kas tuvojas bulmastifam, viņš lēnām riņķoja ap koku, piemiegtām acīm vērodams un gaidīdams tā pirmo izaicinošo kustību. Pēkšņi Džordžs klupa uz priekšu un viņa spieķa gals nozuda vienā no caurumiem olīvkoka stumbrā. Tad viņš apmierināts noteica "Ha!" un nekavējoties atkāpās drošā attālumā, pirms koks pamanās dot prettriecienu. Es ievēroju - ja viņam gadījās ietriekt zobenu vienā no olīvkoka sīkākajiem caurumiem, ievainojums neskaitījās nāvīgs, tikai tāda skramba, un tas acīmredzot iesvēla viņa pretiniekā niknumu, jo jau nākamajā mirklī Džordžs nelokāmi cīnījās par savu dzīvību, izveicīgi dejodams apkārt kokam, uzbrukdams un izvairīdamies, atlēkdams atpakaļ un ar lejupvērstu zobena cirtienu atvairīdams olīvkoka ļaunprātīgo uzbrukumu, ko tas bija izdarījis tik veikli, ka es šo kustību netiku pamanījis.
Dažus olīvkokus viņš pieveica itin drīz - ar nāvējošu dūrienu vienā no lielākajiem dobumiem, kurā zobens ietriecās gandrīz līdz spalam, taču atsevišķos gadījumos olīvkoki izrādījās Džordža cienīgi pretinieki, un tad cīniņš uz dzīvību un nāvi ilga apmēram stundas ceturksni, kura laikā Džordžs ar bargu vaigu lika lietā ikvienu sev zināmu viltīgu paņēmienu, lai lauztu milzīgā koka aizsardzību. Nogalinājis pretinieku, Džordžs izsmalcināti noslaucīja asinis no zobena, uzlika galvā cepuri, uzlasīja grāmatas un, pie sevis dungodams, turpināja soļot pa taku. Es allaž ļāvu viņam noiet labu gabalu, pirms piebiedroties, jo baiļojos - Džordžs varētu nojaust, ka es vēroju viņa
iztēlotās cīnās, un tas vinu mulsinātu.
> ' >
Džordžs iepazīstināja mani ar cilvēku, kas tūdaļ kļuva par vissvarīgāko personu manā dzīvē: ar doktoru Teodoru Stefa- nidi. Manās acīs Teodors bija ievērojamākais cilvēks, kādu man jebkad gadījies satikt, - un tagad, trīsdesmit trīs gadus vēlāk, es joprojām domāju tāpat. Ar saviem gaišajiem pelnu krāsas matiem un bārdu un pievilcīgo ērgļa profilu viņš atgādināja grieķu dievu un neapšaubāmi bija tikpat viszinošs. Viņam bija medicīniskā izglītība, bet viņš bija arī biologs, rakstnieks, tulkotājs, astronoms un vēsturnieks, un starp visām šīm daudzveidīgajām nodarbēm vēl atrada laiku, lai palīdzētu vadīt Korfu pilsētas vienīgo rentgena laboratoriju. Pēc tam kad pirmo reizi biju apciemojis viņu pilsētas dzīvoklī, es izmēģinājuma kārtā pajautāju mātei, vai drīkstu ieaicināt Teodoru pie mums uz tēju.
- Droši vien, mīļais, - māte atbildēja. - Es gan ceru, ka viņš runā angliski?
Cīņā ar grieķu valodu māte bezcerīgi zaudēja. Vēl iepriekšējā dienā viņa bija pavadījusi veselu nogurdinošu rīta cēlienu, gatavodama pusdienām izcili garšīgu zupu. Apmierināta ar rezultātu, viņa ielēja zupu terīnē un pasniedza to kalponei. Kamēr kalpone jautājoši vērās mātē, viņa lika lietā vienu no tiem dažiem vārdiem grieķu valodā, ko bija pamanījusies iegaumēt. "Exo," viņa stingri teica, vēcinādama rokas, "exo [7] ." Tad viņa no jauna pievērsās gatavošanai un pagriezās pret kalponi tieši īstajā brīdī, lai redzētu, ka tā salej zupu izlietnē. Dabiski, ka šis incidents radīja mātei fobiju attiecībā uz savām valodnieces spējām.
Es sašutis apgalvoju, ka Teodors teicami runā angliski, patiesībā pat labāk par jebkuru no mums. Tas māti nomierināja, viņa ieteica man uzrakstīt Teodoram zīmīti un ielūgt viņu ciemos nākamajā ceturtdienā. Tajā dienā es pavadīju dārzā divas stundas kā agonijā, vai ik minūti blenzdams cauri fuksiju dzīvžogam, un mani mocīja visšausmīgākās izjūtas.
Varbūt viņš nav saņēmis zīmīti? Varbūt ielicis to kabatā un
> >
aizmirsis, un šobrīd viszinīgi blandās apkārt pa salas vistālāko dienvidu nostūri? Vai varbūt viņš dzirdējis kaut ko par manu ģimeni un nolēmis nemaz nenākt? Ja šis pēdējais pieņēmums izrādītos patiess, es nozvērējos nemūžam viņiem nepiedot. Tomēr beidzot es viņu ieraudzīju - ģērbušos kārtīgā tvīda uzvalkā, ar precīzi galvā uztupinātu platmali - soļojam starp olīvkokiem, vicinām spieķi un pie sevis dungojam. Viņam plecā karājās kolekcionāra soma, kas piederējās pie tēla tikpat nepārprotami kā rokas un kājas.
Man par prieku, Teodors nekavējoties guva vētrainu manas ģimenes piekrišanu. Viņš spēja kautrīgā izsmalcinātībā diskutēt ar Lariju - par mitoloģiju, grieķu poēziju un venēciešu vēsturi, ar Lesliju - par ballistiku un labākajām salas medību vietām, ar Margo - par labām novājēšanas diētām un pūtīšu ārstēšanu un ar māti - par zemnieku ēdienu receptēm un kri- minālstāstiem. Mana ģimene izturējās tieši tāpat kā es, kad pirmo reizi dzēru ar viņu kopā tēju. Šis cilvēks bija tik neizsme- > lama zināšanu krātuve, ka viņi nemitīgi bombardēja to ar jautājumiem, un Teodors atbildēja uz visiem tik nepiespiesti kā staigājoša enciklopēdija, pievienodams labu tiesu lielisku vārdu spēļu un pikantu anekdošu par salu un saliniekiem.
Reiz, man par sašutumu, Larijs ierosināja, ka Teodoram vajadzētu atturēties no manas dabaszinību intereses veicināšanas, jo villa, kā viņš aizrādīja, esot maza un jau tagad līdz pēdējai iespējai piebāzta ar visatbaidošākajām vabolēm, kādas vien man palaimējies noķert.
Ne jau tas mani uztrauc, - māte piebalsoja, - bet gan tā nekārtība, kādu viņš ap sevi rada. Nudien, Teodor, pēc pastaigas ar Rodžeru viņam jānomaina pilnīgi visas drēbes. Nesaprotu, ko viņš ar tām dara.
Teodors uzjautrināts sīki ieurkšķējās.
Reiz, es atceros, - viņš teica, iebāzdams mutē gabalu kūkas un metodiski to košļādams, kamēr viņa bārda laistījās un acīs zibēja bērnišķīgs prieks, - es devos uz tēju pie dažiem… ēēē…. nu, ziniet, dažiem saviem draugiem te, Peramā. Es tolaik dienēju armijā un pamatīgi lepojos ar faktu, ka tikko biju paaugstināts par kapteini. Un tā… ēēē… ziniet… ēēē… lai izrādītos, es biju uzvilcis uniformu, pie kuras piederējās arī lieliski nospodrināti zābaki ar piešiem. Es pārcēlos ar prāmi uz Peramu un, soļodams cauri kādai purvainai vietai, pamanīju augu, kādu līdz šim nepazinu. Devos turp, lai to savāktu. Sperdams soli vietā… vai ziniet… kas likās cieta zeme, pēkšņi
iegrimu līdz pat padusēm. Par laimi, tuvumā auga kāds mazs kociņš, un man… ēēē… izdevās to cieši satvert un izvilkties laukā. Bet nu es no vidukļa uz leju biju klāts ar smirdīgiem, melniem dubļiem. Jūra bija… ēēē, vai ziniet… diezgan tuvu, un es… ēēē… nodomāju, ka labāk ir būt izmirkušam tīrā jūras ūdenī nekā klātam ar dubļiem, tāpēc iebridu jūrā un staigāju pa ūdeni šurpu turpu. Tieši tajā brīdī garām pa ceļu brauca autobuss, un, tiklīdz tie mani ieraudzīja uniformā un ar cepuri galvā pastaigājamies jūrā, vadītājs apturēja autobusu, lai pasažieriem… ēēē… būtu labāk redzams. Viņi izskatījās pamatīgi apjukuši, taču bija vēl vairāk pārsteigti, kad es izbridu krastā un viņi ieraudzīja, ka man kājās ir arī zābaki ar piešiem.
Teodors svinīgi nogaidīja, kamēr mūsu smieklu vētra no- rimstas.
- Ziniet, tā vien liekas, - viņš domīgi un pavisam nopietni teica, - es toreiz pamatīgi satricināju viņu ticību armijas veselajam saprātam.
Kopš tās reizes Teodors pavadīja kopā ar mums vismaz vienu dienu nedēļā, bija vēlams arī vairāk, ja vien mums palaimējās aizvilināt viņu no tā daudzajām nodarbēm.
Ap to laiku mēs bijām sadraudzējušies ar daudzām vietējām zemnieku ģimenēm, kas bija tik trokšņaini viesmīlīgas, ka pat visīsākā pastaiga ievilkās gandrīz bezgalīgi, jo ikkatrā, pat vismazākajā mājā, kurai gājām garām, mums nācās apsēsties, iedzert glāzi vīna un iekost augļus kopā ar saimniekiem, un papļāpāt. Netiešā veidā tas mums bija noderīgi, jo katra šāda tikšanās nostiprināja mūsu diezgan nedrošās grieķu valodas zināšanas, tā ka drīz vien mēs pavisam labi spējām ar saviem draugiem zemniekiem risināt visai sarežģītas sarunas.
Tad sekoja akolāde [8] , kas pierādīja, ka esam pieņemti sabied- ribā, - mūs ielūdza kāzās. Līgava bija Katerina, mūsu kalpones Marijas māsa. Viņa bija juteklīga meiča ar platu, mirdzošu smaidu un brūnām acīm, tik lielām un maigām kā atraitnītes. Viņa bija jautra, izaicinoša un skanīga kā lakstīgala, un savu divdesmit dzīves gadu laikā bija lielākoties lauzusi sirdis visā apkaimē. Nu viņas izvēle bija apstājusies pie Stefanosa - veselīga, izskatīga puiša, kas pēc viena vienīga Katerinas skatiena sāka stostīties, buldurēt un sarkt no mīlas.
Kad tikām ielūgti uz kāzām, drīz atklājām, ka tās ieplānotas ne pa jokam. Vispirms tika svinēta saderināšanās, kad visiem bija jāierodas līgavas mājās ar dāvanām, par kurām viņa mīļi pateicās un devīgi pacienāja ar vīnu. Noveduši viesus līdz pienācīgai skurbuma pakāpei, līgava un līgavainis sekoja jautri spēlējošam orķestrim (divas vijoles, flauta un ģitāra) uz savu topošo māju, un aiz viņiem soļoja viesi, nesdami dāvanas. Katerinas dāvanas bija diezgan dažādas. Visievērojamākā no tām bija gigantiska misiņa divguļamā gulta, ko visai procesijai pa priekšu stiepa Stefanosa draugi. Tālāk sekoja viesu virkne ar palagiem, spilvendrānām, spilveniem, koka krēslu, cepešpannām, lielām eļļas pudelēm un tamlīdzīgām veltēm. Novietojuši dāvanas jaunajā kotedžā, mēs iedzērām uz jaunā pāra veselību, tādējādi iesildīdami viņu jauno mītni. Tad mēs mazliet jautrā prātā devāmies mājup un gaidījām izrādes nākamo cēlienu - pašas kāzas.
Mēs mazliet bikli apjautājāmies, vai arī Teodors drīkstētu ierasties kāzās; līgavu un viņas vecākus šī ideja pilnīgi aizgrāba, jo, kā viņi apburošā vienkāršībā paskaidroja, tikai retās precības apkārtnē spētu lepoties ar veselu ģimeni angļu un īstu doktoru savu viesu vidū.
Uzausa lielā diena, un mēs, uzģērbuši savas labākās drānas un savākuši pilsētā Teodoru, devāmies uz Katerinas vecāku māju, kas atradās starp olīvkokiem pašā mirdzošās jūras krastā. Tur arī vajadzēja notikt ceremonijai. Kad ieradāmies, māja jau dūca kā bišu strops. Radinieki bija atjājuši ar ēzeļiem no attāliem ciematiem pat desmit jūdzes. Visapkārt mājai pulciņos bija sasēdušies veci vīri un sagrabējušas sievas, lielos daudzumos malkodami vīnu un pļāpādami tik dzīvi un nebeidzami kā žagatas. Šī bija viņu lielā diena - ne tikai kāzu pēc, bet arī tāpēc, ka viņi dzīvoja tik tālu cits no cita, un divdesmit gadu laikā šī bija varbūt pat pirmā iespēja apmainīties ar jaunumiem un tenkām. Orķestris spēlēja pilnā sparā - vijoles smilkstēja, ģitāra dārdināja un flauta laiku pa laikam iespiedzās kā bez pieska- tīšanas atstāts kucēns; un šīs mūzikas pavadībā viesu jaunākā paaudze zem olīvkokiem grieza dančus, kamēr turpat līdzās virs lieliem kokogļu pavardiem dzeltenās krāsas krizantēmu liesmās čurkstēja uz iesmiem uzdurti četri jēri.
- Aha! - Teodors teica, acīm aiz intereses iespīdoties, - tagad viņi dejo Korfu danci. Šī deja un… ēēē… melodija sacerēta tepat Korfu. Protams, dažas autoritātes uzskata, ka deja… nu, tā sakot, dejas soļi… radušies Krētā, bet es pilnīgi ticu, ka tā ir… ēēē… tīrs Korfu produkts.
Meitenes savos košajos tērpos kā cigļi bija glīti sastājušās puslokā, kamēr tām priekšā dīžājās melnīgsnējs jauneklis, turēdams koši sarkanu mutautiņu; viņš grozījās, lēkāja, locījās un klanījās kā lielīgs gailēns savas apbrīna pilnās vistu svītas priekšā. Katerina un viņas ģimene nāca mūs apsveikt un bīdīja uz goda vietu - ļodzīgu koka galdu, kas bija apklāts ar baltu galdautu un pie kura jau sēdēja pārsteidzošs vecs mācītājs, kuram pienācās pildīt laulātāja pienākumus. Viņam bija vaļa augums un tik biezas un krāšņas ūsas, uzacis un bārda, ka no sejas gandrīz nekas nebija redzams, izņemot divas mirdzošas, olīvu melnas acis un lielu, izliektu, vīnsarkanu degunu.
Padzirdis, ka Teodors ir ārsts, viņš sirsnīgi, vissīkākajās detaļās aprakstīja savu daudzo slimību neskaitāmos simptomus, ar kādiem Dievam labpaticis viņu apgrūtināt, un šī uzskaitījuma beigās ņēmās dārdoši smieties par Teodora bērnišķīgo diagnozi, ka nedaudz mazāk vīna un mazliet vairāk fizisku vingrinājumu varētu atvieglot viņa ciešanas.
Larijs blenza uz Katerinu, kura, tērpusies baltā līgavas tērpā, bija pievienojusies dejotāju pulkam. Cieši iespīlēts baltajā atlasā, viņas vēders bija izspiedies un vairāk pamanāms nekā citkārt.
Šīs kāzas notiek tieši īstajā laikā, - Larijs piezīmēja.
Apklusti, mīļais, - māte nočukstēja. - Kāds no viņiem varbūt saprot angliski.
Dīvaini, bet fakts, - Teodors teica, neņemdams vērā mātes aizrādījumu, - ka ļoti daudzās kāzās jūs redzēsiet līgavu līdzīgā… ēēē… āāā… stāvoklī. Šo zemnieku uzskati ir ļoti viktori- āniski. la jaunais cilvēks… ēēē… nopietni lakstojas ar meiteni, nevienai no ģimenēm pat sapņos nerādīsies doma, ka viņš varētu to neapprecēt. Patiesību sakot, ja viņš mēģina… ēēē… nu, ziniet… mukt prom, tad gan viņa paša, gan līgavas ģimene dzenas pakaļ. Tas noved pie situācijas, kad jauno cilvēku, kas lakstojas… ēēē… visi citi apkārtnes puiši apsmej, tā sakot, izzobo, sakot, ka apšauba viņa… ēēē… spējas… ēēē… ziniet… kļūt par tēvu. Viņi noved nabaga jaunekli tiktāl, ka viņš jūtas bezmaz spiests… ēēē… ziniet… ēēē… pierādīt savu vīrišķību.
Man jāsaka, ļoti negudri, - māte aizrādīja.
Nē, nē, - Teodors apgalvoja, cenzdamies izlabot mātes nezinātnisko pieeju problēmai, - patiesībā līgava stāvoklī tiek uzskatīta par labu zīmi. Tas pierāda viņas… ēēē… auglību.
Drīz vien mācītājs pieslēja apjomīgo rumpi uz savām podagras nomocītajām kājām un devās uz dzīvojamo istabu, kas bija sagatavota ceremonijai. Kad viņš bija saposies, bariņš jaunu puišu, aumaļām svīzdami, smiedami un jokus bārstīdami, stūma uz mājas pusi Stefanosu, kas bija tērpies pārāk šaurā uzvalkā un izskatījās savas veiksmes apstulbināts, kamēr spalgi tērgājošas jaunas meitenes to pašu funkciju veica ar Katerinu.
Dzīvojamā istaba bija ārkārtīgi šaura. Kad tajā bija iespiedies mācītāja labi barotais rumpis kopā ar sava amata piederumiem, vieta atlika vairs tikai laimīgajam pārim. Mums pārējiem nācās samierināties ar lūrēšanu pa durvīm un logiem. Ceremonija bija neiedomājami gara un mums pilnīgi nesaprotama, kaut arī es dzirdēju, ka Teodors šo to tulko Larijam. Man izklausījās, ka ceremonijas laikā atskan nevajadzīgi daudz skaņu modulāciju, ko papildināja neskaitāmas krusta mešanas un svētā ūdens paisuma viļņu šļaksti. Tad virs Katerinas un Stefanosa galvām tika turēti divi mazi ziedu vainadziņi kā nimbi, kas, mācītājam turpinot monotono dūkšanu, tika laiku pa laikam mainīti vietām. Tā kā bija pagājis krietns brīdis, kopš ziedu vītņu turētāji piedalījušies kāzās, tie palaikam pārprata mācītāja rīkojumus, un tad virs jaunā pāra galvām notika tādas kā ziedu sadursmes, taču beigu beigās gredzeni bija mīti, uzmaukti brūnajos, darbā sarepējušajos pirkstos, un Katerina ar Stefanosu bija patiesi un, kā mēs cerējām, uz mūžu salaulāti.
Ceremonijas laikā bija valdījis gandrīz pilnīgs klusums, ko pārtrauca vienīgi retie, miegainie vistu kluksti vai kāds spalgs bērna brēciens, kas tūlīt tika apklusināts, bet nu ceremonijas svinīgā daļa bija galā, un jautrība atsākās ar jaunu sparu. Orķestris ņēma cauri visu savu repertuāru un spēlēja arvien jautrākas un lustīgākas melodijas. Vīns burbuļodams plūda no pudelēm, pietvīkušie un laimīgie viesi dejoja riņķiem vien tik neapturami kā pulksteņa rādītāji pa apli.
Viesības turpinājās vēl labu laiku pēc pusnakts. Vecākā gadagājuma viesi uz pagurušajiem ēzeļiem jau bija devušies mājup. Lielie ugunskuri, pār kuriem vīdēja jēru rumpju paliekas, bija noplakuši līdz pelēkām pelnu segām, kurās tikai pa brītiņam kā granāti iemirdzējās dziestošās ogles. Mēs iedzērām pēdējo vīna glāzi kopā ar Katerinu un Stefanosu un tad pusaiz- miguši devāmies mājup cauri olīvu audzēm, pār kurām mēness lēja sudrabu kā liels, balts magnolijas zieds. Skumīgi zvanīja pūces, un retumis mums garām pazibēja smaragdzaļš jāņtārpiņš. Siltais gaiss smaržoja pēc pagājušās dienas saules gaismas, pēc rasas un tūkstošiem aromātisku lapu. Es soļoju starp kuprainajiem olīvkokiem, kuru stumbrus izraibināja aukstās mēnessgaismas svītras, un, vīna apskurbināts, domāju - mēs visi jūtamies kā mājās, mēs jutām, ka sala mūs pieņēmusi. Te un tagad - zem klusās, mēmās mēness acs - mēs bijām kā kristīti korfieši. Nakts bija brīnišķīga, un mēs zinājām, ka rīt mūsu priekšā pavērsies vēl viena diena, zeltaina kā tīģeris. Bija tā, it kā Anglija nekad nebūtu pastāvējusi.
olīvu licis
Ja izgāja no villas un devās cauri olīvu birzīm, galu galā varēja sasniegt ceļu, ko klāja bieza baltu, zīdaini mīkstu putekļu kārta. Nosoļojot pa to kādu pusjūdzi, gājējs nonāca uz kazu takas, kas ved lejup pa stāvu krauju cauri olīvkokiem, un beidzot nokļuva mazā pusmēnessveida līcī, ko ieskauj baltas smiltis un lielas kaudzes izžuvušu lentveidīgu ūdenszāļu, ko krastā izmetušas ziemas vētras un kas tagad guļ visapkārt līcim kā lielas, nemākulīgi veidotas putnu ligzdas. Līci no abām pusēm ieskāva mazas klintis, kuru pakājē atradās neskaitāmi dīķīši, pilni ar mirguļojošu jūras dzīvību.
Tiklīdz Džordžs atklāja, ka ikrlta ieslodzījums villā mazina manas koncentrēšanās spējas, viņš ieviesa jaunu izglītības formu - brīvdabas stundas. Smilšu pludmale un pinkainās jūraszāļu kaudzes drīz vien pārvērtās par svelmainiem tuksnešiem vai necaurejamiem džungļiem, un ar kāda negribīga krabja vai smilšu sānpeldes palīdzību, kuriem nācās spēlēt Kortesa vai Marko Polo lomu, mēs tos visus čakli izpētījām. Es atklāju, ka šādā veidā noturētas ģeogrāfijas stundas ir neatvairāmi pievilcīgas. Reiz mēs nolēmām gar krastmalu no akmeņiem izveidot pasaules karti. Tas izrādījās milzīgi darbietilpīgs
uzdevums, jo, pirmkārt, nepavisam nebija viegli atrast Āfrikas, Indijas vai Dienvidamerikas formas akmeņus un reizēm nācās apvienot divus vai trīs, lai piešķirtu veidojumam vēlamo kontinenta formu. Otrkārt, kad mēs atradām akmeni un uzmanīgi apvēlām, zem tā, protams, atklājās vesela jūras dzīvības pasaule, kuras pētīšanai mēs abi laimīgi nodevāmies kādu stundas ceturksni, līdz Džordžs pēkšņi satrūcies konstatēja, ka šī nodarbe neveicina mūsu pasaules kartes veidošanu.
Šis mazais līcis kļuva par vienu no manām iemīļotākajām uzturēšanās vietām, un gandrīz katru pēcpusdienu, kamēr ģimene nodevās snaudai, mēs ar Rodžeru soļojām projām pa putekļaino ceļu cauri nekustīgajām olīvu birzīm, kas vibrēja no cikādu čirpstēšanas. Rodžera lielās ķepas sacēla putekļu mākoņus, kas līda viņam degunā kā šņaucamtabaka un lika nemitīgi šķaudīt. Kad nonācām līcī, kura ūdens pēcpusdienas saulē izskatījās tik rāms un caurspīdīgs, ka gandrīz nebija ieraugāms, mēs vispirms kādu laiku seklumā peldējāmies, un tad katrs nodevāmies saviem vaļaspriekiem.
Rodžeram tie bija izmisīgi un nesekmīgi centieni noķert kādu no mazajām zivtiņām, kas šaudījās un trīsinājās seklajā ūdenī. Ausis saslējis, viņš lēni lavījās tām klāt, pie sevis ņurdēdams un cieši blenzdams ūdenī. Pēkšņi Rodžers strauji iegremdēja galvu ūdenī; varēja dzirdēt žokļus sacērtamies, tad viņš atkal izrāva galvu virspusē, mežonīgi šķaudīdams un skurinādams ūdeni no kažoka, kamēr jūras grundulis vai gļotzivs, ko viņš bija pūlējies noķert, aizšāvās pāris jardu tālāk, pieplaka pie akmens un, lūpu uzmetis, kārdinoši trīsināja asti.
Manās acīs līcis bija tik pārpilns dzīvības, ka es tik tikko spēju izšķirties, kur sākt vākšanas darbus. Zem akmeņiem un virs tiem bija krītaini balti tārpserpulu tuneļi, kas izskatījās kā dīvaini pūdercukura rotājumi uz tortes; mazliet dziļākos ūdeņos vidēja tādi kā smiltīs iesprausti šļūtenes gali. Ja stāvējāt nekustīgi un uzmanīgi vērojāt, no tiem parādījās smalku, pūkainu, ziediem līdzīgu taustekļu puduris varavīkšņaini zilā un sarkanā krāsā, kas lēnām riņķoja apkārt. Tie bija sarainie tārpi - manuprāt, visai neglīts vārds tik brīnišķīgiem radījumiem. Reizēm līdzās atradās vairāki - kā puķudobē ar kustīgiem ziediem. Šiem radījumiem vajadzēja tuvoties ārkārtīgi piesardzīgi, jo, pārāk strauji pakustinot kāju, ūdenī radās strāvas, kas brīdināja par pētnieka tuvošanos, - tad taustekļi sakļāvās un neticamā ātrumā nozuda atpakaļ šļūtenē.
Šur un tur uz līča smilšainā dibena varēja redzēt pusmēness formā sagūlušas melnas, spīdīgas lentveida ūdenszāles, kas izskatījās kā tumši, smiltīs nomesti kažokādas boa, un tajās varēja atrast jūras adatas, kuru garā, slaidā ķermeņa galā galva izskatījās apbrīnojami līdzīga iegarenam jūras zirdziņam. Jūras adatas vertikāli peldēja starp ūdenszālēm un tik ļoti saplūda ar tām, ka bija jāskatās ļoti uzmanīgi, lai šīs zivis pamanītu.
Visgarām krastam zem akmeņiem varēja atrast mazus krabīšus vai zirgu aktīnijas kā mazus, dārgakmeņiem izgreznotus koši sarkanus un zilus adatu spilventiņus, vai zaļās aktīnijas ar slaidiem, kafijas brūniem stumbriem un gariem, lokaniem taustekļiem, kas veidoja tādu frizūru, par kādu Medūza būtu tās apskaudusi. Katru akmeni greznoja rožaini, balti \ai zaļi koraļļi, miniatūru ūdenszāļu smalkie meži, tajā skaitā trauslo Acetabularia mediterranea audze ar slaidiem, pavedienveida stumbriem - katra stiebra galā vīdēja tāds kā mazs, zaļš saulessargs, kuru zemūdens vēji apmetuši otrādi. Reizēm akmens bija izrotāts ar lielu, melnu sūkļa kunkuli, ko klāja pavērtas, uz priekšu izvirzītas mutes kā miniatūri vulkāni. Šos sūkļus varēja noraut no akmeņiem un pārgriezt ar bārdas nazi, jo reizēm iekšpusē atklājās dīvainas dzīvības formas. Sūklis savukārt atriebjoties pārklāja pētnieka rokas ar gļotām, kas atbaidoši smirdēja pēc sasmakušiem ķiplokiem un no kurām stundām ilgi nevarēja atbrīvoties. Pludmalē un akmeņu dīķīšos atradu mētājamies gliemežvākus, ar kuriem papildināt savu kolekciju, turklāt pusi no kolekcionēšanas prieka radīja nevis pašu gliemežvāku brīnišķīgās formas, bet gan to neparastie, asociācijas raisošie nosaukumi. Sev par sajūsmu, es atklāju, ka smails gliemežvāks, kura atvēruma malas rotātas ar daudziem, savā starpā it kā sadotiem pirkstiem, nosaukts par Pelikāna pleznu. Gandrīz apaļš, balts, koniskai bļodiņgliemenei līdzīgs gliemežvāks nodēvēts par Ķīnieša cepuri. Bija arī Lādes gliemežvāki - šo dīvaino, kastīšveidīgo gliemežvāku abas puses, kad tās atdalīja vienu no otras, tiešām izskatījās pēc diviem maziem šķirstiņiem, ja vien atļāvās mazumiņu fantāzijas. Bija arī Torņa gliemežvāki - savīti un smaili kā narvaļa rags, un spilgti sarkanām, melnām vai zilām zigzagveida svītrām izkrāsotie Smailes gliemežvāki. Zem kāda no lielākajiem akmeņiem varēja atrast Atslēgas cauruma bļodiņgliemenes - katrai no tām, kā jau nosaukums rāda, augšpusē bija dīvains atslēgas cauruma formas atvērums, caur kuru molusks elpoja. Un, ja piemeklēja liela veiksme, varēja atrast ko īpašu - plakanos austiņglieme- žus ar pelēku, zvīņainu gliemežvāku, kam gar vienu malu stiepās caurumiņu rinda; ja to apgrieza otrādi un izsēdināja likumīgo īpašnieku no mājas, visa gliemežvāka iekšpuse iezaigojās saulrieta opāla toņos, apburošos savā krāšņumā. Tajā laikā man nebija akvārija, tāpēc biju spiests vienā līča stūrī iekārtot sev akmeņiem izklātu, apmēram astoņas reiz četras pēdas lielu baseinu, un tajā es turēju savus dažādos dzīvniekus, tā ka biju gandrīz pārliecināts, kur tos atradīšu nākamajā dienā.
Tieši šajā līcī es noķēru savu pirmo zirnekļkrabi. Būtu pagājis tam garām pārliecībā, ka tas ir jūraszālēm apaudzis akmens, ja krabis neizdarītu kādu neuzmanīgu kustību. Krabja ķermenis pēc lieluma un formas ļoti atgādināja mazu, saplacinātu bumbieri, kas garenajā galā bija izgreznots ar rindu dzeloņu un diviem ragveidīgiem izaugumiem virs acīm. Viņa kājas un spīles bija slaidas un izstīdzējušas. Taču visvairāk mani apbūra tas, ka uz muguras un kājām viņam bija perfekts sīku jūraszāļu uzvalks, kas likās augam tieši no čaulas. Šī radījuma apburts, es triumfēdams pārnesu viņu pāri pludmalei uz savu akmens baseinu un ievietoju tajā. Sapratis, ka viņa identitāte ir atklāta, krabis izmisīgi centās izbēgt, tāpēc es to nesu cieši saspiestu rokās, un, kamēr sasniedzu baseinu, šis stingrais grābiens bija noberzis krietnu daļu viņa jūraszāļu kamzoļa. Ievietojis savu jaunieguvumu seklā, tīrā ūdenī, es nogūlos uz vēdera un vēroju, ko tas darīs. Pacēlies uz kājām augstāk kā steidzīgs zirneklis, krabis pabēga tālāk no vietas, kur biju viņu nolicis, un tad sastinga. Tādā pozā viņš notupēja ilgu laiku - es pat nospriedu, ka tas grasās palikt nekustīgi visu rīta cēlienu, lai attaptos no sagūstīšanas šoka - un tad pēkšņi pastiepa garu, slaidu spīli un ļoti izsmalcināti, gandrīz kautrīgi noplūca no tuvējā akmens mazu jūraszāļu kumšķīti. Krabis pielika jūraszāli sev pie mutes, un es redzēju viņa muti kustamies. Vispirms es domāju, ka viņš to ēd, bet drīz atklāju savu kļūdu, jo redzēju, ka krabis precīzā leņķī pagriež spīli virs muguras un notupina sīko jūraszāļu kriksīti sev uz vairodziņa. Nodomāju, ka viņš samitrinājis to ar siekalām vai tamlīdzīgu vielu, lai padarītu lipīgu un varētu piestiprināt sev pie muguras. Kamēr es vēroju, krabis aprāpoja apkārt visam baseinam, savākdams veselu kolekciju visdažādāko jūraszāļu, turklāt darbojās ar tik neatlaidīgu uzcītību kā profesionāls botāniķis līdz šim neizpētītos džungļos. Apmēram stundas laikā viņa mugura bija noklāta ar tik biezu augu kārtu, ka, ja vien es uz mirkli novērstos un krabis tupētu nekustīgi, man būtu visai grūti noteikt tā atrašanās vietu.
Šis viltīgās maskēšanās ieintriģēts, es rūpīgi izpētīju visu līci, līdz atradu vēl vienu zirnekļkrabi. Šim krabim es uzbūvēju īpašu mazu baseiniņu, ko izklāju ar baltām smiltīm - pilnīgi bez kādas floras. Ievietoju krabi baseinā, kur viņš iekārtojās itin laimīgs. Nākamajā dienā es atgriezos un ar nagu spodrināmo birstīti (kura izrādījās Larija īpašums) sparīgi spodrināju nelaimīgo zirnekļkrabi tik ilgi, kamēr uz tā muguras un kājām vairs nebija ne atoma jūraszāļu. Tad iemetu viņa baseinā daudz visdažādāko priekšmetu: sīciņus gliemežvākus un sasmalcināta koraļļa gabaliņus, dažas mazas jūras anemones un sīciņas pudeļstikla lauskas, ko jūras ūdens bija nopulējis kā dūmakainus dārgakmeņus; apsēdos un sāku vērot.
Atgriezies baseinā, krabis vairākas minūtes tupēja nekustīgi, acīmredzot atgūdamies no aizvainojuma, kādu viņam bija sagādājusi muguras berzšana. Tad, it kā neticēdams sūrajam liktenim, kas nācis pār viņa galvu, krabis pastiepa abas spīles uz muguras un ar vislielāko rūpību aptaustīja to, droši vien joprojām cerēdams, ka kaut viens jūraszāļu stādījums būs saglabājies. Taču es biju krietni pastrādājis, un krabja mugura bija tīra un spoža. Viņš pāris reižu izmēģinājuma kārtā pastaigājās šurpu turpu, tad saduga un saīdzis notupēja pusstundu. Pēc tam krabis izrāvās no grūtsirdības, aizrāpoja līdz baseina malai un pūlējās iespraukties zem akmens tumšās pārkares. Tur viņš sarāvies tupēja, sērīgi apcerēdams sava maskēšanās tērpa zaudējumu, kamēr man pienāca laiks doties mājup.
Es atgriezos agri no rīta un, sev par lielu prieku, secināju, ka manas prombūtnes laikā krabis čakli strādājis. Izvēlēdamies labāko no trūcīgā piedāvājuma, viņš bija noklājis savas čaulas virspusi ar daudzajiem materiāliem, ko es biju tam sagādājis.
' ml
Viņš izskatījas kliedzoši košs, un kaut kas visa viņa būtība atsauca atmiņā karnevālu. Svītrainie Smailes gliemežvāki rindojās juku jukām ar koraļļu gabaliņiem, un pašā augšā, tuvu galvai, bija uztupinātas divas aktīnijas kā ārkārtīgi elegantas, lentēm rotātas cepurītes. Kamēr es vēroju krabi rāpojam pa smiltīm, man viņš izskatījās ļoti uzkrītošs, bet, kad tas ielīda savā iecienītajā slēptuvē zem akmens pārkares, lai cik savādi, bet tas bija fakts - viņš pārvērtās par kaut ko līdzīgu mazai gliemežvāku un koraļļu drupu kaudzītei ar pārīti aktīniju virspusē.
Pa kreisi no mazā līča, apmēram ceturtdaļjūdzi no krasta, atradās Pondikonisi vai Peles sala. Pēc formas tā ļoti atgādināja vienādsānu trijstūri un bija biezi apaugusi ar cipresēm un oleandru krūmiem, kas ieskāva kā sargkareivji sniegbaltu baznīcu un tai piekļāvušos niecīgu mitekli. Šo salu apdzīvoja pavecs, pretīgs mūks, tērpies garā, melnā talārā un ar cepuri kā krāsns skurstenis; likās, viņa dzīves galvenais uzdevums bija ar noteiktu intervālu dimdināt zvanu sērkociņu kastītes lieluma baznīcā un vakaros lēni irties uz tuvējo zemesragu, kur atradās trīs mūžvecu mūķeņu apdzīvots, mazs sieviešu klosteris. Tur viņš iebaudīja auzo un tasi kafijas, iespējams, arī apcerēja pasaules grēku pašreizējo statusu, bet vēlāk, kad saule norietēja un vērta rāmos ūdeņus ap salu lāsmojošā, daudzkrāsainā zīdā, viņš īrās atpakaļ savā sagrabējušajā, caurajā laivā, atgādinādams sakumpušu, melnu kraukli.
Margo bija atklājusi, ka pastāvīgā sauļošanās acīmredzot liek iekaist viņas pūtītēm, un nu bija nolēmusi pievērsties vēl vienai Dabasmātes dziedniecības kūrei - jūras peldēm. Viņa mēdza celties apmēram pussešos no rīta, izraut mani no gultas, un tad mēs kopīgi devāmies uz piekrasti, ienirām skaidrajā, joprojām mēnessgaismas atvēsinātajā ūdenī un lēni, gurdi peldējām pāri uz Pondikonisi. Te Margo izplājās uz klints, un es laimīgs darbojos piekrastes akmens baseinos. Diemžēl izskatījās, ka mūsu salas apciemojumi atstāj graujošu iespaidu uz mūku, jo, tiklīdz Margo bija izkāpusi krastā un daiļi novietojusies uz klints, viņš stampāja lejup pa garo akmens pakāpienu virteni, kas veda uz baznīcu, kratīja dūri uz manas māsas pusi un no garās, nekoptās bārdas dziļumiem kaut ko nesaprotamu grieķiski auroja. Margo tad vienmēr sveicināja veco vīru ar gaišu smaidu un jautri pamāja ar roku, kas mūku padarīja vai traku no niknuma. Viņš mīdījās šurpu turpu, melnajam talāram plandot, vienu netīro, trīcošo pirkstu pavērsis pret debesīm, otru pret Margo. Kad tas bija noticis daudzas reizes, es pamanījos saglabāt atmiņā dažus no mūka iecienītākajiem izteicieniem, jo viņa vārdu krājums nebija īpaši plašs. Vēlāk es apvaicājos savam draugam Filemonam, ko tie nozīmē. File- mons gandrīz dabūja galu smiedamies. Viņš smējās tik sirsnīgi, ka tik tikko spēja man jelko paskaidrot, taču galu galā es sapratu, ka mūks bija adresējis Margo vairākus aizskarošus apzīmējumus, maigākais no kuriem bijis "baltā ragana".
Kad es to atstāstīju mātei, viņa, man par lielu izbrīnu, bija šokēta.
- Nudien, - viņa teica, - mums vajadzētu par viņu ziņot. Anglikāņu baznīcā viņi neko tamlīdzīgu nevarētu atļauties.
Taču ar laiku šis rituāls kļuva par tādu kā spēli. Kad mēs ar Margo peldējām uz salu, mēs mēdzām paņemt līdzi dažas cigaretes, ko iedot mUkam. Viņš tad traucās lejup pa kāpnēm, kratīdams dūri un draudēdams mums ar Dieva dusmām, bet vēlāk, pienākumu izpildījis, sarāva uz augšu talāru, notupās uz sienas un lieliskā noskaņojumā izsmēķēja mūsu sagādātās cigaretes. Reizēm viņš pat aizlēkšoja atpakaļ uz baznīcu, lai atnestu mums sauju vīģu no sava koka vai dažas svaigas, pienai- nas mandeles, ko mēs sadauzījām starp pludmales gludajiem akmeņiem.
Starp Pondikonisi salu un manu iemīļoto līci stiepās vesela zemūdens klinšu virkne. Lielākā daļa klinšu bija plakanas, dažas tikai galda lielumā, citas - kā mazs dārziņš. Gandrīz visas klintis atradās tikai pāris collu no ūdens virsmas, tā ka, rau- šoties uz tām un nostājoties kājās, no attāluma izskatījās tieši tā, it kā staigātu pa ūdens virsmu. Es jau labu laiku kāroju izpētīt šos rifus, jo tajos bija atrodams liels daudzums tādu jūras radījumu, kādus līča seklajos ūdeņos nesastapt. Tomēr es saskāros ar nepārvaramām grūtībām, jo nespēju nogādāt turp savu ekipējumu. Mēģināju peldēt uz rifu, apmetis ap kaklu auklu, kuras abos galos piesietas divas lielas ievārījuma burkas, un turēdams ķeramo tīklu vienā rokā, taču pusceļā burkas pēkšņi un ļaunprātīgi piesmēlās un ar savu kopējo svaru parāva mani zem ūdens. Pagāja vairākas sekundes, pirms man izdevās atraisīties no auklas un, cīnoties pēc elpas un ūdeni sprauslājot, iznirt virspusē; manas burkas pa to laiku mirgodamas valstījās asi [9] dziļajā ūdenī un bija man tikpat nesasniedzamas kā uz mēness.
Reiz, kādā karstā pēcpusdienā es uzturējos līcī, veldams apkārt akmeņus un cenzdamies sameklēt dažus garos, daudzkrāsainos lentveida tārpus, kas mitinājās šajā apvidū. Biju tik ļoti iegrimis darbā, ka nemaz nepamanīju airu laivu, pirms tās priekšgals, klusi šņirkstēdams, atdūrās smilšainajā krastā. Laivas pakaļgalā stāvēja jauns vīrietis, saulē iededzis gandrīz melns, atbalstījies uz sava vienīgā aira, kuru viņš izmantoja tāpat, kā to dara visi zvejnieki, - vicinādams ūdenī kā zivs asti. Viņam bija tumšu, cirtainu matu ērkulis, tik dzidras un melnas acis kā zīdkoka ogas, un zobi tumšajā sejā mirdzēja gluži pārsteidzoši balti:
Yasu, - viņš teica, - esi vesels.
Es atņēmu viņa sveicienu un vēroju, kā puisis veicīgi izlec no laivas, turēdams rokā mazu, aprūsējušu enkuru, un stingri ieķllē to krastmalā aiz lielas jūraszāļu divguļamāsgultas. Viņam mugurā bija vienīgi noskrandis triko krekls un bikses, kas reiz bijušas zilas, bet tagad saulē izbalējušas gandrīz baltas. Zvejnieks pienāca man klāt, draudzīgi notupās līdzās un izvilka no kabatas tabakas kārbiņu un cigarešu tinamos papīrus.
Šodien ir karsts, - viņš sacīja viebdamies, kamēr viņa strupie, tulznainie pirksti apbrīnojami veikli satina cigareti. Viņš iebāza to mutē un aizdedzināja ar lielām skārda šķiltavām, dziļi ievilka dūmus un nopūtās. Tad jauneklis jautājoši savilka vienu uzaci, acīm spīgojot spoži kā sarkankrūtītim.
Tu esi viens no svešiniekiem, kas dzīvo tur augšā, kalnā? - viņš apjautājās.
Ap to laiku manas grieķu valodas zināšanas jau bija ievērojami labas, tāpēc es apstiprināju, ka jā, esmu viens no svešiniekiem.
Un pārējie? - viņš vaicāja. - Kas ir tie pārējie, kas dzīvo villā?
Es ātri vien biju aptvēris, ka ikviens korfietis, īpaši zemnieks, labprāt vēlējās uzzināt itin visu par savu sarunu biedru un savukārt atklāja tam savas personiskās dzīves visintīmākās detaļas. Es paskaidroju, ka pārējie cilvēki villā ir mana māte, divi brāļi un māsa. Zvejnieks svinīgi pamāja, it kā šī informācija būtu kaut kas ārkārtīgi svarīgs.
Un tavs tēvs? - viņš turpināja taujāt. - Kur ir tavs tēvs?
Paskaidroju, ka mans tēvs ir miris.
Nabadziņš, - viņš aši izteica līdzjūtību, - un tavai nabaga mātei jāuzaudzina četri bērni.
Sarunu biedrs sēri nopūtās, iztēlodamies šīs šausmas, tad atkal atplauka.
Nu jā, - viņš filosofiski noteica, - tāda ir dzīve. Ko tu meklē zem tiem akmeņiem?
Es paskaidroju, cik labi vien spēju - kaut arī man vienmēr bijis ārkārtīgi grūti ieskaidrot zemniekiem, kāpēc tik ļoti interesējos par visdažādākajiem radījumiem, kas vai nu izskatījās pretīgi, vai arī nebija uzmanības vērti, turklāt neviens nebija ēdams.
Kā tevi sauc? - viņš jautāja.
Es teicu, ka mans vārds ir Gerasimos, kas bija tuvākā variācija par Džeralda tēmu, kāda iespējama grieķu valodā. Tomēr es paskaidroju, ka draugi mani sauc par Džeriju.
Es esmu Taki, Taki Tanatoss, - zvejnieks savukārt teica. - Es dzīvoju Benitsesā.
Jautāju, ko viņš dara te - samērā tālu prom no viņa ciemata. Taki paraustīja plecus.
Es atbraucu no Benitsesas, - viņš paskaidroja, - zvejoju šurpbraukdams, tad ēdu un guļu, un, kad pienāk nakts, es iededzu gaismu un braucu atpakaļ, zvejoju atkal.
Šīs ziņas mani ļoti ieinteresēja, jo pavisam nesen, vēlu vakarā atgriezušies no pilsētas, mēs, stāvēdami uz ceļa netālu no takas, kas veda augšup uz mūsu villu, vērojām ļoti lēni airējot garāmslīdošu laivu, kuras priekšgalā bija piestiprināta liela spuldze. Kamēr zvejnieks lēni manevrēja laivu cauri tumšajiem, seklajiem ūdeņiem, spuldzes mestais gaismas laukums ārkārtīgi spilgti izgaismoja lielus jūras klajumus un zemūdens klintis; laivai virzoties garām, tās gaismā kvēloja citronzaļas, rožainas, dzeltenas un brūnas. Es toreiz tiku nodomājis, ka šī nodarbošanās noteikti ir fascinējoša, bet nepazinu nevienu zvejnieku. Nu es sāku uzlūkot Taki ar zināmu sajūsmu.
Es dedzīgi jautāju, kad viņš grasās doties zvejā un vai domā braukt gar zemūdens klintīm, kas izkaisītas starp līci un Pondikonisi.
Sākšu ap desmitiem, - Taki atteica. - Zvejošu visapkārt salai, tad stūrēšu uz Benitsesu.
Vaicāju, vai viņam nebūtu iebildumu, ja es piebiedrotos, jo, kā es paskaidroju, rifā mitinās daudz dīvainu radījumu, kuriem bez laivas netiek klāt.
Kāpēc ne, - viņš atteica. - Es būšu tur, lejā, pie Menela- osas. Atnāc desmitos. Apvedīšu tevi apkārt rifiem un tad atkal izsēdināšu, pirms došos uz Benitsesu.
Es dedzīgi nosolījos, ka būšu norunātajā vietā desmitos. Savācu savu tīklu un pudeles un, pasvilpis Rodžeram, steidzīgi metos prom, pirms Taki pagūst pārdomāt. Kad biju ticis drošībā ārpus sadzirdamības robežas, es palēnināju tempu un ņēmos nopietni pārdomāt, kā lai pārliecina ģimeni, īpaši jau māti, atļaut man doties jūrā desmitos vakarā.
Zināju, ka māte vienmēr bažījās par manu atteikšanos dienas karstākajā laikā nosnausties diendusu. Tiku paskaidrojis, ka tieši šis laiks ir vispiemērotākais kukaiņu un tamlīdzīgu radījumu vērošanai, bet nešķita, ka māte to uztvertu kā pamatotu argumentu. Rezultātā vakaros, tiklīdz sāka risināties kaut kas interesants - piemēram, Larijs metās vārdu kaujā ar Lesliju -, māte kaitinoši teica:
Tev laiks doties pie miera, mīļais. Galu galā - neaizmirsti, ka neesi gulējis diendusu.
Es nojautu, ka šī varētu būt īstā atbilde uz jautājumu par nakts zveju. Tobrīd bija apmēram trīs pēcpusdienā, un es zināju, ka mana ģimene laiski guļ aiz pievērtiem slēģiem un tikai ap pussešiem modīsies, lai sāktu miegaini dūkt cits uz citu kā saules apreibinātas mušas.
Vislielākajā ātrumā traucos uz villu. Nonācis apmēram simt jardu attālumā no mājas, es novilku kreklu un uzmanīgi ievīstīju tajā savas burkas ar paraugiem, lai ne šķindoņa, ne graboņa mani nenodotu. Tad, ar nāvi piedraudot, es piekodināju Ro- džeram neizdvest ne skaņas; mēs abi piesardzīgi ielavījāmies mājā un kā ēnas ieslīdējām manā guļamistabā. Rodžers elsodams tupēja istabas vidū un manāmi pārsteigts vēroja, kā es izģērbjos un ielienu gultā. Viņš nepavisam nebija pārliecināts, ka atbalsta tik nesaprātīgu rīcību. Ciktāl sniedzās viņa saprašana, mums priekšā bija visa pēcpusdiena, aizraujošu piedzīvojumu pārpilna, bet te nu es gatavojos doties pie miera. Rodžers mudinoši iesmilkstējās, bet es viņam uzšņācu ar tādu niknumu, ka suņa ausis nokārās, un, iespiedis astes strupuli kājstarpē, viņš palīda zem gultas, kur ar sērīgu nopūtu saritinājās kamolā. Es paņēmu grāmatu un pūlējos koncentrēties lasīšanai. Puspievērtie slēģi darīja istabu līdzīgu vēsam, zaļam akvārijam, taču patiesībā bija rāms un karsts, un sviedri straumītēm vien ritēja lejup pa manām ribām. Neērti grozīdamies jau sviedru pievilgušajos palagos, es prātoju, ko gan ģimene, debesu vārdā, saskata pievilcīgu diendusā. Kāds gan no tās labums? Un kā viņi vispār pamanās aizmigt - man tas palika nesaprotams. Tajā mirklī es strauji ieslīdēju nebūtībā.
Pamodos pussešos un pusaizmidzis izsteberēju verandā, kur mana ģimene dzēra tēju.
Augstā debess, - māte iesaucās, - vai tu gulēji?
Es teicu tik ikdienišķi, cik vien spēju, ka šajā pēcpusdienā siesta ir pavisam laba doma.
Vai tu jūties labi, mīļais? - māte bažīgi vaicāja.
Atbildēju, ka jūtos pavisam labi un biju nolēmis pagulēt
diendusa, gatavojoties vakaram.
Kāpēc, ko tu esi ieplānojis, mīļais? - māte jautāja.
Cik bezrūpīgi vien spēdams, sacīju, ka pulksten desmitos dodos satikties ar jūrnieku, kas ņems mani līdzi nakts zvejā, jo, kā paskaidroju, atsevišķas dzīvnieku sugas parādās tikai naktī, un šī zveja ir labākais paņēmiens, kā tās iegūt.
Es ceru, tas nenozīmē, - Larijs draudīgi teica, - ka mums te pa grīdu valkāsies astoņkāji un jūras zuši? Labāk gan atturi viņu, māt. Pirms pagūsi atjēgties, visa māja izskatīsies un odīs kā Grimsbijas osta.
Es mazliet iekarsis atbildēju, ka negrasos vest paraugus uz villu, bet gan ievietot tos savā īpašajā akmens baseinā.
Desmit vakarā ir diezgan vēls, mīļais, - māte aizrādīja. - Kad tu atgriezīsies?
Es drosmīgi sameloju, ka, manuprāt, būšu atpakaļ ap vienpadsmitiem.
Neaizmirsti labi silti saģērbties, - māte piekodināja. Par spīti tam, ka naktis bija siltas un maigas, viņa allaž bažījās, ka es, ja vien neuzvilkšu vilnas jaku, neglābjami saķeršu abpusēju plaušu karsoni. Pārliecinoši nosolījos saģērbties labi silti, padzēru tēju un pavadīju laimīgu stundu, kārtodams savu kolekcionāra ekipējumu. Tur bija ķeramais tīkls garā kātā, garš bambuss ar trim stieples āķiem galā interesantu jūraszāļu puduru izcelšanai, astoņas ievārījuma burkas ar platiem kakliem un vairākas skārda kārbas un kastes krabju, gliemežvāku un tamlīdzīgu lietu ievietošanai. Pārliecinājies, ka mātes tuvumā nav, es zem šortiem pavilku peldbikses un kolekcionāra somas dibenā noslēpu dvieli, jo biju pārliecināts, ka pēc atsevišķiem radījumiem man nāksies ienirt. Ja māte uzzinātu par šo manu nodomu, viņas bailes par abpusējā plaušu karsoņa draudiem pieaugtu simtkārtīgi.
Ceturksni pirms desmitiem es uzcēlu somu plecā un, paņēmis kabatas lukturīti, devos prom cauri olīvu birzīm. Mēness sirpis zvaigžņu piebērtajās debesīs vīdēja bāls un izplūdis un izplatīja tikai pavisam niecīgu gaismu. Tumšajos iedobumos starp olīvkoku saknēm kā smaragdi mirgoja jāņtārpiņi, un pakrēslī varēja dzirdēt auspūces sasaucamies "toink, toink".
Sasniedzis pludmali, es ieraudzīju Taki notupušos laivā smēķējam. Viņš jau bija iededzis spuldzi, kas savā nodabā nikni šņāca, spēcīgi oda pēc ķiplokiem un meta spožu baltas gaismas loku seklajā ūdenī laivas priekšgalā. Uzreiz ievēroju, ka gaisma pievilinājusi milzīgu daudzumu dzīvas radības. Jūras grunduļi un gļotzivis bija izlīduši no alām un tupēja uz jūraszāļu klātajiem akmeņiem, lūpas pastiepuši, pacietīgi kampdami gaisu kā teātra skatītāji, gaidot priekškara pacelšanos. Piekrastes krabji tekalēja šurpu turpu, laiku pa laikam apstādamies, lai izsmalcināti noplūktu kādu jūraszāli un iebāztu mutē, un visur apkārt ripinājās Smailes gliemežvāki, ko vilka mazi aizkaitināta paskata vēži vientuļnieki, kas bija okupējuši gliemežnīcas likumīgo īpašnieku vietā.
Es izvietoju savu ekipējumu laivas dibenā, apsēdos un apmierināts nopūtos. Taki atgrūdās no krasta un tad, izmantodams airi par kārti, stūma laivu cauri seklajiem ūdeņiem un jūraszāļu virtenēm, kas čabēja un sačukstējās gar laivas malām. Kad bijām sasnieguši lielāku dziļumu, viņš pievienoja arī otru airi un airēja, kājās stāvēdams. Mēs virzījāmies uz priekšu ļoti lēni, kamēr Taki uzmanīgi vēroja spuldzes oreolu, kas izgaismoja jūru visos virzienos apmēram divpadsmit pēdu dziļumā. Airi muzikāli čīkstēja, un Taki pie sevis dungoja. Gar vienu laivas malu stiepās astoņas pēdas gara kārts ar briesmīgu piec- žuburu žebērkli galā. Laivas priekšgalā es ieraudzīju mazu pudelīti olīveļļas, kas ir neaizstājams zvejnieku palīgs, jo tad, kad uzpūš viegls vējiņš un saņirbina ūdeni, šļāciens eļļas apbrīnojamā veidā spēja nomierināt sakrokojušos jūras virskārtu. Lēni un apņēmīgi mēs virzījāmies uz Pondikonisi melnā trijstūra silueta pusi, kur atradās zemūdens klintis. Kad sasniedzām rifu, Taki atspiedās uz aira un paskatījās manī.
- Mēs tagad piecas minūtes iesim riņķī vien, - viņš paskaidroja, - lai es varu noķert visu, kas iespējams. Pēc tam es aizvedīšu tevi, lai vari noķert, kas tev vajadzīgs.
Es labprāt piekritu, jo ļoti vēlējos redzēt, kā Taki darbojas ar savu masīvo žebērkli. Mēs pavisam lēnām pagriezāmies ap lielāko no rifiem, gaismai izceļot savādās, sārtām un purpurkrāsas jūraszālēm apaugušās zemūdens klintis, kas izskatījās pēc plušķainiem ozoliem. Cieši lūkojoties lejup ūdenī, jutos kā lauku piekūns, kas izplestiem spārniem līgani slīd pāri daudzkrāsainam rudens mežam.
Pēkšņi Taki aprāva airēšanu un uzmanīgi iegremdēja airus ūdenī, tā ka nu tie darbojās kā bremzes. Laiva stāvēja gandrīz pilnīgi nekustīgi, un viņš pacēla piecžuburi.
Skaties, - Taki teica, norādīdams uz smilšaino jūras dibenu zem lielas zemūdens klints izciļņa, - skarpija.
Pirmajā mirklī es neredzēju neko, bet tad sapratu, uz ko viņš norāda. Smiltīs gulēja apmēram divas pēdas gara zivs ar lieliem, filigrāni veidotiem dzelkšņiem uz muguras kā drakonam un smiltīs ieplestām garām, vētrasputna spārniem līdzīgām spurām. Tai bija ārkārtīgi plata galva ar zeltainām acīm un mute ar īgni uzmestu lūpu. Bet visvairāk mani pārsteidza zivs krāsas - tā bija klāta ar dažādu nokrāsu sarkanuma zvīņām - no spilgti sarkanām līdz vīnsārtām -, kas bija saslējušās uz augšu un šur tur izraibinātas ar baltiem plankumiem. Zivs, tik uzkrītoši gulēdama smiltīs, izskatījās neapšaubāmi pašpārliecināta un tikpat neapšaubāmi bīstama.
Labs paēdiens, - Taki, man par brīnumu, nočukstēja, jo šī zivs izskatījās ļoti indīga.
Viņš lēni un uzmanīgi iegremdēja žebērkli ūdenī, collu pa collai virzīdams atskabargaino dakšu uz zivs pusi. Nebija dzirdama ne skaņa, vienīgi spuldzes īgnā šņākšana. Lēni, nepielūdzami žebērklis tuvojās zivij. Es aizturēju elpu. Vai tiešām lielas zivs zeltainas acis nesaredzes tuvo likteni? Pekšns astes at-
»
vēziens, smilšu virpulis - un tā būs prom. Tomēr nē: zivs joprojām gulēja turpat, metodiski un pompozi kampdama gaisu. Kad piecžuburis atradās vairs tikai pēdas attālumā no medījuma, Taki ieturēja pauzi. Es redzēju, ka viņš uzmanīgi satver ciešāk ieroča kātu. Kādu mirkli, kas man šķita bezgalīgs, viņš stāvēja nekustīgi un tad tik pēkšņi, ka es šo kustību pat nepamanīju, zibenīgi un glīti iztrieca visus piecus žuburus cauri lielās zivs galvai. Uzvirmoja smiltis un asinis, zivs sāpēs raustījās uz atskabargām, izlocīdama ķermeni tā, ka muguras dzelkšņi trinās gar žebērkli. Tomēr Taki bija iedūris piecžuburi ļoti prasmīgi, un zivij neizdevās atbrīvoties. Ātri samainījis rokas, viņš izvilka kārti, un zivs nu atradās laivā, sizdamās un raustīdamās. Es pa- nācos uz priekšu, lai palīdzētu viņam nodabūt zivi no atskabargām, taču Taki mani skarbi atgrūda.
Uzmanies, - viņš brīdināja, - skarpija ir slikta zivs.
Es vēroju, kā viņš ar aira lāpstiņas palīdzību nodabū zivi no žebērkļa, un tā, kaut arī nepārprotami izskatījās nogalēta, joprojām raustījās, sitās un pūlējās iecirst muguras dzelkšņus laivas malā.
Skat, skat, - Taki teica. - Nu tu redzi, kāpēc mēs to saucam par skarpiju. Ja tai izdodas tev iedurt ar šiem dzeloņiem - svētais Spiridon, kas par sāpēm! Tev ātri būtu jātiek slimnīcā.
Ar airi un žebērkli, izveicīgi žonglējot, viņam izdevās pacelt skorpionzivi un iemest tukšā petrolejas kannā, kur tā vairs nespēja nodarīt ļaunumu. Es gribēju zināt, kāpēc šī zivs tiek uzskatīta par labu paēdienu, ja jau ir tik indīga.
Ak, - Taki atteica, - indīgi ir tikai dzeloņi. Tos var nogriezt. Gaļa ir salda kā medus. Es tev to iedošu, aiznes mājās.
Viņš vēlreiz iegūla airos, un mēs atkal čīkstot slīdējām gar rifu. Drīz vien Taki vēlreiz apstājās. Šajā vietā jūras dibens bija pilnīgi klāts ar smiltīm, kurās vīdēja vienīgi pa svaigu, zaļu jūraszāļu kušķim. Viņš apstādināja laivu un pacēla žebērkli.
Skat, - Taki teica, - astoņkājis.
Mans vēders sajūsmā sarāvās čokurā, jo līdz šim biju redzējis vienīgi beigtus astoņkājus uz letes pārdošanai un biju pārliecināts, ka tiem nav ne mazākās līdzības ar dzīvajiem. Taču, lai cik cītīgi blenzu ūdenī, tomēr nespēju smilšainajā jūras dibenā saskatīt ne mazākās dzīvības zīmes.
Tur, tur, - Taki atkārtoja, piesardzīgi iegremdēdams žebērkli ūdenī un rādīdams. - Tu neredzi? Vai tev acu nemaz nav? Tur, tur. Es jau gandrīz pieskaros tam.
Es joprojām nespēju saredzēt. Taki iegremdēja žebērkli vēl pēdu dziļāk.
Vai tagad tu viņu redzi, dumiķīt? - viņš iekunkstējās. - Tur, pie pašiem dzelkšņiem.
Un tad pēkšņi es to saskatīju. Biju uz to lūkojies visu laiku, taču pelēkais radījums tik ļoti saplūda ar smiltīm, ka tiku to noturējis vienkārši par jūras dibena laukumu. Astoņkājis tupēja smiltīs savu taustekļu ligzdiņā, grūtsirdīgi vērdamies uz mums ar pārmēru cilvēciskām acīm kailajā kupolveida galvā.
Tas ir liels makans, - Taki teica.
Viņš viegli pasvārstīja piecžuburi rokās, taču šī kustība bija neuzmanīga. Piepeši astoņkājis no dzeltenpelēka kļuva spilgti zaļš un satraucoši zaigojošs. Tas izšļāca ūdens šalti no sava šifona, tādējādi izslējās un, smiltīm uzvirmojot, šāvās prom. Radījuma taustekļi stiepās aiz viņa, un pats astoņkājis, traukdamies cauri ūdenim, izskatījās pēc bēgoša balona.
Ak, gammoto! - Taki iesaucās.
Viņš nosvieda žebērkli un, satvēris airus, ātri īrās astoņ- kājim pakaļ. Astoņkājis acīmredzot bija ļoti augstās domās par savu maskēšanās mākslu, jo kādas trīsdesmit piecas pēdas tālāk bija no jauna iekārtojies smiltīs.
Taki vēlreiz apturēja laivu virs medījuma un no jauna piesardzīgi iegremdēja žebērkli ūdenī. Šoreiz viņš neriskēja pieļaut pat mazāko neuzmanību. Kad atskabargainais žebērklis bija pēdas attālumā no astoņkāja kupolveidīgās galvas, Taki satvēra ieroci ciešāk rokā un strauji dūra. Acumirklī savērpās sudrabaino smilšu mākonis, taustekļiem peroties, lokoties un apvijoties ap žebērkļa kātu. No astoņkāja ķermeņa izšāvās tinte, kas aizsedza visu tā ķermeni kā trīsuļojošs melnu mežģīņu priekškars un vijās virs smiltīm kā dūmi. Taki no prieka ieklukstējās. Viņš aši izvilka žebērkli no ūdens; astoņkājim ie- veļoties laivā, divi taustekļi pieķērās laivas malai un tur piesūcās. Taki strauji parāva, un taustekļi atrāvās ar griezīgu troksni, kas atgādināja plākstera noraušanu no ādas, vienīgi tūkstoškārt skaļāk. Taki ātri satvēra apaļo, glumo astoņkāja ķermeni un izveicīgi noāķēja no atskabargām. Tad, man par lielu pārsteigumu, viņš pacēla šo raustīgo Medūzas galvu un pielika sev pie sejas, tā ka taustekļi aptinās viņam ap pieri, vaigiem un kaklu, piesūcekņiem atstājot baltus nospiedumus uz tumšās ādas. Rūpīgi izvēlējies pareizo vietu, Taki pēkšņi ielaida zobus pašā radījuma serdē ar tādu kampienu un rāvienu, ar kādu terjers pārkož sprandu žurkai. Viņš acīmredzot bija pārkodis kādu vitāli svarīgu nervu centru, jo taustekļi acumirklī atslāba un ļengani atlaidās no zvejnieka galvas, tikai paši to galiņi viegli raustījās un ritinājās. Taki iesvieda astoņ- kāji kannā pie skorpionzivs, nospļāvās pār laivas malai un tad noliecies iesmēla sauju jūras ūdens, ar to izskalodams muti.
- Tu esi man atnesis veiksmi, - viņš smaidīdams teica un noslaucīja lūpas. - Bieži negadās tādas naktis, kad es noķeru astoņkāji un skarpiju.
Taču izskatījās, ka pie astoņkāja Taki laime aprāvusies, jo, kaut arī mēs vēl vairākas reizes apbraucām rifu, neko vairs nenoķērām. Mēs gan ieraudzījām murēnu lūkojamies no savas zemūdens klinšu alas - viņas galva bija tik liela kā mazam sunim, un tā izskatījās ārkārtīgi ļauna. Bet, kad Taki iegremdēja ūdenī žebērkli, murēna ar lielu cieņu līgani un graciozi nozuda klints dziļumos, un mēs viņu vairs neredzējām. Es gan par to biju diezgan priecīgs, jo iztēlojos, ka šim radījumam vajadzētu būt ap sešas pēdas garam; cīkstēties ar tādu vāji apgaismotā laivā būtu piedzīvojums, no kura pat tik dedzīgs dabaspētnieks kā es labprāt izvairītos.
- Ak, nu labi, - Taki filosofiski noteica. - Tagad tava kārta.
Viņš pieairējās pie lielākās no zemūdens klintīm un izsēdināja mani ar visu ekipējumu uz tās plakanās virsmas. Apbruņojies ar ķeramo tīklu, es ložņāju gar klints malu, kamēr Taki airēja laivu apmēram sešas pēdas iepakaļ, apgaismodams zemūdens klinšu krāšņumu. Tur bija tik daudz radījumu, ka es biju pilnīgi izmisis, nespēdams tos visus sagūstīt.
Tur bija trauslas gļotzivis, rotātas ar sārtiem un zeltainiem plankumiem; sīkas zivtiņas, ne garākas par pusi no sērkociņa, ar lielām, melnām acīm un sarkaniem ķermeņiem kā pastkastītēm, un vēl citas - tikpat lielas, kuru krāsojumā apvienojās tumšs un bāls pulvera zilums. Tur bija asinssarkanas un trauslas purpurkrāsas jūras zvaigznes, kuru garie, slaidie, dzelkšņainie stari nepārtraukti saritinājās un atritinājās. Šīs jūras zvaigznes vajadzēja izcelt no ūdens tīklā ārkārtīgi piesardzīgi, jo pietika ar niecīgāko triecienu, lai tās jautrā bezbēdībā nomestu visus savus starus. Tur bija slidenas bļodiņgliemenes - ja tās pagrieza augšpēdu, atklājās, ka molusku apakšpusi daļēji klāj glīti čaulas atloki, tā ka šie radījumi atgādināja bezveidīgas, podagras slimnieka vajadzībām veidotas rītakurpes. Vēl tur bija kauri gliemežvāki, daži tik balti kā sniegs un glīti izroboti, citi krēmkrāsā, bagātīgi izraibināti ar tumšiem purpurkrāsas plankumiņiem. Tur bija bruņukreklu gliemežvāki vai hitoni, daži pat divarpus collas gari, kas karājās klinšu spraugās kā gigantiskas mitrenes. Es ieraudzīju tinteszivs mazuli sērkociņu kastītes lielumā un gandrīz novēlos no klintsmalas, cenzdamies to sagūstīt, bet, man par lielu sarūgtinājumu, viņš nozuda. Pēc gandrīz pusstundu ilgām medībām atklājās, ka visas manas burkas, kārbas un kastes ir līdz malām pieblīvētas ar dzīvību, un es ļoti negribīgi sapratu, ka man jābeidz.
Taki lieliskā garastāvoklī aizairējās pie mana iemīļotā līča un uzjautrināts vēroja, kā es uzmanīgi iztukšoju savas paraugu burkas akmeņu baseinā. Tad viņš airēja atpakaļ uz molu netālu no Menelaosas. Tur viņš izvēra auklu caur nu jau beigtās skor- pionzivs žaunām un pasniedza man.
Pasaki savai mātei, - viņš pamācīja, - lai izcep to ar asajiem pipariem, eļļu, kartupeļiem un maziem kabačiem. Tā ir*ļoti salda.
Es pateicos Taki par zivi un par pacietību, zvejojot kopā ar mani.
Nāc vēl kādreiz pazvejot, - viņš aicināja. - Es atgriezīšos nākamnedēļ. Droši vien trešdien vai ceturtdien. Es tev paziņošu, kad atgriezīšos.
Es vēlreiz pateicos un sacīju, ka to ļoti gaidīšu. Jaunais zvejnieks atgrūda laivu no mola un stūmās ar kārti cauri seklajiem
ūdeņiem Benitsesas virzienā.
)
Saucu viņam pakaļ - esi laimīgs!
Pasto čalo, - Taki atsaucās, - ar dievu!
Es pagriezos un noguris vilkos augšā kalnā. Šausmās atklāju, ka pulkstenis rāda pustrls, un zināju, ka māte ap šo laiku jau būs sev iegalvojusi, ka esmu noslīcis, kritis haizivs zobos vai ka mani piemeklējis cits tamlīdzīgs liktenis. Es tomēr cerēju, ka skorpionzivs viņu nomierinās.
miršu meži
Kādu pusjūdzi uz ziemeļiem no villas olīvu audzes izsīka, un tur bija izveidojies apmēram piecdesmit vai sešdesmit akru liels plakans laukums, kurā neauga neviens olīvkoks. Te kuploja vienīgi lieli, zaļi miršu krūmu meži, palaikam izraibināti ar sausām, akmeņainām ganībām un greznoti ar savādiem, spilgti elektroziliem dzelkšņu svečturiem un milzīgiem, plēkšņainiem jūras sīpoliem. Šī bija viena no manām iemīļotākajām medību vietām, jo to apdzīvoja ievērojama kukaiņu daudzveidība. Mēs ar Rodžeru mēdzām tupēt spēcīgi smaržīgo miršu krūmu paēnā un vērot garām soļojošo būtņu ierindas - noteiktos dienas laikos krūmu zaros bija tāda pati drūzma kā pilsētas centrālajā ielā.
Miršu meži bija pilni dievlūdzēju ar spilgti zaļiem spārniem, daži no tiem collas trīs gari. Lielie kukaiņi šūpojās cauri zariem uz savām garajām kājām, negantās, dzelkšņainās priekškājas pacēluši tādā kā liekulīgā lūgsnā, mazās, smailās sejas ar izvalbītajām salmu krāsas acīm grozīdami uz visām pusēm, neko nepalaižot garām neievērotu, gluži kā kaulainas, īgnas vecmeitas kokteiļu ballītē. Tiklīdz uz spīdīgās mirtes lapiņas nosēdās kāpostu baltenis vai raibenis, dievlūdzējs ārkārtīgi piesardzīgi tuvojās tauriņam, kustējās gandrīz nemanāmi, laiku pa laikam apstādamies un līgani pašūpodamies šurpu turpu, it kā lūgtos, kaut izraudzītais upuris noticētu, ka viņš nudien ir tikai vēja šūpota lapa.
Es reiz redzēju dievlūdzēju, kas pielavījās un visbeidzot metās virsū lielam dižtauriņam, kas sēdēja saulītē, viegli kustināja spārnus un meditēja. Tomēr pēdējā mirklī dievlūdzējam paslīdēja kāja un viņš satvēra nevis tauriņa ķermeni, uz kuru bija mērķējis, bet gan vienu spārnu. Tauriņš strauji uztrūkās no transa un tik mežonīgi savicināja spārnus, ka pamanījās atraut dievlūdzēja priekšdaļu no lapām. Vēl daži sparīgi spārnu vēzieni un tauriņš, dievlūdzējam par sirdsēstiem, sasvēries sāņus, lidoja prom, kaut arī vienam spārnam trūka lielas daļas. Dievlūdzējs filosofiskā mierā attupās un notiesāja nagos satverto tauriņa spārna gabalu.
Zem akmeņiem, kas mētājās zemē starp dzelkšņu krūmiem, mitinājās apbrīnojams daudzums dzīvu radību, kaut arī zeme bija saules izkaltēta akmenscieta un tik karsta, ka uz tās bezmaz varēja cept olas. Te dzīvoja būtnes, no kurām man vienmēr skrēja tirpas pār kauliem. Tie bija apmēram divas collas gari, saplacināti simtkāji ar biezām garu, dzelkšņainu kāju bārkstīm abpus ķermenim. Tie bija tik plakani, ka spēja ielīst visšaurākajās spraugās, un pārvietojās šausminošā ātrumā - izskatījās, ka tie nevis skrien pa zemi, bet slīd pa to tik līgani kā plakans olis pa ledu. Šos radījumus sauca Scutigeridae, un es nevarēju iedomāties nevienu piemērotāku vārdu, kas atsauktu atmiņā simtkāja ārkārtīgi atbaidošo pārvietošanās veidu.
Šur tur starp akmeņiem varēja redzēt zemē izraktus caurumus, katru apmēram puskronas lielumā. Tie bija izoderēti ar zīdu un apmēram trīs collu rādiusā ap alas muti pārklāti ar zirnekļu tīklu. Šajos midzeņos dzīvoja tarantuli - lieli, resni, šokolādes brūni zirnekļi ar dzeltenbrūniem un kanēļkrāsas plankumiem. Izstiepuši kājas, šie zirnekļi spētu apklāt laukumu apakštasītes lielumā, paši ķermeņi bija tik lieli kā puse no maza valrieksta. Tarantuli bija ārkārtīgi spēcīgi, aši un nežēlīgi mednieki, apveltīti ar labu tiesu ļaunprātīgas apķērības. Tie galvenokārt medīja naktīs, bet laiku pa laikam viņus varēja redzēt arī dienā, ar garajām kājām steidzamies cauri miršu krūmiem meklēt medījumu. Parasti, cilvēku pamanījuši, zirnekļi metās bēgt un drīz vien nozuda starp mirtēm, bet kādu dienu es ieraudzīju vienu, kas bija tiktāl iegrimis darbā, ka ļāva man pienākt pavisam klāt.
Zirneklis atradās sešas vai septiņas pēdas no savas alas un bija līdz pusei uzrāpies zilā dzelkšņu krūmā, kur vēcināja priekškājas un vērās apkārt, nepārprotami atgādinādams mednieku, kas uzrāpies kokā un lūkojas pēc medījuma. Viņš palika šādā stāvoklī kādas piecas minūtes, kamēr es notupies vēroju viņu. Beidzot tarantuls piesardzīgi norāpās no krūma un ar lielu pārliecību devās ceļā. Gandrīz likās, ka viņš kaut ko saskatījis no savas augstās laktas, lai gan es, izpētīdams apkārtni, nekur neredzēju ne dzīvības zīmes, turklāt vispār nebiju drošs, vai tarantula redze ir tik laba. Tomēr tarantuls tikpat apņēmīgi soļoja uz priekšu līdz lielam ījaba asaras ceram; tievo, drebelīgo stiebru galotnēs vārpas izskatījās pēc maziem, savītiem baltmaizes klaipiņiem. Piegājis tuvāk, es pēkšņi sapratu, kurp tarantuls virzījies, jo zem smalkā, baltā zāles klājiena es ieraudzīju cīruļa ligzdu. Ligzdā gulēja četras olas. Viena no tām bija tikko izšķīlusies, un sīciņš, rožains, pūkains putnēns joprojām vārgi centās atbrīvoties no čaumalas paliekām.
Pirms es paguvu izdarīt ko saprātīgu, lai glābtu mazuli, tarantuls jau bija uzrāpies uz ligzdas malas. Kādu mirkli viņš tur draudīgi pavīdēja, tad strauji pievilka ķepurojošos mazuli sev tuvāk un iecirta lielos, likos žokļus tā mugurā. Mazulis divreiz sīki, gandrīz nedzirdami iepīkstējās un plati atvēra knābi, vārgi raustīdamies zirnekļa spalvainajās skavās. Tad inde iedarbojās; putnēns uz mirkli sastinga un kļuva ļengans. Zirneklis sēdēja nekustīgi, kamēr pārliecinājās, ka inde savu padarījusi, tad pagriezās un soļoja prom, sagrābis putnēna ļengano ķermeni žokļos. Viņš atgādināja savādu, garkājainu medību suni, kas stiepj savu sezonas pirmo rubeni. Ne mirkli nevilcinājies, tarantuls steidzās atpakaļ uz savu midzeni un nozuda tajā, aiznesdams ļengano, aizkustinošo jaunuļa ķermenīti sev līdzi.
Mani šis skats pārsteidza divu iemeslu dēļ: pirmkārt, es nebiju iedomājies, ka tarantuls spētu nomedīt kaut ko tik lielu kā putna mazulis, un, otrkārt, nespēju saprast, kā viņš zināja ligzdas atrašanās vietu - un viņš to noteikti zināja, jo bez vilcināšanās bija soļojis tieši uz ligzdu. Es ar soļiem izmērīju, ka attālums starp ligzdu un dzelkšņu krūmu ir apmēram trīsdesmit piecas pēdas, un biju pārliecināts, ka nevienam zirneklim nav tik laba redze, lai no tāda attāluma saskatītu prasmīgi noslēpto ligzdu un putnēnu. Atlika vienīgi oža, tomēr, kaut arī zināju, ka dzīvnieki spēj sajust atsevišķus aromātus, ko cilvēka trulā maņa palaiž garām neievērotus, arī šoreiz es biju pārliecināts - jābūt ārkārtīgi labai ožai, lai dienā bez vēja pūs- miņas trīsdesmit pēdu attālumā spētu saost cīrulēnu. Vienīgais secinājums, pie kāda spēju nonākt, bija - tarantuls savu klaiņo- jumu laikā būs ieraudzījis ligzdu un laiku pa laikam pārbaudījis, vai kāds mazulis nav izšķīlies. Tomēr šis izskaidrojums mani neapmierināja, jo piedēvēja domāšanu kukainim, kuram, pēc manas ciešākās pārliecības, tāda nepiemita. Pat mans orākuls Teodors nespēja apmierinoši atrisināt šo mīklu. Zināju vienīgi, ka tajā gadā šim cīruļu pārim neizdevās izaudzēt nevienu mazuli.
Citi radījumi, kas mani apbūra miršu mežos, bija skudru- lauvas kāpuri. Pieaugušu skudrulauvu izmēri ir dažādi, un krāsa lielākoties diezgan neinteresanta. Tie atgādina ārkārtīgi nevīžīgas un plānprātīgas spāres. Viņu spārni izskatās pilnīgi neproporcionāli ķermenim, un skudrulauvas tos vicina izmisīgi aktīvi, it kā būtu vajadzīgs maksimums enerģijas, lai nenokristu zemē. Skudrulauvas ir pieklājīgi, neveikli radījumi, kas nevienam nedara ļaunu. Taču to nevar teikt par viņu kāpuriem. Sausajos, smilšainajos apgabalos starp miršu krūmiem tie uzvedas tāpat kā plēsīgie spāru kāpuri dīķos. Par skudrulauvu kāpuru klātbūtni liecina tikai vairāki dīvaini, konusveida iedobumi zemē tajās vietās, kur augsne ir smalka un pietiekami mīksta, lai raktu. Pirmo reizi atklājis šos iedobumus, es biju ļoti pārsteigts un prātoju, kas gan tos izracis. Nospriedu, ka varbūt peles rakušas saknes vai kaut ko tamlīdzīgu, un nezināju, ka zem katra no iedobumiem tup pats arhitekts, sasprindzis gatavībā, tikpat bīstams kā lamatas. Tad es novēroju vienu no iedobumiem darbībā un pirmo reizi sapratu, ka tās nav tikai skudrulauvas kāpura mājas, bet arī lamatas.
Skudra tipina savā nodabā - un man vienmēr šķiet, ka, darbos steigdamās, tās kaut ko dungo - varbūt viena no mazajām, čaklajām, steidzīgajām, varbūt no lielajām, sarkanajām vientuļ- niecēm, kas pastaigājas lauku apvidū, saslējušas sarkanos vēderus pret debesīm kā pretraķešu ieročus. Lai kādas sugas pārstāve skudra būtu - ja tai gadās iet gar šīs mazās bedrītes malu, tā acumirklī sajūt, ka bedres slīpās malas sakustas, un viņa sāk slīdēt uz leju - pretī konusa pamatnei. Skudra pagriežas un cenšas iztrausties no bedres, bet zeme vai smiltis slīd zem kājām kā maza lavīna. Tiklīdz viena no šīm lavīnām noritējusi līdz konusa pamatnei, tā ir signāls kāpuram ķerties pie darba. Pēkšņi skudra jūt, ka viņu sāk bombardēt ar strauju smilšu vai zemes viesuļuguni, ko neticamā ātrumā no bedres dibena izšāvusi kāpura galva. Zemei slidot zem kājām, ar zemi vai smiltīm bombardētā skudra zaudē līdzsvaru un apkaunojoši noripo bedres dibenā. Tad no smiltīm lielā ātrumā parādās skudrulauvas kāpura plakanā, skudrai līdzīgā galva ar pāri milzīgu, līku, sirpjveida žokļu. Tie ietriecas nelaimīgās skudras ķermenī, un kāpurs ienirst atpakaļ pazemē, vilkdams ķepurojošos un cīnošos upuri tā kapā. Es jutu - skudrulauvas kāpuri spēlēja negodīgu spēli ar pastulbajām un nopietnajām skudrām, tāpēc nemocījos sirdsapziņas pārmetumos, izrakdams tos, kad vien gadījās kādu atrast, nesdams mājās un visbeidzot ļaudams iekūņoties mazos muslīna krātiņos, lai vēlāk pievienotu savai kolekcijai, ja tie izrādītos man nezināmas pasugas pārstāvji.
Kādu dienu notika viena no tām negantajām vētrām, kad debesis kļūst zili melnas un zibeņi krustojas tajās kā filigrāni sudraba veidojumi. Un tad lielām, resnām, smagām lāsēm sāka līt lietus, silts kā asinis. Kad vētra bija garām, debesis izskatījās nomazgātas spoži zilas kā peļkājītes ola. No izmirkušās zemes cēlās brīnišķīgi bagātīgas, gandrīz gastronomiskas smaržas kā no augļu tortes vai plūmju pudiņa, un olīvkoku stumbri, saulē žūstot, kūpēja kā aizdedzināti. Mums ar Rodžeru patika šīs vasaras vētras. Bija tik jauki plunčāties pa peļķēm un just, kā drēbes siltajā lietū kļūst slapjākas un slapjākas. Rodžers turklāt vēl labu tiesu uzjautrinājās, apriedams zibeni. Kad lietus pārgāja, mēs devāmies uz miršu mežiem, un es nedaudz cerēju, ka vētra varbūt būs izvilinājusi virspusē dažus radījumus, kas parasti slēpās no dienas karstuma. Un protams - uz mirtes zara viens otram pretī līgani slīdēja gliemeži, aicinoši mādami ar ragiem. Es zināju, ka parasti vasaras karstumu šie gliemeži pārdzīvo sastingumā. Viņi pielipinās pie piemērota zara, pagatavo gliemežvāka ieejai plānas, kā no papīra darinātas durvis un tad nolien dziļi sava mājokļa līkumos, lai pasargātu ķermeņa mitrumu no svilinošajiem saules stariem. Šī negaidītā vētra acīmredzami bija viņus pamodinājusi un iesvēlusi jautrā romantismā. Es vēroju, kā abi gliemeži pieslīdēja viens otram tik tuvu, ka ragi saskārās. Tad viņi apstājās un ilgi, dedzīgi vērās viens otram acīs. Viens gliemezis mazliet mainīja pozu un paslīdēja uz priekšu, lai varētu nostāties otram līdzās. Kad abi atradās blakus, notika kaut kas tāds, ka es nespēju ticēt savām acīm. Vispirms no viena un gandrīz tūlīt pat arī no otra gliemeža sāniem izšāvās kaut kas līdzīgs sīciņai, trauslai, baltai bultiņai, kas bija piestiprināta pie tievas, baltas auklas. Pirmā gliemeža šautra ietriecās otrā sānos un nozuda tajos, un tas pats notika ar otrā gliemeža bultu. Tur nu viņi stāvēja, cieši līdzās, saistīti viens pie otra ar mazām, baltām saitītēm. Viņi izskatījās kā dīvaini, kopā sasaistīti kuģi. Tas izskatījās apbrīnojami, bet dīvainākais vēl tikai sekoja. Izskatījās, ka saites pamazām kļūst īsākas un velk gliemežus tuvāk vienu pie otra. Es blenzu uz abiem tik cieši, ka mans deguns gandrīz dūrās klāt, un nācu pie slēdziena, ka katrs gliemezis, izmantojot kādu mehānismu savā ķermenī, uztin auklu kā uz vinčas un tādā veidā velk partneri tuvāk, kamēr visbeidzot abu ķermeņi saspiesti cieši kopā. Es sapratu, ka viņi kopojas, bet abi gliemeži bija saliedēti kopā tik cieši, ka precīzu dzimumakta norisi nespēju saskatīt. Gliemeži aizgrābti nostāvēja līdzās kādas piecpadsmit minūtes un tad aizslīdēja katrs uz savu pusi, ne paldies nepateikuši vai ar galvu nepamājuši, un nevienā no abiem nemanīja ne zīmes no šautras vai saites, ne arī mazāko sajūsmu par mīlas dēkas sekmīgo kulmināciju.
Šī uzvedība mani tik ļoti savaldzināja, ka es tik tikko spēju sagaidīt nākamo ceturtdienu, kad uz tēju ieradīsies Teodors, lai pastāstītu viņam par to. Viegli šūpodamies pirkstgalos un nopietni mādams ar galvu, Teodors klausījās, kā es visos sīkumos aprakstīju ainu, ko biju novērojis.
Aha, jā, - viņš teica, kad biju beidzis. - Tev… ēēē… zini… ēēē… ārkārtīgi paveicies, to novērojot. Esmu pētījis daudzus gliemežus, bet nekad neesmu šo skatu redzējis.
Es jautāju, vai esmu tikai iztēlojies mazās bultas un saites.
Nē, nē, - Teodors apstiprināja, - viss ir pilnīgi pareizi. Bultas ir veidotas no tādas kā… ēēē… kaļķim līdzīgas vielas, un, tikko ieurbušās gliemezī, tās, vai zini, izzūd… izkūst. Ir zināms iemesls uzskatīt, ka bultas izraisa tirpoņu, kura… ēēē… gliemežiem acīmredzot patīk.
Vaicāju, vai mans pieņēmums, ka katrs gliemezis ievelk saiti uz iekšu, ir pareizs.
Jā, jā, pilnīgi pareizi, - Teodors atkal piekrita. - Tiem acīmredzot ir kāds… ēēē… tāds kā iekšķīgs mehānisms, kas atkal ievelk virvi atpakaļ.
Sacīju, ka, manuprāt, šis process ir apbrīnojamākais, ko jebkad esmu redzējis.
Jā, nudien. Ārkārtīgi dīvains process, - Teodors teica un tad atklāja tik satriecošu ziņu, ka man aizrāvās elpa. - Kad gliemeži atrodas līdzās viens otram… ēēē… viena gliemeža sievišķā daļa pārojas ar… ēēē… otra gliemeža vīrišķo daļu un… ēēē… arī otrādi.
Bija vajadzīgs kāds brīdis pirms es sagremoju šo pārsteidzošo informāciju. Es piesardzīgi apjautājos, vai esmu sapratis pareizi - katrs gliemezis ir gan tēviņš, gan mātīte?
Ēēē, jā, - Teodors atbildēja. - Hermafrodīts.
Acīm mirdzot, viņš paberzēja vienu bārdas pusi ar īkšķi. Larijs, kas bija savilcis seju sāpju pilnā izteiksmē kā vienmēr, kad mēs ar Teodoru diskutējām par dabaszinībām, izskatījās tikpat pārsteigts par šo apbrīnojamo atklājumu gliemežu seksuālajā dzīvē.
Tu noteikti joko, Teodor? - viņš uzstāja. - Tu tiešām apgalvo, ka katrs gliemezis ir vienlaikus tēviņš un mātīte?
Jā, tā ir, - Teodors apstiprināja un tad piebilda, novērtēdams faktu ārkārtīgi pieticīgi, - tas ir ļoti savādi.
Augstais dievs, - Larijs kaismīgi iesaucās, - tas nav taisnīgi! Šie sasodītie gļotainie radījumi ložņā apkārt pa krūmiem, pārodamies kā traki, un izbauda abu sajūtu priekus! Kāpēc tāds talants nevarētu būt dots cilvēku dzimumam? To es gan gribētu zināt.
Jā gan, bet tad tev nāktos dēt olas, - Teodors aizrādīja.
Taisnība, - Larijs piekrita, - bet tas būtu apbrīnojams pa-
nēmiens, kā tikt vaļā no kokteilballītēm - "man loti žēl, ka
> ' ) > >
nevaru ierasties," v arētu teikt, "jo man jāperē".
Teodors smieklos īsi iesprauslojās.
Bet gliemeži nesēž uz olām, - viņš paskaidroja. - Viņi tās ierok mitrā zemē un tur arī atstāj.
Ideāls ģimenes uzturēšanas paņēmiens, - māte negaidot ierunājās ar stingru pārliecību. - Vēlos, kaut es varētu jūs visus ierakt kaut kur mitrā zemē un tur arī atstāt.
Ārkārtīgi skarbi un nepateicīgi no tavas puses, - Larijs pārmeta. - Tu būsi radījusi Džerijam kompleksu uz visu atlikušo mūžu.
Taču, ja šī saruna tiešām radīja manī kompleksu, tad tā bija apsēstība ar gliemežiem, jo es jau sāku plānot plašas gliemežu medību ekspedīcijas kopā ar Rodžeru, lai dučiem sanestu tos villā un turētu skārda kārbās, kur varētu pēc sirds patikas vērot viņus apšaudām viens otru ar savām mīlas bultām. Tomēr, kaut ari es turpmāko pāris nedēļu laikā noķēru simtiem gliemežu un turēju tos iesprostotus kārbās, dāsni apmierinādams katru viņu vajadzību - pat radīju mākslīgus pērkona negaisus ar lejkannas palīdzību -, man tā arī neizdevās piespiest tos pāroties.
Vēl tikai vienu reizi man gadījās redzēt gliemežus nododamies šai īpatnējai mīlas rotaļai - tad, kad laimējās iegūt pāri gigantisko romiešu gliemežu vai ābolgliemežu, kas mitinājās Desmit svēto kalnu klintainēs, un tur es spēju nokļūt un gliemežus sagūstīt tikai tāpēc, ka māte man dzimšanas dienā uzdāvināja ko tādu, pēc kā mana sirds bija sen kārojusi, - ēzelēnu.
Jau kopš ierašanās Korfu es gan zināju, ka tur dzīvo liels daudzums ēzeļu, - patiesībā no tiem bija atkarīga visas salas lauksaimniecība, tomēr pirms Katerinas kāzām nebiju īsti pievērsis tiem uzmanību. Toreiz daudzi ēzeļi bija ieradušies kopā ar mazuļiem, no kuriem daži bija tikai pāris dienu veci. Mani apbūra ēzelēnu izblīdušie ceļgali, garās ausis un nedrošā, grīļīgā gaita, un toreiz es nolēmu - lai tas maksā ko maksādams, man jāiegūst ēzelis savā īpašumā.
Cenzdamies pārliecināt māti, es paskaidroju - ja man būtu ēzelis, kas nestu mani un manu ekipejumu, es varētu doties daudz tālākos ceļojumos. Kāpēc man to nevarētu uzdāvināt Ziemassvētkos? - Pirmkārt, tāpēc, ka ēzeļi ir pārāk dārgi, - māte atteica, - un, otrkārt, tajā laikā ēzelēni nav dabūjami. - Nu, ja tie ir pārāk dārgi, kāpēc man to nevarētu uzdāvināt vienlaikus Ziemassvētkos un dzimšanas dienā? Ēzeļa dēļ es mīļuprāt atteiktos no visām citām dāvanām. Māte teica, ka padomāšot, un, kā rūgta pieredze bija mācījusi, tas parasti nozīmēja, ka viņa par šo jautājumu aizmirsīs tik ātri un pamatīgi, cik vien iespējams. Tuvojoties manai dzimšanas dienai, es vēlreiz uzskaitīju visus argumentus par labu ēzeļa iegādei. Māte vienīgi atkārtoja, ka padomāšot.
Tad kādu dienu mūsu kalpones brālis Kosta ieradās olīvu birzī, tieši līdzās mūsu mazajam dārziņam, nesdams uz pleciem lielu saišķi garu bambusu. Laimīgi pie sevis svilpodams, viņš sāka rakt zemē bedres un stāvus spraust tajās bambusus, tā ka stiebri izveidoja mazu kvadrātu. Lūrēdams uz viņu cauri fuksiju dzīvžogam, es brīnījos, ko gan viņš tur dara, tāpēc pasvilpu Rodžeram un devos to noskaidrot.
Es būvēju māju tavai mātei, - Kosta atteica.
Es biju pārsteigts. Kādam gan nolūkam mātei vajadzīga bambusu māja? Varbūt viņa nolēmusi gulēt ārā? Tas nelikās ticami. Es vaicāju Kostam, kam gan mātei vajadzīga bambusu māja?
Kosta pašķielēja uz mani.
Kas zina? - viņš paraustīja plecus. - Varbūt viņa grib tajā turēt stādus vai ziemā saldos kartupeļus?
Nodomāju, ka arī tas izklausās ārkārtīgi neticami; kad biju pusstundu vērojis Kostas darbu, man kļuva garlaicīgi, un es kopā ar Rodžeru devos pastaigā.
Līdz nākamajai dienai bambusa būdas aprises bija gatavas, un nu Kosta čakli vija starp bambusiem niedru kumšķus, lai izveidotu kārtīgas sienas un jumtu. Vēl viena diena - un būda bija pabeigta, izskatīdamās tieši pēc viena no Robinsona Krūzo agrīnajiem būvniecības mēģinājumiem. Kad es apjautājos mātei, kādam nolūkam viņa grasās izmantot šo māju, viņa atbildēja, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tā varētu noderēt. Ar šo neskaidro informāciju man nācās samierināties.
Dienu pirms manas dzimšanas dienas ģimene sāka uzvesties vēl mazliet ekscentriskāk nekā citkārt. Larijs tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ staigāja apkārt pa māju, klaigādams "Tan- tivy!" un "Talli-ho!", un citus medību saukļus. Tā kā tamlīdzīgi viņš uzvedās gana bieži, es tam nepievērsu īpašu uzmanību.
Margo ņēmās slapstīties pa māju, nesdama padusē noslēpumainus saiņus, un reiz, saskrējies ar māsu hallē, sev par lielu pārsteigumu, pamanīju, ka viņas rokas ir pilnas ar krāsainiem
Ziemassvētku rotājumiem. Ieraudzījusi mani, Margo izbailēs iespiedzās un tik vainīgā un zaglīgā izskatā iemuka savā guļamistabā, ka es paliku, blenzdams viņai nopakaļ ar pavērtu muti.
Izskatījās, ka pat Lesliju un Spiro bija ķērusi šī sērga, jo viņi pastāvīgi noslēpumaini tikās dārzā. No sarunas druskām, ko pamanījos sadzirdēt, es tomēr netiku gudrs, ko tie plāno.
Pakaļsēdeklis, - Spiro drūmi paziņoja. - Dievvārds, māster Leslijs, esmu to darījis agrāks.
Nu, ja esi pārliecināts, Spiro, - Leslijs šaubīdamies noteica, - bet mēs nudien negribam lauztas kājas vai ko tamlīdzīgu.
Tad Leslijs ieraudzīja mani neslēpti klausāmies un rupji noprasīja, ko es, pie velna, domājot, noklausīdamies cilvēku privātas sarunas? Kāpēc es neejot uz tuvāko klinti un nelecot no tās lejā? Juzdams, ka ģimene nav īpaši draudzīgā noskaņojumā, es kopā ar Rodžeru devos prom olīvu birzīs, un pārējo dienas daļu mēs nesekmīgi medījām zaļās ķirzakas.
Tajā naktī es tikko biju izdzēsis gaismu un iekārtojies gultā, kad sadzirdēju no olīvu birzīm plūstam aizsmakušu dziedāšanu, kurai pa vidu jaucās smieklu šaltis. Auriem tuvojoties, es pazinu Larija un Leslija balsis kombinācijā ar Spiro balsi, turklāt likās, ka katra dzied citu dziesmu. Izklausījās, ka viņi kaut kur bijuši un pārāk labi nosvinējuši. No niknās čukstēšanas un rosības gaitenī es spriedu, ka Margo un māte nākušas pie tāda paša slēdziena.
Viņi iebruka villā, histēriski smiedamies par kādu Larija asprātību, bet māte un Margo viņus dedzīgi kušināja.
Apklustiet, - māte šņāca, - jūs pamodināsiet Džeriju. Ko jūs esat dzēruši?
Vīnu, - Larijs ar cieņu atbildēja un nožagojās.
Vīnu, - teica arī Leslijs. - Un tad mēs dancojām, un Spiro dancoja, un es dancoju, un Larijs dancoja. Un Spiro dancoja, un tad Larijs dancoja, un tad es dancoju.
Manuprāt, labāk ej gulēt, - māte teica.
Un tad Spiro atkal dancoja, - Leslijs turpināja, - un tad Larijs dancoja.
Labi, mīļais, labi, - māte labināja. - Ej gulēt, dieva dēļ. Nudien, Spiro, es domāju - tev nevajadzēja ļaut viņiem tik daudz dzert.
Spiro dancoja, - Leslijs atkārtoja, neļaudams novirzīties no temata.
Es viņu nolikšu gulēt, - Larijs pieteicās. - Esmu vienīgais, kas te ir skaidrā.
Varēja dzirdēt grīļīgu soļu troksni uz flīzēm, kad Larijs un Leslijs saķērušies streipuļoja pa gaiteni.
- Es tagad dancoju ar tevi, - skanēja Leslija balss, kamēr Larijs vilka viņu guļamistabā un noguldīja.
Atvainošanus, misis Darels, - Spiro teica balsī, kas no vīna bija kļuvusi vēl rešņāka, - bet es nevarēju viņus apturēts.
Vai tu to dabūji? - Margo jautāja.
Jā, miss Margos. Neraizējās, - Spiro atbildēja. - Tas ir pie Kostas.
Beidzot Spiro aizgāja, un es dzirdēju māti un Margo apguļa- mies. Šis bija noslēpumains, ārkārtīgi mulsinošās dienas cienīgs noslēgums. Bet drīz es aizmirsu ģimenes uzvedību, jo, tumsā gudrodams, kādas būs manas dāvanas, nemanot aizmigu.
Nākamajā rītā es pamodos un kādu brīdi gulēju, pārdomādams, kas šodien ir tik īpašs. Tad es to atcerējos. Šodien ir mana dzimšanas diena. Es gulēju, izbaudīdams sajūtu par veselu dienu, kas pieder man, - cilvēki dos man dāvanas un ģimene būs spiesta izpildīt visas manas pamatotās prasības. Es tikko biju grasījies celties augšā un iet apskatīt savas dāvanas, kad priekšnamā ielauzās dīvains troksnis.
Turi viņa galvu. Turi viņa galvu, - skanēja Leslija balss.
Uzmanies, tu sabojāsi rotājumus, - Margo vaimanāja.
Pie joda tos sasodītos rotājumus, - Leslijs sauca, - turi viņa galvu.
Nu, nu, mīļie, - iejaucās māte, - nestrīdieties.
Augstais dievs, - Larijs ar riebumu komentēja, - mēsli pa visu grīdu.
Visai šai noslēpumainajai sarunai pa vidu skanēja dīvains grabošs troksnis, it kā uz priekšnama flīžu grīdas kāds bārstītu pingponga bumbiņas. Ko, pie joda, ģimene tagad uzsākusi? - es brīnījos. Parasti šajā laikā viņi visi vēl pusnemaņā gulēja gultās, nespodrām acīm taustīdamies pēc savas rīta tējas tases. Es piecēlos gultā sēdus, sagatavojies iziet priekšnamā un pievienoties jautrībai, lai kāds būtu tās iemesls, kad manas guļamistabas durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja krāsainām kreppapīra vītnēm un Ziemassvētku rotājumiem appušķots ēzelis, kuram starp garajām ausīm bija prasmīgi iestiprinātas trīs milzīgas spalvas. Ēzelim pie astes bija stingri pieķēries Leslijs un kliedza:
Bandubērns tāds!
Kā tu runā, mīļais! - māte sauca, uzbudināta lūkodamās iekšā pa durvīm.
Tu sabojāsi rotājumus! - Margo spiedza.
Jo drīzāk tas dzīvnieks būs ārā no šejienes, jo labāk, - Larijs paziņoja. - Nu jau mēsli ir viscaur priekšnamā.
Tu viņu nobaidīji, - Margo pārmeta.
Es neko nedarīju, - Larijs sakaitināts atcirta. - Es viņu tikai mazliet pastūmu.
Ēzelītis nobremzēja pie manas gultas un vērās manī ar milzīgajām, brūnajām acīm. Tas izskatījās diezgan pārsteigts. Viņš mežonīgi noskurinājās, tā ka spalvas starp ausīm novēlās zemē, un tad ļoti izveicīgi ar pakaļkāju iespēra Leslijam pa lielu.
Jēzu! - Leslijs ieaurojās, lēkādams uz vienas kājas. - Viņš salauzis manu sasodīto kāju!
Leslij, mīļais, nav nepieciešamības tik ļoti lādēties, - māte atgādināja. - Atceries Džeriju.
Jo ātrāk dabūsiet to ārā no guļamistabas, jo labāk, - Larijs atkārtoja, - citādi visa māja smirdēs kā mēslu čupa.
Tu esi pilnīgi sapostījis rotājumus, - Margo žēlojās, - un es stundām ilgi ar tiem noņēmos.
Taču es nepievērsu ģimenei uzmanību. Ēzelis bija pienācis pie manas gultas, brīdi mani ziņkārīgi vērojis, tas īsi iekunkstējās no rīkles dziļumiem un piegrūda manai izstieptajai rokai pelēku purnu, kas bija tik maigs, cik vien maigs kaut kas var būt - zīd- tārpiņu kokoni, tikko dzimuši kucēni, jūras oļi vai kokuvardes samtainā āda. Leslijs bija novilcis bikses un pētīja nobrāzumus uz sava liela, nemitīgi lādēdamies.
Vai tev viņš patīk, mīļais? - māte jautāja.
Vai patīk? Es biju bez valodas.
Ēzelīte bija tumši brūnā, gandrīz plūmju krāsā, ar milzīgām, kallām līdzīgām ausīm, baltām zeķītēm virs mazajiem, spožajiem nadziņiem, kas izskatījās glīti kā stepa dejotāja kurpes. Pāri viņas mugurai stiepās plats, melns krusts, lepni apliecinot, ka viņas dzimta ienesusi Kristu Jeruzālemē (un joprojām ir viena no visvairāk apceltajām mājdzīvnieku sugām pasaulē); ap katru lielo, mirdzošo aci vīdēja glīts, balts loks, kas liecināja par viņas izcelsmi no Gasturi ciemata.
Vai atceries Katerinas ēzeļmāti, kas tev tik ļoti patika? - Margo jautāja. - Šī ir viņas meita.
Tāds fakts, protams, padarīja ēzelīti vēl nozīmīgāku. Viņa stāvēja tur kā bēgle no cirka un sapņaini gremoja gabalu brokāta pušķa, kamēr es iztrausos no gultas un zibenīgi apģērbos. Elpu aizturējis, vaicāju mātei, kur es savu ēzeli turēšu. Pilnīgi skaidrs, ka villā tas nebūs iespējams, ja ņem vērā Larija tikko izteikto piezimi, ka māte pie labas gribas varētu priekšnamā sekmīgi audzēt kartupeļus.
Šim nolūkam Kosta izbūvēja to māju, - māte atbildēja.
Es biju pārlaimīgs. Cik man ir cēla, laipna, labvēlīga ģimene!
Cik viltīgi saglabājusi noslēpumu! Cik grūti viņi strādājuši, lai iedabūtu ēzeli tā krāšņajā ietērpā! Lēni un uzmanīgi kā trauslu porcelāna gabalu es izvadīju savu rumaku dārzā un tālāk uz olīvu birzīti, atvēru mazās bambusa būdas durvis un ievedu viņu iekšā. Nolēmu, ka jāpārbauda staļļa izmēri, jo Kosta bija plaši pazīstams kā slikts strādnieks. Mazā mājiņa bija burvīga. Tieši laikā ēzelītei. Es no jauna izvedu viņu ārā un garā virvē piesēju pie olīvkoka, tad pusstundu nostāvēju sapņainā transā, apbrīnodams savu ieguvumu no visiem redzes leņķiem, kamēr viņa mierīgi ganījās. Beidzot es izdzirdu, ka māte sauc mani brokastīs, un apmierināts nopūtos. Es nospriedu, ka bez mazākajām šaubām un aizspriedumiem šis ēzelis ir brīnišķīgākais visā Korfu salā. Bez kāda īpaša iemesla es nolēmu viņu nosaukt par Salliju. Aši noskūpstījis savu dāvanu uz zīdainā purna, aizsteidzos brokastīs.
Pēc brokastīm Larijs, man par lielu pārsteigumu, augstsirdīgi ierosināja - ja vien es vēloties, viņš varētu iemācīt man jāt. Teicu, ka nezināju, ka viņš prot jāt.
Protams, - Larijs bezrūpīgi attrauca. - Kad mēs vēl dzīvojām Indijā, es vienmēr jādelēju ar ponijiem un tamlīdzīgi. Es mēdzu par viņiem rūpēties, barot tos, un tā tālāk. Protams, ir jāzina, ko dari.
Tā nu, apbruņojušies ar segu un garu gabalu virves, mēs nonācām olīvu birzī, uzklājām segu Sallijai uz muguras un nostiprinājām. Viņa vēroja šos sagatavošanās darbus ar interesi, taču bez entuziasma. Ar diezgan lielām grūtībām Larijam palaimējās uzdabūt mani Sallijai mugurā, jo viņa neatlaidīgi soļoja pa apli. Tad viņš nomainīja piesienamo virvi pret auklas apaušiem un grožiem.
Tā, - Larijs izrīkoja, - un tagad vienkārši stūrē viņu kā laivu. Kad gribi, lai viņa iet ātrāk, iesper ar papēžiem pa ribām.
Ja tik vien jāzina par jāšanu, es jutu, ka tas būs pavisam viegli. Parāvu grožus un iecirtu ar papēžiem Sallijai pa ribām. Nelaimīgā kārtā manam kritienam ceļā gadījās liels un ārkārtīgi zaļoksnējs dzelkšņu krūms. Sallija ar pārsteigumu sejā vēroja, kā es atbrīvojos no tā.
Varbūt tev vajadzīga stiba, - Larijs ierosināja, - lai tu varētu turēties ar kājām un nekristu nost.
Viņš nogrieza īsu maiksti, un es vēlreiz uzsēdos Sallijai mugurā. Šoreiz stingri apkrampēju kājas ap ēzelītes mucveidīgo vēderu un iecirtu viņai ar stibu. Sallija pāris reizes sašutusi saslējās, bet es turējos cieši kā ērce, un pusstundas laikā, sev par lielu prieku, piedabūju viņu soļot šurpu turpu starp olīvkokiem, viegli paklausot grožu rāvieniem. Larijs smēķēdams gulēja zem olīvkoka un vēroja manus panākumus. Nu jau likās, ka esmu jāšanas mākslu apguvis, tāpēc viņš piecēlās kājās un izvilka no kabatas nazi.
Tā, - Larijs teica, kad biju notrausies no Sallijas muguras, - tagad es tev parādīšu, kā par viņu rūpēties. Pirmkārt, tev katru rītu viņa jāizsukā. Mēs nopirksim pilsētā labu skrāpi. Un vēl tev jārūpējas, lai viņas nagi vienmēr būtu tīri. Tev tas jādara katru dienu.
Es apjucis jautāju, kā tīra ēzeļa nagus.
Es tev parādīšu, - Larijs nevērīgi teica.
Viņš piegāja pie Sallijas, noliecās un pacēla viņas pakaļkāju.
Šeit, - viņš teica, ar naža asmeni norādīdams uz Sallijas nagu apakšu, - pieķeras šausmīgi daudz netīrumu. Tas var novest pie visdažādākajām kaitēm, pie kāju puves un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi turēt tās tīras.
To teikdams, viņš iebakstīja ar nazi zem Sallijas naga. Viņš nebija ņēmis vērā, ka ēzeļi Korfu ir neapkalti un ka maza ēze- līša nagi joprojām ir samērā mīksti un ļoti jutīgi. Tāpēc Sallija, dabiski, reaģēja tā, it kā Larijs būtu viņai iedūris ar sarkani nokaitētu iesmu. Viņa izrāva kāju Larijam no rokas un brīdī, kamēr viņš izslējās un izbrīnā pagriezās, izdarīja daiļu pirueti un ar abām pakaļkājām iespēra viņam precīzi pa vēderu. Saķēris vidukli, Larijs gluži bāls smagi nosēdās zemē, saliecās uz pusēm un izdvesa dīvainas, gārdzošas skaņas. Es sajutu izbailes nevis Larija, bet gan Sallijas dēļ, jo biju pārliecināts, ka atguvies mans brālis būs gatavs visbriesmīgākajai atriebībai. Steidzīgi atsēju Salliju, uzsitu viņai pa krustiem ar stibu un noskatījos, kā tā aizlēkšo prom olīvu birzī. Tad ieskrēju mājā un informēju māti, ka Larijs cietis negadījumā. Visa ģimene, ieskaitot tikko ieradušos Spiro, skriešus metās uz olīvu birzi, kur Larijs joprojām gulēja, sarāvies čokurā, skaļi šņukstēja un gārdza.
Larij, mīļais, - māte satraukti iesaucās, - ko tu esi darījis?
Uzbruka, - Larijs elsoja starp gārdzieniem, - bez iemesla… viņa ir traka… droši vien trakumsērga… apendiksa plīsums.
Leslijam balstot vienā pusē, Spiro otrā, Larijs lēni tika ievadīts mājā, kamēr māte un Margo līdzjūtīgi un bezjēdzīgi plivinājās apkārt. Kad visu ģimeni pārņem tik liela mēroga krīze, jāpatur skaidrs prāts. Aizelsies, tomēr juzdamies bez vainas, es aizskrēju pie virtuves durvīm un darīju zināmu kalponei, ka grasos visu dienu pavadīt ārpus mājas un lūdzu iedot man šo to ēdamu. Viņa ielika papīra maisiņā pusklaipu maizes, dažus sīpolus, olīves un lielu gabalu aukstas gaļas un iedeva to man. Zināju, ka augļus varēšu dabūt no jebkura sava drauga zemnieka.
Tad ar proviantu rokās traucos cauri olīvu birzīm, meklēdams Salliju.
Visbeidzot pusjūdzi tālāk es viņu atradu, ganoties sulīgā zālē. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem man izdevās uzrausties Sallijai mugurā, un tad, apstrādādams viņas pēcpusi ar stibu, es skubināju ēzelīti mundros rikšos tik tālu prom no mājām, cik vien iespējams.
Ap tējas laiku man vajadzēja pārnākt, jo gaidīju ierodamies Teodoru. Atgriezies es ieraudzīju Lariju, segās ievīstītu, guļam uz dīvāna un visos sīkumos atstāstām incidentu Teodoram.
Un tad pilnīgi bez jebkāda iemesla tā pagrieza pret mani siekalainus žokļus kā vieglās kavalērijas uzbrukumā. - Viņš apklusa, lai nikni pavērtos uz mani, kad ienācu istabā. - Ak tā, esi nolēmis atgriezties. Un ko, ja drīkstu vaicāt, tu esi izdarījis ar to zirgveidīgo ļaundari?
Es atbildēju, ka Sallija sveika un vesela iekārtota savā stallī uz dusu un laimīgā kārtā nav incidentā nekādā veidā cietusi. Larijs uzmeta man niknu skatienu.
Nu, esmu laimīgs to dzirdēt, - viņš dzēlīgi novilka. - Tam, ka mana liesa ir saplosīta trīs daļās, acīmredzot ir maza nozīme vai arī nav nekādas.
Es tev atnesu mazu… ēēē… nu zini, mazu… ēēē… dāvaniņu, - Teodors teica un pasniedza man savas paša kolekcionāra somas kopiju, pilnu ar mēģenēm, un smalku muslīna tīklu. Neko jaukāku es nebūtu varējis vēlēties un dāsni pateicos.
Tev vajadzētu aiziet pie Katerinas un pateikties arī viņai, mīļais, - māte atgādināja. - Zini, viņai nepavisam negribējās šķirties no Sallijas.
Tas mani pārsteidz, - Larijs piezīmēja. - Es gan domāju, ka viņa bija tikai priecīga tikt no šīs vaļā.
Tagad gan labāk neej ciemos, - Margo ieteica. - Katerina ir gandrīz galā.
Šis neparastās frāzes ieinteresēts, es jautāju, ko nozīmē "būt gandrīz galā".
Tas nozīmē, ka viņai drīz piedzims bērniņš, mīļais, - māte paskaidroja.
Kad gājām uz tām kāzām, - Larijs komentēja, - es vienīgi brīnījos, ka viņai tas nepiedzima baznīcas ģērbkambarī.
Larij, mīļais, - māte aizrādīja, - ne Džerija klātbūtnē.
Bet tā taču ir taisnība! - Larijs apgalvoja. - Nekad vēl nebiju redzējis tik grūtu līgavu baltā.
Es teicu, ka, manuprāt, labāk būtu, ja es dotos pie Katerinas un pateiktos par dāvanu, pirms bērns piedzimis, jo pēc tam viņa droši vien būs ļoti aizņemta. Māte tam negribīgi piekrita, un tā nu es nākamajā rītā uzrāpos Sallijai mugurā un cauri olīvu birzij jāju Gasturi ciema virzienā. Rodžers rikšoja pakaļ un nodevās rotaļai, ko viņi ar Salliju bija ieviesuši, - saskaņā ar noteikumiem viņš laiku pa laikam metās Sallijai virsū un, neganti rūkdams, maigi ar zobiem ieķēra viņas potītēs, savukārt ēzelīte koķeti mazliet parāva gaisā pakaļkājas un centās iespert viņam pa ribām.
Drīz vien mēs nonācām pie zemās, baltās mājas, kuras durvju priekšā noblietētais laukums bija glīti norobežots ar puķēm sarūsējušās kārbās. Sev par lielu pārsteigumu, es secināju, ka todien mēs neesam vienīgie apmeklētāji. Ap mazu, vīna glāzēm nokrautu galdiņu sēdēja vairāki veci vīri; viņu milzīgās, nokarenās, nikotīna izraibinātās ūsas plīvoja un sarunājoties raustījās augšup un lejup. Durvju priekšā bija stingri iespraucies sieviešu kārtas radinieču pulciņš, kas vienā laidā trieca, žestikulēja un dedzīgi vērās iekšā pa vienīgo mazo lodziņu, caur kuru mājā ieplūda gaisma.
No mājas plūda spalgu kliedzienu sērijas, vienlaikus saucot palīgā Visaugsto, Jaunavu Mariju un svēto Spiridonu. No šīs aurošanas un aktivitātes es secināju, ka esmu ieradies pašā ģimenes skandāla karstumā. Šāda veida karadarbība zemnieku ģimenēs bija visai parasta parādība, un man tā vienmēr likās ļoti aizraujoša, jo jebkurš strīds, lai cik nenozīmīgs tas būtu, allaž ietvēra skaļu zākāšanos un periodisku dzīšanos cits citam pakaļ ar bambusa nūju rokās, tas turpinājās ar drūmu noteiktību, kamēr no drāmas tika izspiestas pēdējās sulas paliekas.
Es sapinu Sallijai kājas un devos uz mājas durvīm, prātodams, par ko varētu būt šī konkrētā ķilda. Pēdējais skandāls, ko atcerējos šajā apkārtnē, bija vilcies neparasti ilgu laiku (trīs nedēļas), un sācies tas bija ar maza zēna paziņojumu savam brālēnam, ka tā vectēvs blēdoties kāršu spēlē. Es apņēmīgi stūmos un spraucos, lai tiktu cauri ciešajam ļaužu pūlim, kas bija aizsprostojis ieeju, līdz beidzot tiku iekšā; tur atklājās, ka visa istaba ir pilna ar Katerinas radiem, kas bija cieši sadrūz- mējušies kā futbola līdzjutēju bars. Es jau diezgan agri biju atklājis, ka vienīgais paņēmiens, kā tikt galā ar šādu situāciju, bija nomesties četrrāpus un līst. Tā es rīkojos arī šoreiz un rezultātā veiksmīgi sasniedzu ap lielo divguļamo gultu sadrūz- mējušos radu priekšējo rindu.
Nu es redzēju, ka notiek kaut kas daudz interesantāks par ģimenes strīdu. Katerina gulēja gultā, viņas lētā, apdrukātā kleita bija uzrauta augstu virs jaunās sievietes lielajām, piebriedušajām krūtīm. Viņa bija cieši iekrampējušies ar rokām misiņa gultas rāmja galvgalī, vēdera baltais kalns drebēja un raustījās kā kaut kas dzīvs un no viņas neatkarīgs; Katerina nemitīgi pievilka kājas un kliedza, svaidīdama galvu no vienas puses uz otru, un pāri viņas sejai ritēja sviedri. Līdzās gultai stāvēja sīka, netīra, izdēdējusi, raganīga izskata sieviete, kas acīmredzami bija procesa virsvadītāja, un vienā rokā turēja spaini ar akas ūdeni. Laiku pa laikam viņa iemērca ūdenī netīru lupatu vīkšķi un ar to noslaucīja Katerinas seju un augšstilbus. Uz galda pie gultas atradās krūka ar vīnu un glāze; veikusi apmazgāšanas ceremoniju, vecene ikreiz ielēja glāzē mazliet vīna un ar varu iedabūja to Katerinai mutē. Tad viņa pielēja glāzi līdz malām un izdzēra pati - jādomā, vidutājas stāvoklis prasīja, lai vecā sieva uztur spēkus tikpat stingri kā Katerina.
Es silti izteicu sev atzinību, ka nebiju ļāvis vairākiem interesantiem iespaidiem ceļā uz Katerinas māju novirzīt manu uzmanību. Ja es, piemēram, būtu apstājies un rāpies apskatīt kaut ko, kas man pilnīgi noteikti likās žagatas ligzda, varētu nokavēt visu šo aizraujošo ainu. Izklausās savādi, bet es biju tik ļoti pieradis pie spalgā sašutuma, kādu zemnieki pauda par katru vismazāko sīkumu, ka savā apziņā nesaistīju Katerinas falseta kliedzienus ar sāpēm. Viņas seja bija balta, savilkta un izskatījās veca, bet es automātiski norakstīju deviņdesmit procentus kliedzienu uz pārspīlējuma rēķina. Laiku pa laikam, kad viņa izgrūda sevišķi skaļus kliedzienus un vaimanāja pēc svētā Spiridona palīdzības, visas radinieces līdzjūtīgi kliedza līdzi un tāpat lūdzās pēc svētā iejaukšanās. Rezultātā niecīgajā istabiņā valdīja tāda kakofonija, kāda pašam jādzird, lai spētu tai noticēt.
Pēkšņi Katerina ieķērās gultas galvgalī tik cieši, ka muskuļi viņas brūnajās rokās izspīlējās. Viņa svaidījās, parāva kājas uz augšu un atpleta tās plati vaļā.
- Viņš nāk! Viņš nāk! Lai slavēts svētais Spiridons! - visas radinieces korī kliedza, un es ieraudzīju Katerinas kaunuma savēlušos matu viducī parādāmies kaut ko baltu, gluži kā olas galu. Brīdi Katerina ieturēja pauzi, tad atkal sasprindzinājās un izgrūda garu vaidu. Un tad, man par neprātīgu sajūsmu, bērna galviņa pēkšņi izšāvās kā trusītis no cilindra, un tai tūlīt pat sekoja rožains, trīsošs augumiņš. Bērna seja un locekļi bija krunkaini un maigi kā rožu ziedlapiņas. Bet visvairāk mani pārsteidza tas, cik mazulis bija sīciņš un pareizi veidots. Vecmāte pašļūca uz priekšu, izkliegdama lūgšanas un norādījumus Ka- terinai, un paķēra bērnu no viņas asinīm notraipītās kājstarpes. Man par lielu sašutumu, tajā mirklī viss radinieču bars, dedzīgi vēloties redzēt bērnu, paspēra soli uz priekšu, tā ka es palaidu garām izrādes nākamo ainu, jo spēju saskatīt tikai lielos, labi polsterētos rumpjus divām Katerinas resnākajām tantēm.
Līdz tam laikam, kamēr es starp viņu kājām un kuplajiem brunčiem no jauna izurbos līdz loka priekšējai rindai, vecmāte, visiem sajūsmā kliedzot, bija pasludinājusi, ka ir zēns, izvilkusi no svārku kabatas lielu, ļoti vecmodīgu saliecamo nazi un pārgriezusi nabas saiti. Viena no tantēm aizvilnīja uz priekšu un kopā ar vecmāti nosēja nabas saiti. Kamēr tante turēja spalgi brēcošo, trīcošo, rožaino dzīvības kriksīti, vecmāte iegremdēja spainī lupatu bunti un ņēmās ar to berzt mazuli. To padarījusi, viņa pielēja glāzi ar vīnu, iedeva dažus malkus Katerinai, tad saņēma pilnu muti ar vīnu un izspurca to caur bezzobainajām smaganām bērnam uz galvas, vienlaikus vilkdama pār mazo ķermenīti krusta zīmi. Tad viņa piespieda bērnu pie krūtīm un dedzīgi pagriezās pret radinieku pūli.
Nākat! Nākat! - viņa griezīgi sauca. - Tas nu ir padarīts! Viņš ir klāt! Eita, eita!
Smiedamās un aizrautīgi tērgādamas, radinieces izplūda no mazā namiņa un nekavējoties ņēmās dzert vīnu un apsveikt cita citu, it kā tām būtu personīgi nopelni bērna sekmīgajā piedzimšanā. Mazajā istabiņā, kurā trūka gaisa un oda vienlīdz spēcīgi pēc sviedriem un ķiplokiem, Katerina nokausēta gulēja gultā, vārgi cenzdamās pavilkt kleitu uz leju un apsegt kailumu. Es piegāju pie gultas un paskatījos uz viņu.
Yasu, manu Džerij, - Katerina teica un izmocīja sava parasti žilbinošā smaida bālu atblāzmu. Tur gulēdama, viņa izskatījās neticami veca. Es viņu pieklājīgi apsveicu ar pirmā dēla piedzimšanu un pateicos par ēzeli. Katerina atkal pasmaidīja.
Ej ārā, - viņa sacīja, - tur tu dabūsi mazliet vīna.
Es izgāju no mazās istabiņas un steidzos panākt vecmāti, jo dedzīgi vēlējos redzēt nākamo posmu bērna aprūpē. Uz maza galdiņa aiz mājas vecā sieva bija izklājusi baltu linu drānu un noguldījusi uz tās bērnu. Tad viņa paņēma lielus, iepriekš sagatavotus drānas ruļļus kā ļoti platas saites un, vienai kaut cik izveicīgai un vismazāk iesviķojušai tantei piepalīdzot, ņēmās šīs saites kārtu kārtām tīt apkārt bērna sīkajam augumiņam, bieži apstādamās, lai pārliecinātos, ka bērna rokas ir taisni gar sāniem un kājas kopā. Viņa lēni un metodiski nosaitēja mazo tik taisnu kā sargkareivi. Tur nu viņš gulēja, no auduma kokona rēgojās ārā tikai galva. Ārkārtīgi ieinteresēts, es jautāju vecmātei, kāpēc viņa tā nosaitējusi bērnu.
Kāpēc? Kāpēc? - vecmāte pārjautāja, dedzīgi vērdamās manī ar acīm, kas no kataraktas bija pienbaltas un virs kurām plivinājās lielas, sirmpelēkas uzacis. - Tāpēc, ka bērna locekļi neizaugs taisni, ja tos nenosaitēs. Viņa kauli ir trausli kā olas čaumala. Ja nenosaitēsi tā locekļus, bērna kājas izaugs līkas vai arī, rokas vicinot, viņa kauli salūzīs kā kokogles stienīši.
Es zināju, ka Anglijā bērnus nemēdz šādā veidā nosaitēt, un spriedu, ka britu kauli varbūt kaut kādā veidā ir izturīgāki. Citādi, manuprāt, britu salās dzīvotu šausminošs daudzums kropļu. Es liku aiz auss, ka man pie pirmās izdevības šī medicīniskā problēma jāapspriež ar Teodoru.
Kad biju uz bērna veselību izdzēris vairākas glāzes vīna un notiesājis lielu vīnogu ķekaru, uztrausos Sallijai mugurā un lēnām jāju mājup. Es nodomāju, ka neparko nebūtu gribējis palaist šā rīta piedzīvojumu vējā. Tomēr, lēni rikšojot olīvkoku plankumainajā paēnā, es secināju, ka no visa notikuma mani visvairāk pārsteidzis tas, kā tik vecā (pēc maniem ieskatiem) sievietē varējis nobriest kaut kas tik perfekts un brīnišķīgs un tad spējis tikt ārā. Es to salīdzināju ar jauka, spīdīga augļa iz- šķilšanos no veca, brūna, durstīga kastaņa.