=
pigmeju džungļi
Bija silta pavasara diena, tik zila kā sīļa spārns, un es nepacietīgi gaidīju ierodamies Teodoru, jo mēs grasījāmies sarīkot pikniku, dodoties uz mazu ezeru divu vai trīs jūdžu attālumā, kas bija viens no mūsu veiksmīgākajiem medību apgabaliem. Šīs kopā ar Teodoru pavadītās dienas - "ekskursijas", kā mēs tās saucām, man bija aizraujoši interesantas, taču droši vien ļoti nogurdinošas Teodoram, jo no ierašanās mirkļa līdz pašām atvadām es viņu appludināju ar nebeidzamām jautājumu straumēm.
Visbeidzot Teodora rati klabēdami un šķindēdami tuvojās pa piebraucamo ceļu, un Teodors izkāpa no tiem, kā vienmēr, ģērbies kolekcionēšanai pilnīgi nepiemēroti: glītā tvīda uzvalkā, labi nospodrinātos zābakos un precīzi galvas vidū novietotā pelēkā platmalē. Vienīgais džentlmeņa necienīgais piesitiens šajā tēlā bija kolekcionāra soma, kas, pilna ar mēģenēm un pudelītēm, karājās viņam uz viena pleca, un mazs ķeramais tīkliņš ar pudelīti galā, kas bija piestiprināts pie pastaigu spieķa.
- Ak, - Teodors teica, svinīgi pakratīdams manu roku, - kā tev klājas? Redzu, ka mums… ēēē… gadījusies jauka diena ekskursijai.
Tā kā šajā gadalaikā dienas bija jaukas nedēļām ilgi, es par to nepavisam nebiju pārsteigts, taču Teodors vienmēr to uzsvēra, it kā jaukā diena būtu mums īpaši izrādīta kolekcionāru dievu labvēlība. Mēs aši savācām somu ar pārtiku un mazām māla pudelītēm ar ingvera limonādi, ko māte bija mums sagatavojusi, un uzmetām plecos kopā ar manu kolekcionāra ekipējumu, kas bija mazliet plašāks nekā Teodoram, jo man noderēja pilnīgi viss, un tātad man vajadzēja būt gatavam uz jebkuru iespējamību.
Tad, pasvilpuši Rodžeram, mēs devāmies ceļā cauri saules pielietajām un ēnu izraibinātajām olīvu birzīm, un visa pavasarīgi svaigā, burvīgā sala bija mūsu priekšā. Šajā gadalaikā olīvu birzis bija puķu pārpilnas. Bālās anemones ar sarkaniem ziedlapu galiņiem izskatījās kā vīnu iemalkojušas, orhidejas - kā darinātas no rožaina pūdercukura, un dzeltenie krokusi tik resni, spīdīgi un vaskaini, ka likās - pieliekot uguni, to pu- tekšņlapas sāktu degt kā sveces. Mēs soļojām pa raupjām, akmeņainām takām cauri olīvkokiem, tad apmēram jūdzi pa ceļu, kuru no abām pusēm iežogoja slaidas, mūžsenas cipreses, klātas ar baltu putekļu kārtu, kas lika kokiem izskatīties kā simtiem tumšu, kaļķu javā iemērktu pindzeļu. Drīz vien mēs nogriezāmies no šā ceļa un rāpāmies pāri neliela kalna korei; aiz tās ielejā atradās apmēram četrus akrus liels ezers ar pinkainām niedrēm gar malām un zaļu ūdeni no augiem.
Tajā dienā, dodoties lejup pa kalna nogāzi ezera virzienā, es biju Teodoram mazliet aizsteidzies priekšā, kad spēji apstājos un pārsteigts blenzu uz taku. Gar tās malu lejup uz ezeru līkumoja sīks strautiņš. Tas bija tik šaurs, ka pat šajā agrajā pavasarī saule bija to gandrīz izžāvējusi, un lejup stīdza pavisam niecīga ūdens strūkliņa. Pa strauta gultni, tad pāri takai un atpakaļ strautā stiepās kaut kas tāds, kas no pirmā acu uzmetiena atgādināja resnu, apbrīnojamā kārtā atdzīvojušos tauvu. Palūkojies uzmanīgāk, es ieraudzīju, ka tauva sastāv no simtiem mazu, putekļainu čūskiņu. Es dedzīgi pasaucu Teodoru un, kad viņš pienāca klāt, norādīju uz šo fenomenu.
Aha! - viņš iesaucās, bārdai sabožoties un acīs iedegoties kaislīgai interesei. - Ēēē, jā, ļoti interesanti. Elveri.
Es jautāju, kāda veida čūskas ir elveri un kāpēc tās ceļo šādā procesijā.
Nē, nē, - Teodors teica. - Tās nav čūskas. Tie ir zušu mazuļi, un izskatās, ka tie… ēēē… zini, tie dodas lejup uz ezeru.
Es kā apburts notupos aplūkot garo zušu mazuļu virkni, kas apņēmīgi locījās starp akmeņiem, zāli un durstīgajiem dzeloņiem; zušu āda bija sausa un klāta putekļiem. Izskatījās, ka te viņu ir miljoniem. Kurš gan šajā sausajā, putekļainajā vietā varētu cerēt ieraudzīt lokāmies zušus?
Viss stāsts par zušiem ir, ēēē… ļoti dīvains, - Teodors iesāka, nolicis kolekcionāra somu un apsēdies uz piemērota akmens. - Redzi, noteiktos laikos pieaugušie zuši pamet savus dzimtos dīķus vai upes, un, ēēē… dodas uz jūru. To dara visi Eiropas zuši, un Ziemeļamerikas zuši arī. Ilgu laiku palika noslēpums, uz kurieni viņi dodas. Vienīgais, ēēē… ko zinātnieki zināja, bija tas, ka tie nekad neatgriežas, bet ka galu galā pārrodas šie mazuļi un iemitinās tajās pašās upēs un strautos. Tikai pēc daudziem gadiem cilvēki atklāja, kas patiesībā notiek.
Viņš apklusa un domīgi pakasīja bārdu.
Visi zuši dodas uz jūru un tad peld cauri Vidusjūrai, pāri Atlantijas okeānam, kamēr sasniedz Sargasu jūru, kas, kā tev zināms, ir pie pašiem Dienvidamerikas krastiem. Ziemeļamerikas, ēēē… zušiem, protams, nav jāceļo tik tālu, bet arī tie dodas uz to pašu vietu. Tur viņi pārojas, izdēj olas un mirst. Izšķīlušies mazuļi izskatās ļoti dīvaini, ēēē… zini, lapas formā un caurspīdīgi, tik ļoti atšķirīgi no pieaugušiem zušiem, ka ilgu laiku tika klasificēti kā atsevišķa ģints. Nu, lūk, un šie mazuļi lēnām pārvietojas atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši viņu vecāki, un tajā laikā, kad sasniedz Vidusjūru vai Ziemeļamerikas krastus, jau izskatās šādi.
Teodors apklusa, vēlreiz paberzēja bārdu un uzmanīgi iesprauda pastaigu spieķa galu elveru kustīgajā kolonnā, par ko mazie zuši nikni noraustījās.
Liekas, viņiem piemīt ļoti, ēēē… zini… izteikts māju instinkts, - Teodors turpināja. - Es rēķinu, ka mēs atrodamies savas divas jūdzes no jūras, un tomēr šie mazuļi ceļojuši cauri laukiem, lai nonāktu atpakaļ tajā pašā ezerā, no kurienes nākuši vinu vecāki.
Viņš vēlreiz apklusa, sirsnīgi palūkojās uz elveriem un norādīja ar spieķi.
Šis ir diezgan bīstams ceļojums, - viņš piezīmēja, un es sapratu, ko viņš ar to domā, jo tieši virs zušu mazuļu virknes kā melns krusts pārlidoja lauku piekūns, un mēs redzējām, kā viņš strauji metas lejup un tad lido prom, stingri sakampis nagos mazuļu mudžeklīgo masu.
Mēs turpinājām soļot līdzās zušu virknei, jo tiem bija ar mums pa ceļam, un redzējām arī citus plēsoņas. Šurpu lidoja žagatas un kovārņi, arī pāris sīļu, un ar acs kaktiņu manīju pavīdam lapsas sarkano kažoku, tai nozūdot miršu puduros.
Sasnieguši ezera krastu, mēs rīkojāmies saskaņā ar izstrādātu taktiku. Vispirms apspriedām, zem kura olīvkoka vislabāk novietot mūsu ekipējumu un ēdienu - kurš no kokiem pusdienlaikā metīs visgarāko un vēsāko ēnu. Atrisinājuši šo jautājumu, sakrāvām savas mantas kaudzītē zem izraudzītā koka un tad, apbruņojušies ar tīkliem un kolekcionāru somām, piegājām pie ezera. Atlikušo rīta cēlienu mēs laimīgi pavadījām, soļodami šurpu turpu, lēni un koncentrēti kā pāris zivju gārņu, gremdēdami ķeramos tiklus jūraszālēm pieaugušajā ūdenī. Šeit Teodors bija savā elementā vairāk nekā jebkur citur. Stāvēdams ezerā, lielu, koši sarkanu spāru aplidots, viņš no ūdens dzīlēm izcēla tādus brīnumus, par kādiem Merlins* viņu apskaustu.
Šajos rāmajos, vīndzeltenajos ūdeņos atradās īsti pigmeju džungļi. Pa ezera dibenu ložņāja nāvi nesošie spāru kāpuri, kas, collu pa collai pārvietodamies cauri miljoniem pērnā gada lapu sanesu, bija tikpat viltīgi plēsoņas kā tīģeri. Melni kurkuļi, spoži un spīdīgi kā karameles, draiskojās seklajā ūdenī gluži kā tuklu hipopotamu bars kādā Āfrikas upē. Daudzkrāsaini mikroskopisku radījumu pūļi šaudījās un trīsuļoja cauri ūdenszāļu zaļajiem mežiem kā eksotisku putnu bari, kamēr starp saknēm kā lielas čūskas lūdzoši staipījās vienmēr izsalkušie tritoni un dēles. Maksteņu kāpuri savos pinkainajos sīku zariņu un sanesu kažokos - kā tikko no ziemas miega pamodušies lāči - miegaini rāpoja pāri saules apspīdētajiem mīkstu, melnu dūņu pakalniem un ielejām.
- Aha, re, šis ir diezgan interesants. Vai redzi šo, ēēē… mazo tārpveidīgo radījumu? Tas ir porcelāna naktstauriņa kāpurs. Man gan šķiet, tev viens tāds jau ir. Ko? Jā> to sauc par porcelāna naktstauriņu, jo viņam uz spārniem ir zīmes, kas ļoti atgādina marķējumu, ko podnieki liek uz … ēēē… zini, ļoti kvalitatīviem porcelāna traukiem. Spods [10] un tamlīdzīgi. Un porcelāna naktstauriņi ir interesanti tāpēc, ka tie ir vieni no retajiem naktstauriņiem, kuru kāpuri dzīvo ūdenī. Kāpuri dzīvo ūdenī, kamēr ir gatavi… ēēē… iekūņoties. Vēl interesanti ir tas, ka šai sugai ir, ēēē… nu… zini, divu veidu mātītes. Tēviņam, protams, ir spārni, un izkūņojies tas lido prom un, ēēē… tā dara arī viena no mātītēm. Bet otrai mātītei izkūņojoties, ēēē… nav spārnu, un tā turpina dzīvot ūdenī, airējoties ar kājām.
Teodors paspēra vēl dažus soļus uz priekšu pa dūņaino krastu, kas bija jau izžuvis un saplaisājis pavasara saulē. No neliela vītolu krūma kā maza raķete gaisā uzšāvās zivju dzenītis, un tālu virs ezera vidus augšup lejup uz graciozajiem sirpjveida spārniem slīdēja zīriņš. Teodors iegremdēja zālēm pieaugušajā ūdenī savu ķeramo tīklu un viegli pavilka to uz priekšu un atpakaļ, it kā glāstītu kaķi. Tad viņš izcēla tīklu no ūdens un turēja paceltu gaisā, kamēr ar palielināmo stiklu pamatīgi izpētīja sīko pudelīti, kas karājās tīkla galā.
Ēēē, jā. Daži ciklopi. Divi moskītu kāpuri. Ahā, tas ir interesanti. Redzi, šis makstenes kāpurs pagatavojis sev mājokli vienīgi no maziem aunaraga gliemežvākiem. Tas ir… vai zini… ievērojami glīts. Un vēl mums te ir, jā, jā, vēl mums ir daži ro- tiferi.
Izmisīgi pūlēdamies izsekot šiem informācijas plūdiem, es jautāju, kas ir rotiferi, un, klausīdamies Teodora paskaidrojumā, caur palielināmo stiklu blenzu uz radījumiem, kas raustījās un locījās mazajā pudelītē.
Agrīnie dabaszinātnieki mēdza tos saukt par riteņsīkbūt- nēm, zini, to dīvaino locekļu dēļ. Viņi tos ļoti interesanti kustina, tā ka izskatās gluži kā, ēēē… zini, ēēē… kā pulksteņa ritentiņi. Kad tu nākamreiz atnāksi ciemos, es palikšu kādu zem mikroskopa, lai vari aplūkot. Tie nudien ir neparasti skaisti radījumi. Šīs visas, protams, ir mātītes.
Es jautāju, kāpēc tik noteikti zināms, ka tās ir mātītes.
Tā ir viena no rotiferu īpatnībām. Mātītes dēj jaunavu olas. Ēēē… es gribēju teikt, ka viņas dēj olas, nenonākušas kontaktos ar tēviņiem. Ēēē… līdzīgi vistām, zini. Bet atšķirība ir tā, ka no rotiferu olam izšķiļas citas mātītes, kuras savukart spej dēt olas, no kurām izšķiļas… ēēē … atkal izšķiļas mātītes. Taču atsevišķos gadījumos mātītes dēj mazākas olas, no kurām izšķiļas tēviņi. Lūk, un, kā tu redzēsi, kad palikšu tās zem mikroskopa, mātītēm ir - kā to labāk pateikt? - diezgan pilnīga ķermeņa uzbūve, ar gremošanas traktu, un tā tālāk. Tēviņam nav nekā. Tas nudien ir vienkārši, ēēē… nu… peldošs spermas maiss.
Es paliku bez elpas, klausoties par šo rotiferu personiskās dzīves komplicētību.
Ir vēl viena interesanta lieta, - Teodors turpināja, laimīgs kraudams vienu brīnumu uz cita. - īpašos laikos… zini, kad iegadās karsta vasara vai kas tamlīdzīgs un pastāv bažas, ka dīķis var izžūt, rotiferi ienirst līdz pašam dibenam un izveido sev apkārt tādu kā cietu čaulu. Tā ir tāda kā nosacīti atlikta dzīvības forma, jo dīķis var izžūt uz, ēēē… nu… teiksim, septiņiem vai astoņiem gadiem, un rotiferi vienkārši guļ putekļos. Bet, tiklīdz sākas pirmais lietus un piepilda dīķi, tie no jauna atdzīvojas.
Mēs pagājām vēl tālāk, vilkdami savus tīklus cauri varžu ikru balonveidīgajai masai un krellēm līdzīgajām, garajām krupju ikru virtenēm.
Te ir, ēēē… ja tu uz brīdi paņemtu palielināmo stiklu un ieskatītos… ārkārtīgi jauka hidra.
Cauri stiklam vīdēja sīciņš ūdenszāles fragments, pie kura bija piestiprinājusies gara, slaida, kafijas brūna kolonna ar elegantu, raustīgu taustekļu mudžekli galā. Kamēr es vēroju, kāds tukls un cienīgs ciklops, stiepdams divus lielus un acīmredzami smagus maisus ar rožainām olām, aizelsies pieairējās pārāk tuvu hidras drebelīgajām rokām. Vienā mirklī ciklops tika sagūstīts. Pirms saņemt nāvīgo dzēlienu, tas vēl vairākas reizes mežonīgi noraustījās. Zināju - ja vērotu pietiekami ilgi, tad redzētu, kā ciklops tiek lēni un vienmērīgi norīts un kā izcilnis virzās lejup pa hidras kolonnu.
Drīz vien saules augstums un tveice mums vēstīja, ka pienācis pusdienlaiks, un mēs devāmies atpakaļ pie olīvkokiem, tur apsēdušies, ēdām savu pārtiku un dzērām ingvera limonādi, klausīdamies pirmo tā gada cikādu miegaino cītarošanu un gredzenūbeļu maigo, jautājošo dūdošanu.
- Grieķu valodā, - Teodors teica, metodiski košļādams sviestmaizi, - gredzenūbeli sauc dekaoctura, zini, astoņpad- smitniece. Leģenda vēstī, ka tad, kad Kristus nesis krustu uz soda vietu, kāds romiešu kareivis ieraudzījis, cik Viņš nomocījies, un apžēlojies par Kristu. Ceļa malā kāda veca sieviete pārdevusi… ēēē … zini… pienu, un tā romiešu kareivis piegājis pie viņas un vaicājis, cik maksā kauss piena. Sieviete atbildējusi, ka astoņpadsmit monētas. Bet kareivim bijušas tikai septiņpadsmit. Viņš… ēēē… lūdzies, lai vecā sieva pārdod kausu piena Kristum par septiņpadsmit monētām, bet tā bijusi mantrausīga un palikusi pie astoņpadsmit. Tāpēc tad, kad Kristus bija piesists krustā, vecā sieviete tika pārvērsta par gredzenūbeli un notiesāta līdz pat mūža galam lidot apkārt un atkārtot - deka- octo, dekaocto, astoņpadsmit, astoņpadsmit. Bet, ja viņa piekristu pateikt - dekaepta, septiņpadsmit, viņa atkal kļūtu par cilvēku. Ja viņa pārliecīgā stūrgalvībā pateiks - dekaennaea, deviņpadsmit, pasaulei pienāks gals.
Olīvkoku vēsajā ēnā mazas skudriņas, melnas un spīdīgas kā kaviārs, meklēja mūsu ēdiena paliekas starp pērnajām lapām, ko pagājušās vasaras saule bija izžāvējusi un nokrāsojusi riekstbrū- nas un banāndzeltenas. Lapas gulēja zemē saritinājušās un trauslas kā brendija cepumi. Kalna nogāzē mums aiz muguras pagāja garām kazu ganāmpulks, to vadones zvārgulītis sēri klinkstēja. Mēs dzirdējām kazu žokļu troksni, neizvēlīgi plūcot jebkuru lapotni, kāda vien pagadījās tuvumā. Kazu barvede pienāca pie mums un kādu brīdi drūmi blenza ar dzeltenu aci, sprauslodama timiāna piesātinātas elpas mākoņus.
Kazas nevajadzētu, ēēē… zini, atstāt bez uzraudzības, - Teodors sacīja, viegli uzsizdams barvedei ar spieķi. - Tās nodara laukiem lielāku ļaunumu nekā jebkas cits.
Barvede īsi, sardoniski ieblējās un devās prom, iznīcinošais karapulks viņai sekoja.
Mēs nogulējām apmēram stundu, miegaini sagremodami barību, un vērāmies cauri olīvkoku zaru mudžeklim uz debesīm, kuras izraibināja sīki, balti mākonīši kā bērna pirkstu nospiedumi uz zila, apsarmojuša loga ziemā.
Nu, ko, - Teodors beidzot teica, pieceldamies kājās, - es domāju, varbūt mums vajadzētu… zini… mazliet palūkoties, ko otrs ezera krasts var mums piedāvāt.
Un tā mēs vēlreiz lēni pārstaigājām ezermalu. Pamazām mūsu mēģenes, pudeles un burkas bija pilnas ar ņirbošām sīkbūtnēm un manas kastītes un kārbas piebāztas ar vardēm, ūdens bruņurupuču mazuļiem un milzum daudzām vabolēm.
Es pieņemu, - Teodors beidzot negribīgi teica, uzmezdams skatu rietošajai saulei, - es tā pieņemu… zini… ka mums vajadzētu doties mājup.
Un mēs ar pūlēm uzcēlām savas nu jau ārkārtīgi smagās kolekcionāru somas plecos un ļodzīgām kājām slājām mājup; Rodžers, izkāris mēli kā rožainu karogu, rāmi tecēja mums pa priekšu. Sasnieguši villu, mēs izvietojām savu guvumu apjomīgākās tilpnēs, tad abi ar Teodoru atpūtāmies un apspriedām dienas darbu, dzērām galoniem karstas, uzmundrinošas tējas un tiesājām zeltainus, karstā sviestā mirkstošus, tikko no mātes cepeškrāsns izvilktus plācenīšus.
Reiz, kad biju devies uz ezeru bez Teodora, man gluži nejauši laimējās noķert radījumu, kuru jau sen biju vēlējies atrast. Izvilcis tīklu no ūdens un izpētījis samudžināto ūdenszāļu masu, es tajā ieraudzīju kaut ko tādu, ko vismazāk varētu iedomāties, - zirnekli. Es biju ļoti priecīgs tāpēc, ka tiku lasījis par šo dīvaino būtni, kas droši vien ir visneparastākais zirneklis pasaulē, jo visai īpatnējā veidā dzīvo ūdenī. Tas bija apmēram puscollu garš, bāli sudrabainā un brūnā krāsā. Triumfēdams ieliku zirnekli vienā no savām kolekcionēšanas kārbām un uzmanīgi aiznesu mājās.
Mājās es sagatavoju akvāriju - izklāju to ar smiltīm un izgreznoju ar maziem, sausiem zariņiem un ūdenszāļu virtenēm. Nolicis zirnekli uz zariņiem, kas rēgojās virs ūdens līmeņa, es vēroju, ko tas darīs. Zirneklis nekavējoties metās lejup pa zariņu un ienira; ūdenī viņš tūlīt pat kļuva spoži sudrabains, jo tā apmatojumā bija ieķērušies milzumdaudzi sīksīciņi ūdens bur- bulīši. Apmēram piecas minūtes zirneklis strauji peldēja zem ūdens, izpētīdams zariņus un ūdenszāles, iekams atrada īsto vietu mājas būvei.
Ūdenszirneklis ir īstais ūdenslīdēja kupola izgudrotājs, un es, kā apburts sēdēdams pie akvārija, vēroju, kā tas tika radīts. Vispirms zirneklis savienoja ūdenszāles un zariņus ar vairākiem gariem zīda pavedieniem. Tiem nācās kļūt par balsta trosēm. Tad, nostājies apmēram centrā, zirneklis sāka aust neregulāru, ovālu, plakanu tīklu - daudzmaz līdzīgu parastam tīklam, vienīgi ar sīkākām cilpām, kas veidojumu darīja līdzīgu vieglam audumam. Šis darbs aizņēma gandrīz divas stundas. Uzbūvējis mājas karkasu sev pa prātam, zirneklis ķērās pie gaisa krājumu sagādes. Lai to izdarītu, viņš vairākas reizes uzpeldēja līdz ūdens virspusei un iznira. Atgriežoties ūdenī, zirnekļa ķermenis bija gaisa burbuļu apsudrabots. Zirneklis ienira, palīda zem tīkla un, glaudīdams sānus ar kājām, notrausa burbulīšus; celdamies uz augšu, burbulīši tūdaļ sadrūz- mējās zem tīkla. Pēc piecām vai sešām šādām reizēm visi mazie burbulīši zem tīkla apvienojās vienā lielā burbulī. Zirneklis turpināja pievienot vēl vairāk gaisa, un burbulis auga lielāks un lielāks, līdz beidzot tā spēks sāka virzīt tīklu uz augšu tiktāl, kamēr celtnieks savu mērķi bija sasniedzis. Stingri iestiprināts trosēs starp zariņiem un ūdenszālēm, nu atradās zvana formas veidojums, pilns ar gaisu. Tagad tā bija zirnekļa māja, kurā tas varēja pavisam ērti dzīvot bez nepieciešamības bieži uzpeldēt ūdens virspusē; es zināju, ka gaisu zvanā uzlabo ūdenszāļu radītais skābeklis, savukārt zirnekļa izelpotais oglekļa dioksīds izsūcas cauri mājokļa zīdainajām sienām.
Sēdēdams un vērodams šo apbrīnojamo meistardarbu, es spriedu, kā gan pirmais zirneklis (kurš vēlējās kļūt par ūdens- zirnekli) bija pamanījies izstrādāt šo asprātīgo veidu, kā dzīvot zem ūdens. Tomēr paradums dzīvot paštaisītā zemūdenē nav vienīgā neparastā īpašība, kas raksturīga šim zirneklim. Pretēji vairumam sugu, mātīte ir vismaz divas reizes mazāka par tēviņu un pēc kopošanās nemēdz vīru aprīt, kā tas jo bieži gadās zirnekļu laulības dzīvē. Pēc sava zirnekļa lieluma es secināju, ka tā ir mātīte, un man izskatījās, ka tās vēders ir diezgan piebriedis. Tā vien šķita, ka viņa ir priecīga notikuma gaidās, tāpēc es smagi nopūlējos, piegādādams tai lielos daudzumos gardu ēdienu. Zirneklienei garšoja treknās, zaļās dafnijas, kuras viņa ārkārtīgi prasmīgi medīja, taču visiecienītākais ēdiens viņai laikam bija sīkie, tikko izšķīlušies tritoni, kas gan bija viņas augumam prāvs medījums, bet kurus ķert tā tomēr ne mirkli nevilcinājās. Noķērusi itin visu, kas peldēja garām, zirnekliene to ievilka savā alā un notiesāja ar ērtībām.
Tad pienāca lielā diena, kad es ieraudzīju viņu pievienojam savam zvanam piebūvi. Viņa darbojās nesteidzīgi, un būvniecībā pagāja divas dienas. Tad kādu ritu, ielūkojies viņas akvārijā, es, sev par lielu prieku, ieraudzīju bērnistabā apaļu olu bumbuli. Pienācīgajā laikā no olām izšķīlās miniatūras mātes kopijas. Drīz vien man piederēja tik daudz ūdenszirnekļu, ka nezināju, ko ar tiem iesākt, - turklāt es sapīcis konstatēju, ka zirneklienei pilnīgi trūkst mātes instinkta un tā līksmu prātu tiesā nost pati savus pēcnācējus. Tāpēc biju spiests pārvietot mazos zirnek- līšus citā akvārijā, bet pieaugdami arī tie ņēmās ēst nost cits citu, un tā es galu galā paturēju sev tikai divus visinteliģentākā izskata mazuļus, bet pārējos aiznesu uz ezeru un palaidu vaļā.
Tajā laikā, kad biju tik pamatīgi aizrāvies ar ūdenszirnek- ļiem, beidzot parādījās Svens Olsons. Mātei par apjukumu, Larijs bija pasācis ielūgt ciemos veselas ordas gleznotāju, dzejnieku un rakstnieku, viņu par to nebrīdinot. Svens Olsons bija tēlnieks, un mēs bijām brīdināti par viņa gaidāmo ierašanos, jo viesis nedēļām ilgi tika mūs bombardējis ar pretrunīga satura telegrammām par savu pārvietošanos. Māti tas noveda līdz izmisumam, jo viņai nācās vienā laidā klāt viņam gultu un to atkal novākt. Mēs ar māti verandā rāmi baudījām tasi tējas, kad parādījās taksometrs, apmeta loku un apstājās mājas priekšā. Tā aizmugures sēdeklī sēdēja milzu auguma vīrs, kura seja apbrīnojami atgādināja neandertālieti. Viņš bija ģērbies baltā sporta kreklā, apjomīgās, spilgti rūtainās golfa biksēs un sandalēs. Masīvajā galvā bija uzlikta salmu platmale. Divi caurumi abpus cepures dibenam liecināja, ka tā bijusi modelēta zirgam. Piebraucējs tūļīgi iztrausās no taksometra, stiepdams
loti lielu un nodriskātu ādas ceļasomu un akordeonu. Mēs ar
māti gājām viņu apsveikt. Ieraudzījis mūs tuvojamies, vīrs norāva cepuri un palocījās, atklādams pilnīgi kailu galvas virsu, ja neņēma vērā jocīgu, sirmu, plušķainu peļasti pakausī.
- Misis Darela? - viņš jautāja, pavērsdams pret māti lielas, bērnišķīgi zilas acis. - Man ir tas gods jūs satikt. Mani sauc Svens.
Viņa angļu valoda bija nevainojama ar tik tikko manāmu akcentu, toties balss visai neparasta, jo svārstījās no sulīga baritona līdz trīsulīgam falsetam, it kā viņam, par spīti vecumam, vēl tikai sāktos balss lūzums. Viņš pastiepa mātei ļoti lielu, baltu lāpstveidīgu roku un vēlreiz palocījās.
Esmu priecīga, ka jums beidzot izdevies mūs sasniegt, - māte melīgi jautri sacīja. - Lūdzu, nāciet iekšā un iedzeriet tēju.
Es paņēmu viesa akordeonu un ādas ceļasomu, mēs visi iegājām iekšā un apsēdāmies verandā; dzērām tēju un blenzām cits uz citu. Valdīja ilgs, ilgs klusums, kura laikā Svens košļāja gabalu grauzdiņa un laiku pa laikam mīļi uzsmaidīja mātei; māte savukārt uzsmaidīja viņam un izmisīgi centās izdomāt kādu intelektuālu sarunas tematu. Svens norija grauzdiņa gabalu un sāka mežonīgi klepot. Viņa acis pieplūda asarām.
Man garšo grauzdiņi, - viņš elsa. - Man ļoti garšo grauzdiņi, bet tie vienmēr man to nodara.
Mēs uzmundrinājām viņu ar vēl vienu tasi tējas, un drīz vien klepus lēkme pārgāja. Svens noliecās uz priekšu, sakrustojis klēpī milzīgās rokas, kuras uz derdzīgi rakstaino golfa bikšu fona izskatījās baltas kā marmors, un jautājoši pievērsās mātei.
Varbūt jūs esat muzikāla? - viņš ilgpilni apjautājās.
Nu, ziniet, - māte satraukta iesāka, jo acīmredzami baidījās, ka Svens varētu lūgt viņu padziedāt, ja viņa atbildēs apstiprinoši, - man, protams, patīk mūzika, bet es, ēēē… nekādus instrumentus nespēlēju.
Es tā pieņemu, - Svens bikli turpināja, - jums patiktu, ja es kaut ko nospēlētu?
Ak, ēēē, jā, protams! - māte atsaucās. - Tas būtu jauki.
Svens viņai, mīlestībā starodams, uzsmaidīja, paņēma akordeonu un atsprādzēja. Viņš izstiepa to kā garu kāpuru, un akordeons izgrūda tādu kā ēzeļa brēciena beigu akordu.
Ak, - Svens teica, ar maigumu paplikšķinādams akordeonu, - tas saelpojies mazliet jūras gaisa.
Viņš ērti atbalstīja akordeonu pret savām platajām krūtīm, uzmanīgi izvietoja cīsiņveidīgos pirkstus uz taustiņiem, aizvēra acis un sāka spēlēt. Svena neglītajā sejā atspoguļojās tāda apgarotība, ka es miru vai nost aiz smiekliem, un man nācās iekost sev vaigos, lai tos apslāpētu. Māte sēdēja ar sastingušas laipnības izteiksmi sejā kā pasaulslavens diriģents, kas spiests noklausīties, kā ar lētu svilpīti kāds izpilda solokoncertu. Visbeidzot melodija skarbi un nemelodiski izskanēja. Svens izgrūda neviltotas sajūsmas pilnu nopūtu, atvēra acis un uzsmaidīja mātei.
Bahs ir tik lielisks, - viņš paziņoja.
Ak, jā! - māte labi tēlotā sajūsmā atsaucās.
Man prieks, ka jums patika, - Svens teica. - Es jums nospēlēšu vēl kaut ko.
Tā nu nākamās stundas laikā mēs ar māti sēdējām kā iesprostoti, kamēr Svens spēlēja gabalus citu pēc cita. Ikreiz, kad māte izdarīja kādu bēgšanas mēģinājumu, Svens pacēla vienu no savām milzīgajām rokām, it kā apturēdams iedomātu satiksmes straumi, un viltīgi teica "vēl vienu!", bet māte ar drebošu smaidu uz lūpām no jauna apsēdās.
Ģimenes pārējās daļas atgriešanās no pilsētas sagādāja mums pamatīgu atvieglojumu. Larijs un Svens dancoja apkārt viens otram, rēkdami kā pāris vēršu, un apmainījās kaisliem apskāvieniem; tad Larijs aizvilka Svenu uz savu istabu un viņi nosēdēja tur stundām ilgi. Līdz mums laiku pa laikam atplūda tikai smieklu šaltis.
Kāds viņš ir? - Margo apjautājās.
Ak, es neesmu īsti skaidrībā, mīļā, - māte teica. - Kopš pašas ierašanās viņš mums spēlēja.
Spēlēja? - Leslijs pārjautāja. - Ko spēlēja?
Savu leijerkasti, vai kā nu to sauc, - māte atbildēja.
Mans dievs, - Leslijs novaidējās. - Es to nevaru izturēt. Es ceru, ka viņš negrasās to spēlēt visā mājā?
Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte steidzīgi apgalvoja, tomēr viņas balsī nebija pārliecības.
Tieši tajā mirklī Larijs atkal iznāca uz balkona.
Kur ir Svena akordeons? - viņš noprasīja. - Viņš grib man kaut ko nospēlēt.
Ak kungs, - Leslijs sacīja, - sākas. Es jau teicu.
Es ceru, ka viņš nespēlēs to akordeonu visu laiku, mīļais, - māte apjautājās. - Mēs to klausījāmies jau veselu stundu, un man galva no sāpēm plīst pušu.
Protams, ka viņš nespēlēs visu laiku, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Viņš grib man nospēlēt tikai vienu melodiju. Ko tad viņš tev spēlēja?
Ārkārtīgi dīvainu mūziku, - māte atbildēja. - To sacerējis kāds - nu, tu jau zini - kaut kas sakarā ar kokiem [11] .
Dienas atlikusī daļā pagāja, maigi izsakoties, mokoši. Svena repertuārs acīmredzot bija neizsmeļams, un, kad vakariņu laikā Svens uzstāja, ka sniegšot mums Skotijas cietokšņa mielasta noskaņu un ņēmās maršēt apkārt galdam, spēlēdams vienu no visnemelodiskākajām skotu dejām, es manīju ģimenes aizsardzības valni sabrūkam. Pat Larijs sāka izskatīties mazliet domīgs. Rodžers, kas attiecībās ar cilvēkiem bija tiešs un atklāts, izteica savas domas par Svena priekšnesumu, atmezdams galvu un drūmi gaudodams, kaut parasti viņš to darīja, tikai skanot valsts himnai.
Kad Svens bija pie mums nodzīvojis trīs dienas, mēs jau bijām pie viņa akordeona daudzmaz pieraduši, un pats Svens mūs visus bija apbūris. No viņa plūda tāda kā nevainīga labestība, un tāpēc uz viņu nevarēja dusmoties, lai arī ko viņš pastrādātu, - tieši tāpat, kā nevar dusmoties uz bērnu, kas pieslapinājis autiņus. Mātei viņš ātri kļuva mīļš tāpēc, ka izrādījās aizrautīgs pavārs un nēsāja līdzi milzīgu piezīmju grāmatu ādas vākos, kurā pierakstīja receptes. Viņi ar māti pavadīja virtuvē ilgas stundas, apmācīdami viens otru iemīļotāko ēdienu gatavošanā, un rezultātā maltītes izvērsās tik varenas un apbrīnojamas, ka mūs visus sāka mocīt nelāga dūša no pārēšanās.
Apmēram nedēļu pēc ierašanās Svens kādu rītu ieklīda istabā, ko es lepni dēvēju par savu kabinetu. Šajā pamatīgi būvētajā villā bija tāda istabu pārpilnība, ka man bija izdevies piedabūt māti ierādīt man īpašu telpu savu radījumu turēšanai.
Mana zvērnīca tajā laikā bija krietni plaša. Tur bija auspūcīte Uliss, kas cauru dienu sēdēja uz aizkaru stieņa, izskatīdamās pēc satrupējuša olīvkoka celma, un reizēm ar dziļa nicinājuma izteiksmi sejā izvēma kumosu uz izklātas avīzes lapas. Suņu kontingents bija pieaudzis līdz trim - to papildināja pāris jaukteņu, kurus man dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi zemnieku ģimene un kuri savas pilnīgi nedisciplinētās uzvedības dēļ bija nokristīti par Čuruli un Korķeli [12] . Tur bija garas rindas ievārījuma burku, dažās no tām atradās metilspirtā ieguldīti paraugi, citās mikroskopiskas dzīvas būtnes Un vēl tur bija seši akvāriji, kuros mitinājās visdažādākie tritoni, vardes, čūskas un krupji. Veselas grēdas kastīšu ar stikla vāciņiem kalpoja par mājvietu manai tauriņu, vaboļu un spāru kolekcijai. Man par pārsteigumu, Svens pret šo kolekciju izrādīja dziļu un gandrīz vai godbijīgu interesi. Sajūsmināts par kādu, kas izrāda interesi par manu loloto menažēriju, es viņam sarīkoju pamatīgu ekskursiju gida pavadībā un izrādīju itin visu, pat savu sīko šokolādes brūno skorpionu ģimeni, kuru biju paslepus ienesis mājā, - gan iepriekš nozvērinot Svenu klusēt. Vislielāko iespaidu uz Svenu atstāja zirnekļa zemūdens zvans - viņš klusēdams stāvēja akvārija priekšā, ar lielajām, zilajām acīm saspringti vērodams, kā zirnekliene sagūsta medījumu un iestiepj savā mazajā velvē. Svens izrādīja tādu dedzību, ka es izmēģinājuma pēc ievaicājos, vai viņš nevēlētos pavadīt kādu laiku kopā ar mani olīvu birzīs, lai varētu viņam parādīt dažus no šiem radījumiem to dabiskajā vidē.
Cik ārkārtīgi laipni! - Svens iesaucās, un viņa lielā, neglītā seja priekā iemirdzējās. - Vai esi pārliecināts, ka es nebūšu tev traucēklis?
Es apgalvoju, ka viņš noteikti nebūs traucēklis.
Tādā gadījumā es par to ļoti priecātos, - Svens sacīja. - Ārkārtīgi priecātos.
Un tā visu atlikušo Svena ciemošanās laiku mēs pēc brokastīm pazudām no villas un pāris stundas pavadījām olīvu birzīs.
Svena apciemojuma pēdējā dienā - viņš grasījās doties prom ar vakara prāmi - mēs sarīkojām savam viesim par godu mazas atvadu vakariņas un ielūdzām Teodoru. Iepriecināts par jauna klausītāja ierašanos, Svens ar savu akordeonu nekavējoties sniedza Teodoram pusstundu garu Baha solokoncertu.
Hmm, - Teodors teica, kad Svens bija beidzis, - vai jūs, ēēē… zināt arī kādu citu melodiju?
Nosauciet kādu, doktor! - Svens teica, atvezdams rokas plašā žestā. - Es to jums nospēlēšu.
Teodors bridi domīgi šūpojās pirkstgalos.
Es gan nedomāju, - viņš kautrīgi ieminējās, - ka jūs varētu zināt, ēēē… dziesmu, kas saucas "Pilsētā bij' krodziņš mazs"?
Protams, zinu! - Svens atsaucās un nekavējoties uzsāka dziesmas ievada akordus.
Acīm mirdzot un bārdai spurojoties, Teodors sparīgi dziedāja līdzi, un, kad dziesma bija galā, Svens bez kavēšanās iesāka nākamo - "Klementīni". Teodora mietpilsoniskā attieksme pret Bahu iedrošināja māti palūgt Svenu nospēlēt "Ja es būtu melnais strazds" un "Vērpjamā ratiņa dziesmu", ko viņš tūlīt pat teicami izpildīja.
Tad piebrauca taksometrs, lai nogādātu viņu dokos; Svens ikkatru no mums sirsnīgi apskāva, un viņa acis pieplūda asarām. Viņš ietrausās taksometrā, stiepdams līdzi savu ādas somu un novietodams dārgo akordeonu klēpī, un māja mums tik ilgi, kamēr auto nozuda skatienam.
Kāds vīrišķīgs cilvēks, - māte apmierināti teica, kad bijām atgriezušies mājā. - īsts vecās skolas pārstāvis.
Tev vajadzēja viņam to pateikt, - Larijs sacīja, izstiepās uz dīvāna un paņēma grāmatu. - Vairāk par visu pasaulē homī- šiem patīk, ja tos nosauc par vīrišķīgiem.
Ko gan tu ar to gribi teikt? - māte noprasīja, uz ikdama brilles un aizdomīgi nopētīdama Lariju.
Larijs nolaida grāmatu un apjucis paskatījās uz viņu.
Homoseksuāļiem patīk, ka viņus uzskata par vīrišķīgiem, - viņš lēni, pacietīgi atkārtoja, it kā skaidrodams kaut ko vienkāršu garīgi atpalikušam bērnam.
Māte turpināja blenzt uz viņu, pūlēdamās aptvert, vai šis gadījumā nav viens no Larija komplicētajiem jokiem.
Tu taču necenties man iestāstīt, - viņa beidzot ieteicās, - ka tas cilvēks ir… ir… ka viņš ir viens no tiem?
Ak dievs, māt, protams, ka viņš ir! - Larijs aizkaitināts atteica. - Viņš ir vecs, trakulīgs ziliķis - un steidzās atpakaļ uz Atēnām tikai tāpēc, ka dzīvo tur kopā ar valdzinošu septiņpadsmit gadus vecu jaunekli no Kipras un neuzticas viņam.
Vai tu tiešām gribi teikt, - Margo iejautājās, acis iepletusi, - ka viņi ir greizsirdīgi viens uz otru?
Protams, - Larijs teica un, pārtraukdams diskusijas turpinājumu, no jauna pievērsās grāmatai.
Cik neparasti, - Margo prātoja. - Vai tu dzirdēji, māt? Viņi tiešām kļūst greizsirdīgi…
Margo, - māte caur zobiem izgrūda, - mēs to neapspriedīsim. Es gan gribētu zināt, Larij, kāpēc tu viņu ielūdzi ciemos, ja zināji, ka viņš, ēēē… ka viņam ir tādas noslieces?
Kāpēc ne? - Larijs vienkārši apjautājās.
Nu, tu būtu varējis vismaz padomāt par Džeriju, - māte sakaitināta atteica.
Par Džeriju? - Larijs pārsteigts pārjautāja. - Par Džeriju?
Kāds viņam ar to visu sakars?
>
Kāds viņām ar to sakars? Nudien, Larij, tu mani kaitini! Tas vīrs būtu varējis zēnu slikti ietekmēt, ja viņam būtu ar to kāds sakars!
Larijs piecēlās sēdus uz dīvāna un palūkojās uz māti. Viņš īsi nopūtās, kā zaudējis pacietību, un nolika grāmatu pie malas.
Pēdējos trīs rītus, - viņš aizrādīja, - Džerijs olīvu birzīs sniedza Svenam dabaszinību lekcijas. Neliekas, ka tas būtu nodarījis neglābjamu ļaunumu kaut vienam no viņiem.
Ko? - māte iespiedzās. - Ko?
Es jutu, ka pienācis laiks iejaukties. Galu galā man patika Svens. Paskaidroju, ka savas viesošanās sākumā viņš bija ieklīdis manā istabā un tūlīt dziļi ieinteresējies par manu dzīvnieku kolekciju. Saprazdams, ka viens atgrieztais ir vairāk vērts par divpadsmit svētajiem, es biju piedāvājies aizvest viņu uz olīvu birzīm un izrādīt manas iemīļotās medību vietas. Tā nu mēs katru rītu tikām devušies uz birzīm un Svens stundām ilgi gulējis uz vēdera, vērodams, kā darbīgās skudras stiepj zāles sēklas vai kā dievlūdzēju mātītes izblīdušiem vēderiem dēj savas putām līdzīgās olas uz akmens, vai arī blenzdams zemes zirnekļu lamatās un murminādams "Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!" tādā ekstāzē, ka mana sirds sila vien.
- Nu labi, mīļais, - māte sacīja. - Bet domāju, ka turpmāk, ja tu vēlēsies ņemt kādu no Larija draugiem līdzi pastaigā, tev vajadzētu par to vispirms pastāstīt man.
tinteszivis un krabji
Katru rītu, kad pamodos, saule, lūkodamās cauri slēģiem, bija pievilkusi manu istabu ar tīģera svītrām. Es secināju, ka suņi, kā vienmēr, pamanījušies ierāpties gultā, man to pat nemanot, un ieņēmuši tur vairāk vietas nekā tiem pieklātos, nu guļ dziļā, sirdsšķīstā miegā. Uliss mēdza tupēt virs loga un ar ļaunīgā nosodījumā samiegtām acīm blenzt uz saules zeltainajiem stariem. Ārpusē bija dzirdami gailēna aizsmakušie, ņirdzīgie ķērcieni un vistu maigā klukstēšana, kas izklausījās pēc putras burbuļošanas, tām meklējot barību zem apelsīnu un citronu kokiem, attālā kazu zvaniņu klinkstēšana, zvirbuļu spalgā čirpstēšana uz jumta dzegas un pēkšņi švīkstošu, lūdzošu klaigu uzplūdi, kas liecināja, ka viena no bezdelīgām atnesusi pilnu muti barības savam perējumam ligzdā tieši zem mana loga. Es tad atmetu palagu, izgrūdu suņus uz grīdas, kur tie ņēmās skurināties, staipīties un žāvāties, izliekuši rožainās mēles kā eksotiskas lapas, piegāju pie loga un atgrūdu slēģus. Izliecies pāri palodzei, ļāvu rīta saulei sildīt manu kailo ķermeni un domīgi kasīju suņu blusu atstātos sārtos plankumiņus uz ādas, kamēr acis pierada pie gaismas. Tad es vēros pāri olīvkoku sudrabainajām galotnēm uz pludmali un zilo jūru pusjūdzi tālāk. Šajā pludmalē zvejnieki laiku pa laikam mēdza izvilkt tīklus; man tas vienmēr bija īpašs notikums, jo no līča zilās dzelmes krastā izvilktie tīkli allaž izrādījās pilni ar aizgrābjošiem jūras radījumiem, kas citkārt bija man neaizsniedzami.
Ja es ieraudzīju mazās zvejas laivas šūpojamies ūdenī, steidzīgi apģērbos un, paķēris kolekcionāra ekipējumu, traucos cauri olīvu birzīm līdz ceļam un pa to prom uz pludmali. Gandrīz visus zvejniekus es pazinu pēc vārda, bet tikai viens no viņiem bija man tuvs draugs: gara auguma, spēcīgs jauns vīrietis ar kastaņkrāsas matu ērkuli. Viņa vārds neizbēgami bija Spiro - par godu svētajam Spiridonam -, tāpēc, lai atšķirtu viņu no visiem citiem pazīstamajiem Spiro, es jauno zvejnieku saucu par Kokino - "sarkano". Kokino sagādāja lielu prieku atvest man paraugus, un, viņš līksmoja par manu patieso sajūsmu, kaut arī ne mazākajā mērā par šiem radījumiem neinteresējās.
Kādu dienu es ierados pludmalē tādā brīdī, kad tīkls bija vēl pa pusei ūdenī. Zvejnieki, brūni kā valrieksti, vilka pilošās troses, plati ieplesto kāju papēžus atspēruši smiltīs, tīkla masī- vajam maisam arvien vairāk tuvojoties krastam.
- Vesels, kyrie Džerij, - Kokino uzsauca, mādams ar lielu, vasarraibumainu roku, un viņa matu ērkulis saulē vizēja kā ugunskurs. - Šodien mums vajadzētu dabūt tev kādus jaukus dzīvniekus, jo metām tīklu jaunā vietā.
Es notupos smiltīs un pacietīgi gaidīju, kamēr zvejnieki čalodami un jokodami nemitīgi turpināja vilkt. Drīz vien seklajā ūdenī parādījās tīkla aste un, tai iznirstot virspusē, varēja redzēt tīklā ieķērušos zivju mirdzināšanos un trīsināšanos. Krastā izvilkts, tīkls izskatījās kā dzīvs un pulsēja no zivīm, bija dzirdama tāda kā nemitīga staccato tikšķēšana, zivju astēm velti plīkšķinoties citai pret citu. Tika atnesti grozi, zivis vilktas ārā no tīkla un samestas tajos. Sarkanas zivis, baltas zivis, zivis ar vīnsarkanām svītrām, skorpionzivis kā ugunīgi gobelēni. Reizēm no tīkla iekšpuses ar šausmu pilnām cilvēka acīm glūnēja astoņkājis vai tinteszivs. Kad visas loma ēdamās sastāvdaļas bija noglabātas grozos, pienāca mana kārta.
Tīkla dibenā atradās liela kaudze akmeņu un jūraszāļu, un tieši tur slēpās manas trofejas. Reiz es atradu apaļu, plakanu akmeni, uz kura auga brīnišķīgs, šķīsti balts koraļļu koks. Tas izskatījās kā jauns dižskābardis ziemā - sniega kārtiņas klātiem bezlapu zariem. Reizēm atradās spilvenveida jūras zvaigzne, bieza kā biskvītkūka un gandrīz tikpat liela; tās malas nebija starainas kā parasti jūras zvaigznēm, bet noapaļotas kā ķemmes gliemenei. Šīs jūras zvaigznes parasti bija bāli dzeltenbrū- nas ar koši sarkaniem plankumiņiem. Reiz es ieguvu divus apbrīnojamus krabjus, kuru spīles un kājas, pievilktas pie ķermeņa, precīzi piekļāvās ovālo bruņu malām. Šie krabji bija balti ar rūsas sarkaniem plankumiem uz muguras, kas izskatījās pēc austrumnieciskām sejām. To gan ar grūtībām varētu nosaukt par aizsargkrāsu, un es nospriedu, ka šiem krabjiem jābūt ļoti maz ienaidnieku, ja tie savās uzkrītošajās livrejās var pārvietoties pa jūras dibenu.
Tajā rītā es pārmeklēju lielu jūraszāļu kaudzi, kad Kokino, novietojis pēdējās zivis grozos, nāca man palīgā. Tur bija parastais daudzums kalmāru sērkociņu kastītes lielumā, jūras adatas, zirnekļu krabji un visdažādākās sīkās zivtiņas, kas, par spīti savam augumam, tomēr nebija spējušas izlauzties cauri tīkla acīm. Pēkšņi Kokino izgrūda pa pusei pārsteiguma, pa pusei apbrīnas pilnu ņurdienu, izcēla kaut ko no jūraszāļu mudžekļa un tulznainajā rokā pastiepa uz manu pusi. Es tik tikko spēju noticēt savām acīm - tas bija jūras zirdziņš. Brūngani zaļš, uzmanīgi izliecies, izskatīdamies pēc savādas šaha figūriņas, šis jūras zirdziņš gulēja Kokino saujā, strauji elpodams ar savādo, izstiepto muti un drudžaini ritinādams asti vaļā un ciet. Es steidzīgi paķēru to un ielaidu burkā ar jūras ūdeni, domās lūgdamies svēto Spiridonu, kaut būtu paspējis laikā. Man par lielu prieku, jūras zirdziņš izslējās un sastindzis balansēja burkā, mazajām spuriņām abpus galvai ņirbīgi kustoties. Nogaidījis tikai tik daudz, lai pārliecinātos, ka ar zirdziņu tiešām viss kārtībā, es izrakņāju atlikušo jūraszāļu porciju tādā dedzībā, kā zeltracis skalo smiltis upes dibenā, kur tikko atradis tīrradni. Mans čaklums tika atalgots, jo dažas minūtes vēlāk burkā sastinguši karājās veseli seši dažāda lieluma jūras zirdziņi. Savas veiksmes sajūsmināts, es strauji atvadījos no Kokino un pārējiem zvejniekiem un steidzos atpakaļ uz villu.
Tur es bez ceremonijām izliku no mājokļa četrpadsmit glodenes un ziedoju viņu akvāriju savu jaunieguvumu vajadzībām. Es zināju, ka burkā, kurā jūras zirdziņi bija ieslodzīti, skābekļa ilgam laikam nepietiks, tāpēc man jārīkojas ātri, ja vēlējos saglabāt viņus dzīvus. Ar akvāriju rokās es atkal skrēju uz jūras malu, rūpīgi to izmazgāju, piepildīju akvārija dibenu ar smiltīm un nesos atpakaļ. Pēc tam man vajadzēja trīs reizes skriet atpakaļ uz jūru ar spaini, lai sagādātu pietiekamu daudzumu jūras ūdens. Brīdī, kad ielēju akvārijā pēdējo spaini, es biju tik sakarsis un nosvīdis, ka pat sāku apšaubīt, vai jūras zirdziņi ir tā vērti. Taču, tiklīdz biju tos ielaidis akvārijā, es sapratu - ir gan vērti. Biju ielicis akvārijā mazu, žuburainu, nokaltušu olīvkoka zaru un nostiprinājis smiltīs. Tikko jūras zirdziņi izplunkšķēja no burkas, tie izslējās un tad kā tikko ganībās izlaistu poniju bariņš traucās apkārt akvārijam, spurām ņirbot tik ātri, ka tās nemaz nebija saskatāmas; izskatījās, ka mazos zirdziņus vada kāds mazs, iekšējs motors. Kad jūras zirdziņi bija, tā sakot, izauļojušies pa savu jauno teritoriju, visi piepeldēja pie olīvkoka zara, ar mīlestību apvija ap to savas astes un svinīgi sastinga.
Jūras zirdziņi nekavējoties guva panākumus. Tie bija gandrīz vai vienīgie mani villā ieviestie dzīvnieki, kuri iemantoja visas ģimenes vienprātīgu atbalstu. Pat Larijs mēdza paslepus iegriezties manā kabinetā, lai pavērotu tos strauji šaudāmies šurpu turpu pa akvāriju. Jūras zirdziņu kopšana aizņēma ievērojamu daļu mana laika, jo es atklāju, ka ūdens diezgan ātri sasmok, tāpēc, lai uzturētu ūdeni svaigu, man nācās ar spaini iet uz jūru piecas vai sešas reizes dienā. Tas bija ļoti nogurdinošs process, bet es priecājos, ka to turpināju, jo citādi būtu palaidis garām ārkārtīgi neparastu skatu.
Vienam no jūras zirdziņiem, kurš, spriežot pēc gandrīz melnās krāsas, neapšaubāmi bija vecs dzīvnieks, bija ļoti labi attīstīts puncis. Es to vienkārši uzskatīju par vecuma pazīmi. Tad kādu rītu es ievēroju, ka pāri šā zirdziņa vēderam stiepjas līnija, gluži kā iešķelta ar žileti. Es vēroju to un spriedu - varbūt jūras zirdziņi ir kāvušies - un, ja tā bijis, tad ko gan izmantojuši par ieročiem, jo viņi izskatījās tik bezpalīdzīgi. Tad, man par ārkārtīgu un pilnīgu pārsteigumu, sprauga pavērās platāk, un no tās izpeldēja sīciņa, trausla jūras zirdziņa kopija. Es nespēju ticēt savām acīm, taču, tiklīdz pirmais mazulis bija atbrīvojies no somas un iekāries tīrajā ūdenī, viņam pievienojās otrs, tad vēl viens un vēl - kamēr ap savu gigantisko māti kā mazs dūmu mākonītis peldēja divdesmit mikroskopiski jūras zirdziņi. Šausmās, ka pārējie jūras zirdziņi varētu apēst mazuļus, es steidzīgi iekārtoju vēl vienu akvāriju un ievietoju tajā mazuļus kopā ar to zirdziņu, kuru uzskatīju par māti. Uzturēt svaigu ūdeni divos akvārijos bija vēl trakāks Herkulesa varoņdarbs, un es jau sāku justies kā nastu ēzelis, tomēr biju apņēmības pilns turpināt līdz ceturtdienai, kad uz tēju atnāks Teodors, lai varētu parādīt viņam savus jaunieguvumus.
- Aha! - Teodors teica, blenzdams akvārijos ar profesionālu aizrautību, - tas nudien ir ārkārtīgi interesanti. Protams, saskaņā ar grāmatu aprakstiem jūras zirdziņiem jāmitinās šajā apvidū, bet es pats, ēēē… zini… nekad agrāk nebiju tos redzējis.
Es parādīju Teodoram māti ar sīciņo mazuļu spietu visapkārt.
Nē, nē, - Teodors aizrādīja, - tā nav māte, tas ir tēvs.
Vispirms es nodomāju, ka Teodors mani āzē, bet viņš sāka
skaidrot: kad mātīte izdēj olas un tēviņš tās apaugļo, olas nonāk īpašā perējamā somā uz tēviņa vēdera, kur tās nobriest un izšķiļas. Jūras zirdziņš, kuru es biju uzskatījis par laimīgo māti, patiesībā izrādījās lepnais tētis.
Visai drīz mikroskopiskās jūras barības un svaiga ūdens sagāde manam ganāmpulkam kļuva pārāk apgrūtinošs uzdevums, tāpēc man ārkārtīgi negribīgi nācās aiznest tos uz jūru un palaist brīvē.
Kokino ne tikai piegādāja man paraugus no saviem tīkliem, bet arī ierādīja vienu no modernākajām zvejas metodēm, ar kādu man jebkad bija gadījies saskarties.
Kādu dienu es satiku viņu krastmalā un redzēju, ka jaunais zvejnieks iekrauj savā ļodzīgajā, mazajā laiviņā petrolejas mucu ar jūras ūdeni. Mucas dibenā bija izplājusies liela, emocionāla izskata tinteszivs. Kokino bija apsējis tinteszivij auklu tajā vietā, kur galva savienojas ar lielo, olveidīgo ķermeni. Es jautāju, uz kurieni viņš pošas, Kokino atbildēja, ka gribot ķert tinteszivis. Es apjuku, jo laivā nebija nevienas makšķeres vai tīkla, pat ne žebērkļa. Kā gan viņš grasās tinteszivis sagūstīt?
Ar mīlestību, - Kokino noslēpumaini atbildēja.
Es jutu, ka mans dabaszinātnieka pienākums ir izpētīt itin visas dzīvnieku sagūstīšanas metodes, tāpēc lūdzu Kokino, vai man būtu atļauts braukt viņam līdzi. Mēs aizairējām laivu zilajā līcī, kamēr zem tās atradās vairākas asis kristālskaidra ūdens. Tad Kokino paņēma ap tinteszivs vidu apsietās auklas galu un rūpīgi apsēja to ap kājas īkšķi. Viņš pacēla tinteszivi un pārmeta pāri laivas malai. Kādu brīdi tā peldēja virs ūdens, vērdamās uz mums ar neticīgu izteiksmi acīs, tad izspurca lielu daudzumu ūdens un ar vairākiem rāvieniem šāvās prom, vilkdama virvi aiz sevis, un drīz vien nozuda zilajās dzīlēs. Virve pamazām aizslīdēja pāri laivas malai un cieši savilkās ap Kokino īkšķi. Viņš aizdedzināja cigareti un izbužināja spilgtos matus.
- Tā, - viņš teica un man uzsmaidīja, - tagad redzēsim, ko mīla var izdarīt.
Kokino iegūla airos un lēni, uzmanīgi airēja laivu pāri līcim, laiku pa laikam apstādamies un dziļi koncentrēdamies, vērojot pie sava īkšķa piesieto virvi. Pēkšņi viņš īsi ieņurdējās, atlaida airus, tā ka tie nokarājās abpus laivai kā naktstauriņa spārni, satvēra virvi un sāka to vilkt. Es pārliecos laivas malai un, sasprindzinājis skatienu, vēros dzidrajā ūdenī uz stingri savilkto virves galu. Drīz vien dziļumā parādījās neskaidra kontūra; Kokino vilka auklu vēl ātrāk, un kļuva redzama tinteszivs. Pievelkot to tuvāk, es, sev par pārsteigumu, konstatēju, ka auklas galā vairs nav viena tinteszivs, bet gan divas, kaislīgi saķērušās. Kokino aši pievilka tās klāt un ar veiklu rāvienu iecēla laivā. Tēviņš bija tik ļoti nodevies savai dāmai, ka pat šī pēkšņā pārcelšanās gaisā no dzimtās ūdens vides viņu nepavisam neuztrauca. Viņš bija pieķēries mātītei tik cieši, ka Kokino bija ko nopūlēties, lai mīlnieku atrautu un iemestu mucā ar ūdeni.
Šis jaunais zvejas paņēmiens man likās ļoti pievilcīgs, kaut arī neskaidri nojautu, ka tas nav gluži sportisks. Tas bija gandrīz kā suņu ķeršana pārošanās laikā, izmantojot kuci garas virves galā. Stundas laikā mēs samērā nelielā līča teritorijā noķērām piecus tinteszivs tēviņus. Mani pārsteidza šis apdzīvotības blīvums, jo tinteszivis ir radījumi, kurus reti iespējams satikt, ja nu vienīgi nakts medībās. Visā šajā laikā tinteszivs mātīte tēloja savu lomu tādā kā stoiskā vienaldzībā; es tomēr uzskatīju, ka viņai jātiek atalgotai, tāpēc pierunāju Kokino palaist mātīti vaļā, ko viņš acīmredzami negribīgi arī izdarīja.
Es vaicāju, kā viņš zinājis, ka šī mātīte ir gatava piesaistīt tēviņus, un jaunais zvejnieks paraustīja plecus.
Šis ir īstais laiks, - viņš atteica.
' t
Es apjautājos, vai tādā gadījumā virves galā var piesiet jebkuru mātīti un gūt rezultātu.
Jā, - Kokino apstiprināja, - taču dažas mātītes, protams ir pievilcīgākas par citām, tāpat kā sievietes, un ar tām tev veiksies labāk.
Mans prāts samežģījās, pūloties izstrādāt divu tinteszivs mātīšu pievilcības salīdzinošo tabulu. Patiesi nožēloju, ka šo pašu metodi nevar izmantot arī ar citiem radījumiem. Piemēram, doma par jūras zirdziņa mātītes iemešanu ūdenī diega galā un tad vilkšanu atpakaļ kopā ar iekārē kvēlojošu tēviņu svītu man šķita ļoti pievilcīga. Ciktāl man zināms, Kokino bija vienīgais šī neparastā zvejas paņēmiena lietotājs, jo es nekad netiku redzējis citus zvejniekus to izmantojam - patiesībā neviens zvejnieks, kam par to ieminējos, nebija par tādu pat dzirdējis un uztvēra manu stāstu ar rupju neticību.
Krasta robainā līnija villas tuvumā bija īpaši bagāta ar jūras dzīvību un ūdens pietiekami sekls, tā ka radījumus noķert bija pavisam viegli. Par laimi, izdevās pierunāt Lesliju uzbūvēt man laivu, kas meklējumus padarīja krietni sekmīgākus. Šis gandrīz apaļais kuģniecības meistardarbs ar plakano dibenu un spēcīgu labo sānsveri tika nokristīts par Būtlu Košpakaļu [13] un tūlīt aiz ēzelītes bija mans visvērtīgākais īpašums. Piekrāvis laivu ar burkām, kārbām, tīkliem un lielu pārtikas saini, es mēdzu kuģot kopā ar savu komandu - Rodžeru, Čuruli un Kor- ķeli - un reizēm arī ar Ulisu, ja tam bija vēlēšanās mums pievienoties. Mēs pavadījām karstas bezvēja dienas, pētīdami attālus mazus līčus un klinšainus, jūraszālēm rotātus arhipelāgus. Šajās ekspedīcijās mums gadījās daudz interesantu piedzīvojumu. Reiz mēs atradām veselu akru jūras dibena, noklātu ar lieliem jūras zaķu bariem; šie radījumi ir olveidīgi purpurkrāsas ķermeņi, gar sāniem glīti, plisēti volāni un uz galvas - divi īpatnēji izaugumi, kas tiešām stipri izskatās pēc garām zaķa ausīm. Viņu tur bija simtiem, un visi pāri akmeņiem un smiltīm slīdēja salas dienvidu virzienā. Tie nepieskārās cits citam un neizrādīja nekādu interesi, tāpēc es nolēmu, ka tas nav kopošanās saiets, drīzāk kaut kāda veida migrācija.
Citā reizē, kad bijām noenkurojušies mazā līcī, mūs pamanīja bariņš apātisku, tuklu un labsirdīgu delfīnu; acīmredzot Būtlas Košpakaļas draudzīgā, oranži baltā krāsojuma pievilināti, tie lēkādami un šļakstinādamies izklaidējās apkārt laivai, piepeldēja pavisam tuvu, vērās uz mums smaidošām sejām un dziļi, kaislīgi nopūtās caur savām elpatverēm. Kāds jauns delfīns, pārgalvīgāks par pieaugušajiem, pat panira zem laivas, un mēs jutām viņu berzējamies gar Būtlas Košpakaļas plakano dibenu. Manu uzmanību vienlīdz saistīja gan šā jaukā skata vērošana, gan pūliņi apspiest dumpi uz kuģa, jo manas komandas locekļi uz delfīnu parādīšanos reaģēja katrs savā individuālā veidā. Čurulis, kas nekad nebija bijis varonīgs karotājs, arī šoreiz izrīkojās precīzi saskaņā ar savu vārdu un vēlāk trīcēdams, sarāvies notupās laivas priekšgalā un klusi smilkstēja. Korķelis bija nolēmis, ka vienīgā iespēja glābt savu dzīvību ir mesties pāri bortam un peldēt uz krastu; man nācās viņu no tā atturēt ar varu, tāpat kā Rodžeru, kurš savukārt bija pārliecināts -, ja vien viņam atļautu ielēkt jūrā pie delfīniem, viņš viens pats būtu spējīgs tos visus vienā mirkli nogalēt.
Vienas tādas ekspedīcijas laikā es guvu apbrīnojamu trofeju, kas netiešā veidā noveda Lesliju tiesas priekšā. Visa ģimene bija devusies uz pilsētu - visi, izņemot Lesliju, kurš tobrīd atkopās no mokošas dizentērijas lēkmes. Tā bija viņa atveseļošanās pirmā diena, un Leslijs viesistabā gulēja uz dīvāna, vārgs kā kaķēns, malkoja ledus tēju un lasīja biezu ballistikas rokasgrāmatu. Viņš man nepārprotamiem vārdiem bija norādījis, ka nevēlas, lai es vazātos apkārt pa māju un viņu traucētu, tāpēc es, negribēdams braukt uz pilsētu, biju paņēmis suņus un devies izbraucienā ar Būtlu Košpakaļu.
Airēdamies līča rāmajos ūdeņos, es saskatīju kaut ko tādu, ko noturēju par dzeltenu jūraszāļu klājienu. Jūraszāles vienmēr bija izpētes vērtas, jo tajās allaž mitinājās jūras sīkbūtņu bari un reizēm, ja palaimējās, arī diezgan lieli radījumi, tāpēc es airējos turp. Tomēr, piekļuvis tuvāk, es redzēju, ka tās nav vis jūraszāles, bet kaut kas līdzīgs dzeltenīgam akmenim. Taču kas gan tas par akmeni, kas spēj turēties virs divdesmit pēdas dziļa ūdens? Izpētījis vēl pamatīgāk, es, sev par neaprakstāmu sajūsmu, atklāju, ka tas ir diezgan liels jūras bruņurupucis. Ievilcis airus un piekodinājis suņiem uzvesties klusu, es balansēju laivas priekšgalā un, uztraukumā sastindzis, gaidīju, līdz Būtla Košpakaļa pieslīdēs tuvāk un tuvāk. Bruņurupucis bija izplājies ūdens virspusē un, kā likās, saldi aizmidzis. Mans uzdevums bija to noķert, pirms dzīvnieks pamostas. Ne tīkli, ne kādi citi no maniem dažādajiem rīkiem nebija domāti savas trīs pēdas gara bruņurupuča gūstīšanai, tātad vienīgais paņēmiens, kā gūt panākumus, bija ienirt, sagrābt bruņurupuci un kaut kādā veidā iedabūt to laivā, pirms medījums pamostas.
Savā uzbudinājumā es ne uz mirkli neiedomājos, ka tik lielam bruņurupucim noteikti piemīt ievērojami liels spēks un ka tas diez vai padosies bez cīņas. Kad laiva atradās apmēram sešas pēdas no bruņurupuča, es aizturēju elpu un ieniru. Biju nolēmis panirt zem viņa, lai šādā veidā noslēgtu tam atkāpšanās ceļu; ielēkdams siltajā ūdenī, es noskaitīju īsu lūgšanu, kaut mana lēciena radītais plunkšķis bruņurupuci nepamodinātu, vai arī - kaut tas vismaz vēl būtu pārāk miegains straujai bēgšanai. Dziļi ieniris, es pagriezos uz muguras un ieraudzīju bruņurupuci sastingušu virs mani kā milzīgu zelta gineju. Pašāvies zem bruņurupuča, es viņu stingri sagrābu aiz priekšējām peldpleznām, kuras kā raupji sirpji izliecās no bruņām. Man par pārsteigumu, pat šī rīcība bruņurupuci nepamodi- nāja; kad es elsodams izniru, joprojām stingri sagrābis pel- dpleznas, un izpurināju ūdeni no acīm, es sapratu iemeslu. Kā vēstīja mans deguns un sīku zivtiņu bari, kas skrubinājās gar bruņurupuča zvīņainajiem locekļiem, tas jau diezgan ilgi bijis beigts.
Šis fakts gan sagādāja vilšanos, tomēr beigts bruņurupucis ir labāks nekā nekāds, tāpēc es ar pūlēm aizvilku tā ķermeni līdz Būtlai Košpakaļai un aiz vienas pleznas piesēju pie laivas malas. Suņi jutās ārkārtīgi ieintriģēti, jo uzskatīja bruņurupuci par kādu eksotisku delikatesi, ko esmu tiem sagādājis. Būtla Košpakaļa savas formas dēļ nekad nav bijusi ērti stūrējama, un tagad, pateicoties vienā malā piesietā bruņurupuča svaram, laiva izrādīja tieksmi riņķot uz vietas. Tomēr pēc stundu ilgas rosīgas airēšanas mēs sekmīgi piestājām pie mola un, piesējis laivu, izvilku bruņurupuča ķermeni krastā, kur varēju to izpētīt. Tas bija knābjainais bruņurupucis - viens no tiem, kuru bruņas izmanto briļļu rāmju gatavošanai un kuru izbāzeņus reizēm var redzēt optikas veikalu skatlogos. Reptilim bija masīva galva ar lielu, krunkainu dzeltenas ādas pakakli un asu knābi, kas to darīja ārkārtīgi līdzīgu vanagam. Bruņas bija dažās vietās ieskrambātas, droši vien okeāna vētrās vai no garāmpeldošas haizivs zobiem, un šur tur izgreznotas ar maziem baltu jūras pīlīšu mazuļu kumšķiem. Bruņu blāvā, narcišu dzeltenā apakšpuse bija mīksta un lokana kā samircis kartons.
Es nesen biju veicis ilgu un aizraujošu beigta krāšņbruņuru- puča sekciju un jutu, ka šī būtu ideāla iespēja salīdzināt jūras bruņurupuča un viņa saldūdens brāļa iekšējo orgānu anatomiju, tāpēc devos augšā kalnā, aizņēmos no dārznieka ķerru, aizgādāju savu dārgumu uz mājām un svinīgi noguldīju verandā, mājas priekšpusē.
Zināju, ka sagaidīšu pretestību, ja uzsākšu bruņurupuča sekciju mājā, taču uzskatīju, ka nevienam cilvēkam, kas ir pie pilnas saprašanas, nevarētu būt iebildumu pret verandas izmantošanu. Nolicis piezīmju grāmatu pa ķērienam un glīti sarindojis zāģus, skalpeļus un žiletes, gluži kā operāciju zālē, es ķēros pie darba.
Izrādījās, ka mīkstā, dzeltenā pavēdere nāk nost pavisam viegli, ja salīdzina ar krāšņbruņurupuča apakšdaļu, kuras nozā- ģēšanai man bija vajadzīgas trīs ceturtdaļas stundas. Kad plātne bija atdalīta, es to nocēlu kā vāku no šķīvja, un zem tās rtklājās visi apburošie bruņurupuča iekšējo orgānu noslēpumi - vislielākajā mērā daudzkrāsaini un aromātiski. Ziņkāre bija tiktāl pārņēmusi mani, ka smaku pat neievēroju. Toties suņi, kas parasti uzskata svaigu govsplāceni par ideālu aromātu, kurš piešķir viņu mīlas dzīvei pikantumu, visi reizē sāka neganti šķaudīt un sašutumā nozuda. Es ar sajūsmu atklāju, ka bruņurupucis bijis mātīte ar lielu daudzumu pusattīstītu olu. Olas bija apmēram pingponga bumbiņas lielumā, mīkstas, apaļas un oranžas kā kreses. To bija pavisam četrpadsmit; es visas uzmanīgi izņēmu un spīdīgā, lipīgā rindā noguldīju uz akmens plāksnēm. Bruņurupucim izrādījās neiedomājami daudz zarnu, un es nolēmu, ka man šī apbrīnojamā orgāna precīzs garums jāpieraksta savā nu jau asiņu traipiem klātajā piezīmju grāmatā. Ar skalpeļa palīdzību atdalīju zarnu galu no bruņurupuča anālās atveres un ņēmos vilkt ārā. Zarnas likās bezgalīgi garas, un drīz vien man nācās tās uzmanīgi sakārtot uz verandas grīdas daudzos līkumos un locījumos kā ieskurbušas dzelzceļa sliedes. Viens zarnu posms sastāvēja no kuņģa - derdzīga, pelēcīga maisa, kas atgādināja ar ūdeni pildītu balonu. Tas neapšaubāmi bija pilns ar bruņurupuča pēdējo maltīti, un es jutu, ka zinātnes interešu vārdā man jāpārbauda, ko dzīvnieks ēdis pirms nāves. Es iegrūdu skalpeli lielajā, ļumīgajā kalnā un izmēģinot iešķēlu. Kuņģis tūlīt pat ar spocīgu nopūtu saplaka, un no tā pacēlās tāda smaka, kuras priekšā visas citas zaudēja nozīmi. Neskatoties uz sajūsmu par saviem pētījumiem, pat es atsprāgu atpakaļ un biju spiests klepodams atkāpties, kamēr smaka izklīst.
Es zināju, ka pagūšu iztīrīt verandu, pirms ģimene atgriežas no pilsētas, taču savā sajūsmā biju pilnīgi aizmirsis faktu, ka viesistabā Leslijs atgūstas no slimības. Bruņurupuča iekšu smaka - tik kodīga, ka bija gandrīz saredzama - cauri balkonam ieplūda istabā un ieskāva dīvānu, uz kura Leslijs gulēja. Pirmais mani par katastrofu brīdināja asinis stindzinošs rēciens no viesistabas. Iekams es paguvu kaut ko saprātīgu iesākt, Leslijs, segās ievīstījies, parādījās balkona durvīs.
- Kas tā, sasodīts, par atbaidošu smirdoņu? - viņš aizsmacis noprasīja. Tad, līdzko mana brāļa skatiens krita uz gabalos sadalīto bruņurupuci un tā uz akmens plāksnēm glīti sarindotajiem iekšējiem orgāniem, viņa acis izspiedās un seja ieguva heliotropa nokrāsu. - Ko tas, pie velna, nozīmē?
Es mazliet bikli paskaidroju, ka tas ir bruņurupucis, kuru es patlaban secēju. Cerēdams samulsināt Lesliju ar detaļām, es steidzīgi ņēmos skaidrot, ka tā ir mātīte. Lūk, te viņš var aplūkot viņas apburošās olas, kuras biju izcēlis no bruņurupucie- nes iekšām.
Pie joda viņas olas! - Leslijs kliedza, tā ka tas izklausījās pēc dīvaina viduslaiku lāsta. - Dabū to draņķi prom no šejienes! Tas piesmirdinājis visu māju.
Es sacīju, ka sekcija ir jau gandrīz pabeigta un ka es esmu nolēmis visas bruņurupuča mīkstās daļas aprakt, paturot tikai skeletu, ko grasos pievienot savai kolekcijai.
Neko tādu tu nedarīsi, - Leslijs auroja. - Tu tūlīt pat ņemsi un apraksi visu to sasodīto draņķi. Tad drīksti nākt atpakaļ un izberzt verandu.
Trača pievilināta, balkona durvīs līdzās Leslijam parādījās mūsu ķēkša Lugarēcija. Viņa jau atvēra muti, lai apjautātos par šī skandāla būtību, kad pusceļā viņu trāpīja bruņurupuča smaka. Lugarēcijai pastāvīgi sagādāja raizes piecpadsmit vai sešpadsmit kaites, kuras viņa loloja ar mīlestību, kādu citi cilvēki veltī balkona puķēm vai pekiniešiem. Konkrēti šajā laikā viņai vislielākās nepatikšanas sagādāja vēders. Rezultātā viņa divas vai trīs reizes vārgi ierāva elpu kā zivs, aizžņaugtā balsī izdvesa "Svētais Spiri- don!" un ieslīga Leslija rokās labi tēlotā bezsamaņā.
Man par šausmām, tieši tajā mirklī pa piebraucamo ceļu tuvojās auto ar pārējiem ģimenes locekļiem un apstājās pie verandas.
Sveiks, mīļais, - māte teica, izkāpa no mašīnas un devās augšup pa kāpnēm. - Vai tev bija jauks rīts?
Pirms vēl es paguvu kaut ko atbildēt, bruņurupucis, tā sakot, aizsteidzās man priekšā. Māte pāris reižu savādi iekliedzās, gluži kā žagodamās, izrāva mutautiņu un piespieda sev pie deguna.
Kas te tik drausmīgi smird? - viņa apslāpēti noprasīja.
Tas sasodītais puika! - Leslijs rēca no balkona un veltīgi pūlējās atbalstīt vaidošo Lugarēciju pret durvju aplodu.
Pa to laiku Larijs un Margo bija piebiedrojušies mātei uz kāpnēm un ieraudzīja uzšķērsto bruņurupuci.
Kas…? - Larijs iesāka, un tad arī viņu sagrāba konvulsīva klepus lēkme. - Tas sasodītais puika! - viņš elsa.
Jā, mīļais, - māte caur mutautiņu apstiprināja, - Leslijs man tikko pateica.
Tas ir atbaidoši, - Margo vaimanāja, vēdinādamās ar mutautiņu. - Izskatās pēc dzelzceļa katastrofas.
Kas tas ir, mīļais? - māte man jautāja.
Es paskaidroju, ka tas ir ārkārtīgi interesants knābjainais bruņurupucis - mātīte ar olām.
Un tev noteikti vajadzēja to sakapāt te, verandā? - māte aizrādīja.
Tas puika ir traks! - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Visa māja smird kā sasodīts vaļu medību kuģis.
Es nudien domāju, ka tev vajadzēs to visu aiznest kaut kur citur, mīļais, - māte teica. - Mēs nevaram pieļaut šo smaku mājas priekšā, verandā.
Liec viņam aprakt to draņķi! - Leslijs pavēlēja, vēl ciešāk ietīdamies segās.
Kāpēc tu neatdod viņu adopcijai kādā eskimosu ģimenē? - Larijs noprasīja. - Viņiem ļoti garšo trāns, tārpi un tamlīdzīgas preteklības.
Larij, neesi riebīgs! - Margo noskurinājās. - Viņi nevar ēst kaut ko tādu. Man kļūst nelabi no domām vien.
Es domāju, mums vajadzētu iet iekšā, - māte vārgi ierosināja. - Varbūt tur tik ļoti nesmirdēs.
Te smird vēl trakāk, ja tas vispār iespējams, - Leslijs auroja no balkona.
Džerij, mīļais, tev te viss jāsatīra, - māte izrīkoja, ļoti uzmanīgi lavierēdama starp bruņurupuča iekšām, - un jādezinficē akmens plāksnes.
Ģimene iegāja mājā, un es ķēros pie bruņurupuča palieku iztīrīšanas no verandas. Līdz manām ausīm atplūda viņu niknās, strīdīgās balsis.
Sasodīts uzbrukums, - Leslijs klāstīja. - Es tur gulēju un mierīgi lasīju, kad mani pēkšņi sagrāba aiz rīkles.
Pretīgi, - Margo teica. - Nebrīnos, ka Lugarēcija noģība.
īstais laiks sagādāt viņam nākamo privātskolotāju, - Larijs paziņoja. - Tu, cilvēks, atstāj māju uz piecām minūtēm un atgriezies ieraugi viņu izķidājam Mobiju Diku tieši mājas priekšā.
Esmu pārliecināta, ka viņš negribēja nodarīt neko ļaunu, - māte labinājās, - bet no zēna puses to darīt verandā bija diezgan muļķīgi.
Muļķīgi! - Larijs dzēlīgi teica. - Nākamos sešus mēnešus mums nāksies taustīties apkārt pa māju gāzmaskās.
Es sakrāvu bruņurupuča atliekas ķerrā un aizvedu uz kalna virsotni aiz villas. Tur es izraku bedri un apglabāju mīkstās daļas, tad noliku bruņas un skeletu līdzās draudzīgam skudru pūznim, kura iemītnieces jau iepriekš bija man ievērības cienīgi izpalīdzējušas, noskrubinādamas kaulus tīrus. Ievērojamākais, kam viņas līdz šim tika ķērušās klāt, bija ļoti liela zaļā ķirzaka, tāpēc mani stipri interesēja, ko viņas spēs padarīt bruņurupucim. Skudras metās pie bruņurupuča, taustekļus dedzīgi vicinādamas, tad apstājās, kādu brīdi pārdomāja, noturēja īsu apspriedi un beidzot nozuda atpakaļ pūznī. Acīmredzot pat skudras bija pret mani. Es nomākts atgriezos villā.
Tur es ieraudzīju mazu, tievu, činkstīgu vīriņu, vīna iespaidā nepārprotami kareivīgu, uz joprojām aromātiskās verandas sliekšņa strīdamies ar Lugarēciju. Es apvaicājos, ko vīrs grib.
Viņš saka, - Lugarēcija nicinoši paziņoja, - ka Rodžers nogalējis viņa vistas.
Tītarus, - vīreiis izlaboja, - tītarus!
Labi, lai būtu tītari, - Lugarēcija piekāpās.
Man saplaka sirds. Viena nelaime par otru lielāka. Mēs zinājām, ka Rodžeram piemita visai peļams paradums - nokost cāļus. Pavasarī un vasarā viņš labu tiesu nevainīgi uzjautrinājās, vajādams bezdelīgas. Rodžers kļuva vai traks no dusmām, kad bezdelīgas šaudījās viņam gar degunu un lidoja tuvu zemei tieši tā priekšā, kamēr suns viņas vajāja, naidā saceltu spalvu un dusmās rēkdams. Zemnieku vistas mēdza paslēpties miršu krūmos un, tiklīdz Rodžers gāja garām, ar histērisku ķērkšanu un lielu spārnu vicināšanu mesties tieši viņam ceļā. Esmu pārliecināts, ka vistas, pēc Rodžera domām, bija kaut kas līdzīgs lempīgām bezdelīgām, ar kurām viņam cīkstēties, tāpēc, neklausīdamies mūsu protesta saucienos, viņš metās tām virsū un ar vienu ašu kodienu piebeidza, šajā darbībā ieguldot visu savu naidu pret kaitinošajām vasaras bezdelīgām. Nekāds sods nelīdzēja. Parasti Rodžers bija ārkārtīgi paklausīgs suns, bet šis bija izņēmums. Viss, ko mēs spējām darīt, bija samaksāt vistu īpašniekiem kompensāciju, bet tikai tādā gadījumā, ja vistas līķis tika uzrādīts kā pierādījums.
Es negribīgi iegāju iekšā pavēstīt ģimenei, ka Rodžers atkal bijis nedarbos.
Jēzu! - Leslijs nopūtās, ar pūlēm piesliedamies kājās. - Tu un tavi sasodītie kustoni.
Nu, nu, mīļais, - māte mierinoši teica. - Džerijs tur neko nevar darīt, ja Rodžers nokož vistas.
Tītarus, - Leslijs izlaboja. - Varu derēt, ka tas vīrs pieprasīs par viņiem veselu kaudzi naudas.
Vai tu iztīrīji verandu, mīļais? - māte apjautājās.
Larijs noņēma no sejas lielu, odekolonā samērcētu mutautu.
Vai tad te ož pēc iztīrītas verandas? - viņš noprasīja.
Es steidzīgi atbildēju, ka nupat grasos to darīt, un tad sekoju Leslijam, lai redzētu viņa un tītaru īpašnieka sarunas rezultātu.
Nu, - Leslijs kareivīgi noprasīja, lieliem soļiem iznākdams verandā, - ko tu gribi?
Vīrelis verdziski sarāvās, izskatīdamies pazemīgs, pakalpīgs un visā visumā pretīgs.
Esi laimīgs, kyriē, esi laimīgs, - viņš apsveicinājās ar Lesliju.
Esi laimīgs, - Leslijs skarbi atrūca tādā balsī, kas liecināja - viņš vēl vīram visu, izņemot to, ko nupat teicis. - Kāpēc tu gribēji mani satikt?
Mani tītari, kyrie, - vīrs nosodoši paziņoja. - Piedodi, ka traucēju, bet jūsu suns ir nogalējis manus tītarus.
Ak tā, - Leslijs atteica, - un cik?
Piecus, kyrie, - vīrs atbildēja, sēri šūpodams galvu. - Piecus manus labākos tītarus. Es esmu nabadzīgs vīrs, kyriē, citādi man ne sapņos nerādītos…
Piecus! - Leslijs satrūcies iesaucās un jautājoši palūkojās uz mani.
Es atzinu, ka tas izklausās pavisam ticami. Ja pieci histēriski tītari izlēkuši no miršu krūmiem, es nešaubos, ka Rodžers tos visus nokodis. Pat būdams labdabīgs un draudzīgs suns, viņš kļuva par bezsirdīgu slepkavu, ja reiz bija sācis.
Rodžers ir labs suns! - Lugarēcija kareivīgi paziņoja.
Viņa bija piebiedrojusies mums verandā un acīmredzami
uzlūkoja tītaru īpašnieku ar tādu pašu nepatiku kā es. Turklāt viņas viedoklis bija, ka Rodžers nespeja nodarīt ļaunumu.
Nu, - Leslijs bezcerīgajā situācijā filosofiski noteica, - ja piecus, tad piecus. Tāda ir dzīve. Kur ir līķi?
Uz mirkli iestājās klusums.
Līķi, kyrie?~ tītaru īpašnieks piesardzīgi apjautājās.
Līķi, līķi, - Leslijs nepacietīgi atkārtoja. - Tu saproti, beigtie tītari. Tu pats saproti, ka mēs nevaram maksāt, pirms nebūsi uzrādījis līķus.
Bet tas nav iespējams, - vīrs nervozi teica.
Ko tu ar to gribi teikt - nav iespējams? - Leslijs noprasīja.
Nu, nav iespējams atnest līķus, kyrie, - tītaru īpašnieks iedvesmas uzplūdā paskaidroja, - jo jūsu suns tos apēdis.
Šis paziņojums radīja pamatīgu eksploziju. Mēs visi zinājām, ka Rodžers ir, maigi izsakoties, viegli pārbarots suns, turklāt ievērojami izvēlīgs. Kaut arī viņš mēdza nokost vistas, nekas viņu nepiespiestu tās ēst.
Meli! Meli! - Lugarēcija griezīgi spiedza, un viņas acis pieplūda emociju asarām. - Viņš ir labs suns!
Viņš nekad mūžā nav apēdis neko no tā, ko nokodis, - Leslijs kliedza, - nekad!
Bet manu piecus tītarus! - mazais vīrs neatlaidās. - Manus piecus tītarus viņš ir apēdis!
Kad viņš tos nokoda? - Leslijs auroja.
Šorīt, kyriē, vēl šorīt, - mazais vīrs teica, pārmezdams krustu. - Es pats redzēju, un viņš tos visus apēda.
Es iejaucos un liecināju, ka Rodžers visu rīta cēlienu bija kopā ar mani Būtlā Košpakaļā un ka es neredzu iespēju, kā pat tik inteliģents suns kā viņš varētu vienlaikus atrasties tā vīra fermā, notiesādams piecus milzīgus tītarus, un kopā ar mani sēdēt laivā.
Leslijs bija pavadījis mokošu rītu. Viņš neko citu nebija vēlējies, kā mierīgi pagulēt uz dīvāna ar savu ballistikas rokasgrāmatu, taču vispirms viņš gandrīz nosmaka manu bruņurupuča iekšējo orgānu pētījumu dēļ, un nu viņa priekšā stāvēja mazs, piedzēries vīrelis, kas centās izkrāpt no mums naudu piecu tītaru vērtībā. Leslija niknums, kas nekad nav ticis dziļi apslēpts, izvirda uz āru.
Tu esi divkosīgs melis un krāpnieks, - viņš nošņācās.
Mazais vīrs atkāpās un nobālēja.
Tu esi melis un krāpnieks! - viņš sadūšojies teica. - Tu esi melis un krāpnieks. Tu ļauj savam sunim nokost ikviena vistas un tītarus, un, kad cilvēki atnāk pēc naudas, tu atsakies maksāt. Tu esi melis un krāpnieks!
Pat šajā stadijā, es domāju, veselais saprāts būtu ņēmis virsroku, taču mazais vīrelis pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņš raženi un sulīgi nospļāvās Leslijam pie kājām. Lugarēcija šausmās griezīgi ievaimanājās un cieši sagrāba Leslija roku. Zinādams brāļa temperamentu, es sagrābu otru. Mazais vīrelis, no bailēm uz mirkli atskurbis, atkāpās. Leslijs drebēja kā vulkāns, un mēs ar Lugarēciju turējām viņu ciet no visa spēka.
Cūkas sūds! - Leslijs rēca - Tu slimās kuņas bandubērns!
Pār viņa lūpām vēlās bagātīgi, vulgāri, izsmalcināti bioloģiska rakstura grieķu lāsti, un mazā vīra seja no baltas kļuva sārta, bet vēlāk - no sārtas koši sarkana. Viņš acīmredzot nebija zinājis, ka Leslijam ir tik pamatīgas zināšanas grieķu lamuvārdu klāstā.
Tu to nožēlosi, - vīrelis trīcošā balsī teica. - Tu to nožēlosi.
Viņš vēlreiz aizkustinoši izaicinoši nospļāvās, tad pagriezās
un laidās mukt prom pa ceļu.
Bija vajadzīgi visas ģimenes un Lugarēcijas apvienotie pūliņi un veselas trīs ceturtdaļas stundas, lai Lesliju ar vairāku lielu brendija devu palīdzību nomierinātu.
Neuztraucās par viņu, kyrie Leslij, - Lugarēcija izdarīja kopsavilkumu. - Viņam visā ciemā ir slikta slava. Neuztraucās par viņu.
Bet mums nācās gan uztraukties par viņu, jo nākamais, ko mēs par šo vīru dzirdējām, bija tas, ka viņš iesūdzējis Lesliju tiesā par parāda nemaksāšanu un personas apmelošanu.
Kad Spiro par to uzzināja, viņš pārskaitās.
Dievvārds, misis Darels, - viņš teica, dusmās piesarcis. - Kāpēc jūs neliek māsters Leslijs šaut nost to suņabērns?
Nedomāju gan, ka tas kaut ko atrisinās, Spiro, - māte šaubījās. - Mēs tagad vienīgi gribam zināt, vai tam vīram ir kādas cerības uzvarēt prāvu.
Uzvarēts prāvas! - Spiro ar dziļu nicinājumu iesaucās. - Tas bandubērns neko uzvarēts. Jūs atstāj to manā ziņā. Es to nokārtos.
Tikai, Spiro, lūdzu nepastrādā kaut ko pārsteidzīgu, - māte brīdināja. - Tas visu padarīs tikai ļaunāku.
Es nepastrādās neko pārsteidzīgs, misis Darels. Bet es to bandubērns nokārtos.
Vairākas dienas viņš staigāja apkārt ar noslēpumaini drūmu sejas izteiksmi, viņa biezās uzacis, nemitīgi koncentrējoties, bija sapinkājušās, un uz mūsu jautājumiem viņš atbildēja ar vienzilbes vārdiem. Tad kādu dienu, apmēram divas nedēļas pirms lietas izskatīšanas, mēs visi aizbraucām uz pilsētu iepirkties. Vēlāk, salīkuši zem iepirkumu svara, devāmies uz plato, koku ieskauto Esplanādi un apsēdāmies, lai iedzertu un jauki pavadītu laiku ar mūsu daudzajiem paziņām, kas gāja garām. Spiro, kurš visu laiku bija slepus glūnējis uz visām pusēm kā daždien cilvēks, kuram ir daudz ienaidnieku, pēkšņi sastinga. Viņš parāva uz augšu savu apjomīgo vēderu un pārliecās pāri galdam.
Māster Leslijs, vai tu redz to vīrs tur pāri, ar baltais mati?
Viņš norādīja ar cīsiņveidīgo pirkstu uz glītu maza auguma
vīriņu, kurš koku paēnā rāmi malkoja kafiju.
Nu, kas tas ir? - Leslijs apjautājās.
Tas ir tiesnesis, - Spiro teica.
Kāds tiesnesis? - Leslijs apjuka.
Tiesnesis, kas tiesā tava lietu, - Spiro paskaidroja. - Es grib, lai tu aiziets un parunāts ar viņa.
Tu domā, ka tas būs prātīgi darīts? - Larijs šaubījās. - Viņš nodomās, ka tu mēģini muļķot taisno tiesu, un piespriedīs tev desmit gadus cietumā vai ko tamlīdzīgu.
Dievvārds, ne, - Spiro atsaucās, šausmās par tādu iedomu. - Viņš neliks māsters Leslijs cietumā. Viņš ir gudrs, lai tā nedarīts, kamēr es esmu te.
Pat, ja tā būtu, Spiro, vai tu nedomā, ka tiesnesim liksies mazliet jocīgi, ja Leslijs pēkšņi sāks ar viņu runāt?
Dievvārds, ne! - Spiro apgalvoja. Viņš pavērās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās, un tad nočukstēja. - Viņš krāj pastmarkas.
Ģimene izskatījās apjukusi.
Tu gribi teikt, viņš ir filatēlists? - Larijs beidzot noprasīja.
Nē, nē, māster Larijs, - Spiro teica, - viņš nav viens no tiems. Viņš precēts vīrs ar divi bērni.
Šī saruna likās vēl vairāk samudžināta nekā parasti, kad runājām ar Spiro.
Kāds tam visam sakars ar pastmarku krāšanu? - Leslijs pacietīgi noprasīja.
Es aizvedīs tevi turpum, - Spiro teica, pirmo reizi atklādams makjavellismu savā raksturā, - un tu saki viņams, ka dabūs kādu pastmarkas no Anglija.
Bet tā ir kukuļošana, - Margo bija šokā.
Tā nav kukuļošanas, miss Margo, - Spiro apgalvoja, - viņš krāj pastmarkas. Viņš grib pastmarkas.
Man gan liekas - ja tu mēģināsi piekukuļot tiesnesi 'ar pastmarkām, viņš tev piespriedīs apmēram piecsimt gadus verdzībā, - Larijs Leslijam saprātīgi paskaidroja.
Es dedzīgi apjautājos, vai Lesliju, ja viņu notiesās, aizsūtīs uz Vido - cietumu mazā saliņā, kas atradās dzirkstošajā jūrā apmēram pusjūdzi no pilsētas?
Nē, nē, mīļais, - māte, manāmi uztraukta, atbildēja. - Lesliju nesūtīs uz Vido.
Manuprāt, tā bija gaužām žēl. Man jau bija viens draugs - cietumnieks, kurš dzīvoja Vido un izcieta sodu par sievas noslepkavošanu. Viņš bija "uzticams", tāpēc viņam bija ticis atļauts uzbūvēt laivu un nedēļas nogalēs airēties uz mājām. Šis cilvēks bija man sagādājis milzīgu kaijaku ar melnu muguru, kas tiranizēja visus manus dzīvniekus un ģimenes locekļus. Pēc manām domām, draugs slepkava bija kaut kas diezgan aizraujošs, tomēr vēl labāk būtu, ja Lesliju ieslodzītu Vido un viņš varētu atgriezties mājās nedēļas nogalēs. Brālis - ieslodzītais - man tas izklausījās diezgan eksotiski.
Nedomāju, ka gadīsies kas slikts, ja es vienkārši aiziešu aprunāties, - Leslijs sprieda.
Es gan tā nedarītu, - Margo brīdināja. - Atceries, nesaki "paldies dievam!", pirms neesi pārlēcis.
Tev tiešām jābūt uzmanīgam, mīļais, - māte piemetināja.
Es to jau redzu, - Larijs ar baudu komentēja. - Leslijs, ieslēgts ķēdēs ar piekārtu smaguma bumbu, un arī Spiro, kā jau līdzvainīgais. Margo ada viņiem siltas ziemas zeķes, māte sūta pārtikas paciņas un utu iznīcināšanas līdzekli.
Ak, Larij, izbeidz! - māte īgni iesaucās. - Tur nav nekā smieklīga.
Tev tikais jāiets un jārunā ar viņu, māster Leslijs, - Spiro nopietni apgalvoja. - Dievvārds, tev tas jādara, citādi es nevar to nokārtots.
Līdz šim Spiro vēl nekad nebija mūs pievīlis. Viņa padomi vienmēr bija saprātīgi, un, pat ja tie nebija gluži likumīgi, mums nekad vēl nebija nācies nožēlot.
Labi, - Leslijs izlēma, - iesim uzbrukumā.
Lūdzu, mīļais, esi uzmanīgs, - māte teica, kad Leslijs un Spiro piecēlās kājās un devās pie tiesneša galdiņa.
Tiesnesis apburoši sasveicinājās ar abiem, un veselu pusstundu Leslijs un Spiro nosēdēja pie viņa galdiņa, dzerdami kafiju, kamēr Leslijs plaši, bet ne pārāk pareizi, izteicās grieķu valodā. Beidzot tiesnesis piecēlās un pēc pamatīgas roku kratīšanas un klanīšanās devās prom. Abi atgriezās pie galdiņa, kur mēs kā sadeguši gaidījām jaunumus.
Burvīgs puisis, - Leslijs teica. - Jaukāks nemaz nevar būt. Es apsolīju viņam sagādāt dažas pastmarkas. Kurš no mūsu paziņām Anglijā tās krāj?
Tavs tēvs mēdza krāt, - māte atbildēja. - Dzīvs būdams, viņš bija aizrautīgs filatēlists.
Dievvārds, misis Darels, nerunā tā! - Spiro neviltotās šausmās iesaucās.
Sekoja īsa pauze, kamēr mēs viņam paskaidrojām, ko nozīmē vārds "filatēlists".
Es gan joprojām nesaprotu, kā tas mums var palīdzēt, - Larijs neatlaidās. - Pat ja tu viņu apbērtu ar "melnajiem penijiem" [14] .
Neuztraucās, māster Larijs, - Spiro noslēpumaini sacīja. - Es teic, es to nokārtos, un to izdarīs. Atstāj to manās ziņās.
Pārliecināts, ka Spiro spēj aizlikt kāju taisnajai tiesai priekšā, Leslijs nākamajās pāris dienās aizrakstīja visiem cilvēkiem Anglijā, kurus spēja atcerēties, un pieprasīja pastmarkas. Rezultātā mūsu pasts pieauga trīskārtīgi, un praktiski katra brīva vietiņa villā bija nokrauta ar pastmarku kaudzēm, kas, suņiem skaļi un ņurdīgi sajūsminoties, pie mazākās vēja pūs- miņas lidoja pa gaisu kā rudens lapas. Daudzas no tām drīz vien izskatījās nožēlojami.
Šis taču tu viņam nedosi, vai ne? - Larijs nicīgi teica, aplūkodams kaudzi samuļļātu, pa pusei sakošļātu pastmarku, ko Leslijs pirms pusstundas bija izglābis no Rodžera zobiem.
Nu, bet pastmarkām taču jābūt vecām, vai ne? - Leslijs kareivīgi atcirta.
Vecām varbūt, - Larijs aizrādīja, - bet ne tik ļoti apslienā- tām, lai sagādātu viņam hidrofobiju.
Pie joda, ja tev ir labāks plāns, kāpēc tu to nepiedāvā? - Leslijs apjautājās.
Vecīt, man vienalga, - Larijs attieca. - Kad tiesnesis skraidīs apkārt, kozdams visiem kolēģiem pēc kārtas un tu nīksi grieķu cietumā, nevaino mani.
Es tikai lūdzu, lai tu, sasodīts, nebāz degunu citu darīšanās! - Leslijs skaļi paziņoja.
Nu, nu, mīļais, Larijs vienkārši cenšas palīdzēt, - māte labināja.
Palīdzēt, - Leslijs nošņācās, ķerdams ciet kaudzīti pastmarku, kas patlaban virpuļoja nost no galda. - Viņš vienkārši jaucas iekšā, kā parasti.
Zini, mīļais, - māte teica, sakārtodama brilles, - es gan domāju, ka viņam varētu būt taisnība. Galu galā, dažas no šīm pastmarkām patiešām izskatās mazliet, tā sakot, lietotas.
Viņš grib tās pastmarkas un viņš tās, pie velna, arī dabūs, - Leslijs paziņoja.
Un tiesnesis tiešām dabūja pastmarkas mulsinoši dažādās krāsās, formās, izmēros un sadalīšanās stadijās.
Tad notika vēl kaut kas tāds, kā rezultātā Leslija paļāvība uzvarai prāvā pieauga simtkārtīgi. Mēs atklājām, ka tītaru virs, kuru Larijs pastāvīgi dēvēja par Kripenopolosu, bijis gana nesaprātīgs un izsaucis Lugarēciju uz tiesu par apsūdzības liecinieci. Lugarēcija neganti sadusmojās un gribēja atteikties liecināt, bet viņai tika paskaidrots, ka tā nevar.
Iedomājās, tas vīrs izsauc mani, lai viņam palīdzu, - Lugarēcija sašuta. - Neuztraucās, kyrie Leslij, es viņiem tiesā pastāstīs, kā viņš piespieda tevi lādēties un nosaukt viņš par…
Visa ģimene sacēlās skaļos protestos un paskaidroja Lugarē- cijai, ka neko tamlīdzīgu viņai nevajag darīt. Pagāja vesela pusstunda, pirms mēs viņai ieskaidrojām, kas jāsaka un kas nē. Tā kā Lugarēcijai, tāpat kā lielākajai daļai korfiešu, loģika nebija stiprā puse, rezultātā mēs visi jutāmies zināmā mērā pārguruši.
Vai zini, es domāju, ka ar Lugarēciju kā apsūdzības liecinieci tev piespriedīs nāves sodu, - Larijs komentēja.
Larij, mīļais, nerunā tādas lietas, - māte lūdzās. - Tas nav smieklīgi, pat kā joks ne.
Es nejokoju, - Larijs atteica.
Muļķības, - Leslijs nemierīgi sacīja. - Esmu pārliecināts, viņa visu izdarīs pareizi.
Manuprāt, daudz drošāk būtu pārģērbt Margo par Lugarēciju, - Larijs turpināja. - Ar savām plašajām grieķu valodas zināšanām viņa, visticamāk, nodarīs tev ievērojami mazāk ļaunuma.
Jā, - Margo sarosījās, uztvērusi Larija domu graudu, - kāpēc es nevarētu liecināt?
Neesi tik sasodīta muļķe, - Leslijs atcirta. - Tevis tur nebija. Kā tu vari liecināt?
Es gandrīz tur biju, - Margo neatlaidās. - Es biju virtuvē.
Tas vien tev vajadzīgs, - Larijs teica Leslijam. - Ieliec Margo un Lugarēciju liecinieku solā, un tev pat tiesnesi nevajadzēs. Iespējams, pūlis tevi nolinčos.
Kad uzausa tiesas diena, māte sapulcināja ģimeni kopā.
Smieklīgi visiem doties turp, - Larijs iebilda. - la Leslijs grib tikt cietumā, tā ir viņa darīšana. Neredzu iemeslu, kāpēc mums tajā visā jāiesaistās. Turklāt es šorīt gribēju mazliet parakstīt.
Doties turp ir mūsu pienākums, - māte stingri paziņoja.
Mums jābūt vīrišķīgiem. Galu galā, es negribu, lai cilvēki runā, ka es audzinu veselu dzimtu karātavu putnu.
Tāpēc mēs visi saģērbāmies savās labākajās drānās un pacietīgi gaidījām, kamēr Spiro atbrauc mums pakaļ.
Tā, neuztraucās, māster Leslijs, - viņš paziņoja drūmi kā cietumsargs nāvinieka kamerā. - Viss būs kārtībās.
Tomēr, par spīti šim pareģojumam, Larijs visu ceļu līdz pilsētai nemitējās citēt "Redingas cietuma balādi" [15] , tādējādi pamatīgi saniknodams Lesliju.
Tiesas zālē valdīja rosīga kņada. Vieni malkoja kafiju no mazām tasītēm, citi bezjēdzīgi, toties dedzīgi šķirstīja papīru kaudzes, visapkārt skanēja čalas un smiekli. Kripenopoloss jau bija tur, ģērbies savā labākajā uzvalkā, taču izvairījās rādīties mums acīs. Lugarēcija tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija ģērbusies viscaur melnā. Larijs teica, ka tā esot pāragra rīcība. Viņai būtu vajadzējis sēru tērpu paglabāt uz tiesas beigām.
Tā, māster Leslijs, - Spiro izrīkoja. - Tu stāv te, un es stāv te un tulkos.
Kāpēc? - Leslijs apjucis jautāja.
Tāpēc, ka tu nerunā grieķu valoda, - Spiro atteica.
Nudien, Spiro! - Larijs protestēja, - Atzīstu, viņa grieķu valoda nav kā Homēram, bet pietiekami laba gan.
Māster Larijs, - Spiro, drūmi saviebies, nopietni teica,
māster Leslijs nevajag runāts grieķu valodu.
Pirms mēs paguvām noskaidrot ko vairāk, atskanēja parastā kāju šļūkāšana un ienāca tiesnesis. Viņš apsēdās un pārlaida skatienu zālei; ieraudzījis Lesliju, tiesnesis starojoši pasmaidīja un palocījās.
Tiesneši-kārēji vienmēr tā smaida, - Larijs piezīmēja.
Larij, mīļais, lūdzu izbeidz! - māte iesaucās. - Tu dari mani nervozu.
Sekoja ilga pauze, kuras laikā kāds, acīmredzot tiesas sekretārs, nolasīja apsūdzību. Tad Kripenopoloss tika izsaukts liecības nodošanai. Viņš uzstājās lieliski - bija vienlaikus pazemīgs un sašutis, vienlaikus samierinājās un uzbruka. Uz tiesnesi viņa runa nepārprotami atstāja lielu iespaidu, un es arvien vairāk uzbudinājos. Varbūt man tomēr būs brālis katordz- nieks. Tad nāca Leslija kārta.
Jūs tiekat apsūdzēts, - tiesnesis iesāka, - par apmelojošas un aizvainojošas izteiksmes lietošanu pret šo vīru, kā arī cenšanos izvairīties no zaudējumu atlīdzības, kas viņam pienākas par pieciem tītariem, kurus nokodis jūsu suns.
Leslijs bez kādas izteiksmes blenza uz tiesnesi.
Ko viņš teica? - viņš vaicāja Spiro.
Spiro sarāva vēderu uz augšu.
Viņš teic, māster Leslijs, - viņš skaidroja balsī, kas aizrībēja pa visu tiesas zāli kā pērkona dārdi, - ka tu apvainojis to vīrs un grib piekrāpt, nemaksājot nauda par viņš pieci tītaris.
Smieklīgi, - Leslijs stingri sacīja.
Viņš grasījās turpināt, kad Spiro pacēla roku un apturēja viņu.
Kyrios noliedz apsūdzību, - viņš paziņoja, - un nemaz nevar būt vainīgs, jo nerunā grieķiski.
Jēzu, - Larijs sēri novaidējās. - Ceru, ka Spiro zina, ko dara.
Ko viņš saka? Ko viņš dara? - māte nervozi jautāja.
Ciktāl es varu spriest, apliek cilpu ap Leslija kaklu, - Larijs atteica.
Tiesnesis, kurš bija izdzēris kopā ar Lesliju tik daudz kafijas, saņēmis no viņa tik daudz pastmarku un tik daudz sarunājies ar viņu grieķiski, tagad skatījās uz Lesliju pilnīgi bezkaislīgi. Pat ja viņš Lesliju nepazītu personiski, būtu neiespējami nezināt, ka Leslijs pārvalda grieķu valodu. Neviena rīcība Korfu nebija nepamanāma, un interese, protams, bija daudz lielāka, ja cilvēks bija ārzemnieks. Mēs aizturētu elpu gaidījām tiesneša reakciju. Spiro bija viegli pieliecis galvu uz sāniem kā vērsis, kas grasās uzbrukt.
Saprotu, - tiesnesis sausi teica.
Viņš bez vajadzības kādu brīdi šķirstīja papīrus, tad palūkojās augšup.
Es tā saprotu, - viņš ierunājās, - ka apsūdzībai ir lieciniece. Domāju, ka mums labāk vajadzētu noklausīties viņas liecību.
Tas bija Lugarēcijas lielais brīdis. Viņa piecēlās, salika rokas un majestātiski vērās uz tiesnesi; mūsu ķēkšas parasti bālā seja bija uzbudinājumā piesārtusi un jūtīgās acis mirdzēja.
]ūs esat Lugarēcija Kondosa un strādājat pie šiem cilvēkiem par ķēkšu? - tiesnesis apjautājās.
Jā, - Lugarēcija atbildēja, - un vēl jaukāku, devīgāku ģimeni nemaz nevarētu vēlēties. Vēl tikai vakar viņi iedāvināja kleitu man pašai un manai meitai, un tikai pirms mēneša vai diviem es lūdzu kyrios….
Jā, - tiesnesis viņu pārtrauca, - saprotu. Tas īsti neattiecas uz izskatāmo lietu. Cik saprotu, jūs bijāt klāt, kad šis vīrs atnāca runāt par saviem tītariem. Pastāstiet saviem vārdiem, kas notika.
Larijs ievaidējās.
Ja viņa pastāstīs saviem vārdiem, tad Leslijam nudien beigas, - viņš pareģoja.
Nu, tā, - Lugarēcija iesāka, pavērdamās apkārt zālē, lai pārliecinātos, ka visi uzmanīgi klausās. - Kyrios bija ļoti slims, nudien ļoti slims. Reizēm mēs pat zaudējām cerības. Es visu laiku ieteicu likt bankas, bet viņa māte neklausījās…
Vai jums nebūtu iebildumu stāstīt par lietu? - tiesnesis jautāja.
Labi, - Lugarēcija atsāka, negribīgi novirzīdamās no slimībām, kas vienmēr bija viņas iemīļotākais temats, - tas notika dienā, kad kyrios pirmo reizi spēja piecelties no slimības gultas. Tad ieradās tas vīrs, - viņa nicinoši norādīja uz Kripe- nopolosu, - galīgi piedzēries, un apgalvoja, ka saimnieku suns esot nogalējis piecus viņa tītarus. Bet suns to nebūtu darījis, kyrie tiesnesi. Korfu nekad nav redzēts jaukāks, mīļāks, cildenāks suns.
Suns netiek apsūdzēts, - tiesnesis aizrādīja.
Un tad, - Lugarēcija turpināja, - kad kyrios gluži taisnīgi teica, ka gribot redzēt tītaru līķus, pirms maksāt par tiem, tas vīrs atteica, ka nevarot tos uzrādīt, jo suns visus esot apēdis. Tas ir smieklīgi, jo jūs pats saprotat, kyrie tiesnesi, ka neviens suns nevar apēst piecus tītarus.
Jūs taču esat apsūdzības lieciniece, vai ne? - tiesnesis vaicāja. - Es jautāju tāpēc, ka jūsu stāsts nesakrīt ar sūdzētāja teikto.
Viņam, - Lugarēcija paziņoja, - jūs nevarat ticēt. Viņš ir plencis un melis, un visam ciemam zināms, ka viņam ir divas sievas.
Tātad jūs apgalvojat, - tiesnesis pārjautāja, cenzdamies ieviest skaidrību šajā juceklī, - ka kyrios nenolamāja viņu grieķu valodā un neatteicās maksāt par tītariem?
Protams, nē! - Lugarēcija izsaucās. - Jaukāks, pieklājīgāks, godīgāks kyrios…
Jā, jā, labi, - tiesnesis piekrita.
Viņš kādu laiku prātoja, kamēr mēs visi sastinguši gaidījām, tad pacēla skatienu un pievērsās Kripenopolosam.
Es neredzu nekādus pierādījumus, - tiesnesis paziņoja, - ka anglis ir uzvedies tādā veidā, par kādu jūs viņu apsūdzat. Pirmkārt, viņš nerunā grieķiski.
Viņš runā gan grieķiski! - Kripenopoloss pārskaities iesaucās. - Viņš mani nosauca par…
Apklustiet, - tiesnesis auksti noskaldīja. - Pirmkārt, kā jau teicu, viņš nerunā grieķiski. Otrkārt, jūsu paša lieciniece noliedz incidentu. Man ir skaidrs, ka jūs esat centies izspiest naudu par tītariem, kurus patiesībā nemaz nav nogalinājis un apēdis apsūdzētā suns. Tomēr jūs par to neesat apsūdzēts, tāpēc es vienīgi atzīstu apsūdzēto par nevainīgu, un jums jāsamaksā tiesas izdevumi.
Acumirklī sākās īsts jampadracis. Kripenopoloss pielēca kājās, sarkans aiz niknuma, un pilnā balsī sauca pēc svētā Spi- ridona palīdzības. Spiro, baurodams kā bullis, apskāva Lesliju un bučoja viņu uz abiem vaigiem, un to pašu darīja arī raudošā Lugarēcija. Pagāja labs laiks, kamēr mums izdevās tikt ārā no tiesas zāles, un mēs gavilēdami devāmies uz Esplanādi un apsēdāmies zem kokiem, lai to nosvinētu.
Drīz vien garām gāja tiesnesis, un mēs piecēlāmies, lai viņam pateiktos un lūdzām apsēsties kopā ar mums un iedzert. Viņš kautrīgi noraidīja piedāvāto dzērienu un tad pievērsa Leslijam caururbjošu skatienu.
Es nevēlos, lai jūs domātu, - tiesnesis teica, - ka taisnā tiesa Korfu vienmēr izrīkojas šādā veidā, bet man bija ilga saruna ar Spiro par šo lietu, un pēc zināmām pārdomām es nolēmu, ka jūsu noziegums ir mazāks nekā tā vīra nodarījums. Es cerēju, ka tas viņu atradinās turpmāk izspiest naudu no ārzemniekiem.
Es nudien esmu jums ļoti pateicīgs, - Leslijs teica. Tiesnesis īsi palocījās. Tad viņš ieskatījās pulkstenī.
Tā, man nu jāiet, - viņš sacīja. - Starp citu, liels paldies par pastmarkām, kuras jūs man vakar atsūtījāt. Starp tām divas bija ļoti retas, tādu manā kolekcijā vēl nebija.
Pacēlis cepuri, viņš aizsoloja prom pa Esplanādi.
olīvu karuselis
Maijā olīvu novākšana ritēja pilnā sparā. Augļi karstajās vasaras dienās bija piebrieduši un nogatavojušies, un nu bira un vizēdami klājās zālē kā melnu pērļu raža. Zemnieces nāca bariņos, nesdamas uz galvas kannas un grozus. Viņas apli satu- pās ap koku un, čivinādamas kā zvirbuļi, lasīja augļus, un lika traukos. Daži olīvkoki bija nogatavinājuši ražu jau piecsimt gadu, un piecsimt gadu zemnieki lasīja olīvas tieši tādā pašā veidā.
Tas bija īstais laiks tenkām un smiekliem. Es mēdzu staigāt no viena koka pie cita, piebiedrojos dažādām grupiņām un notupies palīdzēju uzlasīt spīdīgās olīvas, vienlaikus uzklausīdams visu par olīvu lasītāju radiem un draugiem, reizēm zem kokiem arī ēdu kopā ar viņām - kāri tiesāju skābeno rupjmaizi un mazus, plakanus, vīnkoka lapās ievīstītus plācenīšus, kas bija pagatavoti no žāvētām pērnajām vīģēm. Tika dziedātas dziesmas, un bija dīvaini dzirdēt, kā zemnieču balsis, kas runājot bija tik īgnas un aizsmakušas, kļuva žēlabaini jaukas, vienojoties kopējā melodijā. Tajā gadalaikā, kad dzeltenie, vaskainie krokusi tikko sāka spraukties augšup starp olīvkoku saknēm un krasti bija nosēti ar purpurkrāsas pulkstenītēm, zem kokiem sapulcējušās zemnieces atgādināja kustīgas puķu dobes, un viņu dziesmas, kas bija grūtsirdīgas un gaišas kā kazu zvaniņi, atbalsojās starp vecajiem olīvkokiem.
Kad trauki bija piekrauti augļiem ar kaudzi, tie tika pacelti, un mēs garā, čalojošā virtenē nesām tos uz olīveļļas spiestuvi. Spiestuve - drūma, neglīta māja - atradās ielejā, cauri kurai tecēja sīks, mirguļojošs strautiņš. Spiestuvē valdīja Demetrija papus - sīksts, vecs vīrs, līks un sagriezies kā olīvkoki, ar pilnīgi kailu galvu un milzīgām, sniegbaltām ūsām, kuras tikai vietām bija nodzeltinājis nikotīns un kuras bija izslavētas kā lielākās visā Korfu. Demetrija papus bija rupjš, smaga rakstura vīrs, bet kaut kāda iemesla dēļ juta vājību pret mani, un mēs lieliski sapratāmies. Viņš pat pielaida mani pie vissvētākās vietas - eļļas preses.
Tur atradās liela, apaļa mulda kā dekoratīvs zivju dīķis, un tā vidū - gigantisks dzirnakmens ar izvirzītu centrālo koka statni. Pie šī statņa bija piejūgts Demetrija papus mūžvecais zirgs, kuram galvā bija uzmaukts maiss, lai tas neapreibtu no riņķošanas; zirgs gāja apli pēc apļa, griezdams dzirnakmeni, kas savukārt sašķaidīja spožā kaskādē birstošās olīvas. Olīvām saberžoties, gaisā pacēlās ass, skābs smārds. Vienīgās dzirdamās skaņas bija zirga smagie, gurdie soļi, lielā dzirnakmens dārdoņa un nemitīgā eļļas pilēšana, kad tā - zeltaina kā destilēta saules gaisma - sūcās cauri muldas atverēm.
Vienā spiestuves kaktā atradās milzīga melnu, drupanu atlieku kaudze; no samaltajām sēklām, mīkstuma un mizām veidojās melnas, ar garoziņu apkaltušas pikas kā raupja kūdra. No kaudzes cēlās trekna, saldeni skāba smarža, gandrīz vai pārliecinādama, ka tas ir kaut kas garšīgs. Patiesībā šo masu izbaroja govīm un zirgiem kopā ar ziemas barību, kā arī izmantoja par visai efektīvu, vienīgi pārlieku kodīgi smirdošu kurināmo.
Zemnieki vairījās no Demetrija papus viņa kašķīgā rakstura dēļ - tie atveda olīvas un ātri devās prom no spiestuves. Nekad nevarēja zināt, vai tādam cilvēkam kā Demetrija papus nav ļauna acs. Rezultātā vecais vīrs bija vientuļš un ar prieku uzņēma manu ielaušanos savā īpašumā. No manis viņš uzzināja visas vietējās tenkas - kuram piedzimis bērns, vai tas ir puika vai meitene, kurš ap kuru lakstojas, reizēm gadījās arī kāds sulīgāks kumosiņš - piemēram, ka Pepe Kondoss ticis arestēts par tabakas kontrabandu. Pateicībā par manu darbošanos tādā kā laikraksta lomā Demetrija papus noķēra man pa kādam dzīvnieciņam. Reizēm tas bija bāli rožains gekons, dievlūdzējs vai oleandru vanagnaktstauriņa kāpurs, klāts ar sārtām, sudrabainām un zaļām svītrām kā persiešu paklājs. Tieši Demetrija papus sagādāja man vienu no burvīgākajiem mājas mīluļiem, kāds man tajā laikā piederēja, - varžkrupi, kuru es nosaucu par Augustu Kutpunci.
Todien es biju kādu laiku olīvu birzīs palīdzējis saviem draugiem zemniekiem un jutu izsalkumu. Zināju, ka Demetrija papum olīvu spiestuvē vienmēr bija ēdamā papilnam, tāpēc devos viņu apciemot. Tā bija dzirkstoša diena, vējš trokšņodams un aušodamies trinkšķēja cauri olīvu birzīm kā arfa. Gaiss bija spiedīgs, tāpēc es skrēju visu ceļu, suņiem lēkājot un rejot man apkārt, un ierados pie Demetrija papus pietvīcis un aizelsies; atradu veco vīru notupušos pie ugunskura, ko viņš bija sakūris no olīvu "plāceņiem".
- Ak! - viņš teica, nikni blenzdams uz mani. - Klāt gan. Kur tu tik ilgi biji? Neesmu tevi redzējis divas dienas. Laikam tagad, pavasarī, tev nav laika tādam vecam vīram kā man.
Es paskaidroju, ka biju ļoti aizņemts ar dažādiem darbiem, piemēram, žagatu būra darināšanu, jo kopš grautiņa sarīkošanas Larija istabā viņu dzīvībām savā vaļā draudēja briesmas.
Aha, - Demetrija papus noteica. - Nu ja. Vai gribi mazliet kukurūzas?
Cik nevērīgi vien spēdams, es atbildēju, ka neko tik ļoti nevēlos kā kukurūzu.
Viņš piecēlās, ar līkajām kājām aizsoļoja līdz eļļas spiedei un atgriezās, nesdams lielu cepamo pannu, skārda plāksni, pudeli eļļas un piecas zeltaini brūnas kaltētas kukurūzas vālītes kā zelta stieņus. Viņš uzlika cepamo pannu virs uguns un iepilināja tajā mazliet eļļas, tad pagaidīja, kamēr eļļa pannas dibenā no karstuma sāk čurkstēt, mirgot un viegli kūpēt. Satvēris kukurūzas vālīti, viņš sāka to ripināt artrīta savilktajās plaukstās, tā ka zeltainie graudi bira pannā, grabēdami kā lietus lāses uz jumta. Tad viņš pārlika pāri pannai skārda plāksni, viegli ieņurdējās un, atlaidies sēdus, aizdedza cigareti.
Vai esi dzirdējis par Andreasu Papojaki? - viņš apjautājās, braucīdams pirkstus cauri savām varenajām ūsām.
Teicu, ka neesmu gan dzirdējis.
Ak, - viņš ar baudu paziņoja, - muļķis tāds, viņš ir slimnīcā.
Es teicu, ka man žēl to dzirdēt - man patika Andreass. Viņš
bija jautrs, labsirdīgs, enerģijas pārpilns puisis, kas vienmēr pamanījās izdarīt kaut ko aplamu. Ciemā par viņu teica, ka Andreass spētu pat jāt uz ēzeļa ačgārni. Es apjautājos, kāda nelaime viņam šoreiz gadījusies.
Dinamīts, - Demetrija papus teica un gaidīja, kā es reaģēšu.
Es šausmās gari nosvilpos un lēni pamāju ar galvu. Pārliecinājies, ka mana uzmanība ir nedalīta, Demetrija papus iekārtojās sēdeklī ērtāk.
Tas notika tā, - viņš iesāka. - Tu jau zini, vai ne, tas Andreass ir muļķa puika. Viņa galva ir tukša kā bezdelīgas ligzda ziemā. Tomēr viņš ir labs zēns. Nekad nevienam nav darījis ļaunu. Nu lūk, viņš devās zvejot ar dinamītu. Zini to mazo līci pie Benitsesas? Nu jā, viņš aizīrās turp, jo bija padzirdējis, ka policists todien ir prom tālāk piekrastē. Protams, muļķa puika neiedomājās pārbaudīt, vai policists tiešām ir tālāk piekrastē.
Es skumīgi paklakšķināju mēli. Sods par zivju spridzināšanu ar dinamītu bija pieci gadi cietumā un pamatīga naudas summa.
Un tā, - Demetrija papus turpināja, - viņš iekāpa laivā un lēnām airēja uz priekšu, kad ieraudzīja sev priekšā seklajā ūdenī lielu sarkano kefaļu baru. Viņš pārstāja airēt un aizdedzināja spridzekļa degauklu.
Demetrija papus ieturēja dramatisku pauzi, paglūnēja uz kukurūzu zem plāksnes un iededza vēl vienu cigareti.
Viss jau būtu kārtībā, - vecais vīrs atsāka stāstu, - bet, tiklīdz viņš grasījās mest spridzekli, zivis aizpeldēja, un - ko, tu domā, tas muļķa puika izdarīja? Turēdams degošo spridzekli rokā, viņš airējās tām pakaļ! Bummm!
Es teicu, ka, manuprāt, nekas daudz no Andreasa nebūs palicis pāri.
Ak, jā, - Demetrija papus drūmi noteica. - Viņš pat uz- spridzināties pareizi neprot. Spridzeklis bija tik maziņš, ka vienīgi norāva viņam labo roku. Bet tik un tā viņš par savu dzīvību var pateikties policistam, kurš galu galā nemaz nebija devies tālāk pa piekrasti. Andreass bija spējis aizairēt līdz krastam un tur zaudējis samaņu no asins zuduma, un būtu, bez šaubām, nomiris, ja policists, izdzirdējis sprādzienu, nebūtu nācis pārbaudīt, kas tur spridzinās. Par laimi, tieši tobrīd garām brauca autobuss, un viņi aizveda Andreasu uz slimnīcu.
Es teicu - man ļoti žēl, ka kaut kas tāds noticis ar tik jauku cilvēku kā Andreass, tomēr viņam laimējies palikt dzīvam. Paredzēju, ka vēlāk, kad puisis jutīsies labāk, viņu arestēs un ieslodzīs Vido uz pieciem gadiem.
Nē, nē, - Demetrija papus teica. - Policists teica - viņš uzskatot, ka Andreass jau ir pietiekami sodīts, tāpēc viņš slimnīcā sastāstīja, ka šis esot iegrūdis roku kādā mehānismā.
Tajā brīdī kukurūzas graudi sāka sprāgt vaļā, pakšķēdami pret skārda plāksni kā miniatūri lielgabala šāvieni. Demetrija papus nocēla pannu no uguns un noņēma plāksni. Ikviens grauds pārsprāgstot bija pārvērties mazā, dzelteni baltā gubu mākonītī, kraukšķīgā un gardā. Demetrija papus izvilka no kabatas papīra turziņu un atvēra to. Turziņa bija pilna ar rupjiem, pelēkiem jūras sāls kristāliem; mēs gremdējām tajā mazos kukurūzas pūslīšus un ar baudu kraukšķinājām.
Esmu kaut ko tev sagādājis, - vecais vīrs beidzot teica, rūpīgi noslaucīdams ūsas ar lielu, sarkanbaltu mutautu. - Vēl viens no tiem drausmīgajiem dzīvniekiem, kurus tu tik ļoti kāro iegūt.
Piebāzis muti ar atlikušo kukurūzu un slaucīdams pirkstus zālē, es dedzīgi vaicāju, kas tas ir.
Es to atnesīšu, - viņš teica, pieceldamies kājās. - Tas ir ļoti jocīgs radījums. Nekad agrāk neesmu tādu redzējis.
Es nepacietīgi gaidīju, kamēr viņš iegāja spiestuvē un atgriezās ar apbružātu kannu, kuras kaklu viņš bija aizbāzis ar lapām.
Te būs, - viņš sacīja. - Uzmanies, tas smird.
Es izvilku lapu aizbāzni, ieskatījos kannā un atklāju, ka Demetrija papum ir taisnība - tas smirdēja pēc ķiplokiem tik spēcīgi kā zemnieku autobuss tirgus dienā. Kannas dibenā tupēja vidēja lieluma zaļganbrūns krupis ar diezgan gludu ādu, milzīgām, dzintardzeltenām acīm un nemainīgā, diezgan plānprātīgā smaidā savilktu muti. Kad es iebāzu roku kannā, lai viņu saķertu, krupis ierāva galvu starp priekškājām, tad dīvainā, krupjiem raksturīgā manierē ievilka izbolītās acis galvā un asi, blējoši iekurkstējās, gluži kā miniatūra aita. Es izcēlu viņu no kannas, un krupis mežonīgi pretojās, izplatīdams drausmīgu ķiploku smaku. Es ievēroju, ka uz katras priekškājas viņam ir lāpstveidīgs melnas ragvielas izaugums, līdzīgs lemesim. Ļoti priecājos par šo krupi, jo biju patērējis ievērojami daudz laika un enerģijas, cenzdamies nomedīt varžkrupjus, taču nesekmīgi. Es dāsni pateicos Demetrija papum, triumfēdams aiznesu krupi mājās un iekārtoju akvārijā savā guļamistabā.
Biju iebēris akvārijā zemi un smiltis apmēram divu vai trīs collu biezumā, un Augusts Kutpuncis, kad bija nokristīts un palaists vaļā, nekavējoties ķērās pie mājas būvēšanas. Pārvietodamies atmuguriski, jocīgi kustinādams pakaļkājas un izmantodams savus lemešus kā lāpstas, viņš strauji izraka bedri un nozuda skatienam, vienīgi izbolītās acis un smaidošais ģīmis palika virspusē.
Es drīz atklāju, ka Augusts ir izcili apķērīgs dzīvnieks un ka viņam piemīt daudzas jaukas rakstura īpašības, kuras viņš sāka izrādīt, kad bija apradis. Kad ienācu istabā, krupis steidzīgi izrāpās no bedres un izmisīgi centās nokļūt pie manis cauri akvārija stikla sienām, la es izcēlu viņu ārā un noliku uz grīdas, krupis lēkāja apkārt pa istabu, man sekodams, un, ja es apsēdos, ar pūlēm uzrāpās augšup pa manu kāju, kamēr sasniedza klēpi, kur zvilnēja dažādās nepiedienīgās pozās, baudīdams mana ķermeņa siltumu, lēnām mirkšķinādams acis, plati smaidīdams un rīdams gaisu. Tādā reizē es arī atklāju, ka viņam patīk gulēt uz muguras un ļaut, lai es maigi masēju viņa vēderu ar rādītājpirkstu, un šīs neparastās uzvedības dēļ Augusts iemantoja uzvārdu Kutpuncis. Es arī atklāju, ka viņš mēdz "sadziedāt" pārtiku. Ja es turēju lielu, locīgu slieku virs akvārija, Augusts juka vai prātā no laimes, viņa acis likās uzbudinājumā izspiežamies vēl vairāk, un viņš ņēmās sīki rukšķēt kā sivēns un blēt tikpat dīvaini kā pirmajā dienā, kad mēģināju viņu satvert. Kad tārps beidzot bija iekritis akvārijā, krupis dedzīgi māja ar galvu kā pateikdamies, sagrāba slieku aiz viena gala un ar īkšķiem stūma mutē. Kad vien pie mums ieradās viesi, viņi tika aplaimoti ar Augusta Kutpunča solokoncertu, un visi svinīgi atzina, ka viņam ir labākā balss un plašākais repertuārs, kāds vien starp krupjiem dzirdēts.
Apmēram tajā laikā Larijs mūsu dzīvē ieveda Donaldu un Maksu. Makss bija bezgalīgi garš austrietis ar sprogainiem, blondiem matiem, blondām ūsām, kas vīdēja virs lūpas kā elegants tauriņš, un kvēli zilām, laipnām acīm. Donalds savukārt bija mazs un bāls - viens no tiem angļiem, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ne tikai nerunīgs, bet arī pilnīgi bezpersonisks.
Larijs bija saskrējies ar šo nesaskanīgo pāri pilsētā un dāsni uzlūdzis viņus iedzert. Fakts, ka viņi ieradās divos naktī, piesūkušies ar visdažādākajiem alkoholiskajiem uzmundrinātā- jiem, nevienam no mums nešķita pārāk dīvains, jo ap to laiku mēs jau bijām pieraduši - vai gandrīz pieraduši - pie Larija pazinām.
Māte tonakt bija agri devusies pie miera, jo mocījās ar nežēlīgām iesnām, un arī pārējā ģimene jau atpūtās savās istabās. Es vienīgais vēl biju nomodā. Tas bija tāpēc, ka es gaidīju Ulisu pārrodamies no nakts gaitām un notiesājam vakariņas, kas sastāvēja no gaļas un kapātām aknām. Es gulēju gultā un lasīju, kad sadzirdēju cauri olīvu birzīm atbalsojamies neskaidru troksni. No sākuma domāju, ka tur bariņš zemnieku vēlu atgriežas no kāzām, tāpēc nepievērsu uzmanību. Tad kakofonija nāca tuvāk un tuvāk, un no klabēšanas un džinkstēšanas pavadījuma es sapratu, ka garām pa ceļu divričos brauc vēlīni uzdzīvotāji. Viņu dziesma neskanēja īsti grieķiski, un es brīnījos, kas gan tie varētu būt. Izrāpos no gultas un izliecos pa logu, blenzdams lejup uz olīvkokiem. Tajā mirklī divriči nogriezās no ceļa un devās augšup pa piebrauktuvi uz mūsu māju. Es to saskatīju pavisam skaidri, jo, lai arī kas brauca ratos, tos apspīdēja neliels ugunskurs. Apjucis un ieinteresēts es vēroju, kā uguns liesma raustījās un šaudījās starp kokiem, tuvodamās mājai.
Tajā mirklī no naksnīgajām debesīm izpeldēja Uliss kā klusi slīdoša pieneņpūka un centās nolaisties uz mana kailā pleca. Es nokratīju viņu un atnesu barības trauciņu, no kura viņš ņēmās kāri knābāt, klusi pie sevis klukstēdams un mirkšķinādams man ar spožajām acīm.
Pa to laiku divriči lēni, bet neatlaidīgi bija tuvojušies mājai un iegriezušies pagalmā. Redzētā skata aizgrābts, es izliecos pa logu.
Tas, ko biju saskatījis ratu aizmugurē, nebija ugunskurs. Tur sēdēja divi tipi, katrs sakampis milzīgu sudraba svečturi ar vairākām milzīgām, baltām svecēm, kādas cilvēki parasti baznīcā iededz svētajam Spiridonam. Abi skaļi un nemelodiski, toties ar lielu pārliecību un, cik vien iespējams, harmoniski dziedāja dziesmu no "Kalnu meitas" [16] .
Divriči apstājās pie kāpnēm, kas veda augšup uz verandu.
Kad tam bij' septiņpadmit… - gaudās spilgti anglisks baritons.
Septiņpadsmit! - diezgan izteiktā Viduseiropas akcentā nomodulēja otrs dziedātājs.
Viņš iemīlēja kā traks, - vēstīja baritons un mežonīgi vicināja savu svečturi, - zilaci ar zelta matiem.
Zelta matiem, - Viduseiropas akcents apstiprināja, ielikdams šajos vienkāršajos vārdos tādu baudkāri, kāda pašam jādzird, lai tai noticētu.
Divdesmit piecos gados, - baritons turpināja, - viņš prātā jutās švaks.
Švaks, - sērīgi piebalsoja Viduseiropas akcents.
Dēļ citas krāsas skatiem, - baritons teica un tik mežonīgi savicināja svečturi, ka sveces izlēca no turētājiem kā raķetes un čukstēdamas sabira zālē.
Manas guļamistabas durvis atvērās, un ienāca Margo, tērpusies apjomīgā, marlei līdzīga auduma naktskreklā ar mežģīnēm.
Kas tas, sasodīts, par troksni?-viņa aizsmakušā balsī pārmetoši čukstus noprasīja. - Tu taču zini, ka māte nejūtas labi.
Es paskaidroju, ka man ar troksni nav nekāda sakara, bet ka mums acīmredzot būs sabiedrība. Margo izliecās pa logu un glūnēja lejup uz divričiem, kura pasažieri nupat bija nonākuši pie dziesmas otrā pantiņa.
Klausieties, - viņa apslāpēti iesaucās, - vai jūs nebeigtu taisīt tādu troksni? Mana māte ir slima.
Acumirklī iestājās klusums, un tad divričos nedroši pieslējās kājās garš, izstīdzējis stāvs. Viņš pacēla svečturi uz augšu un dedzīgi vērās augšup uz Margo, kas bija izliekusies pa logu.
Mēs nedrīkstam, dārgā lēdij, - viņš drūmi nomodulēja, - mēs nedrīkstam traucēt matti.
Nudien, nē! - piekrita angliskā balss no divričiem.
Kā tu domā, kas tie tādi? - Margo man satraukti jautāja.
Es atbildēju, ka man ir pilnīgi skaidrs - tiem jābūt Larija
draugiem.
Vai jūs esat mana brāļa draugi? - Margo sauca lejup pa logu.
Tas godavīrs, - garā persona atbildēja, pamājot ar svečturi, - viņš mūs ielūdza iedzert.
Ēēē… vienu mirkli, es nokāpšu lejā, - Margo teica.
Apskatīt jūs tuvumā būtu mana dzīves mērķa piepildījums, - garais vīrs glaimoja, mazliet ļodzīgi palocīdamies.
Redzēt jūs tuvumā, - otra balss klusām izlaboja.
Es kāpšu lejā, - Margo man sacīja, - ievedīšu viņus iekšā un likšu izturēties klusu. Tu aizej un pamodini Lariju.
Es uzvilku īsbikses, bez ceremonijām paņēmu Ulisu (kurš, acis pievēris, sagremoja savas vakariņas), pienesu pie loga un izsviedu ārā.
Cik neparasti! - teica garais vīrs, vērodams Ulisu aizlidojam pāri mēness apsudrabotajām olīvkoku galotnēm. - Šī ir gluži kā Drakulas māja, vai ne, Donald?
Nudien, jā! - Donalds atbildēja.
Aši aizskrēju pa gaiteni un iebruku Larija istabā. Bija vajadzīgs labs laiks, lai viņu uzpurinātu, jo, būdams pārliecībā, ka māte elpo viņam virsū iesnu baciļus, Larijs bija pirms gulētiešanas piesardzības nolūkos ieņēmis puspudeli viskija. Beidzot viņš samiegojies piecēlās sēdus un paskatījās uz mani.
Ko tev, ellē ratā, vajag? - viņš noprasīja.
Es pastāstīju par diviem tipiem divričos, kuri apgalvo, ka viņš tos esot ielūdzis iedzert.
Ak kungs, - Larijs noteica. - Ej un pasaki, ka es esmu Dubrovnikos.
Es paskaidroju, ka tas nav iespējams, jo ap šo brīdi Margo jau būs ievilinājusi viņus mājā, un māti viņas pašreizējā stāvoklī modināt nedrīkst. Dobji vaidēdams, Larijs iztrausās no gultas un uzvilka rītasvārkus un čības, un mēs kopā devāmies lejup pa čīkstošajām kāpnēm uz viesistabu. Tur mēs ieraudzījām izstīdzējušo, dedzīgi labsirdīgo Maksu iegāzušos krēslā un mājam Margo ar savu svečturi, no kura bija izbirušas visas sveces. Donalds sadrūmis un uzkumpis sēdēja otrā krēslā un izskatījās kā kaprača palīgs.
Jūsu aciz, tās ir maigi zilas, - Makss teica, vicinādams garu pirkstu. - Mēz dziedāja par zilām acīm, vai ne, Donald?
Mēs dziedājām par zilām acīm, - Donalds izlaboja.
Ez tā arī teicu, - Makss labsirdīgi piekrita.
Tu teici "dziedāja", - Donalds neatlaidās.
Makss to kādu brīdi pārdomāja.
Vienalga, - viņš beidzot atteica, - tā acis ir zilas.
Tās acis, - atkal aizrādīja Donalds.
Ak, te nu jūs esat, - Margo bez elpas izdvesa, kad mēs ar Lariju ienācām istabā. - Es domāju, tie ir tavi draugi, Larij.
Larij! - Makss ieaurojās un ar žirafes lempīgo grāciju grīļodamies piecēlās kājās. - Mēz ieradāmies, kā tu aicināji.
Cik jauki, - Larijs izspieda, ar pūlēm savilcis miega saņurcītos vaibstus pieglaimīgam smaidam līdzīgā grimasē. - Vai jūs varētu runāt mazliet klusāk, jo māte ir slima.
Mattez, - Makss ar bezgalīgu pārliecību uzsvēra, - ir viz- svarīgākā lieta pasaulē.
Viņš pagriezās pret Donaldu, piespieda garo pirkstu pie ūsām un tik nikni teica "kuš!", ka Rodžers, kas bija svētlaimīgi gulējis, acumirklī pielēca kājās un sāka mežonīgi riet. Čurulis un Korķelis skaļi viņam pievienojās.
Sasodīti slikts tonis, - Donalds komentēja rējienu pavadībā. - Viesiem nav jāliek saimnieka suņiem riet.
Makss nometās ceļos un sagrāba rejošo Rodžeru savās garajās rokās; es šo manevru vēroju diezgan lielā satraukumā, jo nojautu, ka Rodžers varētu to viegli pārprast.
Kuš, Bobi! - Makss uzsauca, starojoši uzsmaidīdams manam kareivīgajam sunim ar sabozto spalvu.
Man par pārsteigumu, Rodžers acumirklī pārstāja riet un dāsni ņēmās laizīt Maksam seju.
Vai jūs… ēēē… gribat iedzert? - Larijs apjautājās. - Es, protams, nevaru jūs lūgt uzkavēties ilgi, jo mana māte diemžēl ir slima.
Ļoti laipni no tavas puses, - Donalds sacīja. - Nudien, ļoti laipni. Man jāatvainojas viņa vietā. Ārzemnieks, tu jau zini.
Ziniet, es laikam iešu gulēt, - Margo ieteicās, piesardzīgi virzīdamās uz durvju pusi.
Nē, tu neiesi, - Larijs norēja. - Kādam taču jāielej mums dzērieni!
Ak nē, - Makss piebalsoja, zvilnēdams uz grīdas ar Rodžeru rokās, un žēlabaini vērās uz Margo, - neatraujiet šīs aciz no manas orbītas.
Labi, tad es atnesīšu dzērienus, - Margo aizelsusies teica.
Un es jums palīdzēšu, - Makss pieteicās, nosvieda Rodžeru un pielēca kājās.
Rodžers bija nonācis maldīgā pārliecībā, ka Makss grasās pavadīt visu nakts atlikušo daļu, apskāvis viņu dziestošā kamīna priekšā, tāpēc pilnīgi saprotami jutās sašutis, kad tik nevērīgi tika atgrūsts. Viņš atkal sāka riet.
Viesistabas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Leslijs - pilnīgi kails, ja neņem vērā bisi padusē.
Kas te, sasodīts, notiek? - viņš nikni noprasīja.
Leslij, lūdzu uzvelc kaut ko mugurā, - Margo iesaucās. - Tie ir Larija draugi.
Ak dievs, - Leslijs drūmi novilka, - jau atkal.
Viņš pagriezās un slāja atpakaļ uz guļamistabu.
Dzērienus! - Makss līksmi iesaucās, sagrāba Margo rokās un Rodžera gandrīz vai histērisko rējienu pavadībā valsēja apkārt istabai.
Es nudien vēlos, kaut jūs mēģinātu uzvesties klusāk, - Larijs atkārtoja. - Maks, dieva dēļ!
Sasodīti slikts tonis, - Donalds piekrita.
Atcerieties manu māti, - Larijs vēlreiz teica, jo šis atgādinājums neapšaubāmi aizskāra kādu stigu Maksa dvēselē.
Makss acumirklī aprāva valsēšanu ar aizelsušos Margo un apstājās.
Kur ir tava matte? - viņš apjautājās. - Dāma ir zlima… aizved mani turp, lai varu viņai aplidzēt.
Palīdzēt, - Donalds izlaboja.
Te es esmu, - durvīs atskanēja mātes mazliet nazālā balss. - Kas te notiek?
Viņa bija ģērbusies naktskreklā un slimības dēļ aptinusi ap pleciem milzīgu šalli. Vienā padusē viņa turēja Dodo - savu vienaldzīgo, sašļukušo, elsojošo suni.
Ak, māt, tu esi ieradusies tieši laikā, - Larijs atteica. - Iepazīsties ar Donaldu un Maksu.
Donalds izrādīja pirmās dzīvības zīmes, pieceldamies kājās un ātri pārsoļodams pāri istabai pie mātes, kur, viegli palocījies, paspieda viņai roku.
Jūtos pagodināts, - viņš teica. - Ļoti atvainojos par traucējumu. Mans draugs, ziniet. Kontinentālis.
Jauki jūs satikt, - māte atteica, sakopojusi visas savas labās manieres.
Mātei ienākot, Makss atpleta rokas plašā žestā - neviltotā krustneša dievbijībā, ieraugot Jeruzālemes torņus.
Matte! - viņš dramatiski nomodulēja. - Jūs esat matte!
Labdien, - māte nedroši sveicināja.
Jūs esat, - Makss jautāja, vēlēdamies noskaidrot jautājumu līdz galam, - zlimā matte?
Ak, tikai nelielas iesnas, - matte attrauca.
Mēs jūz izmodinājām, - Makss iesaucās, iekraudams sev pa krūtīm, un viņa acis pieplūda asarām.
Uzmodinājām vai pamodinājām, - Donalds pusbalsī aizrādīja.
Nāciet, - Makss teica un, aplicis savas garās rokas mātei ap pleciem, aizvadīja līdz krēslam kamīna priekšā, kur viņu maigi apsēdināja. Viņš novilka jaku un rūpīgi uzklāja mātei uz ceļiem, tad notupās vienā pusē, saņēma mātes roku un dedzīgi vērās viņai sejā.
Ko matte veļas? - viņš apjautājās.
Netraucētu naktsmieru, - atbildēja Leslijs, kurš tikko bija atgriezies viesistabā mazliet piedienīgākā izskatā, apvilcis pidžamas bikses un sandales.
Maks, - Donalds bargi aizrādīja, - izbeidz monopolizēt sarunu. Atceries, kāpēc mēs esam ieradušies.
Protams! - Makss laimīgs atsaucās. - Mumz ir brīnižķīgi jaunumi, Larij. Donalds nolēmis kļūt par rakstnieku.
Man nācās to darīt, - Donalds kautrīgi nomurmināja. - Kad redzu jūs, puišus, peldamies greznībā. Viesojamies pie karaliskām personām. Jutu, ka man vienkārši jāiemēģina roka.
Tas ir sasodīti labi, - Larijs novilka pilnīgi bez entuziasma.
Es tikko esmu pabeidzis pirmo nodaļu, - Donalds turpināja, - un tā mēs uz karstām pēdām ieradāmies šeit, lai es varētu tev to nolasīt.
-Ak dievs! - Larijs šausmās iesaucās. - Nē, nudien, Donald! Manas kritiķa spējas pusdivos no rīta ir pilnīgi izsīkušas. Vai nevari atstāt to te, un es no rīta izlasīšu?
Tā ir īsa, - Donalds teica, neņemdams Lariju vērā, un izvilka no kabatas mazu papīra lapiņu, - bet es domāju, ka stils tev liksies interesants.
Larijs sakaitināts nopūtās, un mēs visi atlaidāmies sēdekļos un nogaidoši klausījāmies, kā Donalds nokrekšķinās.
Pēkšņi, - viņš iesāka zemā, trīcošā balsī, - pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, tur viņš bija, un tad pēkšņi, tur viņa bija, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi. Un pēkšņi viņš paskatījās uz viņu, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, un pēkšņi viņa paskatījās uz viņu, pēkšņi. Viņa pēkšņi atpleta rokas, pēkšņi, pēkšņi, un viņš atpleta rokas, pēkšņi. Tad pēkšņi tie sagāja kopā un pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi viņš sajuta viņas ķermeņa siltumu, un pēkšņi, pēkšņi viņa sajuta viņa mutes siltumu uz savas, kad pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi abi kopā nogāzās uz dīvāna.
Mēs klusēdami ilgi gaidījām turpinājumu. Donalds reizi vai divas norīstījās, it kā būtu emocionāli pārņemts no sava rak- stāmgabala, rūpīgi salocīja papīra lapiņu un iebāza atpakaļ kabatā.
Kā tev patika? - viņš apjautājās Larijam.
Nu, tā mazliet īsi, - Larijs piesardzīgi atteica.
Ak, bet kā tev patika stils? - Donalds neatlaidās.
Jā, tas ir, ēēē, interesants, - Larijs teica. - Man gan liekas, kāds tā jau ir rakstījis.
Nevar būt, - Donalds paskaidroja. - Redzi, es to tikai šonakt izgudroju.
Nedomāju, ka viņam vajadzētu vēl dot ko dzeramu, - Leslijs skaļi paziņoja.
Kuš, mīļais, - māte uzsauca. - Kā jūs domājat to nosaukt, Donald?
Es domāju, - Donalds noslēpumaini atbildēja, - es domāju, es to nosaukšu "Pēkšņi grāmata".
Ļoti kodolīgs nosaukums, - Larijs atzina. - Man tomēr liekas, ka tavus galvenos varoņus derētu mazliet vairāk izpušķot, tā sakot, pirms tu viņus savij kopā uz dīvāna.
Jā, - Donalds piekrita. - Tev varētu būt taisnība.
Nu, tas ir interesanti, - māte teica, skaņi žāvādamās. - Un nu es domāju, ka mums tiešām vajadzētu izdzert tasi tējas.
Es pagatavošu tēju jums, matte, - Makss iesaucās, pielēk- dams kājās, un suņi atkal sāka riet.
Es tev palīdzēšu, - Donalds pieteicās.
Margo, mīļā, labāk ej kopā ar viņiem un pārliecinies, vai viņi atraduši visu nepieciešamo, - māte ierosināja.
Kad visi trīs bija izgājuši no istabas, māte pievērsās Larijam.
Un šie ir cilvēki, - viņa auksti teica, - par kuriem tu saki, ka tie neesot ekscentriski.
Donalds nav ekscentrisks, - Larijs atteica. - Viņš ir tikai drusku ieķēris.
Un pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi, pēkšņi viņš bija piedzēries, - Leslijs nodziedāja, ielikdams kamīnā vēl dažas pagales un iegūdams kaut ko līdzīgu liesmām.
Viņi abi ir lieliski puiši, - Larijs stāstīja. - Donalds ir jau izvazājis aiz deguna pusi Korfu.
Ko tu ar to gribi teikt? - māte noprasīja.
Nu, tu taču zini, cik ļoti korfieši kāro izvilināt no cilvēka katru visdziļāko noslēpumu, - Larijs paskaidroja. - Viņi visi ir pārliecināti: tā kā viņam, šķiet, naudas ir kā spaļu un tā kā viņš ir neticami anglisks, viņa pagātnē jābūt kaut kam greznam. Tāpēc Donalds uzjautrinās, stāstīdams visādas pasaciņas. Līdz šim laikam, kā man ticis apgalvots, viņš ir bijis grāfa vecākais dēls, Londonas bīskapa brālēns un lorda Česterfīlda ārlaulības dēls. Viņš ir mācījies ītonā, Herovā, Oksfordā un Kembridžā, un šorīt misis Papanopolosa, man par lielu sajūsmu, paziņoja, ka pamatizglītību viņš guvis Girtonā. [17]
Tieši tajā brīdī Margo ienāca atpakaļ viesistabā, izskatīdamās viegli apjukusi.
Manuprāt, Larij, tev labāk vajadzētu iet uz virtuvi un kaut ko ar viņiem iesākt, - viņa sacīja. - Makss tikko iekūra pavardu ar piecu mārciņu banknoti, bet Donalds ir nozudis un visu laiku sauc "kukū!", un mēs nevaram viņu atrast.
Mēs visi aizsteidzāmies uz gigantisko, akmens flīzēm izklāto virtuvi, kur virs viena no pavarda degļiem tobrīd sāka svilpt tējkanna; Makss drūmi vēroja piecu mārciņu banknotes pār- ogļojušās paliekas savā rokā.
Nudien, Maks, - māte sacīja, - tā darīt bija muļķīgi.
Makss viņai starojoši uzsmaidīja.
Mattei nekādi izdevumi nav par lielu, - viņš apgalvoja un iespieda piecīša atliekas viņai saujā. - Paturiet, matte, kā suvenīru.
Kukū! - atbalsojoties atskanēja sērīgs sauciens.
Tas ir Donalds, - Makss lepni teica.
Kur viņš ir? - māte jautāja.
Es nezinu, - Makss atteica. - Kad viņš grib paslēptiez, viņš grib paslēptiez.
Leslijs lieliem soļiem piegāja pie aizmugures durvīm un atrāva tās vaļā.
Donald! - viņš sauca. - Kur tu esi?
Kukū! - skanēja Donalda trīsulīgais sauciens ar maigu, rezonējošu galotni.
Jēzu! - Leslijs iesaucās. - Tas stulbais bandubērns ir iekritis akā.
Dārzā aiz virtuves atradās liela, pēdas piecdesmit dziļa aka, kuras vidū lejup stiepās resna, apaļa dzelzs caurule. Donalda saucienu atbalss pavisam skaidri liecināja, ka Leslija minējums ir pareizs. Nesdami lampu, mēs visi steidzīgi metāmies pie akas malas un, aplī tai apkārt sastājušies, cieši lūkojāmies lejup tumšajās dzīlēs. Pusceļā līdz akas dibenam vīdēja Donalds, ar rokām un kājām cieši pieķēries caurulei. Viņš pablenza augšup uz mums.
Kukū! - viņš bikli iedūdojās.
Donald, neesi tik sasodīts muļķis, - Larijs aizkaitināts teica. - Lien laukā no turienes. Ja tu iekritīsi ūdenī, tu noslīksi. Ne jau par to es uztraucos, bet tā tu sabojāsi visu mūsu ūdeni.
Nevajadzētu, - Donalds teica.
Donald, - Makss teica, - mēs tevi gribam! Nāc! Tur lejā ir auksts. Nāc un iedzer tēju kopā ar matti un mēz parunāsim par tavu grāmatu.
Vai jūs uzstājat? - Donalds noprasīja.
Jā, jā, mēs uzstājam, - Larijs nepacietīgi mudināja.
Donalds lēni un ar pūlēm rāpās augšup pa cauruli, kamēr
mēs viņu vērojām ar aizturētu elpu. Tiklīdz Donalds bija aizsniedzams, Makss un visa ģimene noliecās pār akas malu, sagrāba visdažādākās viņa ķermeņa daļas un vilka drošībā. Tad mēs pavadījām viesus atpakaļ mājā un lielos daudzumos dzirdījām ar karstu tēju, kamēr viņi atskurba tiktāl, cik tas neaiz- miegot iespējams.
Es domāju, nu jums jādodas mājās, - Larijs stingri paziņoja, - un satiksimies rīt pilsētā.
Mēs pavadījām abus līdz verandai. Divričos iejūgtais zirgs, pamests un vientuļš, nokārtu galvu stāvēja starp ilksīm. Kučieris nekur nebija redzams.
Vai viņiem bija kučieris? - Larijs man jautāja.
Es pavisam godīgi atbildēju, ka biju tik ļoti aizgrābts, vērojot viņu svečturus, ka to neievēroju.
Es braukšu, - Makss pieteicās, - un Donalds man uzdziedās.
Donalds ar visiem svečturiem rūpīgi iekārtojās aizmugures sēdeklī, un Makss apsēdās uz bukas. Viņš profesionālā manierē nošmīkstināja pātagu; zirgs pamodās no komas, nopūtās un steberēja prom pa ceļu.
Ar labunakti! - Makss uzsauca, vicinādams pātagu.
Mēs nogaidījām, kamēr divriči nozuda skatienam aiz olīvkokiem, tad steigšus metāmies atpakaļ mājā un ar atvieglojuma nopūtu aizslēdzām parādes durvis.
Nudien, Larij, tev nevajadzētu ielūgt cilvēkus nakts vidū, - māte pārmeta.
Es neielūdzu viņus nakts vidū! - Larijs saniknots atcirta.
- Vini vienkārši atnāca. Es ielūdzu viņus iedzert.
> >
Tieši tajā mirkli atskanēja pērkonīga klauvēšana pie parādes durvīm.
Labi, man pietiek, - māte paziņoja un ievērojamā ātrumā aizbēga uz otro stāvu.
Larijs atvēra durvis; tur stāvēja apjukušais kučieris.
Kur ir mans carrochino? - viņš kliedza.
Kur tu pats biji? - Larijs atkliedza. - Kyrios to paņēma.
Viņi nozaga manu carrochino?- vīrs turpināja klaigāt.
Protams, ka nenozaga, tu, muļķi! - Larijs atkliedza, nu jau pārskaities līdz baltkvēlei. - Tevis tur nebija, tāpēc viņi aizbrauca atpakaļ uz pilsētu. Ja skriesi labi ātri, tu viņus vēl panāksi.
Piesaukdams svēto Spiridonu palīgos, vīrs metās skriet cauri olīvu birzij un prom pa ceļu.
Cieši apņēmies nepalaist garām izrādes pēdējo cēlienu, es aizskrēju līdz izdevīgai vietai, no kuras varēja redzēt pagriezienu uz mūsu piebraucamo ceļu un mēness apspīdēto ceļu tālāk uz pilsētu. Divriči nupat bija mundros rikšos nogriezušies uz pilsētas ceļa; Makss un Donalds abi laimīgi dziedāja. Tieši tajā brīdi cauri olīvu birzij izdrāzās kučieris un, izkliegdams lāstus, metās skriet tiem pakaļ.
Makss satrūcies paskatījās pār plecu.
Vilki, Donald! - viņš iekliedzās. - Turies stingri!
Viņš ņēmās slānīt nelaimīgā zirga pēcpusi, kurš satrūcies laidās aulēkšos. Taču tie bija vienīgi Korfu zirgiem saprotami aulēkši, tieši tik strauji, lai pilnā ātrumā skrienošais kučieris atpaliktu par kādiem desmit soļiem. Viņš kliedza, lūdzās un gandrīz raudāja no dusmām. Makss, apņēmies par katru cenu izglābt Donaldu, pātagoja zirgu bez žēlastības, kamēr pats Donalds, pārkāries pāri ratu malai, laiku pa laikam iesaucās "paff!". Tā viņi pa Korfu ceļu nozuda manam skatienam.
Nākamajā rītā pie brokastu galda mēs visi izskatījāmies mazliet sanīkuši, un māte bargi strostēja Lariju par atļaušanu cilvēkiem ierasties iedzert divos naktī. Tajā mirklī pie mājas piebrauca Spiro automašīna, un mūsu sargeņģelis iegāzelējās verandā, spiezdams pie krūtīm milzīgu, plakanu brūna papīra saini.
Tas irs jums, misis Darels, - viņš sacīja.
Man? - māte pārjautāja un sakārtoja acenes. - Kas gan tas varētu būt?
Viņa piesardzīgi attina saini, un tur iekšā, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, atradās lielākā konfekšu kaste, kādu savā mūžā biju redzējis. Pie kastes bija piesprausta maza, balta kartīte, uz kuras diezgan nedrošu roku bija rakstīts: "Piedodiet par pagājušo nakti. Donalds un Makss."
pūces un aristokrātijā
Tad pienāca ziema. Viss smaržoja pēc olīvkoku malkas ugunskuru dūmiem. Vēja raustītie slēģi krakšķēja un dauzījās pret mājas sienām, un tumšajās, zemajās debesīs virpuļoja lapas un putni. Cietzemes brūno kalnu virsotnēs vīdēja skrandainas sniega cepures; lietus piepildīja saplaisājušiem akmeņiem klātās ielejas un pārvērtās putojošās straumēs, kas strauji plūda lejup uz jūru, raudamas sev līdzi dubļus un sanesas. Sasniegušas jūru, straumes zilajā ūdenī izplūda kā dzeltenas vēnas, un ūdens virsmu noklāja jūras sīpolu gumi, pagales un savīti zari, beigtas vaboles un tauriņi, brūnas zāles kumšķi un sašķaidīti meldri. Vētras plosījās starp Albānijas kalnu baltajām virsotnēm un tad virpuļoja mums pāri; lieli, melni gubu mākoņi bārstīja stindzinošu lietu, debesīs plauka rūsa un pletās kā dzeltenas papardes.
Ziemas sākumā es saņēmu vēstuli.
Dārgais Džerald Darel, esmu dzirdējusi no mūsu kopīgā drauga Dr. Stefanidesa, ka Tu esi aizrautīgs dabaszinātnieks un ka Tev pieder liels daudzums mājdzīvnieku. Es tāpēc vēlējos uzzināt, vai Tev patiktu iegūt
savā īpašumā baltu pūci, ko mani strādnieki atrada vecā šķūnī, kuru tobrīd nojauca. Pūcei diemžēl ir lauzts spārns, bet citādi tā ir pie labas veselības un dūšīgi ēd.
Ja Tu to vēlies, uzaicinu Tevi ierasties piektdien uz pusdienām un mājupejot paņemt putnu. Ceru, ka Tu būsi tik laipns un man iepriekš paziņosi. Ceturksni uz vieniem būtu piemērots laiks.
Ar cieņu -
grāfiene Mavrodaki.
Šī vēstule mani sajūsmināja divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, es vienmēr esmu vēlējies iegūt plīvurpūci; tas nepārprotami bija vēstulē pieminētais putns, un, otrkārt, tāpēc, ka visa Korfu sabiedrība gadiem ilgi nesekmīgi centās iepazīties ar grāfieni. Viņa bija vientuļniece par excellence [18] . Grāfiene bija ārkārtīgi bagāta un dzīvoja gigantiskā īpatnējas formas venēciešu stila villā pašā lauku vidienē, nekad neizklaidējās un nesatikās ar cilvēkiem, izņemot strādniekus, kas darbojās viņas plašajā īpašumā. Viņas pazīšanās ar Teodoru bija iedibinājusies tikai tāpēc, ka viņš bija tās ārsts. Valdīja uzskats, ka grāfienei pieder liela, vērtīga bibliotēka, un šā iemesla dēļ Larijs īpaši dedzīgi centās panākt, lai viņu ielūdz ciemos, taču veltīgi.
Augstais dievs, - viņš rūgti teica, kad biju parādījis viņam ielūgumu. - Esmu mēnešiem ilgi nopūlējies panākt, lai tā vecā harpija atļauj man aplūkot viņas grāmatas, un nu viņa ielūdz tevi pusdienās - pasaulē nav taisnības.
Es ieminējos, ka pēc pusdienām ar grāfieni es varbūt varētu palūgt viņu uzaicināt arī Lariju.
Es šaubos, vai pēc pusdienošanas ar tevi viņa vēlēsies man parādīt kaut vai The Times, nemaz nerunājot par bibliotēku, - Larijs iznīcinoši pareģoja.
Tomēr, par spīti tam, ka mans brālis nebija augstās domās par manu sabiedrisko ietekmi, es biju apņēmies aizlikt kādu vārdu viņa labā, ja vien gadīsies piemērots bridis. Pēc maniem ieskatiem, šis bija nozīmīgs, pat svinīgs gadījums, tāpēc es ļoti rūpīgi ģērbos. Mans krekls un īsbikses tika kārtīgi izmazgāti, un es pierunāju māti nopirkt man jaunas sandales un jaunu salmu cepuri. Tā kā grāfienes īpašumi atradās diezgan tālu, es uz turieni jāju ar Salliju, kura par godu šim notikumam saņēma jaunu seglu segu.
Diena bija tumša, un zeme zem kājām mīksta. Izskatījās, ka tuvojas vētra, tomēr es cerēju, ka tā nesāksies, pirms būšu ieradies pie grāfienes, jo lietus lāses sabojātu mana krekla iestīvi- nāto spodrību. Kamēr mēs rikšojām cauri olīvu birzīm un reizēm mūsu priekšā no mirtāja izšāvās kāda sloka, es sāku arvien vairāk nervozēt. Atklāju, ka esmu slikti sagatavojies šim gadījumam. Vispirms jau es biju aizmirsis paņemt līdzi manu spirtā guldīto četrkājaino cāli. Biju pārliecināts, ka grāfienei patiktu to apskatīt, un cālis jebkurā gadījumā dotu mums tematu sarunai, kamēr tiksim pāri redzēšanās pirmajam neveiklajam posmam. Otrkārt, biju aizmirsis no kāda uzzināt pareizo veidu, kā uzrunāt grāfieni. "Jūsu majestāte", pēc manām domām, noteikti skanētu pārāk formāli, it sevišķi, ja viņa grasās dot man pūci. Varbūt "augstība" būtu labāks variants, vai varbūt vienkārši "kundze"? Etiķetes komplicētības samulsināts, es biju palaidis Salliju savā vaļā, un viņa nekavējoties bija iekritusi ēzeļa snaudā. Ēzeļi liekas esam vienīgie nastu dzīvnieki, kas spēj aizmigt, pat turpinādami soļot. Rezultātā viņa, piegājusi pavisam tuvu ceļmalas grāvim, pēkšņi paklupa un sagrīļojās, un es, domās iegrimis, atmuguriski ievēlos sešas collas dziļā dubļainā ūdenī. Sallija vērās uz mani ar pārmetošu izbrīnu, kāds vienmēr parādījās viņas sejā, kad ēzelīte saprata, ka izdarījusi kaut ko aplam. Es biju tik pārskaities, ka varētu viņu vai nožņaugt. Manas jaunās sandales pilēja, mans krekls un īsbikses, vēl pirms mirkļa tik tīri, iestīvināti un rātni, tagad bija notraipīti ar dubļiem un pūstošu ūdenszāļu gabaliņiem. Es gandrīz sāku raudāt no dusmām un vilšanās. Mēs atradāmies pārāk tālu no mājām, lai atgrieztos pārģērbties. Neatlika nekas cits kā turpināt ceļu - izmirkušam, nožēlojamam un pārliecinātam, ka nu jau vairs nav nozīmes tam, kā uzrunāt grāfieni. Biju pārliecināts, ka viņa uzmetīs manam klaidoņa izskatam tikai vienu skatienu un aizsūtīs mani mājās. Es ne tikai zaudēšu savu pūci, bet arī jebkādu iespēju ļaut Larijam aplūkot viņas bibliotēku. Esmu bijis muļķis, es rūgti domāju, man labāk vajadzēja iet kājām, nevis uzticēt sevi bezcerīgam lopam, kas nu rikšoja mundrā solī, saslējis ausis kā pūkainas kallas.
Drīz vien mēs nonācām pie grāfienes villas dziļi olīvu birzī, uz kuru veda pievedceļš ar augstiem zaļiem un sārtiem eikaliptiem abās pusēs. Piebraucamā ceļa ieeju apsargāja divas kolonnas, uz kurām tupēja pāris baltspārnotu lauvu un drūmi blenza uz Salliju un mani. Māja bija milzīga, celta kvadrāta veidā ar tukšu vidu. Reiz tā bijusi košā venēciešu sarkanumā, bet tagad izbalojusi līdz rožainai, apmetums bija sacēlies pūslīšos un vietumis saplaisājis, un es ievēroju, ka uz jumta trūkst diezgan daudz brūno kārniņu. Zem dzegām bija sabūvēts vairāk bezdelīgu ligzdu, nekā es jebkad biju redzējis vienkopus. (Tobrīd tās jau bija tukšas kā mazi, brūni pavardi.)
Es piesēju Salliju pie piemērota koka un devos uz velvēto eju, kas veda centrālajā pagalmā. Tur karājās sarūsējusi ķēde; es to parāvu un sadzirdēju kaut kur mājas dziļumos vārgi noskanam zvaniņu. Kādu laiku pacietīgi gaidījis, jau grasījos piezvanīt vēlreiz, kad masīvās ozolkoka durvis atvērās. Tajās stāvēja vīrs, kas pilnīgi izskatījās pēc bandīta. Viņš bija garš un spēcīgs, ar milzīgu ērgļa degunu, kuplām, krāšņām, baltām ūsām un baltu, sprogainu matu ērkuli. Viņam galvā bija koši sarkana feska, mugurā vaļīga, balta, ar sarkaniem un zelta diegiem glīti izšūta blūze un melnas, plisētas, maisveidīgas bikses, kājās charukias ar uzliektiem purngaliem, rotātas ar milzīgiem sarkaniem un baltiem pušķiem. Vīra brūnā seja atplauka smaidā, un es redzēju, ka visi zobi viņam ir no zelta. Šķita, ka esmu ieskatījies naudas kaltuvē.
Kyrie Darels? - viņš apjautājās. - Laipni lūdzam.
Es sekoju viņam pagalmā, kas bija pilns ar magnoliju kokiem un ziemā vientuļi pamestām puķu dobēm, un tālāk mājā. Vīrs veda mani pa garu, ar sarkanām un zilām flīzēm izklātu gaiteni, tad atrāva durvis un ievadīja mani milzīgā, drūmā istabā, kuras sienas no grīdas līdz griestiem sedza grāmatu plaukti. Vienā istabas galā atradās liels kamīns, kurā šaudījās, šņāca un krakstēja uguns. Virs kamīna pie sienas karājās milzīgs, no vecuma gandrīz pilnīgi nomelnējis spogulis zeltītā ietvarā. Uz gara dīvāna pie kamīna, gandrīz neredzama zem krāsainu šaļļu un spilvenu kaudzes, sēdēja grāfiene.
Viņa pilnīgi nemaz neizskatījās tā, kā es biju domājis. Biju grāfieni iztēlojies garu, vāju un diezgan nepievilcīgu, bet nu, kad viņa piecēlās no dīvāna un dejojošiem soļiem pāri istabai tuvojās man, es redzēju, ka grāfiene ir sīciņa, ļoti resna un ziedoša kā rozes pumpurs. Viņas medus krāsas mati bija sakārtoti augstā pompadūras stila frizūrā, un acis zem pastāvīgi izbrīnā saceltajām uzacīm bija zaļas un spožas kā nenogatavojušās olīvas. Grāfiene saņēma manu plaukstu savās mazajās, tuklajās rociņās un piespieda pie apjomīgajām krūtīm.
Cik jauki, cik jauki, ka ieradies! - viņa iesaucās melodiskā mazas meitenes balstiņā, vienādos daudzumos izdalīdama neatvairāmu Parmas vijolīšu un brendija aromātu. - Cik ļoti, ļoti jauki! Vai drīkstu tevi saukt par Džeriju? Protams, ka drīkstu. Mani draugi sauc mani par Matildi… protams, tas nav mans īstais vārds. īstais ir Stefānija Cīnija… tik klīrīgi, gluži kā kādas zāles. Man daudz labāk patīk Matilde, vai tev arī?
Es piesardzīgi atteicu, ka Matilde, manuprāt, ir ļoti jauks vārds.
Jā, patīkams vecmodīgs vārds. Vārdi ir ļoti svarīgi, vai tu tā nedomā? Šis te, piemēram, - viņa teica, norādīdama uz vīru, kurš bija mani ielaidis, - viņš sevi sauc par Demetriju. Es viņu saucu par Mustafu.
Grāfiene uzmeta vīram skatienu un pieliecās man tuvāk, gandrīz nosmacēdama ar Parmas vijolītēm un brendiju, un pēkšņi grieķu valodā nočukstēja:
Viņš ir ārlaulībā dzimis turks.
>
Vīra seja pietvīka sarkana, un ūsas saspurojās tā, ka viņš vēl vairāk atgādināja bandītu.
Es neesmu turks! - viņš noņurdēja. - Jūs melojat.
Tu esi turks, un tavs vārds ir Mustafa, - viņa atcirta.
Nav… un es neesmu… nav… neesmu… - vīrs elsa, gandrīz sajucis no niknuma. - Jūs melojat!
Nemeloju.
Melojat.
Nemeloju.
Melojat.
Nemeloju.
Jūs esat sasodīta veca mele.
Veca! - iepīkstējās kundzīte, un viņas seja arī pietvīka. - Tu iedrošinies saukt mani par vecu… tu… tu, turks!
Jūs esat veca, un jūs esat resna, - Demetrijs-Mustafa auksti paziņoja.
Tas nu ir par daudz! - grāfiene spiedza. - Veca… resna…
tas ir par daudz! Tu esi atlaists. No šīs dienas pēc mēneša. Nē, pazūd i nekavējoties, tu, turku bandubērns!
Demetrijs-Mustafa majestātiski izslējās.
Ļoti labi, - viņš teica, - vai vēlaties, lai pasniedzu dzērienus un lenču, pirms aizeju?
Protams, - viņa piekrita.
Vīrs klusēdams pārgāja pāri istabai un izvilka no ledus spainīša aiz dīvāna pudeli šampanieša. Viņš to atvēra un ielēja lielās glāzēs vienādos daudzumos šampanieti un brendiju. Viņš pasniedza glāzes mums un vienu pacēla pats.
Ierosinu iedzert, - viņš mani svinīgi uzrunāja, - par resnās, vecās meles veselību.
Es biju neizpratnē. Ja es tagad iedzertu, izskatītos, ka piekrītu šā cilvēka vērtējumam par grāfieni, un tas diez vai būtu pieklājīgi; taču arī viņš likās gatavs man kaut ko nodarīt, ja es nedzeršu. Kamēr es vilcinājos, grāfiene, man par lielu pārsteigumu, izplūda jautros smieklos, kas ievilka burvīgas bedrītes viņas tuklajos vaigos.
Tev gan nevajadzētu ķircināt mūsu viesi, Mustafa. Bet es piekrītu, ka tosts bija lielisks, - viņa uzteica, malkodama dzērienu.
Demetrijs-MUstafa man plati uzsmaidīja; viņa zobi kamīna liesmu atspulgā laistījās un mirdzēja.
Dzer, kyrie, - viņš teica. - Nepievērs mums uzmanību. Viņa dzīvo, lai ēstu, dzertu un cīnītos, un mans uzdevums ir to visu nodrošināt.
Muļķības, - grāfiene iesaucās, satvēra manu roku un vedināja uz dīvāna pusi, bet es jutos kā maza, resna, rožaina mākoņa skavās. - Muļķības, es dzīvoju, lai darītu daudz dažādu lietu. Tā, nestāvi tur, dzerdams manus dzērienus, plencis tāds! Ej un paraugi mums ēdienu.
Demetrijs-Mustafa iztukšoja glāzi un izgāja no istabas. Grāfiene apsēdās uz dīvāna, joprojām turēdama manu roku, un starojoši uzsmaidīja.
Tas ir omulīgi, - viņa aplaimota teica. - Tikai tu un es. Saki, vai tavas drēbes vienmēr klātas ar dubļiem?
Es samulsis steidzīgi paskaidroju par Salliju.
Tātad tu atjāji uz ēzeļa, - viņa teica tādā tonī, ka šis transporta veids izklausījās visai eksotisks. - Cik saprātīgi. Es pati neuzticos automašīnām, tās ir tik trokšņainas un nevadāmas. Neuzticamas. Atceros, kad mans vīrs bija dzīvs, mums viena bija - liela un dzeltena. Bet, mans dārgais, tā bija rupja. Tā klausīja manam vīram, bet nedarīja pilnīgi neko tādu, ko gribēju es. Reiz tā tīšām atmuguriski iebrauca stendā ar augļiem un dārzeņiem - par spīti tam, ka es visiem spēkiem centos to apturēt - un tad ostā metās pāri malai jūrā. Kad es iznācu no slimnīcas, es teicu savam vīram - "Henrij," es teicu - tāds bija viņa vārds - tik jauks, buržuāzisks vārds, vai tev nešķiet? Kur es paliku? Ak jā. Tātad, "Henrij," es teicu, "tā mašīna ir ļaunprātīga," es teicu. "To apsēdis ļaunais gars. Tev tā jāpārdod." Un viņš tā arī izdarīja.
Brendijs ar šampanieti tukšā dūšā, kopā ar kamīna kvēli man pamatīgi iesitās galvā. Es jutos patīkami noreibis, piekrītoši māju un smaidīju, kamēr grāfiene turpināja čalot.
Mans vīrs bija ļoti kulturāls cilvēks, nudien ļoti kulturāls. Viņš krāja grāmatas, vai zini. Grāmatas, gleznas, pastmarkas, alus pudeļu korķus, viņam patika viss kulturālais. Tieši pirms nāves viņš sāka krāt Napoleona krūšutēlus. Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudz tā šausmīgā, mazā korsikāņa krūšutēlu ir izgatavots! Manam vīram to bija pieci simti astoņdesmit divi. "Henrij," es viņam teicu, "Henrij, mitējies. Vai nu tu izbeigsi kolekcionēt Napoleona krūšutēlus, vai es tevi pametīšu un došos uz Svētās Helēnas salu." Es gan to teicu kā joku, tikai kā joku, un zini, ko viņš atbildēja? Viņš teica, ka esot apsvēris iespēju aizbraukt uz Sv. Helēnu pavadīt brīvdienas - kopā ar visiem krūšutēliem. Mans dievs, kāda aizraušanās! Tas nebija izturams! Mazliet kultūras pareizajā laikā un vietā vajag, bet ne jau kļūt apsēstam ar to!
Demetrijs-Mustafa ienāca istabā, no jauna piepildīja mūsu glāzes un teica:
Pusdienas pēc piecām minūtēm.
Viņu gandrīz varēja saukt par apsēstu kolekcionāru, mans dārgais. Tādās reizēs es nodrebēju, jo redzēju viņa acīs fanātisku spīdumu. Reiz gadatirgū viņš ieraudzīja ražas novācamo kombainu, vienkārši tādu milzīgu, un es redzēju to spīdumu viņa acīs, bet es biju nelokāma. "Henrij," es viņam teicu, "Henrij, mēs nepiedzīsim visas malas ar labības novācamajiem kombainiem. Ja jau tev gribas kolekcionēt, kāpēc nekrāt kaut ko saprātīgu? Dārglietas, kažokādas vai kaut ko tamlīdzīgu?" Tas varbūt izklausās skarbi, mans dārgais, bet ko gan es varēju darīt? Ja es kaut uz mirkli atslābinātos, viņš piebāztu māju pilnu ar lauksaimniecības mašīnām.
Istabā vēlreiz ienāca Demetrijs-Mustafa.
Pusdienas ir gatavas, - viņš paziņoja.
Joprojām čalodama, grāfiene mani pie rokas izveda no istabas, tad tālāk pa flīzēm klāto gaiteni un lejup pa čīkstošām koka kāpnēm uz milzīgu virtuvi pagrabstāvā. Virtuve mūsu villā jau bija gana liela, bet, salīdzinot ar šo, tā izskatītos niecīga. Virtuve bija izklāta ar akmens flīzēm, tās vienā galā rindojās vesela baterija kokogļu pavardu, kas kvēloja un mirguļoja zem mutuļojošiem katliem. Sienas bija nokārtas ar daudziem un dažādiem vara podiem, tējkannām, paplātēm, kafijkannām, lieliem servējamiem šķīvjiem un zupas terīnēm. Uguns gaismā tie visi mirdzēja rožaini sārti kā tīģervaboles. Telpas vidū bija divpadsmit pēdas garš, brīnišķīgs pulēta valrieksta pusdienu galds. Tas bija rūpīgi klāts divām personām - ar sniegbaltām servjetēm un spožiem galda piederumiem. Galda vidū bija nolikti divi milzīgi sudraba svečturi, katrā no tiem salikts vesels mežs baltu, aizdegtu sveču. Virtuves un greznas ēdamistabas kopīgais efekts bija ļoti dīvains. Tur bija ļoti karsts un tik piesātināts ar gardām smaržām, ka tās gandrīz pārmāca grāfienes parfīmu.
Ceru, ka tev nebūs iebildumu pusdienot virtuvē, - grāfiene teica tādā tonī, it kā maltītes ieturēšana tik pieticīgos apstākļos tiešām būtu visdegradējošākais pasaulē.
Es teicu, ka, pēc manām domām, pusdienošana virtuvē, kur ir siltāks, ir ļoti saprātīga ideja, sevišķi ziemā.
Pilnīgi pareizi, - grāfiene piekrita, apsēzdamās krēslā, kuru Demetrijs-Mustafa viņai atvilka. - Un, saproti, ja mēs ēstu augšstāvā, tas vecais turks visu laiku žēlotos par to, cik tālu viņam jāstaigā.
Es nežēlojos par attālumu, bet gan par ēdiena svaru, - Demetrijs-Mustafa aizrādīja, ieliedams mūsu glāzēs bāli zaļ- ganzeltainu vīnu. - Nebūtu tik ļauni, ja jūs tik daudz neēstu.
Ak, beidz jel gausties un liec galdā ēdienu, - grāfiene žēlabaini teica un rūpīgi pabāza salveti zem bedrītēm klātā zoda.
Pielējies ar šampanieti un brendiju, es tagad biju jau vairāk nekā mazliet iereibis un arī izsalcis kā vilks. Ar šausmām vēroju lielo ēdam rīku daudzumu abās pusēs šķīvim, jo nebiju īsti drošs, kuru lietot pirmo. Atcerējos mātes pamācību, ka jāsāk ar malējo un jāvirzās uz centru, bet tik un tā jutos neērti. Nolēmu nogaidīt, kamēr grāfiene ķeras pie ēšanas, un tad sekot viņas piemēram. Tas nebija gudrs lēmums, jo drīz vien es atklāju, ka viņa lieto jebkuru nazi, dakšiņu un karoti pilnīgi bez aizspriedumiem, tā ka drīz vien es apjucis darīju to pašu.
Pirmais ēdiens, ko Demetrijs-Mustafa cēla mums priekšā, bija lieliska, dzidra zupa ar sīkām, zeltainām tauku pērlītēm, kurā kā mazi, kraukšķīgi plostiņi dzintara jūrā peldēja naga lieluma grauzdētas maizes gabaliņi. Zupa bija brīnumgarda, un grāfiene izstrēba divas porcijas, kraukšķinādama grauzdiņus, kas izklausījās pēc sausu lapu čaukstēšanas. Demetrijs-Mustafa vēlreiz ielēja mūsu glāzēs gaišo, pēc muskusa smaržojošo vīnu un nolika mums priekšā paplāti ar mazām, zeltaini brūni apceptām zivtiņām. Tai sekoja liela bļoda ar dzeltenīgi zaļiem citroniem un trauks, līdz malām pilns ar kādu eksotisku, man nepazīstamu mērci. Grāfiene uzkrāva veselu kaudzi zivtiņu uz sava šķīvja, pārpludināja ar mērci un tad izšķērdīgi izspieda pāri zivīm, galdam un sev pašai citronu sulu. Viņa man starojoši uzsmaidīja - seja tagad jau bija koši piesārtusi un piere viegli pārklājusies sviedriem. Grāfienes milzu apetīte nepavisam nevā- jināja konversācijas spējas, jo viņa nepārtraukti runāja.
-Vai tev garšo šīs mazās zivtiņas? Debešķīgas! Žēl, protams, ka tām jāmirst tik jaunām, bet tāda ir dzīve. Ir tik patīkami apēst tās visas un nebaidīties par asakām. Tāds atvieglojums! Henrijs, mans vīrs, kā zini, reiz sāka vākt skeletus. Mans dievs, visa māja izskatījās un smirdēja kā morgs! "Henrij," es viņam teicu, "Henrij, mitējies. Tevī attīstījusies neveselīga tieksme pēc nāves. Tev jāaiziet pie psihiatra."
Demetrijs-Mustafa novāca tukšos šķīvjus, ielēja glāzēs sarkanvīnu, tik tumšu kā pūķa sirds, un nolika mūsu priekšā šķīvi ar slokām; putnu galvas bija pagrieztas tā, ka garie knābji dūrās pašām mugurā un tukšie acu caurumi apsūdzoši vērās uz mums. Slokas bija treknas un brūni apceptas, pie katras bija klāt gabaliņš grauzdiņa. Tās ielenca plānas ceptu kartupeļu plēk- snītes kā rudens lapu kaudzes, bāli zaļganbaltas sparģeļu sveces un mazi zirnīši.
Es vienkārši nesaprotu tos cilvēkus, kas ir veģetārieši, - grāfiene teica, mežonīgi dauzīdama ar dakšiņu pa slokas galvaskausu, lai to pārsistu un tiktu pie smadzenēm. - Henrijs reiz mēģināja kļūt par veģetārieti. Vai tu vari tam noticēt? bet es to nespēju izturēt. "Henrij," es viņam teicu, "mitējies. Mums pieliekamajā ir tik daudz ēdamā, lai pabarotu veselu armiju, un es viena to nespēju apēst." Iedomājies, mans dārgais, es tikko biju pasūtījusi divus dučus zaķu. "Henrij," es teicu, "tev šī muļķīgā iedoma jāmet pie malas."
Man iešāvās prātā, ka Henrijam, kaut arī viņš neapšaubāmi bijis paraugvīrs, dzīve tomēr bijusi vilšanās pilna.
Demetrijs-Mustafa novāca sloku paliekas un ielēja mums vēl vīnu. Es jau biju pamatīgi pieēdies un cerēju, ka pārāk daudz ēdienu vairs nesekos. Tomēr abpus manam šķīvim joprojām bija vesela armija neizmantotu nažu, dakšiņu un karošu, un es satraukts vēroju Demetriju-Mustafu tuvojamies cauri drūmajai virtuvei ar lielu šķīvi.
Ak! - grāfiene iesaucās, satraukumā pacēlusi tuklās rociņas. - Galvenais ēdiens! Kas tas ir, Mustafa, kas tas ir?
Mežakuilis, kuru atsūtīja Makrojans, - Demetrijs-Mustafa atbildēja.
Ak, mežakuilis! Mežakuilis!- grāfiene iespiedzās, pliķēda- ma tuklos vaidziņus ar rokām. - Cik jauki! Es par to biju pilnīgi aizmirsusi. Ceru, ka tev garšo mežakuiļa gaļa?
Teicu, ka tas ir viens no maniem mīļākajiem gaļas ēdieniem, un tā arī bija, taču šoreiz vēlējos tikai pavisam mazu gabaliņu.
Nu, protams! - grāfiene piekrita, noliecās pār milzīgu, brūnu cepeša gurnu, kas mirdzēja mērcē, un sāka griezt biezas, rožainas šķēles. Trīs no tām viņa uzlika uz šķīvja - acīmredzot pārliecināta, ka tas ir mazas porcijas standarts - un tad ņēmās aplikt ar piedevām. Veselas kaudzes lielisku, mazu, dzeltenu gailenīšu, kam bija maiga, gandrīz vīna garša; mazi kabacīši, pildīti ar skābu krējumu un kaperiem; cepti kartupeļi ar glīti pārsprāgušu miziņu un daudz sviesta; burkāni, tik sarkani kā sarmotas ziemas saule, un krējumā vārīti lieli puravu kāti. Es palūkojos uz šo šķīvi un paslepus atpogāju trīs bikšu pogas.
Mēs tik bieži mēdzām ēst meža kuili, kad Henrijs bija dzīvs. Zini, viņš mēdza doties uz Albāniju un tos šaut. Bet tagad ēdam ļoti reti. Tāds gurdums! Vai vēlies vēl mazliet sēņu? Nē? Tās ir tik labas. Pēc šā ēdiena, manuprāt, mēs atpūtīsimies. Atpūta ir ļoti svarīga labai gremošanai, es tā vienmēr domāju, - grāfiene teica un naivi piebilda, - un ļauj apēst daudz vairāk.
Gaļa bija aromātiska un sulīga, labi iemarinēta garšvielās un vīnā un pildīta ar ķiploka daiviņām, tomēr es tik tikko spēju pieveikt savu porciju. Grāfiene apēda divas vienāda lieluma porcijas, tad atlaidās krēslā un ar smieklīgi mazu mežģīņu mutautiņu notrauca sviedrus no sejas, kas bija ieguvusi viegli sarkanbrūnu nokrāsu.
Atpūta, ko? - viņa neskaidri nomurmināja, man uzsmaidīdama. - Atpūta resursu apkopošanai.
Es jutu, ka manī vairs nav nekādu resursu, ko apkopot, tomēr nevēlējos to teikt. Pamāju, pasmaidīju un atpogāju atlikušās bikšu pogas.
Atpūzdamās grāfiene smēķēja garu, tievu cigāru un eda sāļos riekstiņus, bez mitas čalodama par savu vīru. Atpūta man nāca par labu. Es vairs nejutos tik ļoti smags un miegains. Kad grāfiene beidzot nolēma, ka esam gana atpūtinājuši savus iekšējos orgānus, viņa pasūtīja nākamo ēdienu, un Demetrijs-Mustafa atnesa divas, paldies dievam, mazas omletes - kraukšķīgi brūnas no ārpuses un sulīgas iekšpusē, pildītas ar mazām, rožainām garnelītēm.
Ko tu esi pagatavojis saldajam? - grāfiene apjautājās, piebāzusi muti ar omleti.
Neko, - Demetrijs-Mustafa atteica.
Tu neesi pagatavojis saldo? - viņa šausmās iesaucās, it kā viņš būtu atzinies kādā briesmīgā noziegumā.
Man nebija laika, - Demetrijs-Mustafa atteica. - jūs nevarat gribēt, lai tieku galā ar visu šo gatavošanu un arī ar mājas darbiem.
Bet bez saldū, - grāfiene izmisusi protestēja, - nevar taču ēst pusdienas bez saldā!
Nu, esmu nopircis mazliet bezē, - Demetrijs-Mustafa sacīja, - ar to jums nāksies samierināties.
Ak, jauki! - grāfiene atkal kļuva priecīga. - Tieši tas, kas vajadzīgs.
Tas nu bija kas tāds, kas man galīgi nebija vajadzīgs. Bezē kūkas bija lielas, baltas un trauslas kā koraļļi, līdz malām pilnas ar krēmu. Es kvēli vēlējos, kaut būtu paņēmis līdzi Rodžeru un viņš tupētu zem galda un apēstu pusi mana ēdiena, jo grāfiene bija pārāk nodevusies pati savam šķīvim, lai pievērstu man uzmanību.
Tā, - viņa beidzot teica, norijusi pēdējo kumosu un noslaucījusi baltās drumslas no zoda, - nu, vai esi paēdis? Vai varbūt vēlies vēl kaut ko? Varbūt augļus? Šajā gadalaikā to gan nav īpaši daudz.
Es pateicos un apgalvoju, ka esmu apēdis pilnīgi pietiekami.
Grāfiene nopūtās un sirsnīgi paskatījās uz mani. Likās, ka nekas viņu tik ļoti neiepriecinātu, kā manis pacienāšana ar vēl diviem vai trim ēdieniem.
Tu pārāk maz ēd, - viņa aizrādīja. - Tādam augošam zēnam kā tev būtu jāēd vairāk. Tu savam vecumam esi pārāk tievs. Vai māte tevi pienācīgi ēdina?
Varēju iedomāties, kā māte pārskaistos, ja dzirdētu šo mājienu. Es sacīju, ka māte teicami gatavo un mēs ēdam kā lordi.
Priecājos to dzirdēt, - grāfiene teica, - bet tik un tā tu izskaties mazliet savārdzis.
Es nedrīkstēju to teikt, bet mana savārguma iemesls bija tāds, ka ēdiena piestampātais vēders lika sevi manīt. Cik vien pieklājīgi spēdams, es teicu, ka man vajadzētu doties mājup.
Protams, dārgais, - grāfiene atsaucās. - Ak kungs, jau ceturksnis pāri četriem. Kā laiks lido!
Viņa nopūtās par šo domu, tad manāmi atplauka.
Tomēr ir jau gandrīz tējas laiks. Vai tu esi pārliecināts, ka nevēlies palikt un vēl kaut ko iekost?
Es aizbildinājos, ka māte par mani uztrauksies.
Tā, padomāsim, - grāfiene sprieda. - Pēc kā tu biji atnācis? Ak, jā, pēc pūces. Mustafa, atnes zēnam viņa pūci un man uz atpūtas istabu kafiju un mazliet to gardo rahatlukumu.
Mustafa atgriezās, nesdams ar auklu apsietu kartona kasti, un pasniedza man.
Es neieteiktu to atvērt, pirms nokļūsi mājās, - viņš brīdināja. - Viņa ir mežonīga.
Ar šausmām iedomājos - ja nebūtu pasteidzies, grāfiene būtu lūgusi mani palikt un kopīgi iebaudīt rahatlukumu. Sirsnīgi pateicos par pūci un devos uz durvīm.
Nu, - grāfiene teica, - bija burvīgi ar tevi tikties, absolūti burvīgi. Tev jāatnāk vēl. Tev jāatnāk pavasarī vai vasarā, kad ir vairāk augļu un dārzeņu. Mustafa prot tā pagatavot astoņkāji, ka tas pats kūst uz mēles.
Teicu, ka labprāt ieradīšos vēlreiz, un pie sevis nozvērējos, ka tādā gadījumā trīs dienas iepriekš badošos.
Lūk, - grāfiene iespieda man kabatā apelsīnu, - paņem šo. Varbūt mājupceļā jutīsies izsalcis.
Kad biju uzkāpis mugurā Sallijai un jāju prom pa piebraucamo ceļu, viņa vēl uzsauca nopakaļ:
- Brauc uzmanīgi!
Es apņēmīgi jāju, piespiedis pūci pie krūtīm, kamēr tiku ārpus grāfienes īpašuma robežām. Tad kratīšanās Sallijas mugurā kļuva pārāk grūta. Es nokāpu, aizgāju aiz olīvkoka un raženi izvēmos.
Atgriezies mājās, aiznesu kasti uz savu istabu, noraisīju auklu un izcēlu uz grīdas pūci, kas pretojās un klikstināja knābi. Suņi, kas bija sastājušies lokā, lai aplūkotu jaunpienesumu, steidzīgi atkāpās. Viņi zināja, ko Uliss ir spējīgs pastrādāt, būdams sliktā omā, un šī pūce bija par viņu trīs reizes lielāka. Nodomāju, ka tas ir viens no skaistākajiem putniem, kādu jebkad esmu redzējis. Spalva uz muguras un spārniem bija zeltaina kā medus kāres, rotāta ar bāliem pelnu krāsas plankumiem; krūtis bija krēmkrāsā, un baltā maska ap tumšajām, dīvaini austrumnieciskajām acīm bija tik spodra un iestīvināta kā Elizabetes laikmeta stāvā apkakle.
Spārns nebija tik sliktā stāvoklī, kā biju baidījies. Lūzums bija gluds, un pēc pusstundu ilgas cīņas, kuras laikā pūce pamanījās vairākas reizes mani saknābt līdz asinīm, biju spārnu pamatīgi iešinējis. Pūce, kuru nolēmu saukt par Lampadusu (vienkārši tāpēc, ka šis vārds man likās pievilcīgs), izskatījās kareivīga, tomēr nobijusies no suņiem, nepavisam nevēlējās draudzēties ar Ulisu un noskatījās uz Augustu Kutvēderi ar neslēptu riebumu. Es nolēmu, ka viņa, kamēr apradīs, jutīsies laimīgāka tumšā paslēptuvē, tāpēc uznesu pūci bēniņos. Viena no bēniņu istabām bija ļoti maza, to apgaismoja mazs lodziņš, kas bija tik ļoti klāts ar zirnekļu tīkliem un putekļiem, ka cauri izspiedās pavisam nedaudz gaismas. Tur bija kluss un tumšs kā alā, un es nolēmu, ka Lampadusai tur patiks uzturēties atveseļošanās laikā. Es noliku viņu uz grīdas kopā ar lielu šķīvi kapātas gaļas un rūpīgi aizslēdzu durvis, lai neviens viņu netraucētu. Tajā vakarā, kad aizgāju pūci apciemot, aiznes- dams ciemkukulim beigtu peli, Lampadusa izskatījās manāmi atspirgusi. Viņa bija apēdusi lielāko daļu gaļas un tagad, spārnus izpletuši un acis zibinādama, tenterēja pa grīdu, šņāca uz mani un klikstināja knābi. Iepriecināts par šo acīmredzamo progresu, es atstāju viņai peli un devos gulēt.
Dažas stundas vēlāk mani pamodināja balsis, kas plūda no mātes istabas. Miegaini gudrodams, kas gan ģimenei apspriežams šajā stundā, es izkāpu no gultas pabāzu galvu pa durvīm, lai paklausītos.
Kad es tev saku, - Larijs apgalvoja, - tas ir sasodīti liels poltergeists.
Tas nevar būt poltergeists, mīļais, - māte teica. - Polter- geisti izmētā lietas.
Nu, lai kas tas būtu, tas ir tur, augšā, un šķindina važas, - Larijs neatlaidās, - un es gribu, lai tas tiek izdzīts. Tev un Margo jābūt īstām ekspertēm aizkapa dzīves jautājumos. Ej augšā un izdzen to.
Es neiešu vis augšā, - Margo drebošā balsī teica. - Tas var būt jebkas. Tas var būt ļaunais gars.
Tas ir viens sasodīti ļauns gars, nudien, - Larijs apgalvoja. - Viņa dēļ es esmu nomodā jau veselu stundu.
Vai esi pārliecināts, ka tas nav vējš vai kaut kas tamlīdzīgs, mīļais? - māte jautāja.
Es jau nu zinu, kāda ir starpība starp vēju un nolādētu spoku, kas vazājas apkārt ar svaru bumbām un ķēdēm, - Larijs atcirta.
Varbūt tie ir zagļi, - Margo ieminējās, vairāk pārliecinādama pati sevi. - Varbūt tie ir zagļi, un mums vajadzētu pamodināt Lesliju.
Pa pusei aizmidzis un joprojām dienas laikā izdzertā alkohola skurbumā, es netiku gudrs, par ko ģimene runā. Tas skanēja tikpat intriģējoši kā jebkura cita krīze, kas spēja izcelties visnegaidītākajās dienas vai nakts stundās, tāpēc es aizgāju uz mātes istabu un ielūkojos tajā. Larijs soļoja šurpu turpu, viņa rītasvārki majestātiski plandījās.
Kaut ko vajag darīt, - viņš teica. - Es nevaru gulēt, kad man virs galvas grab ķēdes, un, ja es nevaru gulēt, es nevaru rakstīt.
Es nesaprotu, ko tu gribi, lai mēs darām, mīļais, - māte teica. - Esmu pārliecināta, ka tas ir vējš.
Jā, tu nevari gribēt, lai mēs ietu tur augšā, - Margo piebalsoja. - Tu esi vīrietis, tu arī ej.
Zini, - Larijs noskaldīja, - tu esi tā, kas atgriezās no Londonas, visa klāta ar ektoplazmu un runādama par bezgalību. Tas droši vien ir kāds elles radījums, kuru tu esi izsaukusi vienā no saviem seansiem un kurš tagad tev seko. Tādējādi tas ir tavs kustonis. Ej un tiec ar to galā.
Vārds "kustonis" iespiedās manā apziņā. Tā taču nevarētu būt Lampadusa? Kā jau visām pūcēm, plīvurpūču spārni kustas tik mīksti un klusi kā pieneņu pūkas. Viņa taču noteikti nevarētu būt atbildīga par ķēžu un svaru bumbu troksni?
Es iegāju istabā un apjautājos, par ko viņi runā.
Tas ir tikai spoks, mīļais, - māte mierinoši teica. - Larijs atradis spoku.
Tas ir bēniņos, - Margo satraukta teica. - Larijs domā, ka tas man sekojis no Anglijas. Nez, vai tas ir Mavake?
Par to mēs vairs nerunāsim, - māte stingri paziņoja.
Man vienalga, kas tas ir, - Larijs uzstāja. - Nav svarīgi, kurš no jūsu bezmiesīgajiem draugiem. Gribu, lai viņš pazūd.
Es teicu, ka pastāv minimāla iespēja, ka tā varētu būt Lampadusa.
Kas tas ir? - māte apjautājās.
Es paskaidroju, ka tā ir pūce, ko esmu dabūjis no grāfienes.
Man vajadzēja to zināt, - Larijs novaidējās. - Man vajadzēja to zināt. Kā gan es to uzreiz nesapratu?
Nu, nu, mīļais, - māte aizrādīja, - tā ir tikai pūce.
Tikai pūce! - Larijs iesaucās. - Izklausās, it kā tur augšā rībinātu vesels tanku bataljons. Saki, lai viņš to aizvāc no bēniņiem.
Es teicu, ka nevaru saprast, kā gan Lampadusa spēj radīt troksni, jo pūces ir visklusākie radījumi… Stāstīju, ka tās naktis slīd uz nedzirdamiem spārniem kā pelnu plēnes…
Šai te nav nedzirdamu spārnu, - Larijs paziņoja. - Skan kā īsts pūču džeza orķestris. Ej un aizvāc to!
Es steidzīgi paņēmu lampu un kāpu uz bēniņiem. Tiklīdz es atvēru durvis, sapratu, kas noticis. Lampadusa bija apēdusi peli un tad atklājusi, ka šķīvī joprojām guļ gara gaļas šķiezna. Garās un karstās dienas gaitā tā bija piekaltuši kā sakausēta ar šķīvja virsmu. Lampadusa bija nolēmusi, ka šī vieglā uzkoda viņai pilnīgi nepieciešama, lai uzturētu miesu pie dzīvības līdz rītausmai, un centusies to uzknābāt no šķīvja. Viņas asais, līkais dzintarkrāsas knābis bija iedūries gaļā, bet šķiezna atteicās šķirties no šķīvja, tā ka Lampadusa bija ievilināta lamatās un nesekmīgi valstījās pa grīdu, dauzīdama un klabinādama šķīvi pret koka dēļiem, lai dabūtu nost no knābja. Es izpestīju viņu no nepatīkamā stāvokļa un aiznesu uz savu guļamistabu, kur mīļā miera labad ieslodzīju kartona kastē.