158370.fb2 PUTNI, ZV?RI UN RADINIEKI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

PUTNI, ZV?RI UN RADINIEKI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

Ceturtā daļakrisedaeži un juras suņi

Kad pienāca pavasaris, mēs pārvācāmies uz jaunu māju - elegantu un sniegbaltu villu olīvu birzis, milzīga magnoliju koka paēnā, netālu no vietas, kur bija atradusies mūsu pirmā māja. Nams atradās kalnu nogāzē un vērās pāri plašai, līdzenai teritorijai, kuru irigācijas kanāli darīja līdzīgu gigantiskam šaha galdiņam. Šie kanāli patiesībā bija vecas venēciešu sāls smelt­nes, kuras senos laikos izmantoja sāls šķīduma iegūšanai, kas ieplūda kanālos no blakus esošā lielā sālsūdens ezera. Ezers jau sen bija aizsērējis, un kanāli, kurus tagad pildīja saldūdens no kalniem, kalpoja lekno lauku apūdeņošanai. Šī vieta bija dzīvī­bas pārpilna un tādējādi kļuva par vienu no maniem veiksmī­gākajiem medību laukiem.

Pavasaris Korfu vienmēr nāca nepretodamies. Likās, ka vie­nas nakts laikā ziemas vēji būtu aizpūtuši visus mākoņus no debesīm, un nu tās mirdzēja dzidrā delfīniju zilumā, tāpat vienas nakts laikā ziemas lieti bija pārpludinājuši ielejas ar zie­diem - rožainās orhideju piramīdas, dzeltenie krokusi, asfo- delu bālās smailes, no zāles lūkojās hiacinšu zilās acis un gluži kā vīnā mērcētās anemones locījās pie mazākās vēja pūsmiņas. Jaunizšķīlušies putni padarīja olīvu birzis čalojošas dzīvības pilnas - laškrāsas pupuķi ar melnām, izbrīnā saceltām sekstēm gremdēja garos, līkos knābjus mīkstajā zemē starp smaragdza­ļās zāles kumšķiem; cigļi zvanīja un gārdza, laimīgi dejodami no zara uz zaru, to apspalvojums mirdzēja zeltains, sarkans un melns. Irigācijas grāvjos ūdens kļuva zaļš no ūdenszālēm un raibs no krupju ikru pavedieniem kā melnu pērļu kaklarotām; smaragdzaļas vardes sakurkstējās cita ar citu, un ūdens bruņu­rupuči melnkoka krāsas bruņās rāpās augšup pa krastiem, lai raktu tur bedres un dētu olas. Izkūņojās tēraudzilas spāres, tievas kā diegi, un kā dūmu mākonīši dīvainā, stingā lidojumā slīdēja cauri krūmājiem. Bija pienācis laiks, kad naktīs krastus apspīdēja tūkstošu jāņtārpiņu mirgojošā, zaļganbaltā gaisma, bet dienās apmirdzēja meža zemeņu sarkanas laterniņas. Tas bija aizraujošs izpētes un jaunu atklājumu laiks, tāds laiks, kad zem apvērsta baļķa varēja atrast gandrīz jebko - no lauku peles midzeņa līdz lokanu, spīdīgu glodeņu mazuļu perējumam, kuri izskatījās kā veidoti no pulētas bronzas.

Kādu dienu es biju lauciņos, cenzdamies noķert dažas brū­nas ūdensčūskas, kas mitinājās irigācijas kanālos, kad mani pa­sauca sieviete, ar kuru biju nedaudz pazīstams. Viņa atradās kādus sešus lauciņus tālāk un, stāvēdama līdz potītēm treknos mālos, rušināja augsni ar īsu, platu kapli, uzvilkusi kājās biezas, neveiklas aitu vilnas zeķes, kādas zemnieki valkāja šīs nodarbes laikā.

Es tev kaut ko atradu! - viņa sauca. - Nāc ātri!

Es nevarēju nākt ātri, jo katrs lauciņš no visām četrām pusēm bija kanāla iežogots, un sameklēt tiltiņus tiem pāri bija tikpat grūti kā atrast ceļu labirintā.

Ātri! Ātri! - vecā sieviete spiedza. - Viņi mūk prom! Ātri!

Es skrēju, lēcu un traucos, gandrīz iekritu grāvjos, steigda­mies pāri ļodzīgajiem dēļiem, kamēr aizelsies biju klāt.

Tur, - viņa norādīja, - tur. Uzmanies, lai viņi tev neiekož.

Es ieraudzīju, ka viņa izrakuši no zemes lapu murskuli, kurā

kustējās kaut kas balts. Piesardzīgi pašķīru lapas ar tauriņu ķe­ramā tīkla kātu un, sev par sajūsmu, ieraudzīju četrus resnus, tikko dzimušus ežu mazuļus, rožainus kā ciklamenu ziedi, klā­tus ar mīkstām, sniegbaltām adatām. Tie vēl bija akli, kūņojās un raustīja degunteļus kā mazi sivēntiņi. Es viņus pacēlu un uzmanīgi saliku aiz krekla, pateicos vecajai sievietei un devos mājup. Priecājos par saviem jaunajiem mājdzīvniekiem - gal­venokārt tāpēc, ka tie bija tik jauniņi. Man jau bija piederējuši divi pieauguši eži, kurus sauca Skribis un Skrabis, jo viņi deva mājvietu lielam daudzumam blusu, tomēr tie nebija īsti pie­jaucēti. Nodomāju, ka šie mazuļi izaugs citādi. Ciktāl viņi atce­rēsies, es būšu to māte. Es jau iztēlojos sevi lepni pastaigāja­mies pa olīvu birzīm, kamēr man seko suņi, Uliss, abas žagatas un cieši uz papēžiem arī četri pieradināti eži, kuriem es būšu iemācījis dažādus trikus.

Mana ģimene bija sapulcējusies verandā zem vīnogulāja, un katrs bija aizņemts ar savām darīšanām. Māte adīja, laiku pa laikam skaļi pie sevis skaitīdama valdziņus un ik pēc brīža iesaukdamās "sasodīts", kad bija ko sajaukusi. Leslijs, notupies uz akmens plāksnēm, uzmanīgi svēra šaujampulveri un mazas sudraba skrošu kaudzītes, ko pildīt spīdīgās, sarkanās patronu čaulās. Larijs lasīja lielu, biezu grāmatu un laiku pa laikam uzmeta aizkaitinātu skatienu Margo, kas klabināja šujmašīnu, darinādama kādu caurspīdīgu apģērba gabalu, un aplamā meldiņā dziedāja vienīgo rindiņu no savas tolaik mīļākās dziesmas.

Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka, - viņa trallināja. - Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka. Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka. Viņai mugurā bij mazā, zilā jaka.

Vienīgais ievērojamākais apstāklis tavā dziedāšanā ir iztu­rība, - Larijs teica. - Jebkurš cits cilvēks, saprazdams, ka nespēj ne noturēt meldiņu, ne atcerēties visvienkāršākos vārdus, jau sen būtu ar kaunu padevies.

Viņš nosvieda cigaretes izsmēķi uz flīzēm, par ko izpelnījās Leslija dusmu rēcienu.

Uzmanīgi, pulveris! - viņš uzkliedza.

Leslij, mīļais, - māte aizrādīja, - es nudien vēlos, lai tu tā nekliegtu, man nojūk valdziņi.

Es lepni izliku savus ežus un parādīju tos mātei.

Vai viņi nav mīļi? - viņa teica, laipnīgi aplūkodama ezēnus cauri brillēm.

Ak dievs! Vai viņam atkal kaut kas jauns? - Larijs nopra­sīja. Viņš ar riebumu aplūkoja manus rožainos audžubērnus baltajos kažokos.

Kas tie tādi? - viņš apjautājās.

Es paskaidroju, ka tie ir ežu mazuļi.

Nevar būt, - Larijs iebilda. - Eži ir viscaur brūni.

Manas ģimenes pilnīgā neziņa par pasauli, kurā tie dzīvo,

vienmēr sagādāja man raizes, tāpēc es nekad nepalaidu garām izdevību viņus izglītot. Paskaidroju, ka ežu māte nevarētu dzem­dēt mazuļus ar asām adatām, viņa ciestu ārkārtīgi rafinētas mocības, tāpēc ezēni piedzimst ar šādām baltām, gumijai līdzī­gām adatām, kuras var locīt pirkstos tikpat viegli kā spalvas. Vēlāk, kad eži pieaug, adatas kļūst tumšākas un cietākas.

Kā tu grasies viņus barot, mīļais? Viņiem ir tik sīkas mu­tītes, - māte vaicāja. - Un viņi droši vien joprojām zīž pienu, vai ne?

Teicu, ka esmu redzējis pilsētas veikalā pilnu rotaļu kom­plektu bērniem. Komplektā ietilpa vairāki nevērtīgi priekšmeti, tādi kā celuloīda lelle, autiņi, naktspods un tā tālāk, bet viens priekšmets bija piesaistījis manu uzmanību - miniatūra baro­jamā pudelīte ar sīciņu, sarkanu pupiņu komplektu. Es teicu, ka tā būtu ideāli piemērota mazo ežu barošanai, savukārt naktspodiņu, lelli un pārējos priekšmetus varētu uzdāvināt kādam piedienīgam zemnieku bērnam. Bija tika viena aizķer­šanās - man tobrīd bija daudz izdevumu (piemēram, stiepļu pinums žagatu būrim), un tādējādi es biju pārtērējis savu ka­batas naudu.

- Nu, mīļais, - māte šaubīdamās teica, - ja tas komplekts nav pārāk dārgs, es domāju, ka varēšu tev to nopirkt.

Es apgalvoju, ka tas nepavisam nav dārgs, ja ņem vērā, ka tas ir zināmā mērā ieguldījums, jo mēs ne tikai iegūsim neno­vērtējamu barojamo pudelīti, kura varētu noderēt arī citiem dzīvniekiem, bet arī uzaudzēsim četrus pieradinātus ežus un iepriecināsim kādu zemnieku bērnu. Vai gan var būt vēl jau­kāks veids, kā tērēt naudu, es noprasīju? Tā nu komplekts tika iegādāts. Jauna zemnieku meitene, kura man diezgan labi pa­tika, ar lielu pateicību pieņēma lelli, naktspodiņu un pārējos krāmus, un es ķēros pie smagā mazuļu audzināšanas darba.

Ezēni dzīvoja zem manas gultas lielā kartona kastē ar vati, un naktīs es uzliku kasti uz termofora, lai uzturētu siltumu. Gribēju ņemt mazos pie sevis gultā, taču māte aizrādīja, ka tas ne tikai ir nehigiēniski, bet es arī riskējot naktī uzvelties tiem virsū un nospiest. Atklāju, ka vislabāk mazuļiem iet labumā atšķaidīts govs piens, un uzcītīgi baroju viņus trīs reizes dienā un vienu reizi naktī. Nakts barošana izrādījās mazliet apgrūti­noša - lai būtu drošs, ka pamodīšos, es no Spiro aizņēmos lielu skārda modinātājpulksteni. Tā zvans skanēja kā muskešu zalves un diemžēl pamodināja ne tikai mani, bet arī visu ģimeni. Ģimenes protesti beidzot kļuva tik skaļi, ka māte iero­sināja pabarot ezēnus vēlu vakarā pirms likšanās gultā, nevis divos naktī, visus uzmodinot. Es tā arī darīju, un mazie eži zēla un plauka. Viņiem atvērās acis, adatas no sniegbaltām kļuva pelēkas un arī stingrākas. Uzskatīju, ka nu jau viņi ir pārlieci­nāti - es esmu viņu māte, tie skribinādamies skrēja pie kastes malas, kad es to atvēru, grūstīdamies un spiezdamies, lai pir­mie tiktu pie pudelītes, un sīki, sēcoši spiedza un ņurdēja. Es ar ezēniem ārkārtīgi lepojos un laimīgs gaidīju to dienu, kad viņi rikšos man pa pēdām cauri olīvu birzīm.

Tad daži draugi ielūdza mani un māti pavadīt nedēļas no­gali pie viņiem pašos salas dienvidos, un es biju neziņā, ko darīt. Es ļoti vēlējos braukt, jo dienvidu seklajās, smilšainajās piekrastēs bija lielas iespējas atrast sirdsveidīgos jūras ežus, kas īstenībā izskatījās diezgan līdzīgi maniem ezēniem. Šiem jūras ežiem bija sirds forma, tie bija klāti ar mīkstām adatām, kas vienā galā veidoja kušķainu asti un adatainu seksti kā indiāņu galvasrotu pāri mugurai. Biju atradis tikai vienu šādu ezi, bet jūras sadragātu, to tikko varēja pazīt, taču Teodors man bija stāstījis, ka salas dienvidos viņu esot papilnam, tie ierokoties divas vai trīs collas dziļi smiltīs. Tomēr man vajadzēja pado­māt par savu ezēnu saimi, jo nevarēju ņemt tos līdzi, un, tā kā arī māte grasījās braukt, nebija neviena, kam es īsti varētu uz­ticēties.

- Es viņus pieskatīšu,- Margo piedāvājās. - Mīļie mazulīši.

Mani mocīja šaubas. Es vaicāju, vai viņa apzinās ežu kopša­nas komplicētību? Piemēram, to faktu, ka vate viņu kastē jā­maina trīs reizes dienā? Ka viņi jābaro tikai ar atšķaidītu govs pienu? Ka pienam jābūt asins temperatūrā un ne karstākam? Un vissvarīgākais - katram pienākas tikai puspudelīte piena vienā ēdienreizē? Jo es ļoti drīz biju atklājis -, ja vien ezēniem ļautu, viņi katrā ēdienreizē zīstu līdz bezsamaņai; pārēšanās re­zultāts bija ārkārtīgi šausmīgs un lika mainīt vati vēl biežāk.

Neesi muļķis, - Margo apgalvoja. - Protams, es varu par viņiem parūpēties. Es zinu visu par bērniem. Vienkārši uz­raksti uz papīra, kas man jādara, un ar viņiem viss būs kārtībā.

Margo bija tik sašutusi par manām šaubām, ka es beidzot negribīgi padevos. Pierunāju Lariju, kurš pārmaiņas pēc bija labā omā, uzdrukāt detalizētu "drīkst/nedrīkst" pamācību sa­rakstu ežu kopējiem, tad sniedzu Margo praktisko kursu baro­šanā no pudelītes un vates migas mainīšanā.

Viņi izskatās šausmīgi izbadējušies, - Margo ieminējās, kad bija izcēlusi no kastes katru mazuli, kas spirinājās un spiedza, un iespiedusi knupīti taustīgajā, kārajā mutītē.

Es teicu, ka viņi tādi izskatās vienmēr. Tam nevajag pievērst uzmanību. Viņi gluži vienkārši ir negaušas.

Mazie nabadziņi, - Margo noteica.

Man vajadzēja to uztvert kā brīdinājumu.

Es pavadīju mundru nedēļas nogali. Pamatīgi apdegu, jo maigā pavasara saule bija mānīga, toties triumfēdams atgriezos mājās ar sešiem sirdsveidīgajiem jūras ežiem, četriem gliemež­vākiem, kādu manā kolekcijā vēl nebija, un zvirbuļa mazuli, kas bija izkritis no ligzdas. Kad villā biju pārcietis suņu rejas, laizī­šanu un draudzīgos kampienus ar zobiem, kādus tie vienmēr dāļāja, pēc tam kad biju prom ilgāk par divām stundām, es de­dzīgi jautāju Margo, kā klājas ezēniem.

Tagad ar viņiem viss kārtībā, - viņa ziņoja. - Taču - nu­dien, Džerij, es domāju, ka tu slikti izturies pret saviem kusto­ņiem. Tu tos nabaga mazulīšus biji nobadinājis līdz nāvei. Viņi bija tik izsalkuši. Tu nevari ne iedomāties.

Ar žņaudzošu sajūtu vēdera apvidū es klausījos savas māsas vārdos.

Nabaga mazās radībiņas, galīgi izbadējušās. Vai zini, viņi katrs izēda divas pudelītes piena ēdienreizē!

Es šausmās metos uz savu guļamistabu un izvilku kasti no pagultes. Tajā gulēja mani četri ezēni, pieblīduši līdz pēdējai iespējai. Viņu vēderi bija tik milzīgi, ka mazuļi spēja vienīgi vārgi pakustināt kājeles. Viņi bija kļuvuši par rožainiem, ada- tainiem piena maisiem. Tajā naktī visi nomira, un Margo ilgi raudāja pie balonveidīgajiem līķīšiem. Tomēr viņas sēras man nesagādāja nekādu prieku, jo nu mani eži vairs nekad paklau­sīgi netecēs aiz manis cauri olīvu birzīm. Es izraku dārzā četrus mazus kapus un par sodu savai pārāk lutinošajai māsai uzstā­dīju četrus mazus krustiņus kā pastāvīgu atgādinājumu, un nerunāju ar viņu četras dienas.

Tomēr manas sēras par ezīšu nāvi nebija ilgas, jo tajā laikā salā atkal parādījās Donalds un Makss. Viņi triumfējoši ieradās trīsdesmit pēdas garā jahtā, un Larijs mūs iepazīstināja ar kapteini Krīču.

Mēs ar māti bijām pavadījuši ārkārtīgi patīkamu pēcpus­dienu olīvu birzīs - viņa bija vākuši savvaļas puķes un garš­augus, es - tikko parādījušos tauriņus. Noguruši, bet laimīgi mēs devāmies atpakaļ uz villu dzert tēju. Kad villu jau varēja saskatīt, māte pēkšņi sastinga.

Kas ir tas vīrs, kas sēž verandā? - viņa noprasīja.

Es biju pārāk aizņemts, mētājot suņiem sprunguļus, tāpēc nebiju koncentrējies. Tagad es ieraudzīju dīvainu, verandā izgāzušos stāvu saburzītās, baltās buru audekla biksēs.

Kas tas ir? Vai vari saskatīt? - māte uzbudināta taujāja.

Tajā laikā viņu vajāja iedoma, ka kuru katru brīdi uz Korfu

var atlidot Anglijas bankas pārvaldnieks ar noteiktu mērķi - apspriest mūsu rēķina pārtēriņu, un šis nepazīstamais cilvēks

verandā vinu uztrauca.

Es uzmanīgi nopētīju svešinieku. Viņš bija vecs, gandrīz pilnīgi plikpaurains, tikai ar dažiem pakausī pielipušiem gariem, baltiem matu kumšķiem kā dadžu pūkām rudeni. Vīram bija vienlīdz nekopta gan baltā bārda, gan ūsas. Es apgal­voju mātei, ka, cik man redzams, tas nepavisam neatgādina bankas pārvaldnieku.

Ak vai, - māte noskaitās. - Bija arī viņam jāierodas tieši tagad! Man nav pilnīgi nekā, ko pasniegt pie tējas. Nez, kas tas varētu būt?

Kad pienācām tuvāk, svešinieks, kurš līdz šim bija mierīgi snaudis, pēkšņi pamodās un ieraudzīja mūs.

Ahoi! - viņš iekliedzās tik skaļi un negaidīti, ka māte gandrīz nogāzās no kājām. - Ahoi! Jūs laikam gan esat Darelu māte. Un zēns arī, protams. Larijs man stāstīja par jums. Laipni lūdzam uz klāja!

Ak dievs, - māte nočukstēja. - Vēl viens Larija draugs.

Kad pienācām tuvāk, es ieraudzīju, ka mūsu viesim ir ārkār­tīgi neparasta seja - sārta un krunkaina kā valrieksts. Viņa deguna skrimslis palaikam nepārprotami saņēmis tik daudz skarbu sitienu, ka bija izlocījies sejā kā čūska. Žoklis bija pie­dzīvojis tādu pašu likteni un sašķiebies uz vienu pusi, it kā būtu ar neredzamu pavedienu pievilkts pie labās auss ļipiņas.

Prieks jūs redzēt, - vecais teica, it kā māja piederētu viņam, un viņa asarojošās acis mirdzēja. - Nu gan, jūs esat vēl izskatīgāka meičiņa nekā dēls jūs aprakstīja!

Māte sastinga, un no puķu pušķa viņas rokā izkrita anemone.

Es esmu misis Darela, - viņa ar vēsu cieņu sacīja, - un šis ir mans dēls Džeralds.

Mani sauc Krīčs, - vecais vīrs teica. - Kapteinis Patriks Krīčs. - Viņš ieturēja pauzi un akurāti, sulīgi nospļāvās pāri verandas malai tieši mātes mīļākajā cīniju dobē. - Laipni lūdzam uz klāja, - viņš vēlreiz aicināja, labsirdībā starodams. - Prieks iepazīties.

Māte nervozi noklepojās.

Vai mans dēls Lorenss ir šeit? - viņa jautāja sulīgā, aristo­krātiskā tonī, kādu lietoja vienīgi ārkārtīga stresa brīžos.

Nē, nē, - kapteinis Krīčs atbildēja. - Es viņu atstāju pilsētā. Viņš lūdza, lai es atnākot uz tēju. Teicās, ka drīz būšot klāt.

Labi, - māte sacīja, cik pieklājīgi vien spēdama, - lūdzu, sēdieties. Ja jūs mani atvainotu uz brītiņu, es ietu pagatavot dažus plāceņus.

Plāceņus, ko? - kapteinis Krīčs pārjautāja un nolūkoja māti ar tik baudkāru skatienu, ka viņai no rokām izkrita vēl divi savvaļas ziedi. - Man patīk plāceņi, un man patīk sievietes, kas ir apsviedīgas kambīzē.

Džerij, - māte salti teica, - izklaidē kapteini Krīču, kamēr es pagatavoju tēju.

Viņa strauji un mazliet necienīgi metās prom, un es tiku at­stāts mēroties spēkiem ar kapteini Krīču.

Kapteinis no jauna atgāzās krēslā un blenza manī ūdeņai­nām acīm no izspūrušo, balto uzacu apakšas. Viņa skatiens bija tik stings, ka es sāku mazliet nervozēt. Tomēr apzinājos savus namatēva pienākumus un piedāvāju viesim kārbu ar ci­garetēm. Viņš ielūkojās tajā dziļi kā akā, žoklim kustoties šurpu turpu kā vēderrunātāja lellei.

Nāve! - kapteinis iesaucās tik pēkšņi un mežonīgi, ka es gandrīz izmetu cigaretes no rokām. Viņš atlaidās krēslā un pievērsa man zilās acis.

Cigaretes ir nāve, puik, - vecais vīrs atkārtoja. Tad viņš pa- čamdījās pa savu audekla bikšu kabatu un izvilka resnu pīpi - tik melnu un grumbuļainu kā kokogles gabals. Kad kapteinis bija to iespiedis starp zobiem, viņa žoklis izskatījās vēl šķībāks nekā iepriekš.

Nekad neaizmirsti, - Krīčs teica, - vīrieša labākais draugs ir viņa pīpe.

Viņš rēcoši smējās par savu joku, un es pieklājības pēc smējos līdzi. Viņš piecēlās, lekni nospļāvās pāri verandas malai un atkrita atpakaļ krēslā. Es pūlējos izdomāt sarunas tematu. Nekas nelikās gana piemērots. Kapteini, bez šaubām, neintere­sētu tas, ka es šodien dzirdēju pirmo cikādi, ne arī tas, ka Agati vista izdējusi sešas olas lazdu rieksta lielumā. Tā kā viņš bija orientēts uz ūdeņiem, es spriedu, ka varbūt varētu pastāstīt, ka Taki, kurš nebija varējis atļauties laivu, devies nakts zvejā (turēdams sev virs galvas lukturi vienā rokā un žebērkli otrā) un veiksmīgi iztriecis žebērkli cauri pats savai kājai, jo no­domājis, ka tā ir kāda eksotiska zivs. Bet tad kapteinis, blenz­dams uz mani caur eļļaino pīpes dūmu mākoni, uzsāka sarunu pats.

Tu brīnies par manu seju, vai ne, puik? - viņš pārmetoši teica, un es ievēroju, ka, to sakot, viņa vaigi kļūst vēl sārtāki un spīdīgāki, gluži kā satīns. Pirms vēl es paguvu to noliegt, viņš turpināja.

Burinieks to izdarīja. Burinieks. Gājām apkārt Horna ragam. Tāds vējš, ka rāva gar zemi, tieši no zemes pakaļas. Es nokritu, saproti? Buras plīkšķēja un dārdēja kā debesu pēr­kons. Tauva izrāvās no rokām kā ieeļļota čūska. Tieši uz klāja. Šie darīja visu, kas iespējams… protams, uz kuģa daktera ne­bija. - Kapteinis apklusa un apcerīgi taustīja savu žokli. Es jutos apburts un sēdēju savā krēslā kā piekniedēts. - Līdz tam laikam, kad tikām Čīlē, tā būšana bija cieta kā cements. - Viņš vēlreiz noglauda žokli. - Man bija sešpadsmit gadu.

Es patlaban spriedu, vai man būtu jāizsaka līdzjūtība, bet viņš bija iegrimis sapņos, zilajās acīs nebija redzama nekāda iz­teiksme. Māte iznāca verandā un bija pārsteigta par mūsu ne­kustīgajām pozām.

Čile, - kapteinis ar baudu teica. - Člle. Tur es pirmo reizi saķēru gonoreju.

Māte satrūkās un tad skaļi nokrekšķinājās.

Džerij, nāc un palīdzi man iznest tēju verandā.

Mēs divatā iznesām ārā tējkannu, piena krūzi, tasītes un šķīvjus ar zeltaindzelteniem plāceņiem un grauzdiņiem, ko māte bija pagatavojusi.

Gardumiņš, - kapteinis Krīčs teica, piebāzis muti ar plā­ceni. - Apklusina rūcošu vēderu.

Vai jūs, ēēē, paliksiet ilgi? - māte jautāja, acīmredzami ce­rēdama, ka tā nebūs.

Es te varētu pensionēties, - kapteinis Krīčs neskaidri no- murmulēja, slaucīdams plāceņa drupačas no ūsām. - Te izska­tās pavisam labi. Varētu te izmest enkuru.

Sava greizā žokļa dēļ viņam nācās strēbt tēju skaļi. Es re­dzēju, ka māte ar katru brīdi vairāk satraucas.

Vai jums, ēēē, ir kuģis? - viņa jautāja.

Nolādēti netaisnīga būšana, - kapteinis teica un paņēma vēl vienu plāceni. - Esmu norakstīts pensijā. Nu man ir drusku vairāk laika pievērsties meičām.

Runādams viņš uzmeta mātei vērojošu skatienu un ener­ģiski gremoja plāceni.

Gulta bez sievietes ir kā kuģis bez tilpnes, - viņš paziņoja.

Māte visžēlīgi tika izglābta no atbildēšanas, jo tajā brīdī pie­brauca mašīna ar pārējo ģimenes sastāvu un ar Donaldu un Maksu.

Matte, mēs esam ieradušies! - Makss paziņoja, starojoši viņai uzsmaidīdams un maigi apkampdams. - Un redzu, ka ir tējas laiks. Resnītes! Cik jauki! Donald, mums pie tējas būs resnītes!

Apalītes, - Donalds izlaboja.

Tie ir plāceņi, - paskaidroja māte.

Atceros vienu resnīti Montevideo, - kapteinis Krīčs iestar­pināja. - Pirmšķirīga padauza. Izklaidēja visu komandu divas dienas. Mūsdienās tik spēcīgas vairs neaudzē.

Kas ir tas atbaidošais vecais vīrs? - māte noprasīja Larijam, tiklīdz radās izdevība pavilkt viņu sāņus no tējas viesībām, kas nu ritēja pilnā sparā.

Viņu sauc Krīčs, - Larijs paskaidroja.

To es zinu, - māte atteica, - bet kāpēc tu esi viņu atvedis šurp?

Viņš ir interesants vecs zēns, - Larijs atbildēja, - un nedo­māju, ka viņam ir daudz naudas. Manuprāt, viņš te grasās ap­mesties un dzīvot no savas mazās pensijas.

Nu, zini, pie mums viņš neapmetīsies, - māte noskaldīja. - Nekad vairs viņu neielūdz.

Es domāju, ka tev viņš patiks, - Larijs teica. - Viņš ir izceļo­jies pa visu pasauli. Viņš ir bijis pat Indijā. Viņš zina tik daudz aizraujošu stāstu.

Ciktāl tas attiecas uz mani, viņš var mierīgi ceļot tālāk, - māte paziņoja. - Tos stāstus, kurus viņš tagad stāsta, es nu gan nesauktu par aizraujošiem.

Reiz atklājis mūsu "enkurvietu", kā viņš to sauca, kapteinis Krīčs kļuva par biežu viesi mūsu mājās. Mēs ievērojām, ka pa­rasti viņš ierodas tieši uz ēdienreizēm, saukdams "Ahoi visiem! Vai varu kāpt uz klāja un pakulstīt mēli?" Tā kā viņš acīmre­dzami bija nosoļojis divas ar pusi jūdzes cauri olīvu birzīm, lai mūs apciemotu, šādu privilēģiju bija grūti liegt, tāpēc māte, kaut ko ļauni murminādama, traucās uz virtuvi, atšķaidīja zupu un sadalīja desas mazākos gabaliņos, lai kapteinis varētu mums pievienoties. Viņš mēdza mūs aplaimot ar stāstiem par savu dzīvi jūrā un vietām, kuras bija apceļojis. No viņa greizās mutes kārdinoši plūda stāsti par tādām zemēm, kādas pazinu tikai pēc kartes. Trinkomalija, Darvina un Durbana, Buenos- airesa, Velingtona un Kalkuta, Galapagu salas, Seišeļu salas un Draudzības salas. Tā vien likās, ka nav tāda stūrīša uz zemeslo­des, kurā viņš nebūtu ielauzies. Šos stāstus kapteinis mēdza piebārstīt ar garām un izcili vulgārām jūrnieku dziesmām un tik bioloģiski komplicētām rīmēm, ka māte tās, par laimi, ne­saprata.

Tad pienāca tā mūžam neaizmirstamā diena, kad kapteinis Krīčs neaicināts ieradās uz tēju tieši tajā laikā, kad mēs izklai­dējām vietējo anglikāņu mācītāju un viņa sievu - drīzāk gan pienākuma nekā ticības dēļ. Mums par lielu pārsteigumu, kap­teinis uzvedās tiešām labi. Viņš diskutēja ar padri par jūras čūskām un paisuma viļņiem un padres sievai izskaidroja star­pību starp ģeogrāfisko garumu un platumu. Viņa manieres bija priekšzīmīgas, un mēs ar viņu pamatoti lepojāmies, bet ap tējas laika beigām padres sievai ārkārtīgi viltīgi izdevās novirzīt sarunu uz viņas bērniem. Šis temats viņu aizrāva līdz neprā­tam; varētu nodomāt, ka viņa ne tikai ir vienīgā sieviete pasaulē, kas jebkad dzemdējusi, bet arī šķīsti ieņēmusi. Pamie­lojusi mūs ar desmit minūtes garu monologu par savu atvašu apķērību, mācītāja kundze uz brīdi apklusa, lai iedzertu tēju.

Es jau esmu drusku par vecu, lai man būtu bērni, - kap­teinis Krīčs teica.

Padres sieva iespurcās.

Tomēr, - kapteinis apmierināti turpināja, - man ļoti patīk mēģināt.

Tās nebija veiksmīgas tējas viesības.

Drīz pēc tam kādu dienu villā iegriezās Donalds un Makss.

Matte, - Makss paziņoja, - mēs jūs vedīsim prom.

Viesības uz jahtas, - Donalds piebilda. - Lieliska doma. Pro­tams, tā ir Maksa ideja.

Kur tā jahta būs? - māte apvaicājās.

Braukāz apkārt zaļai, - Makss stāstīja, pamezdams savas garās rokas visaptverošā žestā.

Bet es domāju, ka jūs neprotat būrāt, - Leslijs aizrādīja.

Nē, nē. Mēs neburāsim. Larijs burās, - Makss triumfējoši paziņoja.

Larijs? - Leslijs neticīgi pārjautāja. - Bet Larijs taču pilnīgi neko nezina par laivām!

Ak, nē, - Donalds nopietni paskaidroja. - Ak, nē. Viņš ir labs eksperts. Viņš mācās no kapteiņa Krīča. Kapteinis arī brauks līdzi komandā.

Tas izšķir visu, - māte paziņoja. - Es nekāpšu jahtā kopā ar to riebīgo veco vīru, nemaz nerunājot par briesmām, kas mums draud, ja Larijs burās.

Abi visiem spēkiem centās māti pārliecināt, taču viņa palika nelokāma. Lielākais, ko viņa pieļāva, bija kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem un Teodoru aizbraukt pāri salai un tur sa­tikties ar kuģotājiem noteiktā līcī, kur mēs varētu ieturēt pik­nika pusdienas un, ja būs pietiekami silts, izpeldēties.

Rīts, kad devāmies ceļā, bija gaišs un skaidrs un likās ideāls tiklab burāšanai, kā piknikam, tomēr, kad sasniedzām salas viņu malu un izsaiņojām ēdienus, sāka izskatīties, ka tuvojas siroko. Mēs ar Teodoru nogājām cauri birzij līdz līča malai, jūra bija kļuvusi auksti tēraudpelēka un vējš savilcis debesīs daudz baltu mākoņu. Pēkšņi jūras pamalē parādījās trīs ūdens vērpetes un aizlēkšoja gar horizontu kā milzīgi, viļņojoši aizvēs­turisku briesmoņu kakli. Graciozi kā gulbji tie locīdamies un šūpodamies pārdejoja pāri horizontam un nozuda.

Aha, - Teodors teica, ar interesi vērodams šo fenomenu. - Nekad vēl nebiju redzējis trīs uzreiz. Ļoti savādi. Vai ievēroji, kā viņi saiet kopā, gluži kā… ēēē… zini, kā dzīvnieki barā?

Es teicu, ka vēlos, kaut tie būtu pienākuši mums tuvāk.

Hmm, - Teodors teica, bužinādams bārdu ar īkšķi, - ne­domāju vis, ka ūdens vērpetes ir kaut kas tāds, ar ko cilvēks gri­bētu. .. ēēē… nu… nonākt intīmā tuvībā. Atceros, reiz es vie­sojos kādā vietā Maķedonijā, kur viena tāda vērpete bija… ēēē… zini, iznākusi krastā. Aiz tās palika divsimt jardus plata un savu ceturtdaļjūdzi gara postījumu sliede, tā sakot, iekš­zemē. Pat pavisam lieli olīvkoki bija, ēēē, zini, cietuši, un mazā­kie salauzti kā sērkociņi. Un, protams, tajā vietā, kur vērpete beidzot sabruka, zeme tika piesātināta ar tonnām sāls un kļuva… zini… pilnīgi nederīga lauksaimniecībai.

Hei, vai jūs redzējāt tās sasodīti milzīgās ūdens vērpetes? - vaicāja Leslijs, mums pievienodamies.

Jā, ļoti savādi, - Teodors atbildēja.

Māte ir panikā, - Leslijs teica. - Viņa ir pārliecināta, ka tās virzās tieši pie Larija.

Nedomāju gan, ka no tām būs kāds sliktums, - Teodors atteica. - Man izskatās, ka tās ir pārāk tālu.

Līdz tam laikam, kad bijām iekārtojušies olīvu birzī līča krastā, kļuva skaidrs, ka mēs esam ieradušies īstajā brīdī uz vienu no pēkšņajiem un ārkārtīgi negantajiem siroko vējiem, kādi mēdza pūst šajā gadalaikā. Vējš pātagoja olīvkokus un sa­kūla līča ūdeni bangās ar baltām putu vērpetēm.

Mēs tikpat labi varam arī braukt mājās, - Leslijs ierosi­nāja. - No šāda piknika liela prieka nebūs.

Mēs to nevaram, mīļais, - māte aizrādīja. - Mēs apsolījām te sagaidīt Lariju.

Ja viņiem ir kaut mazliet veselā saprāta, viņi piestās krastā kaut kur citur, - Leslijs apgalvoja.

Nevarētu teikt, ka apskaužu viņu par atrašanos tur, jūrā, - Teodors teica, vērodams, kā viļņi triecas pret klintīm.

Ak kungs, es patiesi ceru, ka ar viņiem viss kārtībā! - māte iesaucās. - Larijs nudien rīkojās muļķīgi.

Mēs gaidījām kādu stundu, un māte ar katru mirkli krita arvien spēcīgākā panikā. Tad Leslijs, kurš bija uzkāpis tuvējā zemesragā, atgriezās un paziņoja, ka viņus redzot.

Jāatzīstas, esmu pārsteigts, ka viņi tikuši tik tālu, - Leslijs teica. - Klīverkoks šūpojas pāri visai jahtai, un viņi patiesi iet

rinkī vien.

Drīz vien jahta parādījās šaurajā līča mutē, un mēs redzē­jām Donaldu un Maksu lokāmies uz klāja un velkam tauvas un buras, kamēr Larijs un kapteinis Krīčs, pieķērušies stūres gro- zīklim, acīmredzot izkliedza pavēles. Mēs ar interesi vērojām viņu pārvietošanos.

Ceru, ka viņi atminas par zemūdens klintīm, - Leslijs no­teica.

Kādām klintīm? - māte satraukta iesaucās.

Tur, pie tā baltā ūdens, ir sasodīti liels rifs, - Leslijs pa­skaidroja.

Spiro visu laiku bija stāvējis un blenzis jūrā kā brūna gar- goila.

Man tas nepatiks, māster Leslijs, - viņš teica aizsmakušā čukstā. - Neizskatās, ka viņi protas, kā burāts.

Ak kungs, - māte teica. - Kāpēc gan es tam piekritu?

Tajā mirklī notika vairākas lietas vienlaicīgi - kā mēs vēlāk

uzzinājām, tāpēc, ka Donalds un Makss bija pārpratuši pavēli un buru uzvilkusi, nevis nolaiduši. Jahtas buras pēkšņi sagrāba vēja brāzma. Tās piepūtās uz pretējo pusi. Klīverkoks pagriezās ar tādu krakšķi, ka krastā to skaidri varēja sadzirdēt, un no­slaucīja Maksu pāri bortam. Jahta gandrīz nogūlās uz sāniem un, vēja brāzmas dzīta, skaļi krakšķēdama, nesās tieši uz zemūdens klinti, kur uz īsu mirkli saslējusies sastinga un tad apātiski nogūlās uz sāniem, it kā jūrnieki uz klāja būtu nove­duši to līdz izmisumam. Acumirklī sacēlās jandāliņš.

Māte kliedza "Ak, mans dievs! Ak, mans dievs!" un steigšus apsēdās uz olīvkoka saknes; Margo izplūda asarās, vicināja rokas un spiedza "Viņi noslīks! Viņi noslīks!"; Spiro, Leslijs un es skrējām uz līča malu. Neko daudz mēs nespējām darīt, jo nebija nevienas izmantojamas glābšanas laivas. Tomēr drīz vien mēs ieraudzījām visus četrus burāšanas ekspertus peldam prom no jahtas vraka. Donalds un Larijs acīmredzot virzīja kapteini Krīču. Mēs, vīri krastā, aši izģērbāmies un metamies jūrā. Ūdens bija auksts kā ledus un viļņi ievērojami spēcīgāki, nekā es biju iedomājies.

Vai jums viss kārtībā? - Leslijs kliedza, kad avarējušā kuģa jūrnieku flotile mums tuvojās.

Jā! - Makss atsaucās - Pilnīgā kārtībā!

Viņam uz pieres bija četras collas gara brūce, un pāri sejai ūsās plūda asinis. Larijam bija noskrāpēta un sadauzīta viena acs, kas nu ātri pietūka. Kapteiņa Krīča seja, kas kuļājās starp Donaldu un Maksu, bija ieguvusi neparastu gaišsārti violetu toni, gluži kā plūmes zieds.

Palīdziet mums tikt galā ar kapteini, - Larijs sauca. - Dum­jais, vecais bastards tikai nupat pateica, ka nemākot peldēt.

Mēs uztvērām kapteini Krīču rokās un tādējādi atsvabinā­jām smagi elsojošos Donaldu un Lariju. Elsodami izsteberējuši seklumā un tālāk krastā, mēs laikam gan veidojām iespaidīgu ainu. Leslijs un Spiro katrs no savas puses balstīja kapteini Krīču, jo viņa kājas draudēja kuru katru mirkli saļimt.

Ahoi visiem! - viņš uzsauca mātei. - Ahoi, mana palaidne!

Paskatieties uz Maksa galvu! - Margo spiedza. - Viņš no­asiņos līdz nāvei!

Mēs aizstreipuļojām līdz patvērumam olīvu birzī un, kamēr māte, Margo un Teodors steidzīgi sniedza pirmo palīdzību

Maksa galvai un Larija acij, noguldījām kapteini Krīču zem koka, jo nelikās, ka viņš ir spējīgs nostāvēt.

Beidzot osta! - kapteinis apmierināts teica. - Beidzot osta - es no jums, puiši, vēl iztaisīšu jūrniekus.

Tagad, kad mums bija laiks pavērot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kapteini Krīčs ir galīgi piedzēries.

Nudien, Larij, tu mani sanikno, - māte teica. - ]ūs visi va­rējāt noslīkt.

Tā nebija mana vaina, - Larijs sarūgtināts atteica. - Mēs darījām, ko kapteinis lika. Donalds un Makss parāva nepa­reizās tauvas.

Kā gan tu varēji paklausīt viņa rīkojumiem? - māte no­prasīja. - Viņš ir piedzēries.

Viņš nebija piedzēries, kad mēs devāmies ceļā, - Larijs ap­galvoja. - Viņam droši vien kaut kur uz klāja bija slepeni krā­jumi. Kad es tagad par to domāju, man tiešām šķiet, ka viņš pārāk bieži gāja lejā uz kajīti.

Neticiet viņam, maigā jaunava, - kapteinis teica drebelīgā baritonā. - Kaut viņa sirds ir kā tīrs zelts, kādu dienu viņš jūs atstās ar kravu jūsu rūmē.

Riebīgais, vecais lops! - māte teica. - Nudien, Larij, esmu uz tevi ārkārtīgi dusmīga.

Dzērienu, mani puiki! - kapteinis Krīčs aizsmacis uzsauca, pamādams izspūrušajiem Donaldam un Maksam. - Nevar būrāt bez dzēriena!

Kad beidzot mēs bijām iespējami labi apžuvuši un izgriezuši ūdeni no drēbēm, drebēdami gājām kalnā uz mašīnu.

Ko mēs lai iesākam ar jahtu? - Leslijs iejautājās, jo īpaš­niekiem - Donaldam un Maksam, likās, tās liktenis nerūpēja.

Mēs pieturēs nākošajās ciemā, - Spiro teica. - Es pazīstu turienes zvejniekus. Viņi to nokārtos.

Ziniet, es domāju, - Teodors ierunājās, - ja mums līdzi ir kāds stimulējošs līdzeklis, vajadzētu to iedot Maksam. Viņam no tā trieciena varētu būt smadzeņu satricinājums.

Jā, mums ir mazliet brendija, - māte teica, rakņādamās mašīnā.

Viņa izvilka pudeli un tasīti.

Mīļā meitene! - kapteinis Krīčs iesaucās, pievērsis šau­dīgās acis pudelei. - Tieši tas, ko ārsts parakstījis.

Jūs to nedabūsiet, - māte stingri paziņoja. - Tas ir Maksam.

Mums nācās iekārtoties mašīnā, cik ērti vien iespējams;

sēdējām cits citam klēpī un centāmies sagādāt pēc iespējas vairāk vietas Maksam, kurš tagad bija kļuvis nelāgi svina pelēks un drudžaini trīcēja. Māte, sev par lielām dusmām, bija gribot negribot piespiesta cieši kapteinim Krīčam.

Sēdiet man klēpī, - kapteinis viesmīlīgi aicināja. - Sēdiet man kiēpī, lai mēs varam drusku pamīloties un sasildīties.

Nekādā ziņā, - māte stīvi atteica. - Es labāk sēdēšu klēpī Donaldam.

Kamēr mēs braucām pāri salai uz pilsētu, kapteinis Krīčs mieloja mūs ar dažu jūrnieku dziesmu savām versijām.

Es nudien vēlos, kaut tu atturētu viņu no šīs dziedāšanas, Larij, - māte teica.

Kā gan lai es viņu atturu? Tu sēdi aizmugurē. Tu ar; atturi.

Bet viņš ir tavs draugs, - māte neatlaidās.

Vai nava žēl paties', ir cicis tai tik viens, ka bēbi barot var. Tas mazais razbainieks gan nebūs stiprinieks, ne bumbu spārdīs ar'.

Tas vecais, neķītrais lops varēja tevi nogalināt, - māte teica.

Patiesībā tā galvenokārt bija Larija vaina, - Leslijs aizrādīja.

Nebija vis, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Tevis tur nebija, tātad tu nevari par to spriest. Ir sasodīti grūti griezt stūri pret vēju, vai kā nu to sauc, kad kāds uz tevi kliedz un plosās traka vētra.

No Čičesteras nāca kāda dāma priša, - kapteinis Krīčs ar baudu skandēja, - kas lika visiem svētiem griezties savās nišās.

Man vienīgi žēl nabaga Maksa, - Margo sacīja, līdzjūtīgi uzlūkodama mūsu draugu.

Nesaprotu, kāpēc jājūt līdzi tieši viņam, - iebilda Larijs, kura acs jau bija spoži melna un gandrīz pilnīgi aizpampuši. - Tā muļķa dēļ ķibele arī gadījās. Es pilnīgi kontrolēju situā­ciju, līdz viņš uzvilka to buru.

Es gan nevaru nosaukt tevi par jūrnieku, - māte teica. - Ja tu būtu jūrnieks, tu nebūtu licis viņam to uzvilkt.

Tur jau ir tā lieta, - Larijs nošņācās. - Es neliku viņam to raut augšā. Viņš pats to izdarīja.

Bija reiz jauks kuģis, par Venēru to sauc, - kapteinis atkal iesāka; viņa repertuārs šķita neizsmeļams.

Nestrīdieties par to, mīļie, - māte teica. - Man sākušās ne­žēlīgas galvassāpes. Jo ātrāk mēs tiksim pilsētā, jo labāk.

Beidzot mēs nonācām pilsētā, izsēdinājām Donaldu un Maksu pie viņu viesnīcas un joprojām gavilējošo kapteini Krīču pie viņa viesnīcas, un tad izmirkuši, nosaluši un dzēlīgi braucām mājup.

Nākamajā rītā mēs visi mazliet sanīlcuši sēdējām verandā un beidzām brokastot. Larija acs tagad bija ieguvusi tādu saulrieta nokrāsu, kādu spētu uztvert vienīgi Tērnera [19] ota. Skaļi taurē­dams, piebrauca Spiro; suņi skraidīja mašīnai pa priekšu, ņur­dēja un centās iekost riteņos.

Es tikai ļoti vēlos, kaut Spiro piebraukdams neradītu tik lielu troksni, - Larijs žēlojās.

Spiro ielāčoja verandā un ķērās pie kārtējiem rīta ieradu­miem.

Labrīt, misis Darels, labrīt miss Margo, labrīt, māster La­rijs, labrīt, māster Leslijs, labrīt, māster Džerijs. Kā klājas tavs acs, māster Larijs? - viņš noprasījis, saviebis seju līdzjūtīgā vieplī.

Šobrīd jūtos tā, ka droši vien dabūšu līdz pēdējai stun­diņai staigāt apkārt ar baltu spieķīti, - Larijs atbildēja.

Man ir jums vēstules, - Spiro teica mātei.

Māte uzlika brilles un atvēra vēstuli. Mēs nogaidoši vērā­mies viņā. Mātes seja pietvīka.

Kāda bezkaunība! Kāda nekaunība! Riebīgais, vecais lops! Nudien, nekad mūžā neko tādu neesmu dzirdējusi!

Kas, pie joda, noticis? - Larijs jautāja.

Tas pretīgais, vecais radījums Krīčs! - māte sauca, vicinā­dama vēstuli Larijam gar degunu. - Tā ir tava vaina, tu viņu at­vedi uz šo māju!

Ko tad es tagad esmu pastrādājis? - Larijs kareivīgi noprasīja.

Riebīgais, vecais lops atrakstījis un izteicis priekšlikumu! - māte atteica.

Kādu mirkli valdīja klusums, kamēr mēs sagremojām šo ie­vērojamo informāciju.

Priekšlikumu? - Larijs piesardzīgi pārjautāja. - Uzdroši­nos domāt, ka nepiedienīgu priekšlikumu?

Nē, nē, - māte teica. - Viņš apgalvo, ka gribot mani precēt. Es esot jauka, maza sieviete, un daudz tamlīdzīgu sentimentālu pļāpu.

Reizi mūžā ģimene bija vienota - mēs atgāzāmies sēdekļos un smējāmies līdz asarām.

Tur nav, par ko smieties! - māte teica, nikni soļodama pa verandu. - Mums kaut kas ir jādara!

Ak vai, - Larijs dvesa, izslaucīdams acis. - Ak vai, tas ir la­bākais notikums pēdējo simt gadu laikā. Viņš droši vien domā - ja jau vakar tavu acu priekšā novilcis bikses, lai tās izgrieztu, viņam tagad jāpadara tevi par godīgu sievieti.

Izbeidz smieties! - māte nikni uzsauca. - Tas nav smieklīgi.

Es to jau redzu, - Larijs glaimīgi teica. - Tevi baltā mus- līnā, mani un Lesliju cilindros kā pavadoņus, Margo kā tavu līgavas māsu un Džeriju kā pāžu. Tas būs ļoti aizgrābjošs skats.

Māte uzmeta viņam niknu skatienu.

Kad gadās nopietnas nepatikšanas, - viņa dusmīgi teica, - no jums, bērni, nav pilnīgi nekāda labuma.

Es gan domāju, ka baltā tu izskatīsies skaisti, - Margo ķi­ķināja.

Kur tu esi nolēmusi pavadīt medusmēnesi? - Larijs no­prasīja. - Runā, ka Kapri šajā gadalaikā esot ārkārtīgi jauki.

Taču māte neklausījās. Viņa pievērsās Spiro, ar visu savu tēlu pauzdama apņēmību.

Spiro, tu pateiksi kapteinim, ka mana atbilde ir - nē un ka es vēlos, lai viņš nekad vairs nespertu savu kāju šajā mājā.

Ak, esi jel prātīga, māt! - Larijs protestēja. - Bērni grib tēvu.

Un jūs visi, - māte turpināja, pārlaizdama mums visiem negantu skatienu, - neuzdrošinieties kādam par to stāstīt. Es negrasos pieļaut, ka manu vārdu saista ar to atbaidošo… atbai­došo izvirtuli!

Tā nu bija pēdējā reize, kad mēs redzējām kapteini Krīču. Tomēr šis notikums, kuru mēs dēvējām par mātes lielo mīlu, iesāka gadu visai daudzsološi.