Vasara versmoja pāri salai kā milzīga krāsns mute. Pat ēnas olīvu birzis nesniedza spirdzinājumu, un cikādu nemitīgās, spalgās klaigas šķita pieņemamies spēkā un kļūstam uzmācīgākas ar katru karsto, zilo pusdienlaiku. Ūdens līmenis dīķos un kanālos noplaka, dūņas to krastos saulē izkalta, saplaisāja un sarotījās. Jūra bija tik nekustīga kā zīda klājiens, seklumā ūdens nesniedza nekādu atspirdzinājumu. Lai atvēsinātos, vajadzēja ar laivu iebraukt dziļākos ūdeņos un ienirt, turklāt laiva un airētājs bija vienīgie kustīgie objekti. Sajūta bija tāda, kā ienirstot debesīs.
Bija iestājies tauriņu un naktstauriņu laiks. Dienas laikā kalnu nogāzēs, no kurām svelmējošā saule likās izsūkusi pēdējo valgmes lāsi, varēja redzēt lielus, apātiskus dižtauriņus, kas eleganti un īpatni plivinājās no krūma uz krūmu, raibeņus, kas viegli un ātri laidelējās no zieda uz ziedu, spīdēdami gandrīz tikpat draudīgi sarkani kā kvēlojošas ogles, kāpostu balteņus, oranžos zelteņus un citrondzeltenos un oranžos citrontauri- ņus, kas nevīžīgi šaudījās šurpu turpu. Starp zāles stiebriem viegli slīdēja un murrāja lielie meža resngalvīši kā mazas, brūnas, spalvainas lidmašīnītes, un uz mirgojošajām ģipša plāksnēm sēdēja Sarkanie admirāļi, koši kā Vulvorta dārglietu ķekari, un plivināja spārnus, kā beigdamies nost no karstuma. Naktī lampas kļuva par ņudzošu naktstauriņu metropoli, un rožainie gekoni ar lielajām acīm un izvērstajām kājām, kas tupēja pie griestiem, rija tos tik ilgi, kamēr tikko spēja pakustēties. Zaļi sudrabainie oleandru sfingi, šķiet, no nekurienes ielidoja istabā un mīlas neprātā metās uz lampu, dauzīdamies pret to ar tādu spēku, ka stikls saplīsa druskās. Rūsgani un melni lāsu- motie kartupeļu sfingi ar šaušalīgo, spalvainajā krūšu augšdaļā it kā izšiito galvaskausu un sakrustotiem kauliem kūleņoja lejup pa skursteni un tad, spārnus plivinādami un raustīdamies, gulēja kamīna režģos un pīkstēja kā peles.
Kalnu nogāzēs, saules sasildītajos un trausli izkaltušajos lielajos viršu laukos, ložņāja bruņurupuči, ķirzakas un čūskas, miršu zaros starp zaļajām lapām karājās dievlūdzēji, lēni un velnišķīgi šūpodamies no vienas puses uz otru. Pēcpusdiena bija vislabākais laiks, kad izpētīt dzīvību kalnos, bet arī viskarstākais. Saule rībināja bungas pa galvas virsu, un zeme zem sandalēm bija tik karsta kā panna. Čurulis un Korķelis baidījās no saules un nekad nenāca man līdzi pēcpusdienās, toties Rodžers, šis nenogurdināmais dabaszinību students, vienmēr bija kopā ar mani, smagi elsodams, lieliem malkiem rīdams pilošās siekalas.
Mums kopā gadījās daudz piedzīvojumu. Bija reize, kad mēs kā apburti vērojām divus ežus, kas bija pilni kā zeķes, saēdušies no vīnstīgām nobirušās, pa pusei uzrūgušās vīnogas, un nu tenterēja riņķī vien, kareivīgi savā starpā ķildodamies, spalgi spiegdami un žagodamies. Citreiz mēs vērojām, kā lap- sēns, sarkans kā rudens lapa, starp viršiem nomedī savu pirmo bruņurupuci. Bruņurupucis savai sugai raksturīgajā flegmātiskajā veidā ievilkās bruņās cieši kā čemodānā. Taču lapsēns bija saredzējis kustību un, ausis saslējis, uzmanīgi riņķoja bruņurupucim apkārt. Tad, kā jau mazulis, viņš uzsita pa bruņām ar ķepu un atlēca atpakaļ, paredzēdams, ka sekos pretuzbrukums. Nogūlies un noslēpis galvu starp ķepām, viņš vairākas minūtes vēroja bruņurupuci. Visbeidzot tas piesardzīgi devās uz priekšu un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās pacelt bruņurupuci zobos; augstu izslējis galvu, mednieks lepni aizsoļoja cauri viršiem. Šajos kalnos mēs arī vērojām mazos bruņurupucīšus izšķiļamies no olām ar papīram līdzīgu čaumalu; katrs no viņiem bija tik sačervelējies un krunkains, it kā dzimšanas brīdī būtu tūkstoš gadu vecs. Un tieši te es pirmo reizi vēroju čūsku kāzu deju.
Mēs ar Rodžeru tupējām lielā miršu pudurī, kas sniedza mazu ēnas pleķīti un arī slēptuvi. Bijām iztraucējuši vanagu tuvējā cipresē un nu pacietīgi gaidījām viņu atgriežamies, lai varētu putnu apskatīt. Pēkšņi kādas desmit pēdas no mūsu apmetnes es ieraudzīju no viršu brūnā vijuma izlokāmies divas čūskas. Rodžers, kuram bija bail no čūskām, izgrūda apslāpētu, klusu smilkstu un pieglauda ausis. Es viņam nikni uzšņācu, lai izturas klusi, un vēroju, ko čūskas darīs. Izskatījās, ka viena čūska seko otrai cieši uz papēžiem. Es spriedu, ka varbūt tā izseko otru, lai apēstu? Abas izslīdēja no viršiem un nozuda dažos saules izbalinātos zāles kumšķos, tā ka es tās vairs neredzēju. Nolādēdams savu neveiksmi, es jau gandrīz gribēju pamest slēptuvi, necerēdams vēlreiz čūskas ieraudzīt, kad tās atkal parādījās samērā klajā zemes laukumiņā.
Tā čūska, kas bija slīdējusi pa priekšu, samazināja ātrumu, un tā, kura bija sekojusi, pielīda pirmajai blakus. Viņas tā nogulēja kādu mirkli, un tad sekotāja sāka ierosinoši bakstīt ar degunu otrai čūskai pie galvas. Es nolēmu, ka pirmā čūska ir mātīte un sekotājs ir viņas kavalieris. Viņš turpināja ar galvu bikstīt mātīti, kamēr beidzot bija pacēlis tās kaklu un galvu mazliet virs zemes. Mātīte sastinga šajā pozā, un tēviņš, atrāvies pāris collas atpakaļ, ari pacēla galvu. Šādi nekustīgi viņi labu laiku cieši skatījās viens uz otru. Tad tēviņš lēnām pieslīdēja klāt un apvijās mātītes ķermenim; abi pacēlās tik augstu gaisā, cik iespējams, nezaudējot līdzsvaru, savijušies kā vīteņaugi. Viņi vēlreiz kādu laiku palika nekustīgi, tad sāka šūpoties kā divi cīkstoņi, kas grūsta viens otru ringā, viņu astes locījās un tvēra zāles stiebrus, lai nodrošinātu sev labāku atbalstu. Pēkšņi abas čūskas novēlās uz sāniem, viņu ķermeņu pakaļējās daļas saskārās un abas kopojās saules gaismā, savijušās kā serpentīni karnevālā.
Tajā mirklī Rodžers, kas arvien pieaugošās ciešanās bija vērojis manu interesi par čūskām, pielēca kājās un, pirms es paguvu viņu apturēt, nopurinājās, šādā veidā pauzdams, ka, pēc viņa domām, būtu labāk, ja mēs dotos tālāk. Diemžēl čūskas ievēroja šo kustību. Tās mirkli raustījās samudžinātā kaudzē, ādai saulē mirdzot, tad mātītei izdevās atritināties un tā strauji metās uz patvērumu viršos, vilkdama bezpalīdzīgo, joprojām viņai pieķērušos tēviņu līdzi. Rodžers paskatījās uz mani, īsi, priecīgi nošķaudījās un pakustināja astes strupuli. Taču es biju uz viņu noskaities un darīju to savam sunim zināmu visnepārprotamākajiem vārdiem. Galu galā, es aizrādīju, kā viņam pašam patiktu, ja tajās daudzajās reizēs, kad viņš bija ieķēries kucē, viņu pārsteigtu svešinieks un viņš tiktu tik apkaunojoši aizrauts prom no mīlas frontes?
Vasarā uz salas parādījās čigānu tabori, lai palīdzētu novākt labību un nozagtu visu, ko iespējams. Dzeloņplūmju krāsas acīm, saulē gandrīz melnu, iedegušu ādu, nesukātiem matiem un skrandainās drēbēs, viņus varēja redzēt, veselām ģimenēm pārvietojamies pa baltajiem, putekļainajiem ceļiem, jājot uz ēzeļiem vai stipriem, maziem ponijiem, kas bija spoži kā kastaņi. Čigānu apmetnēm vienmēr piemita skrandainlbas valdzinājums- uz ugunskuriem burbuļoja kāds ducis podu ar dažādu saturu, vecas sievas, satupušās netīro nojumju paēnā, noguldījušas mazāko bērnu galvas klēpi, rūpīgi meklēja utis, kamēr vecākie bērni, lēveraini kā pieneņu lapas, kūleņoja, spiedza un rotaļājās putekļos. Tie viri, kuriem bija kāda nodarbošanās, tai ari nodevās. Viens grozīja un sēja kopā daudzkrāsainus balonus, tā ka tie protestēdami šņirkstēja, veidojot dīvainas formas dzīvniekus. Otrs, kas droši vien bija Karagiozi ēnu teātra lepns īpašnieks, spodrināja koši izkrāsotas, izgrieztas figūras un izmēģināja dažas Karagiozi vulgaritātes un divdomības par prieku izskatīgām jaunām sievietēm, kas ķiķināja un maisīja podus uz uguns vai, ēnā sasēdušās, adīja.
Es vienmēr biju vēlējies ciešāk sadraudzēties ar čigāniem, bet viņi bija bikli un naidīgi noskaņoti un tik tikko pacieta grieķus. Mani saulē gandrīz balti izbalojušie mati un zilās acis jau automātiski padarīja mani turamu aizdomās, un, kaut arī viņi ļāva man paciemoties nometnēs, tomēr nekad nestāstīja par savu privāto dzīvi vai mērķiem, kā to darīja zemnieki. Un tomēr tieši čigāni bija netieši vainojami manas ģimenes tracī. Reizi mūžā es biju pilnīgi nevainīgs.
Bija ārkārtīgi karstas pēcpusdienas nogale. Mēs ar Rodžeru bijām pavadījuši nogurdinošu laiku, visā garumā pa sauso akmens mūri medīdami lielu, negantu karaļčūsku. Tiklīdz bijām izārdījuši vienu mūra posmu, čūska graciozi pārslīdēja uz citu, un, kad bijām salikuši izārdīto mūri atpakaļ, pagāja vismaz pusstunda, kamēr mēs čūsku no jauna atradām akmeņu jūkli. Galu galā mēs bijām spiesti atzīt sakāvi un izslāpuši, nosvīduši un noputējuši devāmies mājup dzert tēju. Tiklīdz bijām nogriezušies ceļa likumā, es ieskatījos mazā ielejā un ieraudzīju, kā pašam šķita, cilvēku ar ārkārtīgi lielu suni. Tomēr, aplūkojis viņu tuvāk, es neticīgi secināju, ka tas ir vīrs ar lāci. Biju tik pārsteigts, ka neviļus iekliedzos. Lācis pacēlās pakaļkājās un pagriezās pret mani; vīrs darīja to pašu. Abi kādu mirkli blenza uz mani, tad cilvēks pamāja draudzīgu sveicienu un no jauna sāka izklāt savu mantību zem olīvkoka; lācis pa to laiku atkal nolaidās uz visām četrām un attupās, ar interesi viņu vērodams. Es uzbudināts ātri skrēju lejup pa kalna nogāzi. Biju dzirdējis, ka Grieķijā ir dejojoši lāči, bet nekad nebiju tādu redzējis. Šī izdevība bija pārāk laba, lai to palaistu garām. Pieskrējis tuvāk, es uzsaucu vīram sveicienu; viņš pagriezās no sava mantu jucekļa un gana godbijīgi atbildēja. Es redzēju, ka viņš tiešām ir čigāns ar tumšām, mežonīgām acīm un zilgan- melniem matiem, tomēr neapšaubāmi izskatījās daudz turīgāks nekā citi čigāni, jo viņa uzvalks bija labā stāvoklī un viņam kājās bija kurpes - tolaik izcilības zīme pat salas zemniecības vidū.
Es apjautājos, vai var droši iet klāt, jo lācis, kaut arī ādas uzpurnī, nebija piesiets.
- Jā, nāc, - vīrs aicināja. - Pavlo tevi neaiztiks, bet suni gan atstāj tālāk.
Es pagriezos pret Rodžeru un redzēju, ka viņam, par spīti drosmei, nepavisam nepatīk lāča izskats un viņš turas pie manis tikai pienākuma dēļ. Kad es teicu, lai viņš iet mājās, Rodžers uzmeta man pateicīgu skatienu un aizlēkšoja atpakaļ augšā kalnā, pūlēdamies izlikties nevērīgs. Par spīti čigāna apgalvojumam, ka Pavlo ir nekaitīgs, es tuvojos piesardzīgi, jo lācis, kaut arī tikai jaunulis, pakaļkājās piecēlies, bija vismaz pēdu garāks par mani, un katrai viņa platajai, pinkainajai ķetnai bija briesmīga un mirdzoša rinda ļoti izturīgu nagu. Lācis attupās uz dibena un, klusi elsodams, vērās manī ar savām sīkajām, zibošajām, brūnajām acīm. Viņš izskatījās pēc lielas, nekārtīgas atdzīvojušos jūraszāļu kaudzes. Toties man tas šķita iekārojamākais dzīvnieks, kādu manas acis jebkad skatījušas, un es apgāju lācim apkārt, aplūkodams viņa lieliskumu no ikviena iespējamā skatu punkta.
Es apbēru vīru ar dedzīgiem jautājumiem. Cik vecs ir lācis? Kur vīrs to dabūjis? Ko viņš ar to dara?
Viņš dejodams pelna iztiku sev un man, - vīrs atbildēja, manas sajūsmas acīmredzami uzjautrināts. - Nāc, es tev parādīšu.
Viņš paņēma nūju ar mazu āķīti galā un ieslidināja to riņķī pie lāča ādas uzpurņa.
Nāc, padejo ar papiņu.
Lācis tūlīt aši pieslējās pakaļkājās. Vīrs klikšķināja ar pirkstiem un svilpoja skumīgu melodiju, šļūkādams kājas mūzikas ritmā, un lācis darīja tāpat. Viņi reizē šļūkāja lēnu, staltu menuetu starp elektrozilajiem dadžiem un izkaltušajiem asfodeļu stiebriem. Kad melodija beidzās, lācis pa paradumam atkal nolaidās uz visām četrām un nošķaudījās.
Bravo! - vīrs maigi teica. - Bravo!
Es sajūsmināts aplaudēju. Dedzīgi apgalvoju, ka nekad mūžā neesmu redzējis tik lielisku deju, ne arī tik meistarīgu dejotāju kā Pavlo. Vai es varbūt drīkstētu viņu papliķēt?
Vari darīt ar viņu visu, ko vēlies, - vīrs norūca, atāķēdams nūju no lāča uzpurņa. - Viņš, šis te lācis, ir muļķis. Viņš neaiztiktu pat bandītu, kas zagtu viņa ēdienu.
Lai to pierādītu, vīrs sāka kasīt lāča muguru, un lācis, pavērsis purnu pret debesīm, dobji, gārdzoši sprauslāja no prieka un pamazām ekstāzē saļima zemē, kamēr gandrīz atgādināja lāčādas paklāju.
Viņam patīk, ka to pakutina, - vīrs sacīja. - Nāc, pakutini viņu.
Nākamā pusstunda man pagāja vienos priekos. Es kutināju lāci, kamēr tas aiz baudas sāka dungot. Es izpētīju viņa milzīgās ķetnas, ausis un sīkās, spožās acis, kamēr lācis gulēja kā aizmidzis un pacieta manu uzmācību. Tad es atlaidos, atspiedies pret lāča silto rumpi, un sarunājos ar lāča īpašnieku. Man prātā sāka nobriest plāns. Nolēmu, ka šim lācim jākļūst manam. Mani suņi un pārējie dzīvnieki ātri pie viņa pieradīs, un mēs visi kopā valsēsim pa kalnu nogāzēm. Es pārliecināju pats sevi, ka ģimene par tik inteliģenta mājdzīvnieka parādīšanos būs līksma līdz neprātam. Tomēr vispirms man vajadzēja novest vīru līdz piemērotam garastāvoklim, lai sāktu tirgošanos. Kaulēšanās ar zemniekiem bija skaļš, ilgs un grūts process. Taču šis vīrs bija čigāns, un tas, ko čigāni nezina par kaulēšanos, saietu vienā ozolzīles cepurītē. Vīrs nepavisam nelikās tik atturīgs un nerunīgs kā pārējie čigāni, ar kuriem biju sarunājies, un manās acīs tā bija laba zīme. Es jautāju, no kurienes viņš nāk.
Tālu, ļoti tālu, - viņš atbildēja, apsegdams savas mantas ar novalkātu brezentu, un izpurināja dažas noskrandušas segas, kas acīmredzot kalpoja viņam gultas vietā. - Pagājušo nakti tikām Lefkimi, un kopš tā laika esam daudz staigājuši - Pavlo, Galva un es. Saproti, viņi neielaiž Pavlo autobusā - baidās no viņa. Tāpēc mēs pagājušo nakti nedabūjām pagulēt, bet šonakt gulēsim šeit un rīt sasniegsim pilsētu.
Es ieinteresēts jautāju, ko nozīmē, ka no Lefkimi nākuši "Pavlo, Galva un es"?
Mana Galva, protams, - čigāns atteica. - Mana mazā, runājošā Galva. - Viņš paņēma lāča nūju un, man uzsmaidīdams, uzsita ar to pa mantu kaudzi zem brezenta.
Es biju izvilcis no īsbikšu kabatas šokolādes tāfelītes apdru- pušās paliekas un biju aizņemts ar lāča cienāšanu; Pavlo katru gabaliņu sveica ar sajūsmas kunkstiem un slienāšanos. Es teicu vīram, ka nesaprotu, par ko viņš runa. Viņš notupās manā priekšā, aizdedza cigareti un vērās manī ar tumšām, nelabvēlīgām ķirzakas acīm.
Man ir Galva, - čigāns paskaidroja, pamezdams ar īkšķi uz mantu kalna pusi, - dzīva Galva. Tā runā un atbild uz jautājumiem. Bez šaubām, tā ir visievērojamākā lieta pasaulē.
Es apstulbu. Es jautāju, vai viņš nopietni domā - galva bez ķermeņa?
Protams, bez ķermeņa. Tikai Galva, - un viņš salika kopā plaukstas, it kā turētu kokosriekstu. - Tā tup uz maza kociņa un sarunājas. Nekas tāds pasaulē vēl nav redzēts.
Bet kā gan šī galva bez ķermeņa spēj dzīvot, es neatlaidos?
Brīnums, - čigāns svinīgi atteica. - Brīnums, kuru man nodevis mans vecvecvectēvs.
Es biju pārliecināts, ka viņš joko, bet, kaut arī diskusija par runājošām galvām bija interesanta, jutu, ka mēs novirzāmies no mana nospraustā mērķa - nekavējoties sniegt brīvību Pavlo, kurš tobrīd, apmierinājumā gārdzoši pūzdams, cauri uzpurnim notiesāja pēdējo piedāvāto šokolādes gabaliņu. Es uzmanīgi nopētīju vīru, kamēr tas tupēja sapņainām acīm, viņa galva bija ietinusies dūmu mākonī. Nolēmu, ka šajā gadījumā pārdroša pieeja būs vislabākā. Es viņam atklāti noprasīju, vai viņš apsver domu lāci pārdot, un par cik.
Pārdot Pavlo? - čigāns jautāja. - Nekad! Viņš man ir kā dēls.
Protams, lācis nonāktu labās mājās, es turpināju, tādā vietā,
kur vinu mīlētu un atļautu dancot - varbūt tas iekārdinātu
pārdot? Vīrs apcerīgi paskatījās uz mani un nolika cigareti.
Divdesmi miljoni drahmu? - viņš apjautājās un tad sāka smieties par manu apjukumu. - Ja vīriem pieder lauki, viņiem vajadzīgi ēzeļi, kas tajos strādātu, - viņš turpināja. - Viegli viņi no tiem nešķiras. Pavlo ir mans ēzelis. Viņš dejo, lai pelnītu iztiku sev un arī man, un, kamēr viņš nekļūs pārāk vecs dejošanai, es no vina neškiršos.
Es biju rūgti vīlies, tomēr redzēju, ka vīrs paliks nelokāms. Es pieslējos no sava pusguļus stāvokļa uz Pavlo platās, siltās, klusi krācošās muguras un nopurināju putekļus. Nu ko, es teicu, tad man te nekas vairs nav darāms. Es sapratu viņa vēlmi paturēt lāci, bet, ja viņš gadījumā mainītu domas, vai viņš man to paziņotu? Čigāns svinīgi pamāja ar galvu. Un, ja viņš gadījumā uzstāsies pilsētā, varbūt viņš man par to paziņotu, lai varu aiziet paskatīties?
Protams, - viņš teica, - bet es domāju, ka cilvēki tev pastāstīs, kur es esmu, jo mana Galva ir neparasta.
Es pamāju un paspiedu viņa roku. Pavlo pieslējās kājās, un es papliķēju viņa galvu.
Sasniedzis ielejas galu, es atskatījos. Viņi abi stāvēja viens otram līdzās. Vīrs aši pamāja, un Pavlo, šūpodamies uz pakaļkājām, pacēlis purnu, ošņāja man pakaļ. Man tikās domāt, ka tas bija atvadu mājiens.
Es soļoju lēnām un prātoju par šo vīru, viņa runājošo Galvu un brīnišķīgo Pavlo. Es spriedu, vai būtu kaut kur iespējams dabūt lācēnu un to uzaudzēt? Varbūt man tas izdotos, ja ieliktu sludinājumu Atēnu avīzē?
Ģimene viesistabā dzēra tēju, un es nolēmu celt viņiem priekšā savu problēmu. Tomēr, tikko es iegāju istabā, rāmā scēna pēkšņi pārsteidzoši strauji mainījās. Margo griezīgi iespiedzās, Larijs nosvieda klēpī pilnu tasi tējas, pielēca kājās un aizbēga aiz galda, Leslijs paķēra krēslu, bet māte blenza uz mani ar šausmu pilnu izteiksmi sejā. Nekad nebūtu domājis, ka mana klātbūtne varētu radīt ģimenē tik varenu reakciju.
Aizvāc viņu no šejienes! - Larijs rēca.
Jā, dabū to sasodīto lopu prom! - Leslijs piebalsoja.
Tas mūs visus nogalinās! - Margo spiedza.
Dabū bisi, - māte vārgi sauca, - dabū bisi un izglāb Džeriju!
Es nekādi nevarēju saprast, kas viņiem lēcies. Visi cieši
blenza uz kaut ko man aiz muguras. Es pagriezos - durvīs, cerīgi ošņādams tējas galda virzienā, stāvēja Pavlo. Es piegāju pie viņa un cieši satvēru pie uzpurņa. Viņš man kaislīgi pieglaudās. Es paskaidroju ģimenei, ka tas ir tikai Pavlo.
Es to nepieļaušu, - Larijs aizsmacis teica. - Es to nepieļaušu! Putni, zvēri un eži pa visu māju, un tagad arī lācis. Ko viņš, debesu vārdā, iedomājas? Vai te ir kāds nolādēts romiešu cirks?
Džerij, mīļais, lūdzu esi uzmanīgs! - māte uzbudināta sauca. - Viņš izskatās diezgan negants.
Viņš mūs visus nogalinās, - Margo trīcošā balsī ar pārliecību murmināja.
Es netieku viņam garām pēc bises, - Leslijs teica.
Tu viņu te neievedīsi. Es aizliedzu! - Larijs kliedza. - Es nepieļaušu, ka māju pārvērš par lāču cīņu arēnu.
Kur tu to dabūji, mīļais? - māte vaicāja.
Man vienalga, kur viņš to dabūjis, - Larijs atcirta. - Viņam tas tūlīt pat jāved atpakaļ, pirms zvērs mūs ir saplosījis gabalos. Tam puikam nav ne mazākās atbildības sajūtas. Es negrasos pieļaut, ka man savos gados jākļūst par agrīno kristiešu mocekli.
Pavlo saslējās uz pakaļkājām un gari, sēcoši novaidējās, kas, pēc manām domām, nozīmēja viņa ilgas pievienoties mūsu tējas galdam, vienalga kas uz tā servēts. Ģimene to iztulkoja citādi.
Aāā! - Margo spiedza, it kā viņai kāds būtu iekodis. - Viņš uzbrūk!
Džerij, lūdzu uzmanies! - māte brīdināja.
Es neatbildu par to, ko pastrādāšu ar to puiku, - Larijs draudēja.
Ja vien tu paliksi dzīvs, - Leslijs teica. - Apklusti jel, Margo, tu tikai visu padari ļaunāku. Tu to nolādēto lopu izaicini.
Es drīkstu kliegt, ja gribu! - Margo sašutusi atcirta.
Ģimene izbailēs uzvedās tik juceklīgi, ka pat nedeva man
iespēju paskaidrot. Es centos to darīt. Teicu, ka, pirmkārt, Pavlo nav mans un, otrkārt, viņš ir piejaucēts kā suns un pat mušai nenodarīs pāri.
Divi paziņojumi, kuriem es atsakos ticēt, - Larijs piezīmēja. - Tu to nočiepi kādā atbaidošā cirkā. Mums ne tikai izšķetinās zarnas, bet arī arestēs mūs par zagtas mantas glabāšanu.
Nu, nu, mīļais, - māte pārtrauca. - ļauj Džerijam paskaidrot.
Paskaidrot? - Larijs noprasīja. - Paskaidrot? Kā gan lai izskaidro sasodīti milzīgu lāci viesistabā?
Es teicu, ka šis lācis pieder čigānam, kuram ir runājoša Galva.
Ko tu ar to gribi teikt, - runājoša galva? - Margo noprasīja.
Paskaidroju, ka tā ir no ķermeņa atdalīta galva, kas runā.
Tas puika ir jucis, - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Jo ātrāk viņu izmeklēs, jo labāk.
Visa ģimene tagad bija saspiedusies vienā drebošā pulciņā istabas tālākajā stūrī. Es paziņoju, ka stāstu baltu patiesību un, lai to pierādītu, likšu Pavlo dejot. Es paņēmu no galda gabalu kūkas, iebāzu pirkstu riņķī pie Pavlo uzpurņa un devu tās pašas pavēles, ko viņa saimnieks. Kāri koncentrējis skatienu uz kūku, Pavlo izslējās un dejoja kopā ar mani.
Oooo, paskat! - Margo iesaucās. - Paskat! Viņš dejo!
Pat ja viņš uzvestos kā vesels kordebalets, mani tas neaizrauj, - Larijs paziņoja. - Es gribu, lai tas nolādētais lops no šejienes pazūd!
Es izstūmu kūku cauri Pavlo uzpurnim, un viņš ņēmās to kāri čāpstināt.
Viņš nudien ir visai jauks, - māte atzina, sakārtodama brilles un ar interesi vērodama Pavlo. - Atceros, reiz manam brālim Indijā piederēja lācis. Ļoti jauks mājdzīvnieks.
Nē! - Larijs un Leslijs reizē iesaucās. - Viņš to nepaturēs!
Es teicu, ka tik un tā nevaru to paturēt, jo saimnieks negrib
lāci pārdot.
Pavisam labi darīts, - Larijs teica.
Ja galu galā esi beidzis šo kabarē uzvedumu apkārt tējas galdam, kāpēc neatdod lāci saimniekam?
Paņēmis vēl vienu kūkas gabalu pievilinājumam, es vēlreiz iebāzu pirkstu Pavlo uzpurņa riņķī un izvedu viņu no mājas. Pusceļā cauri olīvu birzij es satiku uztraukto čigānu.
Te viņš ir! Te viņš ir! Nejaucēns tāds. Es nevarēju iedomāties, kur viņš pazudis. Parasti Pavlo nekad mani neatstāj, tāpēc es viņu nepiesienu. Tu viņam laikam ļoti patīc.
Biju gana godīgs, lai atzītu - vienīgais iemesls, kāpēc Pavlo man sekojis, bija tas, ka manā personā viņš saskatījis šokolādes sagādnieku.
Ooooh! - vīrs nopūtās. - Man tas ir liels atvieglojums. Es baidījos, ka viņš aizgājis uz ciematu, un tas man varētu sagādāt nepatikšanas ar policiju.
Es negribīgi nodevu Pavlo saimniekam un noskatījos, kā viņi dodas atpakaļ uz nometni zem kokiem. Tad es, zināmā mērā satraukts, gāju atpakaļ, lai tiktos vaigā ar savu ģimeni. Kaut arī tā nebija mana vaina, ka Pavlo man sekojis, mana iepriekšējā uzvedība runāja man par sliktu, un ģimenei nebija īstas pārliecības, ka arī šoreiz vaina nav manī.
Nākamajā rītā es, joprojām pārņemts ar domām par Pavlo, paklausīgi devos uz pilsētu - kā jau katru ritu -, lai satiktos ar savu privātskolotāju Ričardu Kralevski. Kralevskis atgādināja gara auguma rūķi ar mazliet uzkumpušu muguru un lielām, dedzīgām dzintarkrāsas acīm; nesekmīgie centieni sniegt man izglītību viņam sagādāja patiesas mokas. Viņam piemita divas tīkamas rakstura īpašības - pirmkārt, dziļa mīlestība pret da- baszinībām (visi viņa mājas bēniņi bija atvēlēti grandiozai dažādu kanārijputniņu un citu putnu kolekcijai), un, otrkārt, tas, ka vismaz kādu daļu laika viņš pavadīja kā varonis sapņu pasaulē. Viņš mēdza man atstāstīt savus piedzīvojumus. Tajos viņam līdzās vienmēr bija sieviete, kas nekad netika saukta vārdā, bet tika minēta vienkārši kā "kāda dāma".
Rīta cēliena pirmā puse tika veltīta matemātikai, un šoreiz, kad mana galva bija pilna ar domām par Pavlo, es izrādījos vēl stulbāks nekā parasti - par izbailēm Kralevskim, kurš līdz šim bija dzīvojis pārliecībā, ka jau izzinājis manas nezināšanas dzīles.
Dārgo zēn, tu šorīt vienkārši nekoncentrējies, - viņš nopietni aizrādīja. - Izskatās, ka tu nespēj aptvert pat visvienkāršākos faktus. Varbūt tu esi nedaudz pārpūlējies? Atpūtīsimies mazliet, labi?
Kralevskim šie mazie atpūtas brīži patika tikpat labi kā man. Viņš parosījās pa virtuvi un atgriezās, nesdams divas tases kafijas un dažus biskvītus, un mēs draudzīgi pasēdējām, kamēr mans skolotājs stāstīja ārkārtīgi kolorītus stāstus par saviem iedomātajiem piedzīvojumiem. Taču šajā rītā viņam tāda iespēja neradās. Tiklīdz mēs ērti apsēdāmies un sākām malkot kafiju, es pastāstīju par Pavlo un vīru ar runājošo Galvu.
Ļoti neparasti! - Kralevskis teica. - Tas nav gluži tas, ko cilvēks cer satikt olīvu birzī. Varu derēt, ka tas tevi pārsteidza.
Tad viņa acis aizmiglojās, un viņš kļuva sapņains - blenza griestos un bungoja pa kafijas tasīti, tā ka dzēriens izšļakstījās uz apakštases. Bija skaidri redzams, ka mana interese par lāci viņa prātā pavērusi zaļo gaismu fantāzijai. Bija pagājušas vairākas dienas, kopš biju devis ieguldījumu viņa atmiņu stāstos, un nu es dedzīgi gaidīju rezultātu.
Kad es biju jauns, - Kralevskis iesāka, dedzīgi pamezdams acis uz manu pusi, lai pārliecinātos, vai es klausos. - Kad es biju jauns, baidos, ka biju tāds kā vējagrābslis. Tu jau zini, tāds, kas vienmēr nokļūst nepatikšanās.
Viņš atcerēdamies iekunkstējās un notrauca pāris biskvīta druskas no vestes. Cilvēku ar tik glīti manikirētām rokām un lielām, maigām acīm bija grūti iztēloties par vējagrābsli, bet es paklausīgi centos to darīt.
Reiz pat biju nodomājis piebiedroties cirkam, - viņš teica tik traģiskā tonī, it kā atzīdamies bērna slepkavībā. - Atceros, ka uz ciematu, kurā es dzīvoju, atbrauca liels cirks, un es apmeklēju visas izrādes. Pilnīgi visas izrādes. Labi iepazinos ar cirka ļaudīm, un viņi pat iemācīja man dažus trikus. Viņi teica, ka uz trapeces es esot lielisks, - Kralevskis kautrīgi pašķielēja uz mani, lai redzētu, kā es šo ziņu uzņemu. Es nopietni pamāju, it kā nesaskatītu nekā smieklīga domā par Kralevski uz trapeces, tērpušos vizuļojošas zeķbiksēs.
Vai vēlies vēl biskvītu? - viņš apjautājās. - lā? Laba doma. Es laikam arī vienu paņemšu.
Čāpstinādams biskvītu, es pacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.
]ā, - Kralevskis atsāka, - nedēļa aizritēja vēja ātrumā, un pienāca pēdējā izrāde. Neparko uz pasaules es to nebūtu palaidis garām. Kopā ar mani bija kāda dāma, mana jaunā draudzene, kas ārkārtīgi kāroja redzēt izrādi. Kā viņa smējās par klauniem! Un viņa dievināja zirgus. Viņa nezināja, kādas briesmas drīzumā grasījās notikt.
Kralevskis izvilka savu maigi iesmaržoto mutautiņu un noslaucīja norasojušo pieri. Viņam vienmēr piemita tieksme pārlieku satraukties, kad savā stāstā nonāca līdz kulminācijai.
Pēdējais priekšnesums, - viņš teica, - bija lauvu dresētājs. - Kralevskis ieturēja pauzi, lai šā paziņojuma jēga dziļi iesēstos prātā. - Viņam bija pieci nezvēri. Milzīgi Nūbijas lauvas ar melnām krēpēm - tieši no džungļiem, kā viņš man tika teicis. Es kopā ar kādu dāmu sēdēju pirmajā rindā, no kurienes mums pavērās vislabākais skats uz arēnu. Tu zini, kāda veida būrus saliek arēnā lauvu priekšnesuma laikā? Lūk, un priekšnesuma vidū viens no nožogojuma posmiem, kas nebija kārtīgi piestiprināts, nogāzās uz iekšpusi. Sev par šausmām, mēs ieraudzījām, ka tas uzkrīt virsū dresētājam un notriec to bezsamaņā gar zemi. - Kralevskis apklusa, nervozi iemalkoja kafiju un vēlreiz noslaucīja pieri.
Ko gan es varēju darīt? - viņš retoriski noprasīja. - Tur bija pieci milzīgi, rēcoši lauvas, un man līdzās bija dāma. Manas domas strādāja ātri. Bija tikai viena iespēja, ko darīt, lai glābtu dāmas dzīvību. Paķēris savu pastaigu spieķi, es ielēcu arēnā un iesoļoju krātiņā.
Es izdvesu skaņu, kas liecināja par apbrīnu.
Visu nedēļu, kopš apmeklēju cirku, es biju ļoti rūpīgi studējis lauvu dresētāja metodi un nu pateicos par to savai laimes zvaigznei. Rūcošie nezvēri uz saviem podestiem saslējās pret mani, bet es lūkojos tiem tieši acīs. Tu zini, ka cilvēka skatienam ir ļoti liels spēks pār dzīvniekiem. Lēnām, neatlaidīgi vērdamies viņos ar caururbjošu skatienu un norādīdams ar savu pastaigu spieķi, es tos piespiedu paklausīt un collu pa collai izvadīju no ringa atpakaļ būrī. Šausmīgā traģēdija bija novērsta.
Es ieminējos, ka dāma droši vien bija viņam ļoti pateicīga.
Viņa tiešām bija. Viņa tiešām bija, - Kralevskis aplaimots apstiprināja. - Viņa nonāca pat tiktāl, ka apgalvoja - es esot uzstājies labāk nekā pats lauvu dresētājs.
Es apjautājos, vai viņš savās cirka dienās kaut kādā ziņā saskāries ar dejojošiem lāčiem?
Ar visādiem dzīvniekiem, - Kralevskis ar vērienu atteica. - Ziloņi, roņi, suņi, lāči. Visi tur bija.
Es ierosināju, ka varbūt viņš tādā gadījumā vēlētos aiziet un aplūkot dejojošu lāci. Tas ir tepat ceļa galā un, kaut arī nav īsts cirks, varētu viņu ieinteresēt.
Goda vārds, laba ideja! - Kralevskis iesaucās. Viņš izvilka no vestes kabatas pulksteni un palūkojās tajā. - Desmit minūtes, ko? Iziesim izvēdināt galvu.
Viņš paņēma cepuri un spieķi, un mēs kopā dedzīgi soļojām pa pilsētas šaurajām, pieblīvētajām ielām, kur oda pēc augļiem, dārzeņiem, kanalizācijas un svaigi ceptas maizes. Iztaujājuši vairākus mazus puišeļus, mēs noskaidrojām, kur Pavlo saimnieks organizē izrādi. Tā notika lielā, krēslainā šķūnī aiz veikala pilsētas centrā. Aizņēmies no Kralevska mazliet naudas, es nopirku stienīti lipīgas šokolādes, jo domāju, ka nevaru satikties ar Pavlo bez dāvanas kabatā.
Aha, Pavlo draugs! Laipni lūdzam, - čigāns teica, kad mēs parādījāmies šķūņa durvīs.
Man par iepriecinājumu, Pavlo mani pazina, klusi ņurdēdams, šļūca klāt un nostājās manā priekšā uz pakaļkājām. Kralevskis atkāpās straujāk nekā tas, pēc manām domām, varēja būt sagaidāms no cilvēka ar cirka rūdījumu, un ciešāk satvēra spieķi.
Lūdzu, esi uzmanīgs, manu zēn, - viņš brīdināja.
Es izbaroju šokolādi Pavlo, un, kad viņš bija nočāpstinājis pēdējo lipīgo kumosu, lācis apmierināti nopūtās un nogūlās ar galvu starp ķepām.
Vai vēlies redzēt Galvu? - čigāns vaicāja. Viņš pamāja uz šķūņa aizmuguri, kur atradās vienkāršs priedes koka galds un uz tā - kvadrātveida kaste, acīmredzot darināta no auduma.
Pagaidi, - viņš teica, - es aizdegšu sveces.
Uz kastes virsmas bija pielipināts kāds ducis lielu sveču, un tagad viņš tās aizdedzināja, tā ka liesmiņas ņirbēja, trīsēja un meta ēnas uz sienām. Tad viņš piegāja pie galda un uzsita pa to ar lāča vadāmo spieķi.
Galva, vai esi gatava? - čigāns jautāja.
Es gaidīju, juzdams vieglu nojautu dūrienu mugurā. Tad no audekla kastes dziļumiem atskanēja skaidra, diskanta balss:
tā, esmu gatava.
Čigāns pacēla audumu vienā kastes pusē, un es ieraudzīju, ka kaste veidota no tievām līstītēm, pie kurām vaļīgi piesprausts plāns audums. Kastes lielums bija apmēram trīs kvadrātpēdas. Tās centrā atradās mazs paaugstinājums ar plakanu virsmu un uz tā - gadus septiņus veca zēna galva, kas sveču gaismā izskatījās šausminoša.
Nudien! - Kralevskis apbrīnā iesaucās. - Tas ir asprātīgi!
Mani pārsteidza tas, ka galva bija dzīva. Tā neapšaubāmi
bija jauna čigānzēna galva, diezgan primitīvi noziesta ar melnu ziedi, lai izskatītos pēc nēģera. Galva blenza uz mums un mirkšķināja acis.
Vai esi gatava atbildēt uz jautājumiem? - čigāns vaicāja, klaji apmierināti vērodams aizgrābto Kralevski. Galva aplaizīja lūpas un teica: - lā, esmu gatava.
Cik tev gadu? - čigāns jautāja.
Vairāk par tūkstoti, - galva atbildēja.
No kurienes tu nāc?
Esmu no Āfrikas, un mani sauc Ngo.
Čigāns bārstīja jautājumus, un Galva uz tiem atbildēja, bet mani tas neinteresēja. Es vienīgi vēlējos zināt, kā šis triks tiek paveikts. Kad viņš man pirmo reizi pastāstīja par Galvu, es paredzēju, ka tā būs gatavota no koka vai ģipša un viņš liks tai izteikties ar vēderrunas palīdzību, bet šī tiešām bija dzīva galva, uztupināta uz maza, apmēram sveces resnuma koka paaugstinājuma. Nešaubījos, ka Galva ir dzīva, jo acis pašas no sevis šaudījās šurpu turpu, atbildot uz jautājumiem, un reiz, kad Pavlo piecēlās un noskurinājās, sejai pārslīdēja bažīga izteiksme.
Lūk, - čigāns lepni teica, kad bija beidzis jautāšanu. - Es taču teicu, vai ne? Tā ir visievērojamākā lieta pasaulē.
Es jautāju, vai drīkstu to apskatīt tuvāk. Pēkšņi atcerējos, ka Teodors bija stāstījis par līdzīgu ilūziju, kas radīta ar spoguļu palīdzību. Nesapratu, kur bijis iespējams paslēpt ķermeni, pie kura Galva neapšaubāmi piederējās, tomēr nolēmu, ka gan galds, gan kaste jāizpēta sīkāk.
Protams, - čigāns atteica, zināmā mērā mani pārsteigdams. - Lūk, paņem manu spieķi. Es tikai lūdzu, lai tu nepieskaries pašai Galvai.
Es ar spieķi uzmanīgi izbakstīju visapkārt paaugstinājumam, lai pārliecinātos, ka nekur nav slēptu spoguļu vai stiepļu, un Galva mani vēroja ar vieglu uzjautrinājumu melnajās acīs. Kastes malas nepārprotami sastāvēja tikai no audekla, bet tās dibens patiesībā bija galda virsma, uz kuras tā stāvēja. Es apgāju galdam apkārt, taču joprojām neko neredzēju. Es pat palīdu zem galda, bet tur nekā nebija un arī nepietiktu vietas, lai noslēptu ķermeni. Es biju galīgi apmulsis.
Nu, - čigāns triumfēja, - to tu vis negaidīji, vai ne? Tu domāji, ka zēns tepat vien noslēpies, vai ne?
Es pazemīgi atzinu sakāvi un lūdzos, lai viņš pastāsta, kā to panācis.
Ak, nē. Es nevaru tev pateikt, - viņš teica. - Tā ir burvestība. Ja es tev pastāstītu, Galva nozustu dūmu mākonī.
Es vēlreiz izpētīju kasti un galdu, taču, pat pievilcis tuvāk sveci, es joprojām nesapratu, kā tas iespējams.
Nāc, - čigāns ierosināja. - Pietiks noņemties ar Galvu. Nāc un uzdanco ar Pavlo.
Viņš ieāķēja spieķi Pavlo uzpurni, un lācis pieslējās pakaļkājās. Čigāns pasniedza spieķi man, paņēma mazu koka stabuliti un sāka spēlēt; mēs ar Pavlo kopā svinīgi dejojām.
Teicami, goda vārds! Teicami! - Kralevskis sauca, dedzīgi plaukšķinādams. Es ierosināju, ka varbūt viņš vēlas padejot ar Pavlo, ja jau viņam ir tik plaša pieredze cirkā.
Nu, jā, - Kralevskis teica, - nezinu gan, vai tā būtu laba doma. Redzi, tas dzīvnieks nav ar mani pazīstams.
Ak, viss būs labi, - čigāns drošināja. - Viņš izturas rāmi pret visiem.
Nu, - Kralevskis negribīgi piekrita, - ja tu tā apgalvo. Ja tu uzstāj.
Viņš piesardzīgi paņēma spieķi no manis un nostājās pretī Pavlo, izskatīdamies ārkārtīgi nobažījies.
Un nu, - čigāns teica, - dejosiet.
Un sāka spēlēt jautru dziesmiņu uz stabules.
Es stāvēju, skata aizgrābts. Dzeltenās, ņirbošās sveču liesmas rādija uz sienas Kralevska mazo, uzkumpušo augumu un lāča pinkainās aprises, kamēr tie grieza piruetes riņķi vien, un Galva, tupēdama uz paaugstinājuma savā kastē, vēroja viņus, plati smaididama un pie sevis ķiķinādama.