158370.fb2
Pašās vasaras beigās sākās vīnogu novākšana. Visa gada laikā vīnogulājus uztver kā ainavas sastāvdaļu, bet tikai tad, kad laiks ogas novākt, cilvēks atceras iepriekšējo notikumu gaitu. Vīnogulāji ziemā izskatās kā miruši, gluži kā daudzi rindā novietoti krastā izskalotie koki; tad pienāk pavasara diena, kad uz ikviena vīnogulāja vērojams pirmais zaļais spīdums, kad atritinās katra mazā, trauslā, robotā lapiņa. Tad lapas kļūst lielākas un nokarājas pār vīnstīgām kā zaļas plaukstas, kas sildās saules karstumā. Vēlāk uz katra zarainā kātiņa sāk parādīties vīnogas kā sīki mezgliņi; tās pamazām aug lielākas un saules gaismā kļūst apaļas, kamēr sāk atgādināt dzeltenzaļas savāda jūras briesmoņa olas. Tad pienāk laiks vīnogulāju mazgāšanai. Vienmēr pacietīgie ēzeļi mazos koka rateļos atvelk uz vīna dārziem lielas mucas ar kaļķi un vara sulfātu. Ierodas smidzinātāji, kurus uniformas padara līdzīgus citplanētiešiem: aizsargbrilles un maskas, pie muguras piestiprinātas lielas skārda kannas ar gumijas šļūtenēm, lokanām kā ziloņa snuķis, pa kurām plūst šķidrums. Maisījums ir tik zils, ka liek kaunā gan debesis, gan jūru. Tas ir zilums, destilēts no visa zilā, kas vien ir pasaulē. Tvertnes tiek piepildītas, un smidzinātāji virzās cauri vīnogulāju kruzuļainajām birztalām, pārklādami katru lapu, ietīdami katru zaļo vīnogu ķekaru zilganā miglā. Zem šā sargājošā, zilā paklāja vīnogas piebriest un nogatavojas, kamēr visbeidzot pašā vasaras tveicē tās ir gatavas noplūkšanai un sulas izspiešanai.
Vīnogu novākšana bija tik svarīga, ka gluži dabiski kļuva par ciemošanās, pikniku un svinību laiku - to laiku, kad cilvēki velk laukā iepriekšējā gada vīnu un nododas apcerei.
Misters Stavrodakis - mazs, izdēdējis vīriņš ar badā pamiruša bruņurupuča fizionomiju, kuram piederēja villa un vairāki lieli vīna dārzi salas ziemeļu daļā, bija mūs ielūdzis uz vīnogu novākšanu. Viņš bija cilvēks, kas dzīvoja tikai savam vīnam un uzskatīja, ka vīns ir vissvarīgākā lieta pasaulē, tāpēc arī viņa ielūgums tika piesūtīts ar pasākumam atbilstošu svinīgumu un ģimenē tikpat svinīgi saņemts. Ielūguma zīmītē, kas bija nodrukāta ar tīrā vara iespiedformu - ar maziem kruzulīšiem un izgreznojumiem, kuri atgādināja dzelzī kaltu ornamentu, viņš bija piebildis: "Laipni lūdzu ieaicināt arī draugus, kas, pēc jūsu domām, varētu gūt no pasākuma baudu."
Brīnišķīgi, - Larijs iesaucās. - Domājams, ka viņam ir labākais vīna pagrabs visā Korfu.
Nu, ja tu tā vēlies, domāju, ka mēs varētu iet, - māte šaubīdamās noteica.
Protams, ka es tā vēlos, - Larijs apgalvoja. - Iedomājies visu to vīnu. Ziniet, ko es teikšu - mēs noīrēsim benzina [20] un sarīkosim ballīti.
Ak, jā! - Margo dedzīgi atsaucās. - Viņa īpašumā ir tā burvīgā pludmale. Mums jāpaspēj vēl vairāk izpeldēties, pirms vasara ir galā.
Mēs varam ielūgt Svenu, - Larijs ierosināja. - Līdz tam laikam viņam vajadzētu būt atpakaļ. Un mēs ielūgsim līdzi arī Donaldu un Maksu.
Un Teodoru, - piebalsoja Leslijs.
Larij, mīļais, - māte aizrādīja, - tas vīrs vienkārši ielūdz mūs pavērot, kā tiek izspiestas viņa vīnogas vai ko nu viņi tur
dara. Tu nevari nemt līdzi veselu baru cilvēku.
Viņš savā vēstulē saka, lai mēs ielūdzam visus draugus, ko vien vēlamies, - Larijs atgādināja.
Jā, bet visu cirku tu nevari ņemt līdzi, - māte neatlaidās. - Kā tas nabaga vīrs mūs visus paēdinās?
Nu, to var vienkārši nokārtot, - Larijs atteica. - Uzraksti viņam, ka mēs paši ņemsim līdzi ēdienu.
Es pieņemu - tas nozīmē, ka man tas jāpagatavo? - māte noprasīja.
Muļķības, - Larijs nenoteikti atbildēja. - Vienkārši paņemsim līdzi dažas karbonādes vai kaut ko tādu un izcepsim ugunskurā.
Es gan zinu, ko tas nozīmē, - māte teica.
Ak, tu taču noteikti to vari kaut kā noorganizēt, - Larijs apgalvoja. - Man tas liekas pavisam vienkārši izdarāms.
Labi, - māte negribīgi piekrita, - es no rīta apspriedīšos ar Spiro, un tad redzēsim, ko varu darīt.
Rezultātā māte sacerēja misteram Stavrodakim piesardzīgu vēstuli, kurā pavēstīja, ka mēs ar prieku pieņemam viņa ielūgumu un ieradīsimies kopā ar dažiem draugiem. Mēs ņemsim līdzi paši savu pārtiku un sarīkosim pludmalē pikniku. Misters Stavrodakis atsūtīja vēl vienu ornamentiem greznotu zīmīti, kurā izteica sajūsmu par mūsu laipnību un apstiprināja, ka ļoti gaidot tikšanos. Viņš piebilda: "Lūdzu, ierodieties neapģērbti, jo pasākumam ir ģimenisks raksturs." Šī frāze mūs visus sākumā pamatīgi apstulbināja, jo viņš bija pārliecināts vecpuisis, tomēr beidzot sapratām, ka vecais vīrs to burtiski pārtulkojis no franču valodas [21] .
Mūsu kompānijā galu galā ietilpa Donalds un Makss, Teodors, Kralevskis, Svens, kurš pašā pēdējā mirklī bija ieradies no Atēnām, Spiro un ģimene. Mēs sapulcējāmies pusseptiņos no rīta pilsētā uz iegrimušajām kāpnēm aiz karaļa pils, kur mūs gaidīja drukna, svaigi nokrāsota benzina, kas, mūs sveicinot, šūpojās sīkos vilnīšos. Tikšana uz klāja aizņēma zināmu laiku. Mums bija neskaitāmi grozi ar ēdamo un vīnu, virtuves piederumi un mātes milzīgais lietussargs, bez kura viņa vasaras mēnešos atteicās doties ceļā. Tad Kralevskim, kas klanījās un starojoši smaidīja, katrā ziņā vajadzēja ceremoniāli sniegt roku mātei un Margo, lai viņas tiktu uz klāja.
Tagad piesardzīgi. Nepaklūpiet. Tā ir labi! - viņš atkārtoja, pavadīdams viņas uz benzina ar tādu galantumu, ar kādu dodžs iesēdina gondolā savu jaunāko mīļāko.
Par laimi, - Teodors ierunājās, vērīgi lūkodamies zilajās debesīs no savas mīkstās platmales apakšas, - par laimi, izskatās, ka būs… ēēē… ziniet, jauka diena. Es par to priecājos, jo, kā jums zināms, mani satrauc pat vissīkākā viļņošanās.
Svens, kāpdams laivā, zaudēja līdzsvaru un gandrīz iemeta jūrā savu dārgo akordeonu, taču Maksa garā roka to izglāba no nāves ūdenī. Beidzot mēs visi bijām iekāpuši. Benzina tika atgrūsta no krasta, motors sāka darboties, un mēs devāmies ceļā. Bālajā, pērļu pelēkajā rīta karstuma dūmakā pilsēta izskatījās kā celta no ļodzīgiem bērnu rotaļu klucīšiem. Bālos krēm- krāsas, brūnos, baltos un ciklamenu sārtos toņos krāsoto augsto, senatnīgo venēciešu stila māju viegli apdrupušo fasāžu kontūras karstuma dūmakā bija izplūdušas un atgādināja iztriepušos pasteļu zīmējumu.
Dzīve okeāna viļņos! - Kralevskis iesaucās, dramatiski ieelpodams silto, rāmo gaisu. - Tā ir labi!
Kaut arī jūra izskatās tik mierīga, - Teodors turpināja bažīties, - es domāju, tomēr ir viegla - gandrīz nemanāma - viļņošanās.
Kādas muļķības, Teodor! - Larijs teica. - Tu varētu uzlikt līmeņrādi uz šis jūras, un pat burbulītis nepakustētos.
Vai mattei ir ērti? - Makss mīļi apjautājās.
O jā, mīļais, paldies, pavisam ērti, - viņa atbildēja, - vienīgi es mazliet uztraucos. Es neesmu droša, vai Spiro nav aizmirsis ķiplokus.
Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atsaucās, sadzirdējis viņas piezīmi. - Es dabūjus visas lietas, ko jūs lika man nopirkts.
Svens, ārkārtīgi rūpīgi izpētījis akordeonu, lai pārliecinātos, ka tam nekas ļauns nav atgadījies, tagad piesprādzēja to un izmēģinot pārlaida pirkstus pāri taustiņiem.
Uzmundrinoša jūrnieku dziesma, - Donalds iesaucās, - tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jo-ho-ho un pudele ruma!
Es pametu viņus un devos uz benzina priekšgalu, kur nogū- los un pāri tam vēroju, kā kuģītis šķeļ ceļu cauri spoguļgluda- jiem, zilajiem jūras ūdeņiem. Laiku pa laikam mums priekšā virspusē izlauzās mazi lidojošo zivju bariņi, kas, zivtiņām izsprāgstot no ūdens un plivinoties virs tā, saulē mirguļoja zili un mēness sudrabaini kā kukaiņu mednieces bezdelīgas virs zilas pļavas.
Savu ceļamērķi - pusjūdzi garu pludmali netālu no Pando- kratoras - mēs sasniedzām pulksten astoņos. Olīvu birzis šajā vietā nokāpa gandrīz līdz pašai jūrai un bija atdalītas no ūdens tikai ar šauru oļu strēmeli. Tuvojoties krastam, motors tika izslēgts un laiva līgani slīdēja pēc inerces. Tagad, kad motora troksnis bija apklusis, mēs varējām dzirdēt cikādu viesmīlīgo dziesmu. Benzina ar skaļu nopūtu iedūra priekšgalu sekluma oļos. Lunkans, brūns zēns, kuram laiva piederēja, izkāpa no motortelpas, ar enkuru rokās nolēca no priekšgala un stingri ieurba to oļos. Tad viņš gar visu laivas priekšgalu sakrāva kastes kā ļodzīgas kāpnes, pa kurām Kralevskis eskortēja māti un Margo. Viņš eleganti palocījās katrai no sievietēm, kad tās sasniedza oļu joslu, vienīgi mazliet sabojāja efektu, nevilšus atmuguriski iekāpdams sešas collas dziļi ūdenī un neglābjami sabojādams savu eleganto bikšu iegludinātās vīles. Visbeidzot mēs kopā ar visu kustamo īpašumu bijām tikuši krastā un, atstājuši mantas izmētātas zem olīvkokiem, tā ka tās atgādināja jūras izskalotas lietas no avarējuša kuģa, devāmies augšup kalnā uz Stavrodaka villu.
Villa bija liela, saulē izbalējusi sarkana kvadrātveida ēka ar zaļiem slēģiem, būvēta tā, ka apakšējais stāvs veidoja ietilpīgu vīna pagrabu. Jaunas zemnieku meitenes virtenē kāpa augšup pa piebraucamo ceļu un, kustēdamās ar kaķu lunkano grāciju, nesa uz galvas vīnogu grozus. Stavrodakis steidzās kopā ar viņām, lai ar mums sasveicinātos.
- Tik laipni, tik laipni! - viņš nebeidza atkārtot, kad visi pēc kārtas tika iepazīstināti.
Viņš mūs visus apsēdināja verandā zem lielas, koši sarkanas bugenviliju parūkas un atkorķēja vairākas pudeles sava labākā vīna. Tas bija tumīgs, asu garšu un kvēloja tik piesātināti sarkans, it kā viņš lietu mūsu glāzēs granātu sulu. Kad bijām stiprinājušies un viegli ieskurbuši, viņš veda mūs uz savu vīna pagrabu, viegliem soļiem skraidelēdams mums pa priekšu kā draudzīgi noskaņots melnais prusaks.
Vīna pagrabs bija tik liels, ka tālākos nostūrus nācās apgaismot ar eļļas lampiņām - maziem, drebošiem degļiem, kas peldēja podiņos ar dzintarainu eļļu. Pagrabs bija sadalīts divās daļās, un namatēvs vispirms veda mūs uz to, kur notika vīnogu mīcīšana. Pāri visam nespodrajā gaismā vīdēja trīs gigantiskas mucas. Vienu no tām zemnieku meiču nebeidzamā procesija pildīja ar vīnogām. Abās pārējās darbojās mīcītāji. Vienā kaktā uz apgāztas muciņas sēdēja sirms, trausls, vecs vīrs un ļoti svinīgi spēlēja vijoli.
Tas ir Taki un tas ir Jani, - Stavrodakis iepazīstināja, norādīdams uz abiem mīcītājiem.
Taki galva tik tikko rēgojās pāri mucas malai, bet Jani galva un pleci vēl bija saredzami.
Taki mīca jau kopš pagājušās nakts, - Stavrodakis paskaidroja, nervozi šķielēdams uz māti un Margo, - tāpēc baidos, ka viņš tagad ir mazliet iereibis.
Patiesi, vīnogu mīkstuma skurbinošie izgarojumi jau no mūsu vietām oda gana reibinoši, tā ka mucas dzīlēs to spēks noteikti bija trīskārt stiprāks. Neapstrādātais, tikko izspiestais vīns no mucas apakšas pilēja muldā, kur tas kvēloja ar putu saliņām virspusē, rožains kā mandeļu ziedpumpurs. No turienes vīns tika iesūknēts mucās.
Tagad, protams, ir ražas novākšanas beigas, - Stavrodakis turpināja skaidrot. - Šīs ir pēdējās sarkanās vīnogas. Tās nāk no maza vīna dārza augstu kalnos, un no tām iegūst, uzdrošinos tā uzskatīt, vienu no labākajiem vīniem Korfu.
Taki uz mirkli pārstāja džigu pa vīnogām, ieķēra ar rokām mucas malā un pārkārās tai pāri kā apskurbusi bezdelīga uz ligzdas; viņa rokas un kājas bija izraibinātas vīna traipiem un pārklātas ar vīnogu mizu un sēklu garoziņu.
Laiks kāpt ārā, - viņš neskaidri nomurmināja, - citādi es b>ūšu pilns kā zeķe.
Jā, jā, vienu minūti, manu Taki, - Stavrodakis teica, viņu nervozi nopētīdams. - Tūlīt Kosta būs klāt un tevi atbrīvos.
Cilvēkam vajag čurāt, - Taki sarūgtināts paskaidroja. - Vīrs nevar strādāt, ja nečurā.
Vecais vīrs nolika vijoli un, droši vien vēlēdamies rast kompensāciju, pasniedza Taki gabalu rupjmaizes, ko tas rijīgi notiesāja.
Teodors tobrīd sniedza Svenam lietpratēja lekciju par vīniem, ar savu pastaigu spieķi norādīdams uz abiem mīcītājiem un mucām, it kā tie būtu muzeja eksponāti.
Kurš tas bija, - Makss jautāja Larijam, - kurš noslīka mucā ar malvāziju [22] ?
Viens no saprātīgākajiem Šekspīra varoņiem, - Larijs atbildēja.
Atceros, ka reiz, - Kralevskis stāstīja Donaldam, - es vedu kādu dāmu uz vienu no lielākajiem Francijas vīna pagrabiem. Pagraba vidū es pēkšņi sāku justies neomulīgi. Man bija ļauna priekšnojauta, tāpēc es izvadīju dāmu ārā, un tajā brīdī četrpadsmit mucas eksplodēja ar tādu troksni kā lielgabala rībiens…
Kā jūs redzējāt, šeit notiek vīnogu mīcīšana, - Stavrodakis teica. - Tagad, ja jūs man sekotu, es jums parādīšu, kur vīns tiek glabāts. - Viņš izveda mūs cauri velvētai ejai pagraba otrajā, drūmajā daļā. Tur rindu rindās uz sāniem gulēja mucas. Troksnis bija neticams. Sākumā es domāju, ka tas nāk no ārienes, bet tad aptvēru, ka troksnis ceļas no mucām. Vīnam rūgstot to brūnajos vēderos, mucas burbuļoja, pīkstēja un rūca cita uz citu kā dusmīgs pūlis. Skaņa bija fascinējoša, tomēr mazliet šaušalīga. Tā vien likās, ka katrā mucā ir ieslodzīts kāds briesmīgs dēmons, kas izkliedz nesaprotamas lamas.
Zemnieki runā, - Teodors ar drausmu baudu stāstīja, viegli piesizdams vienai no mucām ar spieķi, - ka šī skaņa atgādinot slīkstoša cilvēka gārdzoņu.
Malvāzija! - Makss sajūsmā iesaucās. - Malvāzija veselām mucām! Larij, noslīkosim kopā!
Noslīksim, - Donalds izlaboja.
Ārkārtīgi interesanti, - māte bez sirsnības teica Stavroda- kim, - bet tagad atvainojiet, es domāju, ka man un Margo labāk vajadzētu doties atpakaļ uz pludmali un salūkot pusdienas.
Nez, kādu spiedienu tas vīns rada? - Leslijs prātoja, drūmi vērdamies apkārt. - Es gribu teikt, ja tas radītu pietiekami lielu spiedienu, lai izspertu vienu no šīm spundēm, kāds spēks tas būtu?
Diezgan ievērojams, - Teodors atbildēja. - Atceros, reiz redzēju vīru, kas bija diezgan smagi cietis no mucas tapas. - It kā lai to nodemonstrētu, viņš stingri uzsita ar spieķi pa mucu, un mēs visi palēcāmies.
Jā, nu tad, ja jūs mūs atvainotu, - māte nervozi atkārtoja, - domāju, ka mēs ar Margo labāk iesim.
Bet jūs pārējie varbūt nāksiet augšā uz māju un iedzersiet mazliet vīna? - Stavrodakis lūdzās.
Protams, nāksim, - Larijs atteica tādā tonī, it kā izdarītu viņam pakalpojumu.
Malvāzija! - Makss līksmoja, ekstāzē izbolījis acis. - Mums būs malvāzija!
Un tā, kamēr Margo un māte devās atpakaļ uz pludmali, lai palīdzētu Spiro sagatavot pusdienas, Stavrodakis rosīgi steidzināja mūs atpakaļ uz verandu un devīgi cienāja ar vīnu, tā ka tad, kad pienāca laiks iet uz pludmali, mēs visi bijām iesviķo- juši, iesiluši un pietvīkuši.
Es sapņoju, - Makss dziedāja, kamēr mēs soļojām cauri olīvu birzīm kopā ar aplaimoto Stavrodaki, lai iebaudītu pusdienas, - es sapņoju, ka mītu marmorpilī ar saviem kuģiem un velēnām.
Viņš tīšām kaitina mani, - Donalds atzinās Teodoram.
- Viņš lieliski zina to dziesmu [23] .
Pašā jūras malā zem olīvkokiem bija sakurti trīs kokogļu ugunskuri. Liesmas kvēloja, trīsēja un viegli dūmoja, un virs tām paukšķēja un čurkstēja visdažādākie ēdieni. Margo bija ēnā izklājusi lielu auduma gabalu un, pie sevis nemelodiski dungodama, izlika uz tā galda piederumus un glāzes, kamēr māte un Spiro, nolīkuši pāri ugunskuriem kā raganas, apzieda čurkstošu kazlēna rumpi ar eļļu un sašķaidītiem ķiplokiem un aprasināja ar citrona sulu milzīgu zivi, kuras ādiņa ugunskura karstumā bija sacēlusies pūslīšos un kļuvusi kraukšķīga.
Mēs laiski ieturējām pusdienas, vīnam glāzēs kvēlojot, izvietojušies apkārt košajam galdautam. Kazlēna gaļas kumosi bija trekni un sulīgi, apausti ar garšaugiem, un zivs gabali kusa mutē kā sniegpārslas. Sarunas plūda lēni, te uzvirmodamas, te atkal apātiski riņķodamas kā ugunskura dūmi.
Tev jāiemīlas akmenī, - Svens svinīgi teica. - Tu redzi duci akmeņu. Tu saki - phe! Tas nav domāts man, un tad tu ieraugi kādu no tiem - smalku un elegantu - un iemīlies tajā. Tas ir kā sieviete. Bet tad nāk laulības, un tās var būt briesmīgas. Tu ar to cīnies un tad atklāj, ka akmens ir ciets. Tu esi izmisumā, un tad pēkšņi tas izkūst tavās rokās kā vasks, un tu izveido formu!
Atceros, - Teodors stāstīja, - Berlinkorts - jūs ziniet, tas franču gleznotājs, kurš dzīvo tur tālāk, pie Paleokastricas - reiz mani ielūdza atnākt un paskatīties uz viņa darbu. Viņš, ēēē, teica to pilnīgi skaidri - "atnāc un aplūko manas gleznas". Tā nu es kādu pēcpusdienu aizgāju, un viņš bija ārkārtīgi viesmīlīgs. Ziniet, viņš mani pacienāja ar mazām kūciņām un tēju, un tad es teicu, ka vēlos apskatīt gleznas, un viņš norādīja uz vienu lielu audeklu, kas atradās uz, ēēē, nu, kā to mākslinieku rīku sauc? Ak jā, uz molberta. Tā nudien bija diezgan pievilcīga glezna. Diezgan precīzi attēlots Paleokastricas līcis un klosteris; kad biju to apbrīnojis, es lūkojos apkārt pēc pārējām gleznām, bet izrādījās, ka nevienas citas nav. Tāpēc es, ēēē, apjautājos, kur ir pārējās gleznas, un viņš norādīja uz molbertu un, ēēē, teica - "tur apakšā". Izrādījās, ka viņš nevar atļauties iegādāties audeklus un tāpēc glezno vienu gleznu virs otras.
Lieliem māksliniekiem nākas ciest, - Svens sērīgi komentēja.
Kad pienāks ziema, es jūs aizvedīšu uz Butrinto purvājiem, - Leslijs mundri ierosināja. - Tur ir veseliem bariem pīļu un kalnos sasodīti milzīgi mežakuiļi.
Pīles man patīk, taču mežakuiļi laikam gan ir man par lieliem, - Makss teica ar tāda cilvēka pārliecību, kurš apzinās savas iespējas.
Nedomāju, ka Makss būtu uz to spējīgs, - Donalds piezīmēja. - Viņš visticamāk visu pamestu un atbildīgākajā mirklī laistos prom. Ziniet, viņš ir ārzemnieks.
Un tad jāpievieno lauru lapa un skābenes, - māte stāstīja Kralevskim, - tieši pirms sāk vārīties.
Es tā arī viņš pateic, Miss Margo, es pateic - man vienalga, ka viņš ir franču vēstnieks, viņš ir bandubērns.
Un pašā purvāja malā - protams, līdz turienei grūti nokļūt, jo zeme ir tik mīksta, - var nomedīt meža sloku un mērkazinu.
Atceros, reiz es ciemojos kādā ciematā Maķedonijā, kur veido ļoti īpatnējas, ēēē, ziniet, koka skulptūras.
Reiz es pazinu kādu dāmu, kura to gatavoja bez lauru lapām, toties pielika mazliet piparmētru.
Bija dienas karstākā stunda, kad pat cikādes likās pieklusušas un reizēm sastomījās dziesmas vidū. Pāri galdautam čakli tecēja melnās skudras, uzlasīdamas mūsu mielasta paliekas. Uz Teodora bārdas mirkli nometās aklais dundurs, nomirdzināja acis kā ļaundabīgus smaragdus un tad aizdūcināja prom.
Piestūķējies ar ēdienu un vīnu, es lēni piecēlos un devos lejup uz jūru.
Reizēm, - es dzirdēju Stavrodaki stāstām Margo, - reizēm mucas tiešām uzsprāgst. Tās saceļ tādu troksni, it kā savā starpā cīnītos. Tas mani uztur nomodā.
Ak, nevajag, - Margo nodrebēdama atteica. - Mani pārņem šaušalas, tikai iedomājoties vien!
Jūra bija rāma, silta un izskatījās kā nolakota, tikai sīkas ņirbas gurdeni plikšķinājās gar krastu. Oļi bija gluži karsti, tie kraukstēja un kustējās zem manām kailajām pēdām. Lielākie un mazākie akmentiņi krastmalā bija visneiedomājamākās krāsās un formās, ko veidojas viļņi un oļu maigā berzēšanās un pulēšanās citam gar citu. Tie varēja būt izveidoti miljonos formu: kā bultu uzgaļi, sirpji, gailīši, zirgi, pūķi un jūras zvaigznes. Krāsas bija tikpat apbrīnojamas kā formas, jo oļus pirms miljoniem gadu bija izraibinājušas zemes sulas, un tagad to rotājumus bija nogludinājusi un nopulējusi jūra. Balti ar zeltainiem vai sarkaniem filigrānrotājumiem, asinssarkani ar baltiem plankumiem, zaļi, zili un gaiši dzeltenbrūni, brūni kā vistu olas ar tumšiem rūsas krāsas paparžveida rakstiem, rožaini kā peonijas ar baltiem ēģiptiešu hieroglifiem, kas veidoja pāri tiem noslēpumainu, neatšifrējamu vēstījumu. Izskatījās, it kā gar jūras malu būtu izsvaidīts milzums dārgakmeņu.
Izbradājies pa silto seklumu, es ieniru un aizpeldēju līdz vēsākam ūdenim. Aizturot elpu un ļaujot ķermenim iegrimt dziļumā, jūras mīkstā, samtainā sega uz mirkli aizklāj ausis un padara nirēju kurlu. Taču vēl pēc mirkļa ausis noskaņojas zemūdens simfonijas uztveršanai. Attāls laivas motora pulss kā maigs sirdspuksts, smilšu liegie čuksti, jūras ūdenim tās sajaucot un no jauna nolīdzinot, un - par visu labākais - oļu melodiskā klinkstoņa piekrastē. Lai dzirdētu jūru darbojamies savā milzīgajā oļu noliktavā, tos ar mīlestību berzējot un pulējot, es no dziļuma atkal iepeldēju seklumā. Noenkurojies ar sauju daudzkrāsainu akmeņu, es iegremdēju galvu zem ūdens un klausījos, kā pludmale dzied zem mazo vilnīšu maigajiem pieskārieniem. Es prātoju - ja valrieksti spētu dziedāt, viņu dziesma skanētu tieši tā. Krakšķis, zvaniņa piesitiens, spiedziens, murmināšana, ieklepošanās, tad klusums, kamēr vilnis atplūst, un ar nākamo vilni vēlreiz tas pats dažādās toņkārtās. Jūra spēlēja uz pludmales kā instrumenta. Kādu brīdi es snaudu, nogūlies siltajā seklumā, tad smags un miegains devos atpakaļ uz olīvu birzīm.
Visi vaļīgās pozās gulēja starp mūsu maltītes atliekām. Skats kopumā atgādināja asiņainas kaujas lauku. Es kā susurs saritinājos starp milzīga olīvkoka sargājošajām saknēm un arī iemigu.
Mani pamodināja tējas tasīšu maigā klinkstēšana - māte un Margo tobrīd klāja tējas galdu. Spiro ar ārkārtīgi koncentrētu seju bija noliecies pār ugunskuru, virs kura karājās tējas katliņš. Kamēr es miegaini vēroju, katliņa vāks salēcās, mundri pamāja Spiro un izšņāca tvaika strūklu. Viņš satvēra katliņu milzīgajā rokā un ielēja tās saturu tējkannā, tad, drūmi saviebies, pagriezās pret mūsu šļauganajiem ķermeņiem.
Tējs, - viņš pērkonīgā balsī nodārdināja. - Tējs ir gatavs.
Visi satrūkās un pamodās.
Mīļais dievs! Vai tev tiešām tā jāauro, Spiro? - Larijs žēlabaini teica no miega aizsmakušā balsī.
Tēja, - Kralevskis iesaucās, pamodās un lūkojās apkārt, izskatīdamies pēc izspūruša naktstauriņa. - Tēja, nudien! Teicami. Tieši tas, kas vajadzīgs.
Ak vai, kā man sāp galva, - Leslijs žēlojās. - Vainīgs noteikti tas vīns. Sper pa galvu kā mūlis.
Jā, es ari jūtos mazliet nedrošs, - Larijs piekrita žāvādamies un staipīdamies.
Es jūtos tā, it kā būtu noslīcis, - Makss pārliecinoši apgalvoja. - It kā būtu noslīcis malvāzijā un tad atkal atdzīvināts ar mākslīgās iedvesmošanas palīdzību.
Vai tev tiešām vienmēr šādi jāslepkavo angļu valoda? - Donalds aizkaitināts noprasīja. - Dievs vien zina, cik slikti ir, ka to dara tūkstošiem angļu, nemaz nerunājot par jums, ārzemniekiem.
Atceros, es kaut kur lasīju, - teica Teodors, kurš bija pamodies vienā mirklī kā kaķis un arī gulējis bija kā kaķis, bet tagad izskatījās tik nevainojami, it kā nemaz nebūtu aizmidzis, - ka kaut kur Ceilonas kalnos ir cilts, kura runā tādā valodā, kuru neviens nesaprot. Es gribēju teikt, pat pieredzējuši lingvisti nespēj to saprast.
Izklausās pēc Maksa angļu valodas, - Donalds piezīmēja.
No tējas, sviestā mirkstošiem grauzdiņiem, sāļajiem biskvītiem, ūdenskrešu sviestmaizēm un milzīgas augļu kūkas (kas bija tik mitra, trausla un aromātiska kā smilšmāls) mēs pamazām atmodāmies. Drīz vien devāmies uz jūru un peldējāmies siltajos ūdeņos, kamēr saule sāka grimt un pāri pludmalei izpletās kalnu ēnas, liekot tai izskatīties aukstai un bezkrāsainai. Tad mēs kāpām augšup uz Stavrodaka villu un sēdējām zem bugenvilijām, vērodami saulrieta krāsas izplūstam un sajaucamies virs jūras. Mēs atvadījāmies no saimnieka, kurš uzstāja, lai šīs vizītes piemiņai mēs paņemtu līdzi duci lielu krūku ar viņa labāko vīnu, un devāmies atpakaļ pie benzina.
Pagriezušies pret jūru, mēs pametām kalnu ēnu un atkal nonācām saules siltajā blāzmā; asinssarkanā saule grima jūrā aiz Pandokratora grēdas, mezdama pāri ūdeņiem mirdzošu atspulgu kā liesmojošu cipresi. Daži sīkie mākonīši nokrāsojās rožaini un vīndzelteni, tad saule nogrima aiz kalniem un debesis no zilām vērtās bāli zaļas; jūras gludā virsma uz īsu mirkli iegaismojās kā brīnumains, ugunīgs opāls. Motoram trīsot, mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu, atritinādami aiz sevis baltu ķīļūdens mežģīni. Svens ļoti klusi spēlēja "Mandeļkoka" ievadu, un visi sāka dziedāt.
Reiz kādā dienā saulainā, mandelkoku purinot Ar savām mazām, maigām rokām,
Sniegbaltie ziedi birst, uz viņas pleciem, krūtīm nogulstot Un matu tumšām šķipsnām.
Sniegbaltie ziedi birst, uz viņas pleciem, krūtīm nogulstot Un matu tumšām šķipsnām.
Spiro balss - zema, sulīga un liega kā melns samts - lieliski saskanēja ar Teodora patīkamo baritonu un Larija tenoru. No zilajām dzīlēm zem benzina priekšgala izspurdza divas lidojošās zivis, viegli pārtraucās pāri ūdeņiem un nozuda jūras mijkrēslī.
Nu jau bija kļuvis pietiekami tumšs, lai saskatītu fosforescē- juma zibšņus, laivas priekšgalam slīdot cauri ūdenim. Tumšais vīns patīkami guldzēja no māla krūkām mūsu glāzēs - tas pats sarkanvīns, kas pērn bija gulējis brūnajās mucās, savā nodabā ņurdēdams. Laivu glāstīja viegls vējiņš, tik silts un maigs kā kaķēna ķepa. Kralevskis, atmetis galvu, asaru pieplūdušām lielām acīm, dziedāja pret samtaini zilajām debesīm, kurās trīsuļoja zvaigznes. Jūra abpus laivai bija pārklāta ar sīkiem ņirbu vilnīšiem, kas maigi sitās pret bortiem ar tādu skaņu, kā trauslas, vēja nestas lapas ziemā kaislīgi glaužas pie kokiem, kas devuši tām dzīvību.
Bet, ieraudzījis savu mīļo šādā sniega ietērpā, Es steidzos viņai klātu,
No katras matu cirtas trausdams spožās ziedlapas, Lai viņu skūpstītu un uzrunātu. No katras matu cirtas trausdams spožās ziedlapas, Lai viņu skūpstītu un uzrunātu.
Labu gabalu tālāk - kanālā starp Korfu un cietzemi - tumsu bija izraibinājušas un saraustījušas zvejas laivu gaismas. Izskatījās, it kā jūrā būtu nolaidies mazs gabaliņš Piena Ceļa. Mēness lēni pacēlās pāri Albānijas kalnu vairogiem, vispirms sarkans kā saule, tad izbalējis vara sarkans, pēc tam dzeltens un visbeidzot balts. Sīkās ūdens ņirbas jūrā mirdzēja kā tūkstošiem zivju zvīņu.
Siltais gaiss, vīns un nakts melanholiskais skaistums pildīja mani ar saldām skumjām. Es domāju - tā vajadzētu būt vienmēr. Mirdzoša, draudzīga sala, pilna ar noslēpumiem, visapkārt mana ģimene un mani dzīvnieki, un, protams, mūsu draugi. Teodora bārdainās galvas kontūra pret mēnesi - trūka tikai ragu, lai iznāktu Pāns; Kralevskis, kas nu jau atklāti raudāja - kā melns rūķis, kas skumst par izraidīšanu no pasaku zemes, Spiro ar drūmi saviebto, brūno seju un tik bagātīgi vibrējošu balsi kā miljoniem bišu vasarā, Donalds un Makss, pieres savilkuši, cenzdamies atcerēties dziesmas vārdus un vienlaikus dziedāt ritmā, Svens, līdzīgs neglītam, baltam bērnam, maigi izspiezdams apgarotās melodijas strūkliņu no neveiklā instrumenta.
Ak, muļķa meitene, kam matos putenis tik spējš, Lai ilgi gaidīt vēl.
Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!
Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!
Jā, es domāju, tagad tuvojas ziema, bet drīz atkal būs pavasaris - spožs, mirdzošs, spilgts kā ciglis; un tad atkal būs vasara - ilgas, karstas, narcišu dzeltenas dienas.
Ak, muļķa meitene, kam matos putenis tik spējš, Lai ilgi gaidīt vēl.
Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!
Nāks drūmās ziemas dienas, kad saltais ziemeļvējš, - Tās nesteidzini jel!
Vīna un laivas motora pulsējošās sirds, siltās nakts un dziedāšanas ieaijāts, es aizmigu, kamēr laiva vizināja mūs cauri siltajiem, gludenajiem ūdeņiem atpakaļ uz mūsu salu un tām spožajām dienām, kurām nebija lemts pienākt.