9 . nodaļa MASKU BALE
īsta sveču jūra apgaismoja krāšņos dārzus un Cvingera lepnās ēkas Drēzdenē — šīs mākslas celtnes, kas bija radušās, pateicoties Augusta Stiprā, Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa, mākslas un greznības mīlestībai.
Bija vasaras nakts, un tūkstošiem viesu maskās drūzmējās dārzā, verandās un citās telpās.
Tā bija masku balle, kādas izpriecu kārais, jaunais karalis sarīkoja bieži.
Kāds spožums, kāda greznība!
Sur tur plūda reibinošas skaņas no atsevišķiem paviljoniem, kur spēlēja publikai paslēpti muzikanti, citās vietās tika lieliski uguņots. Dažādās krāsās laistīdamās, šķīda ugunis.
Pierasto apģērbu nebija; to vietā grezni dažādu tautu kostīmi.
Visvairāk redzēja skaistas sievas un meitas, jo greznību kārā valdnieka svētkos to nekad nedrīkstēja trūkt.
Skaistuļu daiļās sejas nebija redzamas, tās aizsedza nenovēlīgās maskas, bet sajūsmināto kavalieru skati toties varēja līksmināties ap marmora baltajām rokām, vizuļos dzirkstošo galvu un pusatsegta- jām, viļņojošajām krūtīm.
Vesels apbrīnotāju pūlis bija ielencis kādu turcieti.
Tās kostīms patiešām bija pārsteidzošs un tik vilinošs, ka apbrīnošanas saucieni arvien vairojās.
Sī maska ar krāšņiem, melniem matiem bija ļoti skaista, bet ne ar vienu neielaidās sarunās un katru reizi izmuka saviem apbrīnotājiem.
Patlaban skaistā turciete steidzās uz tuvējām ēkām, kur daži kareivji vecmodīgos mundieros stāvēja sardzē. Jo tur, tajās telpās, ko siena atšķīra no dārziem, kavējās karalis.
Daiļā turciete skatījās pāri.
Aiz krūma slēpdamās, viņa pēkšņi ieraudzīja slaidu vīrieša stāvu melnā samta mētelī.
Maska paslēpās.
Ha, šis augums — viņa dvesa. — Bet tas nevar būt, ai nē, es viļos . .. Un tomēr — es gribu redzēt, kurp viņš dosies . .. ā, viņš atvelk priekškaru un iet uz karaļa istabām.
Turciete iegāja vāji apgaismotajā priekštelpā.
Tad zibens ātrumā pazuda aiz sienas, jo tur, piekļāvies priekškaram, kas šo telpu atdalīja no otras istabas, stāvēja nepazīstamais melnajā samta mētelī. Viņš klausījās.
Blakusistabā bija dzirdamas balsis — patlaban runāja kūrfirsts.
Nu jā, lai tā paliek, mīļo Fleming, — karalis teica. — Jūs man pievedīsit fon Brokdorfa jaunkundzi.
Tiklīdz būs iespējams, majestāte.
Nu, es esmu ziņkārīgs — vai jums vēl kas sakāms?
Nav šaubu, majestāt, viņai ir sakars ar bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Tiešām, Fleming, aiztaupiet tak man svētkos tādas runas; man ir citas lietas, par ko domāt, nevis klausīties par kādu klaidoni.
Nepazīstamais aiz priekškara savilka dūres. Elegantā turciete dzirdēja viņa satraukto elpu.
Jā, viņš tiešām ir klaidonis, majestāt, — Flemings padevīgi atbildēja. — Tomēr — diezgan bīstams.
Turciete dzirdēja nepazīstamo kaut ko apslāpētā balsī iesaucamies.
Ja majestāte parādītu žēlastību un atlīdzību par briesmoņa saķeršanu paaugstinātu līdz desmit tūkstošiem dolāru? — grāfs Flemings turpināja.
Vai slepkava tik daudz naudas vērts?
Jā gan, — grāfs Flemings dedzīgi atbildēja. — Es pats esmu ar mieru piemaksāt šos pieci tūkstoši dālderus no savas kabatas.
Karalis Augusts Stiprais iesmējās.
Manis dēļ, Fleming. Rādās, ka jums ir vairāk naudas nekā man, pašam karalim. Sakiet tak, šis Lips Tulians jums laikam gan nodarījis lielu pārestību?
Tā nav, majestāte, bet es gribu Saksiju iztīrīt no tādiem klaidoņiem, un tas iespējams vienīgi, neskopojoties ar naudu. Gan uzticamie pavalstnieki sagūstīs nelieti!
Aiz priekškara bija dzirdama klusa iesmiešanās. Vīrietis melnajā samta mētelī atstāja savu vietu. Patlaban tas soļoja uz izeju. Kaut kas lēnā gaitā devās viņam pretī, šalca un čaukstēja zīds. Nepazīstamais izbrīnījies pagriezās apkārt: viņa priekšā stāvēja daiļā turciete. Viens rāviens, un turciete jau turēja svešā kavaliera masku rokā.
Filip, tu še! — viņa iesaucās.
Tiešām, tas bija kaut kas negaidīts. Pārdrošais bandītu vadonis bija ielavījies karaļa pilī. Ne vārda nebilzdams, viņš stāvēja maskas priekšā. Iekšā atskanēja soļi, karalis Augusts un viņa valsts ministrs tuvojās priekšnamam.
Nāciet, Fleming, — karalis teica. — Jūs man parādīsit skaisto Hildu fon Brokdorfu.
Filip, — maska lūdza. — Esi mans, vai arī tu būsi pazudis!
Pārdrošais bandītu vadonis brīdi stāvēja nekustēdamies — tik
negaidot Hilda bija parādījusies, bet šis pārsteigums ilga tikai mirkli.
Dod savu godavārdu, — Hilda dvesa. — Godavārdu, ka vedīsi mani pie altāra, citādi — laulības gultas vietā tevi gaida cietums.
Lips Tulians izslējās kā odzes dzelts.
Man nav vairs nekāda goda, — ieskanējās viņa balss. — Mans gods ir atņemts, viss nolaupīts … viss . . .
Tad sakustējās priekškars, kas šķīra priekšnamu no karaļa istabām. Uz sliekšņa parādījās staltais karaļa stāvs un viņam blakus grāfa Fleminga viltīgais ģīmis.
Filip, dod vārdu, iekams nav par vēlu, — Hilda lūdza.
Kas te notiek! — Augusts Stiprais sauca. — Kas iedrošinās — manās istabās?
Grāfs, skaļi iekliegdamies, pārtrauca karali.
Majestāt, — Flemings gaudās. — Majestāt… tas… tas… ir . . . Ha, es viņu pazīstu — Filips fon Mengsteins, laupītājs, melnās bandas vadonis!
Hilda vēl turēja mīļākā roku. Tad juta — kāds viņu sakampj kā dzelzs nagiem. Viņa pastreipuļoja pret sienu. Augsti izslējies, maskotais stāvēja karaļa priekšā. Augusts Stiprais pacēla savu vareno roku.
Pagaidi, — karalis uzsauca. — Paliec še, pārgalvīgo iebru- cēj, ne soli tālāk!
Karaļa milzu dūre pazibēja gaisā, Hilda kļāvās tuvāk sienai, un Flemings bailīgi atkāpās. /
Mežonīgi smiekli atbalsojās telpā, priekškars iečaukstējās, mirklis — un svešais jau bija pazudis.
Karalis metās viņam pakaļ.
Sargi, — viņš sauca. — Kāds te ielauzies neaicināts, bandīts — ķeriet viņu! Lūk, svešo melno Domino! Surp viņu, es gribu to atmaskot!
Fleminga ceļi ļodzījās.
Tas bija viņš, — ministrs dvesa. — Majestāt, tas bija Filips fon Mengsteins, ko visa Saksija un Bohēmija ar izbailēm saukā par Lipu Tulianu!
Karalis Augusts apgriezās.
Nevar būt, — viņš smiedamies teica. — Fleming, jūs redzat spokus, tas bija kāds maskojies nebēdnis, kam stiprais vīns sakāpis galvā. Gan jau sargi viņu sagūstīs!
Ministrs neatbildēja.
Bet karalis patlaban neinteresējās par savu ministru. Viņš ap-, brīnoja Hildas glezno stāvu, kura visiem spēkiem pūlējās attapties.
Sāpes, kaisle un sašutums apēnoja daiļo seju, lūpas jau pavērās, lai sauktu: «Jā, tas taisnība, ko ministrs saka, iebrucējs bija laupītāju vadonis Lips Tulians — briesmonis ir karaļa pilī!» Sie vārdi tomēr netika izrunāti. Hilda mīlēja bezbailīgo laupītāju, skaisto, paklīdušo vīrieti, un šīs jūtas pārspēja visu citu … Nē, viņa negribēja to nodot.
Kā tas iespējams? — karalis jautāja daiļajai maskai. — Kā jūs te iekļuvāt?
Hilda pacēla galvu.
Ko tas nozīmē? — karalis turpināja.
Tas, tas, tā pa jokam, — viņa stostījās. — Es apmaldījos un tikko ieraudzīju masku, tā …
Ja Hilda nebūtu jauna un apburoši skaista, kūrfirsts, bez šaubām, dusmotos, bet, uzskatot viņas daiļo stāvu, karalis savaldījās.
Pa to laiku arī grāfs Flemings bija atguvies un pārsteigts uzlūkoja skaistuli, kam maska bija noslīdējusi no sejas.
Komtese fon Brokdorfa, — ministrs izbrīnījies iesaucās.
U, kāda savāda iepazīstināšana, mīļo Fleming, — karalis teica jau atkal labā prātā. — Jūs pazīstat šo jauno dāmu?
Majestāt, tas bija masku joks, — Hilda, jau pilnīgi attapusies, teica. — Kāds nebēdnis man sekoja, un, kad viņš kļuva par daudz uzbāzīgs, es iebēgu te. Lūdzu piedošanu, ka es, pašai nezinot, ienācu karaļa istabā!
Viņa noliecās, lai paceltu uz grīdas gulošo masku, un vīriešu jūsmīgie skati nebeidza raudzīties uz skaistules kailajiem, žilbinoši baltajiem pleciem.
Fleming, — karalis dvesa. — Sī Brokdorfa ir pati Venēra, viņa pārspēj manu fantāziju — nudien, īsta Venēra!
Hilda atkal bija uzlikusi masku un stāvēja karaļa priekšā.
Vai majestāte atļauj maa atstāt šīs telpas? — viņa jautāja, zemu palocīdamās.
Karalis Augusts devās viņai klāt.
Sods jādabū, — viņš atbildēja. — Es gan neesmu sumpurnis, bet, ja bez atļaujas esat ielauzusies, sods jāsaņem!
Hildas acis iedegās. Velnišķi plāni jau sāka tēloties fantāzijā, ar sievietes smalko iejūtu tā redzēja, ka viņas skaistums pārņēmis karaļa prātu.
O, un šo gadījumu tā gribēja izmantot!
Viņa pazemīgi sakrustoja savas marmorbaltās rokas pār žilbinoši daiļajām, pusatsegtajām krūtīm.
Es saņemu sodu, majestāt, — viņa dvesa. — Sodiet mani, grēcinieci, kas, n© kāda nebēdņa bēgdama, te ienākusi.
Karalis Augusts bija sajūsmināts, apburts.
Labi, es būšu žēlīgs tiesnesis. Ņemiet manu noku, komtese fon Brokdorfa — par sodu jūs šovakar paliksit ar mani!
Grāfs Flemings aiz prieka berzēja rokas.
Lieliski, — viņš murmināja. — Brokdorfas skaistums apbūris karali. To es gribēju — ja viss izdosies, kā vēlos, tad spēli būšu vinnējis!
Viņš sekoja pārim, kas devās uz dārza pusi.
Hilda bija lepna, ka pats karalis viņai parāda tādu godu, bet viņas acis nemitīgi lūkojās apkārt, vai neredzēs kur stalto, melno iebrucēju.
Velti! Lips Tulians-bija pazudis.
Hilda ievēroja pārējo dāmu skaudīgos skatus. Visapkārt dzirdēja sačukstamies.
Karalis ar kādu masku … Kas tā ir … Ha, vai tā būs kāda sieva, kas atkal savaldzinājusi karaļa sirdi . . . Jauna zvaigzne Augusta Stiprā galmā …
Sargi un kareivji steidzās pa karalisko Cvingera dārzu, meklēdami izbēgušo, karaļa pilī iekļuvušo masku.
Grāfs Flemings lika katru daudzmaz aizdomīgu personu vest šurp, un dažs labs Domino dabūja iepazīties ar ministru.
Flemings tik atbildēja:
Tas nav viņš — meklējamais.
Maska, kurā Flemings ieraudzīja bandītu vadoni, bija pazudusi bez pēdām, kā zemē ielīdusi, kaut arī sargi uz grāfa pavēli tūliņ bija ieņēmuši visas Cvingera izejas.
Neapmierināts un sabozies ministrs beidzot atmeta ar roku, pats šaubīdamies, vai tik nebūs pārskatījies. Ja jau svešais tiešām būtu laupītāju vadonis, kur tad šis būtu palicis?
Uz to neviens nevarēja atbildēt. Sis jautājums palika neatrisināma mīkla.