10. nodaļa
APMEKLĒJUMS NAKT Ī
Svētki bija galā.
Pa klusajām rezidences ielām ripoja greznas ekipāžas, un Cvingera dārzā iestājās klusums.
Kādos greznos ratos sēdēja valsts ministrs grāfs Flemings ar savu daiļo, diezgan jauno sievu.
Sievai bija piesities nelabums, mazās rociņas kā drudzī knibinājās ap zīda lentēm.
Jēkab, — jaunā dāma iesāka. — Kas tā turciete bija, kuru majestāte tik sevišķi pagodināja?
Valsts noslēpums, mana dārgā!
Ā, tu zini gan, tik negribi man teikt, — viņa iekaisa. — Tiešām — es zinu, kādēļ. Tu esi greizsirdīgs par to, ka karalis man dažreiz parādīja uzmanību. Ai, tas ir ļoti slikti no tevis, Jēkab!
Daiļā sieva sirdīgi iešķukstējās.
Grāfs Flemings klusībā pavīpsnāja, jo viņa sievai bija taisnība: viņš pats ar gudru ziņu bija pūlējies galantā karaļa uzmanību pievērst daiļajai Hildai fon Brokdorfai.
Vai tu man teiksi, kas bija turciete — jā, vai nē? — dāma kļuva nepacietīga.
Es tiešām nezinu, mana dārgā, — ministrs atbildēja.
Laulāto draugu starpā draudēja izcelties strīds. Bet ministra
rati jau apstājās greznās pils priekšā, tuvu Lielajam dārzam.
Daiļā sieva spītīgi atbīdīja viņa roku un devās uz savām istabām, kamēr Flemings gurdens uzmeklēja guļamistabu. Ar kambarsulaiņa palīdzību izģērbies, varenais vīrs, sāpīgi vaidēdams, ieslīga zīda spilvenos.
Tas bija gudrs šaha gājiens, — Flemings murmināja. — Karalis manai sievai dāvāja vairāk intereses, nekā man varēja patikt. Nu viņam būs ko domāt par skaisto Brokdorfeni. Ka tik es zinātu, vai iebrucējs patiesi bija Lips Tulians… Filips…
Ministra beidzamie vārdi skanēja aprauti, tikko saprotami.
Labu brīdi valdīja klusums. Grāfs Flemings bija iemidzis.
Te, klau — vai tie nebija steidzīgi soļi priekšistabā, vai nečauk- stēja guļamistabas priekškars?
Naktslampas blāvā gaismā parādījās tumšs stāvs — kāds vīrietis! Klusiņām tuvojās gulētājam. Vai tas bija spoks, gars bez miesas un kauliem, kas naktsstundā klejo apkārt?
Nē, tas bija cilvēks. Viņš atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas iečīkstējās zem miesas svara.
Kādu brīdi viņš sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spēcīgi paraustīja gulētāju.
Cilvēks, bezkauņa, — ministrs, pamodies; murkšķēja. — Puika, es tevi aiztriekšu pie velna!
Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! — vīrietis atbildēja.
Ministrs pārsteigts iesaucās, viņš domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.
Nebļaujiet, — ienācējs draudēja. — Man ar jums jārunā, grāf Fleming!
Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņš ir pamodies, un kāds svešs cilvēks ienācis viņa guļamistabā.
Kas… kas tas te ir? — viņš jautāja, pieri saķēris.
Pistoles stobrs, — skanēja atbilde. — Un varenā ministra galvaskauss sašķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņš iedomāsies pretoties!
Kas jūs esat? — ministrs stostīdamies jautāja.
Svešais pārliecās pār gultu.
Mani saukā par Lipu Tulianu, — skanēja atbilde. — Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gaišība mani pazīst, jūs jau vēl šodien mani pazināt, kad es karaļa priekšnamā klausījos.
Ministrs atslīga spilvenos.
Es esmu pazudis, — tas vaimanāja.
Lips Tulians iesmējās.
Tik bailīgs, grāf Fleming? — drošais laupītājs jautāja. — Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē — pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.
Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.
Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt neapbruņotu cilvēku? — viņš bailēs drebēdams teica.
Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzelžos.
Un kādēļ gan ne? — viņš jautāja ar nesatricināmu mieru. — Vai jūs par manu galvu neesat izsolījuši pieci tūkstoši dālderu? Un vai jūs šo summu negribat divkāršot, turklāt vēl no savas paša kabatas, ko?
Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tumšo, vīrišķīgi skaisto seju.
No kā jūs to zināt? — viņš neskanīgi jautāja.
Nu, es pats dzirdēju, grāf. Šonakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa — papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūkstoši dālderu … tos dabūs tas, kurš saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!
Ministrs rādīja sāpīgu seju.
Mati bija izspūruši, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ieplestās acīs rēgojās nāves bailes.
Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.
Atbildiet pats sev! — viņš teica. — Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties — es vēl ko citu gribu no jums — jūs, ļaužu bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!
Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņš pārdzīvo.
Blēdis, — Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. — Jūsu kareivji mani gaiņāja kā meža zvēru, nu jums vajadzēs iepazīties ar mani!
Viņš izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.
Klusu, vai… — bandītu vadonis draudēja.
Atdod naudu, — laupītājs turpināja. — Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda — tie desmit tūkstoši dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?
Ministrs drebēja kā apšu lapa.
Darba istabā, — tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. — Lielajā skapī ir smagais audekla maks.
Labi, — bandīts teica ar nesatricināmu mieru. — Es paņemšu naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, šo naudu dabūs jūsu apakšnieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt šiem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!
Es jau jums atdodu visu, — ministrs stostījās. — Bet žēlojiet mani, es … es …
Izbailes apslāpēja viņa balsi.
Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sasietas uz muguras.
Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.
Pa … — viņam paspruka.
Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.
Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.
Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.
Nelieti, — viņš iesāka. — Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.
Ministrs klusi stenēja.
Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.
Uzklausiet manu beidzamo mācību, — bandīts turpināja. — Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdēšu, ka vēl uz priekšu tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradīšos atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darījuši, jūs, asinssūcējs!
Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.
Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.
Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakampa grāfu.
Kā spalvu kušķi viņš pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.
Dzīvs kroņlukturis, — laupītāju virsnieks smējās. — Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.
Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.
Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, šūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra degošo lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.
Nu jūs, gaišība, spīdat, — bandīts smējās. — Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!
Gaišā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.
Laiks pazust, — pārdrošnieks murmināja. — Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.
Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, — viņš skaļi turpināja. — Iegaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu atriebēju!
Viņš pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nākošā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trokšņa — kā nācis.
Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, gluži pārvērstu ģīmi.
Kaut varētu saukt!
Bet vīkšķis mutē to neļāva.
Beidzot — beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas — laikam nāca kambarsulainis!
Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.
Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.
Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar degošām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.
Jēkab, — grāfiene iesaucās bailēs drebošā balsī. — Jēkab!
Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz
durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts apstājās.
Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīkšķi no mutes.
Jēkab, — viņa jautāja. — Kas to izdarīja, Jēkab?
Tagad pavērās ministra zilās lūpas.
Kareivjus, kareivjus šurp! — viņš sauca. — Atri! Viņš bija te, mocīja mani! Viņš, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!