11. nodaļa VILKU ALĀ
Dzīve, dzīve brīva mums, Mežos patvērums …
Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pašiem padebešiem slējās klintis. So mežonīgo klinšu pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa plašā apkārtne baidījās no viņiem, it sevišķi bagātie muižu un piļu īpašnieki.
Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un šis apzīmējums bija pamatots, jo mežonīgie laupītāji ar notašķītajiem ģīmjiem tiešām bija bīstami.
Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamākajiem ļaudīrti.
Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas gluži kā meitene, bet, kad viņa tumšās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.
Zārbergs nebija vis slinkojis.
Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu laupītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz šim viņam nebija sevišķi veicies, bet daži nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.
Vitorfs šo blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.
Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vairākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam atskanēja skaļas balsis.
Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.
Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.
Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, — viņš uzsauca tām. — Tāds troksnis kā ellē — nez cik tālu var dzirdēt!
Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.
Jūs atkal gribat bārties, — tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. — Kurš tad mūs šai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!
Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.
Es negribu meitas, — viņš nelaipni atteica.
_— Ha, ha, ha, — skuķe smējās. — Jūs esat laupītājs. Jūs domājat, ka esat par mani labāks? Ehē!
ViņŠ neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.
Tas jau arī tāds — nezina, kur galvu celt! — Zārbergs iečukstēja kādam biedram. — Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlušies no labām ģimenēm.
Zārbergs tuvojās Vitorfam.
Vai tu neturēsi muti! — Vitorfs iesaucās. — Tu vairāk nezini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!
Nu pagaidi tik, — Zārbergs murmināja. — Kad es reiz būšu vadonis …
Viņš uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmiešiem.
Vitorfs domīgi aplūkoja alu.
Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.
Dažās vietās karājās biezi priekškari, kas alu pāršķīra vairākās daļās.
Te atradās arī trauki, podi, pat vienkāršas mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vadžos karājās laupītāju bruņas.
Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.
Virsnieks jau vakar solījās būt šeit, bet nav vēl nācis, — jaunais laupītājs teica bažīdamies. — Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņš neklausīja.
Mežā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.
— Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!
Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.
Ari Guste bija uzlēkusi kājās.
Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spožās acis priecīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.
Vitorfs steidzās viņam pretī.
Beidzot, beidzot! — jaunais laupītājs iesaucās. — Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!
Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.
Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.
Pēc tam viņš bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinušies pakaļ, kā arī atņēmuši viņa īpašumus.
Drēzdenē es izrēķinājos. — Lips Tulians teica. — Nu es atkal jūs vedīšu — zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Liksim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!
Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, — Vitorfs drošsirdīgi atsaucās: — Lai dzīvo virsnieks!
Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:
Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!
Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.
Jau atkal meitas, — viņš pusbalsī teica Vitorfam. — Vai šie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?
Uzrunātais paraustīja plecus.
Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar meža dzīvi apradušas un izspiegošanā mums daudzreiz pakalpo.
Vai meitene meža dzirnavās ir labi apgādāta? — Lips Tulians jautāja.
Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!
Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņš baidās no manis un neuzdrošināsies darīt pāri.
Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?
Uz Prāgu! — viņš teica gausi un dobji.
Ā, es zinu — pie gubernatora!
Jā. Vai šim nelietim!
Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.
Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.
Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevišķā telpā un iekrita mīkstā, čaukstošā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trokšņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.
Virsnieks guļ, netraucējiet, — gāja no mutes mutē, un pat
Zārbergs ar saviem draugiem klusēja… Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klinšu plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvošanos. Kādā telpā pēkšņi kaut kas sakustējās, biezais priekškars tika atvilkts, un daiļa, ziedoša meitene lūkojās apkārt.
Tā bija Guste, meža dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.
Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.
Nekas nekustējās, tik dobja šņākšana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priekškara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.
Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tumšos matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilinoša.
Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.
Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.
Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?
Pēkšņi Guste apstājās.
Viņa stāvēja aiz priekškara, kas atšķīra vadoņa telpu no pārējām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iekšā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.
Pa priekškara spraugu iestaroja izplēnoša ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.
Guste skatījās vīrišķīgi daiļajā sejā.
Guļ, — viņa čukstēja.
Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas šķita iz- galējušās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.
Jaunais vīrietis pavēra acis, briesmīgas un reizē neizsakāmi skumjas acis. Lips Tulians uzreiz ievēroja stāvu sev blakus un tūliņ ar labo roku tvēra pēc pistoles.
Es tā esmu, — Guste dvesa. — Nedomājiet, ka esmu ienaidnieks, ai nē — nē!
Bandītu vadonis uzlūkoja meiteni.
Guste kā mīļa nāra lūgdamās pacēla rokas augšup. Vaļīgais ņieburs tik pa daļai sedza krūtis, mati kā tumši viļņi appludināja meitenes daiļās formas.
Ak jūs, — Lips Tulians pusbalsī teica. — Ko jūs, Gustiņ, no manis gribat?
Dedzīgs, kvēls skats sastapās ar viņa skatu.
Es citādi nevarēju, — Guste čukstēja. — Piedodiet man, ka nācu. Sabariet mani, es pacietīšu, bet citādi nevarēju!
Bandītu vadoņa sejā nepakustējās ne vaibstiņš. Guste ilgi nevarēja ciesties.
Es jūs ļoti mīlu, — viņa kaislīgi teica. — Mīlu līdz izmisumam. Jūsu tēls mani neatstāj, lai ietu kurp iedama. Te es esmu, dariet ar mani, ko gribat!
Meitenes daiļā galva liecās uz priekšu, un viļņojošie matu plūdi izlija pār bandīta rokām. Viņš skatījās meitenē, redzēja tās mirdzošo kaklu, baltos plecus, kas kā marmors laistījās zem melnā samta ņiebura.
Mirklī iedegās arī Lipa Tuliana acis, viņš taču bija viens pats ar skaistu, kaislīgu meiteni. Mirkli iedrebējās viņa rokas, kā sniedzoties pēc viņas… Tad sejai pārslīdēja ēna. Viņš pacēla meitenes daiļo galviņu.
Dodiet savu mīlu, Gustiņ, savu sirdi kādam citam! — Lips Tulians mierīgi teica.
Jūs mani nicināt? — Guste aizsmakusi jautāja.
Viņš papurināja galvu, bet meitene to nemanīja.
Neviens no jūsu ļaudīm nevar lielīties, ka es būtu viņa mīļākā bijusi, — viņa dedzīgi turpināja. — Neviens nav mani aizskāris, to es jums zvēru pie visa, kas man ir dārgs un svēts.
Nepārprotiet mani, Gustiņ, — Lips Tulians atbildēja. — Es jau zinu, ka meža dzirnavnieka meita atraidījusi katru puiša tuvošanos. Bet tomēr . . .
Kas, jel runājiet! — viņa sauca, arvien vairāk iekarsdama.
Es nevienu vairs nemīlēšu, — Lips Tulians tikko sadzirdami teica. — Manī viss ir miris, tukšs. Nē, nē, vēl vienas jūtas tur dzīvo, tās šaudās un deg kā uguns!
Mīla, — Guste sacīja.
Nē, atriebība, — Lips Tulians atbildēja.
Sos briesmīgos vārdus viņš izrunāja tik maigi, bet tumšajās acīs gailēja patiesi drausmīga liesma; bandītu vadonis tiešām pazina vēl vienīgi savu atriebību.
Guste uzlūkoja viņu izbijusies un apbrīnodama; nekad tas viņai nebija licies tik skaists un iekārojams, kā šinī acumirklī.
Kaisles uzplūdā tā aptvēra viņu ap vidu.
Es jums palīdzēšu, — Guste murmināja. — Dienu un nakti iešu jums līdzi. Ak, neatstumiet mani! Sieva atrod ceļu, kad vīrs to pazaudē. Es atriebšos tiem, kas jūs vajāja, bet ņemiet mani, atbildiet manai mīlai, kas gatava nest katru upuri.
Viss velti, Gustiņ, manu apņemšanos nekad nevar satricināt, jūs jau_ mani pazīstat!
Ā, jūs mīlat Elzbeti, — Guste pēkšņi iekaisa, trakas greizsirdības pārņemta. — Tādēļ jūs mani atstumjat, — viņa aizvainota turpināja. — Ha, vai es jums neesmu diezgan skaista, vai arī jūs mani ienīstat tādēļ, ka esmu tikai meža dzirnavnieka meita?
Nekā tamlīdzīga, Gustiņ; jūs esat skaista, bet jūs varat darīt laimīgu kādu citu!
Es negribu, nē; es gribu, lai jūs mani mīlētu, nevienu citu es nevaru ieredzēt. Un es nemaz neprasu, lai jūs mani ņemat par sievu, to es neprasu. Tik mīlu, mīlu es lūdzos. Ņemiet mani sev, es dodu jums visu, kas man ir, jā, visu … visu!
Tik Lips Tulians varēja pretoties, kad tik jauna, daiļa meitene klusā, vientuļā naktī lūdzās mīlu. Viņš ātri piecēlās no savas guļamvietas.
Ejiet, Gustiņ, — viņš teica, trīcošo meiteni uz priekškara pusi bīdīdams. — Man ir strauja sirds un pārbaudījums bija grūts, bet es gribu palikt uzticīgs savai Hedvigai.
Meitene stāvēja ārpusē, priekškars jau atkal bija ciet. Bet mežonīgā kaisle lauzās uz āru ar savu pirmatnējo spēku.
Tu negribi mani mīlēt? — apslāpēti vārdi raisījās pār drebošām lūpām. — Bet tev tas jādara, jo es gribu, un tu man piederēsi. Neviena cita tevi neapkamps mīlā, pat tava Hedviga, lai arī man ar katru Sāncensi vajadzētu izrēķināties ar auksto tēraudu! Ha, šī tikumīgā Elzbete, viņai jāpazūd, viņš nedrīkst to vēlreiz redzēt. Tagad es zinu, ka ienīstu viņu!
Nabaga Elzbete, kāds gan būs tavs liktenis?