12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
Aiz Prāgas pilsētas mūriem grima asinssārta saule, tās stari zeltīja Hradžinas pils torņus un logus. Sī pils stāvēja uz augstas kraujas klints kā skaistās Moldavas pilsētas valdone. Vakara zvani no baznīcu torņiem atbalsojās kalnos un mežos, kas plašā apkārtnē apņēma pilsētu.
Tur ar saviem klaidoņiem bija apmeties Lips Tulians.
Saprotams, ka tie nevarēja ceļot kopā pa biezi apdzīvoto Bohē- miju, un tādēļ, pārģērbušies kā zemnieki, mednieki un tirgoņi, pa vienam bija salasījušies norunātā vietā.
Arī skuķes bija līdzi, jo laupītāji bez viņām nevarēja iztikt — no tām viņi ievāca visas galvenās ziņas.
Laupītāju nometnē sevišķi stingri tika ievērots klusums. Viņi" uzturējās biezā mežā, grūti pieejamā vietā, zinādami, ka Prāgas gubernators ir viņu bīstamākais ienaidnieks, un mazākās neuzmanības dēļ varēja sagaidīt, ka tas pavēlēs kareivjiem pārmeklēt visu apkārtni.
Zārberga nometnē nebija, tikai pats Lips Tulians un Vitorfs ar saviem ļaudīm. Jaunais vadonis stāvēja kādā pakalnē un skatījās pāri uz tālo pilsētu.
Viņš dzirdēja zvanus, taču tie viņam nevēstīja mieru, bet sauca atriebt. Tagad viņš gribēja atmaksāt par visu, ko cietis. Ar procentiem atmaksāt.
Beidzot, beidzot, — laupītājs murmināja. — Tur ir pilsēta,, tur ir Hradžina, gubernatora sēdeklis! Tur dzīvo Hedviga ar ienīsto vīru, ja nav mirusi. Ha, pacieties vēl īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds„ atriebējs ir klāt — sargies, grāf Martinic, skaistās Moldavas pilsētas asinssuns!
Aiz jaunā vadoņa tuvojās soļi. Nācējs bija Vitorfs.
Vai izlūki jau atpakaļ? — Lips Tulians jautāja ar ierasto- mieru.
Vēl nav, virsniek, un Zārberga ari vēl nav, tas katrā ziņā jau iet pats savu ceļu. Sis līdējs varbūt pat tīko pēc jūsu dzīvības!
Lips Tulians nicīgi iesmējās:
Es nebīstos Zārberga, jo viņš ir ļoti bailīgs. Jau daudzreiz esmu par to domājis, vai neparādīt viņam ceļu. Bet viņš un viņa bohēmieši mums tagad vajadzīgi.
Vitorfs piebalsoja.
Viņš palika uz vietas, bet Lips Tulians, viņam pamādams, devās tālāk. Vitorfs saprata, ka vadonis grib būt viens ar savām atriebības domām.
Bandītu vadonis iegāja biezā, tumšā egļu mežā.
Mežs bija viņam svešs, tomēr viņš soļoja tik droši, it kā še būtu uzaudzis. Laupītāju vadonis gāja arvien tālāk.
Pēkšņi viņš apstājās un ieklausījās. Vai krūmos' čukstoši nesarunājās? Tūliņ viņš ievēroja arī platu, gaišu svītru, kas gāja caur mežu un bija tālu redzama.
Lips Tulians ieraudzīja tālumā kaut ko sarkanu un, labāk apskatoties, redzēja kādu zemnieku sievu tuvojamies ar saini uz muguras.
Balsis krūmājā kļuva skaidrākas. Vadonis klusiņām līda tuvāk.
— Tur nāk kāda sieva, — viņš dzirdēja. — Tā bez šaubām būs bijusi tirgū, laba summiņa spožo guldeņu būs makā,. Tie mums jādabū.
Jā, bet vecā sacels brēku! ,
Muļķi, pārgriezīsim viņai rīkli un paslēpsim mežā!
«Tas ir Zārbergs!» Lips Tulians domāja.
Sieva nāca tuvāk. Krūmi brikšķēja —»Zārbergs pabāza galvu pa ceriem un kāri lūkojās uz ceļu. Tad pēkšņi sarāvās.
Divu soļu atstatumā, iesāņus, stāvēja virsnieks, viņa acis neatlaidīgi vēroja nelieti.
Uz priekšu! — Lips Tulians teica. — Es domāju, tu taču gribi aplaupīt un nogalināt nabaga sievu. Uz priekšu, ko tu kavējies ar .saviem draugiem?
Pats velns to te atnesis, — blēdis murmināja. — Elle un velns, nekur tu bez viņa netiec!
Bohēmieši vairs nedomāja pastrādāt bezdievīgo darbu un bijīgi skatījās un savu vadoni. Lips Tulians devās klāt.
Vai to tu sauc par ziņu ievākšanu, Zārberg? — viņš teica. — Vai domā, ka es tevi pa jokam sūtīju un tu vari vazāties, kur iedomājies?
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām, bet sargājās tās izrādīt.
Virsniek, — viņš iesāka, bet viņa kaķa acis šķielēja ļauni. — Savu pienākumu esmu kārtīgi izpildījis; patlaban jau gribēju doties uz nometni, kad …
Es izjaucu tavu nodomu aplaupīt nabaga sievu, — virsnieks viņu pārtrauca. — Nelieti, vai tu jau aizmirsi manu pavēli: vai es reizi pa visām reizēm netiku piekodinājis neatņemt nabaga ļaudīm nevienu kapeiku? Vai bagāto varmāku nav diezgan?
Zārbergs palocījās zemodamies.
Piedodiet, virsniek, mēs domājām, ka tā sieva ir bagāta. Galvenais, — viņš dedzīgi turpināja, redzēdams Lipa Tuliana pieri draudoši apmācamies. — Galvenais, esmu atradis drošu ceļu, kā piekļūt Hradžinas pilij.
Jaunā vadoņa seja noskaidrojās.
Vai patiesi? — viņš iesaucās.
Jūs varat mani gabalos sašķaidīt, ja es meloju, — blēdis atbildēja uzelpodams. — Samīt jūs mani varat, ja tas nav tā, kā es saku.
Un kur šis ceļš ir? — vadonis jautāja. — Tu zini, pa vārtiem mēs nevaram iet un pār augsto mūri arī ne.
To es zinu, — Zārbergs atbildēja. — Nāciet, virsniek, es jums tūliņ parādīšu.
Pa to laiku bohēmieši, bīdamies no soda, bija aizlaidušies.
Prāgu jau ietina vakara krēsla.
Skatieties tur, — Zārbergs rādīja. — Redziet to ēku cieši pie pilsētas mūra, virsniek, vai jūs to pazīstat?
Zināms, tas ir mūku klosteris.
Ha, ha, ha, — bandīts iesmējās. — Un tur vecā ēka, Hra- džinas tuvumā, redziet, virsniek, tas ir sieviešu klosteris. Tur ir jaunas, skaistas meitas, glīti un patīkami skuķi!
Lips Tulians kļuva nepacietīgs.
Pietaupi tu savas garlaicīgās runas! Kur ir ceļš uz Hradžinu, uz gubernatora pili?
Pamazām, palēnām, virsniek, tūliņ jūs dzirdēsit. Redziet, nav daudz to, kam zināms, ka apakšzemes eja savieno mūku klosteri ar sieviešu klosteri, bet es nu reiz esmu no zinātājiem, un tāda eja tur ir!
Lips Tulians uzmeta runātājam jautājošu skatu.
Kādēļ tāda eja ir, jūs gribat zināt, virsniek? — bandīts turpināja. — Ļaunas mēles pļāpā, ka mūkiem ir šis tas kopējs ar daiļām mūķenēm. Ko var zināt, visādi tiek runāts, bet viens ir skaidrs: eja no klostera baznīcas iet pa pilsētas apakšu uz Hradžinu!
Laupītāju vadonis drūmi lūkojās zemē.
Ko tas līdz, — viņš teica. — Klosteris ir iekšpus pilsētas mūra.
Gluži pareizi, bet mūrī ir dzelzs vārtiņi, un, ja mēs tik pār- kuļamies ūdensgrāvjiem pāri, tad pārējais — bērnu spēle! Te ir vārtiņu atslēga.
Lips Tulians brīnīdamies ieraudzīja Zārberga rokā savādu, diezgan lielu slēdzeni.
Vai nav taisnība, virsniek, tagad jūs redzat, ka jūsu uzticamais Zārbergs jums vajadzīgs, — bandīts dižojās.
Lips Tulians ar pūlēm apspieda netīksmi, apzinādamies, ka viņam jābūt pateicīgam par iespēju atriebties.
Šonakt es mēģināšu iekļūt klosterī, — viņš, ātri apdomājies, teica Zārbergam. — Un tu viens pats nāksi man līdzi!
Bandīta sejā iedegās ļauns uzvaras prieks, kad vadonis griezās atpakaļ uz nometni.
Šonakt mēs vieni paši, — viņš murmināja. — O, šo gadījumu der izlietot, tāds vairs tik drīz neatgadīsies. Ha, ha, ha, no pazemes vairs neiznāks divi, bet viens, un tas būšu es, Zārbergs — nākošais bandītu vadonis. Oho, tad tik ies zaļi!