15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS
Visapkārt tumsa, bieza, gandrīz taustāma tumsa. Baigo klusumu netraucēja neviena skaņa.
Neviena skaņa, bet… praulos, šķiet, vienmuļi grauž līķu tārps: tik, tik, tik …
Taču ta nebija līķu tarpa tikšķēšana, ai ne. Paspīdēja gaišumiņš, tērauds sita kramu, un, lūk, lūk: iedegās maza laterniņa.
Sākumā deglis tikai kvēloja, tad liesmiņa sāka celties augstāk un apgaismoja tuvāko apkārtni. Kāds skats!
Visapkārt augstu sakrauti zārki, metāla — rūsas sēsti, koka — satrūdējuši, sadrupuši, tā ka dažviet redzami pelēkbalti miroņu kauli.
Un šajā drausmīgajā apkārtnē staigāja kāds vīrs. Laternas
gaisma atmirdzēja viņa skaistajā, vīrišķīgajā sejā, un no viņa pieres pilēja tumšas asinslāses.
Tas bija Lips Tulians, laupītāju vadonis. Kāda augstāka "vara, šķiet, viņu pasargājusi no drošas nāves Zārberga viltības dēļ. No kritiena apdullis, jaunais vīrietis brīnīdamies skatījās apkārt; galva bija smaga, kā svina pielijuši.
Pēkšņi tas dzirdēja augšā troksni, un zibens ātrumā izdzēsa laternu. Iekliegšanās, un no augšas kaut kas krita. Ātrumā, pats neapzinādamies ko dara, Lips Tulians izstiepa savas dzelzs rokas.
Kāds ķermenis smagi iekrita tieši laupītājam rokās; viņš tik ar lielām pūlēm noturējās uz kājām. Un tomēr Lips Tulians sajuta maigas, daiļas formas — tā bez šaubām bija kāda sieviete.
Sieviete, — laupītājs dvesa. — Kāda sieviete, ha, kā es to aizmirsu …
Viņam uzreiz iešāvās prātā abu mūku saruna. Vai tā nav …
Lips Tulians brīdi klausījās aizturētu elpu; viņš skaidri dzirdēja mūku sarunu augšā, un drīz viņu soļi attālinājās.
Atkal klusums, kapa klusums; arī sieviete, kas iekritusi viņa rokās, neizrādīja ne mazākās dzīvības zīmes.
Ha, — jaunais vadonis dvesa. — Vai šie neģēļi būs mūķeni nogalinājuši un tad še iemetuši? Vēl viņa ir silta, vēl ir!
Savādas jūtas pārņēma jauno vīrieti, kas atkal gribēja iedegt laternu. Tomēr viņš sajuta patiesas bailes. Visi locekļi bija kā paralizēti. Ar varu viņš pūlējās izrauties no sastinguma.
Viņa mētelis, kas krītot bija atrauts no pleciem, gulēja uz klona. Atri apdomājies, Lips Tulians noguldīja savu nastu uz tā un ķēra pēc tērauda un sēra degļa. Atkal tikšķēja akmens, iedegās laterna.
Lips Tulians apgaismoja telpu un nometās zemē pie gulētājas. Gaismas stari apspīdēja slaido stāvu un zeltainos matus; vispirms krēslā kļuva redzama bāla, skaista eņģeļa seja. Jaunais cilvēks iedrebējās kā drudzī, tvēra ar roku pie savas asiņainās pieres.
Nē … es … es neesmu dzīvs, — viņš čukstēja. — Es esmu miris, jau viņā saulē, un Hedviga ir pie manis … Hedvig!
Viņa roka noslīdēja zemē; tā bija asiņaina. Stīvām acīm viņš skatījās tumšajā peļķē.
Tās ir asinis, — viņš murmināja. — Asinis, mana piere deg kā ugunī, es dzīvoju … es dzīvoju. Bet tur — Hedviga, nē, tas ir rēgs, kas atkal pazudīs, parādība no veļu valsts!
Lips Tulians izstiepa roku aizbaidīt rēgu, bet viņa roka atdūrās pret gulētāju — tas nav spoks. Tas ir cilvēks. Jā, tā ir viņa, Hedviga. Ak, Dievs!
Hedviga … viņa ir mirusi no neģēļa rokas! — Lips Tulians ievaidējās dziļās dvēseles mokās.
Viņš parlaida acis par daiļo stāvu, un pēkšņi viņa vaigos iesitās sārtums.
Bezkaunīgais mūks gūstīdams bija saplēsis Hedvigas apģērbu, un viņas krūtis baltas kā kalnu sniegi atsedzās skatam.
Hedvig, — jaunais vīrietis sāpīgi iesaucās un gribēja pieskarties ar roku, bet savaldījies uzmeta mēteli pār viņu.
Tad atkal ieskanējās izmisuma, salauztas, saplosītas sirds balss:
Hedviga … mana Hedviga … vai tu vēl dzīva, vai Dievs tevi sūtījis, lai mirstu pie tava līķa?
Viņa galva slīga pār krūtīm, karsts asinspiliens iekrita nemaņā gulošās sievietes zeltainajos matos. Jaunais vīrietis liecās vēl zemāk. Viņa iekaisušās lūpas meklēja Hedvigas muti — atrada to, un dedzīgs mīlas skūpsts lika mīļākai atmosties no nemaņas.
Hedviga pakustējās.
Nē, nē, — viņa dvesa, domādama, ka ap viņu vēl arvien rīkojas neģēlīgie uzbrucēji. — To negodu… to kaunu… nē — labāk mirstu!
Hedviga, — jaunais vadonis iegavilējās. — Hedviga, mīļā, es esmu pie tevis, tavs Filips ir tev blakus, manās rokās-tu iekriti, kad nelieši tevi te iemeta.
Pavērās smalkie zīda plakstiņi, un lielās acis meklēdamas lūkojās mīļākā sejā; tad viņa salika rokas lūgšanā.
Mans Pestītājs, es tev pateicos, — viņa čukstēja drebošām lūpām. — Tu esi manu lūgšanu paklausījis, tu, visžēlīgais, esi vēl vairāk darījis, jo es atrodos debesīs kopā ar savu mīļo!
Nē, tu neesi debesīs, tu dzīvo! — jaunais vīrietis iesaucās — Hedviga, mana laime, mans viss, atjēdzies, vēl mēs esam pasaulē — miroņu bedrē!
Jaunā sieviete ar mokām pacēlās sēdus.
Hedviga, — viņš dvesa aizraudamies. — Beidzot, beidzot es tevi esmu atradis! Teic, vai neģēlis tevi ir aizticis — tas, kurš lika mani mocīt, kas iededzināja mani ar dzelzi? Hedviga, saki vienu vārdu — vai tu esi grāfa Martinica sieva?
Man uzspiests viņa vārds, Filip, un tas ir viss!
Viņš uzelpoja, kā atkratījies no smagas nastas, bet lūpās jau raisījās tūkstošiem jautājumu.
Hedviga, kā tu iekļuvi šajā apakšzemes velvē? Saki, vai tu tā biji, ko ieraudzīju Greifensteinas gruvešos kā rēgu?
Es biju tā, — Hedviga sacīja un gribēja izvairīties no viņa, atcerēdamās daiļo meiteni, kas bija toreiz kopā ar viņu. Bet Lips Tulians pievilka viņu sev klāt.
Tu tā biji! — viņš līksmi iesaucās. — Ai, Heda, tu domāji, ka esmu tev neuzticīgs kļuvis? Nupat man nāk prātā tavi vārdi: «Kāda cita … viņa rokās» — un tad tu pazudi!
Hedviga mīļi ielūkojās viņam acīs.
Kas tā bija, vai tu viņu mīli? Ak, es jau neticēju, ka tu mani tik drīz būtu aizmirsis.
Nē, nē, mana labā Heda! Ne mīla, bet līdzcietība bija tā, kas mani spieda rūpēties par Elzbeti, jo viņu gribēja samaitāt.
Viņa uzmeta tam bezgala mīļu skatu.
Es tev ticu, Filip, es nekad nešaubos par taviem vārdiem, bet tev jāatstāj bīstamis amats, tev…
Viņa satrūkās, jo Lips Tulians bija uzlēcis kājās un briesmīgās dusmās vicināja roku.
Nav iespējams, — viņš sauca. — Nē, es palikšu, kas esmu, man jāatriebjas, un tas man iespējams vienīgi kā laupītāju vadonim. Es tiešām atriebšos, es, apkaunotais un izmocītais nabags!
Filip, — meitene teica, — mūsu Pestītājs pat krustā sists piedeva saviem mocītājiem!
Bet laupītāju vadonis neklausījās.
Te — mana kauna zīme, — viņš teica, plecu rādīdams. — To grāfs man iededzināja, un tā paliek neizdzēšama. Ha, ha, ha, viņa asinīs es mazgāšu savu izķēmoto plecu, viņa sirds asinīs mazgāšos, tomēr zīme paliksj
Filip, — Hedviga elsoja, — paklausi man!
Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:
Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tiešām, pie šiem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerimšos, līdz grāfs, šis suns, manās rokās izlaidīs savu garu!
Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.
Filip!… Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!
Es viņu dzīvu sašķaidīšu, es līksmošu, kad viņš mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams šis neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!
Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.
Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!
Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.
Viņš panācās tuvāk.
Tev nebūs jāredz mana atriebšanās; tu arī nezināsi, kad neģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņemšu tevi līdzi — mežā, zaļajā mežā!
Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-
viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.
Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidīšu, nelaidīšu — tu esi mana!
Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva — priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.
Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.
Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vārdiem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu nolikšu pie savas Hedvigas kājām!
Laid mani, Filip, tu grēko!
Ko?! — viņš iesmējās. — Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsvešinājusies no manis?
Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlēšu tevi vēl nāvē!
Filips iegavilējās.
Savaldies, Filip — Hedviga teica. — Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un nekad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedošanu?
Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!
Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, — Hedviga lūdza.
Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priekšā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas mirušās mātes!
Un viņš to sirsnīgi noskūpstīja.
Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palikšu klosterī!
Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.
Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidīšu no rokām laukā!
Dobja iekunkstēšanās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.
Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.
Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.
Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl šinī pašā stundā, bet es … es to negribu. Viņa piederēs man, kad mežā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!
Lips Tulians lēni atguldīja paģībušo un apsedza ar mēteli.
Ko? Pavisam biju aizmirsis,— viņš teica, laternu paņemdams.
Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!
Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār šķirstiem, devās pa šauro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.
Šur tur viņš uzmina satrūdējušiem kauliem, kas birža zem viņa kājām.
Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņš atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.
Esam aprakti dzīvi, — viņš teica caur zobiem. — No šīs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa augšējo caurumu.
Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdējuši šķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien šķiet, it kā viņš teiktu: — Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!
Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ievaidējās. Viņš tūliņ steidzās turp.
Heda, mana mīļā Heda!
Ak. Filip, ļauj man iet, es iešu klosterī, lūgšu Dievu par tevi, mīļais, lūgšu, kamēr beigšu elpot!
Viņš dusmīgi uzrāva to augšā, tā ka Hedviga iekliedzās.
Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, — Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. — Liktenis ir lēmis — mēs paliksim kopā uz mūžu!
Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.
Un tomēr tu būsi mana, — viņš skumji teica. — Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu — te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!
Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cieši kļāvās tam klāt.
Jāmirst, — viņa dvesa. — Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!
Tiešām, — viņš iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. — Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazuduši
ieslēgti šajā aizmirstajā apakšzemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstīšu, mīļā, skūpstīšu, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, iekams mirsim!