Mežs šalkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja meža vientulībā. Strautiņš burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.
Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīnišķīgi skaistu seju — daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.
Ik dienas viņa atnāca šurp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.
Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.
Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? — viņa ilgojās.
Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jātnieks.
Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rikšoja šurp uz strautiņu.
Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, taču nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.
Viņa atcerējās, ka pirms dažām dienām jau redzējusi šo cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.
Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.
Jātnieks tuvojās.
Viņš tiešām bija ģērbies ļoti grezni — gaišzilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.
Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja šurp.
Kāda līdzība, — viņš čukstēja. — Medniekam taisnība, kas zina, vai šis tēls bijis tik skaists!
Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.
A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, — svešais iesāka. — Es apmaldījos mežā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.
Elzbete purināja galvu.
Es nožēloju, kungs, bet arī es šeit esmu sveša.
Kā? — jātnieks izbrīnījies jautāja. — Vai tad jūs neesat no meža dzirnavām?
Nē, es te uzturos kā viešņa, — Elzbete atbildēja.
Skaista kā Venēra, — jātnieks murmināja. — Ha, tā greznos manu pili. Tik skaista meitene vēl nekad nav manās rokās gulējusi. Bet šī līdzība, hm, brīnišķi!
Elzbete klusēja.
Tad jūs man nevarat parādīt ceļu? — jātnieks jautāja.
Zēl, bet es pati nezinu.
Viņai atkal pārskrēja baiļu drebuļi. Meitene atkāpās un gribēja atstāt alu. Uz dzirnavām svešo nevarēja vest, jo arī dzirnavnieks bija laupītāju bandas dalībnieks. Jau dažus soļus pagājusi, viņa izdzirda pakavu dimdoņu, un svešais ar joni aizdrāzās tai priekšā.
Elzbete gribēja mesties sāņus, bet viņu sagrāba stipras rokas. Viņa iekliedzās. Par vēlu. Spēcīgas rokas viņu iecēla seglos, pieši iecirtās zirgam sānos, un jātnieks pilnos auļos devās ar savu laupījumu uz mežu.
Man jāpateicas dzirnavnieka skuķei, — meitu zaglis domāja. — Skaistā Elzbete ir mana! Mana!
Elzbete izmisusi iekliedzās. Jaunā meitene nojauta draudošo nelaimi, jo svešinieka glūnošās acis nevēstīja neko labu. Viņas palīgā saucieni skanēja tālu, bet dzirnavās tie vairs nebija dzirdami, jo zirgs, pilnos auļos skriedams, jau bija labā gabalā.
Visapkārt iesākās dzīva kustība. Zirgi un jātnieki iedrāzās no meža; tie sveicināja savu kungu.
Palīgā, palīgā, glābiet mani! — Elzbete vaimanāja.
Klusu, manu mīlulīt! — pavedējs mierināja. — Tev nekas ļauns nenotiks, ar tevi apiesies mīļi, pavisam mīļi!
Elzbete izbijusies ielūkojās jaunā vīrieša kaislību izvagotajā sejā. Ak, tagad viņa noprata tā nolūkus!
Nesiet viņu uz ratiem! — jātnieks pavēlēja sul&iņiem. — Un tad uz pili. Uzmaniet, lai neviens neredz, aizslēdziet durtiņas, es jums drīz sekošu!
Palīgā, apžēlojieties! — Elzbete lūdzās, kad viņai ar lakatu aizsēja acis.
Saucieni apslāpa. Kāds sulainis viņu ienesa greznā karietē. Elzbete bija tā apjukusi, ka tikko apjauta, kas ar viņu tiek darīts.
Divi sulaiņi -apsēdās katrs savā pusē, pārmeta viņai -seģeni pār galvu un turēja to tik cieši, ka viņa nevarēja pakustēties.
Braukts tika ļoti ātri, tā, ka karietes logi šķindēja. Kurp — to Elzbete nezināja; vēl viņa nespēja atjēgties.
Pagāja stundas. Elzbete šad tad mēģināja atsvabināties, bet sulaiņi turēja seģeni tik cieši, ka Elzbete bija tuvu nosmakšanai; viņa raustījās kā krampjos.
Atlaid seģeni vaļīgāk, — viens no pavadoņiem teica. — Viņa jau vairs nedabū elpu. Aši, citādi savam žēlīgajam kungam pārvedīsim līķi.
Pie velna, nē, tas nedrīkst notikt! — Viņi atlaida seģeni. Elzbetes galva smagi atslīga uz zīda polstera.
Svētais Nepomuk, meitene ir beigta!
Nieki, būs tikai paģībusi. Seģenes mums vairs nevajag. Velns, mūsu kungam ir laba gaume, tik daiļš radījums Freidenbergā vēl nav redzēts un .. .
Nu, un kas tad?
Skaties, kāda līdzība!
A, ar to trako tur, augšā pilī? Jā, uz mata, bet tā ir nejaušība.
Varbūt.
Kučieris skubinaja zirgus. Brauciens atri devas talak.
Mežs jau bija tālu aiz muguras. Iztālēm, pār vareniem ozoliem, jau redzēja vecos sirmos torņus — tā bija Freidenbergas pils. Pa
tumšiem vārtiem kariete ieripoja plašā pils pagalmā.
Te valdīja kapa klusums. Kariete apstājās pie maza lieveņa.
Kāds sulainis paņēma nemaņā gulošo Elzbeti rokās un uznesa pa kāpnēm plašā koridorā.
Tur viņu smīnēdamas saņēma divas sievietes, ienesa kādā istabā un aizslēdza durvis.