18. nodaļa GODA DĒĻ
Mans Dievs, kur es esmu, kas ar mani noticis? — Elzbete no ģīboņa pamodusies, iesaucās un izbrīnījusies lūkojās apkārt.
Kas tas ir?
Kādā lielā spogulī ieraugot savu izbaiļu pilno seju, viņa iekliedzās un uzlēca kājās.
Viņas zemnieces apģērbs bija pazudis, viņa bija ieģērbta baltā atlasa kleitā, krāšņie mati safrizēti rūpīgi jo rūpīgi, kājās atlasa kurpes ar mežģīnēm. Kas noticis? Vai tas bija sapnis, ko viņa redzēja, vai īstenība?
Viņa atkal paskatījās spogulī: kauns, kā viņa izskatās? Krūtis gandrīz kailas. Un rokas! Vai zemē viņa ielīstu, ja kāds viņu ieraudzītu šajā modes apģērbā. Viņa vēl nespēja atjēgties.
Klau — vērās durvis!
Elzbete izbijusies uzlēca kājās un metās pie loga.
Atkal jaunas bailes — logs bija aizžogots ar dzelzs restēm, par bēgšanu nebija ko domāt, pat ja viņas gods būtu apdraudēts. Šķelmīgām acīm pilskungs glūnēja uz savu upuri.
Kādēļ tik bailīga, mans daiļais bērns? — neģēlis ieminējās. — Vai es tik briesmīgs izskatos? Es domāju, mēs jau esam pazīstami.
Elzbete sāka atjēgties; un viņa saprata, kur atrodas. Tā bija Freidenbergas pils, un pilskungs bija viņas ciemata īpašnieks, kas tālu pazīstams kā meitu gūstītājs un daudz meiteņu apsmējis. Nu arī viņa, acīmredzot, kritusi neģēļa nagos.
Es gribu projām, projām! — Elzbete sauca un metās uz durvīm. Bet tās bija aizslēgtas.
Daiļā skuķe, — pavedējs dvesa un tuvojās upurim.
Projām, nelieti! — Elzbete iekliedzās. — Projām, vai arī es sadauzīšu savu galvu pret sienu!
To jau daža laba ir teikusi, bet neviena nav izdarījusi; sienas ir tik mīkstas, ka tur savu galviņu vis nesadauzīsi, mans eņģelīt!
Laidiet mani! — Elzbete lūdza.
Ā, tā tu man vēl labāk patīc, — pavedējs teica. — Tā es mīlu. Nekas mani tā nekairina kā pretī turēšanās!
Ak, mans Pestītājs, glāb mani!
Tavam glābējam ir diezgan cita, ko darīt, nevis piņķerēties ar tevi, — neģēlis zaimoja. — Un tu vēl esi pati skaistākā, kāda Freidenbergā jebkad bijusi. Tu tiešām esi apskaužama!
Elzbete bija kā bez prāta, jo viņa jau senāk bija dzirdējusi par tā neģēlīgajiem darbiem. Iedomājoties, ka viņas gods kuru katru acumirkli var tikt aptraipīts, meiteni sagrāba briesmīgas izbailes.
Skaļi iekliegdamās, viņa aizbēga aiz kāda atzveltnes krēsla, bet varmāka devās tai pakaļ. Krēsls apgāzās, un nelietis sāka meiteni tvarstīt.
Izbailēs nelaimīgajai radās apbrīnojams spēks. Kā putns viņa skrēja pa priekšu, bet vajātājs lādēdamies un ņirgādamies pakaļ.
Lieliski! — pilskungs iesaucās. — Tādas medības man tīk. Ha, ha, ha, es esmu mednieks, tu — stirna, kuru es gribu noķert!
Palīgā, palīgā! — Elzbete sauca.
Vajātājs tikai smējās. Un trakās medības sākās no jauna.
Spalgi iekliegdamās, Elzbete pēkšņi pakrita; pilskungs viņu saķēra, smiedamies kā uzvarētājs.
Beidzot tevi dabūju, mana līgaviņa! — viņš teica, elpu atņemdams. — Pagaidi, tik, tu daiļā, sirdīgā kaķe!
Apžēlojieties! — Elzbete izmisusi lūdzās. — Apžēlojieties, laidiet mani, es labāk mirstu!
Meitene gribēja atsvabināties, bet viņš to satvēris vilka uz durvīm.
Tagad tu esi mana! — viņš elsa. — Ko kāroju, to sasniedzu, oho!
Elzbete vairs nezināja, ko iesākt.
Neviļus viņai lamiējās paķert kādu dunci, un pilskungs lādēdamies palaida viņu vaļā.
Tavu traku sievišķi!
Izbailēs Elzbete izrāva dunci no maksts un, kā varone, savu godu aizstāvēdama, stājās uzbrucējam pretī.
Atdod dunci! — neģēlis šņāca.
Elzbete pacēla spožo ieroci.
Atpakaļ, bezgodi, vai arī…
Oho, velns! Skuķe grib mani durt, — neģēlis rūca. — Na, man viņai duncis jāatņem!
Kā kaķis viņš glūnēja uz meiteni, bet Elzbete, saņēmusi visus spēkus, metās viņam virsū tā, ka tas lādēdamies skrēja uz durvīm un, slepenu atsperi piespiedis, ātri izmuka.
Elzbete palika istabā viena un, ceļos nokritusi čukstēja:
Es pateicos tev, mans Pestītāj, no visas sirds pateicos tev, mans žēlotāj, mans glābēj vislielākajā nelaimē!
Aiz durvīm bija dzirdami smiekli.
Neesi jau vēl uzvarējusi, dai|ā meža kaķe. Uz brīdi tu dabūji virsroku, bet drīz es tevi iegūšu, ja ne ar labu, tad ar varu, to es tev zvēru pie visiem elles velniem!
Durvis iedārdējās, tad iestājās kapa klusums. Bet meitene mirdzošajā atlasa kleitā lūdza Dievu palīdzēt tai un glābt no draudošām briesmām.
Te kā ar burvja spēku kristāla spogulis pagriezās sānis; lēnām vērās slepenas durvis.
Izbailēs iekliegdamās, Elzbete uzlēca kājās.