Nometnē bija sākusies šķelšanās. Zārbergs ar bohēmiešiem vienā un Vitorfs ar pārējiem otrā pusē. Jaunais laupītājs velti bija mēģinājis likt klosterī, un nu Zārbergs uzstājās kā vadonis.
No rīta viņš bija izgājis okšķerēt un pārradies ar jaunām ziņām.
Biedri, nāciet visi līdzi, būs laupījums! Kāds bagāts kungs šonakt brauks no Prāgas uz Drēzdeni caur šo mežu. Viņu pavadīs tikai ducis bruņotu sulaiņu, un mūsējo ir liels pulks.
Tad iesim tūliņ! — bohēmieši kliedza.
Vēl nevar, — Zārbergs atteica. — Bagātnieks tikai pēc pusnakts brauks te cauri. Līdz tam mums vēl jāpagudro.
Bet vai jūs jau aizmrisāt, ka virsnieks mums piekodināja pirms viņa atnākšanas neko neuzsākt? — Vitorfs teica.
Jā, to Lips Tulians sacīja gan, bet mums tam vairs nav jāklausa, jo viņš ir miris!
Es tam neticu un neticēšu, iekams pats savām acīm to nebūšu redzējis! — Vitorfs iesaucās.
Nu tad, Vitorf, ejiet uz klosteri un meklējiet, bet mēs iesim laupīt. Vai ne tā, biedri?
Bohēmieši priecājās un trakoja, bet citi melnās gvardes vīri rādīja šaubīgas sejas.
Vitorfs to manīja.
Biedri, — viņš sacīja. — Nav jau pirmā reize, kad Zārbergs melo. Neaizmirstiet, ka virsnieks būs dusmīgs, kad pārnāks.
Ha, ha, ha! — Zārbergs smējās. — Palieciet še, Vitorf, un gaidiet līdz pastardienai, ja jums patīk. Bet mēs iesim laupīt naudu!
Vārds «nauda» lika bandītu acīm iekvēloties. Ko tur vēl gaidīt pazudušo, ja Zārbergs saka, ka virsnieks iegāzies bedrē; vai tādēļ lai viņi palaiž garām laupījumu?
Vitorfs vēlreiz mēģināja bandītus atrunāt, bet viņu klaigas pārspēja iebildumus.
Guste turējās kopā ar Vitorfu.
Ja Lips Tulians ir miris, tad es dzīva no šī meža neaiziešu.
Kas nu viņai par labumu, ka Elzbeti nodevusi tik nekaunīgi?
Vitorfs bija izmisis, jo bija ļoti pieķēries Lipam Tulianam. Un
kas gan tā vairs par bandu Zārberga vadībā, kas nekaunas nabaga sievām atņemt pēdējo grasi. Tomēr viņš neatrada nekādu padomu, jo laupītāju lielākā daļa bija Zārberga piekritēji.
Nakts bija klāt.
Nu ir laiks ieņemt ceļu, — Zārbergs teica.
Bohēmieši priecīgi pulcējās ap nelieti. Arī daži uzticīgie sāka pulcēties, lai arī negribot un šaubīdamies.
Lai viņi darās, — Vitorfs murmināja. — Rīt es iešu projām — svešumā, vienalga, labā vai ļaunā.
Guste neteica ne vārda.
Iesim, — Zārbergs mudināja. — Es jūs vedīšu!
Viņi paklausa tam, — Vitorfs čukstēja. — Sis neģēlis savu mērķi ir sasniedzis, visi iet līdzi… visi… visi!
Zārbergs, iedams projām, uzmeta Vitorfam nicinošu skatu. Viņš taču ir uzvarējis un rīt pēc laimīgas laupīšanas skaitīsies bandas vadonis.
Vitorfs ar skuķēm palika pie uguns.
Zārbergs jau bija sasniedzis krūmus, tad pēkšņi iztrūcies atlēca atpakaļ.
Pie kādas resnas egles stāvēja Lips Tulians.
Uz kurieni jūs? — tas dobji uzsauca.
Laupītājs sarāvās.
Virsnieks stingros soļos nāca šurp.
Virsnieks! Virsnieks! — bandīti gavilēja.
Mūsu virsnieks ir dzīvs, urā! — kāds no uzticamajiem sauca.
Guste kā stirna laidās uz krūmu pusi. Vitorfs tai sekoja un brīdi
vēlāk jau satvēra Lipa Tuliana roku.
Kur jūs, virsniek, bijāt? Zārbergs atnāca viens pats un…
Aiz prieka tas nevarēja parunāt.
Jā, es dzīvoju, — Lips Tulians mierīgi atbildēja. — Brīnums gan ir, ka izkļuvu no šausmīgās kapeņu velves, bet šonakt tik varēju atnākt, vakarrīt tas nebija iespējams un dienā arī nevarēju. Bet sakiet, kurp jūs iedami? Es taču jums pavēlēju nometni neatstāt.
Visi skatījās uz Zārbergu, kas stāvēja iztrūcies. Bet, ātri saņēmies, tas, pielietodams savu viltību, tēloja nevainīgo.
Virsniek, — nelietis žēlojās. — Es tikai ar lielām mokām izglābos. Kad jūs iekritāt dziļumā, es ilgi gaidīju un saucu, bet jūs neatbildējāt.
Var jau būt, — vadonis nicīgi atteica. — Es kādu brīdi biju bez samaņas, bet par to nerunāsim. Visi pie uguns, marš!
Ne vārda neteikdami, visi paklausīja.
Vitorfs satvēra vadoņa roku un dedzīgi iesaucās:
Es nespēju , jūsu nāvi pārciest, šonakt trīs reizes mēģināju iekļūt klosterī, bet nebija iespējams.
Lips Tulians par atbildi lēni paspieda Vitorfa roku un kopā ar viņu devās uz uguni, nevērodams Gusti, kas to ne mirkli neizlaida no acīm.
Nu, runājiet, uz kurieni jūs gribējāt iet! Mani glābt taču ne? — virsnieks jautāja.
Visi iztrūkušies klusēja, Zārbergu uz priekšu bīdīdami, lai tas atbild.
Lips Tulians uzlūkoja to un jautaja:
Nu, ja jau tu esi vadonis, tad tev jāatbild.
Virsniek, — Zārbergs stostījās. — Es uzzināju, ka kāds bagāts kungs brauks no Prāgas uz Drēzdeni, un mēs to gribējām aplaupīt. Tas taču nav pret mūsu likumu.
Nē, tas pareizi. Bet kādā laikā viņš brauks?
Ap pusnakti, — Zārbergs brīnīdamies atbildēja, jo no virsnieka bija gaidījis pavisam ko citu.
Labi, tad ir laiks tūliņ iet. Es jūs vadīšu!
Bet kā tad būs ar jūsu atriebšanos? — Vitorfs iebilda.
—-Mans ienaidnieks, grāfs Martinics, šorīt aizceļojis uz Vīni un neatgriezīsies ātrāk kā pēc vairākiem mēnešiem. Tad ar viņu izrēķināšos.
Vitorfs atkāpās, saprazdams, ka te kavēšanās ir veltīga. Un Zārbergs, saskaities par neizdošanos, tomēr bija priecīgs, ka virsnieks viņu netur aizdomās, un čukstēja:
Man jāpaciešas, gan gadīsies izdevība viņu galīgi nobīdīt pie malas. Pagaidām mans plāns ir izjucis.
Lips Tulians pavēlēja:
Vitorf, jūs aizvediet skuķes uz Varkalnu mežiem! Sapulcēsimies Grīnharnes vecā klostera drupās. Pēc pusnakts jātiek prom no šejienes. Gustiņ, dod manus ieročus!
Guste sniedza ar sudrabu apkaltas pistoles un teica:
Atļaujiet, es apsiešu jūsu brūci, jūsu piere asiņo.
Nav vajadzīgs. Ejiet, Vitorf, skuķes te ir tikai par kavēkli.
Guste palika stāvot un lūdza vadoni, lai tas ņem viņu līdzi,
solīdamās tam visur, pat cīņā un nelaimē turēties blakus un būt derīgāka par katru vīrieti.
Bet vadonis par to negribēja ne dzirdēt, un Vitorfs ar meitām un dažiem biedriem, ātri saskatījušies, devās ceļā.
Nu, vai visi ir gatavi? — Lips Tulians jautāja.
Gatavi! — skanēja atbilde.
-c- Nu, tad uz priekšu! Zārberg, tu zini ceļu, sāc!
Uguns tika izdzēsta, un melnā gvarde ielīda krūmos.