Pa kādu caurumu sienā Elzbete saņēma ēdienu un dzērienu. Viņa drusku ēda, bet dzērienu neaiztika, bīdamās no miega zālēm.
Tā pagāja gara diena un bezgalīga nakts.
Teodors fon Freidenbergs, slepus glūnēdams, bija pārliecinājies, ka Elzbete vīnam nepieskaras. Tādu apdomību no zemnieku meitenes viņš nebija gaidījis. Ka tik viņai nebūtu duncis, viņš domāja, uz kāpnēm apstādamies un klausīdamies.
— Ahā, trakā atkal dzied . . . Bet brīnums, kā Elzbete viņai tik līdzīga … Varbūt nejauša sagadīšanās, bet brīnums ir un paliek!
Viņš skaidri dzirdēja dziesmas pantu:
Uz troņa tu, mans mīļais draugs,
Tev kādreiz piederēja mana sirds,
Tie laiki, draugs, nekad vairs neatplauks;
Tev galvā kronis zvīļo, mirdz,
Man elpa smok un pagurst sirds.
Beidzamajos dziesmas vārdos bija jaušamas dziļas skumjas.
Tas ir labi, ka visi zina — pili uzturas kāda plānprātīgā. Citādi vēl rastos aizdomas. Sasodīts, ka apņēmos viņu sargāt, bet tas vairs nav grozāms. Kaut tak mirtu drīzāk, viņa patiesi mani briesmīgi apgrūtina!
Pilskungs steidzīgi devās uz viesu zāli. Tur bija trīs livrejās tērpušies sulaiņi; viņš pavēlēja tiem sekot. Sie trīs vīri taču varēs atņemt dunci!
Viņi uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie Elzbetes istabas durvīm.
Pilskungs pavēlēja attaisīt durvis un, bagātīgu atalgojumu apsolījis, lika atņemt dunci.
Viņš pats palika koridorā.
Jā, bet kur tad viņa ir? Vai paslēpusies?
Viņi iegāja guļamistabā. Tur Elzbetes nebija.
Vai nav palīdusi zem gultas?
Velti. Arī tur viņas nebija.
Elle un velni, nu vairs nav labi — no šejienes izbēgt taču nav iespējams.
Sulaiņi palika nesapratnē stāvot.
Teodors fon Freidenbergs devās pie loga.
Logu restes bija biezas un stipras, tur izlauzties nebija iespējams.
Vai visi kakti ir pārmeklēti?
Ja tur adatiņa būtu, mēs arī būtu atraduši, jūsu žēlastība.
Sulaiņi brīnījās. Freidenbergs trakoja. Viss velti. Vēlreiz un vēlreiz tika pārmeklētas malu maliņas, bet Elzbetes kā nebija, tā nebija. Neatrisināma mīkla.
Pilskungs saniknojies metās virsū sulaiņiem:
Blēži, jūs viņu esat izlaiduši! Tev bija atslēga, suns, es tev rādīšu …
Viņš sagrāba sulaini aiz rīkles.
Jūsu žēlastība, es esmu nevainīgs, uh, uh, gals klāt…
Pilskungs palaida viņu vaļā un trakodams skraidīja pa istabu.
Lai būtu kā būdams, bet pa durvīm viņa nav izgājusi, — sulaiņi dievojās. — Tur ir kāds noslēpums.
Domājat, kādas slepenas durvis vai eja? — pilskungs jautāja.
— Kas var zināt. Sajā vecajā pilī ir daudz tādu lietu, kas cilvēkam nenāk ne prātā.
Viņi sāka dauzīt sienas un meklēja, meklēja, bet Elzbete kā bija, tā palika pazudusi.