Beidzot tu atnāci, Kaspar! Kur tu tik ilgi biji? Es jau gribēju sūtīt otru izlūku.
Tas būtu velti, žēlīgā jaunkundz, — viņas sulainis, apputējušā ceļotāja apģērbā Hildas fon Brokdorfas dzīvoklī ienākdams, atbildēja.
Godkārīgā Hedvigas māsīca dzīvoja Drēzdenē kādas radinieces vienkāršajā dzīvoklī. Hildai tāda dzīve nebija pa prātam; viņa alka baudu un greznību, viesības un balles. Patlaban, baltos rīta svārkos tērpusies, viņa atdusējās atzveltnes krēslā.
Nu, ko labu dzirdēji, Kaspar?
5o un to. Vispirms, par Hedvigu neviens neko nezina, viņu neviens nav redzējis.
Viņa taču nebūs izdarījusi pašnāvību?
Kas to var zināt, — Kaspars paraustīja plecus.
Ja Hedvigas vairs nebūs, -es mantošu krusttēva miljonus.
Kaspars neticīgi grozīja galvu.
Runā! Ko tu tā viebies? Vai šaubies, ka man ir tiesības uz mantojumu?
Ak Dievs, nē jel. Bet brīvkungs fon Tuns ir sastādījis testamentu … un … un …
Tālāk viņš netika. Hilda piepeši uzlēca kājās un iesaucās:
Testamentu! Runā! Es gribu visu zināt. Kas tas par testamentu?
Ak, žēlīgā, grāfs Martinics grib no pāvesta panākt savas laulības šķiršanu, un tādēļ brīvkungs fon Tuns visu savu bagātību norakstījis baznīcai.
Hilda brīdi stāvēja kā pārakmeņojusies. Tad iesaucās:
Ko? Baznīcai?
Nu, teiksim, klosteriem, — Kaspars turpināja. — Un tas, ka mūki tādu mantojumu no pirkstiem ārā nelaidīs, ir tik droši kā āmen baznīcā!
Hilda skatījās zemē un murmināja:
Baznīcai…
Viņa saprata — ja pilskungs to ir darījis, tad viņa ir nabaga, pavisam nabaga!
Kur nu palika lielās izredzes? Vai viņai, tāpat kā daudzām citām, būs jāpelnās ar rokdarbiem, vai kādā patversmē jāsaņem žēlastības dāvanas? Viņas godkārība to neatjauj. Viņai jākļūst bagātai! Jābauda dzīve!
Patlaban viņa gribēja uzrunāt Kasparu, kad durvīs parādījās grezni ģērbies kavalieris.
Hilda spēji uzlēca kājās.
Grāf Fleming, jūs še… Es neesmu tā apģērbusies, lai varētu pieņemt viesus!
Ministrs smīnēdams vēroja viņu.
Lūdzu piedošanu, mana žēlīgā! Kalpone mani ieveda, es neesmu vainīgs. Bet atvainojiet, ja saku, ka jūs savā rīta apģērbā esat vēl daijāka nekā toreiz masku kostīmā. Jūsu skaistumam dārgi apģērbi nav vajadzīgi!
Hilda iesmējās. Viņai arvien patika glaimi, un viņa arī zināja savu skaistumu. Kaspars nemanot bija izgājis, un grāfs Flemings skūpstīja Hildas roku.
Es atnācu apjautāties par jūsu labklājību.
Ak, es pateicos, grāf; tas man ir liels gods.
Ne jau nu tādēļ vien, ak nē. Es rīkojos kāda uzdevumā, kas ciena jūsu skaistumu.
Hildas skatā bija jautājums.
Vai to nu grūti uzminēt, kura uzdevumā man jārīkojas? Tak jau tāda, kurš augstāks par mani. Un tāds ir viens vienīgs vīrs …
Kūrfirsts? — Hilda jautāja.
Jā. Viņa majestāte; lai Dievs viņam palīdz!
Hilda atkāpās. Lai arī jauna, viņa tomēr labi pazina pasauli un v ļaudis, arī tikumus, kādi valdīja galmā. Un, ja ministrs ieradies Augusta Stiprā uzdevumā, tad viņa vārdi nav ņemami tik vienkārši.
Grāfs Flemings saprata viņas klusēšanu.
Viņa majestāte brīnās, ka komtese Brokdorfa nav ieradusies pēdējā ballē Cvingerā.
Hilda noprata, ka kūrfirsts interesējas par viņu. Purpura sārtums iedegās viņas vaigos.
Mani aizkavēja piedalīties.
Tad kūrfirsts drīkst cerēt apsveikt komtesi Brokdorfu savā pilī nākošās svētdienas vakarā, galma ballē. Man būs tas gods tur aizvest daiļāko Saksijas dāmu!
Hilda vēl nebija apsolījusies. Bet viņa zināja, ka no «jā» vai «nē» būs atkarīga visa turpmākā dzīve. Vienu acumirkli viņa iedomājās par Lipu Tulianu un gribēja atteikties, bet, ātri apdomājusies, atbildēja:
Jā, es ieradīšos galma ballē!
Ministrs kļuva līksms.
Viņa majestāti šī ziņa ļoti iepriecinās. Mana sieva vēl šodien atnāks aprunāties par jūsu tualeti. Un nu, vēlreiz atvainojiet, ka traucēju tik agrā rīta stundā. Skūpstu jūsu roku, daiļā komtes.
Viņš godbijīgi uzlūkoja Hildu, it kā tā noteiktu viņa nākotni. Tad, daudzkārt palocījies, devās laukā.
Hilda palika viena. Viņa piegāja pie loga ieelpot svaigo rīta gaisu.
Ko es izdarīju! — viņa čukstēja. — Ha, vai man ar testamentu nav atņemtas visas cerības? Bet nu ir radies jauns ceļš uz bagātību un laimi. Jā, to es iešu, un Filipa liktenis būs manās rokās. Nē, vēl vairāk — viņš pats būs mans. Tik pacieties vēl īsu, īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds!
Dīvaini vārdi. Ko viņa gribēja? Hilda jau bija izšķīrusies. Viņa īstenos savu plānu, kaut arī tūkstošiem šķēršļu stātos ceļā!