Bālā rīta krēsla pārvērtās sārtā blāzmā. Ceļš no meža izvijās klajumā, kad pirmie saules stari apspīdēja fon Freidenberga karieti, kurā sēdēja Lips Tulians ar Libuši. Libuše vēl bija paģībusi. Pēkšņi Zārbergs apturēja zirgus, nesaprazdams, ko iesākt, jo ceļš veda cauri vairākiem ciemiem uz Sācas pilsētu. Tālie meži, pat visu dienu braucot, nebija sasniedzami.
Virsnieks pavēlēja braukt. Zārbergs gan iebilda, ka nevarot braukt caur Sācu, vārtu sargi apturot un pārmeklējot katru ceļotāju.
Virsnieks teica, ka Sācā jāmaina zirgi.
Zārbergs, bailēs drebinādamies, iesaucās:
Bet, virsniek, tā mēs visi nonāksim pie karātavām!
Brauc, gļēvuli!
Bet, virsniek!
Uz priekšu, vai arī tu nolidosi no bukas!
Zārbergs brauca. Līdz šim Libuše bija gulējusi nesamaņā; tagad tā ievaidējās.
A, viņa mostas, — Lips Tulians čukstēja. — Cik savādi daba katru apvelta — te ir savienots apburošs skaistums ar nežēlību un augstprātību.
Libuše lēni atvēra acis.
Kur ir mans tēvs? — viņa jautāja.
Viņš ceļo kopā ar maniem ļaudīm uz mūsu nomteni; lepnais kungs var priecāties, ka neparastā kustēšanās samazinās viņa miesas svaru, — Lips Tulians zobojās.
—. Bet tie nevaldāmie viņu nogalinās!
Nē, tas nenotiks. Es stingri valdu pār saviem ļaudīm, un tie manas pavēles izpilda uz mata. Lielākā daļa no tiem manis dēļ ies vai pašā ellē! Es pat šaubos, vai Freidenberga sulaiņi būs tik uzticami.
Libuše saprata, ka šie vārdi attiecas uz viņas cietsirdību.
Es prasīšu izpirkšanas naudu, un, kad to saņemšu, jūs varēsit iet savu ceļu.
Un mans gods tiks taupīts?
Vai es esmu kāds nelietis? Es esmu virsnieks, brīvu klaidoņu vadonis. Sapratāt?
Libuše neuzdrošinājās vairāk runāt, jo Lips Tulians par viņu vairs nelikās zinis. Viņa bija laupītāja varā, un tas varēja ar viņu darīt, ko grib. Viņa dažreiz sarāvās, iedomādamās, ka laupītājs viņu mocīs.
Par bēgšanu nebija ko domāt, bija jāpadodas liktenim.
Bet viņas bailes bija veltas, jo nekas ļauns nenotika. Viņi brauca caur vairākiem ciemiem. Tuvojās jau pusdiena.
Lips Tulians, attaisījis medību somu, piedāvāja viņai maizi, gaļu un vīnu. Libuše drusku ēda un dzēra arī vīnu, nevēlēdamās bandītu sadusmot.
Atkal klusējot pagāja stundas, tuvojās vakars.
Greznais četrjūgs patlaban ieripoja pa Sācas pilsētas vārtiem.
Kas prasa ielaišanu? — vārtu sargu komandants noprasīja.
Žēlīgais kungs fon Freidenbergs no Prāgas, ar savu meitu, — Zārbergs atbildēja.
Varat braukt, — komandants teica. — Viesnīcā «Pie brūnā zirga» stāv pārjūgšanai gatavi zirgi. Kāds vīrs jūs pavadīs turp.
Zārbergs, vārtu sargam iepakaļ braukdams, svīda baiļu sviedrus.
Ja tas vēl var ņemt labu galu, tad jānotiek brīnumiem, — Zārbergs murmināja. — Laime, ka ir jau tumšs, citādi mēs būtu ellē!
Pārbraukuši pār tirgus laukumu, viņi apstājās pie greznas apgaismotas mājas.
Tā bija viesnīca «Pie brūnā zirga».
Lips Tulians uzrunāja Libuši, piedraudēdams klusēt.
Jūsu dzīvība karājas mata galā, — viņš strupi teica. — Viens sauciens, viens nodevīgs vārds no jūsu mutes jums atnesīs nāvi!
Libuše iztrūkusies ieslīga sēdeklī. Lips Tulians, atvēris logu, iedeva vārtu sargam naudu par pakalpojumu un lika pateikt saimniekam, lai zirgi tiktu pārjūgti bez kavēšanās.
Zaldats, priecīgs par saņemto naudu, ieskreja viesnīca izpildīt uzdevumu.
Viesnīcnieks ar kalpotājiem tūliņ izsteidzās ārā.
Sveiki, jūsu žēlastība! Vai nevēlaties savam padevīgam kalpam parādīt godu un šonakt palikt viesnīcā? Viss labākais no virtuves un pagraba būs jūsu rīcībā!
Nē, tas nav iespējams, mīļais draugs, man jāsteidzas. Es vēl šonakt gribu sasniegt Komotavu! Atnesiet kādus atspirdzinājumus, jo mana meitiņa ir nogurusi un negrib izkāpt. Un gādājiet, lai zirgi tiek pārjūgti!
Kā jūsu žēlastība pavēl! — viesnīcnieks atteica un steidzās izpildīt uzdevumu.
Bailīgais Zārbergs atviegloti uzelpoja.
Tajā brīdī kāds grezni ģērbies kungs ar vairākiem kalpiem nāca uz viesnīcas pusi.
Mūsu pilsētas galva! — kāds iesaucās.
Pilsētas galva steidzās pie karietes. Kalpi palika stāvot pieklājīgā atstatumā.
Ā„ mans mīļais draugs fon Freidenbergs ar savu meitiņu Libuši. Nupat no vārtu sargiem uzzināju, ka jūs iebraukuši. Ar kādu prieku jūs gaidīju! Jums nu gan pāris dieniņas jāpaliek pie manis!
Zārbergs un pārējie ceļotāju pavadoņi vai sastinga no bailēm. Nu viņi, acīmredzot, ieskrējuši slazdos.
Viesnīcnieks atkāpās. Pilsētas galva, spiezdamies tuvāk, sauca:
Sveiki, mīļais draugs! Labais Teodor, ļauj man tevi apkampt! Tev jāpaciemojas pie manis, dārgais draugs!
Pilsētas galva ielēca ratos un apkampa draugu. Lips Tulians ievilka viņu iekšā un apsēdināja sev blakus, brīdinot, ka drauga vietā ir laupītāju vadonis Lips Tulians. Viņam pavēlēja joprojām izturēties priecīgi un pateikt saviem kalpiem, ka viņš pavadīs draugu līdz Komotavi, jo tam ļoti jāsteidzas. Un, ja to nedarīs, tad nāve uz vietas.
Pilsētas galva bija pārbijies un darīja visu, kā pavēlēts.
Lips Tulians paņēma atnestos atspirdzinājumus, ko abi iebaudīja, samaksāja viesnīcniekam un pavēlēja braukt.
Viesnīcnieks aiztaisīja karietes durtiņas un atvadījās.
Zārbergam kā akmens novēlās no krūtīm. Un viņš brauca …
Lips Tulians pievērsās pilsētas galvam un draudēdams teica:
Tiktāl ir labi. Bet sargieties mani nodot! Es jums nekā ļauna nedarīšu, bet jums mūs jāpavada uz Komotavu un tur jāparūpējas, lai mūs izlaiž cauri. Kad būsim viņpus pilsētas, jūs atlaidīšu. Bet tiklīdz pateiksit kādu aizdomīgu vārdu, tūliņ būsit pagalam. Ievērojiet to!
Pilsētas galva bija tā pārbijies, ka nespēja runāt. Bet pie sevis viņš nodomāja Komotavā kaut kādā veidā atbrīvoties un, ja iespējams, sagūstīt laupītāju, jo Komotavā bija daudz kareivju. Viņi izbrauca pa vārtiem, un Zārbergs priecīgs lika zirgiem trūkties. Laupītāja pavadoņi dzīvi sarunājās, apbrīnodami sava vadoņa drosmi.