Balles vakars bija pienācis, un karaļa pils laistījās vienās ugunīs. Vēl bija laiks, un Hilda fon Brokdorfa kavējās savā dzīvoklī; gaidīdama grāfu Flemingu. Kalpone apbrīnoja dārgo apģērbu, ko grāfiene Fleminga bija Hildai uzdāvinājusi. Hilda drūmi raudzījās spogulī, nepiegriezdama kalpones slavinājumiem vērību. Visas viņas domas saistījās ap bagātību un Filipu.
Piebrauca rati. Ienāca grāfs Flemings, ģērbies greznā balles tērpā.
A! — viņš iesaucās, ieraudzīdams Hildu tik apburoši daiļu un domās jau tīksminājās par lielo atalgojumu, ko cerēja saņemt no karaļa.
Ministrs palocījās pret Hildu, un lūdza viņu nākt ratos, kur grāfiene jau gaidīja. Grāfiene viņu saņēma ar lieliskiem komplimentiem, bet Hild'a runāja ļoti maz.
Rati apstājās pie pils lieveņa. Sulaiņi pazina ministra ratus un steidzās atvērt durtiņas.
Galvu augsti izslējis, Flemings ar abām dāmām devās uz iekšējām telpām pa dārgajām grīdsegām.
Garderobes telpā galmadāmas ielenca ministra kundzi. Hilda, izmantodama šo acumirkli, teica ministram:
Man ir kāds lūgums.
Ir jau izpildīts, — ministrs atbildēja.
Labi. Bet es vēlos ar jums pāris minūtes parunāt zem četrām acīm!
Grāfs Flemings kaut ko iečukstēja savi kundzei, un brītiņu vēlāk Hilda ar grāfu jau atradās vieni kādā atsevišķā istabā.
Komtes, jūsu vēlēšanās ir izpildīta! — ministrs teica.
Grāf Fleming, — viņa atbildēja. — Es neesmu tāda muļķe, par kādu jūs mani uzskatāt.
Bet žēlīgā komtes .. .
Diezgan, man netīk joki! Karalis interesējas par mani, to es zinu, bet es vēl neesmu apņēmusies viņam šai ziņā iet pretī, vismaz …
Viņa apklusa, bet ministrs bija sapratis.
Komtes, es saprotu jūsu domas; neviens neko nedod par velti, tā ir iekārtota pasaule. Bet, lūdzu, apskatiet šo dokumentu!
Viņš sniedza tai kādu pergamenta loksni.
Hilda tai ātri pārlaida acis un dvesa:
Man jāsaucas par grāfieni Kozelu, pie Elbas man piederēs pils, un katru gadu no karaļa kases man izmaksās lielu summa naudas. Ha, tas nav slikti. Un tomēr — tur vēl nav viss!
Hilda apgrieza lapu.
Paraksta trūkst, — viņa teica.
Gluži pareizi. Karalis to vēlas parakstīt jūsu klātbūtnē.
Lai notiek. Nav cita ceļa, kā sasniegt sprausto mērķi. Bet trūkstošais ir tūliņ jāpieraksta. Lūdzu, grāf, lieciet atnest rakstāmlietas.
Tās man vajadzības gadījumā arvien ir klāt, — grāfs paņēma spalvu. — Nu, komtes, kas jāraksta? Diktējiet!
Grāfiene Kozela grib, lai laupītāju vadoni Lipu Tulianu, ja tas kristu uzraudzības iestāžu rokās, nenodod inkvizīcijas tiesai!
Vai uzrakstījāt, grāf? — Hilda jautāja.
Ministrs uzlēca kājās un stīvām acīm skatījās Hildā. Viņš atcerējās, ko briesmonis tam nodarījis.
Tas nav iespējams. Laupītājam jāmirst! — ministrs iztrūcies iesaucās.
Es braukšu mājās un vēl šonakt atstāšu Drēzdeni!
Dieva dēļ, tad karalis mani…
Nu tad rakstiet!
Bet…
Nu labi, es iešu!
Nē, nē, es rakstīšu. Tā … Tā … Vai nu ir pareizi?
Es vēl neesmu galā, teikums ir tikai iesākts, vēl nāk* klāt. Rakstiet: «bet laupītājs jāatdod grāfienei Kozelai kā viņas gūsteknis.» Vai uzrakstījāt?
Nē, to nevar.
Tad ardievu, grāf Fleming.
Hilda devās uz durvīm.
Palieciet, komtes! Es rakstīšu!
Viņš uzrakstīja.
Dodiet dokumentu man!
Bet, komtes, es … es … gribēju …
Ne vārda vairāk! Es pati iešu pie kūrfirsta un dabūšu viņa parakstu. Tikai tad dokuments būs pilnvērtīgs.
Ministrs rādīja bēdīgu seju un teica:
Ak, komtes, es pats gribēju…
Mani ievest pie karaļa? Tas nav vajadzīgs. Es pati atradīšu ceļu, neesmu nekāds bērns, kas jāmāca staigāt!
Viņa paņēma dokumentu un aizgāja.
Ar viņu jāuzmanās, — Flemings ņurdēja. — Viņai ir karstas asinis. To es nemācīšu! Bet es esmu diplomāts, un, tāpat kā jau valdu pār visām karaļa dāmām, tā arī ar tevi man laimēsies, lepnā grāfiene.
Hilda iegāja viesu zālē.
Viņa meklēja karali un zinādama, ka valdniekam tīk no sān- telpām skatīties dejotājos, devās turp. It kā sapņodama, bet nelokāma savā apņēmībā, viņa spēra beidzamo soli uz bagātību un, neredzamās rokas vadīta, atrada karali junkuru vidū. Karalis ieraudzīja nācēju un pavēlēja visiem atkāpties. Acumirklis, un Hilda jau stāvēja Saksijas valdnieka priekšā.
Hildu tik daiļu kā dievieti ieraugot, karali pārņēma mīlas jūtas.
Kur grāfs Flemings, komtes? Mans ministrs gribēja ar jums runāt!
Tas jau ir noticis, — Hilda atbildēja, paslepus rādīdama dokumentu. .
Valdnieks kļuva līksms, ka viņa vēlēšanās tik drīz piepildījusies, Hilda nepretojās, kad viņš to ieveda kādā koridorā un, noteiktā vietā uz sienas piespiežot, atvēra slepenas durvis. Acumirkli Hilda kautrējās. Vēl bija laiks, vēl varēja atkāpties. Viņa zināja, kas notiks, ja viņa tur ieies. Bet saņēmusies viņa sekoja karalim.
Tā bija grezna, īsti karaliski iekārtota telpa. Durvis aizvērās.
Hilda! — valdnieks, rokas izstiepis, iesaucās.
Bet viņa nezaudēja apdomu un pasniedza karalim dokumentu.
Ak, es aizmirsu, — viņš smējās. — Es jau zinu, kas tur rakstīts, dodiet man parakstīt!
Viens spalvas vilciens un …
Karalis sarauca pieri. Viņš ieraudzīja jauno tekstu, ko Flemings bija ierakstījis.
Hilda kļuva nemierīga.
Lips Tulians? — karalis runāja. — Kas tas ir?
Tas ir Filips fon Mengsteins, kuru tā sauc.
Kā? Briesmīgajam laupītāju vadonim ļaut izbēgt no bendes cirvja?
Jā, majestāte, vienīgi ar tādu noteikumu, ka briesmonis paliek mans gūsteknis, es kļūšu grāfiene Kozela.
Karalis kratīja galvu. Kā lai viņš apžēlo vīru, kās visiem muižniekiem liek dzīvot vienās bailēs?
Uz parketa kļuva dzirdami soļi. Nākamā acumirklī Flemings jau stāvēja karalim blakus. Viņš bija dzirdējis sarunu un zināja, ka Hilda neatkāpsies no savas prasības.
Karalis dokumentu jau ir parakstījis? — Flemings runāja kā par notikušu faktu.
Laupītāju vadonis … — karalis iesāka.
Lips Tulians kritīs kautiņā ar jūsu kareivjiem, — Flemings čukstēja. Karalis iesmējās. Zināms, ja Lips Tulians krīt, tad rakstam nav nekādas nozīmes. Un Hilda taču nebija prasījusi, lai Lipu Tulianu saņem dzīvu.
Karalis parakstīja.
Flemings uzspieda rakstam valsts un kara zīmogu un devās projām.
Nāciet šurp, daiļā Hilda, saņemiet manu laimes vēlējumu. Tagad jūs esat grāfiene Kozela un pils ar visu grezno iekārtu pieder jums!
Hilda ātri paglabāja iegūto dokumentu.
Hilda, tu — zvaigzne! Tavs daiļums ir mani apbūris, Sak- sijas pavēlnieks ir tavs pielūdzējs, mana mīļā!
Hildas acis iedegās. Viņa prata izturēties. Apburošā skaistule sēdēja, kairi atslīgusi atzveltnes krēslā. Un kūrfirsts — pie viņas kājām. Lēni, vilcinādamās Hilda liecās pār viņu un ļāva sevi skūpstīt. Viņš apkampa to; viņi dedzīgi skūpstījās.
Turpinājums nakamaja burtnīca.