Freidenbergas pils sulaiņi labi pazina sava kunga dabu, bet tik niknu to vēl nekad nebija redzējuši. Briesmīgi lādēdamies, Teodors fon Freidenbergs izmeklēja visu pili un tās apkārtni, lai gan nebija iespējams, ka Elzbete varētu aiziet nepamanīta.
Pilskungam tā palika neatrisināma mīkla. Bet sulaiņi bija māņticīgi un iedomājās ārkārtīgas lietas. Varbūt kāds eņģelis vai svētā meiteni aiznesuši, jo viņa bija dievbijīga. Pilskungam to nedrīkstēja teikt, tas neticēja ne Dievam, ne velnam. Kur Elzbete varēja pazust? Kad pilskungs bēga, viņa palika, Dievu lūdzot.
Lielais spogulis pēkšņi pagriezās. Elzbete tā pārbijās, ka paģība. Acis pavērusi, viņa ieraudzīja sievieti, kas glāstīja viņas galvu un murmināja:
— Guli, manu mīlulīt, guli un klusē, citādi man atkal tevi atņems. Pēc tik daudz gadiem es tevi atradu… Klusē, bērniņ, klusē!
Elzbetei šķita, ka viņa sapņo. Svešajā sievietē viņa redzēja sevi pašu, tikai daudz vecāku, varbūt par gadiem divdesmit.
Kur es esmu? — Elzbete jautāja.
Svešā sieviete bija atguldījusi viņu uz dīvāna un klusināja:.
Klusē, manu sirsniņ, nelieši tevi izdzirdēs, bet tev jāpaliek pie manis ilgi, tik ilgi, līdz mani guldīs kapā. Kad, tevi uz rokām šūpojot, biju iesnaudusies, man tevi nozaga. Bet es tevi pazinu pēc tik daudz gadiem. Redzi, uz rokas tev ir zīme kā ābeles zieds. Tagad tu, meitiņ, esi mana, un es tevi nekur nelaidīšu. Un zini — drīz vien es tevi uzcelšu spožā tronī. Tev būs zelta kronis ar spožiem dimantiem — vai tas nebūs gods?
Elzbetei pārskrēja drebuļi. Tā-bez šaubām ir kāda prātā jukusī, kas viņu iznesusi pa slepenām durvīm.
Ha, ha, ha! — sieviete smējās. — Tas nelietis lejā nezin, ko esmu uzgājusi. No lielā spoguļa uz augšu ved kāpnes, un neviens tās neatradīs. Nu viņi apakšā var dauzīties, cik grib.
Viņa atkal mīlinājās ap Elzbeti. Elzbete nebaidījās, viņai bija patīkami ar to, kas viņai tik līdzīga. Vai tā varētu būt viņas māte, ko Elzbete nekad nebija pazinusi?
Viņa klausījās: lejā lādēdamies trakoja pilskungs.
Briesmonis, briesmonis nāk! Grib mani samaitāt, — meitene žēlojās.
Vājprātīgā uzlēca kājās un iesaucās:
Tikai pār manu līķi viņš sasniegs tevi, bērns!
Uz mirkli viņas prāts kļuva pilnīgi skaidrs. Uz īsu brīdi.
Neviens tev netuvosies. Tikai viens vārds man jāsaka, un kareivji tevi apsargās. Mans mīļākais ir varens. Viņš sēž uz augsta troņa un ir tavs tēvs. Jā, bērniņ, tavs tēvs. Viņš tevi nekad nav redzējis. Ak, kaut viņš tevi redzētu, tik skaistu, labu un mīļu, viņš ņemtu tevi uz rokām tāpat kā es!
Meitene nedrīkstēja runāt pretī, lai vājprātīgo nesakaitinātu. Viņa taču nevarēja ticēt, ka ir tāda vīra meita, kurš sēž zelta tronī.
No lejas tuvojās soļi.
Vājprātīgā ātri atrāva dīvāna atzveltni, izmeta no turienes veļu un citas lietas, pabāza tās zem dīvāna un iestūma drebošo Elzbeti iekšā, atzveltni atkal nolikdama vietā.
Tikko tas bija noticis, atvērās durvis, un ienāca pilskungs ar saviem sulaiņiem.
Ko jūs te gribat? Vai lai es sulaiņus saucu jūs izmest? — vājprātīgā runāja.
Pilskungs viņai uzmeta niknu skatu.
Viņa mani tiešām briesmīgi apgrūtina. Mans tēvs viņu te uzņēma un pavēlēja man viņu apsargāt. Kaut es varētu no viņas kaut kā atkratīties!
Gan ar laiku izdarīsim! — sulainis atbildēja.
Kādēļ jūs mani traucējat? — sieviete jautāja.
Kāda kalpone ir aizbēgusi un te paslēpusies.
Te neviens nav paslēpies!
Pilskungs arī pats bija pārliecināts, ka meiteni te neatradīs, tomēr lika izmeklēt visus skapjus, kaktus un pagulti. Beidzot pilskungs piecēlās un teica sulaiņiem:
Te viņas nav. Nāciet, iesim koridorā, izmeklēsim to. Jāpārmeklē arī bēniņi un visas pajumtes.
Pilskungs ar sulaiņiem aizgāja. Tagad meklēšana sākās koridorā. Tika pārmeklēti visi kakti.
Pēkšņi kāds sulainis iesaucās:
Es atradu kunga dunci!
Parādi! Jā, tas ir mans duncis. Pie velna, viņa te ir bijusi!
Meitenei duncis bija izslīdējis no rokām, kad vājprātīgā nesa
viņu pa koridoru.
Pilskungs nevaldāmā priekā iekliedzās:
Viņa ir uz bēniņiem!
Visi devās augšā, bet neko tur neatrada. Izmeklēja pat skursteni. Viss velti. Kungs un sulaiņi bez padoma skatījās cits uz citu.
Vai nu skuķe var kļūt neredzama? — fon Freidenbergs ieminējās.
Nē, žēlīgais kungs, viņai katrā ziņā jābūt šeit. Vājprātīgā viņu kaut kur ir -paslēpusi.
Tu domā?
Tā ir, kungs. Es vienmēr saku, ka te, pilī, ir kādas slepenas ejas un kāpnes. Es lieku savu galvu ķīlā, ka meklējamā ir tepat tuvumā.
Tev taisnība. Nupat iedomājos, ka vājprātīgā būs viņu paslēpusi dīvāna kastē, tur es nemeklēju. Dosimies turp!
Visi devās pa kāpnēm lejā no bēniņiem un tad pa koridoru uz vājprātīgās' mitekli.
Pilskungs atkal s5ka briesmīgi lādēties. Durvis bija aizslēgtas!