2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!
Brīvkungs fon Tuns ieradās blakus grāfam. Hilda vai iekliedzās priekā, jo krusttēvs saņēma savu meitu un drebošu ielika neģēļa rokās.
Dārgais dēls, ņemiet manu vienīgo bērnu, lai viņa uz mūžu jūsu! — vecis teica grāfam.
Un es gribu Prāgas gubernatrisi apbērt ar greznību un dār- gurniem, — grāfs Martinics atbildēja, iekārē dzirkstošām acīm vai aprīdams savas līgavas daiļo stāvu.
Hedviga nepacēla acis, viņu mocīja izbailes. Sajūtot ienīstā līgavaiņa dvašu, kad tas lipīgi karstām lūpām skāra viņas vaigu, Hedvigai paspruka apslāpēts vaids.
— Laime un pārsteigums manu Hedvigu gluži apmulsinājuši, — grāfs Martinics teica, pievērsdamies brīvkungam. — Nāc, dārgā, drīz tu būsi mana uz visu mūžu!
Neģēlis ieveda dziļi nelaimīgo Hedvigu zālē.
Sacēlās vesela gaviļu vētra, pārkliedzot mūziku. Viesi ielenca jauno pāri. Uzsauca laimes.
Arī dažs nenovīdības skatiņš krita uz daiļo Hedvigu, jo daudz bruņinieku jaunkundžu bija cerējušas uz grāfu Martinicu.
Bet nu viņu iecerētais bija izvēlējies daiļo Hedvigu, Saksijas pērli, un, viesu rindām šķiroties un atkāpjoties, veda savu trīcošo upuri uz pilsbaznīcu.
Līgavai blakus gāja brīvkungs fon Tuns, bet Hildas vairs nebija, tā palikusi koridorā.
Viņas atšķiršanos neviens nepamanīja, pat brīvkungs ne, jo viņš šodien redzēja tikai savu meitu, ar draudiem apspiežot skatus, ar kuriem tā vēl pēdējo reizi lūdzās žēlastību.
Bet viņam, bezsirdim, nebija labāku jūtu, tik apmierinājums par izdošanos.
Mūzika apklusa; sāka skanēt ērģeļu skaņas; kāzu gājiens bija sasniedzis baznīcu, kur sirmais priesteris jau gaidīja saderinātos.
Sirmgalvis nopietnām acīm līdzcietīgi vēroja bālo līgavu, viņš zināja, ka Hedviga mīl citu; jau daudzreiz tas nabaga bērnu bija mierinājis.
Bet nu viss par vēlu.
Filips fon Mengsteins, kas ar Hedvigu viens otram bija zvērējuši mūžīgu uzticību, bija pazudis.
Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņš nebija rādījies, varēja būt, ka viņš jau sen miris un aizmirsts dus svešā malā.
Tad apklusa arī ērģeles, brīvkungs atkal uzmeta draudošu skatu grīļīgajai Hedvigai, un nelaimīgā līgava negribot metās uz ceļiem blakus savam ienīstajam, riebīgajam saderinātajam.
Baznīcā atskanēja priestera balss; sirmgalvis runāja par mīlestību un uzticību, par bēdām un priekiem. Tas izklausījās kā pārmetums, kad ieskatījās Hedvigas plaši atplestajās, sastingušajās acīs, kas atspoguļoja šaubas.
•Un tad svētā vienībā tika sakļautas abu rokas, grāfs stiprā balsī teica savu jāvārdu, bet Hedvigas drebošās lūpas nespēja izrunāt liktenīgo, izšķirošo vārdu.
Tad brīvkungs pieliecās pie savas meitas un teica klusi:
Hedvig, iedomā manus lāstus!
Jā. — Skanēja tikko sadzirdami; brīvkungs varēja līksmot — viņa meita bija kļuvusi grāfa Martinica sieva.
Hilda stāvēja ārā, koridorā.
Galvu izstiepusi, abas rokas uz viļņojošās krūts uzspiedusi, viņa klausījās, kas notika baznīcā, un reizē arī pagalma troksnī.
Kāda rupja balss sauca:
Stāt! Kur jūs gribat iet?
Dodiet ceļu, nekavējiet mani! Atpakaļ, jeb … — Skanēja barga atbilde. Tad lāsti. Drīz kaut kas smagi novēlās zemē.
Tas ir viņš! — iesaucās Hilda. — Viņš nāk, vēl laikā, lai redzētu visu, tur jau viņš ir!
Bija dzirdami steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī jauns vīrietis putekļainā ceļinieka apģērbā spiedās ap ieejas stūri, viņa staltais augums drebēja uzbudinājumā, neparasti daiļajā sejā atspoguļojās izmisums, viņš gribēja ātri traukties garām.
Stāt! — uzsauca meitenes balss. — Filip fon Mengstein, tālāk ne, ko jūs darīsit svētku zālē?
Nācējs apstājās, stingi uzlūkodams daiļo Hildu.
Kur Hedviga? — tas neskanīgi jautāja. — Es saņēmu ziņu, kas …
… apstiprina patiesību, — Hilda, savā kaislībā tik tikko valdīdamās, atbildēja. — Griezieties atpakaļ, Hedviga lauzusi vārdu — viņa nupat salaulājās ar grāfu Martinicu!
Jaunais, skaistais vīrietis atbalstījās pret sienu; no viņa krūtīm izlauzās vaids.
Tas nav tiesa! — Filips iekliedzās. — Hedviga nevar lauzt uzticību … viņa mīl tikai mani… pati man zvērēja to!
Un savu zvērestu lauzusi, — Hilda līdzcietīgi piebilda. — Aizmirstiet necienīgo, vēl ir kāda, kas drīzāk mirs, nekā lauzīs vārdu … Ak, Filip …
Hilda gribēja satvert viņa roku.
Viņš traucās uz priekšu. Hilda mirkli stāvēja kā bez jēgas. Tad metās viņam pakaļ un sauca:
Filip, Filip! Jūs ieskriesit postā, grāfs Martinics ir briesmonis, pagidiet tak, Filip!
Par vēlu. Jaunais cilvēks jau iedrāzās baznīcā. Izskanēja priestera beidzamie vārdi, ērģeles sāka dūkt, un Prāgas gubernators, rokas iepletis, gribēja apkampt savu sieviņu.
Viesu pakaļējās rindās baznīcā uzreiz izcēlās kņada.
Kāda vīrieša balss sauca:
Laidiet mani! Hedvig, kur ir mana Hedviga?!
Jaunā sieva spalgi iekliedzās.
Filip! — Hedviga sauca. — Filip . .. viņš, ak Dievs, par vēlu!
Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām izlauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priekšā.
Viņš atbraucīja savas tumšās, piesvīdušās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.
Hedvig, — viņš iesaucās. — Hedvig, to tu man nodarīji… man?!
Viesi stāvēja kā pārakmeņoti — jaunā, skaistā sieva bija pieplakusi pie svešinieka krūtīm.
Filip, — Hedviga dvesa. — Filip, piedod man… tēvs draudēja mani nolādēt, ja es viņam neklausīšu!
Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, taču Filips fon Mengsteins tos dzirdēja.
Viņš izslējās visā augumā un, Hedvigu cieši rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:
Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski — nevainīgu meiteni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērējuši mūžīgu uzticību?!
Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnēšana.
Ārā šo nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! — sauca balsis.
Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bailīgi atkāpies.
Puika, — viņš šņāca, Filipam pievērsies. — Nožēlojamais, kā jūs iedrošināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!
Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.
Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņš kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.
Ņemiet viņu ciet! — grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinušies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. — Šis nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!
Filip, glābies! — Hedviga sauca. — Tu esi pazudis, ja nebēgsi!
Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.
Uzmanieties! — brīvkungs uzsauca ļaudīm. — Tam puisim ir nags!
Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.
Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.
— Metiet viņu cietumā un apsargājiet! — viņš uzkliedza kalpiem. — Sim puikam jādabū mācība, vēl šodien pat tam dāvināšu labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!