Zārbergs brauca ļoti ātri. Sācas pilsētas galva pārbijies gaidīja, ka ieskries grāvī un viss sašķīdīs druskās. Bet, ja laimīgi aizkulsies Komotovā, bandīti tiks apcietināti — un viņš būs brīvs.
Zārbergs steidzās, lai pirms dienas gaismas tiktu Komotovai cauri, jo tūliņ aiz tās sākās lielie Bohēmijas meži. Komotova bija vienkārša pilsētiņa kādā plašā ielejā un nebija tā nocietināta kā Sāca. Līkumotā lielceļa un pakalna dēļ tā nebija agrāk ieraugāma, līdz piebrauca gluži klāt. Vēl bija agrs, pilsētiņas iedzīvotāji vēl nebija piecēlušies, un austriešu kareivju patruļas negulēja.
Tiklīdz parādījās pirmie nami, braucējus apturēja.
Kas brauc? — kaprālis sauca.
Uz Lipa Tuliana pavēli pilsētas galva atbildēja:
Esmu Sācas pilsētas galva un pavadu fon Freidenberga" kungu, kas ceļo uz Saksiju.
Kaprālis atdeva godu un teica:
Labi, bet man jūs jāpavada līdz galvenai viesnīcai.
Lips Tulians pavēlēja pilsētās galvam turpināt.
Fon Freidenberga kungs negrib kavēties; viņam jāsteidzas.
Tas neder, — kaprālis atbildēja. — Tūlīt aiz pilsētas sākas lielie meži, un tur uzturas laupītājs ar savu bandu. Mūsu komandieris, pulkveža kungs, dos līdz robežām pavadoņus!
Visur bija redzami kareivji baltās uniformās. Zārbergs jau domāja, ka viņus apcietinās. Bet pilsētas galva klusībā priecājās.
Smagie rati lēnām slīdēja uz rātsnamu, kur stāvēja daudz kareivju. Uz tirgus laukuma bija vesela rota kirasieru uz zirgiem; oficieri skraidīja šurp un turp.
Pie rātsnama, kareivju ielenktam, Zārbergam zuda pēdējā cerība.
Kaprālis iegāja rātsnamā pieteikt atbraucējus.
Pilsētas galva ratos ar nepacietību gaidīja, kad viņu atsvabinās. Viņš arī baidījās, ka laupītājs viņu nenogalina.
Iznāca pulkvedis, vairāku virsnieku pavadīts, un tuvojās ratiem.
Paldies Dievam, es esmu glābts! — pilsētas galva murmināja un gribēja jau.atvērt karietes durvis, bet Lips Tulians, pakampis viņu kā salmu kūli, nometa uz grīdas un, acumirklī atgrūdis loga priekškaru, uzkliedza Zārbergam:
Zārberg, brauc, cik ātri zirgi spēj skriet!
Pulkvedis iztrūcies atlēca no karietes.
Un Zārbergs pilnos auļos aizbrauca pa ceļu.
Tikai mirkli visi stāvēja uztraukti un izbrīnījušies.
Tur ir kāda viltība, dzenieties pakaļ! — pulkvedis komandēja. Nākamajā acumirklī oficieri un kareivji jāšus un kājām jau devās ceļā. Tumsas dēļ bēgļi nebija redzami, dzirdēja vienīgi ratu troksni. Kirasieri lēkšoja bēgļiem pakaļ.
Ceļš ieveda mežā. Uz vadoņa pavēli Zārbergs apturēja zirgus, veikli izlēca un pēc pāris acumirkļiem jau atradās mežā. Karietes pavadoņi sekoja; Lips Tulians, satvēris Libuši, līdz ar viņiem ieskrēja biezoknī.