Kamēr atauļoja kirasieri, bēgļi jau bija paslēpušies biezokni.
Daži šāvieni tika raidīti pakaļ, bet tumsas dēļ vairāk neko nevarēja iesākt.
Libuše, saņēmusi visus spēkus, mēģināja atsvabināties, bet stiprais bandīts, paķēris viņu kā, spalvu vīkšķi, pār celmiem un saknēm lēkdams, ieskrēja dziļi mežā.
Atrazdamies jau labi tālu, viņš apstājās un mežonīgi iesmējās. Tad iesaucās kā pūce, un no vairākām pusēm atskanēja tāda pat atbilde. Tā bija laupītāju sasaukšanās.
Jā, tie ir viņi, — Lips Tulians sacīja. — Tūlīt būs klāt!
Pēkšņi netālu no sevis viņš ieraudzīja mazu uguntiņu un devās
turp.
Libuše. vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Lips Tulians, viņu ciešāk saturēdams, gāja uz ugunskura puiji.
Tā bija čigānu nometne. Lips Tulians jau prātoja likt savu gūstekni kādā teltī apsargāt.-
Sākumā Libuše domāja, ka tie ir laupītāji, bet, ieraudzījusi čigānus, cerēja izglābties, pastāstot, ka viņa ir fon Freidenberga meita, ka tēvs apbērs tos ar naudu, ja tie atsvabinās viņa meitu!
Viņus tūliņ ielenca vairāki čigāni, un kāds jauns zaļoksnis puisis pavēlēja Libuši atsvabināt.
Bet Lips Tulians, acīm zvērojot, uzkliedza:
Nelieti! Uz ceļiem, jūs. — blēži! Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu mežu karalis Lips Tulians!
Čigāni iztrūkušies krita uz ceļiem viņa priekšā, tā izrādīdami savu sunisko padevību, un lūdza:
Piedodiet, kungs, mis jūs nepazinām. Pavēliet šo jauno palaidni iemizot, mēs paklausīsim jūsu augstībai!
Šoreiz jums piedodu, bet sargieties! Tiklīdz es dzirdēšu kaut vienu nodevīgu vārdu, izdeldēšu jūsu bandu līdz beidzamam vīram!
Ak nē, kungs, — čigāns atteica. — Izraujiet man sirdi, ja meloju. Pavēliet par mums, par mūsu mantu, mēs padodamies!
Tad vediet manu gūstekni uz kādu telti un gādājiet, lai viņa neizbēgtu.
— Esiet, kungs, bez rūpēm, manā teltī viņu apsargās!
Lips Tulians vēlreiz iesaucās kā pūce un, dzirdējis atbildi, atlaidās guļus pie ugunskura.
Vecais čigāns aizveda Libuši uz telti. Viņa nepretojās, arī nemēģināja lūgt, bet paklausīgi sekoja meža dēlam.
Viņi iegāja teltī, kurā atradās kāda veca čigāniete un jauna, skaista čigānu meitene.
Pūces brēcieni atskanēja arvien tuvāk, un drīz vien atauļoja jātnieki.
Lips Tulians skatījās. Brīnums: tie nebija viņa pavadoņi, bet tie, kas bija veduši pārdot Freidenberga zirgus.
Visiem pa priekšu jāja Guste — viņa taču ļoti ilgojās pēc sava iecerētā.
Lip Tulian, — viņa sauca. — Es domāju, ka jūs varbūt esat kritis kareivju nagos!
Lips Tulians tikai papurināja galvu. Sī jau nebija pirmā reize, kad viņš atkratījās no gūstītājiem.
Guste apsēdās viņam blakus. Čigāni atkāpās, un viņi palika divatā.
Vai Libuše ir te? —. Guste rūgti jautāja, jo ienīda katru kaut cik glītu meiteni, baidīdamās, ka tā nekļūst virsnieka mīļākā.
Jā, — Lips Tulians atbildēja. — Bet kur pārējie ļaudis?
Tie drīz būs klāt. Mēs jājām briesmīgi ātri.
Lips Tulians, domās iegrimis, skatījās ugunī. Pēc brīža viņš iesaucās:
GustiņT
Ko jūs, virsniek, gribat? Pavēliet, un es klausīšu. Sakiet, ka man jāmirst, un es labprāt iešu nāvē!
Nē, nē, nevis nāvē, jums jādodas uz Prāgu! — viņš teica.
Uz Prāgu?
Jā, uz Svētās Jēzus sirds klosteri. Izliecieties, ka vēlaties nožēlot grēkus un lūdziet, lai jūs ielaiž klostera baznīcā.
Ko lai tur daru?
Es gribu uzzināt, vai kāda jauna mūķene, gaišmate, zilace, naktīs apmeklē baznīcu. Jūs zināt, ka mūķenes pusnaktī ierodas Dievu lūgt.
To es zinu.
Labi, jūs paslēpsities klosterī, es pārģērbšos, un jūs man palīdzēsit tikt pāri klostera mūrim, vai ne?
Gustes acis iezibējās.
Nē, — viņa dobji atteica. — Es lai palīdzu atsvabināt mūķeni un skatos, kā jūs apkampjaties? Nē un vēlreiz nē! Ja jūsu rokas neapkampj mani, tad citai arī šo laimi neredzēt! Es to negribu! Negribu!
«Tavu traku skuķi! Bet es nevaru to viņai ņemt ļaunā, jo zinu viņas mīlu un ciešanas, kaut arī nevaru uz to atbildēt. Tev, tev vienai pukst mana sirds, ai Heda.» — domāja Lips Tulians.
Es darīšu, ko jūs prasāt, — teica jaunā čigānu meitene.
Tu, Lida?
Jā, ja, es iešu uz klosteri. Bušu laimīga, ka varu jums pakalpot. Es darīšu visu, ko spēšu.
Un tavs tēvs, Lida?
Viņš būs ar mieru, to es zinu. Ja vēlaties, iešu tūliņ!
Un es iešu līdzi. Piedodiet, virsniek, ka pretojos. Es darīju nepareizi un pavadīšu Lidu uz Prāgu!
Virsnieks uzmanīgi vēroja abas meitenes.
Lai notiek, — viņš teica. — Bet pēc trim dienām. Vispirms man gūstekne jānodod Vitorfa uzraudzībā!
Lida palocījās un devās uz savu telti, bet Guste uz biezokņa pusi. Tur viņa stāvēja, pret egli atspiedusies, un murmināja:
Mani viņš negrib! Mani, kas var dabūt katru vīrieti, ja grib. Bet viņš, kam ar miesu un dvēseli vēlos piederēt, viņš mani negrib! Tomēr nekas vēl nav zudis. Tagad es zinu, kuru viņš mīl. Tā nav vis Elzbete, nē. Tā ir zilace mūķene Prāgas klosterī, tai pieder viņa sirds. Pacietīšos, pavadīšu Lidu uz Prāgu, ieiešu klosterī un tad … tad skaistā mūķene ieskries cilpā!