Lips Tulians gulēja maz. Tikko svīda gaisma, viņš sāka posties un iegāja teltī. Libuše jau bija piecēlusies.
Fon Mengsteina kungs… — viņa iesāka.
Nav neviena Mengsteina vairs. Nāc, skaistā' Libuše! Iekams lepnā jaunkundze paguva atbildēt, Lips Tulians viņu
izveda no telts. Ārā zviedza un sprauslāja zirgi. Divi laupītāji iecēla Libuši seglos,.kamēr vadonis sarunājās ar Lidu un Gusti.
Gaidiet, līdz būšu atpakaļ! — viņš pavēlēja čigāniem. — Par to es jums samaksāšu. Bet sargieties no šejienes aiziet!
Mēs paliksim! —• tie, cepures vicinādami, atbildēja. Pārējie laupītāji palika nometnē, tikai Zārbergs ar vēl kādu
devās līdzi. Pēc vairāku stundu ātra jājiena viņi sasniedza meža dzirnavas.
A, viņi jau ir priekšā. Vitorfs ir centies!
Vai man te vajadzēs palikt? — Libuše bailīgi jautāja.
Jā, — virsnieks atbildēja. — Nav jau gan nekāda ala, bet zināms — bez kungu galda būs jāiztiek. Taču svaiga maize, gaļa un avota ūdens būs papilnam!
Ienāca Vitorfs, stipri uztraucies.
Virsniek, Elzbete pazudusi, jau pirms dažām dienām!
Vai aizbēgusi? Vitorfs paraustīja plecus.
Es izsūtīju meklētājus. Ceru, ka tie drīz atgriezīsies.
Lips Tulians sniedza draugam roku un, zinādams, ka Vitorfs interesējas par Elzbetes likteni, vairāk nerunāja.
Vai gūstekni tā varēja aizvest, ka neviens nemanīja?
Jā, virsniek, es dabūju ratus, jo viņš nevarēja'tikt uz priekšu. Pēc tam braucām dienu un-nakti un tikai pirms pāris stundām ieradāmies te.
Labi, Vitorf. Aizved_ Libuši drošā vietā un parūpējies par visu, kas viņai vajadzīgs. A, tur jau nāk dzirnavnieks!
Tu gan par daudz labi apsargāji meiteni, veco līdēj! Ko lai nu domā?! Vai es tev neteicu viņu neizlaist no acīm?!
Dzirnavnieks trīcēja.
Piedodiet, virsniek! — viņš teica. — Es lieku savu galvu ķīlā, ka Elzbete nav bēgusi. Par bēgšanu viņa nedomāja. Kur viņai iet? Vai atpakaļ tur, kur viņu mocīja? Nē, viņa arvien sēdēja pie strautiņa; tur redzējām zirgu pēdas, kas liek domāt, ka tur bijuši jātnieki.
Tas vēl ļaunāk. Vai tā tu izliec sargus? Kur tev acis?! Ja meža dzirnavas nāk aizdomās, tad tev beigas.
Dzirnavnieks sāka vaimanāt.
Liecies mierā, gan būs labi! Bet turpmāk uzmanies!
Kur, virsniek, palika mana meita?
Pie citiem, čigānu nometnē. Viņai nekas ļauns nenotiks, un viņa drīz pārnāks.
Dzirnavnieks aizgāja.
Lips Tulians ar Vitorfu devās apraudzīt gūstekni. Durvju sargs atkāpās, un Lips Tulians drošiem soļiem iesteidzās pie fon Freidenberga, kas acumirklī ierāvās sevī un kļuva melns un maziņš.
Nebaidieties, es neesmu rīkļurāvējs!
Mana meita… — muižnieks gaudās.
Gan jūs to vēlāk redzēsit; pagaidām norēķināsimies paši!
Ak, svētā Dievmāte … Kristus žēlīgais!
Nepinkšķiet! Jūsu žēlotājs drīzāk ir velns nevis Kristus. Šajā ziņā jūs esat līdzīgs savam brāļadēlam fon Freidenbergam, kura pils…
Lips Tulians apklusa. Negribot viņš gandrīz izteica, ka Freidenberga pils nav tālu.
Viņa pili es kādreiz apmeklēšu.
Mans brālēns ir godavīrs; viņš manu Libuši vedīs pie altāra.
— Ha, ha, ha, varens pārītis, kad divi cilvēku bendes sadodas
rokās. Jūsu brālēns ir bezsirdis, neģēlis!
Freidenbergs gribēja kļūt rupjš, bet apdomājies cieta klusu. Pēkšņi iedrāzās Vitorfs un bez kāda ievada paziņoja:
Virsniek, es uzzināju, ka skaistā Elzbete ir Freidenbergas pilī. Pilskungs viņu nolaupījis un tur gūstā, gribēdams padarīt par savu kaislību upuri.
Lips Tulians uztraucās:
— Freidenbergas pilī? Ko es teicu? Nu, vai jūsu brālēns nav nelietis? Zināms, tāds ar tādu — znots ar sievastēvu — gluži vienādi!
Freidenbergs vai plīsa aiz dusmām. Bet, apzinādamies savu stāvokli, klusēja.
Vitorf, pagādā mūsu kavalieru apģērbus! Neaizmirsti zobenus un parūkas! Medību svārkus nost! Būsim reiz atkal lepnie švīti!
Vitorfs aizsteidzās izpildīt pavēli.
Lips Tulians uzrunāja veco Freidenbergu:
Nu, lai jums rupjmaize ar pienu iet labi pie sirds. Bez dārgiem vīniem un cepešiem jāiztiek, bet tas jūsu treknajam vēderam nekaitēs!
Tas nav bruņnieciski! Jūs esat Mengsteins, un es prasu bruņniecisku izturēšanos.
Viņš vēl gribēja turpināt, bet Lips Tulians viņu pārtrauca:
Es esmu laupītāju vadonis. Un jūs mani par tādu padarījāt, jūs bagātie, augstprātīgie kungi. Jūs sēžat uz saviem naudas maisiem, bet saviem apakšniekiem liekat badu mirt! Klusē tagad, vai…
Viņš pacēla dūres, un resnais muižnieks pa galvu pa kaklu palīda zem galda.
NeJietis, bezsirdis, nu tu līdīsi pagaldē, bet, kad savus nabaga zemniekus kāvi un mocīji, tad iedomājies nez kas esam! O, kā es ienīstu tevi! Tad jau desmitreiz labāk būt laupītājam.
Laiks ir dārgs, — Lips Tulians teica. — Man jāsteidzas uz Freidenbergu, iekams nav par vēlu!
Viņš izgāja un aizslēdza durvis.
Vitorfs jau ģērbās. Arī Lips Tulians ietērpās bagāta muižnieka kostīmā ar zelta izšuvumiem un jātnieka zābakos ar piešiem.
Saposušies viņi izgāja pagalmā, kur jau gaidīja divi apsegloti zirgi.
Drošie jātnieki izauļoja pa vārtiem, dodamies pretī jaunām briesmām.