Atgriezīsimies Freidenbergas pilī, kur atstājām Elzbeti un vājprātīgo tajā brīdī, kad pilskunga sulaiņi ar cirvjiem sāka apstrādāt durvis.
Durvis vēl turējās. Bet cik ilgi? Skaidas šķīda uz visām pusēm, durvis līgojās, un pēc dažām minūtēm tie iebruks iekšā.
Pilskungs" gaidīja lejā, gribēdams Elzbeti tikai tad dabūt savā istabā, kad viņas pretestība būs pārvarēta. Viņš tik tikko spēja valdīties, gaidīdams brīdi, kad Elzbete būs pilnīgi viņa varā.
Brīkšķis, durvis ielūza, un sulaiņi iebruka istabā. Telpa bija tukša. Vājprātīgā, rokas izpletuši, stāvēja guļamistabas durvīs.
Atpakaļ, nelieši, lai neviens nedomā manu bērnu apgānīt! Projām, vai es jums acis izskrāpēšu!
Sulaiņi neviļus apstājās, skatīdamies uz saniknoto sievieti.
Tur viņa ir! — pilskungs sauca. — Ejiet iekšā! Vai jūs no plānprātiņas baidāties? Jūsu taču ir vairāk, gāziet viņai!
Sulaiņi, zinādami, ka saņems labu atalgojumu, neganti kliegdami uzbruka Elzbetes sargātājai.
Sieviete cīnījās ar pārcilvēcīgu spēku kā lauvu māte, kam grib atņemt bērnu.
Kāds sulainis dabūja tādu triecienu, ka nokrita uz grīdas. Brīdi likās, ka sulaiņi ir pārspēti. Bet pilskungs atsauca vēl citus kalpus, un tie ar jaunu sparu uzbruka vājprātīgajai.
Elzbete, redzēdama, ka aizstāvēšanās ir veltīga, izskrēja no paslēptuves un, žēlastību lūgdamās, nokrita pilskungam pie kājām.
Pilskungs, meiteni apkampis, sāka to zobgalīgi mierināt:
Pareizi, mīlulīt, lūdz nu par trako veceni! Viņai nekas ļauns nenotiks, likšu tikai uz dažām dienām ieslēgt dzelžos, kamēr trakums pāries.
Un viņš pavēlēja kalpiem, kas turēja vājprātīgo, ieslēgt to dzelžos. Bet, ja vēl nerimstas — sist ar pātagu, līdz apklust.
Elzbete, līdz nāvei nogurusi, drebēja kā putniņš vanaga nagos.
Pilskungs ienesa meiteni ejā un patlaban gribēja nest to uz savu guļamistabu, kad viņu sveicināja kāda vīrieša balss.
Pilskungs, ieraugot tūvojamies divus lepnus kavalierus, uztraukts apstājās.
Mēs gan jūs traucējam, fon Freidenberga kungs!
Katrā ziņā… — tas stostījās. — Mana jaunā radiniece paģībusi… un…
Neģēli! — kavalieris atcirta. — Tu gribi pavest nevainīgu meiteni? Meli, tā nemaz nav tava radiniece!
Viņš atņēma tam Elzbeti un ielika Vitorfa rokās.
Pilskungs bija tik pārsteigts, ka acumirkli nezināja, ko iesākt aiz kauna un dusmām. Bet apzinādamies, ka viņš taču te ir kungs, sirdīgi uzbļāva:
Ko jūs uzdrošināties! Kas jūs tādi esat?! Kā drīkstat tik apvainojoši izteikties?!
Ienāca sulaiņi. Pilskungs sāka rāties, ka svešinieki ielaisti pilī, kā arī pavēlēja apņemt svešajiem Elzbeti un izmest tos laukā.
Tie kungi teicās esam jūsu draugi, — sulaiņi taisnojās.
Metiet bezkauņas ārā! — pilskungs pavēlēja.
Kādi divpadsmit sulaiņi uzbruka svešajam, bet tas, sagrābis smagu atzveltnes krēslu, trieca ar to sulaiņiem tā, ka krēsls salūza. Sulaiņi, pa grīdu vārtīdamies, kliedza un vaidēja.
Taisieties, ka tiekat! Nosist jūs negribu, bet ejiet tūliņ! — svešais bargi pavēlēja.
Pa to laiku pilskungs bez apstājas raustīja zvana auklu, saukdams visus pilsļaudis palīgā. Tie arī "drīz salasījās koridorā.
Tagad pilskungs jutās drošāk. Viņš atkal pavēlēja atņemt svešajiem Elzbeti un pašus izvest pagalmā sodīšanai. Kalpi .paklausīja un metās svešajiem virsū."Taču pirmais uzbrucējs tika atsists ar tādu sparu, ka četri pieci nokrita zemē, un svešais stājās pilskungam pretī iesaukdamies: ! — Nelieti, vai tu zini, kas es esmu?
Iebrucējs, — pilskungs atbildēja.
Jā, tas es esmu. Bet tavi neģēlīgie darbi man lika nākt, un es ierados tev atmaksāt! Ja mani nepazīsti, tad klausies: Lips Tulians stāv tavā priekšā, tu neģēlīgais lops!
Izcēlās panika. Visi bēga kā traki, cits pār citu klupdami un kliedza:
Lips Tulians! Žēlīgais Dievs, mēs esam pazuduši! Palīgā! Vai! Vai!
Pilskungs, bija pārbijies. Viņš mēģināja bēgt, bet Lips Tulians to saķēra aiz apkakles.
Apžēlojieties, es neko ļaunu neesmu darījis! Ņemiet manu naudu, bet nenogaliniet mani! — pilskungs sāka lūgties.
Neko ļaunu neesot darījis, — Lips Tulians mēdīja. — Nav jau tikai tas vien, ka tu šo meiteni gribēji samaitāt. Simtiem ir to, kurus tu esi iegrūdis nelaimē, citus pat nobendējis! Pagaidi tikai, briesmoni, šodien pat es tev atmaksāšu!
Iesim pagalmā! — Lips Tulians teica Vitorfam. — Nelieši var aizvest mūsu zirgus. Ej tu ar Elzbeti pa priekšu, es nesīšu pilskungu!
Vitorfs gāja. Koridors bija tukšs, bet pagalmā skanēja uztrauktu ļaužu balsis.
Lips Tulians vilka fon Freidenbergu, kas turējās pretī ar kājām un rokām, gribēdams atsvabināties. Bet velti — Lips Tulians viņu saturēja vēl ciešāk. Viņi izgāja uz lieveņa.
Pagalms bija cilvēku pilns: pilskunga kalpi apbruņojušies izkaptīm un spriguļiem, liels pulks zemnieku ar vālēm, bet sakšu kareivju komanda ar bajonetēm.
Elzbete paģība.
Oficieris pavēlēja uzbrukt laupītājiem ar durkļiem.