Prāgā bija tirgus diena. Pulks zemnieku, sievas un meitas, mazi un lieli, jauni un veci plūda no visām malām pilsētā iepirkties. Sievas un meitas bariņos apstaigāja tirgus veikalu rindas.
Starp tām atradās arī Guste un čigānu meitene Lida, kuras bija ieradušās Lipa Tuliana uzdevumā.
Guste, runājot ar Lidu, rādīja laipnu seju, bet slepenībā loloja ļaunas domas. Elzbete vairs nestāvēja ceļā, toties skaistā mūķene gan. Bet vispirms vajadzēja atkratīties . no Lidas, lai viena pati varētu ieiet klosterī un viņas ļaunajam darbam nebūtu aculiecinieka.
Lidai Gustes viltība nenāca ne prātā. Guste iestāstīja Lidai, ka gribot ievākt tuvākas ziņas par sieviešu klosteri. Lai viltība izdotos, Lida tūliņ nedrīkstēja nākt līdzi, jo viņā uzreiz pazīšot čigānieti.
Neko ļaunu nedomādama, Lida palika apskatīt veikalus.
Guste uzmeklēja tirgus sargu un iestāstīja tam, ka kāda čigānu meitene izokšķerējot veikalus, lai paziņotu čigāniem, kur izdevīgāk zagt. Viņa ari Lidu iztālēm parādīja.
Tirgus sargs tūliņ devās turp, apcietināja Lidu kā zagli un aizveda uz cietumu.
Guste, to redzēdama, uzgavilēja. Nu viņa bija viena un netraucēti varēja piepildīt savu plānu.
Guste steigšus atstāja tirgus laukumu un devās uz klosteri.
Nonākusi pie vārtiem, viņa paraustīja zvanu. Vārtu sargs atvēra lodziņu, paskatījās un teica, ka nedrīkstot ielaist. Guste lūdza, lai ielaižot, jo viņai jārunā ar klostera priekšnieci, un parādīja vecajam monētu. Vārtu sargs brīdi vilcinājās, tad tomēr paņēma naudu un ielaida Gusti pa mazajiem vārtiņiem.
Kamēr vārtu sargs aizslēdza vārtiņus, Guste jau bija iegājusi klostera dārzā. Viņa brīdi pakavējās, visu labi iegaumēdama, lai vajadzības gadījumā varētu klosteri ātri atstāt.
Tad vārtu sargs aizveda viņu uz sargu namiņu un uzticēja kādai vecai slēdzējai, jo pats tālāk nedrīkstēja iet.
Sākumā slēdzēja gan pretojās, bet vārtu sargs to apvārdoja.
Izvadājusi Gusti pa drūmiem koridoriem, slēdzēja atstāja viņu priekšnamā, un pati iegāja pie priekšnieces.
Gustei ilgi nebija jāgaida.
Ienāca sirmā klostera priekšniece un, Gusti uzmanīgi vērodama, jautāja:
Ko meitene grib klosterī?
Es vēlētos šajā svētajā vietā atrast dvēseles mieru, — Guste žēlīgi teica. — Gribu palikt klosterī un pēc pārbaudīšanas laika saņemt šķidrautu.
Priekšniece pakratīja galvu.
Zemnieku meitas te neuzņem. Sis klosteris pieejams vienīgi pilsoņu un muižnieku meitām.
Guste uz tādu atbildi bija sagatavojusies.
So vienkāršo apģērbu esmu izraudzījusies ar gudru ziņu. Parasti es staigāju zīdā un samtā.
Kā tevi sauc, mana meita?
Kad būšu zvērējusi, tad teikšu.
Tu, kā rādās, esi no labām aprindām. Nu labi. Bet tev jāzina, ka te ir tāds paradums, ka ienācējas dod klosterim bagātīgas dāvanas. To dara visas, kas te meklē mūžīgo mieru.
To es zinu, cienīgā… Te būs mana pirmā dāvana. Vēlāk būs daudz, daudz vairāk.
Guste pasniedza smagu maku, caur kuru varēja redzēt spīguļojam zeltu.
Priekšniece vairs nešaubījās, ka viņas priekšā ir bagāta augstas kārtas dāma, un laipni sveicināja viņu:
Es sveicinu tevi, mana meita. Sājos svētajos mūros tu atradīsi dvēseles mieru!
Guste noskūpstīja priekšnieces roku.
Priekšniece piezvanīja. Ienāca dažas mūķenes, kam priekšniece svinīgi paziņoja par notikušo. I\āda mūķene paņēma naudas maku, lai aiznestu uz mantu glabātavu. Pārējās aizveda Gusti uz kādu tukšu istabrņu un ietērpa viņu mūķenes apģērbā.
Zemnieces drēbes Guste paslēpa savā cellē, un pārējās mūķenes uz to skatījās kā uz parastu lietu.
Steidzīgi uzlikusi kapuci, viņa vēlējās iet baznīcā lūgt Dievu. Sī vēlēšanās tika izpildīta.
Kāda veca mūķene pavadīja Gusti uz klostera baznīcu. Pārējās iegāja savās cellēs.
Arā bija gaiša diena, bet baznīcā valdīja krēsla. Vaska svecītes vāji apgaismoja altāri.
Mūķene aizgāja. Guste devās pie altāra un nometās ceļos.
Bet viņa nelūdza Dievu un neuzlūkoja Kristus tēlu. Viņa gaidīja savu ienaidnieci, laupītāju vadoņa mīļāko.
Klostera ieražas Guste zināja. Katra novice ik pusstundu ieradās uz lūgšanu. Un klosterī bija tikai viena novice, to Guste zināja.
Laiks pagāja. Pēkšņi atvērās durvis, ienāca slaida novice, nometās ceļos Kristus priekšā un sirsnīgi, klusi, bez vārdiem sāka lūgt Dievu. Tās seja staroja dievišķā spožumā.
Guste nodrebēja. Izlikdamās Dievu lūdzam, viņa ar labo roku meklēja zem kapuces un no saviem kuplajiem matiem izvilka mazu, bet ļoti asu dunci. To cieši, gandrīz krampjaini rokā sažņaugusi, viņa gatavojās pastrādāt slepkavību.
Hedviga, lūgšanā iegremdējusies, nemanīja, kādas briesmas viņai draud.
Guste sagatavojās kā tīģeris uz lēcienu. Pirksti žņaudza dunci. Acis glūnēja. Un viņa lēni pagriezās uz lūdzējas pusi, gatava pastrādāt velnišķo darbu.