Elbas krastā atradās Pilnicas pils.
Torņos plīvoja karogi. Tresotie sulaiņi skraidīja šurp un turp. Staļļos atradās vislepnākie zirgi, bet palieveņos greznas karietes.
Pilnicas pils arvien bija tā vieta, kuru Saksijas valdnieki ierādīja par dzīvesvietu savām mīļākajām.
So grezno pili jau Augusta priekštecis bija dāvinājis Rohlicas grāfienei, savai daiļajai mīļākajai. Tagad tur uzturējās karaļa mīlule grāfiene Kozela.
Jā, Hilda dzīvoja burvīgajā pilī, par kuras.brīnišķīgo iekārtojumu stāstīja neticamas lietas. Sajā pilī viņa bija kundze un pavēlniece.
Lai gan pils bija iekārtota sevišķi grezni un ērti, HiFdas mjļākā uzturēšanās vieta bija tā sauktais Venus templis, kas bija speciāli iekārtots Rohlicas grāfienes vajadzībām.
Tā bija varena marmora celtne.
Venus templī izskatījās kā īstā pasaku pilī. Visur starp zaļiem zariem atradās dažādas statujas. No zelta lauvu rīklēm marmora baseinos tecēja smaržīgi šķidrumi' it kā aicinādami uz peldēšanos. Taktī šūpojās mīksti ar zīdu apvilkti sēdekļi.
Hilda atradās Mīlas dievietes telpā, izlaidusies uz zīda spilveniem. Caur sniegbalto grieķu apģērbu bija redzamas viņas daiļās formas. Uz .gleznainajām rokām greznojās smagas zelta aproces. Tur viņa gulēja kā pati Venēra.
Un tomēr viņas sejā bija rūpes. Viņa sarunājās ar Kasparu-, kas, pie viņas kājām nometies, apbrīnoja savu pavēlnieci.
Hilda pavēlēja viņam klusēt.
Labi, Kaspar, es zinu diezgan. Mans krusttēvs par mani vairs -neliekas zinis, tādēļ jau arī kļuvu par kūrfirsta mīļāko. Nu, to jau es gaidīju. Bet viņš ir slims un drīz mirs. Bet saki man, vai Filips jau zina, ka es…
Kaspars pazemīgi palocījās.
To es, kundze, nezinu teikt. Izrādās, ka Lips Tulians ir visur un nekur. Saka, ka viņš visur esot redzēts — gan Prāgā, gan Varkalnos, gan pašā Drēzdenē. Iebiedētie |audis redz tikai spokus…
Esmu - pārliecināta, ka viņš atrodas tepat tuvumā. O, kaut viņš būtu sagūstīts, tad es būtu laimīga!
Par to es, kundze, šaubos.
Kādēļ? Gūstītāji taču viņu meklē pa malu malām. Un bagātais atalgojums, kas izsolīts par viņa galvu, pamudinās uz nodevību viņa paša ļaudis.
Tas var būt. Bet ko tas jums līdz? Dzīvu viņu tā kā tā
neredzētu.
Ko tu saki? Man taču ir no kūrfirsta garantija — dokuments ar viņa parakstu!
Kaspars pasmīnēja:
Pareizi, kundze. Bet grāfs Flemings, šķiet, pārliecināts, ka tikai Lipa Tuliana nāve var nākt Saksijai par labu/ jo varenais ministrs ir… — Kaspars vilcinājās.
Viņš ir … nu saki, kas?
Nu, es zinu, ka kareivjiem ir pavēlēts laupītāju vadoni tūliņ nogalināt!
Hilda iekliedzās.
Tad tā tiek turēts solījums! Labi, Kaspar, es pateicos par tavu uzticību. Grāfs Flemings ir viltīgs kā lapsa, bet sieviete var būt vēl viltīgāka. Un man karalis uzticas. Lipam Tulianam jādzīvo, un drīz viņš apkamps manas kājas Venus templī.
Kaspars paraustīja plecus.
Labprātīgi, jau nu gan viņš te nenāks, sevišķi kad uzzinās, ka komtese Hilda fon Brokdorfa tagad saucas grāfiene Kozela.
Hilda spieda roku uz krūtīm, it kā gribētu visas sāpes apspiest.
Ak, kā es esmu pārdevusies. Bet citādi nebija iespējams,ja gribēju iegūt to, kuru mīlu. Tagad man ir vara rokās, es varu izpildīt, ko tik karsti vēlos. Ilgāk vairs nekavēšos! Nu tu, Kaspar, zini manu vēlēšanos. Izdomā Lipam Tulianam kādu slazdu, lai viņš kristu tavās rokās. Viņš nedrīkst mirt. Atved viņu uz Pilnicas pili. Te man ir jau zināma vieta, man vienai, kur netraucēti viens ar otru varēsim aizmirsties.
Bet kūrfirsts? Viņš ir neuzticīgs un greizsirdīgs!
To es zinu. Bet es neesmu pirmā sieva, ko pieviļ. Es saņemu, ko viņš man dod. Šķiežu viņa bagātību, bet mana sirds viņam nepiederēs nemūžam. Tā pieder laupītāju vadonim.
Kaspars pārdomāja:
Tas, kundze, ir grūts uzdevums. Gandrīz neizpildāms!
Vai tā, Kaspar, ir tava izslavētā uzticība? Vai tu, slavenais lišķi, nevari izgudrot līdzekli, kā viņu ievilināt slazdā? Apdomā labi, citādi uz visiem laikiem būšu tava ienaidniece!
Vai, kundze, nesakiet tik briesmīgu vārdu! Jūs zināt, ka vienīgi tad es spēju dzīvot, kad jūs man dāvājat pa laipnam skatam. Es darīšu visu, visu! Un es jau esmu izdomājis, lai gan vēl ne visai skaidri, kā ar šo lietu likt galā.
Labi, Kaspar. Ja jau tu tā runā, tad tev šī lieta ir skaidra. Es pazīstu tevi jau vairākus gadus. Un tu kļūsi bagāts, ja atradīsi manu mīļo.
Par to es savu dzīvību lieku ķīlā!
Nu tad ej un dari! Es negribu ilgāk gaidīt. Galvenais, es baidos par viņa dzīvību!
Kaspars aizgāja. Viņš apskauda visus Hildas mīļākos un mīlētājus, ari pašu kūrfirstu. Cik ļoti viņš kāroja iegūt Hildu! Savu dzīvību viņas dēļ nebūtu žēlojis.
Hilda palūkojās parkā. Sajā brīdī pagalmā ieripoja karaliskā kariete. Tas bija kūrfirsts, kas jau iepriekš bija paziņojis par savu ierašanos šodien. Vēlreiz paskatījusies, Hilda redzēja kūrfirstu spožā uniformā soļojam pa parku uz Venus templi. Viņam sekoja kāds jauneklis pilsoniskā apģērbā. Hilda brīnījās, ieraugot svešo. Kūrfirsts parasti bija viņu apmeklējis viens. Taču nebija laika domāt, jo kūrfirsts tūliņ ienāca un, Hildu sveicinājis, neskopojās ar glaimiem. Ilgas liekuļodama, Hilda steidzās viņam pretī ar izplestām rokām. Kūrfirsts stāstīja, ka viņu atdzinušas šurp ne tikai mīlas ilgas, bet arī vēl.kāds svarīgs atgadījums.
Hilda sarāvās, iedomādamās, ka Filipam varbūt kas noticis, bet jautāt neuzdrošinājās. Kūrfirsts to nepamanīja, bet solīja Hildu apbērt dārgām dāvanām. Karš ar Zviedriju gan izmaksājot milzu summas, viņa mājturība aprijot visus ienākumus un kase esot tukša, bet viņš tomēr esot nodomājis Hildu karaliski apdāvināt, un, pateicoties laimīgam gadījumam, tas arī būšot iespējams.
Hildas acis iemirdzējās, jo viņa vēlējās kļūt bagāta, gribēja saraust miljonus .un tad kopā ar Filipu uz visiem laikiem pazust no Saksijas.
Kūrfirsts devās pie durvīm un lika svešajam ienākt.
Redzi, Hilda, šis kungs ir slavenais zeltlietu izgatavotājs Betgers. Tikai pateicoties lieliem naudas upuriem un spīdošiem solījumiem, man izdevās atvest šo slaveno vīru, lai tas savas zināšanas izlieto man par labu un saražo lielu daudzumu spožā metāla.
Kūrfirsts pagriezās pret Betgeru.
Nāc, slavenais draugs! Šeit, pie Venus tempļa ir ēka, no kuras var ieiet apakšzemes telpās. Tur jūs varat ierīkot savu laboratoriju. Jūs jau teicāt, ka zeltu varot fabricēt vienīgi zem zemes?
Tā ir, majestāt.
Kūrfirsts iečukstēja Hildai, ka lielākā daļa no saražotā zelta piederēs viņai, un tagad pats gribēja meistaru aizvest uz slepeno vietu. Hilda pūlējās slēpt nepatiku, jo šīm telpām blakus atradās tās, kuras Hilda bija rezervējusi Lipam Tulianam.
Ieeja bija aizslēgta.
Hilda vēl prātoja, kādā veidā būtu iespējams kūrfirsta nodomu grozīt, kad kūrfirsts kādā patumšā vietā ieraudzīja kustamies baltu cilvēka stāvu, kas, roku pacēlis, draudēja kūrfirstam un Hildai. Izrāvis zobenu, kūrfirsts devās turp un sadusmojies gribēja svešo iebrucēju uz vietas nogalināt.
Tajā mirkli bija dzirdami nicīgi smiekli — parādība pazuda. Zobens šķēla gaisu.
Kūrfirsts pavēlēja Betgeram iedegt burvju uguni, lai varētu izpētīt dīvaino parādību. Bet velti — nekur nekas nebija atrodams. Tomēr kaut kam tur vajadzētu būt, kūrfirsts spokiem neticēja. Viņš zvanīja, un ienāca vecais, sirmais tempļa sargs.
Seit ir ielīdis kāds bezgodis un paslēpies. Vai tā tu apsargā? Atbildi!
Majestate, sargi ir savas vietas. Neviena dzīva dvēsele bez grāfienes sulaiņa te nav ienākusi. Un sulainis jau aizgāja.
Un tomēr kāds te bija! —
Majestāt, tas nevar būt. Es lieku ķīlā savu galvu, ka Venus templī neviens nav ienācis. Sargi ir vecu vecie un uzticami.
Kūrfirsts pazina sirmgalvi jau sen un zināja, ka viņa dēļ tas pat dzīvību nežēlos. Jau viņa priekštecim tas bija uzticīgi kalpojis.
Kūrfirsts rādīja vietu, kur redzēta it kā sieviete.
Sirmgalvis pārmeta krustu.
Majestāte, par šo vietu tiek dažādi runāts. Grāfiene Rohlica, kas beidza dzīvi kopā ar savu .mīļāko, augsti svētīto kūrfirstu Johanu Georgu … viņa …
Nu saki — ko viņa?
Viņa te staigājot… tā stāsta… Ak, nedusmojiet, majestāt, savam padevīgajam kalpam…
Kūrfirsts neko neatbildēja un, pagriezies pret Hildu, teica:
Nāc, mīļā, es negribu vecā pļāpāšanas dēļ uztraukties. Un tu, vecais, pārmeklē to vietu, vai tur nav kādas slepenas durvis! Un, ja ko savādu atrod — tūliņ paziņo man!
Vecais palocījās, bet viņu pārņēma māņticīgas bailes, un, ejot uz minēto vietu, tas pastāvīgi meta krustus.
Kūrfirsts pamāja meistaram un burvju uguns pazuda.
Vai tu redzi, Hilda, ko viņš spēj?
Jā,jā,bet parādība mani sabiedēja. Es to skaidri redzēju.
Kūrfirsts viņu mierināja ar neskaitāmiem glaimiem.
Bet nu mēs esam klāt! — Viņš_ devās pie sienas un aizskāra kādu marmora statuju. Tā apgriezās kā uz burvju mājienu, un parādījās tumša eja. Hilda šo vietu jau zināja. Tur apakšā atradās greznās Telpas, kur reizēm bija uzturējusies grāfiene Rohlica ar kūrfirstu Johanu Georgu.
Kūrfirsts jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet, uzminis uz pirmā pakāpiena, iztrūcies atkāpās.
Jā, kas tad atkal ir? Vai tad pati elle ar saviem ķēmiem, vai ari mani kāds grib izmuļķot… Klausies, Hilda!
Lejā bija dzirdama stenēšana, tad baiga krākšana, kas pārgāja dobjā, pārdabiskā kaukšanā.