Jaunā novice Hedviga klostera baznīcā pie altāra lūdza Dievu.
Viņa nemanīja draudošās briesmas un dunci, kas tīkoja pēc viņas dzīvības. Viņa visa bija atdevusies sirsnīgai lūgšanai.
Guste jau gribēja durt. Viņa pakustējās. Acis liesmoja. Tagad! Nē, viņa domāja. Jābūt prātīgai. Ja viņa nogalinās Hedvigu, tad pati būs briesmās. Klostera mūris ir augsts. Arā var izkļūt tikai pa vārtiņiem, sargam radīsies aizdomas, tas nelaidīs.
Bet nav taču vajadzīgs nogalināt mūķeni te, altāra priekšā.
No Lipa Tuliana sarunas ar Vitorfu tā zināja .apakšzemes eju aiz altāra. Viņa paslēpa dunci azotē.
Hedviga vēl lūdza Dievu, bet, izdzirdusi svešu balsi, piecēlās.
Jūs esat briesmās! Lielās briesmās!
Kas jūs esat? — Hedviga jautāja.
Jūsu draudzene, kas jūs grib glābt. Tur aiz altāra glūn mūki, tie tīko pēc jūsu goda!
Hedviga kļuva bāla un iesaucās:
Bēgsim uz klosteri!
Par vēlu! Kamēr jūs lūdzāt, viņi paslēpās tur, un citi stāv pie durvīm. Tur nevar bēgt!
Ak, Pestītāj, glāb mani! — Hedviga lūdzās pie Kristus tēla.
Es jūs glābšu. Es dzirdēju mūkus apspriežamies un zinu, kā var izbēgt. Mani jau ari gaida tas pats liktenis, nelieši glūn arī uz mani. Sekojiet man, es zinu ceļu, pa kuru mēs izglābsimies.
Hedviga sekoja. Viņa taču nezināja, ka Guste melo. Iedomādamās jau reiz pārciesto, viņa ticēja negaidītās glābējas vārdiem.
Guste vilka Hedvigu aiz lielā altāra. Hedviga negribēja tur iet, baidīdamās no mūkiem, bet Guste ieskaidroja, ka tur viņu vairs nav. Tie gaidot pie baznīcas durvīm. Citur neesot kur bēgt, Guste apgalvoja.
Es tur neiešu! — Hedviga vaimanāja.
Guste bija atradusi slepeno ierīci, atvērusi akmeni un, neklausīdamas uz Hedvigas pretošanos, sagrāba to aiz drēbēm un vilka lejā.
Hedviga uz kāpnēm paklupa un smagi iekrita apakšzemes ejā.
Guste aiztaisīja izeju un piesteidzas pie Hedvigas, kas sāpēs vaidēja.
Tagad ir laiks, — Guste murmināja. — Te lejā viņa var palikt un trūdēt; mūki tik drīz nenāks. Un es varu iziet caur mūku klosteri. Ja vārtiņi uz ūdensgrāvi būs aizslēgti, nu, gan jau ceļu atradīšu. Mūris tur nav tik augsts .. .
Viņa klausījās. Augšā, baznīcā, bija dzirdami soļi un balsis.
Mūķenes bija ieradušās pavadīt lūdzējas uz viņu telpām. Neatradušas tās baznīcā, viņas sāka brīnīties.
Guste jau bija apņēmusies pastrādāt slepkavību, bet ātri apdomājās — varbūt Hedviga iekliedzas tik skaļi, ka mūķenes sadzird. Tādēļ būs labāk, ja viņa ievedīs to vēl dziļāk ejā un tur…
Arī Hedviga bija dzirdējusi baznīcā soļus. Domādama, ka tie ir mūki, kas varbūt ir ko manījuši un nāk šurp, viņa uzlēca kājās.
Guste, izlietodama viltību, palīdzēja Hedvigai, sakot, ka zin vietu, kur droši paglābties. Hedviga uzticīgi gāja slepkavai līdzi.
Hedviga atkal paklupa. Guste, domādama, ka nu pienācis īstais laiks, jau tvēra pēc dunča. Tagad Hedvigai jāmirst!
Guste dusmās nošņācās — bija pazudis duncis! Laikam pazaudēts uz kāpnēm.
Hedvigu mocīja bailes no mūkiem, bet tās deva viņai arī jaunu spēku. Viņa uzcēlās, lai turpinātu bēgšanu.
Guste, uztraukusies par neizdošanos, nezināja, ko iesākt.
Bēgsim! — Hedviga sauca. — Viņi mūs panāks!
Guste gan gribēja viņu tepat uz vietas kaut kā padarīt aukstu, taču iedomājās, ka Hedviga cīņā bez ieročiem sīvi pretosies. Ko darīt? Ceļu, viņa zināja. Labāk tepat! Viņa jau sniedzās pēc Hedvigas kakla, taču Hedviga aizskrēja.
Guste skrēja tai pakaļ. Hedviga arvien vēl domāja, ka pakaļ dzenas mūki un skrēja, pati nezinādama kurp. Guste sekoja uz pēdām.
Beidzot viņas sasniedza durvis. Tās viegli atvērās, un jaunavas izgāja mūku klostera pagalmā.
Mēnesnīcā visa apkārtne bija labi pārredzama.
No baznīcas plūda dziesmu un ērģeļu skaņas.Hūki bija sapulcējušies uz nakts aizlūgumu.
Guste mūrī ieraudzīja vārtiņus, par kuriem bija stāstījis Lips Tulians.
Turp! — viņa uzsauca un rāva Hedvigu līdzi. Vārtiņi bija tikai aizbultēti. Hedviga jau gribēja doties tālāk, bet, ieraudzījusi ūdeni, atrāvās.
Guste no mugurpuses Hedvigu spēcīgi pagrūda, un nelaimīgā iekliegdamās uz galvas iekrita dziļajā grāvi.