Zaļajā meža ielejā vienmuļi klabēja dzirnu akmens. Odens šalca un šķīda tūkstoš pilītēs. Pa jumtu skraidīja balti baloži. Bet šis ikdienišķais miers tomēr bija mānīgs.
Iekšā dzīvoja laupītāji, viņu balsis bija dzirdamas pagalmā.
Augšistabā sēdēja brīvkungs fon Freidenbergs, jo tas bija viņa cietums. Ap viņu laupītāji — sargi.
Viņu pulkā bija arī Zārbergs.
«Kad kaķa nav mājā, tad peles pa galdu!»
Sis sakāmvārds te bija īsti vietā.
Lips Tulians ar Vitorfu bija projām, un godīgākie šodien norīkoti sardzē. Tā nu dzirnavās saimniekoja tikai Zārbergs ar saviem bohēmiešiem.
Aiz gara laika nezinādami, kur dēties, viņi sāka tirdīt un mocīt veco pilskungu, kamēr tas, spēkus zaudējis, atteica, ka vairāk nerunāšot un sūdzēšoties viņu virsniekam. Tie saskaitās vēl vairāk un pavēlēja resnajam kungam staigāt pa virvi. Viņš sāka lūgties, bet laupītāji neatlaidās. Lai tikai staigā, tad varēs izsmieties, kad kritīs.
Pilskungs bija pagalam izmisis. Tad Zārbergs parunāja ar biedriem, un tie izgāja ārā. Kad Zārbergs ar brīvkungu bija palikuši divatā, viņš griezās pie tā ar jautājumu:
Ko jūs apsolāt, ja es jums izgodātu brīvību?
Došu pilnu maku naudas, ja mani un Libuši neaizskartus aizvedīsiet Freidenbergas pilī!
Es padomāšu, ko varu darīt. Ar mani jūs katrā ziņā labāk sapratīsities nekā ar Lipu Tulianu. Tas jūs netaupīs, bet es apmierināšos ar izpirkšanas naudu.
Vai jūs varēsit mani atsvabināt?
Jā gan, bet tad jums jānāk man līdzi, kad iešu. Varbūt, ka jūsu brāļadēls — Freidenberga kungs — izmaksās šo naudu?
Jā, jā, uz vietas!
Labi, jums jādod man vēstule. Ne tagad, bet vēlāk. Gaidiet, kamēr es atnākšu.
Zārbergs izgāja priecādamies, ka garā Zamuela un Lipa Tuliana piekritēju nav mājās.
Viņš pavēlēja sagatavot divus zirgus un sakravāt viņa mantas. Laupītāji paklausīja. Un Zārbergs jau sevi iedomājās kā vadoni.
Zārberga biedri savas mantas jau bija savākuši kādā vietā, kur tās ātri paņemamas. Tikko zirgi bija apsegloti, ienāca Zārbergs ar brīvkungu un viņa meitu Libuši. Tajā mirklī atskanēja pakavu dimdoņa, un Zārbergs kļuva bāls, domādams, ka Lips Tulians atgriežas. Bet tūliņ uzelpoja vieglāk, kad redzēja, ka jātnieks ir garais Zamuels, kas brīnīdamies stājās pretī ceļojumam sagatavotajam pulciņam.
Kas tas, Zārberg? Kā tu iedrošinies vest ārā gūstekņus? Vai tu nezini, ka virsnieks to ir stingri aizliedzis?
Es zinu visu, bet par to man maza bēda. Sie ļaudis nāks man lūdzi, un savu laupījuma daļu es arī paņemu.
Vai traks esi, Zārberg?!
Nē, es neesmu traks, bet gudrs. Man jau apnicis paklausīt, gribu reiz būt kungs. Dod ceļu!
Zamuels ar pistoli rokā iestājās vārtos, ne soli tālāk nelaizdams.
Nākamajā mirklī vajadzēja sākties atklātai cīņai.