Augusts Stiprais vai plīsa aiz dusmām, bet drausmīgā gaudošana no lejas turpinājās.
Izvilcis zobenu, viņš metās lejā. Viņam sekoja Betgers un aiz tā Hilda, šausmu pārņemta kā veļu valstī ieejot.
īsta sveču gaismas jūra pildīja slepenās telpas. Likās, ka pats mīlas dievs te ierīkojis savu mājokli.
Kūrfirsts, zobenu pacēlis, stāvēja telpas vidū.
Brīnums, kas tur var būt? — kūrfirsts teica. Atkal bija dzirdama baigā gaudošana zem grīdas, tieši tajā vietā, kur stāvēja kūrfirsts.
Elles rēgs! — karalis iesaucās. — Es zinu, ka te apakšā ir cieta klints. Te nav ne velves, ne ejas, un tomēr troksnis nāk no turienes. Ko jūs, Betger, par to domājat?
Meistars sataisīja noslēpumainu seju.
Starp debesīm un zemi ir daudz kas, par ko mūsu skolu zinības ne sapņot nesapņo.
Kūrfirsts iesmējās.
Ejiet, Betger, ejiet ar tādām veceņu pasakām! Vai jūs ticat gariem? Vai arī jums pašam ir ar tiem kāds sakars?
Hilda skatījās uz noslēpumaino vīru.
Daba ir bagāta ar noslēpumiem, Betgers atbildēja. — Un kas tāpat kā es, ir ieskatījies tās dziļumos, tas zina daudz ko tādu, ko pasaules bērniem nav labi zināt.
Kūrfirsts atkal iesmējās, bet kļuva nemierīgs, jo arī pats bija māņticīgs. Citādi jau tas nebūtu pieņēmis savā dienestā zelta izgudrotāju.
Kādu brīdi tie klusēja.
Vai te man būs jāiekārto sava laboratorija? — zelta meistars ieminējās.
Nē, mans mīļais, šīs telpas ierīkotas citām vajadzībām. Bet tepat tuvuma ir vieta, kur varēsit netraucēti strādāt. Bet neaizmirstiet, ka tikai ar manu atļauju drīkstat atstāt laboratoriju.
Tad jau savā ziņā es esmu cietumnieks?
Tas ir drošības dēļ. Jūs neesat pirmais zelta meistars, kas gribēja taisīt zeltu. Bet jūsu priekšgājēji bija krāpnieki, tie aizbēga,
Betgers kļuva vēl bālāks.
Un kas ar šiem krāpniekiem notika? — viņš jautāja.
Prasiet Kenigsteinas cietokšņa komandantam. Sie blēži tika pakārti. Bet jums, mīļais, es uzticos!
Es izpildīšu uzdevumu, majestāt, to es pierādīšu, izdarot kādu mēģinājumu.
To var tūliņ, — kūrfirsts apmierināts teica. — Nāciet līdzi! Tepat netālu atradīsim visu vajadzīgo.
Vajadzīgs vienīgi kausējamais katliņš.
Hilda bailīgi skatījās apkārt. Sīs telpas_ viņa jau pazina, jo vairākas reizes te bija ieradušies kopā ar kūrfirstu, bet šausmīgo gaudošanu dzirdēja pirmoreiz.
Kūrfirsts nojauta Hildas bailes.
Nebaidies, mīlulīt! — tas mierināja. — So ķēmu taisītāju es atradīšu un bargi sodīšu. Bet nu nāc! Tu redzēsi brīnumus. Sis Betgers man ir silti ieteikts, un par viņa spējām es nešaubos.
Valdnieks atvēra kādas durvis. Izgājuši pa tukšu koridoru, viņi sasniedza dzelzs vārtus. Drīz arī tie tika atvērti. Parādījās plašākas telpas — laboratorija, ko kūrfirsts bija licis ierīkot jau iepriekšējo zelta meistaru vajadzībām. Tur bija iemūrētas varenas krāsnis un pavardi. Visur mētājās ērmotas pudeles un glāzes, pie griestiem karājās izkaltētas ķirzakas un dažādi kukaiņi.
Vai viss ir kā vajadzīgs? — kūrfirsts jautāja.
Tik labu es nebiju iedomājies. Ja majestāte gribētu drusku paciesties,>tad ar mazu piemēru es pierādītu, ko spēju.
Lai notiek! — karalis atbildēja, un abi ar Hildu apsēdās.
Betgers skatījās apkārt kaut ko meklēdams. Pie sienām karājās
vairāki katliņi. Paņēmis vienu, viņš devās pie valdnieka.
Majestāt, šis katliņš ir tukšs!
To es redzu. Un tālāk?
' Betgers atkal paskatījās apkārt un ieraudzīja lielu dzelzs naglu. To viņš klusuciezdams pasniedza karalim.
Augusts smīnēja.
Vai jūs pataisīsit šo naglu par zeltu?
To es gribu!
Bet klausieties!' Tas mani nepārliecinās. Jūsu priekšgājēji arī prata to izdarīt. Un tomēr tie bija blēži. Tiem šādas zelta naglas atradās kabatā, un viņi tās veikli ielika katliņā. Izdariet kādu citu mēģinājumu!
Betgers stingri skatījās karalī.
Nē, majestāt, — viņš mierīgi atteica. — Es taisīšu šo mēģinājumu, un neviens mani nesauks par blēdi.
Nevērodams karaļa smīnu, Betgers uzlika katliņu uz pavarda un veikli iekūra uguni. Nagla atradās uz sola. Betgērs paņēma plēšas un uzpūta tādu uguni, ka dzirksteles vien šķīda gaisā.
—Majestāt, skatieties — tas ir mans noslēpums! — To teikdams, viņš izvilka no svārku kabatas pudelīti, kurā atradās skaidrs, bezkrāsains šķidrums. Līdz pusei apsmērējis naglu, viņš to iemeta katliņā.
Jūs jau naglu apsmērējāt tikai līdz pusei.
Lai jūsu majestāte pārliecinātos, ka neesmu nekāds krāpnieks!
Karalis purināja galvu.
Uguns zvēroja. - Sarkanas, dzeltenas un zaļas liesmas šāvās ap katliņu uz augšu. No katliņa nāca dobja dūkoņa.
Tad Betgers, augstu pacēlis katliņu, apgrieza to, un liela nagla skanēdama nokrita uz klona.
Brīnums!
Naglas augšgals bija tāds pats — melns un sarūsējis, bet apakšgals mirdzēja un laistījās.
Puse sarūsējušās dzelzs naglas bija pārvērsta par zeltu. [1]
Karalis brīnījās.
Sī ir tā pati nagla, — Betgers lepni teica. — Rādiet to profesoriem, lai viņi izskaidro, kā iespējams zeltu savienot ar dzelzi. Ja to kāds izskaidros, tad, majestāt, lai mani ari pakar!
Labi, es likšu to pārbaudīt. Un, ja jūs manu vēlēšanos izpildīsit, tad no manas žēlastības varat sagaidīt ļoti daudz. Tad apbēršu jūs ar bagātību un iecelšu lielā godā.
Betgers zemu palocījās. Viņš gribēja iemantot lielu godu.
Kad jūs gribat sākt strādāt? — karalis jautāja.
Kad jūsu majestāte vēlas. Tūliņ!
Labi, es došu pavēli. Viss, ko jūs prasīsit, tiks izpildīts.
Karalis zvanīja, lai aicinātu Venus tempļa pārzini. Hilda lēni aizskāra Betgera roku un čukstēja: — Es vēl šonakt gribu ar jums runāt.
Varbūt Hilda gribēja tam uzticēt kādu noslēpumu, vai ari… jā, kas to lai uzmin?