Bija nakts. Tikko bija pārgājis bargs pērkona negaiss. Zibens gaismā varēja redzēt divus vīrus, kas staigāja gar Prāgas ūdens- grāvja mūriem.
Tie bija divi čigānu jaunekļi. No viņu ar zeltu izšūtiem apģērbiem varēja manīf, ka tie pieder pie cilts bagātākajiem.
Tas ir velti, Cambo, ka mēs te ložņājam. Savu Lidu tu neatradīsi! — vecākais teica.
Bet tā es viņu neatstāšu! — Cambo atbildēja.
Nabaga draugs! Ko tas palīdz: mēs taču zinām, ka viņu apsargā cietumā.
Jā, bet viņa nav vainīga. Tāds čigānu bērns jau netiek uzklausīts.
Tas tiesa, tu arī zini, cik necilvēcīgi ar mūsējiem apietas. Lidai ir veca nauda un citas tādas lietas klāt, kuras būs pietiekošs iemesls, lai viņu kā raganu sadedzinātu uz sārta!
Cambo vīstīja dūri.
Lai tikai iedrošinās! Tad es Prāgu aizdedzināšu no visiem stūriem!
Jā, ja nebūtu augsto mūra vaļņu, — otrs atbildēja.
Cambo mīlēja Lidu, un tas, ka viņš nespēja to glābt, satrauca
viņu līdz ārprātam. Viņš gribēja to atsvabināt. Nabaga puisis! Viņš zināja, ka pilsētā nedrīkst rādīties.
Cambo kaut ko murmināja par slepkavību, par asinīm, bet zināja, ka neko nespēj izdarīt. Otrs mudināja doties projām: līdz gaismai te nedrīkstēja palikt.
Zibens atkal apgaismoja apkārtni. Cambo ieraudzīja ūdens grāvī starp niedrēm kādu melnumu. Tas bija gluži tuvu pie malas.
Cambo devās paskatīties, kas tur ir, un biedrs viņu pieturēja, lai viņš neiegāztos dziļumā. Cambo izvilka no ūdens cilvēka ķermeni.
Apvāršņa malā atkal uzliesmoja zibens violetā gaisma, un čigāni varēja apskatīt savu atradumu.
Sieviete … kāda mūķene … noslīkusi! — abi reizē iesaucās.
Jāpameklē, vai viņai nav klāt zelts un briljanti? — pirmais teica.
Iedomājušies, ka te nav visai droši, čigāni apņēmās slīkoni- aiznest līdz mežmalai, kur varēs to pamatīgi izmeklēt. Viņi nesa pārmaiņus. No slīkones drēbēm pilēja ūdens.
Pagāja stundas, līdz viņi sasniedza vietu, kur bija apmetušies, Gusti un Lidu pavadīdami.
Ugunskura gaismā varēja slīkoni labi apskatīt. Viņas skaistums tā pārņēma čigānu prātus, ka tie, visu citu aizmirsdami, domāja tikai par viņu. Un tiklīdz tie pamanīja dzīvības zīmes, tā katrs gribēja izglābto iegūt sev. Sākās strīds.
Nonāca tiktāl, ka abi draugi sāka kauties. Beidzot tie ķērās pie nažiem, bet viņus iztraucēja kāds pienācējs. Tā bija Lidas māte.
Viņa nāca savas meitas dēļ un krietni izbāra Cambo, ka tas tik ātri varot aizmirst Lidu un svešas mūķenes dēļ gribot ar draugu kauties.
To viņa draudēja pateikt čigānu karalim, Lidas tēvam, kas kaušļus neatstāšot bez soda.
Tas līdzēja. Cambo aizsvieda nazi, lūgdams piedošanu un solīdamies Lidu mīlēt. Arī pretinieks nometa nazi.
Čigāniete teica, lai izstāstot visu, kā bijis. Mūķene vēl gulēja nekustīga, un vecā čigāniete rūpīgi viņu aplūkoja.
Nudien, skaista meitene, kas zina, kāds labums mums no tās var būt. Bet par visām lietām jāatsvabina Lida. Cambo, tev būs jāpilda manas pavēles!
— Es darīšu visu, visu, tikai neapsūdziet mani karalim! Tad es esmu pazudis.
Nu labi, es jums piedodu, bet jums jādara, ko pavēlu: tu, Cambo, ej tūliņ uz Prāgu. Te jāpieliek visas pūles, lai tev pašam neizietu plāni. Tev jāpaziņo pilsētas domei, ka kāda skaista mūķene atrodas čigānu varā, un, ja tie Lidai darīs ko ļaunu, mēs par to atriebsimies mūķenei. Gan tad bargie valdes vīri pratīs izturēties apdomīgi.
Cambo apsolīja visu izpildīt.
Un tu, — viņa sacīja otram. — Tu dodies mežā uz to vietu, kur mēs bijām pirms pāris nedēļām. Tur ir rati ar zirgu, ko uzrauga mans jaunākais dēls. Pirms dienas gaismas tu būsi ar ratiem atpakaļ, un mēs tur paslēpsim mūķeni. Pēc tam brauksim uz Bohēmijas mežiem, kur apmetušies mūsējie. Nu, ātri! Nekavējies!
Čigāni aizgāja. Vecā, lepna uz savu varu, kā jau karaļa sieva, devās uz to vietu, kur sūnās gulēja Hedviga. Redzēdama Hedvigas skaistumu, viņa domāja meiteni ieprecināt savam vecākajam dēlam, kas negribēja precēties ar čigānieti.
Hedviga sakustējās.
Nekliedz, manu eņģelīt! — vecā teica un apmeta lakatu Hedvigai ap galvu. Hedviga gribēja no lakata atsvabināties, bet čigāniete sasēja viņai rokas. Nu viņa atradās čigānietes varā.