Zārberga biedri draudēdami stāvēja pret mazo Zamuela pulciņu.
Dod ceļu! — Zārbergs kliedza un izšāva uz Zamuelu. Pistoles lode aizskrēja gar Zamuela galvu.
Pie velna ar tevi, tu, blēdi! — tas iesaucās. Zārbergs saliecās, un lode ieurbās kādam bohēmietim krūtīs. Tas iekliegdamies saļima.
Pistoles un šautenes krakšķēja. Zārbergs, baidīdamies no Lipa Tuliana, pavēlēja doties ceļā uz Greifensteinas drupām, domādams, ka Lips Tulians tur nekad vairs nerādīsies.
Un, ja arī viņš nāktu, tur dažiem vīriem bija iespējams aizsargāt ceļu pret veselu bandu. Bez tam, un tas bija sevišķi svarīgi, tur bija savākts daudz ēdamā.
Zārbergs veda Libušes zirgu, bet kāds bohēmietis brīvkunga zirgu.
Priecājieties! — Zārbergs teica. — Nu jūs esat atkratījušies no jūga, ko jums uzspieda Lips Tulians. Pie velna, kam mums vajadzīga tāda disciplīna? Pietiek, ja jūs man kā vadonim paklausāt, kad ejam laupīt. Mēs ne pašam velnam neprasīsim, vai tas bagāts, vai nabags, ko aplaupām. Nauda paliek nauda, un glīta zemnieku skuķe tikpat laba kā muižnieku vai pilsoņu meitas. Tie tik būs svētki, un kur nu vēl brīvā dzīve!
Laupītāji vicināja cepures un sauca:
Urā, lai dzīvo mūsu vadonis Zārbergs, lai dzīvo!
Zārbergu pārņēma sajūsma, jo nu beidzot viņam bija izdevies
sasniegt kāroto mērķi. Nu varēja smieties par Lipu Tulianu.
No Zārberga vārdiem brīvkungs neko nebija ņēmis vērā, toties Libuše bija dzirdējusi visu un tagad vēlējās labāk atrasties Lipa Tuliana varā. Viņas bažas par nākotni pieauga ar katru minūti.
Zārbergs to manīja un lišķīgi mierināja, ka pret izpirkšanas naudu viņu un tēvu atlaidīšot brīvībā sveikus un veselus.
Libuše apmierinājās, bet Zārbergs, perinādams sevī ļaunas domas, tikai smīnēja.
Tuvojās vakars. Uzlēca mēness, apgaismodams laupītāju ceļu. Taka veda pret kalnu. Jau astoņas stundas laupītāji bija gājuši bez atpūtas. Bija pusnakts, kad parādījās vecie Greifensteinas mūri. Laupītāji uzgavilēja, zinādami, ka apakšējās telpās pārtikas, vīna un spirta papilnam.
Zārbergs vīstīja dūres, jo nesen te bija paglabāts liels laupījums, bet Lips Tulians to bija aizvācis citur. Kur, to zināja vienīgi Vitorfs un Zamuels. No ta laika Zārbergs kļuva par Lipa Tuliana nāvīgāko ienaidnieku. Bet nekas! Gan viņam drīz gadīsies jauns laupījums!
Drupas bija sasniegtas. Zārbergs piegāja pie biedriem, tos izrīkodams. Vienu aizsūtīja ar zirgiem ganībās, pārējos sadalīja divās līdzīgās daļās; daļai bija jāpaliek sargāt māju, otrai — vai nu jāiet laupīt, vai gulēt.
Lai notiek tā, virsniek! — laupītāji piekrita.
Lai tad nu nāk Lips Tulians. Nē, viņš sargāsies, bet, ja nāktu, tad — zemē viņu! — Zārbergs pavēlēja.
Zemē viņu! — bandīti atsaucās.
Tagad nav ko baidīties, nu reiz varam kārtīgi uzdzīvot. Ha, ha, ha, biedri! Lips Tulians allaž gribēja ieturēt mēru. Pie velna, kādēļ tad mums ir vīns, ja nedrīkst dzert! Ņemiet pāris mucas no labākā un dzeriet! Pie manis nevienam nekā netrūks. Zelts, spēles, vīns un sievietes — tā tik būs dzīve!
Laupītāji steidzās ienest vīnu no paslēptuves dzīvojamtelpā.
Libuše ar tēvu izbijušies, ne vārda nerunādami, stāvēja viens otram blakus. Zārbergs devās pie viņiem un teica:
Rīt es sūtīšu ziņnesi uz Freidenbergas pili pēc izpirkšanas naudas; gan jau jūsu krustdēls to iedos.
Jā, to es pats viņam rakstīšu. Bet tad taču mēs būsim brīvi?
Pats par sevi saprotams, — Zārbergs viltīgi atbildēja. Viņa glūnošās acis neatlaidīgi vēroja Libuši.
Nāciet man līdzi! — viņš pavēlēja.
Laupītāji jau bija uzvēluši augšā divas vīna mucas un naski ap tām rīkojās. Par Zārbergu, kas patlaban kāpa pa kāpnēm lejā, viņi nelikās ne zinis.
Brīvkungs ar Libuši paļāvīgi sekoja. Viņi brīnījās par grezno iekārtu.
Nabaga brīvkungs ar savu paļāvību! Viņam taču vajadzēja iedomāties — ja viņu tiešām gribētu atlaist brīvībā, tad vestu ar aizsietām acīm, lai viņš nezinātu, kur bijis, un nevarētu uzsūtīt ķērājus.
Pilskungs to nebija iedomājies. Zārbergs rīkojās droši, bet tā bija izlikšanās. Ja viņu rūpīgāk uzmanītu, būtu skaidrs, ka nelietis rīkojas ar aprēķinu.
Libuše stāvēja savrup, bet brīvkungs apbrīnoja lielisko iekārtu.
Zārbergs devās pie viņa un veda to, solīdams parādīt kaut ko s'evišķu.
Atvērās kādas slepenas durvis. Pilskungs ziņkārīgi gāja tajās ieskatīties. Zārbergs grūda viņu ar visu spēku, un resnais pilskungs pa kaklu pa galvu iegāzās…
Durvis krakšķēdamas aizkrita ciet.