Upmalas kārklos gulēja divi vīri, aukstasinīgi skatīdamies jātniekos, kas gribēja viņus sagūstīt.
Vitorfs vairs neticēja, ka izdosies izbēgt, bet Lips Tulians pavēlēja, lai viņš darot tieši tāpat kā vadonis.
Ņemsim uz grauda abus pavēlniekus, tie ir īstie bendes; kareivjus neaiztiksim! — Lips Tulians teica.
Urā, virsū! — dragūni kliedza.
Divi šāvieni atskanēja reizē. Abi pavēlnieki izgāzās no segliem, un viņu izbijušies zirgi auļoja tieši turp, kur bēgļi bija paslēpušies.
Lips Tulians acumirklī satvēra pavadu, uzlēca seglos un, paskatījies uz Vitorfu, redzēja, ka arī tas jau uzlēcis otrā zirgā.
Dragūni kliedza. Sprakšķēja šāvieni. Bēgļi auļoja uz meža pusi. Pa visu plašo lauku, pāri grāvjiem un ceriem notika traka vajāšana.
Bēgļi tomēr pirmie sasniedza mežu.
Bet te viņus sagaidīja Freidenbergas sulaiņi, zemnieki un kareivji, kas jau iepriekš bija te atsūtīti aizsprostot ceļu, ja bēgļiem laimētos izbēgt no dragūniem.
Kaprālis pavēlēja sagaidīt tos ār bajonetēm un uzsauca vajātājiem turēties dūšīgi.
Likās, ka bēgšana neizdosies.
Lips Tulians piespieda piešus. Zirgs saslējās stāvus un ar lielu lēcienu iemetās gūstītāju barā. Tie bēga, un Lips Tulians ar Vitorfu ieauļoja mežā. Viņiem pakaļ tika raidīti šāvieni, taču mežā neviens ķērājs doties neuzdrošinājās.
Vitorf, vai jūs neesat ievainots? — Lips Tulians sauca.
Nē, virsniek. Bet jūs?
Maza skramba rokā, vairāk nekas. Zirgi ir labi. Bet nu pameklēsim Elzbeti, Vitorf. Viņas būs paslēpušās. No ķērājiem mēs izbēgām un tagad varam jāt lēnāk.
Mežs ir laupītāju patvērums, un kas var zināt, vai tur negaida arī citi, tāpēc ķērāji neuzdrošinājās doties mežā.
Lips Tulians ilgi meklēja Elzbeti, bet neatrada. Varbūt viņa, no ķērājiem bīdamās, jau iebēgusi dziļāk mežā?
Lips Tulians ieteica meklēšanu turpināt atsevišķi un vēlāk satikties Viļķu klintīs.
Abi atkal meklēja krustām šķērsām, saukdami un visādi ziņodami, bet atbildes nebija. Arī pēdas netika atrastas.
Elzbete bija pazudusi.
Beidzot abi laupītāji satikas Vilku klintīs.
Nu nekas cits neatlika, kā atgriezties meža dzirnavās un no turienes izsūtīt ļaudis meklēt. Mežs bija ļoti liels un savienojās ar Bohēmijas mežiem, kuros mita daudz tādu cilvēku, kas baidījās dienas gaismas.
Viņi jāja stundām ilgi. Jau sen bija nakts, un tikai bālā mēnesnīca apgaismoja viņu slepenās takas.
Beidzot kļuva dzirdama dzirnavu klaboņa.
Lips Tulians apturēja zirgu, brīnīdamies, ka sargu nav savās vietās.
Tur kaut kas nav kārtībā! — viņš teica un jāja tālāk.
Pieturi! Kas ir?
Uguns, — Lips Tulians atbildēja pieņemto paroli. — Es tas esmu. Kādēļ tu atstāji savu vietu?
Piedodiet, virsniek, dzirnavās notika trakas lietas. Zārbergs ar bohēmiešiem un dažiem citiem aizgāja un gūstekņus paņēma līdzi!
Šodien paši velni pret mani sacēlušies! Jāsim, Vitorf!
Dažās minūtēs tie sasniedza dzirnavas.
Viņus saņēma ar gavilēm. Garais Zamuels steidzās pretī un izstāstīja visu, kā bijis.
Lips Tulians apmierinājās, nevēlēdamies vairs tādus paklīdušus ļaudis vadīt. Viņš saprata arī, ka brīvkungam ar meitu tagad klāsies daudz sliktāk, bet viņus glābt tas nemaz nevēlējās.
Tad viņš izsūtīja kādu uzzināt Zārberga uzturēšanās vietu. Kādam citam uzdeva doties uz Vilku alu un atsaukt šurp tos, kas tur gaidīja, bet Vitorfam un pārējiem meklēt Elzbeti.
Viņi aizgāja pārģērbties un pēc brīža iznāca medību uzvalkos. Zamuels uzlūkoja virsnieku un pamanīja, ka tas pie cepures piespraudis trīs spalvas — divas baltas un vienu sarkanu vidū. Tā bija zīme, kg viņš iet atriebt.
Neviens neuzdrošinājās viņam jautāt, kurp tas jās, jo atbildi tā kā tā nesaņemtu. Lips Tulians iesēdās seglos un, izteicis Zamuelam vēl dažas pavēles, aizrikšoja tumšā naktī nemaz neatpūties.
Tālāk viņš palaida zirgu aulekšiem, arvien uzmanīgi skatīdamies apkārt.
Pēkšņi Lips Tulians apturēja zirgu, jo meža klajumiņā ieraudzīja kādu, kas ātri paslēpās biezoknī.
Lips Tulians šādas parādības neatstāja nenoskaidrotas un, piešus piespiedis, auļoja turp.