Saule margoja pār Elbas upes ieleju, un viņas staros žilbi laistījās baltie Pilnicas mūri. Zeltītie pīlāri meta ugunīgu vizmu Elbas viļņos un uz Venus tempļa jumta.
Augšā, ar mežu apaugušos pauguros, kas slējās augstak neka pils, staigāja divas sievietes. Viņas iznāca nelielā klajumā un apstājās.
Vecākā, vēl arvien skaista dāma sirmiem matiem, stāvēja blakus ļoti skaistai jaunavai. Varēja redzēt, ka tās ir māte ar meitu.
Tā bija Elzbete ar vājprātīgo sievieti. Brīnišķīgā kārtā viņas bija izbēgušas no Freidenbergas pils un tagad skatījās lejā.
Tā ir mana pils, Elzbet, tur ir mans dzīvoklis, tur tu kļūsi laimīga. Ak, mana dārgā Pilnica! Tik ilgi tevi neesmu redzējusi! Redzi, Elzbet, to zeltīto jumtu — tur es baudīju tik daudz laimes. Nāc, iesim uzmeklēt tavu tēvu!
Elzbete nepretojās, lai gan jutās ļoti nogurusi. Dienu un nakti iedamas, Viņas neko nebija ēdušas. Ogas un ūdens bija viņu vienīgais ēdiens. Sievietes nokāpa ielejā.
Tur, aiz augstā parka mūra, ir zeltītais Venus templis, kurā neviens nedrīkst ieiet. Es vedīšu tēvi šajā burvju pilī.
Viņa aizveda Elzbeti pie kādas kraujas, apsūnojušas klints. Elzbete vairs nespēja paiet.
Vēl īsu brīdi, dārgais bērns, vēl dažas minūtes un tu ieiesi karaliskā greznībā un godā. Te es esmu kundze. Un, kaut arī mani ilgu laiku ar varu atturēja, es tomēr zināju, ka atkal šurp atnākšu.
Elzbete tik tikko dzirdēja, ko viņas māte runāja.
Tuvojās jau vakars. Elzbete vēlējās nokrist kaut vai tepat sūnās un gulēt, gulēt, tik ļoti viņa bija nogurusi. Vājprātīgā viņu ieveda kādā klints.plaisā. Troksnis, un klintī kā uz burvja mājienu atvērās caurums. Sieviete ievilka Elzbeti sev līdzi un kāpa lejup.
Elzbete iedomājās pasaku par apburto pili un mantu pagrabiem, kuros mājojot ļaunie gari. Un te tā izskatījās.
Viņas gāja pa tumšu līkloču eju. Gāja palēnām, bet arvien uz priekšu. Ārprātīgajai šis ceļš bija labi pazīstams.
Tagad varēja sajust saldu smaržu.
Viņa apstājās.
Mēs esam klāt, — viņa teica. — Tagad, mans bērns, tu ieiesi tajā vietā, kur tava māte bija tik laimīga… Pacieties vēl mazliet, es attaisīšu slepeno bultu un …
Ar troksni atvērās kādas durvis.
Ejā ieplūda gaiša gaisma. Elzbete apžilba.
Ei, kas tur? — vienlaicīgi iesaucās kāda rupja un smalka balss.
Vājprātīgā un Elzbete stāvēja telpā, kur bija ierīkota laboratorija.
Viņām iepretim stāvēja jauns, bāls vīrietis, bet atzveltnes krēslā bija atlaidusies ļoti skaista jaunava.
Visi četri saskatījās. Kapa klusums. Te, lepni izslējusies, vājprātīgā devās uz priekšu un bargi jautāja:
Kur ir kūrfirsts?
Kūrfirsts? Jūs laikam domājat mūsu žēlīgo karali. Bet sakiet, no kurienes jūs nākat un kā te iekļuvāt? — bālais vīrietis jautāja.
Sieviete uzmeta.jaunajam nicinošu skatu:
Puika, kā tu uzdrošinies ar mani tik nekaunīgi runāt! Vai tu nezini, ka varu tevi sodīt, ja tu nebūsi paklausīgs? Es vēlreiz tev jautāju, kur ir sakšu kūrfirsts Johans Georgs!?
Tas jau sen miris, — atbildēja skaistā jaunava.
Miris? Mans mīļais kūrfirsts miris? Nē, nē, mani jūs nepiemānīsit! Nav jau pirmā reiz'i, kad man ar galma liekuļiem jācīnās. Bet Rohlicas grāfieni neviens nepazemos, neviens!
Bālais vīrietis saslējās, iesaukdamies:
Viltniece, jūs gribat būt grāfiene Rohlica, kas pirms gadu desmitiem aprakta Pilnicas pilī!
Tur apraka vaska lelli! Puika, jūs nožēlosit, mani par viltnieci saukdams! Vēl šodien kūrfirsts jūs sodīs par tādu bezkaunību!
Maģistr Betger, šī sieviete ir ārprātīga, — jaunā kundze teica.
Tā ir, grāfien. Pacietieties brīdi, es likšu viņu aizvest drošā vietā.
Viņš piezvanīja un laboratorijā ienāca spēcīgs vīrietis — Kaspars, grāfienes Kozelas vergs.
Elzbete bija saļimusi netālu no pavarda. Bālais vīrietis tai uzmeta kāru skatu.
Te ienākusi kāda vājprātīga sieviete, — Betgers teica. — Aiznes viņu tai telpā, no kuras nav ārpasaulē dzirdams neviens kliedziens!
Kaspars bija priecīgs, jo viņam ļoti patika mocīt nevarīgos. Acis pārgriezis, tas uzbruka viņai, bet ārprātīgā, ne soli neatkāpdamās, draudoši pacēla roku iesaucās:
Sargies, nelieti, aiztikt Rohlicas grāfieni!
Uz cietumu! Projām! Atri! Atrf! — Betgers sauca.
Hilda izbijusies aizbēga aiz galda. Kaspars sakampa veco dāmu, bet tā turējās pretī kā lauvumāte, un Kaspars divas reizes pakrita uz klona. Viņam laimējās paķert garu siksnu. Apmetis to sievietei, viņš pasauca Betgeru palīgā un kopējiem spēkiem pārvarēja un sasēja nelaimīgo.
Elzbete par spīti savai nevarībai metās klāt un sāka Betgeru lūgties, lai apžēlojas par nelaimīgo sievieti. Ātri pastāstījusi, ka tā viņu izglābusi no kauna, Elzbete sirsnīgi lūdza, lai taču Dieva deļ apžēlojoties. Bet velti.
Cietsirdīgais Betgers pavēlēja Kasparam sievieti aiznest. Kaspars paklausīja. Betgers sagrāba Elzbeti, iebīdīja raudošo meiteni kādā mazā, tukšā telpā un aizslēdza durvis.
Tad Hilda attapās, devās pie zelta meistara un teica:
Kasparam tūliņ jādodas uz rezidenci un jāpaziņo karalim!
To nevar, grāfieni
Kāpēc tad ne? Vai jūs .šīs sievietes pazīstat un ņemsit sava apsardzībā?
Betgers tuvojās Hildai.
Grāfien, jūs zināt teiku, ka mirušā kūrfirsta mīļākā grāfiene Rohlica neesot mirusi, bet ieslodzīta kādā paslēptuvē?
So teiku es esmu dzirdējusi.
Labi, lai paliek tā. Es uzņemots atbildību par to, ka šī sieviete nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo man ar to ir sevišķi nolūki.
Nolūki?
Uzklausiet mani līdz galam, grafien. Jus gribējāt mani pierunāt, lai es izliekos akls, kurls un mēms, ja redzēšot šajās telpās kādu personu, par ko jums esot liela interese… Un es liedzos to darīt.
Hilda nosarka.
Jā, es liedzos, lai gan par klusēšanu jūs man apsolījāt lielu summu.
Diemžēl jā!
Tagad klausieties! Esmu gatavs darīt visu, ko jūs prasāt, un par to izlūdzos līdzīgu pakalpojumu.
Kādu? — Hilda dedzīgi jautāja.
Klusuciešanu, — Betgers atteica. — Neviens nedrīkst zināt, ka šīs sievietes te ienākušas. Vājprātīgā pazudīs un meitene…
Hilda iesmējās.
Tas tiks izpildīts. Es zvēru, ka klusēšu. Meiteni jūs laikam ņemsit par savu mīļāko?
Varbūt, — zelta meistars atbildēja savādā tonī. — Jūs tātad klusēsit?
Kā kaps!
Betgers devās pie lielā galda, uz kura atradās vairākas veclaicīgas pergamenta grāmatas.
Domās iegrimis, viņš atšķīra kādu grāmatu, tajā kāda sevišķi nozīmīga vieta bija pasvītrota. Viņa acis nemierīgi pētīja veco rakstu.
To bija sarakstījis slavenais Nostradamus, kas pirms vairākiem gadsimtiem pratis no akmeņiem izgatavot spožo zeltu.
Uz kādu sarkaniem burtiem aprakstītu vietu skatoties, Betgera acis kļuva stiklaini stīvas.
Kas tur ko lasīt?
Betgers aizvēra grāmatu, bet viņa skatā uz Elzbetes istabiņu bija lasāma kāda briesmīga apņemšanās.
Jā, viņai jāmirst! Betgers gribēja daiļo meiteni nogalināt, lai iegūtu noslēpumaino gudrības akmeni.