Lips Tulians ātri ielēca krūmos un sagrāba noslēpumaino būtni, kas skaļi iekliedzās.
Laidiet mani! — meitenes balss lūdzās.
Guste! — laupītāju vadonis brīnīdamies iesaucās.
A, jūs tas esat, virsniek! Man jums daudz kas jāstāsta.
Vai tu viena pati?
Jā, jā, man nelaimējās. Prāgā ievēroja, ka Lida ir čigāniete un iemeta viņu cietumā, bet man pēc lielām pūlēm izdevās iekļūt klosterī.
Tu biji klosterī? Stāsti ātrāk! Vai tu skaisto novici redzēji?
Jā, baznīcā.
Tu ar viņu runāji?
Beidzot izdevās drusku parunāties. Bet, kad ieminējos par jums, viņa atcirta: šī esot Kristus brūte, kam ar laicīgām lietām neesot nekā kopēja.
To mana Hedviga nekad nesacīja!
Tomēr tā bija. Viņa no manis aizbēga, un es baidījos, ka viņa mani nodos.
Hedviga tevi nodotu? Nekad! Tavas bailes ir nepamatotas!
Nu jā, varbūt. Bet klausieties, ko vēl teikšu. Vai jums būs diezgan dūšas dzirdēt?
Ko tas nozīmē? Es varu visu dzirdē!
Man jums jāsaka, ka skaistā novice jau otrā dienā pēc manas iestāšanās bez pēdām pazuda. Kāda mūķene, kas ieradusies uz lūgšanu vēlāk, dzirdējusi balsis un redzējusi mūkus. Skaistā novice ap pusnakti gājusi Dievu lūgt. No rīta viņas celle bija tukša, un nekur viņu nevarēja atrast!
Lips Tulians nespēja atbildēt, jo viss, ko Guste stāstīja, likās ticams. Mūki jau agrāk bija viņai uzglūnējuši. Bet, kas zina, vai tikai Guste nav noklausījusies, kad viņi ar Vitorfu par to runāja.
Guste manīja, ka viņai netic, un turpināja:
Burzmā man izdevās no klostera izmukt. Nakti es pavadīju kādā mājiņā ārpus vārtiem. Otrā rītā dzirdēju stāstām, ka kāda gaiša, skaista mūķene izvilkta no pilsētas ūdensgrāvja noslīkusi! — Guste šņukstēdama beidza stāstīt.
Hedviga mirusi, nē, nē! — Lips Tulians iesaucās kā bez prāta.
Bet diemžēl tā ir. Es pati pa logu redzēju, ka vīri noslīkušo meiteni aiznesa uz pilsētu!
Mana Hedviga, mana Hedviga! — viņš lauzīja rokas.
Guste savu bija panākusi. Bet pēc brīža Lips Tulians nomierinājās. Viņš sāka apšaubīt to, ko Guste stāstīja, un gribēja par visu pārliecināties pats. Gustes ierunas nelīdzēja. Viņš sēdās seglos un aizauļoja. Sirds sāpēs sažņaudzās, viņš neizsakāmi cieta. Ja Hedviga mirusi, tad viņam vēl atlicis viens vienīgs mērķis: atriebība.
Lips Tulians jāja kā traks; kalnā, lejā — vienos lēkšos, līdz zirgs bija putās.
Viņš apturēja zirgu. Iztālēm atspīdēja uguns, lai gan tur nebija cilvēku mājokļu. Vai iegriezties citā ceļā? Viņš mirkli pārdomāja. Tomēr kā burvju vara vilka uz uguni. Viņš gribēja zināt, kas tur ir.
Nokāpis no zirga, viņš klusām devās uz priekšu, vezdams zirgu pavadā.
Laupītāju vadonis gribēja nepamanīts sasniegt nezināmo ugunskuru.