Lai dzīvo virsnieks un viņa līgava! Lai dzīvo… dzīvo!
Tā kliedzot piedzērušie bohēmieši apsveica Zārbergu.
Skaļie smiekli pieauga, kad meklētāji paziņoja, ka iedomāto spiegu vietā izrādījušies divi brieži, kas veikli aizskrējuši.
Tagad nebēdājieties, — Zārbergs mierināja. — Lips Tulians mūs nemeklēs, tam ir nopietnākas lietas, ko darīt. Viņš taču mums daudzreiz teica, lai ejam, kur labāk patīk. Tagad sāksim rīkoties patstāvīgi. Vispirms jāaplaupa Taranta.
Jā, laupīt, laupīt! — kliedza bandīti.»
Zārbergs laimīgs noraudzījās skaļajā barā. Viņš pazina nevaldāmos bohēmiešus, saprata, ka tie laupījuma dēļ gatavi vai ugunī skriet.
Bija nolemts aplaupīt bagāto Tarantas mācītāju. Lips Tulians nekad neatļāva aplaupīt garīdznieku, bet Zārbergam bija vienalga.
Ar to pašu gājienu viņš gribēja aplaupīt arī dažus turīgākos Ta- rantas iedzīvotājus.
Tagad vajadzēja pārdomāt, kā visdrošāk apsargāt Greifensteinu, jo saviem ļaudīm Zārbergs to nedrīkstēja uzticēt.
Viņš nolēma Libuši ieslēgt. Sešus bohēmiešus atstāja par sargiem. Sākumā viņi kurnēja, bet, kad tiem piesolīja laupījumu sadalīt līdzīgi, tad piekāpās.
Pārējie gatavojās ceļam. Tīrīja un izmēģināja šautenes, asināja dunčus.
Zārbergs staigāja smaidīdams, jo tagad viņš bija virsnieks. Dažreiz gan viņu māca bailes, kad iedomājās Lipu Tulianu, bet viņš centās tās pārvarēt.
Uzausa rīts. Zārbergs aplūkoja apkārtni un, neko aizdomīgu neatradis, nogāja lejā. Viņš pavēlēja, brīvkungam barību pasniedzot, neiet cauri greznajai telpai, kurā viņa bija ievietojis savu mīļāko.
Kad Zārbergs iegāja, Libuše sēdēja kaktā pilnīgi apģērbusies.
Tik bēdīga, mana dārgā, — Zārbergs iesaucās. — Kādu laiciņu tu paliksi viena. Man jākārto svarīgas darīšanas. Tikai neuztraucies! Mazajā istabā tev nekā netrūks, būs vīns un dažādi kārumi. Kastēs atrodas dārgas drēbes un rotaslietas!
Libuše klusēja. Viņu nomāca kauns, reizēm tā smagi nopūtās.
Zārbergs iesmējās.
Es ceru, ka pieradīsi, skaistā līgava. Rīt atgriezīšos. Ceru, ka tu mani mīļi sagaidīsi. Paliec arvien drošsirdīgāka un jautra, mana dārgā. Tad pie tavām kājām nobēršu visas pasaules dārgumus!
Libuše klusi piecēlās un iegāja blakustelpā aiz aizkariem.
Gan jau viņa pieradīs, — Zārbergs prātoja. — Pat Lipam Tulianam nav tik skaistas līgavas.
Tad Zārbergs aizslēdza visas durvis, noglabāja atslēgas un aizgāja pie saviem ļaudīm.
Visu dienu viņi gatavojās laupīšanai un pārmeklēja tuvāko apkārtni. Vēl laupītāji bija nedroši, bet atnākušie izlūki ziņoja, ka viss ir kārtībā. Beidzot varēja doties ceļā.
Tarantu vajadzēja sasniegt pusnaktī un pārsteigt mācītāja ļaudis pirmajā miegā.
Zārbergs kā vadonis nostājās savi bandai priekšgalā, lai pastrādātu neattaisnojamus kauna darbus.
Netālu no baznīcas lēzenā kalnājā atradās mācītāja māja. Tuvumā nebija citu māju, un laupītājiem tas bija izdevīgi.
Lai viņus nepazītu, tie nosmērēja melnas sejas. Tā arī bija radies nosaukums «melnā gvarde», kas ilgu laiku biedēja Vāciju.
Iestājās vakars. Laupītāji kā spoki līda caur krūmājiem, pa slepenam takam, kalniem un ielejam. Satumsa aizvien vairak, bet tas netraucēja gājējus, jo Zārbergs labi pazina ceļus.
Beidzot kādā pakalnē visi apstājās. No turienes varēja redzēt baznīcu un mācītāja māju. Nevienā logā nespīdēja gaisma, nogurušie ļaudis gulēja klusā mierā. Zārbergs to bija paredzējis.
Klusi izsūtīja sargus un izlūkus. Atskanēja ūpja brēciens — ziņojuma zīme. Tas vēstīja, ka sargi ieņēmuši savas vfetas un ceļš ir brīvs.
Sasniedza mācītāja māju. Tur visi bija iegrimuši saldā miegā. Mācītājs ar savējiem neparedzēja neko ļaunu un nejuta tuvās briesmas.
Atkal ūpja brēciens — uzbrukšanas zīme. Acumirklī plīsa stikli, un Zārbergs ar saviem pavadoņiem ielīda pa logiem.
Kas tur ir? Ak Dievs! Palīgā! Vīrs, te ir sveši cilvēki!
Guļamistabas durvis karstā laika dēļ bija atvērtas.
Mācītājs piecēlās. Mācītāja kundze un meita aiz bailēm palīda pagultē. Laupītāji drāzās iekšā. Zārbergs iebruka mācītāja istabā un, ar uzvilktu pistoli mocītājam draudēdams, pieprasīja naudu.
Tavs prāts, ak Kungs, lai notiek! — mācītājs lūdza.
Atdod naudu! — Zārbergs sauca. Pa to laiku kliegdami atskrēja pārbijušies mājas ļaudis. Divi veci kalpi un dažas jaunas meitas puskaili iesteidzās mācītāja istabā. Kāds no kalpiem sauca palīgā. Zārbergs iezvēla viņam pa galvu ar šautenes laidi, tā ka tas uz vietas bija pagalam.
Visuvarenais Dievs, stāvi mums klāt! — mācītājs lūdza.
Ko bļauj! Atdod naudu! — Zārbergs uzkliedza. — Citādi…
Kāds laupītājs vilka mācītāja kundzi aiz matiem ārā no pagultes.
Atdod, vīrs, tiem visu, ko viņi grib, lai tie mūs nenogalina!
Laupītāji pulcējās ap Zārbergu.
Skaistas meitas, virsniek! Ko ar tām lai darām?
Tās es atdodu jūsu ziņā!
Bravo, virsniek! — laupītāji kliedza un, sagrābuši meitas aiz matiem, rāva tās prom.
Dieva dēļ, apžēlojieties! — meitas lūdzās. Mācītājs metās starpā, bet Zārberga dūres sitiens to notrieca zemē.
Klusē! Citādi mirsi!
Mācītājs velti mēģināja pretoties. Meitas aizveda.
Kur tad mācītāja meita? —kāds laupītājs iesaucās. — Es nekur neredzu. Tā bija pati skaistākā!
Laupītāji saskatījās un turpināja meklēšanu. Lādēdamies tie izmeklēja visas gultas un kaktus. Viņi nesaprata, kur tā palikusi. Kalpones cīnījās visiem spēkiem, aizstāvēdamas savu godu.