Celmu būdā kādā mazā telpā bija paslēpta Hedviga. Telpa bija bez loga un tik maza, ka tanī tik tikko varēja apgriezties. Hedviga bija atžirgusi.
Vēl viņa nespēja aptvert visu notikušo, bet sāka jau pārdomāt savu pašreizējo stāvokli. Viņa saprata, ka atrodas bezkauņu varā un viņas gods ir apdraudēts. Drīz atklājās, ka tā tiešām ir.
No blakustelpas skanēja kādas sievietes vaimanas. Tūliņ pēc tam sekoja vecenes draudi:
Liecies mierā, citādi dabūsi ar džindžalu pa kailiem pleciem!
Tas līdzēja. Raudāšana mitējās, bija dzirdami tikai klusi šņuksti.
Hedviga izmisa, nezinādama, kur atrodas un kas viņu sagaida.
Būdā čigānu virsaitis sarunājās ar savu sievu, bēdādamies par
dēlu. Zemnieki būšot saķēruši. Bet — kā vilku piemin, tā vilks klāt. Dēls piepeši pārnāca. Pasveicinājis tēvu, viņš devās pie mātes, kura tam acīmredzot bija mīļāka un ar kuru tas arī labāk sapratās.
Beidzot tu atnāci! — vecene iesaucās.
Jā, māt. Bet šoreiz tukšām rokām. Es gribēju nolaupīt kādu skaistu sievieti, bet zemnieki tagad apsargā savas meitas it kā tās būtu no zelta.
Par to, dēls, nebēdā! Es jau tevi apgādāju. Un tava līgava ir arī no bagātas kārtas. Šodien atpūties, bet rīt dzersim kāzas!
Vai ir arī glīta?
Kā saules diena — gaiša, ar zilām acīm. Viņa ir skaistāka, nekā tu vari iedomāties. Vai gribi redzēt?
Nē, māt. Ja jau tu saki, tad esmu mierā. Un vēlāk ņemšu citas meitas arī, jo gribu darīt tāpat kā mūsu sentēvi, kam līdz ar dažādiem dārgumiem bija arī sievu nams.
Signāls! Jaunais čigāns uzlēca kājās un devās skatīties, kas tur ieradies.
Lips Tulians, — čigāns pārsteigts murmināja. — Ko šis atkal grib? Jau Lidu uz Prāgu aizsūtīja. Laikam gribēs mums par valdnieku uzmesties.
Jaunais čigāns acīmredzot jau uzskatīja sevi par virsaiti.
Ko tas nozīmē? — Lips Tulians īsi un noteikti jautāja. — Kāpēc jūs patvarīgi mainījāt savu nometni un nepaziņojāt man?
Čigāns jau iedegās dusmās, tomēr savaldījās.
Piedodiet kungs! Mūs apdraudēja vietējie zemnieki un vajadzēja ātri laisties lapās. Es gribēju jums paziņot rītdien.
Nav taisnība! Tu tikai gribēji man izbēgt. Bet sargies! Es pratīšu tevi atrast pat Ungārijas stepēs!
Jaunais čigāns, zemu klanīdamies, solījās būt padevīgs.
Es dzirdēju, ka Lida Prāgā aizturēta. Viņa man arvien bija uzticīga, tamdēļ tā noteikti jāatsvabina, — Lips Tulians teica.
Jaunais čigāns kļuva domīgs, jo, kamēr Lida vēl nebija atgriezusies, viņš nevarēja ar saviem ļaudīm aiziet. No Lipa Tuliana šimbrīžam vēl nevarēja izbēgt.
Dariet to, kungs, es būšu jums mūžam pateicīgs.
Nu labi, bet tev jānāk līdzi, es tev vairs neticu. Ka tu neaizbēdz!
Ak, kungs, es esmu slims, prasiet manai mātei. Tad man jānobeidzas!
Manis dēļ paliec te. Bet tad lai tavs jaunākais brālis nāk līdzi. Kur viņš ir? Es tūliņ gribu jāt projām!
Sajā acumirklī pienāca virsaiša sieva. Tā bija sarunu dzirdējusi un, baidīdamās, ka Lips Tulians neatrod celmu būdu vai neuzzina kaut ko par mūķeni, gribēja pēc iespējas ātrāk sarunu izbeigt.
Ā, tu tā esi! Kur tavs dēls? Lai viņš nāk man līdzi!
Es viņu atvedīšu, kungs, — vecene atbildēja un griezās uz krūmu pusi.
Vai tur arī jums ir teltis?
Tikai mūsējā. Mēs negribam pie citiem ļaudīm gulēt.
Lips Tulians pabrīnījās. Virsaitis arvien bija uzturējies starp saviem ļaudīm.
Kas tur par noslēpumu?
Ieskanējās tā kā sievietes vaimanas. Varbūt viņš būtu pārklausījies?