4.nodaļa Zaļsvārcis
Kā tevi mīlēju — Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!
Pēc šiem notikumiem jau pagājuši mēneši.
Atkal līksmi šalca mūzika, bet šoreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gaiši kauca trompetes.
Sakšu ciemā netālu no Bohēmijas robežām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.
Puiši piesita papēžus, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīkušie vaigi liecināja par dejas priekiem.
O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!
Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņš putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Daža laba sirds iesila, un dažs vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezdamies bija zadzis bučiņas.
Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.
Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tumšajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.
Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā audžumeita.
Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tumšo, košo acu pāris drūmi raudzījās uz meža pusi, kas kā mūris ietvēra netālo pakalni.
Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņš sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz audžumeitu, kuras augums bija daiļš kā pašai Venērai.
Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens neuzdrošinājās tam pretoties, jo viņš ieņēma ciemā pirmo vietu.
—- Tur sēž nabaga skuķe, — kāds ciema iedzīvotājs teica. — Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad audžutēvs skatās; viņš laikam ar to ļoti slikti apietas.
Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa audžumeita? Nav paša bērns? — kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.
Tā ir, un dažādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipāža un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņš, ko šodien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvēsele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.
Oho, tad es zinu labāk, — trešais iesaucās. — Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers — par meitenes uzturēšanu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis — bāž tik savā nepiepildāmā kabatā.
Nu, ja viņš to dzirdētu, — pirmais teica. — Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņš diezgan pierādījis.
Jā gan, es jau turēšu muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlaiž viņu no acīm.
Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt — tas viņam tīrais nieks,
— svešais teica.
Pirmais runātājs nobālēja.
Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņš tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?
Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos mežos redzēti šaubīgi cilvēki. Pirms dažām dienām dzirdēju, ka kareivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem mežiem briesmīgo laupītāju vadoni.
Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.
Ko tad jūs gribat, vai viņš kādam nabagam kaut matiņu aizskāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņš ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!
Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; muižas ļaudis sēž tepat tuvumā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. Žēlīgajam kungam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez šaubām, būs dzirdējis kādus vārdus, redziet, kā viņš pa brīžam skatās šurp.
Tas nav no muižas ļaudīm — tos es visus pazīstu.
Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs — piesargie- ties, dzirdat!
Zemnieki uzmanīgi aplūkoja svešo.
Tas sēdēja pie galda, putojoša alus krūze blakus, tiešām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrītoši tumši.
Viņam nebija ne šautenes, ne briežu ķeramā, bet mednieka svārki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spalvu, un, kad viņš iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās koši balti zobi.
Svešais piecēlās no sēdekļa. Viņš bija dzirdējis beidzamo vārdiņu zemnieku sarunā, jo viņa tumšās acis meta dusmu un nicināšanas zibšņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.
Taču viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Puiši vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejaukajam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.
Mednieks devās pie Elzbetes.
Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, — puiši zobojās. — Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.
Svešais dzirdēja ņirgas, asinis iešļāca viņa vaigos, bet viņš savaldījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz meža pusi.
Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? — mednieks iesāka, līdzjūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.
Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.
Jā, Elzbete pazina svešinieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija satikusi viņu mežā, kad meklēja tur no necilvēcīgā audžutēva patvērumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.
Par savām ciešanām gan tā nebija viņam stāstījusi, šai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņš jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā audžumeita.
Mednieks stāvēja viņai blakus.
Jūs nedejojat? — viņš jautāja.
Nē, — Elzbete sarka. — Es nevaru piedalīties šais priekos.
Kad ieradīsies jūsu nākošais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.
Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.
Florians? — viņa tikko dvesa. — Drīzāk miršu, nekā atdošos viņam.
Svešā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.
Asi vārdi bija uz mēles, bet viņš apspieda lielo saviļņojumu.
Daiļā Elzbet, — tas ātri ieminējās. — Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?
Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.
Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis šaubās, un viņa iekļāvās svešā rokās.
Puišiem visskaļāk gavilējot, svešais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.
Tie neviļus apstājās.
Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa — smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!
Visi puiši un meitas skatījās svešajā — ha, tā tik var dejot augsti kungi!
Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas šķita kā radīti viens otram.
Te drūzmu šķēla kāds vīrs. Tas bija ciema vecākais.
Viņa seja bija briesmīgi saviebta, acis ļauni glūnēja uz svešo.
Hallo, kas tad nu? — viņš rēca. — Ko tas svešais mesjē te maisās? Vai tūliņ nelaidīs manu audžumeitu vaļā!
Mednieks apstājās.
Ciema vecākais, plati izplēties, stāvēja viņa priekšā.
Ko tu iedrošinies, — tas šņāca, pret Elzbeti vērsdamies. — Pašu puišiem liec velti lūgties sev apkārt, bet ar šo, kurš nez no kurienes ieblandījies, tu dejo? Par to tu dabūsi, Florians tevi izmācīs. Pēc četrpadsmit dienām tu būsi viņa sieva, tu to zini!
Elzbetes mīļā seja pārvērtās. Vēl nupat tā bija domājusi vai mūžam lidināties ar šo vīru, un nu tai uzreiz tik rupjā veidā tika atgādināta patiesība.
Viņa neviļus uzmeta acis svešajam.
Ar neizsakāmu nicinājumu tas skatījās uz vecāko, ap kuru kurnēdami pulcējās ciema puiši.
Zaļsvārcis, kas šis tāds ir? — balsis sauca. — No muižas ļaudīm viņš nav, lielkunga ļaudīm ar viņu nav nekā kopēja. Tjd mēs noskaidrojām, laikam būs kāds uzklīdis vazaņķis!
Tumšs sārtums iedegās svešā vaigos, acis zibsnīja.
Puiši, pa pilnam miestiņa baudījuši, jutās droši un kurnēdami spiedās tuvāk.
Kas tie būtu par baznīcas svētkiem, ja prieki beigtos bez izkaušanās?
Elzbete trīcēja kā apšu lapa.
Manis dēļ neceliet ķildas! — viņa izbijusies lūdzās, jo labi pazina puišu nekrietnību.
Pagaidi tik, skuķe, — vecākais draudēja. — Gan mājās redzēsi!
Nabaga meitene sāka grīļoties, jo nebija jau pirmā reize, kad bezdievīgais audžutēvs viņu sodīja. Un vēl kā! Neko briesmīgāku nevarēja iedomāties.
Vecākais pievērsās puišiem.
Uz priekšu! — viņš pavēlēja. — Dzeniet prom šo uzklīdušo vazaņķi!
Puiši jau gribēja mesties svešajam virsū, kad tas pēkšņi izslējās un, paņēmis Elzbeti zem rokas, drošiem soļiem devās pretī, un tuvākie neviļus atkāpās.
Kādi gļēvuļi esat, — vecākais rēca. — Ha, ha, ha, — simts pret vienu! Uz priekšu, izoderējiet vifiam muguru, lai vēl pēc nedēļām atmin jūsu dūres!
Puiši no jauna spiedās svešajam virsū, gribēdami to iemizot. Bet mednieks ar Elzbeti stāvēja, muguru pret mūzikas estrādi pagriezuši.
Atpakaļ! — pērkona balsī viņš uzkliedza puišiem. — Ha, ja es nezinātu, ka esat sastrēbušies alu, tad jūs velnu redzētu par savu murkšķēšanu!
Sie vārdi bija kā eļļa ugunī.
Virsū viņam, — puiši kliedza. — Grābiet, samaliet miltos!
Pagaidiet! — Elzbete sauca, gribēdama doties pretī satrakotajam pūlim.
Bet mednieks viņu atturēja.
Nosist viņu! — kliedza satrakotie. — Gāziet gar zemi!
Elzbete apķērās medniekam.
Jūs esat pazudis, — viņa dvesa. — Bet es, es miršu ar jums!
Viņš pieliekdamies uzlūkoja drebošo meiteni, bet satrakotais
pūlis krākdams nāca virsū kā pērkona negaiss.
Vecākais kūdīja uzbrucējus — tik mirklis, un simts saplosītu vienu.
Zemnieku puiši bija piedzērušies, līdz beidzamam saniknoti. Skaidrs, ka svešajam nebūs glābiņa.
Te uzreiz satrakotais pūlis apstājās, priekšējie izbijušies metās sāņus un lūkoja paslēpties aiz biedriem.
Svešais stāvēja augstu izslējies, un viņa labajā rokā pazibēja pistoles stobrs, kura gals bija pagriezts pret uzbrucējiem.
Elzbete paskatījās augšā.
Dieva dēļ, — jaunava lūdza. — Nešaujiet, nepastrādājiet slepkavību, tas |ak ir liels grēks.
Svešais nicinoši savilka lūpas.
Neraizējieties, Elzbetes jaunkundze!
Tad viņš pievērsās bēgošajiem:
Nāciet tak šurp, ja jums ir drosme! Simts pret vienu — ha, ha, ha! Gļēvuļi!
Puiši stāvēja, nesaprazdami, ar ko sākt, kā būt, tik vecākais trakoja.
Pistole nav lādēta, — viņš sauca. — Un, ja arī ir, viņš nevienam nevar trāpīt, tā tik ir lielība. Gāziet viņam, lai neceļas vairs!
Ko? — mednieks iekliedzās. — Es jums rādīšu, kā šauju! Redziet to zemnieku ar pīpi zobos. Uzmanieties, jūs, lielībnieki, jēra dvēseles!
Tik pazibēja . . . tad rībiens . . . Elzbete iekliedzās, un pīpe, svešinieka lodes ķerta, izšķīda, ka šķēpeles vien aizskrēja pa gaisu. Puiši bēga — šur un tur skanēju izbaiļu saucieni.
Pagaidi tik, skuķi, — vecākais kliedza. — Tu plijies šim vazaņķim virsū, es ieslodzīšu tevi, badā turēšu, ūdens lāsīti nedošu, tik sitīšu, līdz paliksi guļot!
Elzbete drebēja kā gaiņāta stirna un, paklausot acumirkļa iedomām, vēl ciešāk piekļāvās medniekam.
Ak, ņemiet mani līdzi, — viņa lūdzās. — Neatstājiet mani tā necilvēka rokās, kas mani jau tik daudz mocījis un grib man uzspiest riebīgu vīru. Vediet mani zaļajā mežā, es, ak, mans Dievs, es nevaru no jums šķirties, es gribu palikt jūsu kalpone… Ubagošu priekš jums, ja vajadzīgs, bet bez jums vairs nespēju dzīvot. ..
Elzbetes balss pārtrūka šņukstos.
Puiši atkal sāka trokšņot.
Virsū viņam! — vecākais kliedza. — Nevajag ļaut atkal pie- lādet, žigli zemē viņu, viņš ir bīstams cilvēks, varbūt pats…
Mežonīgi smiekli pārtrauca vecāko.
Svešais stāvēja, viņa staltais augums šķita slejamies arvien augstāk, labā roka sažņaugta dūrē.
Surp tak, — viņš sauca. — Ja jums ir drosme uzsākt ar mani cīņu. Bet sargieties, ka nedodu dusmām vaļu! Līdz šim es jūs taupīju, bet, ja ir nopietni, tad jums jāmācās mani pazīt. Kas uzdrošināsies mani aizskart, jēra dvēseles, ziniet — jusu_ priekšā stāv vīrs, no kura visā Saksijā un Bohēmijā dreb un trīc. Surp visi, kas esat šeit, es esmu Lips Tulians.