5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ
Pēc šiem vārdiem atskanēja briesmīgi izbaiļu kliedzieni.
Elzbete izrāvās no laupītāja rokām un stīvi lūkojās viņa skaistajā sejā un tumši liesmainajās acīs.
Tad viņa paģība, sabrukdama pie bīstamā laupītāja kājām kā lauzta lilija.
Un uzbrucēji?
Puiši un meitas, veci un jauni kliegdami skrēja uz ciemu, muzikanti, pamezdami instrumentus, skrēja, ko mācēja.
Briesmonis ņirgādamies noraudzījās pakaļ.
Lips Tulians, Lips Tulians, glābsimies! — Tā, cits par citu kliegdami, skrēja izbiedētie ciema iedzīvotāji. Lielais laukums pāris acumirkļos bija tukšs, kliedzieni atskanēja iztālēm, viss svētku dalībnieku pūlis skrēja, it kā ienaidnieks tam būtu uz pēdām.
Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.
Ha, ha, ha, kā tie mūk! — viņš noņurdēja. — Jau mans vārds vien iedveš bailes. Ak, Filip fon Mengstein, kas no tevis iznācis — laupītāju vadonis, zemes lāsts!
Viņš izslējās.
Kādēļ to darīju, — viņš sauca. — Atriebības dēļ, ha, kas cits man atliek, izmocītajam, apsmietajam un izdzītajam, kā būt pasaules klaidoņu vadonim? Man jāatriebj . .. jāatriebj, atpakaļ uz mežu pie biedriem!
Tad viņa kāja atdūrās pret kādu mīkstu ķermeni; viņš paskatījās, kas tur ir: pie viņa kājām gulēja Elzbete. Tik skaista pat ģībonī, tik mīļa! Kā Dievmātes tēls.
Jaunais laupītāju vadonis apstājās.
Ko lai es daru? — viņš domāja. — Vai atstāt viņu tāda briesmoņa rokās? Nē, varbūt viņu mocīs vēl nežēlīgāk. Sis nelietis, domājams, atvainos savu audžubērnu par draudzēšanos ar laupītāju vadoni. Es esmu zvērējis palīdzēt nelaimīgiem, lai tad arī notiek — ņemšu Elzbeti līdzi; šī daiļā būtne nedrīkst palikt briesmoņu varā!
Lips Tulians paņēma Elzbeti rokās, tā šķita tik viegla kā spalviņa; viņš lieliem soļiem steidzās uz meža pakalni.
Nelaimīgā Elzbete, kas tā viņai būs par atmošanos, jo nu viņa
zinās, kas ir viņas aizstāvis, ko tā mīl ar šķīstas sirds mīlu!
* * *
Bija pagājušas stundas. Pa lielo mežu soļoja jaunais laupītāju vadonis, Elzbete dusēja viņa rokās bez samaņas.
Sur tur, uz biezokni traukdamies, uzlēca kāds meža zvērs, bet jaunais cilvēks nevēroja meža iemītniekus, viņš traucās uz priekšu, uz kalna galu.
Viņam bija milža spēks; jau stundām ilgi viņš nesa paģībušo.
Viņš elpoja smagi. Sirds drudžaini sita, un lielas sviedru lāses plūda pār tumši pietvīkušo seju.
Te viņa skats ieraudzīja akmeņu kaudzi; pussagruvis, ar sūnu un krūmiem apaudzis mūris iestiepās šaurā meža takā.
Beidzot, — Lips Tulians murmināja. — Beidzot, ir jau laiks, jo sāka aptrūkt spēka, tomēr atstāt meiteni nelaimē nevarēju.
Tur zem eglēm pacēlās kāds pussagruvis tornis. Sirmā senatnē tur bijusi pils — kādreiz dižciltīgo bruņinieku miteklis, šodien laupītāju vadoņa un viņa biedru paslēptuve, saukta par Greifenšteinu.
Lips Tulians apstājās. Veikli iesaucās kā vanags, bet atbilde nenāca, kaut arī sauciens tālu atbalsojās mežā.
Vēl nav te, — viņš murmināja. — Ā, viņš būs saodis — šī puse vairs nav droša, varbūt man drīz nāksies pazust.
Tagad Lips Tulians ar savu skaisto nastu iegāja gruvešos.
Drēgns, piesmacis gaiss sitās pretī, kad viņš iegriezās šaurajās- trepēs, kas veda dziļumā.
Te viņš apstājās.
Kādēļ meiteni nest lejā, — bandītu vadonis murmināja. — Vispirms viņa jāatmodina, pēc tam varēšu apdomāt, ko darīt… — un viegli atguldīja meiteni zemē.
Pa durvīm ieplūda vāja gaismiņa, taču pietiekoša, lai redzētu daiļā auguma formas, turpretim dziļāk, telpas dibenā, valdīja melna tumsa.
Lips Tulians nometās ceļos blakus paģībušajai.
Viņš pārlaida roku pār Elzbetes bālo vaigu, pacēla viņas daiļo galvu un atguldīja uz mīkstām sūnām, kuru te bija papilnam.
Pēkšņi viņš pielēca kājās.
Klau, vai tas nebija drānu troksnis? — viņš čukstēja. — Ai, kādas muļķīgas bažas, kas tad vēl te var būt kā pūces un sikspārņi, laikam tie paši būs berzējušies gar sienu!
Viņš atkal uzlūkoja paģībušo.
Ja viņa Hedviga te gulētu, ja viņš savu vienīgo, bezgala mīļo ta varētu turēt rokās — viņa sirds sažņaudzās, to iedomājot.
Ak jā, tas nevar būt. Nav iespējams! Hedviga ir grāfa Martinica sieva.
O, šis neģēlis, kuram viņš zvērējis nāvi un bojā eju! Kā gan viņš savu atriebību piepildīs!
Kas ar Hedvigu noticis — vai viņa dzīvo Prāgā ar grāfu, vai jau sen mirusi un aprakta? Viņam nebija ne jausmas par to, ka Hedviga aizbēgusi savas nelaimes dienā. Lips Tulians to nezināja, jo tur nedrīkstēja rādīties, tur viņam dzītos pakaļ simtiem ķērāju.
Jaunais bandītu vadonis atkal noliecās pār nemaņā gulošo, ar varu gribēdams aizdzīt mokošās domas.
Mostieties, Elzbet! Elzbet! — viņš sauca.
Tad atkal sāka glāstīt viņas stīvo seju.
Vēlreiz iečabējās.
Lips Tulians uzlēca kājās.
Tā nav pūce, — viņš pusbalsī teica. — Tas ir… Ha!
Pēkšņi atspīdēja gaisma, telpas dibenā pacēlās kāds stāvs —
sieviete!
Zeltaini mati apņēma plecus kā mirdzošs mētelis; sieviete pacēla roku, it kā taisītos uzbrukt.
Lips Tulians stāvēja kā pārakmeņojies. Ai, tā taču nav dzīva, tas ir gars! Savādi — tik bāla, un izskatās kā Hedviga.
Viņš elpoja smagi un sāka kāpties atpakaļ.
Kāda cita, — pēkšņi atskanēja kā gara balss. — Cita. Viņš. .. viņš nemīl . . . mani vairs . . . viņš … viņš … aizmirsis mani!
Gaišums apdzisa. Tajā vietā, kur nupat bija redzams Hedvigas tēls, valdīja kapa klusums.
Skanēja soļi, tie nāca no ārpuses, kāds vīrietis traucās pāri akmeņiem, viņa tumšais stāvs patlaban bija redzams vārtu ejā.
Virsniek, — rupja balss sauca. — Virsniek, vai jūs tur esat?
Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens
šķita atbalsojamies mūros.
Hedviga, — bandītu vadonis stostījās. — Mīļākās gars!
Pie velna, nē, tas esmu es! — vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. — Taisieties ātri, viss mežs ir kareivju pilns, viņi nāk šurp, nāve un elle — te ir nodevība!
Hedvig! — Lips Tulians dvesa kā bez prāta.
Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievišķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!
Bandītu vadonis likās atjēdzamies.
Tas bija sapnis, — viņš dvesa. — Zārberg, kur tie kareivji palika?
Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.
Nāciet tornī, paskatieties!
Jaunais vadonis steigšus metās pa trepēm augšā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Mežā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.
Lūk, dragūni, grenadieri… velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pašā priekšā sievišķis uz zirga!
Lips Tulians skatījās lejā.
Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.
Bēgsim, bēgsim, — otrs mudināja. — Mēs esam pazuduši!
Ha, — Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. — Tā ir Hilda — brīvkunga fon Tuna audzēkne, šī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!
Pēkšņi viņš iepleta acis — apakšā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs — sieviete — viņas zeltainie mati plīvoja vējā.
Debess, vai tā nav … — viņš spieda roku uz krūtīm.
Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.
Bēgle pēkšņi pagriezās sāņus, nākošā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.
Es sapņoju, — viņš mežonīgi iesaucās. — Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gaišā dienas laikā!
Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruvešiem.
Virsniek, — Zārbergs izbijies dvesa. — Virsniek, te augšā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!
Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.
Arī jātniece atgriezās un auļoja šurp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņš nevēroja briesmas, kas vērtās ik mirkli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, velnišķā skaistule, bīstamākais laupītājs!
Tur ,viņš ir, uz priekšu, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mirušu, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!
No torņa atskanēja mežonīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīnojamu spēku uzrāva savu biedru augšā.
Viņš kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.
Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.
Laupītāju vadonis noliecās un nākošā acumirklī ielika samaņu neatguvušo Elzbeti Zārberga rokās.
Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu šķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iekšā. Dragūni jau ieņēmuši vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.
Drošais bandītu vadonis, bez šaubām, bija pazudis.
Iekšā, laupītāju ligzdā! —no ārpuses sauca rupja balss. — Uz priekšu, ļaudis! Kas stājas pretī, šaujiet nost!
Sargieties, — skanēja sievietes balss. — Nepārkāpiet pavēli, jums viņš dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!
Tā bija Hildas balss.
Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu mežonīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!
No pils apakšējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.
Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.
Mēs esam pazuduši, — Zārbergs vaimanāja.
Paliec klusu, memrnesdēliņ, — pavēlnieks rūca, pie zemes pieliecies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie paša mūra.
Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.
Baiļu pārņemts, Zārbergs šķielēja uz izeju — tur jau līda iekšā kareivji. Pa priekšu lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete — skaistule Hilda — acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.
Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.
Viņam jau rēgojās priekšā giljotīna, bende un spožais cirvis.
Pēkšņi turpat blakus atskanēja dobjš troksnis; laupītājs paskatījās. . . Vai viņš sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni — tumšs, atbaidošs caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.
Te iekšā, ātri, ātri, uz leju! — bandītu vadonis sauca.
Zārbergs devās turp — viņš sataustīja trepes, kas veda dziļumā,
un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.
Dobja dunoņa augšā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nākošā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo elpošanu.
Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, — Zārbergs dvesa.
Vispirms lai viņi mūs atrod, — Lips Tulians teica, mežonīgi ņirgādamies. — Nāc šurp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.
Kur mēs esam?
Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, — laupītāju vadonis atbildēja. — Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Paliec tik man līdzās.
No augšas nāca neskaidrs troksnis.
Ka tevi velns, — kaprālis lādējās. — Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas šurp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!
Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, — Lips Tulians čukstēja. — Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!
Zārbergs gāja tālāk, cieši turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdējušu šķirstu ejot, viņš tik tikko noturējās — zem kājām brīkšķēja, līķa kauli lūza un birža zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.
Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu šķir akmens, viņš iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.
Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilinošas miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.
Skuķēns daiļš kā pumpurs, — laupītājs domāja. — Lips Tulians viņu, bez šaubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kurš vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man taču pašas lielākās tiesības uz vadoņa vietu!
Sajā brīdī krakšķēdamas atvērās kādas ierūsējušas durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!
Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis šķīra no kapeņu velves.
Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gaišu laternu, kuras gaismā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdējušu šķirstu.
Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.
Tu paliec še, — viņš teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. — Gaidi, kamēr nākšu atpakaļ. Liec paģībušo tur zemē! — viņš rādīja kādu vietu.
Bet ja nu mani te atrod? — laupītājs bažījās.
Akmens bluķi tur augšā neviens neuzies, — Lips Tulians lepni apgalvoja. — Tev ilgi nebūs jāgaida. No šejienes slepena eja izved mežā; pa to es tūliņ iešu.
Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!
Nicinoši smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēlnieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdrošais laupītājs jau pazuda tumšajā, šaurajā ejā.
Pēkšņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zārbergs iztrūcies uzlēca kājās.