8. n o d a ļ a
MEŽA DZIRNAVAS
Dziļi egļu mežā, vientuļā ielejā, burbuļojoša kalnu strauta malā atradās kādas vecas dzirnavas.
Dzirnu rats klabēja, ūdens krākdams mutuļoja un izšķīda sīkās lāsītēs, kas mirdzēja un vizuļoja saules staros.
Mežā valdīja klusums. Bet no dzirnavu atvērtajiem logiem skanēja mežonīgas dziesmas un rupji smiekli. Reizēm iešķindējās glāzes un pudeles, jo lielajā istabā žūpoja lielāks skaits dažādi ģērbušos vīru.
Tie nebija iemaldījušies ceļotāji, ko tik viesmīlīgi te uzņēma, tie bija bandīti, kas dzīvoja mežā un pārtika no sveša labuma.
Pie sienām bija pieslietas šautenes; pistoles un tuteņi aizbāzti aiz jostām — tie bija Lipa Tuliana ļaudis, kas te svinēja mežonīgas dzīres.
Dzirnavnieks smīnēdams vēroja dzīrotājus; viņš jau pats arī piederēja pie tiem un tikai maskēdamies piekopa savu godīgo amatu — dažā labā maisā miltu vietā atradās pavisam citas mantas.
Sajās meža dzirnavās bandīti mēdza uzglabāt savu laupījumu, līdz mantas tika pārvērstas spožā zeltā.
Laiku pa laikam vīriešu balsīm pievienojās meitu smiekli. Trīs meičas apkalpoja ieskurbušos žūpotājus — skaistas, bet vieglprātīgas skuķes, kas droši atbildēja uz savu mežonīgo biedru bezkaunībām un jokiem.
Visi laupītāji tomēr nežūpoja.
Pie loga stāvēja divi vīrieši un nopietni sarunājās.
Kādēļ virsnieks tik ilgi nenāk, — ieminējās pirmais, kura milzīgais augums jau bija ieliecies zem gadu nastas. — Ko tu domā, Butler?
Es jau arī sāku bažīties, Zamuel; Lips Tulians būs beigts — es baidos, vai nav kritis ķērājiem nagos.
Dzīvs gan ne, — garais Zamuels sirdīgi iesmējās. — Es pazīstu virsnieku: tas drīzāk sev lodi ielaidīs pierē, nekā padosies ķērājiem!
Tiešām, tāds viņš ir gan, — Butlers domīgi atteica. — Ir gan, Zamuel, es allažiņ domāju, ka mūsu virsnieks būs cēlies no labākas, izglītotas ģimenes. Viņam tādas savādas manieres, kā kaut kas nepieejams.
Var jau būt, — milzis piekrita. — Tas ne pašam velnam nav jāzina, Lips Tulians ir mūsu virsnieks, un tāds, ka viņa dēļ es iešu vai ellē!
Es ne mazak, — Butlers atbildēja. — Par virsnieku atdodu beidzamo asins pilīti. Bet visi no mūsu ļaudīm tā vis nedomā.
Kad Zārbergs tiem sagroza galvas, — Zamuels teica. — Tas ir tāds līdējs, tik iedomīgs; domā, ka bez viņa nevar iztikt. Pats tīko pēc virsnieka goda.
Tāds gļēvulis!
Nu, nu, Zārbergs vis nav ar kailu roku ņemams, un Liļ)s Tulians necieš, ka mēs pavedam jaunas meitas.
Jā, tā jau ir. Virsnieks tādas nekrietnības necieš. Un viņam ir taisnība, jo mums uzreiz iznāktu saķeršanās ar zemniekiem, līdzko mēs aizvestu viņu meitas.
Tiešām — mēs abi gan tā domājam, bet citi vis ne, un Zārbergs nelaiž garām nevienu izdevību paplātīties, cik viņa vadībā ietu zaļi.
Butlers gribēja vēl turpināt, bet tajā brīdī viņiem tuvojās kāda meitene.
Vai par virsnieku vēl nekas nav dzirdams? — tā jautāja, savas krāšņās matupīnes kārtodama.
Nē, Gustiņ, — garais Zamuels atbildēja. — Mūsu izlūki vēl nav atgriezušies.
Daiļā meiča piegāja pie loga un dedzīgām acīm lūkojās ārā uz lielo mežu, nevērodama dzīrotāju saukšanu.
Tu laikam vēl arvien domā, ka virsnieks tevi ņems? — Zamuels jautāja.
Skuķe uzmeta daiļo deguntiņu.
Jums jau nu padoma neprasīšu, — viņa naivi atteica. — Uh, jautra gan esmu, bet kurš no šiem ļaudīm var lielīties, ka es būtu viņa mīļākā? Ha, to es gribētu redzēt!
Nu, nu, — Butlers smiedamies teica.
Skuķe ņerkšķēdama aizdrāzās atpakaļ pie galda.
Tas ir lielīgs meitēns, — Butlers teica. — Traki uzpūtīgs, vienmēr cer iekarot virsnieka sirdi.
Lai domā, — Zamuels atbildēja. — Es labāk pazīstu virsnieku, man šķiet, tas nevienas meitas vairs negrib, diezin, kā viņam ir gājis, varbūt, ka mīļākā viņu pievīlusi.
Var jau būt, bet Lips Tulians jau vienā otrā ziņā tāds savāds; tu zini — kad mēs peldējāmies, viņš aizgāja pavisam atsevišķi, un, kad es tuvojos, viņš saskaitās un tūliņ apņēma mēteli ap pleciem, it kā viņam pie savas miesas kas jāslēpj. Kā to lai saprot?
Nu, kropls viņš nav, bet stiprs kā milzis; to jau dažs labs ir dabūjis just. Bet skatieties, biedri, kas tur nāk — elle un velns, tie jau ir viņi!
Virsnieks! — Butlers priecīgi izsaucās. — Virsnieks!
Acumirklī apklusa mežonīgie smiekli un balsis, skuķes pazuda blakus istabās, laupītāji saskrēja pie loga, tik Guste palika stāvot.
Butleram līdzās stāvēdama, viņa uzmanīgi vēroja, kas tur nāk.
Ta velns, kāds sievišķis arī — iet virsniekam blakus, — garais Zamuels, ārkārtīgi pārsteigts, iesaucās.
Oho, virsnieks ved sev mīļāko līdzi, nu tik ies zaļi! — daži bandīti sauca. — Ehe, nav slikti! Tad jau mēs arī varēsim atvest pāris glītas skuķes.
Gustes acis sāka zibsnīt.
Zemnieku skuķe, — viņa dvesa kā bez jēgas. — Zemnieku meita viņam blakus . . . viņam . . . kuru es . ..
Sašutums un greizsirdība apslāpēja viņas balsi.
Elle un karātavas, — kāds laupītājs sauca. — Virsniekam ir acis — skuķēns skaists kā pumpurs!
Es esmu skaistāka, es esmu daudz skaistāka, — Guste murmināja, savas tumšās, krāšņās matu pīnes lupinādama.
Zamuels un Butlers grozīja galvas.
Tas nu gan nav piedzīvots, kas būs, kas nebūs .. .
Pa to laiku izlūki jau bija sasnieguši dzirnavas, tiem sekoja Lips Tulians ar Elzbeti, visbeidzot Zārbergs.
Nācēju soļi jau atskanēja trepēs. Kāds laupītājs atrāva durvis.
Virsnieks ar savu līgavu lai dzīvo! — ieskurbušais kliedza ķērkstošā balsī.
Guste iekliedzās.
Lai dzīvo virsnieks, lai dzīvo viņa mīļā! — piedzērušie sauca. Elzbetes skaistā sejiņa apmācās, kļuva pelēkbāla, ieraugot mežonīgo laupītāju baru.
Nebaidieties, — Lips Tulians tai iečukstēja ausī. — Lai ļaudis domā, ko grib, neviens neuzdrošināsies tevi aizskart.
Elzbete lūdza izskaidrot šo vilšanos: ai nē, viņa negrib būt laupītāju vadoņa mīļākā. Lips Tulians saprata viņas dvēseles mokas.
Lai ļaudis domā, ko grib, — viņš atkārtoja. — Tad tu būsi pilnīgi droša, kad manis te nebūs.
Ai nē, es viena nepalikšu, — Elzbete gaudās. — Man bail!
Lips Tulians devās pie saviem biedriem.
Sī meitene tev jāapsargā, — viņš teica dzirnavniekam pievērsies. — Un vai tev, ja viņa žēlosies par tevi. Tu pazīsti mani…
Virsniek, es jums esmu padevīgs līdz nāvei, — dzirnavnieks dievojās, bet viņa acis kāri aprija meitenes daiļo stāvu.
Tad ieved viņu atsevišķā istabā un gādā par to, lai neviens svešinieks viņu neredz. Kas tālāk — to redzēsim!
Elzbete lūdzoši uzlūkoja savu bīstamo apsargātāju.
Ejiet dzirnavniekam līdzi, — Lips Tulians lēni teica. — Seit, dzirnavās, jums nekas ļauns nenotiks, goda vārds!
Elzbete paklausīja un lēni sekoja dzirnavniekam; Guste pavadīja viņu ar ienaida pilnu skatu. Arī Lips Tulians lūkojās turp, līdz aizvērās durvis, tad viņš pagriezās pret saviem ļaudīm.
Te es esmu, ķērāji ir projām, atstāja mežu.
Velns rāvis, — garais Zamuels sauca. — Virsniek, es jau domāju, ka šoreiz jūs rīkojāties pārdroši. Patiešām, uzprasiet But- leram — mēs izcietām diezgan baiļu.
Es pateicos, mīļie, — jaunais vadonis atbildēja. — Bet es tak neļaušu sevi saķert. Ha, ha, ha, kā viņi izmeklējās mani; tagad jau ķērāji ir ceļā uz rezidenci.
Priecīgi saucieni sekoja kā atbilde.
Urā! Virsnieks lai dzīvo! — skanēja visapkārt. — Laiks atkal sākt!
Lips Tulians pacēla labo roku, pavēlēdams rimties, un acumirklī iestājās kapa klusums.
Jūs ejiet, kā līdz šim, katrs uz savu vietu, — vadonis pavēlēja. — Zamuel, tu ar saviem ļaudīm ej uz Vilka alu. Butlers lai ieņem drupas, un Zārbergs ar atlikušajiem lai iet uz mežkunga māju pie Elbas!
Pūlī cēlās paklusa kurnēšana. Lips Tulians zibens ātrumā pagriezās pret nemierniekiem.
Kurš iedrošinās runāt pretī? — kā pērkons atskanēja viņa balss. — Kurš iedrošinās kaut vārdiņu iebilst? Lai tas uz vietas nāk šurp!
Kurnēšana uzreiz apklusa.
Jūs klusējat? — virsnieks turpināja. — Labi, tā ir zīme, ka jūs katrā ziņā gribat paklausīt. Vai tam, kurš citādi domā!
Klusums. Tik kāda muša vienmuļi sīca.
Tātad, uz priekšu! — jaunais vadonis pavēlēja. — Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, un tad dosimies uz Bohēmiju. Tur man jāizrēķinās ar kādu, kas…
Viņš apklusa, bet viņa acīs dega nežēlīgas atriebības dzirkstis.
Bandīti uzgavilēja, cerēdami uz lielo lomu. Tik Zārbergs neņēma dalību vispārējos priekos. Tas redzēja, ka Guste tikko spēj apslēpt savas jūtas, un slepus pievilkās meičai blakus.
Tev gan kremt, ka virsnieks dod citai priekšroku? — blēdis čukstēja.
Liec mani mierā! — Guste atcirta.
Bet Zārbergs neatlaidās.
Kā būtu, ja es izdarītu tā, ka svešā skuķe viņam netiek? — glūniķis jautāja.
Gustes acis iekvēlojās.
To jūs gribat izdarīt?
Kādēļ gan ne, — Zārbergs pavīpsnāja. — Es gribētu ar tevi vēl parunāt, Gustiņ, un izteikt savu priekšlikumu. Kā tu uz to skaties?
Es gribu iegūt vadoni, es, es viena, — Guste kaislīgi ieminējās. — Un tad jūs no manis varat prasīt, ko gribat!
Zārberga sejā ievilkās velnišķīgs vaibsts. Pavilcis Gusti savrup, viņš iesāka pusbalsī sarunāties.
Lips Tulians stāvēja pie durvīm.
Kur jūs iesit, virsniek? — Zamuels sauca. — Vai jūs jau atkal gribat iet viens pats, ņemiet tak, mazākais, vienu cilvēku līdzi!
Pār vadoņa lepno, skaisto seju slīdēja smaida ēna.
Nav vajadzīgs, — viņš īgni atteica. — Dariet, kā es jums pavēlēju!
Bet uz kurieni jūs iesit? — Butlers jautāja. — Pasakiet tak mums vismaz to vietu, kur mēs jūs varam atrast, kad jums kas cilvēcīgs var atgadīties.
Nē! — bandītu vadonis atbildēja mierīgi un lepni. — Izpildiet savu pienākumu un gaidiet mani atpakaļ, Kur es tagad iešu, tas paliek mans noslēpums.
Viņa biedriem ne prātā nevarēja ienākt, kas vadonim padomā.