Lai gan bija decembra dienas vidus, pie «Klints avota» saule spīdēja tik silti, ka vīri varēja ēst, izmetušies kreklos. Augšā, kalnāja mugurā, gulēja sniegs un mežainās augstienēs, starp koku tumšo zaļumu, vizēja balti plankumi. Tomēr šeit, dienvidu nogāzē, tas neturējās ilgi, tādēļ brieži un meža tītari tur ierīkoja savas ziemas mītnes.
Pēc visu vienprātīgām domām, Kals Termens savai apmetnei bija izmeklējis skaistāko vietu Tonto apvidū. Tā bija augstiene, no kuras skatiens uz vienu pusi aizslīdēja pāri mežainām ieplakām, bet otrā pusē atdūrās kalnāja masīva izslietās smailēs. Te auga ciedri un egles, un tās malā pacēlās spēji slīpa, mežonīgi saplaisājusi klints. Pa to urdzēja avota straume, kas deva visai apkaimei vārdu. Kopš gadiem Termeni uzskatīja sevi par šī garšīgā ūdens īpašniekiem. Tas neizsīka pat viskarstākajā vasarā. Tomēr tikai tagad, kad šeit apmetās Kals, viņiem bija neapšaubāmas īpašuma tiesības uz avotu.
Ar apvienotiem spēkiem jau novembra mēnesī bija izcirsti piecdesmit morgenu meža. Tie veidoja lielu četrstūri ar labu, smagu, gandrīz tīru no akmeņiem un iesarkanu zemi. Tas atradās augstienes priekšējā malā, un viņa rietumu un dienvidu pusēs, kā sargus pret vējiem, atstāja meža strēmeles.
«Ne katram laimējās uz vietas atrast savas mājas celšanai derīgus kokus,» Gards Termens smaidīdams sacīja.
«Par to arī būs sasodīti smalka, solīda celtne — vai ne, Kal?» vecais Henrijs lepni jautāja.
«Ko tas viss dod, ja uzcelsim viņam tik izturīgu būdu? Viņam, šim labajam zēnam taču trūkst galvenās līdumnieka mantas!» Vess zobgalīgi sauca. «Un to, diemžēl, neviens nevar viņam apgādāt!»
«Ak, tu domā labu sievu?» Henrijs atjautāja. «Katrā ziņā, kāda jau viņam būs jāatrod. Bet tas vēl nevienam Termenam nav sagādājis grūtības.»
«Un tad, šai lietai vēl ir laiks,» Kals īgni atteica. «Mana māja jau nebūs tik drīz gatava. Jūs taču augu dienu nedarāt neko citu, kā tikai ēdat un tenkojat.»
«Neesi tik nepacietīgs, manu zēn,» vecais laipni sacīja. «Tagad taču tev nav nekāda steiga; katrā ziņā, tavu zemi neviens vairs nevar prasīt sev.»
Kals saprata piezīmi. Viņš lēnām piecēlās un gāja pāri izcirtumam, cauri atstātajai meža joslai, pie augstienes malas.
No šīs vietas redzamo ainavu viņš pazina, cik vien tālu sniedzās atmiņa — jau kā desmitgadīgs zēns viņš domās cerēja kādreiz šeit uzcelt savu mājokli. No šejienes varēja ielūkoties bezgala tālu zemē. Tie pelēkie, kailie plankumi bija tēvoča Garda ferma; tur lejā, starp pakalniem atradās «Zaļā ieleja», kur dzīvoja viņa vecāki; gaišās svītras pa kreisi bija Boida kviešu druvas un baltā, šaurā josta — ceļš uz Rijsonu. Tālu, pie apvāršņa, redzes lauku noslēdza roboti, debesīs rēgojošies kalni. Pa labi, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās biezs lielmežs, kurā mudžēja meža kustoņi. Tas — viņa mīļākais medību apvidus.
Cik krāšņa šī ainava arī nebija skaidrās ziemas saules gaismā, savu pirmatnējo ietekmi tā likās zaudējusi. Jā, viņam visa līdumnieka dzīve jau sāka kļūt par īstām mokām. Tomēr par to viņš vēl nebija ne ar vienu runājis. Pat ar Enoku nē, no kura viņš parasti neko neslēpa.
Jau veselu mēnesi viņš dzīvoja te, augšā, savā teltī un ne reizi pa šo laiku nebija aizgājis līdz «Zaļai ielejai». Lai gan viņš ļoti vēlējās redzēt atkal Džordžiju, zināms lepnums viņu atturēja.
Kopš deju svētkiem, oktobra pēdējā sestdienā, kad viņš atveda to mājās, tas vairs nebija sastapies ar meiteni vienatnē. Toreiz, kad tā jutās apkaunota, viņš bija atmetis visu juteklību un dusmas, bet cerēja, ka tā kaut kā mēģinās izlabot netaisnību, ar kādu bija pret viņu izturējusies. Tomēr visā brauciena laikā caur naksnīgo mežu, viņa neteica ne vārda. Jau pie mājām viņa bija izlēkusi no auto un teikusi:
«Iekšā tev nav jānāk … Pateicos, Kal Termen, laikam būšu nepareizi spriedusi par tevi. Patiesībā tevis dēļ man nevajadzēja atgriezties šeit, jo neesmu ne tavas uzmanības, ne arī… kaut kā cita vērta. Ar labu nakti! . . .»
«Bet Džordžij, kā tu tā vari runāt? … Uzgaidi taču,» viņš bija saucis tai nopakaļ, bet meitene tomēr aizskrēja. Pēc tam viņš nebija to redzējis veselu nedēļu.
Kad viņš to atkal ieraudzīja, viņam šķita, ka tā vairs nav agrākā Džordžija. Kad viņš mēģināja izmantot gadījumu kādai sarunai, tā izvairījās vai arī runāja vienaldzīgas lietas. Bet viņš juta, ka nekad nespēs uzsākt runāt par notikušo. Pēc viņa domām, Džordžijai pašai bija jārāda, ka tai ir svarīgi atkal atjaunot viņu draudzīgās attiecības.
Tā kā viņa to nedarīja, abu starpā iestājās atsvešināšanās. Kals no tās pārāk necieta, kamēr Džordžija arī pret citiem izrādīja zināmu atturību. Tikai tad, kad viņa satiksmē ar citiem jauniešiem atkal uzsāka savu veco koķeto toni — ja arī ne tik uzkrītoši kā agrāk — Kaļam šāds stāvoklis kļuva neciešams. Tādēļ viņš bija lūdzis tēvam atļauju, tūlīt apmesties savrup. Tas deva atļauju, un jo ātrāk tādēļ, ka Enokam ar tā ļaudīm pašlaik bija laiks palīdzēt cirst un apstrādāt kokus. No tiem jau tuvākajās dienās būs uzcelta viņa māja, vislabāk novietotais un skaistākais bluķu nams visā apvidū.
Kals apsēdās uz klints bluķa un raudzījās plašajā apgabalā, kas kādreiz bija lepno, brīvo apaču medību lauks. Tagad to grūtās cīņās ar dabu bija iekarojusi viņa ģimene un padarījusi par savu dzimteni. Tagad viņa bērnības sapņi bija piepildījušies. Bija sasniegts viss, pēc kā viņš bija ilgojies un tomēr Kals jutās ļoti nelaimīgs. Viņam jau sen vairs nebija sev jāmelo — viņa trūka tā laimei, viņa, Džordžija Stokvela! …
Vienalga ko viņa bija darījusi, viņam tā jāiegūst! Un vai tas bija neiespējami? Vai viņa nebija izrādījusi pietiekami skaidri savas simpātijas pret viņu? Un vai vienas dienas atgadījums spēja viņu tik ļoti pārveidot? Nē, tieši otrādi, viņa toreizējās izturēšanās dēļ tai vajadzēja cienīt Kalu vēl vairāk nekā iepriekš. Bet viņa jau bija tāda, ka labāk nomirtu, nekā to atzītu.
Kas tad viņam tagad bija darāms?
Likās, ka veco, zaraino koku lapotņu galotnes virs viņa sūta atbildi savā šalkoņā: celt galvu augšā, cīnīties
par to, ko vēlas sasniegt un iegūt!
Šo darbu visi veica jokojot, tā ka sestdienā pirms Ziemassvētkiem, vecais Henrijs ap pusdienas laiku varēja noraust pierei sviedrus un apmierināti paskaidrot:
«Tā, ļaudis, to nu mēs atkal reiz būtu veikuši — un tas ir iznācis sasodīti smalki!»
Tiešām, Kala mājai nebija līdzinieces visā Tonto apvidū. Cik tā bija liela un telpīga; pat augšstāvs bija atrodams virs palieveņa. Uz to veda kāpnes, jo bija domāts tur novietot rezerves krājumus. Tomēr Henrija Termena sevišķais lepnums bija lielais, vaļējais kamīns un paša pagatavota gulta, krēsli un galds.
«Tā, mans dēls, tava māja gatava,» viņš teica Kaļam pēdējā caurgājienā pa telpām. «Pirms Kristus svētkiem nāc vēlreiz uz «Zaļo ieleju». Tev jāpaņem pavards virtuvei un dažādi uzturlīdzekļi. Ja nu tad vēl būšu tev iedevis pāris zirgus un pienācīgos liellopus, esmu darījis visu, ko varu tevis dēļ darīt.»
Kals jutās vairāk aizkustināts, nekā tas to gribēja. Maltītē, ko Serdžs par godu šīs dienas svinīgumam bija gatavojis sevišķi labu un bagātīgu, viņš bija jautrs. Tā labā oma nezuda arī tad, kad kāds izteica piezīmi:
«Taču viss būs pareizi tikai tad, kad tu ņemsi sievu un mēs svinēsim te, augšā, līksmas kāzas.»
Visi piebalsoja, jo pēc viņu domām, līdumnieka dzīvei noteikti bija nepieciešama saimniece.
Visi jutās brīvi un līksmi, neviens netaupīja zobgalīgas piezīmes, vairums, uz Kala rēķina. Viņš bija priecīgs, kad ieradās Tuks Merrijs. Tā parādīšanās sacēla vispārēju jautrību, kas novērsa uzmanību no Kala. Proti, Tuks jāja uz ļoti maza zirga, tā ka viņa bezgala garās kājas gandrīz skāra zemi. Tas tiešām izskatījās bezgala komiski.
Labsirdīgais cilvēks nekad neļaunojās, ja par viņu zobojās un smējās. Tādēļ visi bija viņu iemīļojuši, jā, viņu jau uzskatīja kā piederīgu ģimenei. Pat Enoks bija viņa draugs, lai gan domāja, ka tas sevī glabā kādu noslēpumu. Viņš cerēja, ka kādreiz to atklās.
«īsta kungu māja,» Tuks teica, aplūkojis jauno celtni. «Cerams, Kal, tu nepiemirsīsi, ka dēļus esmu zāģējis es!»
«Kā gan es to varētu,» Kals atbildēja. «Nāc paskaties arī iekšpusē.»
«Bet neielauz ar pakausi griestus, garais kraķi!» Enoks smiedamies sauca tiem nopakaļ.
Tad Tukam Merrijam bija jāsēžas pie viņiem un jācie- nājas. Visi pie tā izmēģināja savus jokus, tomēr viņš neļaunojās pat par muļķīgāko no tiem. Tādēļ pārsteigumu sagādāja tas, ka vēlāk viņš pēkšņi saniknojās par kādu diezgan nevainīgu Enoka piezīmi.
Mantas bija sakravātas un viņi jau gribēja doties ceļā, kad Enoks jautāja, vai Kals nevēloties viņu gabaliņu pavadīt ielejā. Kals atteicās, jo viņam esot kaut kas jāpārrunā ar Tuku Merriju. Enoks, kas pavisam nesaprotamā kārtā juta skaudību pret ļaudīm, kuri bija ieguvuši Kala sevišķas simpātijas, saniknots teica:
«Protams — tagad tavs draugs ar stārķa kājām ir tev tuvāks par brāli!»
«Tas nu gan nav tiesa,» iesaucās Tuks Merrijs, kas šos vārdus dzirdēja. «Bez tam, gribu tevi lūgt beidzot likt mierā manas kājas. Es taču nezobojos par tavu vilinātāju milzu gurķi.»
Acumirklī visi jutās kā zibens skarti. Tikai vecais Henrijs pie sevis klusu smējās.
«Mans deguns ir vilinātājs? — Ko tu ar to gribi teikt?» Enoks jautāja.
«Viņš ir tik liels un riebīgs, ka taisni prasās, lai tam kādu reizi gāž.» Merrijs izlaidīgi atteica.
Tagad visi smējās un tas sadzina Enoka galvā asinis.
«Stulbais nelga, vai tu gribi man sist?»
«īsti labprāt, ja būs nepieciešams,» Tuks atteica. Acīmredzot viņš bija nodomājis atstāt grupas spēcīgākam vīram piemiņas zīmi, lai tā reizi par visām reizēm iegūtu mieru.
«Kādēļ tad tu līdz šim izvairījies?» Enoks vēl vienmēr valdīdamies jautāja.
«Man bija žēl tavas līgavas.»
Tuka sausā atbilde sacēla tik vētrainu jautrību, ka Enoka nervi to neizturēja.
«Melīga atruna — tu esi gļēvs suns!» viņš kliedza ārkārtīgā uztraukumā.
«Nu ir trāpīts — es ļauju sevi izjokot, bet neļauju apvainot. Velc svārkus nost, ja pats neesi gļēvulis!»
Enoks to nelika divreiz teikt. Kā sadusmots vērsis viņš gāzās virsū Tukam. Tomēr viņš neiedomāja par tā garo roku sniegšanas tālumu. To krakšķot ķēra Merrija labā tā, ka viņš streipuļoja un veltīgi pūlējās atgūt līdzsvaru. No otrā trāpījuma viņš salīgojās kā koks, kuram cirvis atcirtis saknes. Beidzot trešais — lielisks kreisās rokas trāpījums nogāza viņu jau zemē.
Šie trīs sitieni bija tādā zibens ātrumā sekojuši viens otram, ka sākumā skatītāji nemaz nesaprata, kādēļ Enoks neceļas augšā, bet guļ, seju saviebis.
Tuks pagriezās pret Kalu.
«Man tiešām žēl, ka biju spiests viņu nolaist no kājas,» viņš sacīja. «Tomēr citādi nevarēju — viņš katru dienu būtu mocījis mani, lai es ar to izkaujos.»
«Pie visiem jodiem, kas tu esi par baigu puisi?» Serdžs uzbudināts sauca.
«Varbūt arī tu gribi izmēģināt?» Merrijs jautāja. «Esmu tieši pareizā omā!»
«Nē-ē… Paldies,» Serdžs apjucis atteica. «Tu mani vērtē pārāk augstu.»
Pa to laiku pārējie bija nometušies pie Enoka, kura deguns bija pamatīgi uztūcis, lai gan asiņoja maz. Kāds atnesa ūdeni, ko ieslacīja viņam sejā. Enoks atguvās un, atvēris acis, lēnām piecēlās sēdus, apjucis skatīdamies apkārt. Viņš uzmanīgi aptaustīja degunu, pakratīja galvu un tad teica neizmērojama pārsteiguma pilnā balsī:
«Man šķiet — viņš sakāva mani?»
«Tā varētu sacīt,» Serdžs iesmējās.
«Nožēlojami sakāva,» Enoks atkārtoja.
«Un tas notika ļoti ātri,» viņa tēvs piebalsoja, «viens, divi — gatavs! Savā mūžā kaut ko tādu nebiju redzējis.»
Enoks piecēlās; viņš bija mazliet nedrošs uz kājām, bet citādi pavisam prātīgs. Drīz viņš atguva arī savu humoru.
«Tik vienpusīgu gan neiedomājos šo lietu,» viņš teica, sniegdams roku savam uzvarētājam. «Bet nu tev jāpasaka, kā īsti tu to izdarīji.»
Jautātā vietā atbildēja Kals:
«Tuks Merrijs ir bijis flotes jaunkareivju boksa treneris un Džeka Dempseja treniņu partneris!»
«Nu, tad jau nemaz neesmu tik apkaunojoši izgāzies,» Enoks teica, kratīdams Merrija roku. «Tad varu šo notikumu pastāstīt pat Mērijai.»