Kad pārējie aizgāja, Kals veda veco draugu Tuku uz savu mīļāko vietu mežmalā. Abi klusēja.
«Ko tu saki par šo ainavu?» Kals jautāja. «Gaiss tik tīrs, ka var redzēt līdz Sierra Ancai.»
«Lieliski! … Mani, pilsētas cilvēku, tas taisni aizrauj,» Tuks atteica un apsēdās uz klints bluķa, blakus Kaļam.
Brīdi viņi klusēja, tad Kals dziļi nopūtās. Tuks smaidīdams palūkojās viņā.
«Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pastāstīt?» viņš jautāja.
«Kā tā?»
«Nu, tu taču Enokam teici, ka tev kaut kas ar mani jāpārrunā.»
«Ak tā! Jā, Tuk, ja tu zinātu …»
Kals aprāvās, Merrijs aplika savu garo roku viņa pleciem.
«Vai lai pasaku, kā tev trūkst?» viņš jautāja.
«Nu?»
«Džordžijas Stokvelas!»
«Debesu ugunis! — jā,» Kals izbrīnījies sauca. «Te tu atkal trāpīji naglai uz galvas. Bez Džordžijas man šī dzīve nav izturama.»
«To zinu un tādēļ jau arī esmu atnācis!… Proti, kādam tev jāpalīdz — jo esi ieskrējis sienā.»
«Kā tas saprotams?»
«Tu visu lietu esi iesācis nepareizi. Tu taču vispār nepazīsti sievietes, bet Džordžiju Stokvelu sevišķi ne. Kā tu varēji pieņemt, ka tāda meitene kā viņa, tūlīt piekritīs? Tieši ar to tu nedrīkstēji rēķināties, jo tas būtu visprātīgākais, ko viņa varētu darīt. Tev pašam vajadzēja spert pirmo soli, vai arī izrādīties viņai kā spēcīgs vīrs. Bet tā vietā, lai kāptu atkal ringā, kad esi pārkāpis virvēm, tu paliec maziņš un nerādies veselu mūžību. Protams, tagad tu esi zaudējis izredzes. Jā, pēc manām domām, tagad var palīdzēt tikai — skandāls!»
«Kā tu to domā,» Kals pārsteigts jautāja. «Vai man varbūt viņu nolaupīt?»
«To nu gan ne — Džordžijai romantiska nolaupīšana nebūs pa prātam. Tavā vietā es uzglūnētu viņai, pierautu sev klāt un mazliet tēlotu sievu laupošu gorillu. Tad, pirms vēl viņa atguvusies no bailēm, es viņu bildinātu.»
«Tu esi pilnīgi traks, mīļais Tuk,» Kals atteica. «Lai salaulātos, taču nepieciešama viņas piekrišana.»
«Kāds tu tomēr viltīgs puisītis! Protams, to es pats zinu, bet arī to var panākt, ja tikai prot pareizi rīkoties. Tu nepazīsti — kā es jau reiz ļoti pareizi piezīmēju — sievietes un vēl mazāk mūsdienu jaunās meitenes. Esi drošs, mans plāns ir spīdošs. Mums vēl atliek sabāzt galvas kopā un pārrunāt sīkumus, jo savādāk tu nekad netiksi pie savas sirdsdāmas!»
«Bet nekā negodīga es nedarīšu!»
Tuks Merrijs nopūtās un savilka uzacis augšup.
«Vai tu tici, ka mazā tevi mīl?» tas jautāja.
«Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, — tas ir, ja tāda meitene kā viņa, vispār var mīlēt.»
«Nu, tad nav nekāds noziegums, ja viņu piespiež nolaist karogu un tevi apprecēt — nemaz nerunājot par to, ka tas ir viņas pēdējais glābiņš. Un viņas māsai tu izdarīsi milzīgu pakalpojumu.»
«Ja tu varētu man to pierādīt…»
«Nekas nav vieglāk par to,» Tuks Merrijs to strauji pārtrauca. «Uzmani: Džordžija, kas šeit ieradās veselības dēļ, nedēļām ilgi tupēja istabā, kamēr mis Mērija nezaudēja pacietību un nesacēla troksni. Tagad mazā klaiņo apkārt, vairs nekur neizjāj … Un kādas sekas? Viņa garlaikojas, nāk uz muļķīgām domām… Nu, iepriekšējā nedēļā redzeslaukā atkal iznācis Bids Hetfīlds.»
«Tiešām?»
«Tik tiešām — patiesība! Jau divas pēcpusdienas redzēju to kruķojam garām zāģētavai, tieši tai laikā, kad Džordžija pastaigājas. To uzzināju ar nevērīgu jautājumu no pašas mis Mērijas.»
«Dieva dēļ, ja to uzzinās mani vecāki, ir iespējams, ka viņi atsakās no savas viesmīlīgās izturēšanās!»
«Ļoti pareizi — un ja to pirmais uzzinās kāds tavs brālis vai brālēns, tad tūlīt būs velns katlā. Ar to Mērijas Stokvelas stāvoklis kļūs pavisam mokošs. Jā, pat viņas dzīves laime var būt nopietni apdraudēta. Tātad vedot mazo pie saprāta, tu arī Džordžijas māsai izdarīsi lielu pakalpojumu, kas bija pierādāms.»
«Bet kā?» Kals jautāja, kļuvis pavisam domīgs.
«Nekas nav vienkāršāk, kā tas!» Tuks atbildēja starodams. Viņš juta, ka Kals sāk lūkoties uz tā varasdarbu jau mazāk noraidoši. «Otros Ziemassvētkos apciemošu mācītāju Mīkeri, ļoti jauku, vecu kungu, ar kuru jau agrāk esmu risinājis laipnas sarunas. Patiku viņam gluži labi. Pastāstīšu viņam kādu aizkustinošu stāstu un nākošajā pusdienā ar viņu būšu Boida Termena pamestajā bluķu mājā uz Dimanta kalna. Tur vairs nerādās neviens cilvēks un ja būs auksts, varēs iekurt uguni. Kad nu tu tur ierodies ar savu sirdsdamu noteikta laika, tad kurss var celties — kā Enoks mēdz sacīt.»
«Dari savu darāmo, es ar savu noteikti tikšu galā.»
«Ideja lieliska, bet vai tā izdosies?»
«Bet kā lai es iesāku?» Kals jautāja diezgan mazdūšīgi.
«Debesu pērkoni! Vai tad tev viss iepriekš jāsagremo?» Tuks Merijs sāka rēkt. «Nu labi, tātad uzmani! Tu ar kādu viltību izvilināsi Džordžiju ārā … Manis pēc, ja vēlies, vari viņu izvilkt no turienes arī ar varu, bet tas mazāk ieteicams. Krūmos tu iepriekš paslēp zirgu un tad rīkojies pavisam skarbi un rupji… saproti? Tikai daudz nerunāt? Zirgam mugurā un prom! Ja viņai liekas, ka tu esi k|uvis traks, jo labāk. Viņai jābaidās no tevis, lai tā nepastāstītu mācītājam, ka tu ar varu viņu esi uzvedis uz pareizā ceļa, tas ir, pie viņa.»
«Jā, bet…»
«Zinu jau, ko tu gribi teikt,» Tuks pārtrauca, «piespiestas laulības ir nederīgas. Bet esi drošs, viņai nenāks ne prātā pēc tam celt iebildumus. Pirmkārt, viņa mīl tevi un otrkārt, tikusi pie vīra, viņa aizmirsīs visas pļāpas par modernās sievietes tiesībām un tā tālāk.»
«Labi, pieņemsim — viss saskanēs. Nu un tad?»
«Svētā vientiesība! Kad viņa būs tava sieva, tu, protams, tūlīt ved to savā jaunajā mājā. Līdz tam laikam taču tu pilnīgi vari nobeigt iekārtošanos.»
«Bet sākumā viņa taču būs dusmīga, vismaz pinkšķēs. Kā tad lai es izturos pret viņu?»
Tuks Merrijs brīdi pārdomāja.
«Uzmani — tad nāk lielais beigu efekts! Vispirms tu ienes viņu pāri slieksnim — saproti? Tev jānes viņa, pareizi jānes uz rokām, bet vest nedrīkst! Iekšā noliec viņu uz grīdas un sauc, cik spēj: «Tā, misis Termena, tagad vēlos vakariņas! Bet taisies mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!» Un tad tu ej ārā un gaidi, līdz viņa sauc vakariņās. Saproti?»
Kals domīgi kratīja galvu.
«Jā, bet…»
Tuks neļāva viņam turpināt.
«Tagad vairs nav nekādi «bet»,» viņš kliedza. Pie velna, vai tu esi vīrietis vai veļas sieva?»
Nākamajā pēcpusdienā, jādams lejup uz «Zaļo ieleju», Kals bija dažādu pārdomu pilns.
Bezmiegā pavadītajā naktī viņš bija nācis pie atziņas, ka viņam noteikti jāizved Tuka Merrija ieteiktais varas darbs, bet domas par drīzo tikšanos ar Džordžiju, bija to padarījušas atkal mazliet nedrošu. Vai viņa jebkad piedos nodomāto uzbrukumu tās brīvībai? Vai atmiņas par to vienmēr nemetīs ēnas uz viņu laimes saules gaišumu?
Vakar, atvadoties, Tuks Merrijs gan teica: «Skaties vien, kad pienāks pavasaris, tad manā, vecā ēzeļa vietā uz šī akmens sēdēs tava jaunā sieva. Tad tu vari viņai mierīgi pastāstīt, ka es tevi pierunāju. Esmu pārliecināts, viņa gavilēdama kritīs man ap kaklu. Un katrreiz, kad nākšu aplūkot, vai jums klājas labi, dabūšu no viņas pa skūpstam …»
Bet vai viņa pravietojums piepildīsies?
Aukstajā ziemas vakarā ātri iestājās bālā krēsla un bija jau tumšs, kad Kals sasniedza vecāku māju. Spriežot pēc seglu skaita, kuri atradās pie staļļa un slitas, visi vīri jau bija mājās. Tomēr pirms doties pie pārējiem, Kals iegāja savā agrākajā istabā, lai noskūtos un pārģērbtos. Tajā tagad dzīvoja Tuks Merrijs, bet viņa lietas šeit vēl nebija.
Tuks bija pieteicis šodien viņa apmeklējumu, tādēļ ar vakariņām nogaidīja un visi ļoti sirsnīgi izteica savu prieku par viņa ierašanos. Mātei tas likās mazliet nostrādājies, bet Mollija pārsteigta jautāja, vai viņš tik smalki uzcirties, domādams, ka šodien ir svētdiena. Kals kļuva tumši sārts. Par laimi abas māsas Stokvelas bija mazliet nokavējušās un Džordžija nedzirdēja nodevīgo jauļājumu.
Kad viņas ieradās, pārējie jau sēdēja ap galdu. Kalu tās sveicināja pamājot, jo abas sēdēja garā galda otrā galā.
Kals gandrīz nepārtraukti lūkojas šķīvī. Džordžijas klātbūtne viņā radīja tādu apjukumu, ka viņš nolādēja Tuku un tā izdomāto ārprātīgo plānu. Viņa ne reizi nepaskatījās šurp, un Kals klausījās tās balsī, kad viņa kaut ko teica, bet tas bija reti.
Pēc maltītes visi devās dzīvojamā istabā un tur Mērija piegāja pie Kala. Džordžija nebija nākusi līdzi.
«Nu, manu zēn, kā tev klājas?» viņa jautāja, sirsnīgi spiezdama tā roku.
«Paldies, gluži ciešami,» viņš atbildēja, «un tev? Kad reiz būs tā tava lielā diena — man taču jāpadomā par cienīgu kāzu dāvanu.»
«To paziņošu tev īstā laikā,» viņa smaidīdama sacīja, bet tad nopietni turpināja: «Vai tev neliekas, ka Džordžija ļoti pārvērtusies?»
«Nē … kā tā? Vai viņa slima?»
«Tas nē, bet viņa ir kļuvusi tievāka un bālāka. Es ļoti baidos viņas dēļ. Bet tu izskaties brašs un, man šķiet, esi visam garām.»
«Kam garām?»
«Garām savai jūsmošanai par Džordžiju.»
Kals mirkli vilcinājās.
«Vai drīkstu būt atklāts?» viņš jautāja.
«Protams, to taču tu pats zini.»
«Nu labi — es milu viņu vairāk kā jebkad!»
Draudzīgs smaids pārslīdēja Mērijas sejai un tikai tagad Kals pamanīja, cik tā bāla un izmocīta. Tātad viņš nebija vienīgais, kuram Džordžija radīja sirdēstus.
Pēc Kala lūguma Tuks Merrijs nākošo dienu dabūja brīvu. Jau pavisam agri viņi abi sēdēja auto un brauca uz Rijsonu iepirkties: pārtikas krājumus, dažādus rīkus Kala jaunajai saimniecībai un — Ziemassvētku dāvanas. Tuka zobgalība neatturēja Kalu izpirkt veikalus gandrīz tukšus. Viņš norimās tikai tad, kad auto vairs nebija vietas jauniem pirkumiem un tā ietaupījumi bija pilnīgi izsīkuši.
Pārbraucot mājās, viņi sakrāva visu, kas piederēja Kaļam un ko bija noteicis tēvs, deviņpadsmit mūļu mugurās un nogādāja uz jauno māju. Dienas pārējo daļu tie pavadīja visu novietojot pēc iespējas gaumīgi un atbilstoši lietu nolūkam.
Svētvakarā plašajā dzīvojamā istabā bija sapulcējušies vairāk kā divdesmit Termenu. Kopā ar māsām Stokvelām un pie ģimenes nepiederošiem kovbojiem, sastādīja īsti kuplu sabiedrību. Kals bija katram paredzējis lielāku vai mazāku dāvanu, šie bija pēdējie Ziemassvētki, kurus viņš te pavadīja kā vecāku pajumtē dzīvojošs dēls un tos, protams, vajadzēja atbilstoši nosvinēt.
Visu prieks bija aizkustinošs. Vecais tēvs ilgi aplūkoja savu dāvanu un tad, galvu kratot, teica:
«Zēn, zēn, ja būsi tik izšķērdīgs ar naudu, tad paies ilgs laiks, kamēr no līduma iznāks īsta ferma!»
Enoks apmulsis rotaļājās ar revolveri, ko nesen bija iekārojot apbrīnojis kādā Rijsonas skatlogā.
«Tiešām, Kal,» viņš ieminējās, «tas bija ļoti mīļi no tavas puses.»
Timām Matjūzam līdz ar vēlējumu:
«Priecīgus svētkus, Tim!» rokā tika iespiests krāšņs un milzīgs bebrādas sombrēro. Viņš sākumā nemaz neapjēdza savu laimi.
«Ko — šī smalkā cepurīte ir mana?» viņš pavisam apjucis stostījās. «Nu, cerams, varēšu to drīz nēsāt tavās kāzās!»
Beidzot bija atlikusi tikai viena dāvana. Tā bija Džordžijai, kas līdz šim turējās aizmugurē un vispārējā līksmībā gandrīz nepiedalījās. Kala sirds sita strauji, kad viņš, paslēpis kādu kārbiņu aiz muguras, devās tai klāt un jautāja:
«Vai drīkstu ari tev kaut ko dāvināt?»
«Tu jau esi īsts Svētais Nikolajs!» viņa smaidīdama atteica.
«Uzmini, kas tas ir?»
«Kā lai to zinu? Man nav ne jausmas.»
«Ceru, ka būšu uzminējis tavu gaumi,» viņš teica un vilcinoties sniedza meitenei ar zīda lentu pārsietu kārbiņu.
«Konfektes — no Ņujorkas.»
«Liels paldies, tas tiešām ir jauki un uzmanīgi,» viņa vēsi sacīja. Bet saņemot no Kala dāvanu, tās acis mirdzēja.
«Tātad: priecīgus svētkus, Džordžija, un daudz laimes jaunajā gadā vecajā Tonto apvidū!» viņš teica, nosarkdams līdz matu saknītēm.
Abas svētku dienas Kaļam bija īstas mokas. Viņš gan spēja parādīt attiecīgo godu ļoti bagātam svētku mielastam un neiztrūkstošajam tītaram, bet pārējo laiku tas pavadīja kā pa smagu sapni. No tā viņš atmodās otrās svētku dienas pēcpusdienā, kad Tuks Merrijs tiešām kāpa zirgā, lai apmeklētu minēto mācītāju. Šajā naktī nabaga zēns tikpat kā negulēja.
Nākamajā rītā asinssarkana saule uzlēca bezmākoņai- nās debesīs, vēstot gaišu dienu. Kad Kals izbāza galvu pa
logu, viņā radās sajūta, it kā pati daba piekrīt un atvieglo tā pasākumu.
Pēc brokastīm viņš apsegloja zirgu un pa aizmugures vārtiem atstāja pagalmu. Metot līkumu, viņš sasniedza tuvo mežu un tur, labi noslēptā vietā piesējis zirgu, atgriezās mājās.
Visi vīrieši bija aizgājuši pie svētku pārtrauktā darba. Māte un māsas, kā vēstīja no virtuves plūstošā trauku šķindoņa, bija iesākušas priekšdarbus pusdienas maltītes gatavošanai. Mērija Stokvela sēdēja pie sava rakstāmgalda un rakstīja vēstules. Tātad ārējie apstākļi bija labvēlīgi plāna izvešanai. Bez tam viņš varēja derēt ar simtu pret vienu, ka Džordžija noteikti izmantos pastaigai krāšņo priekšpusdienu.
Tad Kals atkal izzagās ārā un uzmeklēja jau agrāk izvēlēto slēptuvi meža malā. Pēkšņi viņš iedomājās: kas tad, ja Tuks nesastop mācītāju mājās vai arī, ja tas atsakās nākt? Un kad nu Džordžija nemaz neiet pastaigāties?
Domājot par šīm iespējām, auksti sviedri izspiedās uz viņa pieres. Viņam likās, ka vēro jau stundām ilgi. Viņš jau gribēja doties atpakaļ, lai palūkotos vai Džordžija ir savās istabās — gan jau tam iešautos prātā kāds iemesls, lai to izvilinātu laukā. Te viņš pamanīja pa ceļu tuvojamies kādu jātnieku.
«Kas tas varētu būt?» viņš nikni rūca. «Ka tikai tas man nesabojā visu lietu! Bet cerams, viņš jās garām.»
Tā arī notika. Nesasniedzis fermu, viņš nogriezās pa kreisi meža virzienā, gandrīz tieši tajā vietā, kur Kals bija noslēpis zirgu. Kals nespēja ticēt savām acīm — tagad viņš pazina jātnieku — Bidu Hetfīldu!
Vai tā bija nejaušība? .. . Droši, ka nē. Tātad arī šis domāja uzglūnēt Džordžijai? Vai ar viņas piekrišanu?
Kamēr viņš prātoja un pārlika, ko darīt, no mājas iznāca Džordžija. Viņa kā meklējot lūkojās pa ceļu šurp un turp, bet tad steidzās — uz mežu!
Kals apspieda lāstu — tas taču bija par traku. Nu viņš aplūkos šo lietu no tuvuma un tad lai labais bērns izvēlas … Ja vispār vēl varēs būt runa par kādu izvēli.
Kad meitene bija pazudusi, viņš sekoja. Klusi kā indiānis, viņš slīdēja starp krūmiem un drīz atradās viņas tuvumā. Nu viņam bija jāuzmanās, jo netālajā klajumiņā tas pamanīja Hetfīldu sēžam uz koka stumbeņa. Un viņš taču vispirms gribēja uzzināt, kādas ir šo abu attiecības. Džordžija, līdz šim iedama raitā gaitā, iedama tuvāk, pamazām palēnināja sojus. Kad viņu pamanīja Hetfīlds, tas piecēlās, steidzās viņai pretī un gribēja apskaut. Tomēr Džordžija to atgrūda. Ko viņa teica un ko Bids atbildēja, to Kals nedzirdēja. Katrā ziņā viņš redzēja diezgan daudz: tie noteikti nebija ļaudis, kurus saistīja savstarpēja mīla. Tātad viņš vēl varēja cerēt.
Piesardzīgi viņš zagās klāt un izvilka revolveri. Hetfīlds savu nebija apjozis. Ja nu viņam ari kabatās nav ieroča, tad varbūt izdosies visu nokārtot bez asinīm.
«Bet, Džordžij, nav iespējams, ka tā tava nopietnība!» Kals tagad dzirdēja Hetfīlda balsi.
«Tomēr, tomēr,» viņa ļoti noteikti atbildēja, «tas bija ārprāts, ka es uz to ielaidos… pat jūs mīlot, šis nebūtu pareizais ceļš. Es jūs nekad vairs…»
Viņa nepaguva nobeigt teikumu, jo Kals pielēca klāt un rīkoja:
«Rokas augšā, Hetfīld! Bet ātri!»
Tā kā Kala stobrs bija vērsts tieši pret viņu, Bids nekavējās ne mirkli — vienā rāvienā abas rokas uzlidoja augšup.
Džordžija izbailēs iekliedzās.
«Stāvi klusu!» Kals, sākdams savu lomu, bargi viņai uzkliedza, «vai arī, Dieva vārdā! . ..»
«Nepadari sevi nelaimīgu, Kal; nenonāvē viņu!» tā klusi lūdzās.
«Kādēļ lai es nenogalinu vīrieti, ar kuru tu slepeni saejies?» viņš tai uzsauca. «Vai zini, ka tādi apvaino visu manu ģimeni un iedzen negodā tavu māsu?»
«Nē, nē — tā nav taisnība,» viņa šņukstēja. «Pirmo reizi nejauši sastapos ar viņu. Un tad, es jutos tik nožēlojama un atstāta, ka biju diezgan neapdomīga, lai nāktu uz otro satikšanos. Viņš man nav nekas, it nekas! Tici taču man un liec nost revolveri!»
Viņa mēģināja satvert tā izstiepto roku, kas turēja ieroci, tomēr Kals ar kreiso viņu brutāli atgrūda nost.
«Ņem savu zirgu un pazūdi!» savilcis nāvīgi nopietnu seju, viņš pavēlēja Hetfīldam. «Viņas lūguma dēļ es dāvinu tev dzīvību, bet virs nerādies man acīs!»
Acīmredzot Bids Hetfīlds no greizsirdīgā sagaidīja visu. Viņš izskatījās ļoti bāls un nelika pavēli atkārtot. Ātri sagrābis zirga pavadu, viņš uzlēca seglos. Drīz pēc tam uz ceļa atskanēja aizauļojošā zirga pakavu klaudzieni.
Tagad Kals pagriezās pret Džordžiju, kas vēl vienmēr lūkojās uz viņu baiļu pilnām acīm.
«Tev jāatbild par šīs nedzirdētās izturēšanās sekām!» viņš tai uzsauca, bāzdams revolveri kaburā. «Uz priekšu, nāc līdzi!»
«Nenāk ne prātā,» viņa atcirta. «Vispār, ko tu gan iedomājies? …»
Viņa aprāvās, jo Kala acis bīstami iezaigojās. Brīdi viņa klusēdama gāja tam blakus, tomēr pamanījusi, ka netiek vesta uz mājām un ieraudzīdama apsegloto zirgu, tā apstājās.
«Tālāk neiešu!» viņa spītīgi teica.
Kals atcerējās Tuka Merrija padomu, lai daudz nerunājot, bet visu veicot klusējot. Viņš neteicis ne vārda, saņēma meiteni aiz rokas un vilka tālāk. Viņa izmisusi pretojās.
«Vai tu esi traks vai piedzēries?» viņa elsoja. «Laid vaļā! Au! … Tu dari man sāpes! … Tu esi vēl ļaunāks nekā Hetfīlds! …»
Kad viņi sasniedza zirgu, to pārņēma bailes.
«Ja nelaidīsi mani vaļā, es saukšu palīgā!» viņa šņāca tam ausī.
«Apvaldies!»
Viņa sejai bija tāda dusmu grimase, ka meitene neiedrošinājās kliegt. Un viņai jau arī vajadzēja saprast, ka to tāpat neviens nedzirdētu.
Ar kreiso roku saturot meiteni, Kals ar labo roku atsēja pavadu. Tad viņš to sagrāba un gribēja uzcelt zirgā. Tomēr viņa tā pretojās, ka tam bija jāmēģina citādi. Uz mirkli palaidis viņu vaļā, Kals zibens ātri ielēca seglos, tad atkal to satvēra, uzrāva augšā un nosēdināja savā priekšā uz segas. To jau viņš bija sagatavojis šim nolūkam.
Sākumā šausmas galīgi pārvarēja Džordžiju, bet kad Kals sāka jāt, viņa sāka skaļi kliegt. Viņš aizspieda tai muti; viņa koda tam rokā, skrāpēja seju un locījās kā čūska, bet tas neko nelīdzēja; viņa rokas to turēja cieši apskautu. Viņas plosīšanās katrā ziņā traucēja tam droši vadīt zirgu cauri kokiem. Kāds atsitiens pret slīpi stāvošu koku tos abus gandrīz izmeta no segliem.
Par spīti savai piesardzībai, viņš nespēja aizkavēt un Džordžijas galva stipri atsitās pret pārkārušos zaru un viņa zaudēja samaņu. Viņas pretestība pēkšņi pierima, galva noslīga pie Kala pleca.
Sākumā Kaļam šķita, ka viņa ir nomierinājusies un viņš skubināja zirgu ātrākai gaitai, bet tad viņš pamanīja, kas noticis. Pāri viņas kreisajiem deniņiem stiepās sarkana svītra, no kuras sūcāssīki asins pilieni.
Ko lai viņš tagad dara? Ūdens atradās tikai viņpus pakalna. Viņš noliecās un noskūpstīja pierei asiņu pilienus. Zagšus, it kā pašas no sevis, viņa lūpas atrada meitenes muti. Viņš bija to noskūpstījis — tagad tā piederēja viņam!