Viņš ātri brāzās pāri krūmu apaugušam līdzenumam. Lai arī kā viņš uzmanījās, bet ne vienmēr spēja izvairīties, lai meiteni neskartu dzeloņi. Tomēr, vismaz seju viņš varēja pasargāt no sāpīgajiem asumiem.
Cik klusa viņa dusēja tā rokās! Vai viņas ievainojums nebija bīstamāks, kā Kals domāja? Rēta virs acs bija uztūkuši, šad un tad kāds asiņu piliens no tās izritēja.
Kals sasniedza nogāzi. Te atkal sākās mežs, starp kokiem viņam bija jāvirzās ļoti uzmanīgi, bet viņš taču pazina katru pēdu šīs dzimtās zemes. Kādā vecu sikomoru grupā, kuras brūnzeltainās lapas vēl turējās zaros, viņš atrada meklēto avotu.
Ar Džordžiju rokās viņš izkāpa no segliem un uzmanīgi to noguldīja mīkstajā sūnā. Saslapinājis savu kaklautu, viņš ar to atvēsināja tās deniņus. Drīz viņa atvēra lielās, tumšās acis un apjukusi lūkojās apkārt. Kals, kurš bija nometies ceļos tai blakus, likās, atsauca notikušo tās atmiņā. Meitene nodrebēja. Nožēlas, klusas, iekšējas mīlas vārdus gribēja čukstēt viņas trīcošās lūpas, bet tie palika neizteikti.
Brīdi Džordžija klusēja, tad teica:
«Es biju bez samaņas, tātad tu mani apdullināji ar sitienu?»
Kals satrūkās — viņa domāja ka tas? … Tomēr tagad nebija laika paskaidrojumiem. Gan jau vēlāk būs pietiekami daudz laika to izdarīt.
«Vai tu vari apsēsties?» viņš jautāja.
«Domāju — jā,» viņa atbildēja.
Dīvaini, viņš domāja, meitene tevi tur par brutālu nelieti un tomēr skatās tevī bez kāda riebuma. Varbūt Tuka Merrija uzskati par sievietēm tomēr būs patiesi?
Viņš vēlreiz samērcēja kaklautu, saspieda to un apsēja viņas pierei.
«Tā, tagad piecelies, mēs nevaram zaudēt laiku!»
Viņa paklausīgi piecēlās, — šoreiz pat bez kādas palīdzības.
«Kurp tu mani ved?» viņa klusi jautāja.
«To tu drīz vien uzzināsi,» viņš skarbi atteica un pieveda zirgu. «Uz priekšu! Liec kāju kāpslī, tad ies vieglāk!»
Viņš necerēja, ka tā paklausīs, bet rēķinājās ar to, ka būs jāskrien meitenei pakaļ. Tomēr tagad viņa šķiet nedomāja ne par kādu bēgšanu. Kals metās zirgā, Džordžija darīja kā likts, un drīz sēdēja uz segas, it kā dāmu seglos. Kals gribēja viņu apņemt, tomēr šoreiz tā pretojās.
«Tev nav mani jātur,» viņa sņcīja.
Viņš laida zirgu ātros rikšos; viņas kreisā roka krampjaini turējās pie seglu pogas, labā ieķērās krēpēs, un tomēr arī tagad tai drīz vien bija jālūdz:
«Laid zirgu soļos, citādi nokritīšu!»
«Par to nekas, es jau tevi atkal uzcelšu,» viņš nežēlīgi atteica.
Bet kad viņa tiešām taisījās krist, Kals paņēma pavadu labajā rokā un ar kreiso turēja to cieši klāt. Uzmetusi viņam dusmu pilnu skatienu, Džordžija ļāva tam notikt bez iebildumiem.
Tagad Kals varēja jāt pat vēl ātrāk. Drīz vien viņš ieraudzīja starp meža kokiem tālē rēgojamies pamesto Boida Termena bluķu māju.
Visu laiku Džordžija nebija teikusi ne vārda; viņa to nevarēja, nespēja pat domāt, jo galva bija apreibusi. Bet ieraugot māju, pie kuras bija piesieti divi zirgi un pa kuras dūmeni, pretī skaidrajām debesīm, vērpās sīks dūmu pavediens, viņa jautāja:
«Tu varbūt vedīsi mani turp?»
Viņš nolēca un nocēla meiteni.
«Katrā ziņā, tikai turp,» viņš atteica.
«Kas atrodas iekšā?»
«Labi draugi: Tuks Merrijs un mācītājs Mīkers.»
«Mācītājs Mīkers — kādam nolūkam?»
«Lai mūs salaulātu — tagad tu kļūsi mana sieva.»
Kā valodu zaudējusi viņa skatījās runātājā.
«Uz priekšu! Vai tu nesaproti?»
«Tomēr tu nevari mani piespiest dot «jā» vārdu. Es vienkārši pateikšu mācītājam, ka tu atvedi mani ar varu. Tad viņš atteiksies mūs salaulāt.»
«Protams, to tu vari, bet nedarīsi,» viņš ļoti noteikti sacīja.
«Kādēļ ne?»
«Ir jau par vēlu!»
Viņš pats sajuta, cik šī izvairīgā atbilde bija muļķīga. Labāk tomēr nevajadzēja ielaisties šajā ārprātīgajā dēkā.
«Vai nevari mazliet tuvāk paskaidrot, kādēļ būtu par vēlu?» viņa jautāja.
Tagad sabruka viņa pacietība.
«Jo tad es ņemšu tevi bez mācītāja svētības!» Kals viņai uzkliedza. «Tagad izvēlies, kas tev patīkamāk! Bet, lūdzu, izšķiries ātri!»
Viņa sabruka sevī un labprāt raudātu, bet to liedza lepnums. Norāvusi pierei Kala kaklautu, viņa devās ar noliektu galvu tumšajā, dūmainajā būdā.
Mācītājs, garš sirmgalvis, nāca viņiem pretī.
«Priecājos ar jums iepazīties, mis,» viņš sacīja nepārprotamā teksasiešu izloksnē un spieda viņas roku.
«Pateicos,» viņa atbildēja klusi un raudulīgi.
«Dievs palīdz, mister garīdzniek,» Kals toties kliedza pēc iespējas skaļāk. «Ko — tā ir pēkšņa ierašanās, bet jūs sapratīsiet: līdumniekam nu reiz vajadzīga saimniece.»
«Protams, protams — nav labi, kad cilvēks ir viens — stāv rakstīts,» mācītājs smaidīdams atbildēja. «Nu tad sa- dodieties rokās.»
Kaļam likās, ka būda sāk griezties tam apkārt arvien ātrāk. Kā sapnī tas dzirdēja mācītāja balsi un Džordžijas čukstēto «jā».
Tad pienāca Tuks Merrijs, kas visu laiku bija turējies sāņus. Viņš uzsita Kaļam pa plecu un teica:
«Visu labu, manu zēn! Lai Dievs svētī tevi un tavus bērnus! Arī jums, mazā misis, no sirds vēlu laimi. Jūs apprecējāt īstu vīrieti!»
Mācītājs spieda abu rokas un izteica savus laimes vēlējumus. Tomēr tagad jau viņa lomai bija beigas un Tuks Merrijs pārvaldīja scēnu.
«Nu, vecais zēn,» viņš teica Kaļam, «taisies, ka aizved savu sievu uz jūsu jauno māju. Jums, Džordžij, tā kļūs mīļa, tur augšā ir tiešām lieliski. Un es došos tieši ielejā — protams, «Zaļajā» — lai paziņotu lielo jaunumu. Tie tik ieplētis acis un priecāsies. Rīt likšu, lai mis Mērija sakravā visu, kas pieder tavai sievai un atvedīšu to jums. Uz redzēšanos, laimes putni!»
Kals bija kā apdullis. Tikai pēc Tuka un mācītāja pazušanas viņš atgriezās īstenībā. Atsējis zirgu, viņš sasik- snoja īsāk kāpšļu siksnas.
«Vai tu iesi kājām?» Džordžija jautāja. Lai gan pret viņu atradās Kala mugura, viņš juta meitenes skatienu.
«Jā, ceļš par stāvu,» viņš atteica. Kaļam uzreiz kļuva neomulīgi.
«Tātad tu tiešām gribi mani nogādāt savā jaunajā mājoklī?»
«Nejautā tik daudz, bet nogaidi,» viņš sacīja. Tam atkal bija ienācis prātā, ka sekojot Tuka padomam, vēl ilgu laiku jāspēlē brutālā loma. Tā kā līdz šim padoms bija iedarbojies, būtu muļķīgi un nepateicīgi tam nesekot arī turpmāk. Ja viņa zinātu, cik tam grūti nācās to darīt! Daudz mīļāk viņš to ņemtu savās rokās, noskūpstītu nabaga uztūkušo pieri un pateiktu, kā radies šis neglītais puns.
Dusmās sakostiem zobiem Džordžija kāpa augstajā zirgā, kas kleitā tērptai nebija viegli. Bet kad viņa neko neteica, Kals neuzdrošinājās tai palīdzēt. Jā, ievīstot viņas kājas segā, lai tās pasargātu no dzeloņiem un zaru ievainojumiem, viņam tikko pietika drosmes to uzlūkot. Tad viņš ņēma pavadas un ātri devās ceļā.
Kals priecājās, ka nav jāuzlūko Džordžija, ka atrodas drošībā no viņas pētošajiem skatieniem. Tagad uzreiz visa viņa rīcība tam likās nelietīga. Neskatoties uz to, viņš nekā nenožēloja. Nu viņa bija tā sieva un šis fakts, kas īsā laikā būs zināms visā Tonto apvidū, to pasargāja no citu vīriešu uzmanības arī tad, ja viņa to atstātu. Tā noteica kāds nerakstīts, tomēr visu stingri ievērots likums. Un, ka viņa aizies, tas ir saprotams. Varbūt jau rīt, kad atnāks tās māsa. Nezin', kā tā uzņems šo notikumu? Varbūt Mērija Stokvela bija vienīgais cilvēks, kas Kalu saprastu un nenosodītu. Jā, nav pat izslēgts, ka viņa piekristu tā rīcībai.
Bija jau vēla pēcpusdiena. īsā ziemas diena gāja uz beigām, laiks kļuva jūtami vēss. Saules pēdējie stari vēl kavējās tikai ēnainās eglēs.
«Vai tev nesalst?» viņš jautāja, nepagriezis galvu.
«Jā, man ir auksti.»
Viņai tiešām klabēja zobi; viņš apgriezās — kā nelaimes kaudzīte, meitene sēdēja zirgā, trīcot sarāvusies, it kā saplakusi. Kals novilka svārkus un sniedza viņai.
«šeit, velc mugurā!»
«Nē,» viņa spītīgi atteica.
«Vai tev bailes notraipīties, jo tie ir mani svārki?»
«Nē, bet tev pašam vajag!»
Viņš bija saviļņots, tomēr atbildēja zobgalīgi un skarbi:
«Kā nu uzreiz tu rūpējies par mani! Klusi, velc tūliņ to mugurā! Es nemēdzu savas pavēles trīs reizes atkārtot!»
Satrūkusies viņa paņēma svārkus un tajos cieši ietinās. Tad klusējot virzījās uz priekšu.
Kals kļuva vienmēr neapmierinātāks ar sevi, viņš jutās tieši nožēlojams. Viņš bija klintscietā pārliecībā, ka visa iznākumā ir panācis tikai to, ka no Džordžijas tagad izzudusi visa mīla un simpātijas pret to — ja vien tai tādas bija. Tagad viņa juta pret to vienīgi naidu un riebumu. Bet palikt pusceļā, būtu neprāts. Tuka Merrija plāns bija jāizved tieši pēc priekšrakstiem. Zaudēt viņš neko nevarēja, lielākais — tikai iegūt — ja Tuks tiešām tā pazina sievietes, kā apgalvoja.
Kad tie bija galā, viņš atviegloti uzelpoja. Vēl tikai lielais beigu efekts un tad, lai slavēts Dievs, smieklīgā komēdija būs garām.
Kals pieturēja, atlaida pavadu un, pievērsies Džordžijai, teica;
«Kāp nost un ej iekšā!»
Sis vecais, sirsnīgais apsveikums, ar kuru rietumnieki saņem katru viesi, arī svešinieku, šeit skanēja neīsti un piespiesti.
Viņa nepaskatījās un neteica ne vārda.
«Nu, būs drīz?» viņš bargi sauca un izstiepa pēc tās roku. Bet te viņa ar visu spēku iesita Kaļam sejā.
Viņš bija tā pārsteigts, ka streipuļoja. Viņam vaigi kvēloja un zuda pašsavaldīšanās. Ar rāvienu viņš to norāva no segliem; nevarīga un bezpalīdzīga viņa gulēja tā rokās un cieta zem mežonīgu, skūpstu brāzmas.
Tad, ar elkoni atgrūdis virtuves durvis, viņš ienesa meiteni tumšajā telpā un nolika stūrī ierīkotā guļvietā.
Tuks bija sagatavojis visu — taustot Kals atrada sērkociņu un aizdedzināja jauno spuldzi, kas deva spilgtu gaismu. Pat nepaskatījies uz Džordžiju, viņš devās pie pavarda un iekūra uguni; tā jautri iesprakšķējās. Lielu pagali viņš paturēja rokā, jo tā bija licis Merrijs, lai beigu efekts būtu dramatiskāks. «Viņā jāiedzen tādas bailes, kuras pietiek vismaz trim dienām,» tas sacīja.
Džordžija piecēlās sēdus un noņēma Kala svārkus. Savilkušies viņa plaši ieplestām acīm lūkojās Kalā . Tas juta viņai no visas sirds līdzi, bet traģiskomisko beigu scēnu nevarēja viņai aiztaupīt.
«Tā, misis Termene,» viņš uzsauca tai pērkonīgā balsī, «tagad es vēlos ēst vakariņas, bet mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!»
Slava Dievam, tas būtu garām!
Un iespaids?
Nu, tas bija pārsteidzošāks, nekā Kals uzdrošinātos sapņot. Džordžija piecēlās un nāca tam klāt. Ne skatiens, ne kustības neatgādināja agrāko, pašapzinīgo, «moderno» meiteni!
«Labprāt, mans mīļais,» viņa drebēdama sacīja, «vai kaut kas atrodams?»
«Palūkojies un tu atradīsi visu, kas vajadzīgs,» viņš skarbi atbildēja. «Tikmēr novietošu zirgu stallī.»
Te viņš izdimdināja ārā un ar troksni aizcirta durvis.
Vēsais nakts vējš, kas plūda tam pretī, darīja labu, jo viņa seja kvēloja. Ja viņš tagad dabūtu Tuku Merriju, — tas kautos, neskatoties uz briesmām, ka pats var tikt sasists putrā. Kā Džordžija drebēja! Galu galā viņa taču vēl bija pa pusei bērns!
Noseglojis un apkopis zirgu, viņš gāja istabā, aizdedzināja arī šeit spuldzi un iekūra uguni atklātajā kamīnā.
Kals lepni apskatījās apkārt: šeit bija skaisti, gandrīz mazliet pārāk labi vienkāršam līdumniekam, kam vispirms jāiedzīvojas, te bija pat liels spogulis un porcelāna mazgāšanās trauki. Vai ar spīdīgi sarkano gultas segu būs atminēta Džordžijas gaume? Tomēr te viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka viņa nekad nedalīs ar to šo māju, nekad nekļūs viņa īstā dzīvesbiedre un, ka tagad beidzās skais- stais sapnis.
Atgriežoties virtuvē, Džordžija sēdēja pie galda un izbaiļu pilnām acīm palūkojās ienācējā. Viņš tiešām bija to pamatīgi iebaidījis, tagad, protams, visam jākļūst citādi! Cik vien maigi varēdams, Kals jautāja:
«Vai es, varbūt, varētu dabūt mazliet silta ūdens?»
Viņa klusēdama piecēlās un ielēja traukā no tējas katla verdošu ūdeni. Trauku tā nolika uz krēsla, bet dvieli pārkāra atzveltnei. Kals nomazgāja seju un rokas, tad jautāja:
«Nu, kā sastāv ar vakariņām?»
«Tās ir gatavas,» viņa atteica, «cik labas jau es varēju pagatavot ar saviem stīvajiem pirkstiem.»
Viņš piegāja pie galda un abi apsēdās.
«Tās taču izskatās īsti vilinoši,» Kals ieminējās. «Ja viss būs tik labs, kā liekas …»
Viņš bija ļoti izsalcis un ēda klusēdams, tikai reiz iejautājās, kādēļ viņa neēdot.
«Ar labāko gribu es nevaru,» tā atteica.
Pēc pēdējā kumosa viņš piecēlās.
«Kas ir, tas ir, Džordžij,» viņš laipni teica, «ēdiens bija priekšzīmīgs! — Lai paliek, es jau vēlāk nokopšu un nomazgāšu traukus.»
«Paldies Dievam, ka tu atkal esi vecais,» viņa atviegloti sacīja.
Viņš pasmaidīja.
«Nu tad nāc, parādīšu tev otru istabu.»
«Vai tad otra arī vēl ir?»
«Protams, šī taču ir tikai virtuve — nāc!»
Tomēr viņa palika kā pieaugusi stāvot. Kals satvēra Džordžiju aiz elkoņa un vilka sev līdzi. Tur valdīja tīkams siltums, gaiss smaržoja no liesmaino pagaļu sveķiem.
«Nu, vai šeit nav gluži omulīgi?» viņš jautāja.
Viņa neko neatbildēja, tās ķermenis drebēja kā drudzī.
«Vispirms sasildies,» viņš teica, «tad tev būs jāaiz- grūž tā bulta. Tēvocis Gards apgalvoja, tā esot tik stipra, ka neviens to nespējot salauzt.»
Vēl vienmēr viņa neteica ne vārda. Kals izvilka revolveri no kabura un nolika blakus spuldzei uz galda.
«Droši vien tev nebūs tas jālieto, bet varbūt tas derēs kā apmierinājums. Ar labu nakti!»
To teicis, viņš apgriezās un izgāja ārā. Šoreiz viņš aizvēra aiz sevis durvis pavisam klusu un lēnām.